Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pietiek turpina ekskluzīvi publicēt izteiksmīgus fragmentus no apgādā Atēna iznākušās L. Lapsas, K. Jančevskas un I. Saatčianes grāmatas Latvietis parastais, kura vietumis grāmatveikalos vēl varētu būt nopērkama. Šodien - par to, kā "izcilajam tautsaimniekam" Andrim Bērziņam veicās ar "nokamptās" bankas vadīšanu krīzes gados un kas viņu paglāba no šīs saimniekošanas sekām.

Kā tad ir ar izcilo tautsaimnieku, ar to, kas "spēj" ne tikai sev, bet arī citiem – nu, ja ne visai valstij, tad vismaz paša vadītajiem, bet pašam nepiederošajiem uzņēmumiem un tamlīdzīgi? Un te nu mums atkal jāatgriežas pie Unibankas deviņdesmito gadu vidū – laikā, kad Andrim Bērziņam un kompanjoniem svarīgākie bankas privatizācijas posmi jau ir beigušies un papildus godīgi pelnītajai algai sirdi silda gan faktiski pašiem sev uz valsts rēķina godīgi uzdāvinātās personālakcijas, gan par sertifikātiem godīgi saprivatizētie akciju desmittūkstoši, gan pašiem sev godīgi pārdotie, bankai nu nemaz nevajadzīgie Vecrīgas dzīvokļi, gan bankas politpārvaldnieku godīgi piešķirtās megaprēmijas, bet bankas nosacītais saimnieks joprojām ir Latvijas valsts.

Žēl tautsaimniekam Aināram Šleseram sagraut viņa publiski izziņotās ilūzijas par tautsaimnieku Andri Bērziņu, taču patiesība ir nedaudz cita – ticis pie valsts izglābtās un paša nedaudz ieprihvatizētās bankas vadības, mūsu varonis izrādās diezgan viduvējs vadītājs, un, ja viņš vadītu nevis valsts balstītu kredītiestādi, bet gan banku, kurai jāpaļaujas tikai uz saviem un varbūt vēl arī privātakcionāru resursiem, Andra Bērziņa baņķiera gaitas pilnīgi noteikti beigtos jau 1998. gada beigās – līdz ar Krievijas finanšu krīzi, kura izcilajam tautsaimniekam pienāk pilnīgi negaidīta un kurai viņš ne tikai nav sagatavojies, bet, var teikt, izdarījis gandrīz visu, lai Unibanku tā skartu īpaši sāpīgi.

Vārdos Unibankas vadītājs gan ir kaismīgākais pašmāju uzņēmēju, lauksaimnieku un visu pārējo vietējo kredītņēmēju atbalstītājs, kāds vien iedomājams, - jūs neatradīsiet nevienu Andra Bērziņa deviņdesmito gadu pirmās puses interviju, kurā nebūtu pieminēta bankas patriotiskā vēlme būt lielai un stabilai bankai, kas strādā Latvijas valsts, sabiedrības un tautsaimniecības labā. „Unibanka savā filozofijā ir orientēta rīkoties laucinieciski stabili tāpat kā jūs visi – ar pietiekami zemu risku, un šis risks ir attaisnojies. Mēs visu savu naudu esam ieguldījuši šeit, Latvijā,” – šis mūsu varoņa izteikums, uzstājoties trešajā Zemnieku saeimā, viņam ir ļoti raksturīgs.

Arī 2003. gadā Dienas Biznesam viņš stāsta ko gauži līdzīgu: „Pēc vispārējās teorijas, visdrošākā banka ir tā, kur risks sadalīts pēc iespējas vairākos virzienos. Šo teoriju esam ņēmuši vērā jau kopš paša sākuma. Tāpat kā vienmēr esam uzskatījuši, ka mūsu pamatfokuss ir Latvija, un atšķirībā no citām bankām neesam centušies būt stipri kaut kur ārpusē...”

Tā tomēr nav gluži patiesība. Lieta tā, ka deviņdesmito gadu otrajā pusē vairākas Latvijas komercbankas pakļaujas un paļaujas vēl ne nekustamo īpašumu, bet gan citam – Krievijas parādzīmju burbulim. Šo vērtspapīru it kā neiedragājamā superdrošība un vienlaikus augstais ienesīgums ir tik vilinoši, ka rūdītie tautsaimnieki aizmirst visu piesardzību un iegrūž Krievijas parādzīmēs pašmāju mērogiem milzīgas summas, kas lēšamas daudzos desmitos miljonu latu, turklāt ieguldījumu kopapjomam ir tikai augšupejoša tendence.

Valstiskie uzraugi šajā tendencē tikai noskatās un priecājas. Tā, piemēram, vēl 1998. gada jūlija vidū Latvijas Bankas Kredītiestāžu uzraudzības pārvaldes vadītāja vietnieks Jānis Placis aģentūrai LETA pavēsta, ka Latvijas komercbanku pirmā pusgada peļņas rādītāji Krievijas finansu krīzes iespaidā varētu būt pat palielinājušies un pārsniegt iepriekšējās prognozes, jo pēdējo divu mēnešu laikā strauji pieaugušas ienesīguma likmes Krievijas valsts vērtspapīriem, kas saistīts ar iepriekš prognozēto rubļa devalvāciju. „Taču finansu krīze pagaidām vēl nav materializējusies rubļa devalvācijā un, ja apstiprināsies informācija par starptautisko finansu institūciju aizdevumu Krievijai un devalvācijas nebūs, tad tās bankas, kuras iegādājušās Krievijas valsts vērtspapīrus, perspektīvā gūs ievērojamu peļņu,” optimistiski klāsta Latvijas Bankas pārstāvis, tikai cita starpā pieminot, ka „tas ir visai riskants bizness”. Un tieši Unibanka tiek pieminēta to Latvijas komercbanku vidū, kurai pēdējā mēneša laikā bijis visstraujākais peļņas pieaugums.

Latvijas Bankas dati tolaik rāda: ja 1994. gadā ārvalstu obligāciju īpatsvars Latvijas komercbanku investīciju portfeļos bija 4,9%, tad 1998. gada pavasarī tas pieaudzis līdz 66%. Savukārt Komercbanku asociācijas apkopotie skaitļi par 1998. gada pirmo pusgadu rāda, ka kopā Latvijas komercbankas valdību obligācijās un citos vērtspapīros vien ieguldījušas 355 miljonus latu (kopā parāda vērtspapīros ieguldīti 430 miljoni latu), no kuriem aptuveni divas trešdaļas ieliktas ārvalstu vērtspapīros. Turklāt nav šaubu, ka liela daļa šo divu trešdaļu ieguldīta ne jau rietumvalstu vērtspapīros, kas gadā dod tikai dažus nožēlojamus procentus peļņas, bet gan NVS valstu obligācijās, kur peļņa ir bijusi desmitos procentu rēķināma. Un tāpat nav apšaubāms arī tas, ka Latvijas bankas, realizējot ļoti agresīvu politiku un mēģinot nokampt iespējamu lielāku kumosu no visu laiku tik vilinošā austrumu tirgus, NVS vērtspapīru tirgos ir piedalījušās ne tikai pa tiešo, bet arī ar neskaitāmu ārzonās vai attīstītajās rietumvalstīs reģistrētu firmu starpniecību. Rezultātā tiek lēsts, ka Latvijas bankas Krievijā un NVS valstīs varētu kopumā būt ieguldījušas pat pārsimt miljonus latu.

1998. gadā gan gaisā jau jaušama deguma smaka, bet to jūt tikai daži īpaši smalki deguni – tādi kā „abiem K” no Parex bankas, kuri vasaru pavada drudžainās pūlēs, izmisīgi mēģinot izsprukt no Krievijas parādzīmju – plašāk zināmu vienkārši kā GKO – tirgus. Viņi ir izņēmums – un, piemēram, mūsu tautsaimnieks kopš sev tik nozīmīgās bankas privatizācijas laikiem dzīvo vienā dieva mierā, intervijās mīlot pastāstīt par iepriekšējā banku krīzē izputējušo kredītiestāžu pieļautajām liktenīgajām kļūdām. „Daudzu bankrotējušo banku nelaime ir tā, ka tās galvenokārt investēja īstermiņa resursus ilgtermiņa ieguldījumos, kas nav pieļaujams. Pagājis vieglās un lielās peļņas laiks. Bankām jāmaina stratēģija un taktika, jāpāriet uz saprātīgākiem lēmumiem kreditēšanas sfērā,” Andris Bērziņš pamāca, piemēram, kādā tālaika preses intervijā.

Cik zināms no bijušajiem bankas darbiniekiem, pat dienās pēc 1998. gada 13. augusta, kad reizē ar investoru bailēm par gaidāmu rubļa devalvāciju sabrūk Krievijas vērtspapīru, akciju un valūtas tirgus, mūsu varonis ir kaitinoši mierīgs un nogaidošs. Kāds toreizējais augsta ranga bankas darbinieks tagad to atceras ar šādiem vārdiem:

- Viņš ir ļoti, ļoti, ļoti labs cilvēks rutīnas darbam mierīgos laikos, bet pilnīgi nepiemērots jebkādu nopietnu, svarīgu, atbildīgu, drosmīgu lēmumu pieņemšanai. Es jums minēšu tādu salīdzinājumu – lai nu neviens neapvainojas. Mūsu dienās daudzi lamā Kārli Ulmani, kurš, re, padevās Krievijas spiedienam, paziņoja, lai visi paliek savās vietās – un par šo gļēvumu samaksāja reizē ar visiem, kas no viņa bija atkarīgi. Tautu tātad. Es kā cilvēks, kas ilgus gadus bijis kopā ar Andri Bērziņu, varu teikt, ka Ulmanis salīdzinājumā vēl bija ļoti drosmīgs un izlēmīgs. Jūs varat būt pilnīgi droši – ja līdzīgā situācijā nonāktu Bērziņš, viņš vēl trīs dienas pēc krievu tanku ienākšanas pilnā nopietnībā teiktu: nu, zēni, pagaidām, pagaidām, paskatāmies un paanalizējam – varbūt tie tanki kaut kur nogriezīsies, varbūt aizripos atpakaļ, a varbūt tie nemaz nav tanki, tikai izskatās... Tieši tā viņš arī pēc būtības darīja 1998. gada augustā – nu un, protams, aizgaidījās...

- Ko tieši viņš darīja?

- Tur jau tā lieta, ka viņš nedarīja neko. Nu, rosījās, bet neko tādu, kas varētu situāciju vismaz mainīt. Visu glābt vispār nevarēja, bija par vēlu, daudz par vēlu. Bet vēl bija iespēja kaut ko glābt, kaut ko notirgot, kaut ko labot, kaut kā spirināties. Mēs skatījāmies, ko dara, piemēram, abi Pareksa ž...iņi – kā viņi ņēmās, pa divdesmit četrām un nez cik stundām dienā! Bet mūsējais...

- Ko tad jūsējais?

- Neko. Neko. Tāpat nāca uz darbu, tāpat gāja mājās – tajā pašā laikā, bez kādiem stresiem. Protams, bija apspriedes, bija viedokļi, bet viņš jau ir tāds, ar kuru nepastrīdēsies. Un viņam bija parastais viedoklis – ka nevajag steigties, ka jāpadomā, jāpaskatās, jāpaanalizē. Nu, un tā mēs visi kā muļķi nākamās dienas skatījāmies, kā viss grūst, un analizējām. No vārda, piedodiet, „anāli”...

Tad pienāca 17. augusts, un arī viņam bija skaidrs, ka gals ir klāt, varam mierīgi skaitīt, vai esam pazaudējuši visu kapitālu vai tomēr kaut kas palicis. Nekā priecīga. Un neizskatījās, ka viņš kaut ko būtu iemācījies – ja nu vienīgi to, ka jābūt vēl piesardzīgākam pilnīgi visā...

1998. gada 17. augustā Krievijas valdība devalvē rubli, pasludina iekšējā aizņēmuma defoltu un arī izmaksu moratoriju ārvalstu aizdevējiem. Ko dara mūsu varonis? Ja ticēt toreizējam bankas viceprezidentam Kazimiram Šļakotam, - rīkojas izcili drosmīgi, izlēmīgi un patiesīgi: „Interesanti, kādu stratēģiju katrs izvēlējās. Bērziņš kā valdes priekšsēdētājs uzstāja, un viņam bija taisnība, ka vajag teikt patiesību. Bija tie, kas slēpa savus ieguldījumus, centās nomaskēt, novilcināt laiku. Noslēpt, un pēc tam kaut kā izkļūs no situācijas. Bet Bērziņš pateica patiesību. Protams, tas bija šoks klientiem. Bērziņš demonstrēja raksturu, kas mūsu tirgum bija nepierasti. Ir draņķīgi, bet jāsaka patiesība. Bija strīdi. Skatījās, kā dara pārējie. Vairāk mazāk zināja, kā dara citi. Bet izlēma teikt patiesību un atrast risinājumu, lai saglabātu noguldījumus. Tā ir viena no Bērziņa īpašībām – patiesīgums. Pat visgrūtākajā brīdī – vajag teikt patiesību.”

Nelaime tikai tā, ka paša Kazimira Šļakotas sacītajam ar patiesību tāda vai citāda iemesla dēļ ir maz kā kopēja. Pēc defolta izsludināšanas paiet deviņas dienas, un mūsu tautsaimnieka vadītā Unibanka nāk klajā ar caurcaurēm optimistiski melīgu paziņojumu, ka Krievijas valdības lēmums nu nemaz neietekmējot Unibankas likviditāti, - dokuments ir pietiekami interesants (it īpaši mūsu varoņa patiesīguma un drosmīguma slavinājuma kontekstā), lai to publicētu pilnībā:

„Pamatojoties uz pašreiz pieejamo informāciju par situāciju Krievijā, Unibanka ir veikusi savu aktīvu pārvērtēšanu. Unibanka ir izvērtējusi ieguldījumus Krievijas un Ukrainas valdības parādzīmēs un citos aktīvos, kuru vērtību varētu ietekmēt Krievijas krīze, ietverot arī kredītus tiem klientiem, kuru bizness ir pamatā saistīts ar eksportu uz Krieviju.

Vadoties pēc piesardzības principa, Unibanka ir izveidojusi papildus uzkrājumus par 3,8 miljoniem latu. Jāpiebilst, ka šie uzkrājumi var tikt atgriezti, ja situācija uzlabojas, un tāpēc nav uzskatāmi par viennozīmīgi zaudētiem.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Unibanka paziņo, ka tās koriģētā peļņas prognoze 1998. gadam ir 4,7 miljoni latu.

Latvijas Unibankas ieguldījumi Krievijas valdības īstermiņa parādzīmēs (GKO) bija 9,9 miljoni latu jeb 3,2% no Bankas kopējiem aktīviem. Obligācijas ir iegādātas ar vadošo Rietumeiropas investīciju banku starpniecību un šīs investīciju bankas pašlaik pārstāv arī Unibankas intereses sarunās ar Krievijas valdību par valdības iekšējā parāda restrukturēšanu.

Vēl Unibanka ir ieguldījusi 2,9 miljonus latu ASV dolāros nominētajās Krievijas Finansu ministrijas ārvalstu aizņēmumu obligācijās un Krievijas Federācijas eiroobligācijās, kas nav pakļautas rubļa devalvācijas riskam un Krievijas valdības noteiktajam 90 dienu moratorijam. Bez tam 1,4 miljoni latu (jeb 0,5% no bankas kopējiem aktīviem) ir izvietoti Ukrainas valdības ASV dolāros un vācu markās denominētajās eiroobligācijās.

Jāuzsver, ka Krievijas iekšējā parāda pārstrukturācija neatstāj iespaidu uz Unibankas likviditāti, jo ar saviem eiroobligāciju laidieniem un sindicēto kredītu banka starptautiskajos kapitāla tirgos ir piesaistījusi ilgtermiņa kredītresursus.”

Šajā laikā Unibanka vēl spēj sameklēt te vienu, te otru pietiekami optimistisku iespaidu radošu skaitli, faktu vai apsvērumu: te tā paziņo, ka nav pamata domāt par peļņas prognozes korekcijām sakarā ar rubļa devalvāciju, jo, lūk, „informācija par situāciju Krievijā ir diezgan pretrunīga, un nav viennozīmīga situācijas vērtējuma”, te apgalvo, ka „ieguldījumi ar Krievijas rubli saistītos finansu instrumentos ir ļoti minimāli”, te pati sevi palabo, ka bankas ieguldījumi Krievijas valdības īstermiņa parādzīmēs esot „tikai” 9,9 miljoni latu, turklāt parādzīmes „iegādātas ar vadošo Rietumeiropas banku un investīciju sabiedrību starpniecību un pret rubļa devalvācijas risku ir aizsargātas ar valūtas forvardu līgumiem”.

Patiesā situācija, maigi izsakoties, ir nedaudz citāda: mūsu tautsaimnieka vadībā Unibanka Krievijā iegrūdusi summu, kas pārsniedz pusi no tās pamatkapitāla (tobrīd 28,5 miljoniem latu) – un nu ir faktiski bezcerīgi zaudēta. Īlens no maisa izlien tā paša gada novembrī, kad Vācijas laikraksts Frankfurter Allgemeine Zeitung paziņo – pēc Krievijas krīzes novājinātā Unibanka meklē iespēju apvienoties ar kādu „stratēģisku partneri”. Tikai dažas dienas pēc publikācijas Unibankas valde (A. Bērziņš, I. Ķirsons, V. Neimanis, K. Šļakota un A. Grīnbergs) arī tiešām pieņem ārkārtas lēmumu – bez akcionāru pilnsapulces sasaukšanas palielināt bankas pamatkapitālu, piesaistot „papildu kapitālu apjomā līdz 30% no esošā pamatkapitāla jeb - līdz Ls 8 566 696”.

Tas tad arī ir tautsaimnieciskais lēmums – krīze ir radījusi nepieciešamību beidzot piesaistīt uz izputēšanas robežas esošajai bankai vienalga, ko, ja tikai piesaistāmais var aizbāzt radušos milzīgo caurumu. Un interesents tiek atrasts – skandināvu SEB (Skandinaviska Enskilda Banken) glābj situāciju, iegādājoties visas jaunizlaistās akcijas un vēl ieguldot bankas subordinētajā kapitālā cauruma aizlāpīšanai tik nepieciešamos 17,4 miljonus dolāru (ko tai atbilstoši 1999. gada 5. janvāra Unibankas akcionāru pilnsapulces lēmumam ir tiesības pārvērst Unibankas akcijās). Nākamajos divos gados SEB kļūst par vienīgo Unibankas saimnieci, iegādājoties gan Privatizācijas aģentūras pārraudzībā vēl palikušos 2,17 miljonus valstij piederošo akciju, gan 5,71 miljonu akciju no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas.

(Par to, kā īsti SEB parādās īstajā brīdī un īstajā vietā, viedokļi atšķiras. Glaimīgā „dokumentālajā filmā”, ko par jaunā Valsts prezidenta dzīvi demonstrē viens no Latvijas telekanāliem, tiek visā nopietnībā apgalvots, ka pēc Krievijas krīzes Andris Bērziņš bijis tik jauks un spējīgs, ka sarunājis ar Skandinaviska Enskilda Banken, lai tā „samaksā bankas parādus Latvijas valsts vietā”. „Bija rezerves variants. Tāpēc, ka uzreiz notika pārrunas ar dažādām Skandināvijas bankām. Laiks pagāja. Viņi uz notiekošo sāka skatīties vairāk mazāk mierīgi, domāt par papildu kapitāla ieguldīšanu. Un tā ienāca SEB. Ienāca bankas akcionāros un ar saviem ieguldījumiem sedza zaudējumus,” stāsta Kazimirs Šļakota. Savukārt banku aprindās izplatītākais viedoklis ir – SEB patiesībā atnāca pati: laikā, kad tās tolaik lielākā konkurente Swedbank apguva Baltijas tirgu, arī SEB nevarēja atpalikt, un krīze tikai ļāva tai Unibanku iegādāties lētāk.)

Savukārt to, ko tad patiesībā mūsu izcilais tautsaimnieks kopā ar pārējo bankas vadību ir sastrādājis, iegrūdis un pazaudējis Krievijā, banka atklāj tikai pēckrīzes gadā, turklāt arī tad – pamazām un negribīgi. Vispirms 1999. gada janvāra vidū Unibanka paziņo, ka vispār jau gads beigts nevis ar iepriekš izziņoto 4,7 miljonu latu peļņu, bet gan 8,7 miljonu latu zaudējumiem, turklāt tai nācies norakstīt zaudējumos 70% no Krievijas valsts īstermiņa parādzīmju portfeļa vērtības, bet atlikušajai daļai izveidot uzkrājumus 40% apmērā. Savukārt pēc tam nākas atklāt arī reālos zaudējumus – izrādās, ka ieguldījumi Krievijā Andra Bērziņa vadītajai bankai patiesībā nesuši 15 miljonus latu lielus gada zaudējumus un ka 1998. gada novembrī Latvijas Banka, veidojot to banku sarakstu, kurām atļauts piesaistīt fizisko personu noguldījumus, pat pieminējusi Unibanku starp tām deviņām komercbankām, kuras savus aktīvus nav novērtējušas, ievērojot piesardzības principu (pati banka apgalvo, ka šī piezīme esot radusies „zināmā mērā pārpratuma rezultātā”).

Tiesa, kas zīmīgi, - pat šajā brīdī izcilais un pieredzējušais tautsaimnieks nav gatavs atzīt savu vainu iespaidīgās summas zaudēšanā. Viss, ko viņš spēj paziņot, - ka „vienīgā bankas kļūda, ko ir atzinuši arī lielākie bankas akcionāri - Skandinaviska Enskilda Banken, bijusi ieguldījumi Krievijā, kā rezultātā vienīgie zaudētāji bija bankas akcionāri un nevis klienti”. Bet citādi viss esot labākajā kārtībā – ja reiz bijuši 15 miljonu zaudējumi (par kuriem, izrādās, bankas vadība bijusi lietas kursā jau 1998. gada rudenī, kad publikai vēl stāstījusi par peļņu, kas saruks līdz 4,7 miljoniem), tad īsti laikā taču bijis pareizais bankas lēmums palielināt kapitālu par vismaz 20 miljoniem latu un negaidīt, kā attīstās situācija Krievijā, sacīja Bērziņš. Tikai cita starpā tiek pieminēts, ka pretēji iepriekš paziņotajam bankai ieguldījumiem Krievijas valsts īstermiņa parādzīmēs nācies izveidot 96,4% uzkrājumus, ieguldījumiem valsts un pašvaldību eiroobligācijās - 45% uzkrājumus, bet prasībām pret Krievijas kredītiestādēm - 85,4% uzkrājumi...

Kāpēc Unibanku pārņēmušie zviedri nepatriec iespaidīgajos zaudējumos vainojamo bankas prezidentu, bet atstāj viņu amatā vēl uz četriem gadiem? (Jo vairāk, ka ienākšana nav ne mīļa, ne gluda. „Kad ienāca SEB, bija tāda detaļa. Vispār viņi, zviedri, ir toleranti ļaudis, bet viņi atnāca ar uzskatu – mēs zinām labāk, mēs darīsim tā. Bet Bērziņš bija ļoti patstāvīgs – nē, mēs darīsim tā. Šis sākums, protams, nebija gluds,” stāsta toreizējais bankas viceprezidents Kazimirs Šļakota.) Te sakrīt vairāki apstākļi. Viens saistāms ar to pašu viņa jau iepazīto īpašību – kredītiestādē nav iespējams atrast nevienu pašu lēmumu, kuru šai saistībā būtu pieņēmis pats Andris Bērziņš. Vēl vairāk – kopējais iespaids no malas rodas, ka lieliskais tautsaimnieks ir koleģiāli vadījis banku un darījis visu, kas viņa spēkos, lai nezin kā sastrādātās nepatikšanas iespējami samazinātu.

„Vēl tajā pavasarī bankas akcionāru sapulcē bija speciāli nolemts – es jums nocitēšu precīzi - lai „palielinātu Unibankas atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, valde ierosina palielināt valdes locekļu skaitu līdz sešiem. Līdz šim valde strādāja četru locekļu sastāvā”. Un tad arī bija viens par otru gudrāks – iepriekš Edmunds Krastiņš vienreiz valdē nebija ievēlēts un to ļoti pārdzīvoja, bet tagad bija viņš, bija [Armands] Grīnbergs, bija [Kazimirs] Šļakota, tad mūžīgais [Ivars] Ķirsons, nākamais prezidents Viesturs Neimanis un, protams, pats Bērziņš. Un viņi visi vienkārši tekalēja, kaut vēlāk nosauca to par atbildīgo un pārdomāto rīcību krīzes situācijā,” atceras jau pieminētais bijušais bankas darbinieks.

Tā nu par grēkāzi tiek izraudzīts Ivars Ķirsons, savukārt Andris Bērziņš savu amatu saglabā – arī tāpēc, ka jaunienākušajiem zviedriem atbilstoši viņu biznesa izpratnei nešķiet prātīgi nomainīt visu bankas vadību. Turklāt jaunie Unibankas saimnieki ņem vērā arī ziņas par iepriekšējo akcionāru spiedienu uz bankas vadību, - lūk, ko saka kādreizējais Hipotēku bankas prezidents Inesis Feiferis:

- Kā jūs viņu vērtējat kā bankas vadītāju?

- Es viņu augsti vērtēju, jo viņam bija ļoti loģiska, piesardzīga domāšana, kas ir būtiski svarīga manā izpratnē baņķierim. Tai pašā laikā viņš bija pietiekami gudrs, lai rastu risinājumus dažādiem biznesa projektiem. Biznesa projekti parasti nav nemaz tik vienkārši. Nokreditēt - tur tomēr ir dažādi jautājumi, kas jāatrisina. Viņš prata tās lietas normāli satamborēt. Bija arī noslēgti bez tādas nervozitātes un tā tālāk. Ja viņš uzskatīja, ka projekts diez vai ir interesants vai prātīgs, tad viņš diezgan skaidri parasti pateica, ka šoreiz ne, ka šādus projektus nevar kreditēt. Runāja diezgan skaidri un atklāti tās lietas. Tādā ziņā man viņš ļoti patika, jo, zināt, bieži ir tā, ka aizej it kā pie kolēģa, jā, ļoti interesanti, bet beigās tikai uzzini, ka tas pēdējais sūds vien tik ir utt. Viņš runāja pietiekami skaidri un tieši. Priekš manis tas ir ļoti būtiski. Ja pasaka - nē, tad skaidrs, met nost projektu vai domā par jaunu projektu. Tā ir viena no nelaimēm bankām - saka, nāc, nāc, būs, būs! Pēc mēneša atbrauc, ne čiku, ne grabu.

- Bet tomēr Bērziņa vadībā banka arī cieta diezgan prāvus zaudējumus.

- Nē.

- Krievijas krīzes laikā.

- Ir tāda lieta. Tā bija krīze, kurā daudziem nācās. Es gribētu teikt vienu lietu – tur vajadzēja paprasīt akcionāriem, kāds bija uzdevums. Ja mēs atceramies Pirmo komercbanku [toreizējo Rīgas komercbanku], uzdevumus iet Krievijas tirgū, spēlēt ar papīrīšiem un tā tālāk deva ne jau [bankas prezidents Vladimirs] Kuļiks. Tas bija akcionāru uzdevums. Pie tam diemžēl es esmu spiests atzīt, ka diezgan lielu nozīmi šajā spēlē spēlēja tāds daudzu it kā augstu vērtēts partneris kā EBRD, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka. Banka, par kuru saka – ja jau viņi nāk, tad tā lieta ir droša. Tā nemaz nav. Tas jau nav, teiksim, tas ir no cilvēkiem atkarīgs, no cilvēkiem, kas ir padomē vai akcionāru sastāvā, ka tie nosaka, kā pelnīt, cik pelnīt. Tas pats zviedru fonds vai Somijas fonds, kas tur bija, es neatceros vairāk tik smalki, bet tieši ārzemnieki ļoti bieži bija tie, kas teica – vajag iet, bet, veči, ļoti uzmanīgi. Tas tā smieklīgi izklausās, bet alkatība ir tāda diezgan nepatīkama lieta, kad tu esi valdes loceklis vai vadītājs, tev ir jāizvēlas, ko darīt. Dabiski, tu vari pateikt – sveiki. Jāizvērtē risks un jāsaprot, ko tu vari izdarīt un ko tu nevari izdarīt...

Ko līdzīgu saka arī kādreizējais Unibankas padomes loceklis Gundars Bērziņš – ne jau nu pats Andris Bērziņš izdomāja sagrūst tik milzīgas summas Krievijā: vienkārši daļa akcionāru lika, daļai bija vienalga, - un izcilais tautsaimnieks tā vietā, lai aktīvi protestētu, vienkārši pakļāvies tam, ko viņam liek darīt:

- Viņš visu laiku bija pietiekami konservatīvs. Savā laikā, kur mēs tagad sēžam, šinī pašā mājā, toreiz, pirms vēl Krievijas defolts bija, te bija [bankai] īpatnēja struktūra - te bija zviedru fonds iekšā, tad bija kaut kāds arābs un tad bija valstij daļa. Toreiz plānoja budžetu, un tur jau kas notiek, ja īpašnieki vai īpašnieku pārstāvji uzliek uzdevumu peļņas rādītāju pret kapitālu vai apgrozījuma palielināšanu. Ja uzliek augstus mērķus, tad banka ir spiesta riskēt, - teiksim, ja uzliek lielu peļņas rādītāju, tad, lai labāk pelnītu, tev jāliek riskantākos darījumos. Es zinu, ka toreiz bija tie zviedri un viņiem nebija kontroles, bet tāpat spieda palielināt peļņas rādītājus, plānot tos uz nākamo gadu. Bet tas nozīmē, ka banka būs spiesta riskēt. Viņi kopā ar vēl kaut ko bija vairāk, Latvijas puse bija ļoti konservatīva. Tur ļoti kategoriski pieprasīja paaugstināt, un Bērziņš tomēr pakļāvās. Pēc tam izrādījās pietiekami lieli zaudējumi. Lai varētu pelnīt, bija spiesti Krievijā ieguldīt, - bija tas defolts un tad aizgāja. Personīgi daudz nepazīstu, bet viņš gan tāds manipulējams nav, tāds patstāvīgs un spītīgs.

- Kāpēc viņš nepastāvēja uz to, ka bankai tas nav pareizi?

- Ir robežas. Teiksim, galviņu uz ežiņas ne par vienu jautājumu neliktu. Ja spiediens ir stiprāks, tad arī savu galviņu noliks.

- Pēc tam, ka bankai milzīgi zaudējumi, viņa atbildība nebija nekāda?

- To jau noteica īpašnieki. To jau arī ir jāapzinās. Mums jau bija - uzliec lielākus rādītājus. Valde jau teica - to var, bet tas nozīmē iesaistīties augstāka riska darījumos ar iespējām pazaudēt...

Visbeidzot, to pašu, varbūt pat vēl skarbāk un tiešāk stāsta arī bijušais Unibankas viceprezidents Kazimirs Šļakota – un šoreiz laikam viņam var ticēt: „Kad ERAB iegāja bankā, tā tur ielika lielu naudu – apmēram 28 miljonus dolāru. Tajā laikā – ļoti lielu Latvijas finanšu tirgum. Un mēs nevarējām atrast, kam dot kredītus – nebija nodrošinājuma, vairāk mazāk droša biznesa. Dot devām, bet tērējās lēnām. Un ERAB mūs pagrūda – ieguldiet naudu Krievijas vērtspapīros, tie pašlaik ir ļoti ienesīgi, ko jūs te naudu turat. Ieguldījām mēs pēc Lehman Brothers ieteikuma – kuri papīri ir paši izdevīgākie. Bet pēc pusgada bija defolts. Latvijā bija maz vietu, kur ieguldīt naudu, un daudz ieguldījās [Krievijas vērtspapīros]...”

Un to, ka visam Andra Bērziņa šajos gados darītajam un nedarītajam, pamanītajam un garām palaistajam, izlemtajam un neizlemtajam, ja vien ir vēlēšanās, var taču atrast lielisku, kaut varbūt arī pretrunīgu skaidrojumu un attaisnojumu, uzskatāmi demonstrē vēl viens redzams Valmieras grupējuma pārstāvis, slavenā pumpaino saieta dalībnieks, mūsu varoņa savulaik uz banku uzaicinātais un tās viceprezidenta posteni ieņēmušais Juris Aizezers:

- Nu, saimnieciskā darbībā ir visādi periodi, bet jāsaka, ka Unibanka atšķirībā no Pareksa, bankas Baltija un citām daudzām finanšu iestādēm vienmēr ir izpildījusi savas finanšu saistības pret noguldītājiem, pret klientiem, un es domāju, ka tas ir galvenais vērtējums... un sekmīgi darbojās un sekmīgi darbojas arī šodien.

- Tomēr šo milzīgo zaudējumu dēļ nācās banku pārdot.

- Nu, jūs redzat, kā pasaulē notiek. Kā ir bankrotējis Lehman Brothers un pasaulē daudzas slavenas bankas. Un attiecībā uz Unibanku tika piesaistīts stratēģiskais investors, tas pirmām kārtām. Otrs - valsts funkcijās nav jānodarbojas ar saimniecisko darbību. Banka – tā ir saimnieciskā darbība, un valsts - mēs redzam, kāds saimnieks šodien ir valsts, kaut vai to pašu airBaltic. Un es domāju, ka saimnieciskās struktūras valsts var pārdot. Tā tas notika arī ar Unibanku.

- Nu jā, bet valsts savulaik ieguldīja Unibankā, lai glābtu no bankrota. Bija stāsts par to, ja nemaksās tos procentus par parādzīmēm, kas bija Unibankā, tad vispār Unibanka aizies pa burbuli. Visas šīs runas bija, ka viņa bija uz izputēšanas robežas.

- Es nedomāju, ka tas tā īsti atbilst patiesībai. Es domāju, ka Bērziņa vadībā Unibanka tapa par vienu no Latvijas vadošajām finanšu iestādēm ar attīstītu tīklu un tanī laikā deva vislielāko atspaidu Latvijas tautsaimniecībai, Latvijas uzņēmēja attīstībai. Tas, ka reizēm notiek kāda valstu vērtspapīru vērtības pazemināšanās vai vērtspapīru segšanas termiņu restrukturizācija, tā pasaulē notiek. Patreiz mēs redzam, kas notiek ar Grieķijas vērtspapīriem, un tādi periodi var iestāties jebkurā brīdī un jebkurai finansu iestādei. Es domāju, ka ne tas ir rādītājs, bet rādītājs ir tas, ka banka tika veiksmīgi vadīta un deva savu ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības attīstībai.

- Bērziņa vaina pie tā, ka bija tie milzu zaudējumi, nav nekāda?

- Nu, kāda šodien ir daudzu Francijas banku vaina pie tā, ka Grieķija nespēs segt paredzētā laikā savas saistības un viņas būs jārestrukturizē par vairākiem miljardiem uz 30 gadiem? Tā ka tas stāsts ir tīri objektīvs. Tādi periodi pasaulē notiek, bet, kā jau es teicu, tomēr galvenais Bērziņa nopelns ir, ka tika izveidota Latvijā viena liela, stabila tīkla banka, kas deva lielu attīstību Latvijas tautsaimniecībai, Latvijas uzņēmumiem.

- Bija arī plāns apvienot Unibanku ar Zemes banku...

- Nu jā, vienmēr notiek pasaulē globalizācija un nelielu iestāžu apvienošana, un diskusijas par tādām tēmām notiek arī šodien.

- Kāpēc nenotika apvienošana? Cik atceros, tas bija nosacīti Valmieras grupējuma lielais uzstādījums, ka tas būs lielais darījums, kurā nostiprināsies Latvijas nacionālais kapitāls, kad apvienosies šīs te divas bankas.

- Saimnieciskā darbībā nekas nenotiek momentā un ātri. Notiek saimniecisko darbību abpusēja izvērtēšana, tiek meklēti momenti, kur var notikt salāgojamība.

- Kuri tad bija tie momenti, kuru dēļ nevarēja salāgot?

- Netika panākta vienošanās vai atrasts optimāls risinājums.

- Bērziņš nobijās, ka [Zemes bankas prezidents Andris] Ruselis pārņems vadību?

- Nē, absolūti nē, jo Bērziņš jau nav no cilvēkiem, kuri stādītu savas intereses augstāk par uzņēmuma saimnieciskām interesēm. Tas absolūti neatbilst patiesībai - tāda veida traktējums.

- Kas atbilst patiesībai?

- Es domāju, ka procesa gaitā var būt tikai atrastas pietiekoši lielas atšķirības informācijas tehnoloģiju sistēmā, jo bija informācijas tehnoloģiju sistēmas, kuras bija ļoti grūti salāgot. Tad tomēr katra banka bija izveidojusi tīklu. Atšķīrās varbūt tikai daži stratēģiski momenti. Saimnieciskā darbībā dažreiz notiek, ka meklē versijas, dažreiz nepieņem lēmumu, tā ka tas ir normāls process.

- Un kurš atrada SEB bankai investoru?

- Es domāju, ka finanšu jomā pasaulē daudz lielākas manevra iespējas ir lielajām, globālajām finanšu iestādēm, un Latvijas uzņēmumu kapacitāte, tai skaitā finansu iestāžu kapacitāte salīdzinoši ir pietiekoši neliela.

- Kurš tieši saprata, ka tieši SEB un nevis cits? Kur tas nāca, no kurienes?

- Tas jau notika padsmit gadus atpakaļ. Parasti tādi procesi notiek, piesaistot konsultantu kompānijas, un, ja nemaldos, tad tas notika ar konsultantu kompānijas piesaistīšanu, labāko iespējamo variantu meklēšana.

- Grūtupa birojā sēž vesela kaudze gudru un ietekmīgu cilvēku un spriež, kā Latvijā izveidot spēcīgu nacionālo banku, lai Latvijā nostiprinātos nacionālais kapitāls un mēs nebūtu atkarīgi ne no zviedriem, ne no krieviem, ne no kā. Beigās tomēr informācijas sistēmu dēļ, kā jūs sakāt, darījums nenotiek un banka tiek atdota zviedriem, un tagad mēs redzam, ka notiek pilnīgs skandināvu kapitāla uzvaras gājiens Latvijā.

- Tā es nevaru traktēt, ka kāds kaut ko kādam atdod. Notika jauns akciju emisiju laidiens un piesaistīts kapitāls.

- Citādāk banka būtu nobankrotējusi...

- Es nedomāju, ka tā tas būtu noticis, bet katrā gadījumā kreditēšanas kapacitāte, kas bija nepieciešama Latvijas tautsaimniecībai tajā brīdī, ieguva ar to, ka tika piesaistīts jauns kapitāls. Tāpat šodien notiek ar daudzām kompānijām Latvijā. Lai attīstītos, vajag jaunu kapitālu, palielināt pamatkapitālu un tātad tiek piesaistīts starptautiskais investors.

- Tātad Grūtupa birojā kaldinātā ideja savā ziņā bija utopiska, jo mūsu kapitāls bija tomēr par mazu, lai mēs spētu nostiprināties nacionālais kapitāls?

- Es nevaru komentēt tāda veida sarunas tur kādos birojos.

- Vai vispār bija reāla šāda ideja, ka šeit varētu izveidoties nacionāla banka?

- Es domāju, finansu tirgos darbojas starpnacionāls kapitāls. Un Latvijā nacionālā kapitāla pietiekamība ir ļoti neliela. Ļoti neliela.

- Bet kurš lika Unibankai spekulēt Krievijas tirgū? ERAB? Nu, nevis lika, bet rekomendēja?

- Finanšu iestādei jāgūst ienākumi, jāgūst peļņa. Peļņas iegūšana ir, apkalpojot klientus, iegūstot komisijas naudas un naudas brīvos līdzekļus izvietojot jebkuros finansu instrumentos. Un parasti jau valdību vērtspapīri normālos periodos vienmēr ir bijuši droši vērtspapīri, ar stabilu, konservatīvu ienesīgumu, bet droši. Ļoti reti gadījumi, kad iestājas valstu maksātnespēja, bet tādi diemžēl iestājas...

Lai nu kā, nākamie gadi mūsu varonim bankas vadītāja amatā aizrit mierīgi, līdz 2003. gada 19. decembrī Unibanka paziņo: „Unibankas Padome par jauno Unibankas valdes priekšsēdētāju ir apstiprinājusi Viesturu Neimani, savukārt par valdes priekšsēdētāja pirmo vietnieku ir apstiprināts Ainārs Ozols. Apstiprinātā Unibankas valde četru cilvēku sastāvā darbu sāks no 2004. gada 6. janvāra. Jautājums par izmaiņām valdes sastāvā tika izskatīts saistībā ar Unibankas valdes priekšsēdētāja Andra Bērziņa izteikto vēlmi atstāt līdzšinējo amatu jau nākamā gada sākumā. Andris Bērziņš sadarbību ar SEB banku turpinās padomnieka statusā.”

Viss izskatās cildeni un mīļi. Labus vārdus par Andri Bērziņu teic gan „lielās” SEB izpilddirektors Larss Tunels, gan SEB Baltijas un Polijas nodaļas vadītājs Matss Kjērs, un tiek citēts arī pats aizgājējs: „Šis ir personisks un ilgāku laiku rūpīgi pārdomāts lēmums. Esmu vienmēr bijis pārliecināts, ka tieši spēja mainīties ir izaugsmes un attīstības pamats. Desmit gados Unibankas grupa ir ieguvusi tādu stabilitāti un izaugsmes iespējas nākotnei, kādas esam vēlējušies sasniegt, bet es pats esmu gatavs jauniem izaicinājumiem. Tagad, kad Unibanka ir kļuvusi ne vien par spēcīgu un sekmīgi darbojošos uzņēmumu, bet arī nenoliedzami ietekmīgāko valsts finansu sektorā, esmu lepns, ka varu nodot savas pilnvaras Viesturam Neimanim - zinošam un profesionālam kolēģim.”

Kā ir patiesībā? Andra Bērziņa versija, ko viņš septiņarpus gadus vēlāk izklāsta Neatkarīgajai Rīta Avīzei, ir būtiski citāda nekā bankas preses paziņojumā lasāmie saticīgie vārdi: „Kāpēc tad es aizgāju no Unibankas, no tās prezidenta amata? Tieši šīs manas klasiskās koncepcijas dēļ. Tad, kad Unibankā man vajadzēja taisīt 2004. gada plānu, mums vajadzēja līdzināties ar citām bankām. Viena no tām pēc Rietumu banku paraugiem uzzīmēja plānu, ka hipotekāro kredītu pieaugums Latvijā gada laikā būs 60%. Taču es uzskatīju, ka pieaugums būs maksimāli 10%. Es izgāju no pretējā, proti, kāda ir maksātspēja. Un tad man pateica: tu nesaproti, ko tu dari, tu mums nederi!”

To pašu viņš stāsta arī citiem – piemēram, SestDienai: „Daudzi nesaprot, kādēļ es aizgāju no bankas brīdī, kad viss gāja uz augšu. Man bija domstarpības ar akcionāriem. Manas prognozes rādīja piecreiz mazāku izaugsmi nekā konkurentu aprēķini. Zviedri skatījās, ka Hansabanka plāno 60% pieaugumu gadā, bet es solīju tikai 10%. Es jutu, ka būs lieli mēsli, un biju spiests atstāt šo sistēmu, lai gan man darbs bankā patika.”

Versija ir jauka un atbilstoša cilvēkam, kurš tās izklāstīšanas laikā jau gatavojas kļūt par Valsts prezidentu, taču – tikpat apšaubāma kā bankas 2003. gada preses relīze.

Galu galā - kurš gan ir tas, kurš vēl 2003. gada februārī Dienas Biznesam visā nopietnībā stāsta: „Tagad ļoti strauji aug kreditēšana privātpersonām. It sevišķi hipotekārā kreditēšana, pēc kuras vajadzība un vēlme ir dramatiski liela. Un tas ir pilnīgi dabiski, jo cilvēkam, kurš domā par nākotni, tas ir ļoti svarīgi. Galu galā priekš kam cilvēks dzīvo un pelna? Lai radītu sev tādus apstākļus, kas ļautu iet uz priekšu.”

Protams, astoņus gadus vēlāk mūsu varonis intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei šos vārdus neatceras – nu jau viņa izklāstītā patiesība ir pavisam cita: „Tā bija mūsu pašu dullība ar tiem nelaimīgajiem hipotekārajiem kredītiem: privātie aizņēmumi bija vairāku miljardu latu apmērā, lai realizētu latvisko konceptu – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Daudzi domāja tā: lūk, te uzcelšu savu mājiņu, te mani bērni dzīvos, te – mazbērni. Es paņemu kredītu uz 30 gadiem, skaidri zinot, ka es to varu atmaksāt ar to algu, ko šodien man maksā. Bet mazākais kritums, un – viss vējā! Ne bērniem, ne pašam.”

Jebkurā gadījumā - patiesībā prezidenta aiziešana bankā patiesībā tiek sākta gatavot jau ilgi jo ilgi pirms 2004. gada plāna apstiprināšanas, kuru kā klupšanas akmeni piemin pats Andris Bērziņš. Jau 2002. gada 15. jūlijā ar Unibankas valdes lēmumu tiek apstiprināta pilnvara, ar kuru Andris Bērziņš faktiski visas funkcijas bez noteikta termiņa nodod savam pirmajam vietniekam un vecākajam viceprezidentam Viesturam Neimanim. Faktiski V. Neimanis jau šajā brīdī kļūst par reālo bankas prezidentu – ar tiesībām pārstāvēt banku, veikt tās operatīvo vadību, parakstīt dokumentus, kas oficiāli pauž Unibankas viedokli, izdot pilnvaras, izdot un parakstīt visdažādākos dokumentus – un tā tālāk, un tā tālāk.

Kāds tad ir patiesais iemesls, kura dēļ Unibankas prezidenta un izcilā tautsaimnieka aiziešanu bankā pamazām sāk organizēt jau pusotru gadu pirms pašas atvadīšanās? „Viņiem tā atalgojuma sistēma ir tā būvēta – jo tu ilgāk strādā, jo maksā pēc viņu prakses. Vienu brīdi paliek par dārgu. Es domāju, ka viens tas bija un vēl tas - kad esi ilgi vienā vietā strādājis, tad tev ir lielāka teikšana. Zviedriem, es te skatījos, tā politika ir likt tādus jaunus, kas ir atkarīgi no saimnieka. Ja esi palicis autoritāte, ja īpašnieki prasīs noņemt, tu pajautāsi - a kāpēc? Viņiem vajag arī tādu mazāk patstāvīgu, kurš atnāk un tad klausās rīkojumu. Otrs ir – es uzskatu, ka cilvēks sevi izsmeļ jebkurā vietā. Es domāju, ka ir jau kāds laiks, kad parādās rutīna, vajadzīgs svaigums. Mans viedoklis ir, ka zviedriem palika žēl naudas un viņiem vajadzēja mierīgāku, paklausīgāku, mazāku autoritāti. Viņš bija gājis visam privatizācijas procesam cauri, visus cilvēkus lika viņš, un viņam bija ļoti liela ietekme. Es domāju, ka akcionāri negrib, ka menedžmentam ir tik milzīga, pārmērīga ietekme,” saka Gundars Bērziņš, un līdzīgs viedoklis ir arī Inesim Feiferim:

- Kāpēc viņš aizgāja no Unibankas?

- Es tā sapratu, ka viņam pienāca pensijas gadi vai kaut kas tamlīdzīgs.

- Bet viņš taču vēl joprojām aktīvi darbojas...

- Tas jau nekas, vienkārši, cik es saprotu, no īpašnieku puses laiku pa laikam tiek veidota kadru rotācija, lai pārāk neiesēžas. Neapaug ar kaut kādiem sakariem, kas reizēm apgrūtina kādus lēmumus u.t.t. Tāpēc ir tas laiku pa laikam – ik pa 5 vai 10 gadi maina vadību. Zinu, ka SEB bankā tas diezgan regulāri notiek. Tiek mainīti valdes locekļi. Swedbanka arī laiku pa laikam maina tos cilvēkus. Tāda ir tā personālvadības politika, ko ārzemnieki realizē. Es domāju, ka tas bija tas iemesls, kādēļ viņš aizgāja vai viņu aizvilka. Tāda īsti skaidrojuma nav. Es ar viņu par to neesmu runājis, diez vai viņš arī to stāstītu. Ir jau tādas lietas, kas paliek tikai tev un par kurām negribas ne ar vienu runāt...

Protams, par aiziešanas iemesliem atklāti nevēlas runāt neviens pats vadošais darbinieks ne pašā bijušajā Unibankā, ne „lielajā” SEB bankā. Taču neoficiālās sarunās izkristalizējas viedoklis, kuru viskodolīgāk izsaka tas pats jau pieminētais bijušais bankas darbinieks: „Viņš vienkārši vairs nevilka. Nevilka – un viss. Vecums. Nespēja būt pietiekami elastīgam, pietiekami ātram. Plus vēl pilnīgi subjektīva nespēja saprasties ar pilnīgi konkrētiem zviedru pārstāvjiem, - Bērziņam nepatīk, ka kaut kādi zaļknābji grib viņam mācīt dzīvot un visu zina labāk. Bet tas, ko viņš tagad runā par principiālajām un idejiskajām nesaskaņām ar zviedriem – nu, blēņas. Kurš gan pats vēl 1996. gadā publiski stāstīja, ka Unibankai pat attīstības plānā esot ierakstīts - kļūt par vienu no vislielākajām, rentablākajām un universālākajām bankām Latvijā? Plānā šajā ziņā nekas nemainījās arī „zviedru laikā”, - bet Bērziņš to vairs nespēja izdarīt, un viss...”

Novērtē šo rakstu:

57
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...