Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kāpēc faktiski visu, kas attiecas uz nu jau bijušās Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas luksusviesnīcas izvēli ASV 1999. gadā, Ārlietu ministrija ir pasludinājusi par valsts noslēpumu vēl līdz pat 2029. gadam? Atbildi uz šo jautājumu sniedz šis Pietiek ekskluzīvi publicētais fragments no apgādā Atēnaiznākušās grāmatas Va(i)ras virtuve.

1999. gada 8. jūlijā Rīgas pilī ienāca kundze, kura izcili labi zināja, kas viņai pienākas, - tas, kas daudziem citiem šķistu dārgs, varbūt pat pārmērīgi dārgs, viņai bija tikai „atbilstīgs”. Paradoksāli, taču vienlaikus tobrīd viņa vēl bija vai līdz matu galiem pārbiedēta un bažīga pusmūža sieviete, - lūk, kā V. Vīķes-Freibergas pirmās dienas Rīgas pilī atminas kāda tālaika Valsts prezidenta kancelejai tuva persona:

- Atceros, kā pirmajās dienās bija pāris tādi brīži... Tā jau viņa turējās kā tāds skolmeistars, kurš ieradies pie skolniekiem, kas atstāti pēc stundām, - stingri, pat augstprātīgi. Bet tai pašā laikā bija tā, ka tad, kad viņai šķita, ka viņu neviens neredz, viņa izskatījās, ka gribētu aizbēgt. Ka viņai vienkārši ir bail... Nezinu, cik lielā mērā tā ir taisnība, taču kancelejā runāja, ka viņa gandrīz vai aizbēgusi no svarīga pasākuma pirmajā ārvalstu vizītē. Ka līdzi braukušie viņu gandrīz vai ķēruši, pierunājuši, mierinājuši, gandrīz aiz rokas vilkuši atpakaļ.

- Tiešām bija tik traki?

- Jā, sākumā jā. Bet viņa ārkārtīgi ātri saņēmās. Patiesībā varēja redzēt dienu pēc dienas, kā viņa mainās. Pirmo dienu viņa vēl gāja pa telpām tā piesardzīgi, gandrīz vai ar aizrautu elpu. Un ar cilvēkiem runāja ārkārtīgi pieklājīgi, gandrīz vai pazemīgi. Tad skaties – otrajā dienā ir jau pilnīgi cits cilvēks. Neteikšu, ka uzreiz deguns gaisā... Bet, jā, vispār jau deguns gaisā. Ārpus pils viņa, protams, spēlēja demokrātiju, bet šeit viņa jau pēc pāris dienām bija tāda kundze, tāda kundze... It kā mēdz runāt, ka visi cilvēki esot vienādi, bet no viņas toņa un skatiena momentā bija skaidrs, ka viņa gan tā neuzskata.

- Tikai no toņa vai tomēr no tā, ko viņa sacīja?

- Viņa jau ar mums, ar plebejiem pilī neko īpaši nerunāja. Ko tur tādiem pievērst uzmanību... Bet bija skaidrs, ka viņai ir pilnīgi skaidrs priekšstats par to, kas viņa ir un ko viņa ir pelnījusi. Ka viņai ir viņas lielais uzdevums, kura dēļ tieši viņu kāds... nezinu, Dievs, vai... ir izvēlējies un nolicis šajā postenī. Un ka viņai tāpēc, ka viņa ir izvēlēta, pienākas viss tas labākais. Ka visiem ir jāskatās grīdā un jānodur galva. Un, nedod, Dievs, kaut ko neizdarīt laikā vai pareizi.

- Ko tad – tiešām lamājās, vai?

- Nē, viņa jau ne. Reizēm bija tāda sajūta, ka mēs viņai vispār neesam īsti cilvēki. Vismaz viņas līmeņa un aprindu cilvēki noteikti ne. Viņa taču ir tāda – nu, no augšas iecelta. Mesija, tā varētu teikt. Īsta mesija. Brīžam likās, ka viņa tiešām par sevi tā domā un no visas sirds nesaprot, ka kāds to var nesaprast. Viņa taču visu ir pelnījusi, jo tā taču ir viņa! Viņai vajag absolūtu godbijību, viņai vajag ērtības un komfortu, viņai visu vajag tā, kā viņai attiecībā uz sevi šķiet pareizi...

Pie sarunas ar bijušo cilvēku no kancelejas vēl atgriezīsimies. Šim skatījumam, protams, var gan ticēt, gan uzskatīt to par kāda, teiksim, slinka un nolaidīga darbinieka atriebīguma izpausmi. Taču par vienu varam būt droši: pirms gada V. Vīķe-Freiberga, speciāli ieradusies no Kanādas Latvijā uz darba pārrunām, kā Latvijas Institūta direktore nebija tikusi pie prasītā dienesta dzīvokļa, ministra algas un labas dienesta mašīnas (nācās aprobežoties ar „mazo” Volvo), - nu situācija bija principiāli mainījusies. Finansiālā puse nebija tā svarīgākā, jo, pateicoties priekšlaicīgai aiziešanai pensijā, V. Vīķe-Freiberga bija finansiāli labi nodrošināta. Toties jau no pirmās dienas gan Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, gan līdzšinējie sabiedrotie skaidri uztvēra signālu: ņemiet vērā, ka visam ir jābūt, jāizskatās un jānotiek atbilstoši tā cilvēka izcilajai vērtībai un nopelniem, kurš nu ir kļuvis par jūsu prezidentu.

Ne jau visi to saprata nekavējoties, - daudziem bija grūtības aptvert, ka Valsts prezidenta krēslā vairs nav lāga Guntis Ulmanis, kurš arī otrā prezidentūras termiņa beigās, krietni apbružājies augstajās aprindās, būtībā joprojām bija un palika padomju sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Guntis Rumpītis bez īpašas misijas, kur nu vēl mesijas apziņas. Rezultātā arī viņa prasības pret apkārtējo pasauli bija caurmērā pieticīgas – attiecībā gan uz vizīšu nodrošinājumu un svītas iztapību, gan uz dzīves un darba apstākļiem, gan uz transporta nodrošinājuma līmeni, valsts apbalvojumiem un pārējiem nepieciešamās pompozitātes atribūtiem.

1999. gada 8. jūlijā tas mainījās. Māra Čaklā sarakstītās pieglaimīgās biogrāfijas vārdiem izsakoties, „pēc ievēlēšanas sagriezās virpulis. Nebūtu vasaras, varētu teikt - sniegputenis. Un tad nu uzpeldēja tādi kukainīši, un tad nu notika tādas izdarības, ka ir vērts pie tiem un tām apstāties. Pārsteigumam, neziņai un nezināšanai tuvākajās nedēļās sekoja plašas sabiedrības cerības, intelektuāļu prieks un liels „augšu” apjukums”.

Viens no pirmajiem to uz savas ādas izbaudīja Latvijas pārstāvis ANO Jānis Priedkalns, kandidāts uz Valsts prezidenta posteni tajā pašā 17. jūnija balsojumā, kurā viņa partija – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, spriežot pēc tagadējiem tēvzemiešu vadītāju atzinumiem, savu kandidātu faktiski bija nodevusi vēl pirms balsošanas sākuma.

Lielā mērā tieši J. Priedkalns bija atbildīgais arī par jaunās valsts vadītājas – tāpat kā iepriekšējā Valsts prezidenta – un visas Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā, ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā, kas notika jau trīs mēnešus pēc V. Vīķes-Freibergas ievēlēšanas. Un... cienījamā vecuma kungs acīmredzami nebija laikus noorientējies situācijas maiņā.

Valsts prezidenta kancelejas oficiālā informācija bija lakoniska un skaidra: „Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 19. septembrī darba vizītē dosies uz ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesiju. Diemžēl presē ir parādījusies maldinoša informācija, kas saistīta ar Latvijas delegācijas uzturēšanos Ņujorkā. Valsts prezidentes kanceleja nav lūgusi ANO misijai nodrošināt delegāciju ar konkrētu viesnīcu, misijas vadītājs Jānis Priedkalns, organizējot vizīti, ir demonstrējis neizdarību un neprasmi.

ANO misijai informācija par Latvijas delegācija vizīti ANO Ģenerālās asamblejas 54. sesijā bija zināma pirms vairākiem mēnešiem. Izprotot sarežģīto finansiālo situāciju, Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga jau augustā personīgi tika lūgusi ANO misijas vadītāju Jāni Priedkalnu nodrošināt lētākas viesnīcas izmaksas. Valsts prezidentes kanceleja ir darījusi visu iespējamo, lai prezidente varētu veikt sev uzticēto uzdevumu un plānotās darba vizītes izmaksas netiktu pārsniegtas. Valsts prezidentes kanceleja uzskata, ka ANO misija nav spējusi veikt savus pienākumus. Vizītes organizēšana ir izvērtējama jau tuvākajā laikā un atbildība par to jāuzņemas ANO misijas vadītājam Jānim Priedkalnam.”

Tātad – V. Vīķes-Freibergas kanceleja kategoriski paziņoja, ka Valsts prezidente visādi vēlējusies samazināt savas vizītes izmaksas, bijusi gatava dzīvot normālā vidusmēra viesnīcā, taču neizdarīgais Latvijas pārstāvis J. Priedkalns ņēmis un viņai rezervējis numuru vai visdārgākajā Ņujorkas naktsmītnē. Jaunais Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars vēl pielēja eļļai uguni, nākot klajā ar J. Priedkalnam pavisam nepatīkamām detaļām: V. Vīķe-Freiberga, lūk, jau augustā personiski lūgusi J. Priedkalnam nodrošināt mazajai Latvijas delegācijai lētāku viesnīcu, taču viņš reaģējis īpatni – sarīkojis visu tā, ka Valsts prezidentei būtu vizītes laikā jāpārvācas no vienas viesnīcas uz otru.

Sašutumu nespēja slēpt arī V. Vīķe-Freiberga, kuras vēlme pēc normālas lētas viesnīcas nu, lūk, sabrukusi viena stīva diplomāta neizdarības dēļ. Valsts prezidente medijiem pavēstīja gan to, ka „vēstniecība neizpildīja savu uzdevumu, izvēloties viesnīcas”, gan to, ka „ļaudis ir aizmirsuši, ka es dodos uz ANO sesiju, lai aizstāvētu Latviju, tādēļ arī prezidentei pienākas atbilstīga viesnīca”. Ne viņa, ne kancelejas darbinieki nekādā gadījumā neesot pieprasījuši ekstradārgu viesnīcu, taču „prezidentei sēdēt Centrālparkā ar koferīšiem un gaidīt, kad viņu uzņems kādā viesnīcā, nav pieņemami (..) Ļaudis ir aizmirsuši, ka es neesmu viesnīcniece, bet Valsts prezidente”. Un vispār – rodoties iespaids, ka „latviešu nacionālais sports ir šausmināties”.

Sašutums šķita tik īsts, ka gan sabiedrība, gan mediji lāga neiepīkstējās ne tad, kad kļuva skaidrs, ka prezidentes uzturēšanās dārgajā viesnīcā izmaksās līdz pat 500 dolāriem diennaktī, ne tad, kad Ārlietu ministrija nāca klajā ar tā arī noslēpumā turētas dienesta izmeklēšanas gana pretrunīgu slēdzienu: saskaņā ar to valstij nekādi finanšu zaudējumi, par viesnīcas numuru divsimt dolāru vietā maksājot piecus simtus, neesot nodarīti, taču neizdarības gan esot bijušas, tāpēc J. Priedkalns un Valsts prezidenta kancelejas protokolnodaļas vadītāja vietas izpildītāja Evija Ķēniņa pelnījuši pa oficiālai piezīmei. Un vispār – Ārlietu ministrija izsakot nožēlu, ka iejaukta šīs lietas izmeklēšanā.

Tā arī viss noklusa, savukārt V. Vīķe-Freiberga vēl pēc gadiem šo gadījumu Latvijas radio visā nopietnībā saistīja ar „tumšo spēku” – savu politisko pretinieku „melnā PR” metodēm: „Tas stāsts par to dārgo viesnīcu, ko es pieprasīju Ņujorkā, kad būtībā es biju vēstniekam augusta mēnesī lūgusi, lai viņš cenšas dabūt lētāku viesnīcu, bet viņš nebija nevienu viesnīcu rezervējis, un tātad pašā pēdējā minūtē mūs izmētāja, tā ka katru nakti citā viesnīcā bija jāiet! Un mana kanceleja lūdz, lai viņš, lūdzu, parūpējas, ka ar tādu programmu, kas man bija no astoņiem rītā līdz vieniem naktī, kad es nevaru pa to starpu vēl pārvākties uz citu viesnīcu katra nakti! Ka lai, lūdzu, nogādā, ka mēs esam trīs naktis tajā pašā viesnīcā.

Tāme, starp citu, tai vizītei, par kuru tik ilgi tika rakstīts un mēģināts pastāstīt, cik šī ārzemniece pēdiņās, cik ļoti ne ar tādām... ne... nu, kā lai saka... iedomīga ar augstām prasībām pēc dārgām viesnīcām, izlutināta, nabaga tautai, kā sakot, ņem kumosu no mutes ārā utt., un... Faktiski tāme, ko mēs izdevām tajā rudenī 1999. gadā Apvienotajās Nācijās, es pārbaudīju, bija precīzi puse no tās, ko iepriekšējā gadā, 1998. gadā, ko bija izmaksājis prezidenta Ulmaņa brauciens uz Apvienotajām Nācijām, bet ne to informāciju, ne tos skaitļus neviena publikācija neturēja par vajadzīgu publicēt. Tikai turpinājās tas stāsts par lielo skandālu, par dārgo viesnīcas numuru, kas esot pieprasīts, kas ir absolūti un pilnīgi meli no sākuma līdz beigām.”

Un kam tad šī zemiskā apmelošana, pēc V. Vīķes-Freibergas domām, bija vajadzīga? „Nu, es domāju, kas tas bija daļa tiešām no šitā melnā PR. Bija redzams, ka mana ievēlēšanas tautā izsauca burtiski gaviles daudzās aprindās, tika liktas lielas cerības uz cilvēku, kas tiešām nav saistīts ar politiskiem spēkiem. Es domāju, ka dažiem politiskiem spēkiem tāda pārāk augsta jaunās prezidentes popularitāte šķita nevēlama, jo tas nozīmētu, ka viņai varētu būt autoritāte un ka viņas sacītam varētu arī būt savs svars, un ka uz viņu varētu būt jāklausās. Būtu vieglāk nosist viņas popularitāti, un tas nozīmētu, ka, ja viņai būtu kaut kāds spriedums šāds vai citāds, tad viņai tautā būtu mazāk svara. Tas ir tā, kā, kad es dabūju savu pirmo kontaktu ar melnā PR aspektiem...”

Pie tā, cik bieži un pēc būtības vienveidīgos apstākļos V. Vīķei-Freibergai arī turpmākajos gados nācās saskarties ar šādu te „melno PR”, vēl atgriezīsimies. Bet tagad – izrādās, desmit gadus pēc savas „nepieļaujamās kļūdas” līdz tam klusējušais J. Priedkalns beidzot ir gatavs atklāti pastāstīt, kurš tad īsti vēlējās lētāku, kurš – dārgāku viesnīcu, kurš izvēlējās jau savus pirmos mēnešus amatā apēnot ar meliem, bet kurš uzskatīja par solīdāku paklusēt, lai neciestu Valsts prezidentes un līdz ar to arī valsts prestižs.

- Kas tur īsti bija? Mārtiņš Bondars, prezidenta kancelejas toreizējais vadītājs teica, ka jūsu kompetence ir apšaubāma, un rezultātā jums izteica rājienu...

- Jā, jā, jā, tā ir pilnīgi absurdā Bondara un tamlīdzīgu cilvēku rīcība... Mēs to viesnīcu viņiem bijām rezervējuši lētāku, bet viņi gribēja dārgāku.

- Kā?

- Mēs rezervējām viesnīcu Beekman Tower Hotel. Un tā ir vidēja, vidēja dārguma viesnīca. Mēs to bijām maija, 1999. gada maija mēnesī rezervējuši, un, kad pienāca laiks tuvāk, man liekas, jūlijā vai augustā, man liekas, augustā mums bija tā saruna – viņi teica, ka viņi esot dzirdējuši, ka tā viesnīca nav piemērota un ka tur esot Ulmaņa delegācijai bijušas kaut kādas problēmas, Ulmanis palika tai viesnīcā arī, Beekman Tower. Un ka viņi tiešām tur negribot palikt.

Un tā saruna bija ar prezidenta kancelejas darbiniekiem, Bondars toreiz bija vadītājs tajā kancelejā, un tad mēs teicām, nu, tagad, ziniet, jau ir augusta mēnesis, septembrī ierodas 190 delegācijas no visām pasaules valstīm, un tās piemērotākās viesnīcas gandrīz nevar dabūt: vai nu var dabūt lētāku, vai ļoti lētāku, vai arī ļoti dārgāku. Nu, viņi pieprasīja, ka ir jāmaina, ka Beekman Tower nepatīk, kaut gan tur bija Ulmanis palicis un tur arī Zviedrijas karalis vienmēr apmetās. Bet delegācijai no Latvijas tā nebija pietiekoši laba. Un tā mēs dabūjām rezervēt Waldorf Astoria, kas ir viena no visdārgākajām Ņujorkā.

Un tad, kad tas izskanēja presē, ka prezidente paliek Waldorf Astoria, tad sākās. Tad teica: jā, nu, kā, kāpēc viņa paliek tik dārgā viesnīcā, kad Latvijā tieši bija tāda finansiāla maza krīzīte tajā laikā, un cilvēki ļoti pētīja, kuri ierēdņi iztērē, cik daudz un par ko. Bet mēs katru gadu maijā norezervējām jau uz septembri viesnīcu, tā bija regulāra darbība, ko mēs darījām arī tajā gadā. Un mums prezidenta, Valsts prezidenta kanceleja pieprasīja citu viesnīcu. Man liekas, ka mēs piedāvājām tur, pāris no tām dārgajām, un viņi izvēlējās Waldorf Astoria

- Kāpēc tad jūs neteicāt presei, ka – jā, mēs jau visu pareizi, bet, lūk, viņi?...

- Es atbildēju, man liekas, kādā nākošā, kādā desmitā septembrī vai tamlīdzīgi. Jo prezidente pati arī, būdama diezgan, nu, tāda literāri talantīga dāma, kad padzirdēja, ka viņa ir tādā viesnīcā, kas viņas darbiniekiem nepatīk, teica, ka viņa vadīšot Latvijas pārstāvniecību, sēžot uz soliņa Centrālparkā, tādā veidā. Nu, un tas to lietu labāku nepadarīja, tas bija presei ārkārtīgi interesanti komentēts.

- Bet ko viņa pati - kāda vispār bija viņas nostāja tajā visā?

- Nu, viņa bija... Nu, viņa bija, kā saka, drusku dezinformēta par to patieso situāciju. Un tāpēc viņas komentāri arī... Nu, viņai ļoti nepatika, un Ārlietu ministrijai nepatika, ka es atbildēju presei par to, ka mēs jau bijām atraduši viņai lētāku viesnīcu, bet ka viņa to nepieņēma. Kaut gan, kā es saku, Zviedrijas karalim tā bija pietiekami laba, un Ulmaņa kunga delegācijai tā bija pietiekami laba.

Tās sarunas jau es personīgi nevedu ar viņiem. Man bija tikai viena saruna ar Bondara kungu laikam, kad viņš man mēģināja, nu, kā skolas puikam no augstiem plauktiem stāstīt, ka viņš Amerikas situāciju zinot ļoti labi un vai es nezinot, ka mums ir tikai viena prezidente un ka viņai vajag to vislabāko. Īstenībā tā delegācija pati gribēja sev to foršāko vietu.

Mums, piemēram, teica, kā vajag, lai mēs visu to noklusinām... kancelejas darbinieki - lai es tikai pasakot, ka es esmu vainīgs par to, kur es nebiju vainīgs, un tad viss būs labi...

Ar vārdu sakot, trīs mēnešus pēc ievēlēšanas augstajā amatā Valsts prezidente vai viņas tuvākie līdzgaitnieki sabiedrībai gluži vienkārši sameloja, - pastāstot, ka tieši Latvijas pārstāvis ANO rezervējis superdārgo Waldorf viesnīcu, „aizmirsa” piebilst, ka paši atteikušies no lētās Beekman viesnīcas, kas bija laba gan G. Ulmanim, gan pat Zviedrijas karalim, bet „nepietiekami atbilstīga” V. Vīķei-Freibergai. („Par prezidentiem un viņu darbiem es neko nekomentēšu. Par viesnīcu varu tikai pateikt, ka es astoņus gadus šajā viesnīcā dzīvoju. Tā laikam arī ir mana atbilde,” tagad diplomātiski saka G. Ulmanis.)

Toties – turpmāk un līdz pat prezidentūras otrā termiņa beigām ierēdņiem un ierēdnīšiem bija skaidrs, kāds minimālais komforta un greznības līmenis atbilst Latvijas Valsts prezidentes un viņas svītas prasībām. Turklāt šis incidents nekādā veidā netraucēja V. Vīķei-Freibergai publiski atgādināt, ka starp Jupiteru un vērsi ir liela starpība: jau nākamā gada februārī viņa publiski paziņoja, ka valdības ēkas pagrabā ierīkotais atpūtas komplekss gan esot kaut kas „pusceļā starp Karakallas pirtīm un Teksasas meitumājas instalācijām”.

Novērtē šo rakstu:

146
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...