Iesaki rakstu: 
Ir žēlīgi noraudzīties, kā viedokļu līderi pilnā nopietnībā kā teju galveno argumentu tam, kāpēc Valdis Zatlers būtu jāpārvēl Valsts prezidenta amatā uz otro termiņu, min apsvērumu, ka, neievēlot šo četru gadu laikā iepazīto personību, Latvija riskē iegūt kārtējo aizkulisēs un dažādās necienīgās vietās izraudzītu marioneti. Raugoties uz prezidenta vēlēšanām no šāda leņķa, par atskaites punktu prezidenta izvēlei tiek padarītas tās pašas šaurās partiju intereses, kuru neitralizēšanas vārdā taču Zatlers pēkšņi padarīts par „gaišo spēku” favorītu gaidāmajā balsojumā.
Svarīgākas kļūst kalkulācijas un shēmošanas, kā nepieļaut, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs, piepulcinot tikpat kolorītus ļaudis, neizvēlas kādu savā ietekmē noturamu prezidenta kandidātu, nevis Zatlera darbības atklāts izvērtējums un citu, iespējams, labāku kandidātu apzināšana un publiska izvērtēšana. Faktiski atklātā, godīgā diskusija tiek nomēzta turpat pagultē.
Baidoties no diskusijām par citiem alternatīviem kandidātiem, arī tiek aizmirsts nu jau par likumu kļuvušais, ka Latvijas prezidentus kā personības vairāk ir veidojis viņu amats, nevis ievēlētāji un veids, kā tas noticis.
Dienā pirms vairāk nekā 11 gadiem, kad par Valsts prezidenti tika ievēlēta Vaira Vīķe-Freiberga, Saeimas kuluāros nebija dzirdams prieks par spēcīgas prezidentes izvēli, tā vietā politiķi no viņu ievēlējušajām partijām neslēpa līksmību, ka ir pazemots Latvijas ceļš. Vīķe-Freiberga bija izraudzīta aiz ilggadējās varas partijas muguras, un tās virzītie prezidenta kandidāti vēlēšanās izgāzti. Šis balsojums kļuva par uzskatāmu sākumu Latvijas ceļa galam, tam drīz vien sekoja valdības krišana. Veids, kādā sociāldemokrātam Jurim Bojāram zem rokas Saeimā toreiz tika ievesta Vīķe-Freiberga, un viņas ievēlēšanu pavadījušais politiskais skurbulis nebija cienīgs skats, un tas nevēstīja neko no tā, ko mēs no prezidentes sagaidījām nākamajos astoņos gados.
Patlaban politikas kuluāros izplatās versija, ka Zatleram būtu iespējams iedzīt ķīli starp Lembergu un Urbanoviču, ja ZZS un Saskaņas centra faktiskie līderi tomēr strādātu pie kāda kopīga pārsteiguma jauna prezidenta izskatā. „Kādēļ gan Urbanovičam būtu jāpaļaujas uz Lemberga solījumu par SC valdībā, ja šo solījumu viņš var saņemt no Zatlera?” jautā politikas kuluāru shēmotāji. Pēdējā valdības koalīcijas tapšanā uzreiz pēc Saeimas vēlēšanām Rīgas pilij bija sava loma nacionāļu VL-TB/LNNK nenonākšanai valdībā, kā arī bija zināms, ka Zatlers ir „pozitīvi neitrāls” par SC ņemšanu valdībā. Tas ir mainījis toņkārtu, kādā par prezidentu runā SC.
Tam pievienojas ZZS neskaidrie signāli, kas pēdējās dienās Zatleru liek uzskatīt par teju vai reālu kandidātu, faktiski dzenot stūrī tos, kuri viņa pārvēlēšanu izvirzījuši kā garantiju, ka nav izdevušies nekādi aizkulišu tirgi. Vai ZZS un Vienotības kopīgs atbalsts Zatleram būtu tapis no interesēm sterilā telpā? Latvijas politiskajā vidē tādas nav. Protams, jautājums ir, kas valstij bīstamāk – Lemberga ambīcijas ievest Rīgas pilī jaunu „savu” prezidentu vai provinciāla spēja fokusēt interesi par politiku tikai tik taisnā līnijā kā Rīgas-Ventspils šoseja, prezidenta vēlēšanas izmantojot tikai kā laukumu kārtējam tirgum, izspiežot koalīcijā atbalstu kādiem saimnieciskiem lēmumiem.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
