Iesaki rakstu: 
«Labdien, ministrei Ilgai Šuplinskai nav komentāru par šo jautājumu. Ar cieņu, Egita Diure, Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja.» Tā skanēja atbilde uz manu jautājumu, ko nosūtīju ministrijai 15. jūlija pusdienlaikā.
Kad gāja uz beigām 16. jūlija darbadiena un atbilde vēl nebija sagaidīta, nosūtīju ministrijas komunikāciju speciālistei atgādinājumu par savām gaidām. Izrādījās, ka bija nepieciešama teju pusotra diennakts, lai izdomātu vienīgo pareizo, vienīgo boļševistiski kristāldzidro atbildi, kas acumirklī aizslaucīja visas šaubas par mūsu izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas morālētisko stāju un nordisko raksturu. Nevis kaut kādas tur nožēlojamas gaudas un pazemojoša taisnošanās par to, ka «maza biju, neredzēju, kā aizgāja komunisti», bet cildeni un ar pašcieņu – nav komentāru!
Mana vēstule ministrijai bija vienkārša kā zeme: «Labdien! Lūdzu izglītības ministri Ilgu Šuplinsku nokomentēt publikāciju. Jūsu atbilde tiks publicēta laikrakstā Neatkarīgā Rīta Avīze. Paldies.» Runa bija par 1987. gada publikāciju Krāslavas rajona laikrakstiņā Komunisma Ausma, kur ar īstu boļševisma kaismi parādījās jauniņā, septiņpadsmitgadīgā komjauniete Ilga Šuplinska. Viņa, neviena nepiespiesta, rakstīja: «Nākotnes lappuses būs jāraksta mums, jaunajai paaudzei. Vai mēs spēsim? Vēl ir laiks padomāt, bet šodien, Miera stundā, mums jāapzinās, ka esam tam gatavi. Neviļus atgriežamies pie 23. augusta notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Par to, ka mūs, Dagdas vidusskolas 11. klases skolēnus, nepiedabūs savā pusē nacionālistiski noskaņotu cilvēku izprovocētie mītiņa organizatori, esam pārliecināti.»
Neviens gan nepaģērēja uz papīra likt šādas ģeķības 1987. gadā, kad drosmīgi cilvēki 23. augustā gāja pie Brīvības pieminekļa, lai nosodītu Molotova - Ribentropa paktu. Bet varbūt tomēr pārliecība spieda? Jo Ilgas mammīte bijusi Krāslavas rajona padomju saimniecības Šķaune kompartijas pirmorganizācijas pirmā sekretāre. Vide nosaka audzināšanu, un te rezultāti parādījās, kā mēdz teikt, uz sejas.
Protams, neviens neapgalvo, ka septiņpadsmitgadīgs bērns jau ir nostiprinājies savos politiskajos uzskatos un ka laika gaitā tie nemainīsies. Kažokus un puskažociņus viens otrs mūža laikā pārmet uz otru pusi vai pat nomaina neskaitāmas reizes (piemēram, JKP vadonis Bordāns ir nomainījis partijas vismaz kādas sešas vai septiņas reizes), savukārt ar komjaunietiskas pagātnes neesamību var palepoties tikai nedaudzi attiecīgā gadagājuma ļaudis: kā smejies, gandrīz visi - varbūt tikai izņemot bezcerīgi nesekmīgo Jānīti - tika savīkšāti buntītēs un apzīmogoti ar ļeņiniskās jaunatnes savienības spiedogu...
Jautājums ir tikai par to, vai 1987. gadā, kad sabiedrība jau tuvojās vārīšanās temperatūrai, ar saprātu apveltītai būtnei vajadzētu rakstīt padomiskas muļķības par «buržuāziskajiem nacionālistiem»...
Bet jaunībā pastrādātas ne tikai tādas vien aplamības. Un, ja kāds nelietīgs kadrs arī atrod dokumentālus pierādījumus par pagātnē spertiem kļūmīgiem soļiem, vispareizāk droši vien būtu atzīt: jā, tā notika, es kļūdījos, piedodiet man jaunības alošanos! Ministre Šuplinska tomēr nenodeva savus jaunīblaiku ideālus un komunistiski atcirta, ka «komentāru nebūs».
Ne jau velti viņas pārstāvēto politpulciņu - JKP - daudzi dēvē par jauno komunistu partiju: «pateicoties» liekulības, melu, puspatiesību un neizpildāmu solījumu kokteilim, ko viņi regulāri piedāvā sabiedriskajā telpā. Pieņemu, ka biedrene Šuplinska bija tik drosmīga ne bez partijvadoņa Bordāna ziņas: nav jau pirmā reize, kad jaunkomunisti parāda savu izpratni par, viņuprāt, normālu saziņu starp varu un medijiem...
«Lai valstī notiktu redzamas, pozitīvas pārmaiņas, pie valsts stūres jālaiž jauni cilvēki, kuriem nav komunistu laika pagātnes,» pirms gada apgalvoja partijvadonis Jānis Bordāns, Ministru prezidenta amata kandidāts no JKP. Nezinu, vai 32 gadus seno komjaunietes Šuplinskas publikāciju var nodēvēt par viņas «komunistu laika pagātni» (pārāk nožēlojams fakts pat tādai mēslu bedrei kā kompartija), bet jēkāpistu divkosība šajā situācijā lec pa priekšu kā kliba aita.
Un tas kārtējo reizi iepriecina. Taču, ja bezkompromisu tiesiskuma nesējiem kaut kas tomēr nepatīk, ir viena, toties droša, izeja: atkal rakstīt gaudu vēstuli ārvalstu vēstniecībām. Bordāna kungam pieredze jau ir, un adreses nebūs ilgi jāmeklē.
* Pārpublicēts no nra.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
