Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Priecīgus Līgo svētkus!

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāpēc faktiski visu, kas attiecas uz nu jau bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas luksusviesnīcas izvēli ASV 1999. gadā, Ārlietu ministrija ir pasludinājusi par valsts noslēpumu vēl līdz pat 2029. gadam? Atbildi uz šo jautājumu sniedz šis Pietiek ekskluzīvi publicētais fragments no apgādā Atēnaiznākušās grāmatas Va(i)ras virtuve.

1999. gada 8. jūlijā Rīgas pilī ienāca kundze, kura izcili labi zināja, kas viņai pienākas, - tas, kas daudziem citiem šķistu dārgs, varbūt pat pārmērīgi dārgs, viņai bija tikai „atbilstīgs”. Paradoksāli, taču vienlaikus tobrīd viņa vēl bija vai līdz matu galiem pārbiedēta un bažīga pusmūža sieviete, - lūk, kā V. Vīķes-Freibergas pirmās dienas Rīgas pilī atminas kāda tālaika Valsts prezidenta kancelejai tuva persona:

- Atceros, kā pirmajās dienās bija pāris tādi brīži... Tā jau viņa turējās kā tāds skolmeistars, kurš ieradies pie skolniekiem, kas atstāti pēc stundām, - stingri, pat augstprātīgi. Bet tai pašā laikā bija tā, ka tad, kad viņai šķita, ka viņu neviens neredz, viņa izskatījās, ka gribētu aizbēgt. Ka viņai vienkārši ir bail... Nezinu, cik lielā mērā tā ir taisnība, taču kancelejā runāja, ka viņa gandrīz vai aizbēgusi no svarīga pasākuma pirmajā ārvalstu vizītē. Ka līdzi braukušie viņu gandrīz vai ķēruši, pierunājuši, mierinājuši, gandrīz aiz rokas vilkuši atpakaļ.

- Tiešām bija tik traki?

- Jā, sākumā jā. Bet viņa ārkārtīgi ātri saņēmās. Patiesībā varēja redzēt dienu pēc dienas, kā viņa mainās. Pirmo dienu viņa vēl gāja pa telpām tā piesardzīgi, gandrīz vai ar aizrautu elpu. Un ar cilvēkiem runāja ārkārtīgi pieklājīgi, gandrīz vai pazemīgi. Tad skaties – otrajā dienā ir jau pilnīgi cits cilvēks. Neteikšu, ka uzreiz deguns gaisā... Bet, jā, vispār jau deguns gaisā. Ārpus pils viņa, protams, spēlēja demokrātiju, bet šeit viņa jau pēc pāris dienām bija tāda kundze, tāda kundze... It kā mēdz runāt, ka visi cilvēki esot vienādi, bet no viņas toņa un skatiena momentā bija skaidrs, ka viņa gan tā neuzskata.

- Tikai no toņa vai tomēr no tā, ko viņa sacīja?

- Viņa jau ar mums, ar plebejiem pilī neko īpaši nerunāja. Ko tur tādiem pievērst uzmanību... Bet bija skaidrs, ka viņai ir pilnīgi skaidrs priekšstats par to, kas viņa ir un ko viņa ir pelnījusi. Ka viņai ir viņas lielais uzdevums, kura dēļ tieši viņu kāds... nezinu, Dievs, vai... ir izvēlējies un nolicis šajā postenī. Un ka viņai tāpēc, ka viņa ir izvēlēta, pienākas viss tas labākais. Ka visiem ir jāskatās grīdā un jānodur galva. Un, nedod, Dievs, kaut ko neizdarīt laikā vai pareizi.

- Ko tad – tiešām lamājās, vai?

- Nē, viņa jau ne. Reizēm bija tāda sajūta, ka mēs viņai vispār neesam īsti cilvēki. Vismaz viņas līmeņa un aprindu cilvēki noteikti ne. Viņa taču ir tāda – nu, no augšas iecelta. Mesija, tā varētu teikt. Īsta mesija. Brīžam likās, ka viņa tiešām par sevi tā domā un no visas sirds nesaprot, ka kāds to var nesaprast. Viņa taču visu ir pelnījusi, jo tā taču ir viņa! Viņai vajag absolūtu godbijību, viņai vajag ērtības un komfortu, viņai visu vajag tā, kā viņai attiecībā uz sevi šķiet pareizi...

Pie sarunas ar bijušo cilvēku no kancelejas vēl atgriezīsimies. Šim skatījumam, protams, var gan ticēt, gan uzskatīt to par kāda, teiksim, slinka un nolaidīga darbinieka atriebīguma izpausmi. Taču par vienu varam būt droši: pirms gada V. Vīķe-Freiberga, speciāli ieradusies no Kanādas Latvijā uz darba pārrunām, kā Latvijas Institūta direktore nebija tikusi pie prasītā dienesta dzīvokļa, ministra algas un labas dienesta mašīnas (nācās aprobežoties ar „mazo” Volvo), - nu situācija bija principiāli mainījusies. Finansiālā puse nebija tā svarīgākā, jo, pateicoties priekšlaicīgai aiziešanai pensijā, V. Vīķe-Freiberga bija finansiāli labi nodrošināta. Toties jau no pirmās dienas gan Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, gan līdzšinējie sabiedrotie skaidri uztvēra signālu: ņemiet vērā, ka visam ir jābūt, jāizskatās un jānotiek atbilstoši tā cilvēka izcilajai vērtībai un nopelniem, kurš nu ir kļuvis par jūsu prezidentu.

Ne jau visi to saprata nekavējoties, - daudziem bija grūtības aptvert, ka Valsts prezidenta krēslā vairs nav lāga Guntis Ulmanis, kurš arī otrā prezidentūras termiņa beigās, krietni apbružājies augstajās aprindās, būtībā joprojām bija un palika padomju sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Guntis Rumpītis bez īpašas misijas, kur nu vēl mesijas apziņas. Rezultātā arī viņa prasības pret apkārtējo pasauli bija caurmērā pieticīgas – attiecībā gan uz vizīšu nodrošinājumu un svītas iztapību, gan uz dzīves un darba apstākļiem, gan uz transporta nodrošinājuma līmeni, valsts apbalvojumiem un pārējiem nepieciešamās pompozitātes atribūtiem.

1999. gada 8. jūlijā tas mainījās. Māra Čaklā sarakstītās pieglaimīgās biogrāfijas vārdiem izsakoties, „pēc ievēlēšanas sagriezās virpulis. Nebūtu vasaras, varētu teikt - sniegputenis. Un tad nu uzpeldēja tādi kukainīši, un tad nu notika tādas izdarības, ka ir vērts pie tiem un tām apstāties. Pārsteigumam, neziņai un nezināšanai tuvākajās nedēļās sekoja plašas sabiedrības cerības, intelektuāļu prieks un liels „augšu” apjukums”.

Viens no pirmajiem to uz savas ādas izbaudīja Latvijas pārstāvis ANO Jānis Priedkalns, kandidāts uz Valsts prezidenta posteni tajā pašā 17. jūnija balsojumā, kurā viņa partija – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, spriežot pēc tagadējiem tēvzemiešu vadītāju atzinumiem, savu kandidātu faktiski bija nodevusi vēl pirms balsošanas sākuma.

Lielā mērā tieši J. Priedkalns bija atbildīgais arī par jaunās valsts vadītājas – tāpat kā iepriekšējā Valsts prezidenta – un visas Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā, ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā, kas notika jau trīs mēnešus pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas. Un... cienījamā vecuma kungs acīmredzami nebija laikus noorientējies situācijas maiņā.

Valsts prezidenta kancelejas oficiālā informācija bija lakoniska un skaidra: „Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 19. septembrī darba vizītē dosies uz ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesiju. Diemžēl presē ir parādījusies maldinoša informācija, kas saistīta ar Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā. Valsts prezidentes kanceleja nav lūgusi ANO misijai nodrošināt delegāciju ar konkrētu viesnīcu, misijas vadītājs Jānis Priedkalns, organizējot vizīti, ir demonstrējis neizdarību un neprasmi.

ANO misijai informācija par Latvijas delegācija vizīti ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā bija zināma pirms vairākiem mēnešiem. Izprotot sarežģīto finansiālo situāciju, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau augustā personīgi tika lūgusi ANO misijas vadītāju Jāni Priedkalnu nodrošināt lētākas viesnīcas izmaksas. Valsts prezidentes kanceleja ir darījusi visu iespējamo, lai prezidente varētu veikt sev uzticēto uzdevumu un plānotās darba vizītes izmaksas netiktu pārsniegtas. Valsts prezidentes kanceleja uzskata, ka ANO misija nav spējusi veikt savus pienākumus. Vizītes organizēšana ir izvērtējama jau tuvākajā laikā un atbildība par to jāuzņemas ANO misijas vadītājam Jānim Priedkalnam.”

Tātad – V. Vīķes-Freibergas kanceleja kategoriski paziņoja, ka Valsts prezidente visādi vēlējusies samazināt savas vizītes izmaksas, bijusi gatava dzīvot normālā vidusmēra viesnīcā, taču neizdarīgais Latvijas pārstāvis J. Priedkalns ņēmis un viņai rezervējis numuru vai visdārgākajā Ņujorkas naktsmītnē. Jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars vēl pielēja eļļai uguni, nākot klajā ar J. Priedkalnam pavisam nepatīkamām detaļām: V. Vīķe-Freiberga, lūk, jau augustā personiski lūgusi J. Priedkalnam nodrošināt mazajai Latvijas delegācijai lētāku viesnīcu, taču viņš reaģējis īpatni – sarīkojis visu tā, ka Valsts prezidentei būtu vizītes laikā jāpārvācas no vienas viesnīcas uz otru.

Sašutumu nespēja slēpt arī V. Vīķe-Freiberga, kuras vēlme pēc normālas lētas viesnīcas nu, lūk, sabrukusi viena stīva diplomāta neizdarības dēļ. Valsts prezidente medijiem pavēstīja gan to, ka „vēstniecība neizpildīja savu uzdevumu, izvēloties viesnīcas”, gan to, ka „ļaudis ir aizmirsuši, ka es dodos uz ANO sesiju, lai aizstāvētu Latviju, tādēļ arī prezidentei pienākas atbilstīga viesnīca”. Ne viņa, ne kancelejas darbinieki nekādā gadījumā neesot pieprasījuši ekstradārgu viesnīcu, taču „prezidentei sēdēt Centrālparkā ar koferīšiem un gaidīt, kad viņu uzņems kādā viesnīcā, nav pieņemami (..) Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente”. Un vispār – rodoties iespaids, ka „latviešu nacionālais sports ir šausmināties”.

Sašutums šķita tik īsts, ka gan sabiedrība, gan mediji lāga neiepīkstējās ne tad, kad kļuva skaidrs, ka prezidentes uzturēšanās dārgajā viesnīcā izmaksās līdz pat 500 dolāriem diennaktī, ne tad, kad Ārlietu ministrija nāca klajā ar tā arī noslēpumā turētas dienesta izmeklēšanas gana pretrunīgu slēdzienu: saskaņā ar to valstij nekādi finanšu zaudējumi, par viesnīcas numuru divsimt dolāru vietā maksājot piecus simtus, neesot nodarīti, taču neizdarības gan esot bijušas, tāpēc J. Priedkalns un Valsts prezidenta kancelejas protokolnodaļas vadītāja vietas izpildītāja Evija Ķēniņa pelnījuši pa oficiālai piezīmei. Un vispār – Ārlietu ministrija izsakot nožēlu, ka iejaukta šīs lietas izmeklēšanā.

Tā arī viss noklusa, savukārt V. Vīķe-Freiberga vēl pēc gadiem šo gadījumu Latvijas radio visā nopietnībā saistīja ar „tumšo spēku” – savu politisko pretinieku „melnā PR” metodēm: „Tas stāsts par to dārgo viesnīcu, ko es pieprasīju Ņujorkā, kad būtībā es biju vēstniekam augusta mēnesī lūgusi, lai viņš cenšas dabūt lētāku viesnīcu, bet viņš nebija nevienu viesnīcu rezervējis, un tātad pašā pēdējā minūtē mūs izmētāja, tā ka katru nakti citā viesnīcā bija jāiet! Un mana kanceleja lūdz, lai viņš, lūdzu, parūpējas, ka ar tādu programmu, kas man bija no astoņiem rītā līdz vieniem naktī, kad es nevaru pa to starpu vēl pārvākties uz citu viesnīcu katra nakti! Ka lai, lūdzu, nogādā, ka mēs esam trīs naktis tajā pašā viesnīcā.

Tāme, starp citu, tai vizītei, par kuru tik ilgi tika rakstīts un mēģināts pastāstīt, cik šī ārzemniece pēdiņās, cik ļoti ne ar tādām... ne... nu, kā lai saka... iedomīga ar augstām prasībām pēc dārgām viesnīcām, izlutināta, nabaga tautai, kā sakot, ņem kumosu no mutes ārā utt., un... Faktiski tāme, ko mēs izdevām tajā rudenī 1999. gadā Apvienotajās Nācijās, es pārbaudīju, bija precīzi puse no tās, ko iepriekšējā gadā, 1998. gadā, ko bija izmaksājis prezidenta Ulmaņa brauciens uz Apvienotajām Nācijām, bet ne to informāciju, ne tos skaitļus neviena publikācija neturēja par vajadzīgu publicēt. Tikai turpinājās tas stāsts par lielo skandālu, par dārgo viesnīcas numuru, kas esot pieprasīts, kas ir absolūti un pilnīgi meli no sākuma līdz beigām.”

Un kam tad šī zemiskā apmelošana, pēc V. Vīķes-Freibergas domām, bija vajadzīga? „Nu, es domāju, kas tas bija daļa tiešām no šitā melnā PR. Bija redzams, ka mana ievēlēšanas tautā izsauca burtiski gaviles daudzās aprindās, tika liktas lielas cerības uz cilvēku, kas tiešām nav saistīts ar politiskiem spēkiem. Es domāju, ka dažiem politiskiem spēkiem tāda pārāk augsta jaunās prezidentes popularitāte šķita nevēlama, jo tas nozīmētu, ka viņai varētu būt autoritāte un ka viņas sacītam varētu arī būt savs svars, un ka uz viņu varētu būt jāklausās. Būtu vieglāk nosist viņas popularitāti, un tas nozīmētu, ka, ja viņai būtu kaut kāds spriedums šāds vai citāds, tad viņai tautā būtu mazāk svara. Tas ir tā, kā, kad es dabūju savu pirmo kontaktu ar melnā PR aspektiem...”

Pie tā, cik bieži un pēc būtības vienveidīgos apstākļos V. Vīķei-Freibergai arī turpmākajos gados nācās saskarties ar šādu te „melno PR”, vēl atgriezīsimies. Bet tagad – izrādās, desmit gadus pēc savas „nepieļaujamās kļūdas” līdz tam klusējušais J. Priedkalns beidzot ir gatavs atklāti pastāstīt, kurš tad īsti vēlējās lētāku, kurš – dārgāku viesnīcu, kurš izvēlējās jau savus pirmos mēnešus amatā apēnot ar meliem, bet kurš uzskatīja par solīdāku paklusēt, lai neciestu Valsts prezidentes un līdz ar to arī valsts prestižs.

- Kas tur īsti bija? Mārtiņš Bondars, prezidenta kancelejas toreizējais vadītājs teica, ka jūsu kompetence ir apšaubāma, un rezultātā jums izteica rājienu...

- Jā, jā, jā, tā ir pilnīgi absurdā Bondara un tamlīdzīgu cilvēku rīcība... Mēs to viesnīcu viņiem bijām rezervējuši lētāku, bet viņi gribēja dārgāku.

- Kā?

- Mēs rezervējām viesnīcu Beekman Tower Hotel. Un tā ir vidēja, vidēja dārguma viesnīca. Mēs to bijām maija, 1999. gada maija mēnesī rezervējuši, un, kad pienāca laiks tuvāk, man liekas, jūlijā vai augustā, man liekas, augustā mums bija tā saruna – viņi teica, ka viņi esot dzirdējuši, ka tā viesnīca nav piemērota un ka tur esot Ulmaņa delegācijai bijušas kaut kādas problēmas, Ulmanis palika tai viesnīcā arī, Beekman Tower. Un ka viņi tiešām tur negribot palikt.

Un tā saruna bija ar prezidenta kancelejas darbiniekiem, Bondars toreiz bija vadītājs tajā kancelejā, un tad mēs teicām, nu, tagad, ziniet, jau ir augusta mēnesis, septembrī ierodas 190 delegācijas no visām pasaules valstīm, un tās piemērotākās viesnīcas gandrīz nevar dabūt: vai nu var dabūt lētāku, vai ļoti lētāku, vai arī ļoti dārgāku. Nu, viņi pieprasīja, ka ir jāmaina, ka Beekman Tower nepatīk, kaut gan tur bija Ulmanis palicis un tur arī Zviedrijas karalis vienmēr apmetās. Bet delegācijai no Latvijas tā nebija pietiekoši laba. Un tā mēs dabūjām rezervēt Waldorf Astoria, kas ir viena no visdārgākajām Ņujorkā.

Un tad, kad tas izskanēja presē, ka prezidente paliek Waldorf Astoria, tad sākās. Tad teica: jā, nu, kā, kāpēc viņa paliek tik dārgā viesnīcā, kad Latvijā tieši bija tāda finansiāla maza krīzīte tajā laikā, un cilvēki ļoti pētīja, kuri ierēdņi iztērē, cik daudz un par ko. Bet mēs katru gadu maijā norezervējām jau uz septembri viesnīcu, tā bija regulāra darbība, ko mēs darījām arī tajā gadā. Un mums prezidenta, Valsts prezidenta kanceleja pieprasīja citu viesnīcu. Man liekas, ka mēs piedāvājām tur, pāris no tām dārgajām, un viņi izvēlējās Waldorf Astoria

- Kāpēc tad jūs neteicāt presei, ka – jā, mēs jau visu pareizi, bet, lūk, viņi?...

- Es atbildēju, man liekas, kādā nākošā, kādā desmitā septembrī vai tamlīdzīgi. Jo prezidente pati arī, būdama diezgan, nu, tāda literāri talantīga dāma, kad padzirdēja, ka viņa ir tādā viesnīcā, kas viņas darbiniekiem nepatīk, teica, ka viņa vadīšot Latvijas pārstāvniecību, sēžot uz soliņa Centrālparkā, tādā veidā. Nu, un tas to lietu labāku nepadarīja, tas bija presei ārkārtīgi interesanti komentēts.

- Bet ko viņa pati - kāda vispār bija viņas nostāja tajā visā?

- Nu, viņa bija... Nu, viņa bija, kā saka, drusku dezinformēta par to patieso situāciju. Un tāpēc viņas komentāri arī... Nu, viņai ļoti nepatika, un Ārlietu ministrijai nepatika, ka es atbildēju presei par to, ka mēs jau bijām atraduši viņai lētāku viesnīcu, bet ka viņa to nepieņēma. Kaut gan, kā es saku, Zviedrijas karalim tā bija pietiekami laba, un Ulmaņa kunga delegācijai tā bija pietiekami laba.

Tās sarunas jau es personīgi nevedu ar viņiem. Man bija tikai viena saruna ar Bondara kungu laikam, kad viņš man mēģināja, nu, kā skolas puikam no augstiem plauktiem stāstīt, ka viņš Amerikas situāciju zinot ļoti labi un vai es nezinot, ka mums ir tikai viena prezidente un ka viņai vajag to vislabāko. Īstenībā tā delegācija pati gribēja sev to foršāko vietu.

Mums, piemēram, teica, kā vajag, lai mēs visu to noklusinām... kancelejas darbinieki - lai es tikai pasakot, ka es esmu vainīgs par to, kur es nebiju vainīgs, un tad viss būs labi...

Ar vārdu sakot, trīs mēnešus pēc ievēlēšanas augstajā amatā Valsts prezidente vai viņas tuvākie līdzgaitnieki sabiedrībai gluži vienkārši sameloja, - pastāstot, ka tieši Latvijas pārstāvis ANO rezervējis superdārgo Waldorf viesnīcu, „aizmirsa” piebilst, ka paši atteikušies no lētās Beekman viesnīcas, kas bija laba gan G. Ulmanim, gan pat Zviedrijas karalim, bet „nepietiekami atbilstīga” V. Vīķei-Freibergai. („Par prezidentiem un viņu darbiem es neko nekomentēšu. Par viesnīcu varu tikai pateikt, ka es astoņus gadus šajā viesnīcā dzīvoju. Tā laikam arī ir mana atbilde,” tagad diplomātiski saka G. Ulmanis.)

Toties – turpmāk un līdz pat prezidentūras otrā termiņa beigām ierēdņiem un ierēdnīšiem bija skaidrs, kāds minimālais komforta un greznības līmenis atbilst Latvijas Valsts prezidentes un viņas svītas prasībām. Turklāt šis incidents nekādā veidā netraucēja V. Vīķei-Freibergai publiski atgādināt, ka starp Jupiteru un vērsi ir liela starpība: jau nākamā gada februārī viņa publiski paziņoja, ka valdības ēkas pagrabā ierīkotais atpūtas komplekss gan esot kaut kas „pusceļā starp Karakallas pirtīm un Teksasas meitumājas instalācijām”.

Novērtē šo rakstu:

146
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...