Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) notikusi tik eksotiska darbība kā darbinieku "360 grādu novērtēšana", KNAB priekšnieka vietnieces amata apraksts ilgstoši nav atbildis normatīvajiem aktiem, KNAB priekšnieka vietnieci nevar divas reizes sodīt par vienu pārkāpumu - šīs ir tikai dažas no neskaitāmajiem interesantajiem faktiem, ko atklāj vēl viens Pietiek publicēts tiesas spriedums kārtējā Jutas Strīķes tiesvedībā pret savu darbavietu.

"Lieta Nr.C27119614; Arhīva Nr.CA-2658/25; 2014.g.

SPRIEDUMS LATVIJAS REPUBLIKAS vārdā 2014.gada 24.septembrī

Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesu kolēģija šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja L.Volberga, tiesneši L.Gavare un M.Sviķis, ar sekretāri E.Ločmeli,

piedaloties Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras prokurorei I.Znotiņai, izskatīja slēgtā tiesas sēdē Rīgā, Brīvības bulvārī 34,

civillietu Jutas Strīķes prasībā pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju ar trešo personu prasītājas pusē Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu amatā un vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu, sakarā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja apelācijas sūdzību par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 10.aprīļa spriedumu un konstatēja:

Prasītāja Juta Strīķe 2014.gada 20.februārī Rīgas pilsētas Centra rajona tiesā cēlusi prasību pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (turpmāk - KNAB) par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu darbā, lūdzot tiesu: 1) atzīt par spēkā neesošu KNAB priekšnieka J.Streļčenoka 2014.gada 7.februāra uzteikumu J.Strīķei; 2) atjaunot J.Strīķi KNAB priekšnieka vietnieka (korupcijas apkarošanas jautājumos) amatā; 3) noteikt, ka tiesas spriedums ir izpildāms nekavējoties; 4) piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai tiesāšanās un ar lietas vešanu saistītos izdevumus.

Prasības pieteikumā norādīts, ka prasītāja ar KNAB priekšnieka pienākumu izpildītāja 2003.gada 19.septembra rīkojumu Nr.2-1/337 tika iecelta KNAB priekšnieka vietnieka (korupcijas novēršanas jautājumos) amatā, bet ar 2004.gada 11.februāra rīkojumu Nr.2-1/105 tika pārcelta KNAB priekšnieka vietnieka (korupcijas apkarošanas jautājumos) amatā.

KNAB priekšnieks J.Streļčenoks 2014.gada 7.februāri izdeva rīkojumu Nr.23- 2/201 par prasītājas atbrīvošanu no ieņemamā amatā par Neatbilstību tam, un šis rīkojums bija pamatots ar KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, kā arī tajā bija norādīts, ka to var apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Darba likuma 122.pantu.

Prasītāja minēto uzteikumu uzskata par nepamatotu sekojošu apsvērumu dēļ.

Prasītāja savā prasībā atsaukusies uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma (turpmāk - Likums) 2.panta pirmo daļu, kas nosaka, ka KNAB ir Ministru Kabineta (turpmāk - MK) pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kā ari norādījusi, ka MK padotības īstenošanu saskaņā ar MK 2005.gada 22.marta noteikumu Nr.201 (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja nolikums) 1.punktu, ir uzticējis veikt Ministru kabinetam, nosakot, ka KNAB ir Ministru prezidenta pārraudzībā esoša tiešās pārvaldes iestāde.

2014.gada 7.februāra rīkojumā norādīts, ka prasītājai pusotra mēneša laikā trešo reizi jau tiek piemērots darba uzteikums, un pirmos divus KNAB priekšnieka rīkojumus (2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra) par prasītājas atbrīvošanu no darba Ministru prezidents kā KNAB pārraugs atzina par prettiesiskiem un tos atcēla. J.Streļčenoks, neievērojot Ministru prezidenta 2014.gada 21.janvāra rīkojumā Nr.16 noteikto uzdevumu nodrošināt KNAB amatpersonu un darbinieku tiesisku, objektīvu un likumam atbilstošu novērtēšanu, 2014.gada 7.februāri prasītāju no amata atbrīvoja trešo reizi, uzteikuma pamatā norādot tos pašus apstākļus, kuri bija norādīti pirmajā un otrajā rīkojumā - t.i. prasītājas darbības rezultātu novērtēšanu par 2012.gadu un ar KNAB priekšnieka 2013.gada 19.decembra rīkojumu Nr.23-2/280 par prasītājas rīcībā konstatēto disciplinārpārkāpumu, par kuru viņai jau tika piemērots disciplinārsods - rājiens, kuru viņa tika pārsūdzējusi likumā noteiktajā kārtībā.

Prasībā norādīts, ka saskaņā ar Darba likuma noteikumiem un vispārīgajiem tiesību principiem par vienu un to pašu pārkāpumu nevar sodīt divas reizes, ko nodrošina dubultās sodīšanas aizlieguma princips. Atbilstoši ne bis in idem principam nav pieļaujams, ka personai par vienu un to pašu pārkāpumu tiek piemēroti vairāki sodi.

Prasītāja uzskata, ka KNAB priekšnieks, 2014.gada 7.februāra uzteikumā, norādot uz 2013.gada 19.decembra rīkojumā Nr.23-2/820 piemēroto disciplinārsodu, ir pārkāpis dubultās sodīšanas aizlieguma principu un nav ievērojis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2011.gada 9.marta spriedumā lietā Nr.SKC-281 noteikto, ka vienlaikus par vieniem un tiem pašiem apstākļiem nevar tikt piemērots gan disciplinārsods, gan uzteikums, līdz ar ko KNAB priekšnieks prasītājai darbu uzteica nepamatoti.

Prasībā norādīts, ka uzteikums pamatots ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu par darbinieka neatbilstību ieņemtajam amatam, taču ar Ministra prezidenta p.i. 2013.gada 28.oktobri izveidotās darba grupas vērtējumu un ar Ministru prezidenta 2013.gada 29.augusta rīkojumu izveidotās darba grupas sniegtais atzinums liecina, ka pašam J.Streļčenokam trūkst izpratnes par darbu KNAB korupcijas apkarošanas blokā, līdz ar ko J.Streļčenoka secinājums, ka prasītāja neatbilst ieņemamajam amatam, balstās uz viņa subjektīvo viedokli un nepatiesi atspoguļotu informāciju par prasītāju.

Uzteikumā norādīts, ka prasītājas darba izpilde neatbilst viņas amata aprakstā noteiktajām prasībām, taču jau ar Ministru prezidenta 2013.gada 29.augusta rīkojumu Nr.316 izveidotā darba grupa ģenerālprokurora vadībā konstatēja, ka KNAB priekšnieka vietnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amata apraksts neatbilst spēkā esošajam normatīvajam regulējumam un tas ir pārtaisāms.

Prasībā norādīts, ka saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 5.1. punktu, atkārtota novērtēšana darbiniekam jāveic, ja darbinieks ikgadējā iepriekšējā novērtēšanā ir saņēmis neapmierinošu novērtējumu. Kā norādīts uzteikumā, prasītāja 2013.gada 16.maija novērtējumā par 2012.gadu ir saņēmusi novērtējumu "D", kas nozīmē, ka darba izpilde ir uzlabojama, līdz ar ko nebija nekāda tiesiska pamata veikt prasītājas atkārtotu novērtēšanu, jo viņas iepriekšējais novērtējums nebija neapmierinošs.

Prasībā norādīts, ka pretēji Ministru prezidenta 2014.gada 7.janvāra rīkojumā Nr.2 un 21.janvāra rīkojumā Nr.16 noteiktajam, kā arī Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr. 494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) pārejas noteikumos noteiktajam, ka darbinieku novērtēšanu pēc 2013.gada l.aprīļa veic saskaņā ar MK 2012.gada 10.jūlija noteikumiem Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) uzteikums prasītājai pamatots ar MK 2001.gada 13.februāra instrukciju Nr. 2 „Ierēdņu darbības un rezultātu novērtēšanas kārtība", kura ir zaudējusi spēku ar 2013.gada 1.aprīli.

Tāpat prasībā norādīts, ka uzteikumā minētā prasītājas novērtēšana ir veikta par pretrunīgiem periodiem - 2012.gads un 2013.gada II pusgads, bet uzteikums ir piemērots saistībā ar novērtēšanu par 2012.gadu, kuras novērtēšanu 2014.gadā vairs nevarēja veikt.

Prasībā norādīts, ka J.Streļčenoks noraidīja visus prasītājas lūgumus par atkārtotu novērtēšanu, kas noteikta MK 2012.gada 10.jūlija noteikumos Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu), tajā skaitā neievēroja Ministru prezidenta rīkojumā Nr.16 doto uzdevumu veikt prasītājas darbības paplašinātu novērtēšanu, atbilstoši minētajiem noteikumiem Nr. 494, kā ari neievēroja Ministru prezidenta doto uzdevumu piesaistīt prasītājas novērtēšanā sadarbības partnerus. Tā vietā pēc atkārtotiem Ministru prezidenta un KNAB arodbiedrības norādījumiem formāli izpildot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 panta prasības par komisijas izveidi prasītājas darbības novērtēšanai. J.Streļčenoks 2014.gada 28.janvārī izveidoja komisiju prasītājas darbības atkārtotai novērtēšanai, kurā iekļāva sevi, savu palīdzi M.Priedīti un savu vietnieci korupcijas novēršanas jautājumos I.Jurču, kurai ari nav zināšanas par korupcijas apkarošanas bloka darbu.

Prasītāja uzskata, ka būtiska nozīme ir ari tam, ka minētā komisija prasītājas novērtēšanu veica 2014.gada 7.februāri no plkst.l3:30 līdz 15:00, bet rīkojums par prasītājas atbrīvošanu no amata tika uzrādīts pēc novērtēšanas, kas norāda, ka novērtēšanas procedūrai bija formāla nozīme, jo rīkojums par prasītājas atbrīvošanu no amata bija sagatavots jau iepriekš.

Prasībā norādīts, ka prasītājas 2014.gada 7.februārī veiktās novērtēšanas anketā (ar kuru tajā skaitā pamatota prasītājas atbrīvošana no amata) KNAB priekšnieks sadaļā „Darba izpildes novērtējums" ir norādījis prasītājai uzdotos mērķus, kas neatbilst viņa paša 2013.gada 24.maijā izdotajā rīkojumā Nr.20-2/258 un novērtēšanas anketā par 2012.gadu norādītajiem mērķiem nākamajam periodam, atbilstoši kuriem prasītājai bija jāsagatavo un jāsniedz atskaite par izpildītajiem darbiem, līdz ar ko atšķiras prasītājas KNAB priekšniekam iesniegtā atskaite un tajā norādītā informācija no tās, kuru KNAB priekšnieks ir atspoguļojis novērtēšanas anketā.

Prasītāja uzskata, ka KNAB priekšnieks vispār nav veicis viņas sniegtās atskaites analīzi, vispār nav vērtējis viņas izpildītos darbus par novērtēšanas periodu, kā rezultātā uzsakot viņai darbu, ir pārkāpis Darba likuma 101 .panta otrajā daļā noteikto.

Prasībā norādīts, ka uzteikuma 6.punktā un prasītājas novērtēšanas anketā ailē "vadītāja komentārs" J.Streļčenoks atspoguļojis nepatiesu informāciju, ka prasītāja sistemātiski nav ievērojusi normatīvos aktus, nav pildījusi KNAB priekšnieka uzdevumus un rīkojums, kā ari nav uzlabojusi darbam nepieciešamās prasmes.

Prasītāja vairākkārt ir informējusi KNAB priekšnieku, ka uzdevumi, par kuru izpildi viņš izdarīja subjektīvus un nepatiesus secinājumus par prasītāju, ir saistībā ar prasītājas pakļautībā esošajiem darbiniekiem norakstītajiem dokumentiem, kas tiek reģistrēti dažādās iekšējās atskaites sistēmās (neklasificētā un klasificētā dokumentu reģistrācijas sistēma). J.Streļčenoks vairākkārt tika informēts, ka KNAB saņemtie dokumenti, kuri ir valsts noslēpuma objekti vai kriminālprocesuālie dokumenti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem nevar tikt reģistrēti KNAJB neklasificētajā uzskaites sistēmā, kā to vēlas KNAB priekšnieks. Uzskata, ka dokumentu reģistrēšana atbilstošā dokumentu reģistrācijas sistēmā nodrošina valsts noslēpuma un izmeklēšanas noslēpuma saglabāšanas prasību izpildi, savukārt J.Streļčenoks uzskata, ka visi dokumenti neatkarīgi no tā, kādu informāciju tie satur, reģistrējami KNAB vispārējā dokumentu reģistrācijas sistēmā.

Novērtēšanas anketā J.Streļčenoks norādījis, ka nebija pilnvarojis prasītāju piedalīties sanāksmēs, kurās, atbilstoši Ministru prezidenta rīkojumam un noteiktajam amata aprakstam, viņai ir pienākums piedalīties. Prasībā norādīts, ka anketā lielā apjomā uzskaitīti uzdevumi, kas pēc J.Streļčenoka domām no prasītājas puses netika pildīti, bet anketā nav atspoguļoti patiesie apstākļi, kādos prasītājai bija jāpilda savi darba pienākumi - t.i., ka prasībā norādīto apstākļu dēļ viņai tika radīti nelabvēlīgi darba apstākļi, un J.Streļčenoks jau ilgstoši pret prasītāju realizēja mobingu, regulāri viņu pazemojot un publiski paužot nepatiesu informāciju, ka prasītāja pārkāpj likumu.

Prasībā norādīts, ka KNAB priekšnieka J.Streļčenoka darbība jau no 2012.gada sākuma - t.i. divas reizes novērtējot prasītāju ar zemāko vērtējumu, 2013.gadā pret prasītāju ierosinot vienlaikus divas disciplinārlietas, tris reizes izdodot prettiesiskus rīkojumus par viņas atbrīvošanu no amata, neievērojot normatīvos aktus un augstākstāvošas amatpersonas izdotus rīkojumus, norāda uz viņa pieļauto patvaļu valsts pārvaldes iestādē un mērķtiecīgu rīcību, lai atbrīvotu prasītāju no darba.

Prasībā norādīts, ka šāda J.Streļčenoka darbība, ignorējot Ministru prezidenta norādījumus, ir pretrunā Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.panta pirmajā daļā noteiktajam, ka tiešās pārvaldes iestādes vadītājs organizē iestādes funkciju pildīšanu, atbild par to, vada iestādes administratīvo darbu, nodrošinot tā nepārtrauktību, lietderību un tiesiskumu, kā ari prasītāja atsaukusies uz judikatūrā (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2008.gada 30.jūlija lēmumu lietā Nr.A42496506/SKA-558/2008) izteiktajām atziņām par publisko tiesību subjekta pienākumu pildīt augstākas iestādes vai amatpersonas lēmumus un uzliktos pienākumus.

Prasītāja, atsaucoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta otro daļu, kur noteikts, ka KNAB amatpersonu darba tiesiskajās attiecībās ir piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošās normatīvo aktu normas, ciktāl šis likums nenosaka citādi, norādījusi, ka KNAB priekšnieks tika uzteicis prasītājai darbu, neievērojot, ka Darba likuma 110.panta pirmā daļa nosaka pienākumu saņemt KNAB amatpersonu un darbinieku arodbiedrības (turpmāk - KNAB arodbiedrība) piekrišanu, ja darbs tiek uzteikts tās biedram, kā tas norādīts Augstākās tiesas Senāta 2013.gada 26.aprīļa spriedumā lietā Nr.SKC-1144/2013, un kā tas tika norādīts arī Ministru prezidenta 2014.gada 7.janvāra rīkojumā Nr.2.

Prasītāja uzskata, ka uzteikumā ir nepamatota atsauce uz tiesas atziņu, ka minētā tiesību norma neattiecas uz valsts civildienesta un specializētā dienesta personām, jo atbilstoši Korupcijas novēršanas un apkarošanas likumam, KNAB amatpersonas nav ne valsts civildienesta, ne specializētā dienesta amatpersonas, ko vairākkārt ir atzinusi tiesa. Pareizi ir norādīts, ka arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā, taču, ņemot vērā tieši Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta otrās daļas regulējumu, mērķtiecīga KNAB priekšnieka darbība, atbrīvojoties no KNAB amatpersonām, apdraud tās funkciju izpildi, nekādā veidā nenodrošina iestādes sekmīgu darbību publisko tiesību jomā, bet gluži pretēji, ņemot vērā KNAB darba specifiku un riskus, kādiem ir pakļauti šīs iestādes darbinieki, nepamatota atbrīvošanās no KNAB darbiniekiem ir ar likumu aizsargāta.

Prasītāja uzskata, ka pie apstākļiem, kad likumdevējs ir noteicis, ka KNAB darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums, tas nedod tiesības KNAB priekšniekam, interpretēt KNAB darbinieka tiesisko statusu pielāgojot situācijai, pēc brīvas izvēles piemeklējot tādu tiesību normu, kas pasliktina KNAB darbinieka tiesisko stāvokli.

Prasībā norādīts, ka uzteikumā norādītais Satversmes tiesas 2006.gada 11 .apriļa spriedumā lietā Nr.2005-24-01 izdarītais secinājums, ka KNAB amatpersonas formāli atrodas darba tiesiskajās attiecībās ar KNAB, ir no konteksta izņemta frāze, kas nav attiecināma uz darba uzteikšanas apstākļiem prasītājai, jo minētajā lietā ir vērtēts, vai KNAB amatpersona var būt persona, kas bijusi PSRS vai Latvijas PSR Valsts drošības komitejas darbinieks. Satversmes tiesa vienlaikus ir norādījusi, ka personas konstitucionālās tiesības var ierobežot tikai ar likumu, un ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms raksturs, proti, aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu un sabiedrisko drošību, savukārt prasītājas kā arodbiedrības biedra tiesību realizācija nekādā veidā nerada draudus demokrātiskai valsts iekārtai vai sabiedriskai drošībai.

Prasībā norādīts, ka KNAB priekšnieks, neņemot vērā Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteikto, 2014.gada 7.februārī atbrīvoja prasītāju (KNAB arodbiedrības biedru) no ieņemamā amata, pat neinformējot par to KNAB arodbiedrību, tādejādi pieļaujot Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteiktā aizlieguma pārkāpumu.

Prasītājas ieskatā ir pieļauts arī Darba likuma 101.panta trešās daļas noteikumu pārkāpums, jo J.Streļčenoks savā uzteikumā prasītājai ir norādījis arī uz darbībām par 2012.gadu (darbības novērtēšanas anketā par 2004.gadu), no kuru izdarīšanas brīža jau pagājis vairāk kā 1 gads, līdz ar ko nav ņemts vērā, ka uzteikuma piemērošanai par minētajām darbībām ir iestājies noilgums.

Prasītājas ieskatā viņai piemērotais atlaišanas pamats "neatbilstība ieņemtajam amatam" pēc analoģijas atbilst Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktam - "darbiniekam nav pietiekamu profesionālu spēju nolīgtā darba veikšanai". Tāpat prasītāja uzskata, ka atbildētājs ir pārkāpis Darba likuma 103.pantā noteikto uzteikuma termiņu - t.i. viens mēnesis, ja darba līgums tiek uzteikts šā likuma 101.panta pirmās daļas 6., 8., 9. vai 10.punktā noteiktajos gadījumos.

Prasītāja uzskata, ka KNAB priekšnieks, uzteikumā norādot, ka, uzsakot darbu prasītājai, nevar piemērot Darba likumā noteiktos procesuālos termiņus, neievērojot Darba likumā noteiktos termiņus pēc saviem ieskatiem atbrīvoja prasītāju no darba nekavējoties, nepamatojot šāda lēmuma pieņemšanas apstākļus.

Prasībā norādīts, ka darba devēja uzteikumu atzīst par spēkā neesošu, ja tas nav tiesiski pamatots, ar to saprotot lietas apstākļu neatbilstību Darba likuma 101.panta pirmajā daļā uzskaitītajiem gadījumiem vai, ja ir pārkāpta darba līguma uzteikšanas kārtība jeb uzteikuma procedūra.

Ņemot vērā visu minēto, uzskata, ka KNAB priekšnieka uzteikums prasītājai ir nepamatots, tas neatbilst Darba likuma prasībām, kā ari nav ievērota uzteikuma procesuālā kārtība.

Prasība pamatota ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 25.panta piekto daļu, Darba likuma 7.pantu, 110.panta pirmo daļu, 122.pantu, 124.pantu, 125.pantu, 126.panta pirmo daļu.

2014.gada 7.apriļa tiesas sēdē prasītāja Juta Strīķe iesniedza papildinājumus prasības pieteikumam (1 .sēj., 1.1. 205-206), kuros, pamatojoties uz Darba likuma 126.panta pirmās daļas nosacījumiem, lūdz piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējumu par laika periodu no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 7.aprilim EUR 5 066,22.

Rakstveida paskaidrojumus par celto prasību tiesā iesniedza trešā persona - Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrība (l.sēj., 1.1. 164-166), norādot, ka atzīst prasītājas celto prasību.

Paskaidrojumos norādīts, ka Arodbiedrības valde 2013.gada 10.aprīlī prasītāju uzņēma arodbiedrībā. Tā kā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums nereglamentē arodbiedrības darbību, tad saskaņā ar minētā likuma 5.panta otro daļu ir piemērojamas darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normas, kas noteiktas Darba likumā un likumā „Par arodbiedrībām".

Trešā persona, atsaucoties uz Darba likuma 110.panta pirmās daļas nosacījumiem, norādījusi, ka likumdevējs ir sniedzis kategorisku gadījumu uzskaitījumu, kad arodbiedrības iepriekšēja piekrišana, uzsakot darbu arodbiedrības biedram, nav nepieciešama. Tā kā KNAB priekšnieka 2014.gada 7.februāra rīkojums Nr.23-2/201 par J.Strīķes atbrīvošanu no ieņemamā amata nesatur ziņas, ka būtu konstatēts gadījums, atbilstoši kuram arodbiedrības piekrišana nav nepieciešama, KNAB priekšnieks, uzsakot prasītājai darbu, nav ievērojis Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteikto.

Paskaidrojumos norādīts, ka apstāklis, ka prasītāja ir arodbiedrības biedre, KNAB priekšniekam bija zināms, ko pierāda KNAB 2013.gada 24.maija vēstule Nr. 1/3902 un 2013.gada 14.augusta vēstule Nr.1/5874, un bez tam Darba likuma 101.panta sestā daļa uzliek darba devējam par pienākumu pirms darba līguma uzteikšanas noskaidrot, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs.

Ņemot vērā minēto trešā persona vērš tiesas uzmanību uz to, ka Augstākās tiesas Senāts 2009.gada 25.novembra spriedumā (lieta Nr.SKC-649/2009) ir atzinis, ka darba devējam uzliktais pienākums pirms darba līguma uzteikšanas ir noskaidrot, vai darbinieks ir arodbiedrības biedrs, un, ja ir, pirms darba uzteikšanas saņemt attiecīgās arodbiedrības piekrišanu, ir imperatīvs un nepārprotams.

Paskaidrojumos norādīts, ka, ievērojot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta secinājumus (2013.gada 5.decembra lēmums lietā Nr.670018213), ka likumdevēja griba ir bijusi noteikt, ka KNAB amatpersona atrodas darba tiesiskajās attiecībās un izšķirošā nozīme ir apstāklim, ka likumā ir tieši noteikts, ka KNAB amatpersona atrodas darba tiesiskajās attiecībās, nevis tam, vai darba līgums ir bijis noslēgts rakstveidā (līdzīgs viedoklis ir pausts ari Augstākās tiesas Senāta departamentu priekšsēdētāju 2010.gada 12.maija lēmumā lietā Nr.A42678408; Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 6.decembra lēmumā lietā Nr.SKA- 1012/2010) un to, ka tādejādi darba devējam bija pienākums ievērot Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteikto kārtību gadījumos, kad darbs tiek uzteikts arodbiedrības biedram, biroja priekšnieks 2014.gada 7.februāra rīkojumā Nr.23-2/201 nepamatoti ir konstatējis, ka konkrētajā gadījumā prasītājas atbrīvošana no ieņemamā amata nebija jāsaskaņo ar arodbiedrību.

Bez tam trešā persona vērš tiesas uzmanību uz to, ka saskaņā ar Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 22.jūnija spriedumā Nr.SKC-933/2011 atzīto, darba devēja atkāpšanās no Darba likuma 101.panta sestajā daļā un 110.panta pirmajā daļā noteiktā pienākuma izpildes, neatkarīgi no šādas rīcības motīviem, ir traktējama kā darba attiecību ar darbinieku - arodbiedrības biedru - izbeigšanas būtisks pārkāpums, līdz ar ko kalpo par patstāvīgu pamatu uz darbinieka tiesību aizskāruma novēršanu vērstā prasījuma apmierināšanai.

Trešā persona savos paskaidrojumos atsaukusies uz Latvijas Republikas Satversmes 108.panta un 116.panta nosacījumiem, kā ari norādījusi, ka, ievērojot to, ka ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu nav ierobežota arodbiedrības tiesība aizsargāt KNAB darbinieku intereses gadījumos, kad tiek uzteiktas darba tiesiskās attiecības, KNAB priekšnieka 2014.gada 7.februāra rīkojums Nr.23-2/201 ir ne tikai prettiesiski liedzis arodbiedrībai izmantot savas normatīvajos aktos noteiktās tiesības biedru aizsardzībai bez likuma atrunas, bet šāds ierobežojums aiī nesakrīt ar arodbiedrības darbības leģitīmo mērķi.

Attiecībā uz KNAB priekšnieka 2014.gada 7.februāra rīkojumā Nr.23-2/201 norādīto, ka arodbiedrībai nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā, trešā persona paskaidrojusi, ka KNAB kompetence publisko tiesību jomā ir noteikta Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 7., 8., 9. un 9.' pantā. Tā kā augstākminētais rīkojums nav saistīts ar KNAB funkciju veikšanu, trešā persona uzskata, ka KNAB priekšnieks nepamatoti ir atzinis, ka arodbiedrības rīcība, aizstāvot biedru gadījumā, kad viņam tiek uzteikts darbs, kavē KNAB darbību publisko tiesību jomā.

Tāpat paskaidrojumos norādīts, ka prasītāja no amata pirmo reizi tika atbrīvota 2013.gada 20.decembrī un otru reizi - 2014.gada 14.janvārī. Arodbiedrība, realizējot likuma „Par arodbiedrībām" 1.pantā noteikto pienākumu un 13.panta trešajā daļā noteikto tiesību, 2013.gada 27.decembrī izteica norādījumu par KNAB priekšnieka 2013.gada 20.decembra rīkojuma Nr.23-2/821 grozīšanu un darbības apturēšanu un vērsās pie Ministru prezidenta, norādot, ka KNAB priekšnieks J.Streļčenoks, veicot prasītājas darbības novērtēšanu par 2012.gadu saskaņā ar Ministru kabineta 2011.gada 13.februāra instrukciju Nr. 2 (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība), ir ignorējis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 pantā noteikto, ka KNAB amatpersonas novērtē biroja priekšnieka izveidota vērtēšanas komisija, kā arī arodbiedrība jau 2013.gada 17.maijā (vēstule Nr.2/45), kad tika vērtēta prasītājas darbība un tās rezultāti par 2012.gadu, rosināja biroja priekšniekam izveidot vērtēšanas komisiju (lūgums netika apmierināts).

Arodbiedrība norādījusi, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 pantā ietvertais regulējums par KNAB amatpersonu un tās darbinieku darbības un tās rezultātu novērtējumu ir attiecināms uz darba tiesiskajām attiecībām, kas būtiski var skart KNAB amatpersonu un darbinieku kā darba ņēmēju intereses, jo minētā panta trešajā daļā ir noteikts, ka novērtējumu var izmantot par pamatu lēmumam par KNAB amatpersonas un darbinieka neatbilstību ieņemamajam amatam, par pārcelšanu citā amatā, kā ari par pamatu amatalgas noteikšanai.

Ņemot vērā minēto uzskata, ka KNAB priekšnieks, veicot prasītājas darbības un tās rezultātu novērtēšanu, uz kā pamata tika izdots 2013.gada 20.decembra rīkojums Nr.23-2/821, neievēroja darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normas, tādā veidā ignorējot prasītājas tiesības uz objektīvu vērtēšanas procesu un tā rezultātiem.

Arodbiedrība tāpat ari norādyusi, ka ievērojot to, ka prasītāja no ieņemamā amata atbrīvota pamatojoties uz MK 2011.gada 13.februāra instrukcijas Nr.2 (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība) 14.punktu un Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu, KNAB priekšniekam pirms 2013.gada 20.decembra rīkojuma izdošanas saskaņā ar Darba likuma 110.panta pirmajā daļā noteikto bija pienākums saņemt arodbiedrības piekrišanu prasītājas atbrīvošanai no ieņemamā amata, kas netika darīts.

Attiecībā uz prasības pieteikumā norādīto, ka pamats prasītājas atbrīvošanai no ieņemamā amata bija prasītājas darbības un tās rezultātu neapmierinošs novērtējums, paskaidrojumos norādīts, ka prasītājas darbības un tās rezultātu novērtēšana par 2012.gadu tika veikta pamatojoties uz KNAB priekšnieka 2013.gada 30.janvāra rīkojumu Nr.23-2/53 un tika pabeigta 2013.gada 16.maijā ar novērtējumu ,,D", kas paredz, ka darba izpilde ne visās jomās sasniedz prasības attiecīgajā nozarē, darba izpildē nepieciešami uzlabojumi. Tā kā minētā novērtēšana tika veikta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 13.februāra instrukcijas Nr.2 (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība) un to, ka minētās instrukcijas 14.punkts paredz atkārtotu darbinieka novērtēšanu pēc sešiem mēnešiem, ja kārtējā novērtēšanā ir bijis ,,D" vai ,,E", arodbiedrība uzskata, ka iestādes vadītājs ir apveltīts ar pienākumu ievērot noteiktu termiņu atkārtotas novērtēšanas organizēšanai.

Paskaidrojumos norādīts, ka, ņemot vērā to, ka prasītājas darbība par 2012.gadu jau tika novērtēta un to, ka atkārtoti vērtējot prasītājas darbību, tā tika vērtēta par nākamo periodu, nevis par 2012.gadu, kā arī ievērojot MK 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 57.punktā noteikto, arodbiedrība uzskata, ka KNAB priekšnieks, atkārtoti vērtējot prasītājas darbību un pamatojoties uz jau minēto, instrukciju Nr.2, nav rīkojies atbilstoši normatīvo aktu prasībām un ir pārkāpis prasītājas tiesības uz vispusīgu, objektīvu, tiesību normām atbilstošu novērtēšanas procedūru.

Paskaidrojumos norādīts, ka neskatoties uz to, ka pēc Ministru prezidenta norādījuma (kas izteikts 2014.gada 21.janvāra rīkojumā Nr.16) prasītāja tika novērtēta saskaņā ar Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumiem Nr.494 „Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu", iestādes vadītājam ir pienākums ievērot normatīvajos aktos noteikto, tajā skaitā novērtēšanas termiņus un prasības.

Trešā persona, atsaucoties uz jau minēto noteikumu Nr.494 51.panta noteikumiem, norādījusi, ka prasītājas darbības novērtēšana par 2012.gadu tika pabeigta 2013.gada 16.maijā, bet atkārtota novērtēšana tika pabeigta 2014.gada 7.februārī, līdz ar ko KNAB priekšnieks nav ievērojis minēto noteikumu 51.pantā noteikto atkārtotās novērtēšanas termiņu.

Paskaidrojumos, atsaucoties uz MK 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr.66 (Noteikumi par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku samaksu un tās noteikšanas kārtību) 36.2 punkta noteikumiem, un ņemot vērā to, ka ikgadējā novērtēšanā par 2012.gadu, kas noslēdzās 2013.gada 16.maijā, prasītāja bija novērtēta ar ,,D", kas atbilst novērtējumam Jāpilnveido", arodbiedrības ieskatā KNAB priekšniekam, ievērojot MK 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr.494 51.punktā noteikto nebija pamata veikt atkārtotu prasītājas novērtēšanu, jo viņas ikgadējā darba izpildes novērtējums bija atbilstošs novērtējumam Jāpilnveido".

Ņemot vērā minēto arodbiedrība saskaņā ar Civilprocesa likuma 80.panta pirmajā daļā noteikto iestājas prasītājas pusē un atzīst, ka viņas prasības pieteikums par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu amatā ir pamatots.

Par celto prasību rakstveida paskaidrojumus tiesā iesniedza ari atbildētājs - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (l.sēj., 1.1. 219-232), norādot, ka pilnībā neatzīst prasībā norādīto viedokli.

Atbildētājs, atsaucoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 5.panta otrās daļas nosacījumiem un judikatūrā (Senāta 2013.gada 21.marta lēmums lietā Nr.SKC-424/2013 un 2013.gada 20.decembra spriedums lietā Nr.SKA-906/2012) izteiktajām atziņām, secina, ka biroja priekšnieka lēmumi (rīkojumi), kas izdoti privāto tiesību sfērā, ir pakļauti tiesu kontrolei.

Ņemot vērā minēto vērš uzmanību uz to, ka Ministru prezidenta pārraudzības par biroja izdoto lēmumu tiesiskumu ietvaros veicamās funkcijas ir ierobežotas, līdz ar ko birojs Ministru prezidenta rīkojumus, ar kuriem atcelti biroja priekšnieka rīkojumi par prasītājas atbrīvošanu no amata, sniegto viedokli pieņēma zināšanai un nodrošināja Ministru prezidenta uzdoto uzdevumu - prasītājas darbības un tās rezultātu novērtēšanas izpildi.

Paskaidrojumos norādīts, ka ņemot vērā Ministru prezidenta 2014.gada 21 janvāra rīkojumā Nr.16 (Par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces (apkarošanas jautājumos) Jutas Strīķes atbrīvošanu no amata, uzsakot viņai darbu, atcelšanu) norādīto, ar Biroja priekšnieka 2014.gada 28.janvāra rīkojumu Nr.23-2/178 tika izveidota novērtēšanas komisija. Attiecībā uz rīkojumā Nr.16 norādīto par 360 grādu novērtēšanas īstenošanu birojs atzina par rekomendējoša rakstura ieteikumu, un, veicot prasītājas atkārtoto novērtēšanu, vadījās no noteikumu Nr.494 24.punktā noteiktā, ka paplašināto 360 grādu novērtēšanu var veikt tikai iestādes vadītāja novērtēšanā.

Atbildētājs vērš uzmanību uz to, ka rīkojuma Nr.16 7.punktā pats Ministru prezidents vērsis uzmanību uz to, ka, ievērojot to, ka jautājums par Darba likuma 110.panta pirmās daļas nosacījumu izpildi attiecībā uz nepieciešamo darbību kopumu, atbrīvojot no amata arodbiedrības biedru, skar privātpersonas tiesības, tas ir skatāms privāttiesiskā kārtībā.

Paskaidrojumos norādīts, ka uzteikumā minētais biroja priekšnieka 2013.gada 19.decembra rīkojums Nr.23-2/820 par disciplinārsoda - rājiena - piemērošanu nav uzteikuma pamatojums, bet pieminēts tikai kā prasītāju raksturojošs apstāklis, līdz ar ko nav pamatots prasības arguments par dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpumu, jo uzteikuma pamatojums ir prasītājas atkārtotajā novērtēšanā konstatētais.

Paskaidrojumos norādīts, ka 2013.gada 20.decembra rīkojums Nr.23-2/8231 un 2014.gada 14.janvāra rīkojums Nr.23-2/130, ar kuriem prasītāja atbrīvota no amata, tiesā nav pārsūdzēti, līdz ar ko nav konkrētās prasības strīdus priekšmets.

Atbildētājs vērš tiesas uzmanību uz to, ka nav pamatots prasībā norādītais, ka secinājums par prasītājas neatbilstību ieņemamajam amatam balstās uz biroja priekšnieka subjektīvo viedokli, jo prasītājas atkārtoto novērtēšanu veica komisija, nevis biroja priekšnieks vienpersoniski.

Tāpat paskaidrojumos norādīts, ka tikai sākot ar 2013.gadu, t.i. ar noteikumu Nr.494 pieņemšanu, valsts pārvaldē tika ieviesta objektīva vērtēšanas sistēma, un tikai ar 2012.gada 17.maija rīkojumu Nr.1-1/30 „Par pusgada un gada atskaiti" tika ieviestas atskaišu formas katrai struktūrvienībai un katram biroja padotībā esošajam darbiniekam.

Paskaidrojumos norādīts, ka nepamatots prasībā norādītais, ka novērtēšanā nav ņemti vērā vairāk nekā 15 prasītājas sadarbības partneru pozitīvie vērtējumi, jo komisija atkārtotajā novērtēšanā tika konstatējusi, ka prasītājas sadarbības prasme ar citām institūcijām ir attīstīta, bet problēmas rada neatbilstošas iekšējās sadarbības prasmes.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka 62 prasītājas kolēģi ir parakstījuši pozitīvu atzinumu par viņu, atbildētājs norādījis, ka visi minētie darbinieki strādā prasītājas padotībā, līdz ar ko viņi ir ieinteresēti paust atbalstu vadītājam, kurš darbiniekus reizi gadā novērtē.

Attiecībā uz prasībā norādīto, biroja priekšnieka vietnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amata apraksts neatbilst spēkā esošajam normatīvajam regulējumam atbildētājs savos paskaidrojumos norādījis, ka prasītājas pārkāpumi saistībā ar amata aprakstā noteikto pienākumu, kurus nepieciešams grozīt, atkārtotajā novērtēšanā netika konstatēti.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka saņemot par 2012.gadu novērtējumu ,,D", nebija pamata veikt atkārtotu prasītājas novērtēšanu, atbildētājs norādījis, ka saskaņā ar MK noteikumu Nr.494 51.punktu atkārtota novērtēšana veicama pie „neapmierinoša" novērtējuma, kas saskaņā ar Instrukciju Nr. 2 faktiski atbilst ,,D" novērtējumam.

Paskaidrojumos norādīts, ka uzteikums ir pamatots ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu - neatbilstība ieņemamajam amatam, kas, savukārt, pamatota ar prasītājas atkārtotajā novērtēšanā ( saskaņā ar Noteikumiem Nr.494) konstatēto.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka uzteikumā norādītā novērtēšana veikta par pretrunīgiem periodiem, atbildētājs paskaidrojis, ka atbilstoši Instrukcijas Nr.2 3.punktā noteiktajam 2013.gadā tika veikta prasītājas novērtēšana par laiku no 2012.gada l.janvāra līdz 2012.gada 31 .decembrim, bet 2013.gada 16.maijā tika apstiprināta

Novērtēšanas veidlapa, un prasītājas atkārtotā novērtēšana, atbilstoši novērtēšanas protokolā norādītajam, tika veikta par laiku no 2013.gada 24.maija līdz 2013.gada 24.novembrim, par ko 2013.gada 24.maijā tika izdots rīkojums Nr.20-2/258. Ņemot vērā minēto, atbildētājs uzskata, ka nav pamatots prasības pieteikumā norādītais, ka atkārtotā novērtēšana tika veikta par 2012.gadu, jo tā tika veikta par rīkojumā minēto periodu, t.i. no rīkojuma izdošanas līdz atkārtotai novērtēšanai.

Sakarā ar prasībā izteiktajiem iebildumiem attiecībā uz prasītājas darbības atkārtotās komisijas izveidošanu paskaidrojumos norādīts, ka biroja priekšnieks komisijā tika iekļauts tāpēc, ka ir vienīgā hierarhiski augstākā amatpersona priekšnieka vietniekam, biroja priekšnieka vietniece korupcijas novēršanas jautājumos I.Jurča novērtēšanas komisijā tika iekļauta tāpēc, ka biroja priekšnieka prombūtnes laikā (ikgadējais atvaļinājums, komandējums) bija prasītājas tiešā vadītāja, bet biroja galvenā speciāliste M.Priedīte komisijā tika iekļauta tāpēc, ka atbilstoši biroja priekšnieka 2011.gada 28.novembra rīkojumam Nr.20-2/675, viņai bija uzdots kontrolēt biroja priekšnieka doto uzdevumu un biroja darba plāna izpildi.

Savukārt prasītājas darba novērtēšana tika veikta laikā no 2014.gada 29.janvāra līdz 2014.gada 7.februārim, t.i. šajā laika posmā notika vairākas komisijas locekļu sanāksmes (2014.gada 5. un 6.februārī), bet pati prasītāja novērtēšanā piedalījās 2014.gada 7. februārī.

Paskaidrojumos norādīts, normatīvie akti neaizliedz uzteikuma projektu sagatavot jau savlaicīgi, it īpaši ņemot vērā to, ka daļa no uzteikumā norādītajiem faktiem bija konstatēti jau iepriekš saņemtajos rīkojumos.

Pamatojot faktu, ka prasītāja nav vēlējusies sadarboties ne tikai ar pašreizējo tiešo vadītāju, bet ari ar iepriekšējiem biroja priekšniekiem un nav pildījusi to dotos uzdevumus, atbildētājs atsaucies uz bijušo biroja priekšnieku A.Loskutova un N.Vilnīša sniegtajām intervijām.

Paskaidrojumos norādīts, ka pēc prasītājas darba novērtēšanas par 2012.gadu, atbilstoši Instrukcijas Nr.2 14.punktam un noteikumu Nr.494. 57.punktam, 2013.gada novembrī tika noteikta atkārtota prasītājas novērtēšana, un 2013.gada 24.maija rīkojumā Nr.20-2/258 tika noteikts, kādi uzdevumi prasītājai veicami līdz atkārtotajai novērtēšanai, līdz ar ko prasītājas atkārtotajā novērtēšanā sadaļā „Darbu izpildes novērtējums" tika iekļauti 2013.gada 24.maija rīkojumā Nr.20-2/258 noteiktie uzdevumi, kuru izpilde tika vērtēta par laiku no 2013.gada 24.maija līdz 2013.gada 24.novembrim. Atbildētājs vērš uzmanību uz to, ka par minēto novērtēšanas kārtību prasītāja bija informēta, ko apliecina viņas paraksts uz augstākminētā rīkojuma un novērtēšanas veidlapas par 2012.gadu.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka prasītājas novērtēšanas anketā ailē „vadītāja komentārs" biroja priekšnieks atspoguļojis nepatiesu informāciju par to, ka prasītāja sistemātiski nav ievērojusi normatīvos aktus, atbildētājs norādījis, ka prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu viņas argumentu pamatotību.

Paskaidrojumos norādīts, kādā kārtībā birojā notiek dokumentu izstrāde, saņemto un izstrādāto dokumentu reģistrēšana, apstrāde, izpildes kontrole, glabāšana, arhivēšana un iznīcināšana, un tieši kādi normatīvie akti to regulē, kā arī norādīts, konkrēti kādā veidā prasītāja nav ievērojusi paskaidrojumos norādīto normatīvo aktu prasības attiecībā uz viņas un viņas pakļautībā esošo darbinieku rīcībā nodoto dokumentu apstrādi.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka novērtēšanas anketā bija minēts, ka biroja priekšnieks nebija pilnvarojis piedalīties prasītāju sanāksmēs, kurās atbilstoši Ministru prezidenta rīkojumam un noteiktajam amata aprakstam viņai ir pienākums piedalīties, paskaidrojumos norādīts, ka prasītāja sniegtajās atskaitēs un novērtēšanas veidlapās nav norādījusi nevienu sanāksmi, kurā viņa būtu piedalījusies, pildot amata pienākumus, bez tam viņa savas kompetences ietvaros biroju varēja pārstāvēt tikai ar priekšnieka pilnvarojumu.

Paskaidrojumos, atsaucoties uz Zviedrijas Ūmeo universitātes profesora Heinca Leimana sniegto definīciju, kas ir psiholoģiskais terors vai mobings, paskaidrojis, ka attiecībā uz prasītāju ir ievērots Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā, Darba likuma 7., 28. un 29.pantā noteiktais, kā ari tika ievēroti Ministru kabineta 2007.gada 2.oktobra noteikumi Nr.660 „Darba vides iekšējās uzraudzības veikšanas kārtība", prasītājai tika nodrošināti labi darba apstākļi.

Paskaidrojumos par nepamatotiem atzīti ari prasībā minētie argumenti, ka dokumentu aprite birojā tika veikta tādā veidā, lai prasītāja nebūtu informēta par viņas nodaļā ienākošajiem dokumentiem un ka prasītājai bija liegts piedalīties sanāksmēs un apmeklēt citas sadarbības iestādes.

Tāpat paskaidrojumos norādīts, ka uzdevumu uzdošana prasītājai, kuriem bija noteikts konkrēts izpildes termiņš, nav pamats uzskatam, ka biroja priekšniekam pret prasītāju būtu bijusi atšķirīga vai negatīva attieksme.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka prasītājai bija liegta iespēja ierasties savā darba kabinetā, tika atslēgts dators un pieeja biroja iekšējām sistēmām, kā arī dokumentu aprite tika veikta tā, lai prasītāja nebūtu informēta par viņas nodaļā ienākošajiem dokumentiem, atbildētājs paskaidrojumos norādījis, ka birojs bija nodrošinājis prasītājai pieeju kabinetam un iekšējām informācijas sistēmām, tai skaitā dokumentu aprites sistēmai.

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka biroja priekšnieks ir prasītāju regulāri pazemojis, paužot par viņu nepatiesu informāciju, ka viņa regulāri pārkāpj likumu, paskaidrojumos ir norādīts, ka biroja priekšnieks 2014.gada 10.februāra intervijā norādīja tikai uz tiem faktiem, kurus bija konstatējis prasītājas darbībās, līdz ar ko intervijā sniegto informāciju nevar uzskatīt par nepatiesu.

Sakarā ar prasībā pausto viedokli, ka biroja priekšnieka darbība (divas reizes novērtējot prasītāju ar zemāko vērtējumu, ierosinot divas disciplinārlietas, trīs reizes izdodot rīkojumus par atbrīvošanu no amata utt.) norāda uz biroja priekšnieka mērķtiecīgu rīcību, lai atbrīvotu prasītāju no darba, atbildētājs paskaidrojis, ka disciplinārlietas pret prasītāju tika ierosinātas pamatojoties uz biroja 2006.gada 10.marta kārtības noteikumiem Nr. 1-4/2 (Disciplinārlietas ierosināšanas, izskatīšanas un disciplinārsoda piemērošanas kārtība).

Attiecībā uz prasībā norādīto, ka atbildētājs, uzsakot prasītājai darbu, nav ievērojis darba likuma 110.panta pirmās daļas nosacījumus - t.i. nav saņēmis arodbiedrības piekrišanu, paskaidrojumos norādīts, ka argumenti par šo apstākli ir norādīti uzteikuma 3.punktā. Sakarā ar šo prasībā norādīto argumentu atbildētājs atsaucies ari uz Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumā lietā Nr. 2005-24-01 paustajām atziņām, kā ari uz likumprojektu „Valsts dienesta likums" 31.panta sestās daļas noteikumiem. Ņemot vērā minēto, atbildētājs uzskata, ka birojs, uzsakot prasītājai darbu un nesaskaņojot to ar arodbiedrību, nav pieļāvis pārkāpumu.

Atbildētājs, atbildot uz prasībā izteiktajiem apsvērumiem, ka prasītājai piemērotais atlaišanas pamats "neatbilstība ieņemamajam amatam" pēc analoģijas atbilst Darba likuma 101.panta pirmās daļās 6.punktam, un ka atbildētājs ir pārkāpis darba likuma 103.pantā noteikto uzteikuma termiņu, atbildētājs ir paskaidrojis, ka uzteikuma 12.punkta ceturtajā un piektajā teikumā tika pieļauta pārrakstīšanās kļūda, kas tika labota ar biroja 2014.gada 27.februāra paziņojumu Nr.1/1458. Ņemot vērā minēto atbildētājs uzskata, ka, atbrīvot prasītāju no darba, uzteikumā tika piemēroti Darba likumā noteiktie termiņi. Ievērojot prasītājas pieļautā pārkāpuma raksturu (novērtēšanā par 2012.gadu un atkārtotajā novērtēšanā konstatētie pārkāpumi, kuru rezultātā prasītāja zaudējusi sava tiešā priekšnieka - biroja vadītāja uzticību), kurš pēc savas būtības pielīdzināms Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajam, darba attiecības tika izbeigtas nekavējoties, lai novērstu prasītājas rīcības kaitīgās sekas.

Paskaidrojumos norādīts, ka to, ka uzteikumā ir pieļauta pārrakstīšanās kļūda, apliecina ari tas, ka gan 2013.gada 20.decembra rīkojumā Nr.23-2/821, gan 2014.gada 14.janvāra rīkojumā Nr.23-2/30, uzsakot prasītājai darbu, viņas pārkāpumi pielīdzināti Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajam.

Ņemot vērā visu minēto atbildētājs pilnībā neatzīst prasītājas prasības pieteikumu, bet uzteikumu uzskata par tiesisku un pamatotu, līdz ar ko visi prasībā izteiktie prasījumi ir nepamatoti.

Ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2014.gada 10.aprīļa spriedumu (2.sēj., 1.1. 73-84) prasītājas prasībā tika pilnībā apmierināta un tiesa nosprieda atzīt par spēkā neesošu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka J.Streļčenoka 2014.gada 7.februāra uzteikumu J.Strīķei, atjaunot J.Strīķi KNAB priekšnieka vietnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amatā, piedzīt no KNAB par labu prasītājai vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 7.aprilim EUR 5 066,22, noteikt, ka tiesas spriedums izpildāms nekavējoties. Bez tam pirmās instances tiesa ar minēto spriedumu nosprieda piedzīt no atbildētāja par labu prasītājai tiesāšanās un ar lietas izskatīšanu saistītos izdevumus EUR 1000,00, kā ari piedzīt no atbildētāja par labu Latvijas Republikai tiesas izdevumus EUR 440,23.

Spriedumā norādīts, ka prasītāja ar KNAB priekšnieka J.Streļčenoka 2014.gada 7.februāra rīkojumu Nr. 23-2/201 atbrīvota no ieņemamā amata pamatojoties uz KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu par neatbilstību ieņemamajam amatam.

Tāpat spriedumā norādīts, ka, veicot prasītājas novērtēšanu par 2012.gadu, viņai 2013. gada 16.maijā dots novērtējums ,,D". Pamatojoties uz 2013.gada 24.maija rīkojumā noteikto kārtību ar 2014.gada 28.janvāra rīkojumu izveidotā komisija laikā no 2014. gada 29.janvāra līdz 7.februārim (piemērojot MK 2012.gada 10.jūlija noteikumus Nr.494) veikta prasītājas atkārtota novērtēšana un viņa tika saņēmusi novērtējumu „neapmierinoši", līdz ar ko darba devējs, norādot uz prasītājas pārkāpumu raksturu, uzskatījis, ka viņa no darba atbrīvojama nekavējoties, neievērojot Darba likumā noteiktos termiņus, jo Darba likuma 101.panta pirmajā daļā norādītie uzteikuma pamati nav pielīdzināmi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktā noteiktajam.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir pakļautas privāto tiesību jomai, kam ir būtiska nozīme lietas apstākļu novērtēšanā un juridiskajā argumentācijā. Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi, ka starp pusēm nodibināto darba tiesisko attiecību izbeigšana var notikt Darba likumā noteiktajā kārtībā, t.i. ar darbinieka vai darba devēja uzteikumu, un tas nav pretrunā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.pantu.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka lai uzteikumu varētu atzīt par tiesisku, tam ir jāatbilst Darba likuma nosacījumiem. Tāpat pirmās instances tiesa, ņemot vērā KNAB priekšnieka īpašo kompetenci un likumdevēja izteikto gribu, atzinusi, ka ir īpaši svarīgi, lai amatpersona kā darbinieks baudītu Darba likuma tiesisko aizsardzību. Pirmās instances tiesa atzinusi, ka, ja pieņemtu atbildētāja viedokli par biroja priekšnieka īpašo kompetenci, nesaistot to ar Darba likumā noteikto uzteikuma kārtību, tai skaitā termiņiem, notiktu darbinieka tiesību būtisks aizskārums darba tiesisko attiecību izbeigšanā, tās tiesiskuma pārbaudē un nodrošināšanā, līdz ar ko konkrētajā gadījumā ir piemērojamas Darba likuma normas.

Spriedumā norādīts, ka judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka celtais strīds ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai.

Spriedumā norādīts, ka KNAB priekšnieka 2014.gada 7.februāra rīkojuma Nr.23-2/201 pamatā ir prasītājas kā amatpersonas darbības un tās rezultātu novērtēšana, kas veikta pamatojoties uz Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 57.punktu, kas, savukārt, nosaka, ka darba izpildes novērtēšana par 2012.gadu tiek veikta saskaņā ar MK 2011.gada 13.februāra instrukciju Nr. 2 (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība), kura nav spēkā ar 2013.gada 1.aprīli.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka uz 2013.gada 24.maiju, kad tika parakstīts rīkojums par atkārtotās novērtēšanas veikšanu, minētā Instrukcija Nr.2 vairs nebija piemērojama, līdz ar ko, veicot atkārtotu novērtēšanu, ir pārkāptas augstākminēto noteikumu Nr.494 58.punkta prasības, jo atkārtotā novērtēšanā bija jāpiemēro MK 2012. gada 10.jūlija noteikumi Nr.494.

Spriedumā norādīts, ka prasītājas kā amatpersonas novērtēšana notikusi tris reizes, tajā skaitā atkārtotā, tā neievērojot augstākminēto noteikumu kārtību un nosacījumus, līdz ar ko tas nevar kalpot par darba devēja uzteikuma likumīgu pamatojumu, un pamatots ir viedoklis, ka tādēļ uzteikums ir prettiesisks un nepamatots.

Pirmās instances tiesa, ņemot vērā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 panta nosacījumus, atzinusi, ka prasītājas novērtēšanas process nav veikts atbilstoši likumos noteiktajai kārtībai, jo novērtēšanu veicis biroja priekšnieks vienpersoniski, nevis viņa izveidotā vērtēšanas komisija.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz augstākminēto MK noteikumu Nr.494 51.punkta nosacījumiem, un, ņemot vērā to, ka vērtēšana par 2012.gadu pabeigta 2013. gada 16.maijā, bet atkārtotā novērtēšana pabeigta 2014.gada 7.februārī, atzinusi, ka nav ievērots atkārtotās novērtēšanas termiņš.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa atzinusi par pamatotu prasītājas viedokli, ka atkārtota novērtēšana nebija pieļaujama.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka veiktais novērtējums nevar būt par pamatu, lai pamatotu neatbilstību ieņemamajam amatam saistībā ar biroja amatpersonas vai darbinieka darbības un tās rezultātu novērtējuma rezultātiem.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka nav tikusi ievērota vērtēšanas kārtība, kā to pamatoti norādījis Ministru prezidents, ģenerālprokurors un arodbiedrība, līdz ar ko tiesa pievienojusies šiem argumentiem, tos neatkārtojot.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka normatīvo aktu neievērošana darbinieka novērtēšanā novedusi pie tā, ka uzteikumu nevar atzīt par tiesisku, no kā iestājas ar likumu noteiktas sekas, un, tā kā vērtējums nav tiesisks, tas nerada tiesiskas sekas darba devēja uzteikumā.

Tāpat pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs, novērtējot prasītājas darbu un prasmes, nepareizi iemērojis normatīvos aktus, kas nosaka novērtēšanas kārtību, uz ko pareizi norādījis Ministru prezidents, ģenerālprokurors un arodbiedrība.

Spriedumā norādīts, ka atbildētājs, cenšoties pierādīt novērtējuma pamatotību, neizprot, kas ir strīda priekšmets, un to pārbaudīt nav tiesas kompetence, jo novērtējums tiesā nav apstrīdēts, bet tiesa pārbauda tikai uzteikuma pamatotību un tā tiesiskumu.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājam bija jāpierāda novērtēšanas veikšanas kārtības ievērošana, kas noteikta ar normatīvajiem aktiem, bet ne pats novērtējums.

Spriedumā norādīts, ka šo apstākļu dēļ tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 94.pantu nepieņēma pierādījumu kopumu, kas bija klasificēts kā valsts noslēpuma objekts, kā ari pierādījumu kopumu trīs sējumos uz 650 lapām, jo tie nebija attiecināmi uz novērtējuma kārtības neievērošanu, kas noteikta ar normatīvajiem aktiem, līdz ar ko tiem nav nozīmes lietas pareizā izspriešanā.

Attiecībā uz prasības pieteikuma 5.1pp. 4. un 5.rindkopā no augšas norādīto, par ko prasītājai piemērots disciplinārsods, pirmās instances tiesa atzinusi, ka tas ir pārsūdzēts, līdz ar ko to nevar uzskatīt par pierādītu faktu un tas lietā nemaina un neietekmē tiesiskās sekas.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta otrās daļas nosacījumus, vērtējot piemērojamo tiesību normu attiecībā uz darba uzteikuma termiņu saistībā ar Darba likuma 103 .pantu, ņemot vērā, ka pamats atbrīvošanai no amata ir neatbilstība ieņemamajam amatam, atzinusi, ka analoģiska norma Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punkts. Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa atzinusi, ka, lemjot par uzteikuma termiņa piemērošanu, bija jāpiemēro Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punkts.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka arī tad, ja darba tiesisko attiecību izbeigšana tiek pamatota ar speciālo likumu, uzteikuma procedūrā ir piemērojami un ievērojami Darba likuma noteikumi, kas tieši izriet no KNAB likuma 5.panta otrās daļas, un šo pantu nav pamata tulkot ne paplašināti, ne sašaurināti.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa atzinusi, ka KNAB likumā likumdevējs biroja priekšniekam nav piešķīris pilnvaras noteikt darba līguma uzteikuma termiņus, šis likums nenosaka darba līguma uzteikuma termiņus, bet saskaņā ar minētā likuma 5.panta otro daļu, nosakot termiņus, ir jāvadās no Darba likuma normām.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs, uzsakot darba līgumu prasītājai, rīkojies pretēji Darba likuma 103.pantam, kas nosaka uzteikuma termiņus, kā ari atzinusi, ka lietā nav konstatēti apstākļi, kas dotu tiesisku pamatu uzteikt darba līgumu uz uzteikumā norādītā pamata nekavējoties, līdz ar ko to nevar atzīt par tiesisku.

Spriedumā norādīts, ka atbildētāja uzskats, ka valstiskās interesēs darba līgumu ir uzteikt nekavējoties, jo speciālajā likumā termiņi nav noteikti, ir pretrunā darba likuma noteikumiem. Tā kā speciālais likums nenosaka termiņus, kuros tiesība izlietojama, piemērojami termiņi, kas noteikti Darba likumā.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka nevar piekrist atbildētājam, ka uzteikuma pamats ir atbilstošs Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktam, kas tiešām noteic termiņu nekavējoties un neprasa saskaņošanu ar arodbiedrību.

Pirmās instances tiesa, piemērojot tiesību normu analoģiju, atzinusi par pareizu prasītājas viedokli, ka atlaišanas pamats vērtējams to sasaistot ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6. vai 1.punktā noteikto, ko Darba likums sasaista uzteikuma veikšanā ar 103 .pantā noteikto termiņu, kas nav ticis ievērots.

Vērtējot argumentus par arodbiedrības piekrišanas nepieciešamību pirms darba līguma uzteikšanas, pirmās instances tiesa atzinusi, ka atsaukšanās uz Valsts pārvaldes iekārtas likumu atbilst judikatūrai, taču pirmās instances tiesa atzinusi, ka trešās personas celtie iebildumi par to ir pamatoti un vērā ņemami tā iemesla dēļ. ka (uz to norādījusi atbildētāja puse) - iestādes īpašais tiesiskais statuss un tās tiesiskais regulējums, atbilstoši Civillikuma 3., 5.pantos nostiprinātajiem tiesību principiem.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētāja puse darba tiesisko attiecību izbeigšanas pamata un tiesiskumu, kā arī darba algas aprēķinu nav pierādījusi.

Pirmās instances tiesa, ņemot vērā Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumā lietā Nr.2005-24-01 izteiktajām atziņām, un to, ka birojs ir Ministru kabineta pārraudzībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kas izveidota, lai kompleksi īstenotu korupcijas novēršanu un apkarošanu, atzinusi, ka biroja darbinieki un amatpersonas savas amata pienākumu pilnvaras īsteno publisko tiesību jomā un ir piederīgas (pielīdzināmas) valsts dienestam.

Pirmās instances tiesa atsaukusies uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas likuma 6.panta trešās daļas nosacījumiem, kā arī atzinusi, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums strīdā nav piemērojams, jo tas atteicas uz publisko tiesību jomu un administratīvo procesu. Spriedumā norādīts, ka jau iepriekš ticis noskaidrots, ka šajā strīdā piemērojamas tiesību normas attiecībā uz privāto tiesību jomu, kā to noteikusi administratīvā tiesa ar judikatūru, līdz ar ko pat ne tiesneša, ne prokurora subjektīvais viedoklis to nevar ietekmēt.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa secinājusi, ka nevar atzīt par pamatotu darba devēja uzteikumā norādīto motivāciju attiecībā par arodbiedrību un nepieciešamību prasīt tās piekrišanu.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs nav ievērojis Darba likuma 110.panta pirmās daļas nosacījumu attiecībā uz nepieciešamo darbību kopumu, atbrīvojot no amata arodbiedrības biedru, un tas skar privātpersonas tiesības, līdz ar ko ir skatāms vispārējās jurisdikcijas tiesā civiltiesiskā strīdā, tādēļ rada sekojošas tiesiskas sekas.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka lietā nav strīda par to, ka prasītāja ir Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrības biedre, bet darba devēja uzteikums ir apstrīdēts tiesā, līdz ar ko tas nav stājies spēkā un tam nevar būt tiesiskas sekas, iekams tiesas nolēmums būs stājies likumīgā spēkā, līdz ar ko prasītājas un arodbiedrības tiesības nav apstrīdamas.

Pirmās instances tiesa, norādot, ka tiesa, iztiesājot strīdu, kas izriet no privāto tiesību jomas, piemēro tiesību aktus, kas ir spēkā vērtējamo attiecību rašanās un pārgrozīšanās laikā, par pamatotiem atzinusi trešās personas celtos iebildumus, tiem pilnībā pievienojoties.

Spriedumā norādīts, ka iekams tiesu prakse par judikatūru privāto tiesību jomā, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, nav mainīta, prasītāja pamatoti uzskata, ka noticis viņas kā arodbiedrības biedres tiesību nepamatots aizskārums, jo nav šaubu par to, ka nav ievēroti Darba likuma 110.panta noteikumi, līdz ar ko nevar uzskatīt, ka būtu iestājušās tiesiskas sekas, kas nepieciešamas, lai uzteikumu varētu atzīt par tiesisku atī no šī aspekta.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka judikatūra, uz kuru atsaucies atbildētājs, pauž atziņas, kas izriet no publisko tiesību jomas, un ja tām pievienotos, nāktos atzīt, ka strīds izriet no publiskajām attiecībām un ir skatāms administratīvās tiesvedības kārtībā, bet tas nav iespējams, jo vispārējās jurisdikcijas tiesas skata strīdus, kas izriet no privāto tiesību jomas.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka, iztiesājot strīdu, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi to kopumā, tai skaitā notikumu vēsturiskā gaitā, ko tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 96. un 97.pantiem vērtē kā vispārzināmu, kā arī ir jāņem vērā arodbiedrības izveidošanas birojā mērķis un iespējamais konstruktīvais dialogs starp darba devēju un arodbiedrību kā darbinieka tiesību un interešu aizstāvi.

Spriedumā norādīts, ka atbildētājs ir īpaša iestāde ar īpašu tās darbības jomu un mērķi, bet prasītāja amatā strādā ilgstoši. Aizlieguma veidot arodbiedrības un stāties tajās nav. konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā arodbiedrības izveidošanas mērķis, tai skaitā darbinieka kā tiesiski mazāk aizsargātās personas tiesību un interešu aizsardzība, bet atbildētājs nepamatoti neieklausās arodbiedrības tiesiski pamatotā viedoklī.

Pirmās instances tiesa atzinusi, ka atbildētājs kā darba devējs noteikti nav pierādījis darba līguma uzteikuma pamatu, līdz ar ko nav pamata uzskatīt, ka darba devēja uzteikums ir tiesiski pamatots, jo ir pārkāpta noteiktā darba līguma uzteikšanas kārtība, kas ir pamats tā atzīšanai par spēkā neesošu un darbiniece atjaunojama iepriekšējā darbā (Darba likuma 124.pants), un viņai pienākas atlīdzība par darba piespiedu kavējumu (Darba likuma 126.pants).

Nosakot atlīdzību par visu darba piespiedu kavējuma laiku, tiesa tika ņēmusi vērā apstākli, ka prasītāja no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 7.aprīlim nav varējusi pildīt savus amata pienākumus no viņas gribas neatkarīgu, objektīvu iemeslu dēļ, ko pierāda Latvijas Republikas Ministru prezidenta 2014.gada 7janvāra rīkojums Nr.2, 2014.gada 21.janvāra rīkojums Nr.16 un apstrīdētais darba devēja uzteikums.

Pirmās instances tiesa, atbilstoši Darba likuma, tajā skaitā 75.panta noteikumiem, novērtējusi atbildētāja 2014.gada 20.februāra izziņā Nr.1/1249 un 2014.gada 18.februāra izziņā Nr.1/967 doto skaitļu matemātisko aprēķinu, veicot vidējās darba samaksas aprēķinu, bet kā neatbilstošu darba likuma 75.pantanoteikumiem novērtējusi atbildētāja iesniegto aprēķinu 2014.gada 8.aprīļa izziņā Nr. 1/2479, jo tā nav veikta par pilniem sešiem mēnešiem, kad darbinieks veicis darbu.

Pirmās instances tiesa, atsaucoties uz Darba likuma 75.pantu, 126.panta pirmo daļu, Civilprocesa likuma 8., 10., 93., 104.pantiem, kā aiī uz iepriekš norādīto argumentu pamata, atzinusi, ka uzteikums atzīstams par spēkā neesošu, līdz ar ko prasītāja atjaunojama darbā un viņai izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējumu laiku.

Ņemot vērā minēto, pirmās instances tiesa atzinusi, ka tiesas spriedums izpildāms nekavējoties.

Par pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas sūdzību iesniedza atbildētājs - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (2.sēj., 1.1.88-97), norādot, ka pirmās instances tiesas spriedumu uzskata par nepamatotu un pārsūdz to pilnā apjomā.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem, ka prasītājas darba novērtēšana netika veikta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai, apelācijas sūdzībā ir norādīts, ka visu biroja darbinieku, tajā skaitā prasītājas, kārtējā novērtēšana 2012.gadā tika veikta pamatojoties uz biroja priekšnieka 2013.gada 30.janvāra rīkojumu Nr.23-2/53 „Par biroja amatpersonu (darbinieku) darbības un tās rezultātu novērtēšanu" un saskaņā ar noteikumu Nr.494 57.punktu, kurš nosaka, ka darba izpildes novērtēšana par 2012.gadu notiek saskaņā ar Instrukciju Nr.2.

Tā kā prasītājas novērtēšana par 2012.gadu netika pabeigta līdz 2013.gada 1.aprīlim, kad minētā instrukcija zaudēja spēku, tad, atbilstoši noteikumu Nr.494 57.punktam, novērtēšana tika turpināta saskaņā ar šo instrukciju. Tā kā visu biroja darbinieku novērtēšana par 2012.gadu tika veikta saskaņā ar rīkojumā noteiktajiem normatīvajiem aktiem - t.i. instrukciju Nr.2, nebija pamata izņēmumu izdarīšanai arī attiecībā uz prasītāju.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka atbildētāja ieskatā vērtēšanas process nevar radīt personai nelabvēlīgas sekas, kas nozīmē, ka gadījumā, ja darbinieku novērtēšana par 2012.gadu netiktu pabeigta līdz 2013.gada 1.aprīlim, darbinieku nedrīkst vērtēt saskaņā ar noteikumiem Nr.494, jo darbiniekam par 2012.gadu nav bijuši noteikti mērķi.

Apelators uzskata par nepamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka, veicot prasītājas darba novērtēšanu par 2012.gadu, Instrukcija Nr.2 nebija piemērojama. Tas, ka novērtēšana par 2012.gadu netika pabeigta līdz 2013.gada 1.aprīlim, nevar būt par pamatu pašas novērtēšanas atzīšanai par prettiesisku.

Par nepamatotu apelators uzskata ari pirmās instances tiesas secinājumu, ka, veicot atkārtotu novērtēšanu, ir pārkāpts Noteikumu Nr.494 58.punkta prasības par novērtēšanai piemērojamo tiesisko regulējumu. Apelators uzskata, ka saskaņā ar minēto punktu nodarbinātajiem, kuru novērtēšana jāveic pēc 2013.gada l.aprīļa, novērtēšana notiek saskaņā ar šiem noteikumiem sistēmā NEVIS vai aizpildot protokolu, līdz ar ko prasītājas novērtēšana, kura tika apstiprināta 2014.gada 7.februārī, saskaņā ar šo noteikumu 6.punktu notika, aizpildot un izdrukājot darba izpildes novērtēšanas protokolu.

Attiecībā uz spriedumā konstatēto, ka prasītājs novērtēšana ir notikusi 3 reizes, līdz ar to neievērojot iepriekš norādīto noteikumu kārtību un nosacījumus, atbildētājs paskaidrojis, ka prasītājas kārtējā novērtēšanā par 2012.gadu viņai bija dots novērtējums ,,D", līdz ar ko saskaņā ar Instrukcijas Nr.2 14.punktu un Noteikumu Nr.494 57.punktu tika veikta prasītājas atkārtota novērtēšana. Ņemot vērā minēto, atbildētājs vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem bija jāveic prasītājas atkārtota novērtēšana. Pēc kārtējās novērtēšanas tika veikta prasītājas atkārtotā novērtēšana, kas tika apstiprināta 2013.gada 20.decembrī un kurā viņa saņēma novērtējumu ,,D", līdz ar ko tika izdots rīkojums Nr.23-2/821 par prasītājas atbrīvošanu no ieņemamā amata. Tā kā ne minētais rīkojums, ne Ministru prezidenta 2014.gada 7.janvāra rīkojums Nr.2, ar kuru 2013.gada 20.decembra rīkojums tika atcelts, tiesā netika pārsūdzēti, tie nav konkrētās prasības strīdus priekšmeti. Apelators uzskata, ka gadījumā, ja prasītāja būtu izmantojusi savas tiesības pārsūdzēt minēto rīkojumu, atbildētājam nebūtu jāizpilda Ministru prezidenta rīkojums par prasītājas atkārtotu novērtēšanu, līdz ar ko nepamatots ir pirmās instances tiesas secinājums, ka prasītājas novērtēšana notikusi 3 reizes, pārkāpjot norādīto noteikumu kārtību un nosacījumus, jo prasītāja atbilstoši normatīvajiem aktiem tika novērtēta divas reizes - 2013.gada 16.maijā par 2012.gadu un 2014.gada 7.februārī.

Apelatora ieskatā neatbilst patiesības pirmās instances tiesas secinājums , ka prasītājas novērtēšana notikusi vienpersoniski, piedaloties tikai biroja priekšniekam, jo no biroja priekšnieka 2014.gada 7.februāra uzteikuma izriet, ka atkārtoto novērtēšanu ir veikusi ar biroja priekšnieka 2014.gada 28.janvāra rīkojumu Nr.23-2/178 izveidotā komisija. Bez tam prasība uz šādiem pamatiem nav celta, līdz ar ko tiesa, lemjot par prasībā nenorādītiem argumentiem, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 192.pantā noteikto.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka tiesa, izdarot secinājumu, ka prasītājas atkārtota novērtēšana nebija pieļaujama, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas nosacījumus, jo tiesa spriedumā nav norādījusi nevienu argumentu, kāpēc šāds prasītājas apgalvojums ir pamatots.

Šajā sakarā apelators vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Instrukcijas Nr. 2 14.punkta nosacījumiem, pēc sešiem mēnešiem tiek veikta darbinieka atkārtota novērtēšana, ja tā novērtējums ir bijis ,,D" vai ,,E". Atbildētāja ieskatā ,,D" novērtējums pēc Instrukcijas Nr.2 atbilst neapmierinošam novērtējumam saskaņā ar Noteikumiem Nr. 494, līdz ar ko atbildētājam bija pamats veikt prasītājas atkārtotu novērtēšanu.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka tā kā Likumā (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums) kā speciālajā likumā, kas regulē darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību ar biroja amatpersonām, nav noteikts konkrēts uzteikuma termiņš, tad, ievērojot nepieciešamību nodrošināt biroja darbības atbilstību valsts pārvaldes pamatprincipiem, tiesiskās attiecības ar prasītāju tika iebeigtas nekavējoties, lai novērstu viņas rīcības kaitīgās sekas, kas varētu nodarīt kaitējumu valsts pārvaldes kārtībai.

Ņemot vērā visu minēto uzskata, ka prasītājas novērtēšana par 2012.gadu un atkārtotā novērtēšana tika veikta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Apelators uzskata, ka pat gadījumā, ja nebūtu ievērots darba līguma uzteikuma termiņš, tas nevarētu būt par pamatu uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu. Šajā sakarā apelators atsaucies uz Augstākās tiesas Senāta lietā Nr.SKC-425/2010 izdarītajiem secinājumiem.

Bez tam apelators uzskata, ka pirmās instances tiesa, konstatējot, ka nav ievērota darba līguma uzteikšanas kārtība, vispār nav vērtējusi "pārkāpumu" būtiskumu, līdz ar ko spriedums ir nepamatots un neatbilst likumam.

Attiecībā uz spriedumā secināto, ka Ministru prezidents un ģenerālprokurors ir norādījuši uz to, ka nav tikusi ievērota vērtēšanas kārtība, apelators ir norādījis, ka Ministru prezidents nav vērtējis 2014.gada 7.februāra uzteikumu, kā arī Ministru prezidents nav vērtējis prasītājas kārtējo novērtēšanu par 2012.gadu, jo to prasītāja Ministru prezidentam nebija apstrīdējusi.

Uzskata, ka spriedumā nav ņemts vērā, ka prasītāja ir valsts varas pārstāve, kura saskaņā ar Novērtēšanas veidlapā konstatēto nav pildījusi viņai uzdotos uzdevumus, kā ari tiesa nav ņēmusi vērā, ka biroja amatpersonām, realizējot amata pilnvaras, ir uzticēts pildīt loti nozīmīgas valsts varas funkcijas, un to neizpilde vai nepienācīga izpilde būtiski kaitē valsts un sabiedrības interesēm.

Uzskata, ka tiesa, nevērtējot iespējamā procesuālā pārkāpuma ietekmi uz, tsk., novērtēšanas rezultātu, t.i., nenovērtējot, vai rezultāts būtu citāds, ja būtu ievērota tiesas ieskatā neievērotā novērtēšanas kārtība, ir radījis situāciju, ka valsts amatpersonas ( t.i. prasītājas) ilglaicīgā prettiesiskā rīcība var turpināties, tādejādi radot kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm.

Bez tam apelācijas sūdzībā norādīts, ka lietas materiālos nav pierādījumu, ka prasītājas atkārtotā novērtējuma tiesiskumu būtu vērtējis ģenerālprokurors, līdz ar ko tiesa, norādot, ka pievienojas ģenerālprokurora argumentiem, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piektajā daļā noteikto.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka tiesai nebija jāpārbauda novērtējuma pamatotība, bet gan tās veikšanas kārtība, apelācijas sūdzībā ir norādīts, ka, ņemot vērā to, ka prasībā norādīts uz novērtēšanā pieļautajiem pārkāpumiem, tiesai bija jāvērtē prasības argumenti attiecībā uz novērtēšanā pieļautajiem pārkāpumiem. Uzskata, ka tiesa to neizdarot, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta ceturtās un piektās daļas noteikumus.

Bez tam apelācijas sūdzībā norādīts, ka biroja pierādījumi un iebildumi tika iesniegti saskaņā ar Civilprocesa likuma 93.panta pirmās daļas nosacījumiem, līdz ar ko nav pamatots un ir atceļams spriedumā secinātais, ka pieteiktie lūgumi tika izteikti vai nu apzināti, lai mainītu lietas piekritību, vai novilcinātu lietas iztiesāšanu vai ari neizpratni par to, kam ir būtiska nozīme lietā.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka prasītājai piemēroto disciplinārsodu nevar uzskatīt par pierādīto faktu, jo tas ir pārsūdzēts tiesā, apelators vērš uzmanību uz to, ka šis disciplinārsods nav uzteikuma pamatojums, bet tikai prasītājas darbību raksturojošs apstāklis.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas izdarīto secinājumu, ka atbildētājs, uzsakot prasītājai darbu, nav ievērojis Darba likuma 103.pantā noteikto termiņu, apelators piekrīt tam, ka attiecībā uz uzteikuma termiņiem ir piemērojamas Darba likuma normas. Taču apelators uzskata par nepamatotu spriedumā secināto, ka analoģiskā norma Likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punkts, līdz ar ko, lemjot jautājumu par uzteikuma termiņa piemērošanu, bija jāpiemēro Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punkts.

Apelators atsaucies uz Darba likuma 101.panta pirmās daļas nosacījumiem, kā ari norādījis, ka ņemot vērā novērtēšanā par 2012.gadu un atkārtotajā novērtēšanā konstatēto, prasītājas pieļauto pārkāpumu raksturu, un izvērtējot minēto kopsakarā ar Likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, secināms, ka pārkāpums pēc būtības un satura ir pielīdzināms Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā minētajam, līdz ar ko nepareizs ir pirmās instances tiesas secinājums, ka bija jāievēro Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktais termiņš.

Apelatora ieskatā par nepamatotu atzīstams ari pirmās instances tiesas secinājums, ka pamatots ir prasītājas viedoklis, ka viņas atlaišanas pamats vērtējams to sasaistot ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu, jo tiesa, pretēji Civilprocesa likuma 193.panta piektajā daļā noteiktajam, nav norādījusi argumentus, pamatojoties uz kuriem šāds secinājums izdarīts.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka, uzsakot prasītājai darba līgumu, bija nepieciešama arodbiedrības piekrišana, apelators vērš uzmanību uz to, ka, neskatoties uz to, ka konkrētā strīda izskatīšana ir piekritīga vispārējās jurisdikcijas tiesai, saskaņā ar Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumā lietā Nr.2005-24-01 paustajām atziņām biroja amatpersonas darba tiesiskajās attiecībās atrodas tikai formāli, jo uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta. Minētais secinājums ir izdarīts, pirmkārt, analizējot biroja vietu valsts pārvaldes sistēmā, otrkārt, tiesa ir vērtējusi un ņēmusi vērā biroja amatpersonām noteiktos pienākumus un amatam noteiktos ierobežojumus (minētā sprieduma 7.punkts).

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka ģenerālprokuratūras prokurore tiesas sēdē vērsa uzmanību uz to, ka konkrētā strīda izskatīšana ir piekritīga administratīvajai tiesai un biroja amatpersonas atrodas valsts dienestā, kā ari norādīja uz pastāvošo tiesu praksi.

Apelators, ņemot vērā judikatūrā ( spriedums lietā Nr.SKA-632/ 2010 - 10., 12.punkti) izdarītos secinājumus, uzskata, ka administratīvo tiesu judikatūrā jau ir nostiprināta atziņa, ka valsts dienestā esošā amatpersona, t.sk. biroja amatpersona, ir valstij īpaši pakļauta persona un arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā, cita starpā - lūdzot arodbiedrības saskaņojumu. Ņemot vērā minēto uzskata, ka biroja priekšniekam, atbrīvojot prasītāju no ieņemamā amata, uzteikums nebija jāsaskaņo ar arodbiedrību.

Par nepamatotu uzskata ari spriedumā izdarīto secinājumu, ka iepriekšminētā judikatūra attiecas uz strīdiem, kas izriet no publiskajām tiesībām, jo, kā jau apelators tika norādījis, biroja amatpersonas ir piederīgas valsts dienestam, ko 2006.gada 11 .aprīļa spriedumā lietā Nr.2005-24-01 ir atzinusi ari Satversmes tiesa.

Uzskata, ka tiesa, izdarot secinājumu, ka darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir pakļautas privāto tiesību jomai, nav ņēmusi vērā Ģenerālprokuratūras pārstāves tiesas sēdē norādīto, ka biroja amatpersonas ir piekritīgas valsts dienestam, līdz ar ko konkrētā strīda izšķiršana ir piekritīga administratīvajai tiesai.

Bez tam apelators vērš uzmanību ari uz to, ka līdzšinējā Augstākās tiesas judikatūrā ir atzīts, ka praksē pastāv arī tādas darba tiesiskās attiecības, kuru izbeigšanā nav piemērojama Darba likumā noteiktā kārtība, bet gan speciālajā normatīvajā aktā paredzētie noteikumi, piemēram, attiecībā uz kapitālsabiedrību valdes locekļu u.c. amatpersonu darba tiesisko attiecību izbeigšanu.

Apelators uzskata, ka konkrētajā gadījumā starp lietas dalībniekiem nepastāv strīds par to, ka saskaņā ar Likuma 5.panta otro daļu, biroja amatpersonu darba tiesiskajās attiecībās ir piemērojamas darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normas tikai tiktāl, ciktāl šis Likums nenosaka citādi. Uzskata, ka pirmās instances tiesa pamatoti ir secinājusi, ka konkrētajā gadījumā tieši Likums kā speciālās tiesību normas saturošs normatīvais akts noteic biroja amatpersonas iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata pamatus un kārtību. Bez tam būtiski ir tas, ka Likuma 5.panta sestajā daļā izsmeļoši ir uzrādīti tie pamati, uz kuriem ar attiecīgu biroja priekšnieka lēmumu var tikt izbeigtas biroja amatpersonu darba tiesiskās attiecības, kas norāda uz likumdevēja mērķi attiecībā uz šīm biroja amatpersonām piemērot citādu, no Darba likuma normām atšķirīgu darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību. Ņemot vērā minēto apelators uzskata, ka konkrētajā gadījumā attiecībā uz biroja amatpersonām nav piemērojams Darba likuma 110.panta regulējums, un biroja priekšniekam, izdodot uzteikumu, arodbiedrības iepriekšējs saskaņojums nebija nepieciešams. Līdz ar to atbildētājs, pretēji spriedumā secinātajam, uzskata, ka nav pamata neņemt vērā administratīvajā tiesu praksē nostiprinātās atziņas.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka „likumdevējs neaizliedz tās amatpersonām apvienoties arodbiedrībās ", apelācijas sūdzībā ir norādīts, ka šis apstāklis nekādā veidā nav saistīts ar likumā noteikto darba devēja pienākumu atsevišķos gadījumos lūgt arodbiedrības piekrišanu darba līguma uzteikumam. Apelatora ieskatā minētais tiesas secinājums būtu vienlīdz attiecināms ari uz valsts civildienesta ierēdņiem, kas ir klajā pretrunā Augstākās tiesas Senāta judikatūrā norādītajam, ka likuma „Par arodbiedrībām" 15.panta norma, kas līdzīgi kā Darba likuma 110.pants pieprasa arodbiedrības iepriekšēju saskaņojumu, neattiecas uz valsts dienestu. Proti, piekrišanas došana darba tiesisko attiecību izbeigšanas gadījumos nekādā ziņā nav vienīgais vai nozīmīgākais arodbiedrībai piešķirto tiesību īstenošanas līdzeklis. Līdz ar to apelators uzskata, ka Darba likuma 110.panta nepiemērošana konkrētajā situācijā nav pretēja arodbiedrības dibināšanas mērķim un nekādā veidā neliedz arodbiedrībai īstenot tās statūtos paredzētās tiesības vai uzdevumus.

Apelators, atsaucoties uz Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumu lietā Nr.2005-24-01 secināto, ka biroja amatpersonas tikai formāli atrodas darba tiesiskajās attiecībās, taču vienlaikus uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta Satversmes 101.panta izpratnē, norādījis, ka attiecībā uz biroja amatpersonu kā pie valsts dienesta piederīgu amatpersonu tiesiskajām attiecībām gluži pamatoti ir piemērojamas ne vien privāttiesību normas, bet arī no publiskajām tiesībām izrietoši principi un tiesu prakses atziņas, ko pirmās instances tiesa ir ignorējusi, pārkāpjot Satversmes tiesas likuma 32.panta otro daļu un Civilprocesa likuma 5.panta sesto daļu.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas spriedumā norādīto, ka, atjaunot prasītāju iepriekšējā darbā, saskaņā ar Darba likuma 126.panta noteikumiem, viņas labā piedzenama vidējā izpeļņa par laika posmu no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 7.aprilim, apelators vērš uzmanību uz to, ka prasītāja nav griezusies tiesā ar prasību atzīt par spēkā neesošiem biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra rīkojumu Nr.23-2/821 un 2014.gada 14.janvāra rīkojumu Nr.23-2/130, ar kuriem prasītāja tika atbrīvota no ieņemamā amata, līdz ar to tiesai nebija pamata atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku noteikt no 2013.gada 21 .decembra.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka par biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra rīkojumu tiesiskumu tika lēmis Ministru prezidents, kurš ne 2014.gada 7.janvāra rīkojumā, ne 2014.gada 21.janvāra rīkojumā nebija norādījis abu minēto biroja priekšnieka rīkojumu atcelšanas datumu, līdz ar ko saskaņā ar Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likuma 7.panta trešo daļu, Ministru prezidenta rīkojums stājas spēkā tā parakstīšanas brīdi - t.i. 2013.gada 7.janvāri un 2014.gada 21.janvāri.

Ņemot vērā minēto apelators uzskata, ka pirmās instances tiesai nebija pamata prasītājas prasījumu prasībā pieprasītajā apmērā, t.i. par laika periodu no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim un no 2014.gada 15.janvāra līdz 2014.gada 20.janvārim, jo minētos biroja priekšnieka rīkojumus prasītāja nebija apstrīdējusi, līdz ar ko minētie prasījumi neattiecas uz konkrētās prasības priekšmetu un pārsniedz prasījuma robežas.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas izteiktajiem vērtējumiem par atbildētāja iesniegto prasītājas darba algas aprēķinu atbildētājs, atsaucoties uz Darba likuma 75.panta pirmās un ceturtās daļas un 16.panta trešās daļas nosacījumiem, norādījis, ka biroja 2014.gada 8.aprīļa izziņā Nr.1/2479 veiktajā vidējās izpeļņas aprēķinā prasītājai, atbilstoši Darba likuma 75.panta pirmajā daļā noteiktajam sešu mēnešu aprēķina periodā, kura laikā darba attiecības ar prasītāju tika pārtrauktas, tika iekļauts ari pēdējais darba attiecību mēnesis, t.i. 2014.gada februāris, līdz ar ko nav pamatots pirmās instances tiesas secinājums, ka minētajā izziņā veiktais aprēķins ir neatbilstošs Darba likuma 75.panta noteikumiem, jo nav veikts par pilniem sešiem mēnešiem.

Apelators vērsis uzmanību uz to, ka pirmās instances tiesa, izdarot secinājumu, ka atbildētāja 2014.gada 20.februāra izziņā un 2014.gada 18.februāra izziņā dotais aprēķins ir atbilstošs Darba likuma 75.panta noteikumiem, nav argumentējusi minētā secinājuma pamatotību, un ari tiesas secinājums par izziņās doto skaitļu matemātiskā aprēķina atbilstību Darba likuma 75.pantam ir nepamatots, jo šajās izziņās sniegtais aprēķins ir korekts, bet neatbilst Darba likuma 75.panta noteikumiem, jo minētajās izziņās atbilstoši prasītājas pieprasītajai informācijai tika norādīta visa viņas gūtā darba samaksa, līdz ar ko arī prasītājas vidējā izpeļņa ir norādīta par visiem prasītājas gūtajiem ienākumiem, kurus atbilstoši Ministru kabineta 1998.gada 31.marta noteikumu Nr.112 (Noteikumi par ienākumiem, par kuriem jāmaksā algas nodoklis) 3.punktam, veidoja saņemtā darba alga, piemaksas, virsstundu apmaksa, naudas balvas, atvaļinājuma pabalsts, savukārt 2014.gada 8.apriļa izziņa tika sagatavota atbilstoši Darba likuma 75.pantam, līdz ar ko prasītājas dienas izpeļņā tika ieskaitīta viņas darba alga un piemaksas, bet netika ieskaitītas naudas balvas un atvaļinājuma pabalsts.

Bez tam apelators vērš uzmanību uz to, ka 2014.gada 20.februāra izziņā prasītājas dienas vidējā izpeļņa par periodu no 2014.gada 7.janvāra līdz 14.janvārim ir norādīta EUR 93,10, bet prasītāja prasības pieteikuma papildinājumos to ir norādījusi EUR 93.19, līdz ar ko tiesa, aprēķinot izmaksājamo vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, ir pamatojusies uz neprecīzu aprēķinu.

Tāpat apelācijas sūdzībā ir norādīts, ka nepamatota ir tiesas sprieduma nekavējošas izpildes noteikšana, jo tā ir noteikta, pārkāpjot Darba likuma 127.panta un Civilprocesa likuma 205.panta noteikumus.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka no minēto normu mērķa un jēgas izriet, ka, nosakot sprieduma nekavējošu izpildi, tiesai ir jākonstatē īpaši apstākļi, kas attiecas uz prasītāju un kuru dēļ nepieciešama vai pieļaujama sprieduma nekavējoša izpilde, kas šajā gadījumā nav konstatēti un spriedumā nav norādīti.

Bez tam apelators norādījis, ka nepamatots ir ari tiesas secinājums par tiesas izdevumu EUR 440,23 piedziņu no atbildētāja par labu Latvijas Republikai.

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto no tiesas izdevumu samaksas valsts ienākumos ir atbrīvoti prokurori, tās valsts vai pašvaldības iestādes, kurām ar likumu piešķirtas tiesības aizstāvēt tiesā citu personu tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

Apelatora ieskatā minētā tiesību norma paredz izņēmumus no vispārīgiem noteikumiem par tiesas izdevumiem. Apelators uzskata, ka no minētās normas izriet, ka valsts iestādes no valsts nodevas samaksas ir atbrīvotas ari tad, ja tās likumā noteiktajos gadījumos piedalās lietu izskatīšanā tiesā, aizstāvot citu personu ar likumu aizsargātās intereses.

Apelators, atsaucoties uz Likuma 2.panta pirmās daļas, 4.panta pirmās daļas un 10.panta ceturtās daļas noteikumiem, norādījis, ka konkrētajā gadījumā birojs nepārstāv savas subjektīvās tiesības, bet pārstāv atbildētāju - Latvijas valsti. Atbildēts šajā sakarā ir atsaucies arī uz judikatūrā sniegtajām atziņām ( (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 2010.gada 4.oktobra lēmumu lietā Nr.PAC-2179; 2011.gada 19.septembra lēmumu lietā Nr.PAC-240).

Apelācijas sūdzībā norādīts, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 5.panata sesto daļu, piemērojot tiesību normas, ir jāņem vērā judikatūra, līdz ar ko apelators uzskata, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punkta noteikumiem, birojs ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas, tajā skaitā iesniedzot tiesā apelācijas sūdzību par spriedumu, jo birojs konkrētajā gadījumā pārstāv sākotnējās publisko tiesību juridiskās personas, t.i. valsts intereses, līdz ar ko tiesas secinājums par tiesas izdevumu EUR 440,23 apmērā piedziņu no atbildētāja par labu Latvijas Republikai ir nepamatots.

Ņemot vērā visu minēto un pamatojoties uz Civilprocesa likuma 92., 93.pantiem, 205., 413.panta pirmo daļu, 414.panta pirmo daļu, 415., 416.pantiem, lūdz tiesu: 1) pilnībā noraidīt J.Strīķes celto prasību par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu piedziņu; 2) izskatīt lietu pēc būtības, taisot jaunu spriedumu; 3) piedzīt no J.Strīķes par labu birojam visus tiesāšanās izdevumus.

Paskaidrojumus par minēto apelācijas sūdzību iesniedza trešā persona - Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrība (2.sēj., 1.1. 110-113), norādot, ka apelācijas sūdzība ir nepamatota.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības 1.punktu paskaidrojums norādīts, ka tas nav tiesiski pamatots, jo saskaņā ar Civillikuma 3.pantu katra civiltiesiskā attiecība apspriežama pēc likumiem, kas bijuši spēkā tad, kad šī attiecība radusies, pārgrozījusies vai izbeigusies.

Trešā persona, atsaucoties uz Ministru kabineta 2012.gada 10.jūlija noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 58.punktu, norādījis, ka, turpinot J.Strīķes novērtēšanu par 2012.gadu pēc 2013.gada 1.aprīļa, bija jāpiemēro noteikumi Nr.494. Lai gan minētie Noteikumi tika pieņemti 2012.gada 10.jūlijā, līdz ar ko KNAB kā darba devējam tika piešķirts samērīgs laiks, lai pienācīgi sagatavotos un veiktu novērtēšanu par 2012.gadu atbilstošā periodā. Tā kā KNAB priekšnieks rīkojumu par nodarbināto novērtēšanu par 2012.gadu izdeva vien 2013.gada 30.janvārī (rīkojums Nr.23-2/53), tas liecina par vilcināšanos veikt prasītājas novērtēšanu, līdz ar ko KNAB nav rīkojies atbilstoši tiesiskās paļāvības principam.

Atsaucoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas likuma 6.1 panta pirmās daļas nosacījumiem, trešā persona paskaidrojumos norādījusi, ka KNAB priekšnieks J.Streļčenoks, veicot prasītājas novērtēšanu par 2012.gadu vienpersoniski, nav rīkojies labā ticībā, tādejādi liedzot viņas tiesības uz taisnīgu novērtēšanu.

Paskaidrojumos norādīts, ka KNAB priekšnieks, turpinot Instrukciju Nr.2 piemērot pēc 2013.gada 1.aprīļa, prasītājas novērtēšanu par 2012.gadu apstiprināja 2013.gada 16.maijā, kā arī atkārtoto novērtēšanu, kuras rezultāti tika apstiprināti 2013.gada 20.decembri, veica saskaņā ar Instrukciju Nr.2.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Darba likuma 6.panta pirmo daļu, uzskata, ka prasītājas 2013.gada 16.maija novērtējums par 2012.gadu nav spēkā, jo pretēji Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 panta pirmajai daļai, Civillikuma 1. un 3.panntam un Noteikumu Nr.494 58.punktam, tas pasliktina prasītājas tiesisko stāvokli, līdz ar ko nav spēkā arī turpmākie darba devēja rīkojumu noteikumi, kuru pēctecīgi sekoja prasītājas negatīvajam novērtējumam, tai skaitā 2014.gada 7.februāra rīkojums Nr.23-2/201 „Par KNAB priekšnieka vietnieces (korupcijas apkarošanas jautājumos) Jutas Strīķes atbrīvošanu no ieņemamā amata, uzsakot viņai darbu".

Paskaidrojumos norādīts, ka, ņemot vērā to apstākli, ka prasītājas darbības un tās rezultātu novērtēšana par 2012.gadu tika pabeigta 2013.gada 16.maijā, bet atkārtotā novērtēšana tika pabeigta 2014.gada 7.februārī, spriedumā pamatoti ir norādīts, ka KNAB priekšnieks nav ievērojis Noteikumu Nr.494 51.punktā noteikto atkārtotās novērtēšanas termiņu.

Paskaidrojumos norādīts, ka tā kā ikgadējā novērtēšanā par 2012.gadu, kas noslēdzās 2013.gada 16.maijā, prasītāja tika novērtēta ar ,,D", kas atbilst novērtējumam , jāpilnveido", trešās personas ieskatā saskaņā ar Noteikumu Nr. 494 51 .punktā noteikto, nebija pamata veikt prasītājas atkārtotu novērtēšanu, līdz ar ko spriedumā ir pamatoti atzīts, ka, veicot prasītājas atkārtoto novērtēšanu, nav ievēroti Noteikumi Nr.494.

Paskaidrojumos norādīts, ka neatbilst patiesībai atbildētāja argumentācija, ka pēc kārtējās novērtēšanas ir jāveic prasītājas atkārtotā novērtēšana (apelācijas sūdzības 1.3.punkts), jo Noteikumu Nr.494 51.punkts un Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr.66 (Noteikumi par valsts un vai pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību) 36.2.punkts liedza darba devējam šādas atkārtotas novērtēšanas tiesības.

Paskaidrojumos norādīts, ka neatbilst patiesībai apelācijas sūdzībā (1.3.punkts) norādītais, ka prasītājas novērtēšana ir notikusi divas reizes, jo prasītājas novērtēšana par 2012.gadu ir apstiprināta 2013.gada 16.maijā, atkārtotā novērtēšana 2013.gada 20.decembrī un otrreizējā atkārtotā novērtēšana 2014.gada 7.februārī, un Ministru Prezidents ar 2014.gada 7.janvāra rīkojumu Nr.2 un 2014.gada 21.janvāra rīkojumu Nr.16 kā prettiesiskus ir atcēlis rīkojumus par prasītājas atbrīvošanu no darba - attiecīgi 2013.gada 20.decembrī un 2014.gada 14.janvārī, uzsakot viņai darbu, bet nevis 2013.gada 20.decembrī apstiprinātos prasītājas novērtēšanas rezultātus, līdz ar ko spriedumā ir pamatoti norādīts, ka prasītājas novērtēšana ir notikusi 3 reizes, neievērojot Noteikumu Nr.494 kārtību un nosacījumus.

Paskaidrojumos norādīts, ka atbildētāja argumentācija (apelācijas sūdzības 1.5.punkts), ka Noteikumos Nr.494 paredzētais novērtējums „neapmierinoši" faktiski atbilst novērtējumam ,,D", neatbilst tiesību normām, jo MK 2013.gada 29.janvāra noteikumu Nr.66 (Noteikumi par valsts vai pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību) 36.2.punkts nosaka, ka novērtējums ,,D" uzskatāms par novērtējumu „Jāpilnveido", līdz ar ko spriedumā pamatoti secināts, ka nebija pamata veikt prasītājas atkārtotu novērtēšanu.

Tāpat paskaidrojumos norādīts, ka arodbiedrība pievienojas spriedumā secinātajam, ka atbildētājam jāievēro Darba likumā noteiktā uzteikuma kārtība, tai skaitā termiņi, līdz ar ko nav pamatots apelācijas sūdzībā norādītais (1.6.punkts) par KNAB priekšnieka pilnvarām noteikt uzteikuma (atbrīvošanas) termiņu. Tā kā KNAB likums nenosaka uzteikuma termiņus, tad atbildētājam ir pienākums ievērot Darba likuma 103.pantā noteikto regulējumu.

Paskaidrojumos norādīts, ka nav arī tiesiski pamatots apelācijas sūdzības 2.punkts par to, ka tiesa nepamatoti nepieņēma atbildētāja iesniegto dokumentu kopumu, kas bija klasificēts kā valsts noslēpuma objekts trīs sējumos uz 650 lapām, jo norādītie dokumenti attiecās uz prasītājas darbības un tās rezultātu novērtējumu saturu, bet prasība ir par 2014.gada 7.februāra rīkojuma atzīšanu par spēkā neesošu.

Ņemot vērā minētā rīkojuma 5.1pp. 4.rindkopā norādīto, uzskata par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka prasītājai ir piemērots disciplinārsods, kurš ir pārsūdzēts tiesā, līdz ar ko to nevar uzskatīt par pierādītu faktu.

Tāpat trešā perona uzskata par nepamatotu apelācijas sūdzības 3.punktā minēto. Trešās personas ieskatā nav pamatots apelācijas sūdzībā minētais par prasītājas novērtēšanas laikā konstatēto pārkāpumu raksturu, kas izpaužas kā ilglaicīga prettiesiska rīcība, jo tas neatbilst Noteikumu Nr.494 2.punktā uzskaitītajiem novērtēšanas mērķiem. Uzskata par nepamatotu apelācijas sūdzībā norādīto, ka prasītājas pārkāpums pēc savas būtības un satura pielīdzināms Darba likuma 101 .panta pirmās daļas 2.punktam, jo atbildētājs nav pierādījis prasītājas prettiesisko darbību. Saskaņā ar Noteikumu Nr.494 nosacījumiem novērtēšanas laikā tiek vērtētas nodarbinātā profesionālās zināšanas un prasmes atbilstoši novērtēšanas mērķim, līdz ar ko spriedumā pamatoti ir secināts, ka analoģiska norma KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punkts, ko ir atzinis ari Ministru prezidents 2014.gada 21.janvāra rīkojumā Nr.16 2.punktā.

Trešā persona, atsaucoties uz KNAB likuma 5.panta otro daļu un Administratīvā procesa likuma 1.panta trešo daļu, norādījusi, ka KNAB priekšnieka rīkojums par KNAB amatpersonas atbrīvošanu no darba nav administratīvs akts, līdz ar ko uzskatāms, ka KNAB priekšnieka 2014.gada 7.februāra rīkojums Nr.23-2/201 ir izdots privāto tiesību jomā, līdz ar ko KNAB priekšniekam ir pienākums ievērot Darba likuma 110.pantā noteikto darbību kopumu.

Paskaidrojumos norādīts, ka arī judikatūrā jau ir izvērtētas Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumā lietā Nr.2005-24-01 7.punktā paustās atziņas, līdz ar ko nav pamatots atbildētāja viedoklis, ka KNAB, izbeidzot darba tiesiskās attiecības ar arodbiednbas biedru, nav jāsaņem arodbiedrības piekrišana. Šajā sakarā trešā persona atsaukusies uz Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 6.decembra lēmumu lietā Nr.SKA-1012/2010 7. un 8.punktiem un 2013.gada 5.decembra lēmumu lietā Nr.670018213.

Tāpat paskaidrojumos norādīts, ka nav pamatots arī apelācijas sūdzības 5.punkts, jo 2014.gada 7.februāra uzteikuma 4.1. punktā ir apspoguļota prasītājas atbrīvošana no amata, uzsakot darbu 2013.gada 20.decembri un 2014.gada 14.janvārī, ir vērtēti Ministru prezidenta 2014.gada 7.janvāra rīkojums Nr.2 un 2014.gada 21.janvāra rīkojums Nr.16, pēc kā darba devējs izdarījis savus secinājumus par prasītājas atkārtotās novērtēšanas pamatojumus, līdz ar ko nav pamatoti apelācijas sūdzības argumenti, ka prasījumi par periodu no 2013.gada 20.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim un no 2014.gada 15.janvāra līdz 2014.gada 20.janvārim pārsniedz prasījuma robežas.

Attiecībā uz vidējās izpeļņas matemātiskajiem aprēķiniem paskaidrojumos norādīts, ka pirmās instances tiesa spriedumā pamatoti ir vadījusies no KNAB izsniegtajām 2014.gada 18.februāra izziņas Nr. 1/967 un 2014.gada 20.februāra izziņas Nr.1/1249, nosakot izmaksājamās atlīdzības apmēru par visu darba piespiedu kavējuma laiku, jo darba devēja kļūda, kuras pieļaušanā darba ņēmējs nav vainojams, nedrīkst radīt darba ņēmējam nelabvēlīgas sekas.

Attiecībā uz apelācijas sūdzības 6.punktu norādīts, ka tas nav tiesiski pamatots, jo nedz darba likuma 127.pants, nedz Civilprocesa likuma 205.pants neparedz, ka tiesai ir jākonstatē kaut kādi īpaši apstākļi, nosakot, ka spriedums izpildāms nekavējoties. Bez tam apelācijas sūdzībā nav norādīts, pamatojoties uz kādiem apsvērumiem atbildētājs secinājis, ka no Darba likuma 127.panta un Civilprocesa likuma 205.panta mērķa un jēgas izriet, ka tiesai jākonstatē īpaši apstākļi.

Paskaidrojumos norādīts, ka nav pamatots ari apelācijas sūdzības 7.punkts, jo KNAB konkrētajā lietā nepārstāv Latvijas valsti, bet gan savas subjektīvās rīcības rezultātā ir atbildētāja statusā privāttiesiskā strīdā un minētajā gadījumā kā darba devējs nerealizē savas likumos noteiktās tiesības aizstāvēt citu personu tiesības un likumīgās intereses, nepilda KNAB likumā noteiktās funkcijas korupcijas novēršanā un apkarošanā, kā ari politisko organizāciju (partiju) un to apvienību finansēšanas noteikumu izpildes kontrolē, līdz ar ko nav pamatoti atbildētāja secinājumi par viņa atbrīvošanu no tiesas izdevumu piedziņas saskaņā ar Civilprocesa likuma 43 .panta pirmās daļas 5.punkta nosacījumiem.

Ņemot vērā visu minēto trešā persona, kas lietā iestājusies prasītājas pusē, apelācijas sūdzību neatzīst pilnībā un uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots.

Apelācijas instances tiesas sēdē atbildētāja - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs - pārstāves uz pilnvaras pamata Ilze Jurča un Kristīne Asare apelācijas sūdzību uzturēja uz tajā norādītajiem pamatiem un apstiprināja tajā minētos argumentus, bet prasību neatzina.

Atbildētāja pārstāve Kristīne Asare tiesas sēdē papildus paskaidroja, ka apelācijas sūdzības 7.punkts attiecībā uz valsts nodevu vairs nav aktuāls, jo atbildētājs šo nodevu ir samaksājis. Uzskata, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi vairākus procesuālus pārkāpumus, t.sk. ir pārsniegta prasījumu robeža. 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra rīkojumi ir atcelti, līdz ar ko no rīkojumiem izrietošie prasījumi neattiecas uz prasības priekšmetu. Uzskata, ka tiesa nevarēja lemt par vidējās izpeļņas piedziņu laika periodā no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 10.janvārim un no 2014.gada 15.janvāra līdz 20.janvārim. Spriedumā vairāki tiesas secinājumi nav argumentēti, t.i. tiesa nav norādījusi uz pierādījumiem, ar kuriem pamatojusi savus secinājumus. Paskaidroja, ka prasītājas novērtēšana ir veikta atbilstoši

Ministru kabineta noteikumu Nr.494 prasībām. Uzskata, ka tiesa nav analizējusi prasītājas pārkāpumu raksturu un nav argumentējusi secinājumu, ka prasītājas atlaišanas pamats vērtējams sasaistot ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas l.un 6.punktiem. Birojs, izanalizējot prasītājas pārkāpumu, secinājis, ka pārkāpumu raksturs liecina par apzinātu nepakļaušanos Valsts pārvaldes iekārtas likumam un KNAB likuma prasībām: Uzskata, ka prasītājas pārkāpums pēc satura pielīdzināms Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktam, t.i., darbinieks zaudējis darba devēja uzteikumu. Atbilstoši Darba likuma 103.panta pirmās daļas 1.punktam, par pieļauto pārkāpumu persona nekavējoties atbrīvojama no amata, līdz ar ko birojs ir ievērojis normatīvajos aktos noteiktos termiņus. Attiecībā uz izziņām par vidējo izpeļņu paskaidroja, ka tajās ir sniegta informācija atbilstoši tam, kā bija lūgusi prasītāja - t.i. norādīta prasītājas bruto izpeļņa. 2014.gada 8.apriļa izziņā tika ieskaitīta prasītājas darba alga un piemaksas, bet netika ierēķinātas naudas balvas un atvaļinājuma pabalsts, līdz ar ko vidējā izpeļņa varēja tikt aprēķināta pēc minētās izziņas. Atbildētāja pārstāve vērsa tiesas uzmanību uz to, ka Augstākās tiesas Senāts 2011.gada 2.jūnija spriedumā lietā Nr.SKC-980 21.punktā ir secinājis, ka, tulkojot Darba likuma 127.panta pirmo daļu un Civilprocesa likuma 205.panta pirmo daļu, šīs normas neuzliek par pienākumu tiesai noteikt nekavējošu sprieduma izpildi darba strīdos, bet piešķir šādas tiesības, līdz ar ko tiesa secinājusi, ka tiesai savs nolēmums spriedumā ir jāmotivē. Motivācija ir nepieciešama sakarā ar to, ka spriedumam, kas nav stājies likumīgā spēkā, nekavējoša izpilde ir izņēmums no Civilprocesa likuma 203 .panta piektās daļas un 204.panta pirmajā daļā noteiktās vispārējās kārtības. Paskaidroja, ka birojs, veicot sākotnējo novērtēšanu, ir piemērojis Instrukciju Nr.2. Citu normatīvo aktu nebija pamata piemērot, jo novērtēšanas vidū nav pamata piemērot citus vērtēšanas kritērijus, kas personai varētu radīt nelabvēlīgas sekas. Visi biroja darbinieki tika vērtēti, piemērojot Instrukciju Nr.2, līdz ar ko nav uzskatāms, ka prasītāja tikusi novērtēta saskaņā ar to normatīvo aiktu, kas paredzēja ierēdņu vērtēšanu par 2012.gadu. Uzskata, ka atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam, prasītāja faktiski tika vērtēta divas reizes, t.i. 2013.gada 16.maijā (vērtēta par 2012.gadu), kā arī, ievērojot to, ka Ministru prezidents lēma par pirmo divu uzteikumu atcelšanu, tad tika veikta atkārtota otrreizējā novērtēšana. Uzskata, ka tiesa nav vērtējusi visus prasītājas prasījumus, jo tie saturēja norādes arī uz novērtēšanas laikā konstatēto. Nav pamata secinājumam, ka birojs ir vēlējies novilcināt lietas izskatīšanu, jo izpildīja normatīvajos aktos norādīto, t.i. iesniedza pierādījumus, lai tādejādi pierādītu prasījuma nepamatotību. 2014.gada 7.februāra rīkojumā tika veikti labojumi un rīkojums būtu jāskata kontekstā ar paziņojumu par pārrakstīšanās kļūdu. Uzteikuma pamats palika tāds, kā norādīts 2014.gada 7.februāra rīkojumā, bet ar pārrakstīšanās kļūdas labojumu pārkāpuma raksturs tika pielīdzināts Darba likumā noteiktajam. Šis 27.februāra paziņojums prasītājai tika nosūtīts.

Atbildētāja pārstāve Ilze Jurča tiesas sēdē papildus paskaidroja, ka uzteikuma pamats ir prasītājas neatbilstība ieņemamajam amatam atbilstoši KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam, kas ir izsmeļošs. Neatbilstība tika konstatēta, veicot novērtēšanu. Taču, izlemjot jautājumu par uzteikuma termiņiem, tika vērtēta situācija un analizēta uzteikuma pamata atbilstība Darba likuma 101.pantā noteiktajiem uzteikuma pamatiem. Tika secināts, ka tāda pamata (neatbilstība amatam) nav, taču pēc saturiskās līdzības visatbilstošākā situācija ir Darba likuma 101.pantā, t.i., prasītāja rīkojusies prettiesiski un zaudējusi darba devēja uzticību. Pieņemot šo lēmumu iestāde ņēma vērā to, ka jau sākotnējā novērtēšanā tika konstatēts, ka ir virkne neizpildītu uzdevumu un veicamie amata pienākumi nav pildīti pienācīgā kvalitātē. Amatpersonai tika uzdots novērst nepilnības un uzlabot kompetenci, kas netika izdarīts ko iestāde pirmo reizi konstatēja 2013,gada 20.decembrī. Uzskata, ka arodbiedrības pieaicināšana nav pamatota, jo novērtēšanas process kā iestādes iekšējais pārvaldes process, kā rezultātā tiek risināti iekšējie valsts pārvaldes organizatoriskie jautājumi, nekādā veidā nevar būt arodbiedrības interešu lokā. KNAB likuma 5.panta sestā daļā saskatāma likumdevēja griba par to, ka šajos atbrīvošanas pamatos nebūtu jāprasa arodbiedrības piekrišana. Uzskata, ka vērtēšanas komisijai ir formāls raksturs un nozīme, jo komisijas novērtējums ir starplēmuma projekts bez vadītāja akcepta. Paskaidroja, ka novērtēšanas kārtību nosaka biroja vadītājs, bet Instrukcija Nr.l izdota saskaņā ar Valsts civildienesta ierēdņu likumu, ierēdņu novērtēšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi. Uzteikums tika pamatots ar KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, bet, lemjot par uzteikuma termiņiem, cita starpā tas tika salīdzināts ar Darba likuma 101.pantā minētajiem pamatiem. Likumā ir noteikts, ka biroja darbinieki ir valsts varas pārstāvji, kas norāda, ka viņi pieder valsts dienestam, līdz ar ko arodbiedrības pieaicināšana nav nepieciešama. Uzskata, ka tiesa netika sniegusi pamatojumu, kāpēc bija nepieciešama sprieduma tūlītēja izpilde, līdz ar ko prasītāja atrada laiku saņemt izpildu rakstu un atbildētājs bija spiests maksāt vairāk nekā 1000 eiro izpildes izdevumus. Spriedums par vidējās izpeļņas piedziņu ir izpildīts.

Prasītājas Jutas Strīķes pārstāve uz pilnvaras un ordera pamata zvērināta advokāte Ilona Jirgena tiesas sēdē prasību uzturēja pilnā apmērā un apelācijas sūdzību neatzina un apstiprināja visus argumentus, kas minēti prasībā un tās papildinājumos.

Paskaidroja, ka saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta otro daļu amatpersonu darba tiesiskās attiecības regulē divi likumi - Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums un Darba likums. Uzskata, ka starp pusēm pastāv darba tiesiskās attiecības, tās ir pakļautas privāto tiesību jomai, un prasītāja ir apstrīdējusi uzteikumu Darba likuma 122.panta kārtībā. Prasītāja nekad nav apstrīdējusi nevienu novērtējumu un tā būtību, bet ir apstrīdējusi 2014.gada 7.februāra uzteikumu. Atsaucoties uz KNAB likuma 6.1 panta noteikumiem, norādīja, ka šajā gadījumā novērtēšana bija jāveic atbilstoši minētajam likumam, izveidojot vērtēšanas komisiju. Uzskata, ka prasītājas novērtēšana notika trīs reizes, jo pirmā par 2012.gadu tika pabeigta 2013.gada 16.maijā un to biroja priekšnieks veica vienpersoniski, pārkāpjot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumā noteikto speciālo normu. Prasītāja tad saņēma novērtējumu ,,D", kas nenozīmē „neapmierinoši", un šis novērtējums neprasa atkārtotu novērtēšanu. Uzskata, ka atkārtota novērtēšana paredz novērtējums ,,E", kas nozīmē „neapmierinoši". Taču tika veikta atkārtota novērtēšana 2013.gada 20. decembri un vēl viena atkārtota novērtēšana 2014.gada 7.februāri, kur jau tika izveidota vērtēšanas komisija. Ministru Prezidents ar 2014.gada 7.janvāra un 2014.gada 21. janvāra rīkojumiem ir atcēlis rīkojumus par prasītājas atbrīvošanu no ieņemamā amata, kas attiecīgi tika izdoti, pamatojoties uz šīs atkārtotās novērtēšanas pamata. Ņemot vērā minēto uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedumā pamatoti ir noteikts, ka prasītājas novērtēšana notikusi trīs reizes. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka atkārtota novērtēšana veicama 3-6 mēnešu laikā. Uzskata, ka konkrētajā gadījumā runa iet par kārtību, bet šī novērtēšana ir pretēja likuma prasībām, līdz ar ko nav atzīstama par tiesisku. Līdz ar to darba devēja uzteikums, kas izdots pamatojoties uz prettiesiski veiktā novērtējuma pamata, nav tiesisks. Par to, ka nav ievērota darbinieka novērtēšanas kārtība, pamatoti ir norādījusi Ģenerālprokuratūra un Ministru prezidents. Ja likumdevējs ir noteicis, ka KNAB darba tiesiskās attiecības regulē Darba likums, tas biroja priekšniekam nedod tiesības rīcības brīvību, interpretējot biroja darbinieku tiesisko statusus un piemērojot to situācijai. Uzskata, ka šajā gadījumā birojs pēc brīvas izvēles piemeklējis tādu tiesisko normu, kas pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Paskaidroja, ka jautājumi attiecībā uz arodbiedrību vērtēti ari judikatūrā ( 2010.gada Augstākās tiesas spriedums Nr.SKC-1012), kur izdarīts secinājums, ka personas konstitucionālās tiesības var ierobežot tikai ar likumu un tajā ietvertajiem ierobežojumiem. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums neaizliedz darbiniekiem apvienoties arodbiedrībās un prasītājas tiesību realizācija nekādā veidā nerada draudus demokrātiskai valsts iekārtai vai sabiedriskai drošībai. Uzskata, ka biroja 2014.gada 7.februāra rīkojumā norādītais „neatbilstība ieņemamajam amatam" ir analoģisks ar darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktu, līdz ar ko ir nepieciešama arodbiedrības piekrišana. 27.februāri, kad prasītāja jau bija vērsusies tiesā, tika izdots paziņojums par pārrakstīšanās kļūdas labošanu, taču uzteikuma pamats nevar būt pārrakstīšanās kļūda. Ja prasītājas atlaišanas pamats ir neatbilstība ieņemamajam amatam, tad analoģiska norma Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punkts, līdz ar ko lemjot par termiņu uzteikuma piemērošanai, piemērojams Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punkts - t.i. darbs uzsakāms vienu mēnesi iepriekš. Uzskata, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums nav piešķīris biroja priekšniekam pilnvaras noteikt darba līguma uzteikuma termiņus, bet ir jāvadās pēc Darba likumā noteiktā. Ja biroja ieskatā darbinieka atlaišanas pamatā ir darba devēja uzticības zaudēšana, tad šis atlaišanas pamats neatbilst ne uzteikuma saturam, nejēgai. Bez tam uzskata, ka tiesa pamatoti atteica pieņemt dokumentu kopumu, kurš bija klasificēts kā valsts noslēpumu saturošs, jo šie pierādījumi attiecās uz prasītājas darbībām un to rezultātu novērtēšanu. Uzskata, ka ne Darba likuma 127.pants, ne Civilprocesa likuma 205.pants neprasa pierādījumus lūgumam par sprieduma nekavējošu izpildi. Prasītājai starp 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra uzteikumiem un Ministru prezidenta rīkojumiem bija piespiedu darba kavējums, jo viņa tad nestrādāja. Uzskata, ka spriedums nav īsti izpildīts, jo nauda gan ir izmaksāta, bet rīkojuma par atjaunošanu darbā nav.

Trešās personas prasītājas pusē - Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrība - pārstāvis uz pilnvaras pamata tiesas sēdē prasību atzina par pamatotu, bet apelācijas sūdzību par nepamatotu un apstiprināja paskaidrojumos par prasību un apelācijas sūdzību minētos argumentus.

Papildus paskaidroja, ka saskaņā ar Satversmes 116.pantu birojam kā darba devējam ir saistošs Darba likums un šajā gadījumā nav piemērojamas Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas, jo tās reglamentē publiski tiesiskās attiecības. Norādīja, ka arī Ministru prezidents savā rīkojumā norādījis, ka uzteikums bija jāsaskaņo ar arodbiedrību.

Tiesas sēdē atzinumu sniedza arī Ģenerālprokuratūras pārstāve prokurore Ilze Znotiņa. Sniedzot atzinumu, norādīja, ka lietā nav strīda par to, ka KNAB amatpersonas saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likumu ir pakļautas novērtēšanai, un šī likuma 6.1 pantā precīzi ir noteikta kārtība un veids, kā tas notiek. Minētā panta pirmā un otrā daļa nosaka, ka biroja amatpersonas ne retāk kā reizi divos gados novērtē biroja priekšnieka izveidota vērtēšanas komisija, kuras darba kārtību nosaka biroja priekšnieks. No lietas materiāliem un paskaidrojumiem ir konstatējams, ka, veicot prasītājas kārtējo, ikgadējo darba rezultātu novērtēšanu, šāda komisija saskaņā ar likumu nav izveidota. Norādīja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 6.1 panta norma ir spēkā no 2005.gada. Līdz ar to, veicot personas novērtēšanu, šī norma ir piemērojama tieši un nepastarpināti. Ņemot vērā minēto atzīst, ka tā kā pirmā novērtēšana ir veikta vienpersoniski, tā neatbilst likumam un nav tiesiska. No apstrīdētā 2014.gada 7.februāra rīkojuma redzams, ka darba devējs, faktiski, ir vadījies gan pēc šīs novērtēšanas, gan arī atkārtotās, kaut gan ir konstatējams, ka novērtēšana notikusi trīs reizes. Apstāklis, ka Ministru prezidents ir atcēlis šos biroja priekšnieka rīkojumus, nepadara novērtēšanu par nebijušu un neesošu. Pirmās novērtēšanas laikā prasītāja tika novērtēta ar novērtējumu ,,D", kuru atbildētājs pielīdzinājis vērtējumam „neapmierinoši", kas pēc Ministru kabineta noteikumiem Nr.494 dod pamatu veikt atkārtotu novērtēšanu. Instrukcija, uz kuru atsaucies atbildētājs, sastāv no pieciem novērtējumiem, kur ,,D" ir ceturtais novērtējums. Ministru kabineta noteikumu Nr.494 38.5 punktā „neapmierinoši" ir piektais no pieciem. Velkot starp tiem paralēles, tikai pie novērtējuma „E" varētu likt vienlīdzības zīmi ar „neapmierinoši", bet šādi apstākļi apstrīdētajā rīkojumā nav konstatēti. Norāda, ka atbildētāja pārstāve atsaukusies uz to, ka instrukcija izdota uz Valsts civildienesta likuma 35.panta otro un trešo daļu, tomēr ari šī likuma 35.pants (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2014.gada jūnijam), likumdevējs prasa iestādes vadītājam izveidot vērtēšanas komisiju. Attiecībā uz jautājumu, kādā termiņā prasītāja bija jāatlaiž, nekavējoši vai Darba likumā noteiktajā mēneša termiņā, piekrīt prasītājas viedoklim, ka šis mēneša termiņš bija jāievēro. Uzskata, ka pirmās instances tiesa šos Darba likuma 101.panta pirmajā daļā noteiktos pamatus ir novērtējusi. Uzskata, ka šis apstāklis nebūtu tik būtisks, ņemot vērā, ka 2010.-2011.gada Augstākās tiesas apkopojumā „Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem" ir izteikta atziņa, ka ka šis aizskārums ir novēršams tiesā, kompensējot to ar noteiktu atlīdzību. Uzskata, ka pirmās instances tiesa pareizi ir izvērtējusi atbildētāja lūgumu par dokumentu pievienošanu lietas materiāliem un pamatoti secinājusi, ka atbildētāja iesniegtie dokumenti konkrētajā gadījumā nav tieši attiecināmi uz prasības priekšmetu, un bez tam atbildētājs apelācijas sūdzībā atkārtoti nav lūdzis šos pierādījumus pieņemt un vērtēt. Pievienojas atbildētāja viedoklim jautājumā par arodbiedrības pieaicināšanu un uzskata, ka arodbiedrības piekrišana šajā gadījumā nav nepieciešama. Atsaucās uz Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumu lietā Nr.2052401, kā ari norādya, ka līdzīga atziņa izteikta 2007,- 2013.gada Augstākās tiesas apkopojumā „Tiesu prakse lietās par valsts dienestu", kur norādīts, ka likuma „Par arodbiedrībām" 15.pantā noteiktais aizliegums atbrīvot arodbiedrības biedru bez arodbiedrības piekrišanas nav piemērojams valsts civildienesta attiecībās. Tā kā tiesa ir pieaicinājusi arodbiedrību, tās pārstāvja viedoklis ir vērtējams. Uzskata, ka šādi prasītājas tiesību aizskārums ir novērsts. Uzskata, ka prasītāja laikā no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 7.februārim savus amata pienākumus nevarēja veikt no viņas neatkarīgu iemeslu dēļ. Apstāklis, ka šajā starpposmā ir atcelti KNAB priekšnieka rīkojumi, nav pamatots, jo prasītājai darba kavējums bija saistīts ar šo veikto novērtēšanu saistībā ar prasītājas atbrīvošanu no amata. Atzīst, ka prasība lūgtajā apmērā ir apmierināma, bet apelācijas sūdzība ir noraidāma.

Motīvu daļa

Civillietu tiesu kolēģija, uzklausījusi pušu paskaidrojumus tiesas sēdē, izvērtējusi apelācijas sūdzības argumentus un lietā esošos pierādījumus, atzīst, ka prasība ir pamatota un apmierināma.

Civilprocesa likuma 426.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka apelācijas instances tiesa izskata lietu pēc būtības sakarā ar apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību tādā apjomā, kā lūgts šajā sūdzībās. Saskaņā ar minētā panta otrās daļas nosacījumiem apelācijas instance izskata tikai tos prasījumus, kas izskatīti pirmās instances tiesā. Prasības priekšmeta vai pamata grozīšana nav pieļaujama.

Tā kā atbildētājs pirmās instances tiesas spriedumu ir pārsūdzējis pilnā apjomā, Civillietu tiesu kolēģija, ņemot vērā minētās likuma normas nosacījumus, atzīst, ka lieta izskatāma pēc būtības celtās prasības pilnā apjomā.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka lietā ir nodibināti šādi fakti, par kuriem starp pusēm nepastāv strīds:

Juta Strīķe ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja 2013.gada 19.septembra rīkojumu Nr.2-1/337 (1 .sēj., 1.1. 78) no 2003.gada 19.septembra iecelta KNAB priekšnieka vietnieka korupcijas novēršanas jautājumos amatā, bet ar KNAB 2004.gada 11.februāra rīkojumu Nr.2-1/105 Juta Strīķe pārcelta KNAB priekšnieka vietnieces korupcijas apkarošanas jautājumos amatā (l.sēj., 1.1. 19).

Lietā nav strīda ari par to, ka, pamatojoties uz KNAB priekšnieka 2013.gada 30.janvāra rīkojumu Nr.23-2/53, prasītājas darba novērtēšana par 2012.gadu tika pabeigta un apstiprināta 2013.gada 16.maijā un prasītājas darbība par 2012.gadu tika novērtēta ar vērtējumu ,,D" (l.sēj., 1.1. 141-156).

Tāpat nav strīda par to, ka KNAB priekšnieks 2013.gada 24.maijā tika izdevis rīkojumu Nr.20-2/258 (l.sēj., 1.1. 64), saskaņā ar kuru prasītājai tika noteikta atkārtota darbības un tās rezultātu novērtēšana, vērtējot darba uzdevumu izpildi laika periodā no 2013.gada 24.maija līdz 2013.gada 24.novembrim. Tiesu kolēģija uzskata, ka lietā nav strīda par to, ka prasītājas atkārtotā novērtēšana, kura tika veikta pamatojoties uz minēto rīkojumu, tika pabeigta 2013.gada 20.decembrī un ari šajā novērtēšanā prasītāja saņēma vērtējumu ,,D".

Nav strīda arī par to, ka pamatojoties uz KNAB priekšnieka 2014.gada 28.janvāra rīkojumu Nr.23-2/178 (l.sēj., 1.1. 62) 2014.gada 7.februārī tika pabeigta prasītājas darbu izpildes novērtēšana par periodu no 2013.gada 24.maija līdz 2013.gada 24.novembrim, prasītājas darbu novērtējot ar vērtējumu „neapmierinoši" (l.sēj., 1.1. 11- 54).

No lietas materiāliem redzams, ka KNAB priekšnieks 2013.gada 20.decembri izdevis rīkojumu Nr.23-2/821 (l.sēj., 1.1. 65-66), ar kuru prasītāja, pamatojoties uz 2001.gada 13.februāra Instrukcijas Nr.2 (Ierēdņu darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība) 14.punktu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu un 103.panta pirmās daļas 1.punktu par neatbilstību ieņemamam amatam un amata pienākumu veikšanu, rīkojoties prettiesiski un tādejādi zaudējot darba devēja (biroja priekšnieka) uzticību, ar 2013.gada 20.decembri atbrīvota no ieņemamā amata. Minētajā rīkojumā norādīts, ka tas ir administratīvs akts un pārsūdzams viena mēneša laikā Administratīvajā rajona tiesā.

Ar Latvijas Republikas Ministru prezidenta 2014.gada 7.janvāra rīkojumu Nr.2 augstākminētais rīkojums atcelts (l.sēj., 1.1. 71-76).

Nav strīda ari lietā par to, ka ar KNAB priekšnieka 2014.gada 14.janvāra rīkojumu Nr.23-2/130 (l.sēj., 1.1. 67-70) prasītāja, pamatojoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktu un 103.panta pirmās daļas 1.punktu par neatbilstību ieņemamam amatam un amata pienākumu veikšanu, rīkojoties prettiesiski un tādejādi zaudējot darba devēja (biroja priekšnieka) uzticību, ar 2014.gada 14.janvāri atbrīvota no ieņemamā amata. Minētajā rīkojumā norādīts, ka darba devēja uzteikumu var apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Darba likuma 122.pantā noteikto, viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas vai viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Ar Latvijas Republikas Ministru prezidenta 2014.gada 16.janvāra rīkojumu Nr.16 (l.sēj., 1.1. 55-61) augstākminētais rīkojums atcelts.

2014.gada 7.februāri KNAB priekšnieks izdevis rīkojumu Nr.23-2/201 (l.sēj., 1.1. 7-10), ar kuru prasītāja ar 2014.gada 7.februāri atbrīvota no ieņemamā amata pamatojoties uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu - t.i. neatbilstība ieņemamam amatam. Minētajā rīkojumā norādīts, ka darba devēja uzteikumu var apstrīdēt vispārējās jurisdikcijas tiesā saskaņā ar Darba likuma 122.pantā noteikto viena mēneša laikā no uzteikuma saņemšanas dienas vai viena mēneša laikā no atlaišanas dienas.

Tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi, ka darba tiesiskās attiecības starp pusēm ir pakļautas privāto tiesību jomai.

Tiesu kolēģija, novērtējusi apelācijas sūdzības motīvus, atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka konkrētā strīda izskatīšana ir pakļauta vispārējās jurisdikcijas tiesai, kā to pamatoti atzinusi pirmās instances tiesa.

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta otrā daļa noteic, ka biroja amatpersonu tiesiskajās attiecībās piemērojamas darba tiesiskās attiecības regulējošo normatīvo aktu normas, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Augstākminētā likuma 5.pantā ir noteikts to personu loks, kuras ir KNAB amatpersonas, ir noteikta kārtība, kādā biroja centrālās amatpersonas, teritoriālo nodaļu vadītāji un biroja teritoriālo nodaļu amatpersonas tiek ieceltas amatā un atbrīvotas no tā, kā arī noteikts, kādos gadījumos biroja amatpersonas tiek atbrīvotas no amata.

Taču tiesu kolēģija atzīst, ka augstākminētā likuma norma nenosaka tiešu kārtību, kādā biroja amatpersonas atbrīvojamas no amata.

Judikatūrā (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010.gada 6.decembra lēmums lietā Nr.SKA-1012/2010; 2013.gada 21.marta lēmums lietā Nr.SKA-424/2013 un 2013.gada 5.decembra lēmums lietā Nr.SKA-1105/2013) ir dots atzinums, ka KNAB amatpersonas ir darba tiesiskajās attiecībās un tās ir apspriežamas pēc darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normām.

Kā to pareizi norādījusi pirmās instances tiesa, starp pusēm nodibināto darba tiesisko attiecību izbeigšana var notikt Darba likumā noteiktajā kārtībā, t.i. ar darbinieka vai darba devēja uzteikumu.

Tiesu kolēģija atzīst, ka no augstākminētā izriet secinājums, ka Biroja amatpersonas no amata var atbrīvot KNAB likuma 5.panta sestajā daļā norādītajos gadījumos, ievērojot Darba likuma noteikumus attiecībā uz darba devēja uzteikuma pamatotību un noteikto darba līguma uzteikšanas kārtību.

Savukārt tiesai, izskatot pušu strīdu prasībā par darba devēja uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, ir pienākums pārbaudīt, vai darba devēja uzteikumus ir tiesiski pamatots un vai nav pārkāpta noteiktā darba līguma uzteikšanas kārtība.

No Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka J.Streļčenoka 2014.gada 7.februāra rīkojuma Nr.23-2/201, ar kuru prasītāja atbrīvota no ieņemamā amata pamatojoties uz KNAB likuma 5.panta sestās daļas 12.punkta - t.i. par neatbilstību ieņemamajam amatam, redzams, ka prasītājas neatbilstība ieņemamajam amatam konstatēta, ņemot vērā prasītājas darba novērtēšanas rezultātus par 2012.gadu un atkārtotās novērtēšanas (pabeigta 2014.gada 7.februārī) rezultātus.

Tātad, lai uzteikumu varētu atzīt par tiesisku, ir nepieciešams konstatēt, ka, atbildētājs, veicot prasītājas darba novērtēšanu, ir ievērojis normatīvajos aktos noteikto novērtēšanas kārtību.

Kā izriet no prasītājas darba novērtēšanas par 2012.gadu, kas tika pabeigta 2013.gada 16.maijā un kurā prasītāja saņēma novērtējumu ,,D", tā tika veikta pamatojoties uz 2011.gada 13.februāra Ministra kabineta Instrukciju Nr 2 ( Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība).

Tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzībā minēto argumentu, ka pirmās instances tiesa nepamatoti ir secinājusi, ka, veicot prasītājas novērtēšanu par 2012.gadu, minēta Instrukcija nebija piemērojama.

Tiesu kolēģija uzskata, ka pirmās instances tiesa, vērtējot prasītājas darba novērtēšanu par 2012.gadu, šādus secinājumus nemaz nav izdarījusi.

Pirmās instances tiesa savā spriedumā (l.sēj., 78.1apa 2.rindkopa no augšas) ir secinājusi, ka atkārtotajā novērtēšanā, kas tika veikta pamatojoties uz 2013.gada 24.maija rīkojumu, minētā Instrukcija nebija piemērojama, bet attiecībā uz novērtēšanu par 2012.gadu pirmās instances tiesa pamatoti ir atzinusi, ka tā, pamatojoties uz KNAB likuma 6.1 pantu bija jāveic nevis vienpersoniski biroja priekšniekam, bet gan vērtēšanas komisijai.

2012.gada 10.jūlija Ministra kabineta Noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 57.punktā ir noteikts, ka darba izpildes novērtēšana par 2012.gadu tiek veikta saskaņā ar Ministru kabineta 2001.gada 13.februāra Instrukciju Nr.2 „Ierēdņa darbības un rezultātu novērtēšanas kārtība".

Ņemot vērā augstākminēto, tiesu kolēģija atzīst, ka neatkarīgi no tā, ka minētā Instrukcija zaudējusi spēku 2013.gada 1.aprīlī, novērtēšana par 2012.gadu, pat ja tā tika pabeigta pēc 2013.gada 1 .aprīļa, bija jāveic pēc minētās Instrukcijas.

Minētās Instrukcijas 3.punktā ir noteikts, ka ierēdņa darbību un tās rezultātus reizi gadā - pārbaudes termiņa beigās un kārtējā novērtēšanā - novērtē tiešais vadītājs vai iestādes vadītāja izveidota pretendentu un ierēdņu vērtēšanas komisija.

Savukārt KNAB likuma 6.1 panta pirmajā daļā (spēkā no 2005.gada 1.marta) ir noteikts, ka biroja amatpersonas un darbinieka darbību un tās rezultātus ne retāk kā reizi divos gados novērtē Biroja priekšnieka izveidota vērtēšanas komisija.

Tiesu kolēģija uzskata, ka, veicot prasītājas darba novērtēšanu par 2012.gadu, atbilstoši minētajam likumam kā augstāka juridiskā spēka tiesību normai, novērtēšana bija jāveic Biroja priekšnieka izveidotai novērtēšanas komisijai, bet nevis Biroja priekšniekam vienpersoniski, līdz ar ko ir pamatots pirmās instances tiesas secinājums, ka šis novērtēšanas process nav veikts atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

No lietas materiālos esošā KNAB priekšnieka 2013.gada 24.maija rīkojuma Nr.20-2/258 (l.sēj., 1.1. 64), redzams, ka, pamatojoties uz Likuma 4.panta trešās daļas 1., 13.punktiem, MK noteikumu Nr.494 57.punktu un Instrukciju Nr.2, prasītājai 2013.gada novembrī tika noteikta atkārtota darbības un tās rezultātu novērtēšana, vērtējot uzdevumu izpildi laika periodā no 2013.gada 24.maija līdz 2013.gada 24.novembrim.

Ņemot vērā MK noteikumu Nr.494 58.punkta nosacījumus, tiesu kolēģija atzīst, ka prasītājas atkārtotā novērtēšana, kas bija noteikta ar augstākminēto rīkojumu, bija jāveic saskaņā ar šiem noteikumiem, bet tajā nevarēja tikt piemērota Instrukcija Nr.2, jo tā bija zaudējusi savu spēku ar 2013.gada 1.aprīli.

Lai gan lietas materiāliem nav pievienots prasītājas atkārtotās darbības un tās rezultātu novērtēšanas protokols, kas apstiprināts 2013.gada 20.decembrī, tiesu kolēģija, novērtējusi lietā esošos materiālus, atzīst, ka atbildētājs nav apstrīdējis faktu, ka ari minēto atkārtoto novērtēšanu vienpersoniski veica Biroja priekšnieks.

Ņemot vērā augstākminēto, tiesu kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka ari šī atkārtota novērtēšana nav veikta atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajai kārtībai.

Ministru kabineta noteikumu Nr.494 51.punktā ir noteikts, ja ikgadējā novērtēšanā darbinieka novērtējums ir „neapmierinoši", trīs līdz sešu mēnešu laikā tiek veikta atkārtota novērtēšana.

No Instrukcijas Nr. 2 13.punkta nosacījumiem izriet, ka ierēdņa darbība un tās rezultāti var tikt novērtēti ar vērtējumiem - A; B; C; D; E. Vērtējums ,,D" nozīmē, ka darba izpilde ne visās jomās sasniedz prasības attiecīgajā nozarē, darba izpildē nepieciešami uzlabojumi.

Ņemot vērā Ministru kabineta 29.janvāra noteikumu Nr.66 „Noteikumi par valsts vai pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku darba samaksu un tās noteikšanas kārtību" 36.2 punkta nosacījumus, tiesu kolēģija atzīst par pamatotu prasības pieteikuma norādīto, ka novērtējums ,,D" neatbilst novērtējumam „neapmierinoši", līdz ar ko darbiniekam, kurš saņēmis novērtējumu ,,D" pēc

Instrukcijas Nr.2, nav pamata veikt atkārtotu novērtēšanu Noteikumu Nr.494 51.punkta izpratnē.

Tiesu kolēģija, ņemot vērā Noteikumu Nr.494 51 .punkta nosacījumus, atzīst par pamatotiem arī pirmās instances tiesas secinājumus, ka tā kā prasītājas darba novērtēšana par 2012.gadu tika pabeigta 2013.gada 16.maijā, bet atkārtotā - 2014.gada 7.februāri, līdz ar to nav ticis ievērots minēto noteikumu 51 .punktā noteiktās atkārtotās novērtēšanas termiņš.

Tiesu kolēģija atzīst par nepamatotiem apelācijas sūdzība norādītos argumentus, ka prasītājas novērtēšana ir notikusi tikai divas reizes.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka ar lietā esošajiem pierādījumiem apstiprinās fakts, ka prasītājas novērtēšana ir notikusi trīs reizes - 1) prasītājas novērtēšana par 2012.gadu tika apstiprināta 2013.gada 16.maijā; 2) atkārtota novērtēšana, kas tika noteikta ar Biroja priekšnieka 2013.gada 24.maija rīkojumu, tika pabeigta 2013.gada

20. decembrī; 3) otra atkārtota novērtēšana, kas tika veikta pamatojoties uz Biroja priekšnieka 2014.gada 28.janvāra rīkojumu, tika pabeigta 2014.gada 7.februāri.

Ar Ministru prezidenta 2014.gada 14.janvāra rīkojumu Nr.2 un 2014.gada 21. janvāra rīkojumu Nr.16 tika atcelti attiecīgi Biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 7.janvāra rīkojumi par prasītājas atbrīvošanu no ieņemamā amata, bet nevis prasītājas 2013.gada 20.decembra novērtēšanas rezultāti, līdz ar ko pirmās instances tiesa pamatoti ir secinājusi, ka prasītājas novērtēšana faktiski ir notikusi 3 reizes, līdz ar to neievērojot MK noteikumos Nr.494 noteiktos nosacījumus un kārtību.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka prasītājas veiktais darba novērtējums nevar būt par pamatu, lai konstatētu viņas neatbilstību ieņemamajam amatam, līdz ar ko uzteikums, kas pamatots ar prasītājas darba novērtēšanas rezultātiem, nevar tikt atzīts par tiesiski pamatotu.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzībā minēto argumentu, ka pirmās instances tiesa, secinot, ka prasītājas darba novērtēšana ir notikusi vienpersoniski, piedaloties tikai Biroja priekšniekam, līdz ar ko vērtēšanas procesā nav piemērota KNAB likuma noteikta speciālā norma, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 192. panta noteikto un taisījusi spriedumu uz pamata, kas prasībā nav norādīts.

No prasības pieteikuma izriet, ka prasītāja uzskata, ka uzteikums ir nepamatots tā iemesla dēļ, ka novērtēšana, pamatojoties uz kuru konstatēta prasītājas neatbilstība ieņemamajam amatam, ir veikta neievērojot normatīvajos aktos noteikto kārtību.

Pie šādiem apstākļiem tiesai ir pienākums pārbaudīt, vai, veicot prasītājas darba novērtēšanu, ir ievērotas visas normatīvo aktu prasības.

Par nepamatotu tiesu kolēģija atzīst ari apelācijas sūdzībā norādīto argumentu (apelācijas sūdzības 1.5.punkts), ka pirmās instances tiesa, izdarot secinājumu, ka prasītājas atkārtota novērtēšana nebija pieļaujama, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 193. panta piektās daļas nosacījumus, jo tiesa, izdarot šādus secinājumus, nav norādījusi pierādījumus, uz kuriem šādi secinājumi izdarīti, nav norādījusi argumentus, ar kuriem noraidīti tie vai citi pierādījumi, ka ari nav norādījusi normatīvos aktus, pēc kuriem tā vadījusies.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa, izdarot šādu secinājumu, ir norādījusi normatīvos aktus, pamatojies uz kuriem šāds secinājums ir izdarits.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas spriedumā konstatēto, ka atbildētājs, uzsakot prasītājai darba līgumu, ir rikojies pretēji Darba likuma 103.pantam, kas nosaka uzteikuma termiņus, atbildētājs sava apelācijas sūdzība ir norādījis, ka KNAB likumā kā speciālajā normatīvajā aktā, kas regulē darba tiesisko attiecību izbeigšanas kārtību ar Biroja amatpersonām, nav noteikts uzteikuma termiņš, tādejādi ievērojot Biroja darbības atbilstību valsts pārvaldes pamatprincipiem, darba tiesiskās attiecības tika izbeigtas nekavējoties, lai novērstu prasītājas ricības kaitīgās sekas.

Tiesu kolēģija atzīst, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums, neapšaubāmi nenosaka termiņus uzteikuma izsniegšanai, taču šādā gadījumā, atbilstoši minēta likuma 5.panta otrās daļas nosacījumiem, bija jāpiemēro Darba likuma prasības.

Tiesu kolēģija uzskata, ka pat gadījuma, ja atbildētajam būtu bijis nepieciešams novērst viņa ieskatā kaut kādas prasītājas ricības kaitīgas sekas, tas Biroja priekšniekam nepiešķir pilnvaras noteikt uzteikuma termiņus. Pie apstākļiem, kad KNAB likums nenosaka uzteikuma termiņus, darba devējam bija jāvadās no Darba likuma normām.

Uzteikuma termiņu neievērošana, kā to pareizi norādījis atbildētājs savā apelācijas sūdzībā, nav uzskatāms par būtisku pārkāpumu, kas izraisītu Darba likuma 124.panta pirmajā daļa un 126.panta pirmajā daļā paredzētās sekas, taču šajā gadījumā šis pārkāpums vērtējams kopsakarībā ar citiem pārkāpumiem, kas pieļauti uzsakot prasītajai darba līgumu.

Apelatora ieskatā pirmās instances tiesa, norādot, ka prasītājas novērtējuma tiesiskumu ir vērtējis ari ģenerālprokurors un ka tiesa pievienojas ģenerālprokurora argumentiem, ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 193.panta piektās daļas nosacījumus.

Tiesu kolēģija atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka pirmās instances tiesas tiesnese, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 89.panta un 90.panta trešās daļas nosacījumiem, kā arī Prokuratūras likuma 1.pantu, 23.panta trešās daļas 4.punktu, ceturto daļu, 24.panta trešo daļu un 30.pantu, atzinusi par nepieciešamu ģenerālprokurora piedalīšanos tiesas sēdē.

No lietas materiāliem redzams, ka pirmās instances tiesas sēdē pēc Latvijas Republikas ģenerālprokurora norīkojuma piedalījusies prokurore Liene Januševska, kas sniegusi šajā lietā atzinumu, tajā vērtējot ari prasītājas darba novērtējuma tiesiskumu.

Tāpat tiesu kolēģija atzīst par nepamatotiem apelācijas sūdzībā norādītos argumentus, ka pirmās instances tiesa, nepieņemot atbildētāja iesniegto dokumentu kopumu, kas bija klasificēts kā valsts noslēpuma objekts, un arī pārējo dokumentu kopumu, nav ievērojusi Civilprocesa likuma 193.panta ceturtās un piektās daļas nosacījumus, kā ari liegusi atbildētāja tiesības pierādīt savu iebildumu pamatotību atbilstoši Civilprocesa likuma 93 .panta pirmās daļas nosacījumiem.

Civilprocesa likuma 94.pantā ir noteikts, ka tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā.

Kā izriet no atbildētāja paskaidrojumiem par prasību un atbildētāju pārstāvju paskaidrojumiem pirmās instances tiesā, augstākminētie pierādījumi tika iesniegti, lai pierādītu prasītājas veiktās novērtēšanas rezultātu pamatotību.

No prasības pieteikuma redzams, ka prasītāja ir apstrīdējusi 2014.gada 7.februāra uzteikumu, kā vienu no argumentiem uzteikuma prettiesiskumam norādot to, ka viņas darba rezultātu novērtēšana, ar kuriem pamatots uzteikums, ir veikta, neievērojot normatīvo aktu prasības.

Lai gan prasītāja prasības pieteikumā norādījusi, ka atkārtotajā novērtēšanā nav ņemti vērā prasītājas sadarbības partneru un viņas darba kolēģu pozitīvie atzinumi, prasītāja prasībā nav apstrīdējusi novērtēšanas rezultātus un tās pamatotību, bet tikai novērtēšanas veikšanas kārtību.

Pie šādiem apstākļiem tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa pamatoti ir atteikusies pieņemt atbildētāja iesniegtos papildus pierādījumus, norādot, ka tie neattiecas uz novērtēšanas kārtības ievērošanu.

Lietā nav strīda par to, ka prasītājai ar KNAB priekšnieka 2013.gada 19.decembra rīkojumu tika piemērots disciplinārsods - rājiens, kā ari nav strīda, ka tas ir pārsūdzēts tiesā.

Attiecībā uz pirmās instances tiesas secinājumu, ka augstākminēto iemeslu dēļ disciplinārsodu nevar uzskatīt par pierādītu faktu un tas neietekmē tiesiskas sekas lietā, apelators ir norādījis, ka šis disciplinārsods nav uzteikuma pamatojums, bet uzteikumā ir pieminēts tikai ka prasītājas darbību raksturojošs apstāklis.

Tiesu kolēģija uzskata šos argumentus par nepamatotiem.

No 2014.gada 7.februāra uzteikuma (uzteikuma 5.1apaspuse) redzams, ka Biroja priekšnieks, izvērtējot Ministru prezidenta 2014.gada 21.janvāra rīkojumā minēto, ir norādījis, ka prasītājas rīcība saistībā ar Biroja 2012.gada 5.janvāra iekšējā normatīvā akta Nr. 1-4/1 neievērošanu jau ir vērtēta augstākminētajā rīkojumā par disciplinārsoda piemērošanu.

Tiesu kolēģija, analogi pirmās instances tiesas secinājumiem, atzīst, ka minētais disciplinārsods, sakarā ar to, ka ir pārsūdzēts, nerada nekādas tiesiskas, līdz ar to nevar tikt arī uzskatīts kā prasītājas darbību raksturojošs apstāklis.

No atbildētāja apelācijas sūdzības ( 3.punkts) izriet, ka atbildētājs uzskata par nepamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka analoģiska norma Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punkts, līdz ar ko darba devējam, lemjot par uzteikuma termiņa piemērošanu, bija jāpiemēro Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punkts.

Apelators šo savu viedokli pamatojis ar to, ka novērtēšanā par 2012.gadu un atkārtotajā novērtēšanā konstatētie pārkāpumi liecina par apzinātu nepakļaušanos Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Likuma prasībām, līdz ar ko darba devējs, šos secinājumus novērtējot kopsakarā ar Likuma 5.panta sestās daļas 12.punktu, secinājis, ka pārkāpums pēc savas būtības ir pielīdzināms Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā minētajam - t.i. darbinieks, veicot darbu, rīkojis prettiesiski, līdz ko prasītāja, pamatojies uz novērtēšanā konstatētajam darbība, ir zaudējusi sava tiešā vadītāja - Biroja priekšnieka uzticību.

Likuma 6.1 panta pirmajā daļa ir noteikts, ka biroja amatpersonas un darbinieka darbību un tās rezultātus ne retāk ka reizi divos gados novērtē Biroja priekšnieka izveidota vērtēšanas komisija. Minētā panta trešajā daļā ir noteikts, ka biroja amatpersonas un darbinieka darbības un tas rezultātu novērtējumu var izmantot par pamatu lēmumam par Biroja amatpersonas un darbinieka neatbilstību ieņemajamam amatam, par pārcelšanu citā amatā, kā arī par pamatu pamatalgas noteikšanai.

Savukārt no Ministra kabineta noteikumu Nr.494 (Noteikumi par valsts tiešās pārvaldes iestādēs nodarbināto darba izpildes novērtēšanu) 2.punkta izriet, ka darba izpildes novērtēšanai mērķis ir noteikt nodarbinātā individuālos mērķus un uzdevumus darba rezultātu sasniegšanai, kas atbilst attiecīgas iestādes uzdevumiem; novērtēt nodarbinātā darba izpildi atbilstoši novērtēšanas kritērijiem; noteikt nodarbinātā attīstības vajadzības un izaugsmes iespējas.

No Ministru kabineta Instrukcijas Nr.2 (Ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas kārtība), pamatojoties uz kuru tika veikta prasītājas novērtēšana par 2012.gadu, 2.punktā ir noteikts, ka ierēdņa darbības un tās rezultātu novērtēšanas mērķis ir novērtēt ierēdņa darbību un tās rezultātus noteiktā laikposmā un noteikt ierēdņa mācību un karjeras attīstības vajadzības, lai uzlabotu un sekmētu ierēdņu darbību iestādes mērķu sasniegšanā un funkciju izpildē. Novērtēšanas rezultāts tiek izmantots par pamatu lēmumam par ierēdņa statusa piešķiršanu, ierēdņa neatbilstību amatam, pārcelšanu amatā, ierēdņa kvalifikācijas pakāpes piešķiršanu.

Ņemot vērā augstākminēto likuma normu nosacījumus, tiesu kolēģija atzīst, ka darbinieka darbības un tās rezultātu izvērtēšanas mērķis nav tā prettiesiskās rīcības konstatēšana, bet novērtēšanas galvenais mērķis ir izvērtēt, kādā mērā darbinieka darba izpilde atbilst prasībām attiecīgajā nozarē, jo novērtēšanas laikā tiek vērtētas nodarbināta profesionālās zināšanas un prasmes atbilstoši novērtēšanas mērķiem.

Tiesu kolēģija šajā sakarā atzīst par pamatotu trešās personas paskaidrojumos par apelācijas sūdzību minēto argumentu, ka nodarbinātā darbības un tas rezultātu novērtēšana nav tā tiesiskā forma, kuras ietvaros tiek konstatēta darba ņēmēja iespējamā prettiesiskā rīcība. •

Lai gan atbildētāja apelācijas sūdzībā norādīts, ka prasītājas darba novērtēšanā par 2012.gadu un atkārtotajā novērtēšanā konstatētie pārkāpumi deva pamatu secinājumam, ka prasītāja ir rīkojusies prettiesiski un līdz ar to zaudējusi darba devēja uzticību, tiesu kolēģija atzīst, ka nevienā no prasītājas darba un tās rezultātu novērtēšanā nav izdarīts šāds secinājums.

No prasītājas darbības un tās rezultātu novērtējuma par 2012.gadu (l.sēj., 1.1. 152) redzams, ka prasītājas darbs ir novērtēts ar vērtējumu ,,D" - darba izpilde tikai atsevišķās jomās sasniedz prasības attiecīgajā nozarē, darba izpildē nepieciešami uzlabojumi. Minētajā novērtējumā norādīts, kādi vērtētāja - t.i. Biroja priekšnieka - ieskatā ir trūkumi prasītājas darbībā, bet nav nekāda norāde uz to, ka prasītāja būtu veikusi kaut kādas prettiesiskas darbības un savas vainojamas rīcības dēļ nodarījusi zaudējumus darba devējam.

No prasītājas darba izpildes novērtēšanas (pabeigta 2014.gada 7.februārī) protokola (l.sēj., 1.1. 54) izriet, ka atkārtotā novērtēšana tika veikta par 2012.gadā neizpildītajiem uzdevumiem un to, kādā veidā J.Stiīķe ir novērsusi tās nepilnības darba izpildei nepieciešamajās kompetencēs, uz kurām tika norādīts iepriekšējā novērtēšanā (apstiprināta 2013.gada 16.maijā).

No minēta izriet, ka arī šajā atkārtotajā novērtēšanā ir vērtēta prasītājas darba uzdevumu izpilde, atzīstot to par „neapmierinošu", bet nav nekādas norādes uz to, ka prasītāja, veicot savus darba pienākumus, būtu rīkojusies prettiesiski.

Atbildētājs savos paskaidrojumos par prasību norādījis, ka faktu, ka prasītājas izdarītie pārkāpumi faktiski ir pielīdzināmi Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punkta noteiktajam, apliecinot arī tas, ka Biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra rīkojumā un 2014.gada 14.janvāra rīkojumā prasītājas pārkāpumi, uzsakot viņai darbu, ir pielīdzināti Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajam.

Tiesu kolēģijas ieskata atbildētajam nav pamata atsaukties uz minētajiem rīkojumiem un tajos izdarītajiem secinājumiem, jo Ministru prezidents minētos rīkojumus ir atcēlis.

Ņemot vērā augstākminēto, tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa prasītājas atbrīvošanas pamatojumu - neatbilstība ieņemamajam amatam - pamatoti ir sasaistyusi ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.punktu.

Tiesu kolēģija uzskata, ka būtiski šajā gadījumā ir arī tas, ka atbildētāja 2014.gada 7.februāra uzteikumā nav norādīts nekāds pamatojums prasītājas prettiesiskai rīcībai, bet arī (12.punkts) ir norādīts, ka neviens no Darba likuma 101.panta pirmajā daļā minētajiem uzteikuma pamatiem nav pielīdzināms Likuma 5.panta sestās daļas 12.punktā noteiktajam no amata atbrīvošanas pamatam.

Tikai jau pēc prasības celšanas tiesā - t.i. 2014.gada 27.februārī - prasītājai tiek nosūtīts paziņojums Nr. 1/1458 „Par pārrakstīšanās kļūdas labošanu 2014.gada 7.februāra rīkojumā Nr. 23-2/2001

Lai gan minētā paziņojuma nav lietas materiālos, tiesu kolēģijai, ņemot vērā atbildētāja paskaidrojumos par prasību (paskaidrojumu 4.punkts) minētos argumentus un atbildētāju pārstāvju paskaidrojumus tiesas sēdē, ko prasītāja netika apstrīdējusi, nav pamata apšaubīt faktu, ka ar minēto paziņojumu tika labota it kā pielaistā pārrakstīšanās kļūda 2014.gada 7.februāra uzteikuma 12.punktā, norādot, ka prasītājas pieļauto pārkāpumu raksturs faktiski pielīdzināts Darba likuma 101.panta pirmās daļas 2.punktā noteiktajam - t.i. darbinieks, veicot darbu, rīkojies prettiesiski un tādēļ zaudējis darba devēja uzticību.

Tiesu kolēģija uzskata, ka ar minēto paziņojumu prasītājas atbrīvošanas no amata pamatojums tiek pielīdzināts tādiem Darba likumā noteiktajiem pamatiem, kādi uzteikumā nav secināti, un atbildētājs, nosūtot šādu paziņojumu ir vēlējies izvairīties no tiesiskām sekām par nepamatotu uzteikumu.

Tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu apelācijas sūdzībā minēto argumentu, ka pirmās instances tiesa, atzīstot par pamatotu prasītājas viedokli, ka atlaišanas pamats vērtējams sasaistot to ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 1.punktu, pretēji Civilprocesa likuma 193 .panta piektās daļas nosacījumiem, nav argumentējusi savus secinājumus.

No pirmās instances tiesas sprieduma redzams, ka tiesa atzinusi par pamatotu prasītājas viedokli, ka viņas atlaišanas pamats ir vērtējams sasaistot to ar Darba likuma 101.panta pirmās daļas 6.vai 1.punktu, nevis tikai 1.punktu, kā tas norādīts apelācijas sūdzībā, un tajā paša laikā tiesa ir atzinusi, ka analoģiska norma Likuma 5.panta sestās daļas 12.punktam ir Darba likuma 101 .panta pirmās daļas 6.punkts.

Tiesu kolēģija, ņemot vērā uzteikumā norādīto pamatojumu prasītājas atbrīvošanai no ieņemamā amata, šādu pirmās instances tiesas secinājumu atzīst par pamatotu.

Pie šādiem apstākļiem Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka atbildētājam kā darba devējam, uzsakot prasītājai darbu, bija pienākums ievērot Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktos uzteikuma termiņus, kas šajā gadījumā netika izdarīts.

Kā tas izriet no apelācijas sūdzības 4.punkta, lietā ir strīds par to, vai Biroja amatpersonas ir piederīgas valsts dienestam, un vai ņemot vērā šo apstākli, atbildētājam, uzsakot prasītājai darbu, bija nepieciešama arodbiedrības piekrišana.

Apelators savu argumentu, ka Biroja amatpersonas atrodas valsts dienestā un darba tiesiskajās attiecībās atrodas tikai formāli, ir pamatojis ar Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa spriedumu lietā Nr.2005-24-01, kā ari ar administratīvo tiesu judikatūrā paustajām atziņām, līdz ar ko atbildētāja ieskatā uz Biroja amatpersonām kā piederīgām pie valsts dienesta ir piemērojamas ne vien privāttiesību normas, bet ari no publiskajām tiesībām izrietošās normas.

Lai gan augstākminētajā Satversmes tiesas spriedumā norādīts, ka "biroja amatpersonas formāli atrodas darba tiesiskajās attiecībās, taču uzskatāmas par piederīgām pie valsts dienesta Satversmes 101.panta izpratnē", no judikatūrā izteiktajām atziņām un secinājumiem ( Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta administratīvo lietu departamenta 2010.gada 6.decembra lēmums lietā Nr.SKA-1012/2010; 2013.gada 21.marta lēmums lietā Nr.SKA-424/2013; 2013.gada 5.decembra lēmums lietā Nr.SKA- 1105/2013) izriet, ka Augstākās tiesas Senāts mainījis savu nostāju šajā sakarā, norādot, ka Biroja amatpersonas saskaņā ar Likumu atrodas darba tiesiskajās attiecībās, kuras apspriežamas pēc darba tiesisko attiecību regulējošo normatīvo aktu normām un tādejādi ir privāttiesiskas attiecības.

Ņemot vērā augstākminēto, tiesu kolēģija atzīst par pamatotu pirmās instances tiesas secinājumu, ka Valsts pārvaldes iekārtas likums šajā strīdā nav piemērojams, jo tas attiecas uz publisko tiesību jomu un administratīvo procesu.

Tiesu kolēģija atzīst, ka augstākminēto apsvērumu dēļ nav pamata piemērot administratīvo tiesu judikatūrā izteiktās atziņas, ka arodbiedrībām nav tiesību aizkavēt valsts darbību publisko tiesību jomā, jo kā jau tas tika atzīts, minētais strīds pieder pie privāto tiesību jomas.

Darba likuma 110.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka darba devējam aizliegts uzteikt darba līgumu darbiniekam - arodbiedrības biedram - bez attiecīgās arodbiedrības piekrišanas, izņemot gadījumus, kas noteikti šā likuma 47.panta pirmajā daļā un 101.panta pirmās daļas 4., 8. un 10.punktā.

Lietā nav strīda par to, ka prasītāja Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja amatpersonu un darbinieku arodbiedrības biedre, kas atbildētājam bija zināms, kā arī nav strīda par to, ka atbildētājs, pirms 2014.gada 7.februāra uzteikumu, arodbiedrības piekrišanu uzteikumam nebija saņēmis un vispār nebija prasījis.

Ņemot vērā visu augstākminēto, tiesu kolēģija, ņemot vērā Likuma 5.panta otrās daļas nosacījumus un Darba likuma 110.panta pirmās daļas nosacījumus, atzīst, ka darba devējam, izsniedzot uzteikumu prasītājai, bija pienākums saņemt arodbiedrības iepriekšēju piekrišanu, kas netika izdarīts.

Lai gan Ģenerālprokuratūras prokurore tiesas sēdē pauda atzinumu, ka arodbiedrības piekrišana konkrētajā gadījumā nebija vajadzīga, jo tā nav piemērojama valsts dienesta attiecībās, tiesu kolēģija atzīst, ka minētais viedoklis nevar ietekmēt tiesas secinājumus, jo tiesu kolēģija vadās no augstākminētajām judikatūras atziņām.

Apkopojot visu augstākminēto, Civillietu tiesu kolēģija, analogi pirmās instances tiesas secinājumiem atzīst, ka konkrētajā gadījumā darba devēja uzteikums nav tiesiski pamatots, jo veicot novērtēšanu, kas ir uzteikuma pamatā, nav ievēroti normatīvie akti un vērtēšanas kārtība, atbildētājs nav ievērojis Darba likuma 103.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktos termiņus un Darba likuma 110.panta pirmās daļas prasības, līdz ar ko ir konstatējami Darba likuma 124.panta pirmajā daļā paredzētie priekšnoteikumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka J.Streļčenoka 2014.gada 7.februāra uzteikuma atzīšanai par spēkā neesošu un prasītājas atjaunošanai iepriekšējā amatā (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amatā) atbilstoši Darba likuma 124.panta otrās daļas nosacījumiem.

Darba likuma 126.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka darbiniekam, kas prettiesiski atlaists no darba un atjaunots iepriekšējā darbā, saskaņā ar tiesas spriedumu izmaksājama vidējā izpeļņa par visu darba piespiedu kavējuma laiku.

No atbildētāja apelācijas sūdzības izriet, ka pirmās instances tiesai nebija pamata prasītājas labā piedzīt vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim un no 2014.gada 15.janvāra līdz 2014.gada 20.janvārim, jo šajā laika posmā prasītāja bija atbrīvota no darba ar Biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra rīkojumiem, kurus prasītāja nav pārsūdzējusi, līdz ar ko prasījumi piedzīt vidējo izpeļņu par šiem periodiem neattiecas uz konkrētās prasības priekšmetu un pārsniedz prasījuma robežas.

Bez tam atbildētājs norādījis, ka, aprēķinot vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu, bija jāvadās no 2014.gada 8.aprīļa izziņā Nr.1/2479 norādītā, jo tā atbilst darba likuma 75.panta nosacījumiem, bet 2014.gada 20.februāra un 2014.gada 18.februāra izziņās, no kurām vadījās pirmās instances tiesa, veiktais aprēķins neatbilst Darba likuma 75.panta prasībām.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas 2010./2011. gada tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par individuālajiem darba strīdiem" dots atzinums, ka par darba piespiedu kavējumu Darba likuma 126.panta pirmās daļas izpratnē atzīstams gadījums, kad darba devēja vainas dēļ darbiniekam ir liegta iespēja turpināt iepriekšējo darbu un saņemt nolīgto darba samaksu. Šajā apkopojumā norādīts, ka Darba likuma 126.panta pirmās daļas teksts pietiekami skaidri atklāj tās saturu un mērķi, kas vērsts uz prettiesiski atlaista darbinieka tiesību aizskāruma novēršanu, līdz ar to nodrošinot viņam nepamatoti zaudēto ienākumu pilnīgu atlīdzināšanu. Piešķirtā kompensācija par atlaišanu no darba bez pamatota iemesla domāta tam, lai sniegtu darbiniekam to, ko viņš būtu nopelnījis, ja darba devējs nebūtu likumīgi izbeidzis darba attiecības.

Tiesu kolēģija atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka prasītājai laika posmā no 2013. gada 21.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim un no 2014.gada 15.janvāra līdz 2014. gada 20.janvārim bija liegts pildīt savus amata pienākumus tāpēc, ka šajā laikā viņa bija atbrīvota no ieņemamā amata ar Biroja priekšnieka 2013.gada 20.decembra un 2014.gada 14.janvāra rīkojumiem, kurus pēc tam atcēla Ministru prezidents attiecīgi ar 2014.gada 7.janvāra un 2014.gada 21 .janvāra rīkojumiem.

Darba likuma 126.panta pirmā daļa nosaka tiesas pienākumu piedzīt vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējumu laiku.

Tā kā Minsitru prezidenta kompetencē neietilps piedzīt vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu, bet tāds prasītājai augstākminētajā laika posmā pastāvēja sakarā ar to, ka atbildētājs nelikumīgi bija izbeidzis ar viņu darba tiesiskās attiecības, tiesu kolēģija atzīst, ka prasītājai ir tiesības par minēto laika posmu prasīt vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējumu.

Tiesu kolēģija atzīst par nepamatotu apelatora viedokli, ka piedzenot vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu minētajā periodā, ir pārkāptas prasījuma robežas, jo šāds prasījums ir izteikts prasības papildinājumos (l.sēj., 1.1. 205-206).

Tiesu kolēģija atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka sakarā ar 2014.gada 7.februāra uzteikumu, prasītājai bija liegta iespēja strādāt savā amatā laika posmā no 2014.gada 8.februāra līdz 2014.gada 10.aprīlim ieskaitot.

Atzīstot minēto uzteikumu par spēkā neesošu, atbilstoši Darba likuma 126.panta pirmās daļas nosacījumiem, prasītājas labā ir piedzenama vidējā izpeļņa par minēto darba piespiedu kavējuma laiku.

Tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa nepareizi ir noteikusi šo darba piespiedu kavējuma periodu.

Pirmās instances tiesa no atbildētāja prasītāja labā ir piedzinusi vidējo izpeļņu par laiku līdz 2014.gada 7.aprilim, kā tas norādīts prasības pieteikuma precizējumos, taču lietā nav strīda par to, ka prasītājas darba piespiedu kavējums ilga līdz 2014.gada 10.aprilim, un iespēja turpināt iepriekšējo darbu viņai tika nodrošināta tikai ar 2014.gada 11 .aprili, t.i. uzreiz pēc pirmās instances tiesas sprieduma pasludināšanas.

Pie šādiem apstākļiem tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesai saskaņā ar Darba likuma 126.panta pirmās daāls nosacījumiem bija pienākums piedzīt vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu līdz 2014.gada 10.aprilim.

Ņemot vērā visu augstākminēto, tiesu kolēģija atzīst, ka no atbildētāja prasītājas labā piedzenama vidējā izpeļņa par darba piespiedu kavējumu laiku periodā no 2013. gada 21.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no 2014.gada 15.-20.janvārim un no 2014. gada 8.februāra līdz 2014.gada 10.aprilim ieskaitot, kas kopā sastāda 53 darba dienas.

Darba likuma 75.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka visos gadījumos, kad darbiniekam saskaņā ar šo likumu izmaksājama vidējā izpeļņa, tā aprēķināma par pēdējiem sešiem mēnešiem no darba algas, normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba līgumā noteiktajām piemaksām, kā arī prēmijām.

Minētā panta piektajā daļā ir noteikts, ka dienas vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar šajā periodā nostrādāto dienu skaitu.

Savukārt minētā panta astotajā daļā ir noteikts, ka izmaksājamās vidējās izpeļņas summu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa.

Tiesu kolēģija uzskata, ka pēdējie seši mēneši Darba likuma 75.panta pirmās daļas izpratnē ir no 2013.gada septembra līdz 2014.gada februārim ieskaitot.

Kā redzams no pirmās instances tiesas sprieduma, tiesa, aprēķinot prasītājai vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu laiku, ņēmusi vērā atbildētāja 2014.gada 1 l.februāra izziņā Nr.1/967 (l.sēj., 1.1. 207) un 2014.gada 20.februāra izziņā Nr.1/1249 (l.sēj., 1.1. 208) veiktos aprēķinus, norādot, ka šajās izziņās veiktie aprēķini atbilst Darba likuma 75.panta noteikumiem, bet attiecībā uz 2014.gada 8.aprīļa izziņu Nr.1/2479 (l.sēj., 1.1. 235) atzinusi, ka tā neatbilst Darba likuma 75.panta prasībām.

Tiesu kolēģija šādu pirmās instances tiesas secinājumu atzīst par nepamatotu.

Kā tas pareizi norādīts atbildētāja apelācijas sūdzībā, saskaņā ar Darba likuma 16.panta trešās daļas nosacījumiem, pēdējie seši mēneši, no kuriem prasītājai būtu aprēķināma vidējā izpeļņa ir par laiku no 2013.gada septembra līdz uzteikuma brīdim - t.i. 2014.gada 7.februārim.

Augstākminētajā 2014.gada 11.februāra izziņā aprēķins ir veikts par laika posmu no 2013.gada 1 .jūlija līdz 2013.gada 20.decmebrim, līdz ar to neatbilst Darba likuma 75.panta pirmās daļas nosacījumiem.

Savukārt 2014.gada 20.februāra izziņā nav norādīta darba samaksa atsevišķi par katru mēnesi, līdz ar ko tiesai ir liegta iespēja aprēķināt vidējo izpeļņu atbuilstoši Darba likuma 75.panta pirmās daļas nosacījumiem. Bez tam tiesu kolēģijai nav pamata apšaubīt faktu, ka šajā izziņā ir iekļauts ari atvaļinājuma pabalsts, kurš nav ņemams vērā, aprēķinot vidējo izpeļņu.

Pie šādiem apstākļiem tiesu kolēģija atzīst, ka, aprēķinot prasītājai vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējumu laiku, jāvadās tieši no 2014.gada 8.apriļa izziņā Nr.1/2479 (l.sēj., 1.1. 235) veiktā matemātiskā aprēķina, jo minētā izziņa atbilst Darba likuma 75.panta nosacījumiem.

Tā kā no minētās izziņas izriet, ka prasītājas dienas vidējā izpeļņa sastāda EUR 99,59 dienā, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka no atbildētāja prasītājas labā par augstākminēto piespiedu darba kavējuma laiku - t.i. par 53 darba dienām, piedzenama vidējā izpeļņa EUR 5 278,27 apmērā.

No pirmās instances tiesas sprieduma redzams, ka pirmās instances tiesa noteikusi sprieduma nekavējošu izpildi daļā par atjaunošunu darbā un visas vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu.

Apelatora ieskatā tas izdarīts nepamatoti, pārkāpjot Darba likuma 127.panta un Civilprocesa likuma 205 .panta noteikumus, jo apelators uzskata, ka no minēto normu mērķa un jēgas izriet, ka nosakot sprieduma nekavējošu izpildi, tiesai ir jākonstatē īpaši apstākļi, kas attiecas uz prasītāju un kuru dēļ varētu tikt pieļauta sprieduma nekavējoša izpilde.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 205.panta pirmās daļas 2. un 3.punkta nosacījumiem, pēc lietas dalībnieka lūguma var noteikt, ka pilnīgi vai noteiktā daļā nekavējoties izpildāms spriedums par darba samaksas piedziņu un atjaunošanu darbā.

Darba likuma 127.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka pēc darbinieka lūguma tiesa var noteikt, ka spriedums, kas paredz darbinieku atjaunot darbā un piedzīt vidējo izpeļņu par visu darba piespiedu kavējuma laiku, izpildāms nekavējoties.

Kā tas tika norādīts prasītājas un trešās personas paskaidrojumos tiesas sēdē sniegtajos paskaidrojumos par apelācijas sūdzību, minētās likuma normas neparedz īpašu apstākļu konstatēšanu, lai noteiktu tiesas sprieduma nekavējošu izpildi.

Lai gan augstākminētajās likuma normās nav noteikts, ka sprieduma nekavējošai izpildei būtu jākonstatē kādi īpaši apstākļi, juridiskajā literatūrā (Darba likums. Komentāri. Tiesu prakse. 3.grāmata. I.Gailums. Gailuma juridiskā biznesa biroja izdevniecība. Rīga, 2004., 99.1pp.) ir nocitēts docenta J.Rozenberga viedoklis attiecībā uz Civilprocesa likuma 205.pantu, no kura izriet, ka „... jautājumu par sprieduma nekavējošu izpildi tiesa izlemj tikai pēc lietas dalībnieka motivēta lūguma ...".

No minētā izriet, ka lūgumam par sprieduma izpildi ir jābūt motivētam, no kā savukārt izriet, ka tikai motivēta pieteikuma gadījumā, konstatējot īpašus apstākļus, kuru dēļ būtu pieļaujama sprieduma nekavējoša izpilde, šāds lūgums ir apmierināms.

Arī judikatūrā (Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 22.jūnija spriedums lietā Nr.SKC-980/2011; 2013.gada 26.apriļa spriedums lietā Nr.SKC- 1106/2013; 2013.gada 22.novembra spriedums lietā Nr.SKC-1901/2013) sniegts atzinums, ka tiesas, nosakot sprieduma nekavējošu izpildi, nav analizējušas, vai pastāv īpaši apstākļi, kas attiecas uz prasītāju, kuru dēļ nepieciešama un pieļaujama sprieduma nekavējoša izpilde.

Kā redzams no prasības un tās papildinājumiem, prasītāja nav motivējusi savu lūgumu, kāpēc lietā būtu nepieciešama sprieduma nekavējoša izpilde.

Arī pirmās instances tiesa, nosakot sprieduma nekavējošu izpildi daļā par prasītājas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma laiku, nav motivējusi kādu tieši apstākļu dēļ lietā būtu nepieciešama sprieduma nekavējoša izpilde.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa bez pietiekošas motivācijas noteikusi sprieduma nekavējošu izpildi.

Taču, tā kā pirmās instances tiesas spriedums daļā par prasītājas atjaunošanu darbā un vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku EUR 5 066,22 ir izpildīts, un apelācijas instances tiesa analogi pirmās instances tiesai atzinusi, ka prasītājas prasība par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu, atjaunošanu iepriekšējā amatā un vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējuma ir pamatota un apmierināma, apelācijas instances tiesai nav pamata grozīt pirmās instances tiesas noteikto sprieduma izpildes kārtību.

Apelācijas sūdzības 7.punktā, atsaucoties uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas nosacījumiem, norādīts, ka nepamatots ir tiesas secinājums par tiesas izdevumu EUR 440,23 apmērā piedziņu no atbildētāja par labu Latvijas Republikai.

Tiesu kolēģija atzīst, ka apelācijas instances tiesai nav pamata vērtēt šos argumentus, jo atbildētāja pārstāve Kristīne Asare apelācijas instances tiesas sēdē šajā daļā apelāciju faktiski neuzturēja, paskaidrojot, ka šis apelācijas sūdzības punkts vairs nav aktuāls, jo atbildētājs šajā daļā spriedumu ir izpildījis labprātīgi.

Lai gan prasītājas pārstāves ieskatā spriedums daļā par prasītājas atjaunošanu amatā īsti nav izpildīts, jo neesot rīkojuma par viņas atjanošanu darbā, tiesu kolēģija atzīst, ka lietā nav strīda par to, ka prasītāja 2014.gada 11.aprīlī - t.i. nākošajā dienā pēc sprieduma pasludināšanas atsāka pildīt savus amata pienākumus, kā arī nav strīda par to, ka spriedums ir izpildīts daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējuma laiku.

Ņemot vērā to, ka apelācijas instances tiesa saskaņā ar Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas nosacījumiem izskata lietu pēc būtības, tiesu kolēģija atzīst, ka prasības apmierināšanas gadījumā sprieduma rezolutīvajā daļā norādāms, kādi prasījumi tiek apmierināti, tajā paša laikā norādot, ka spriedums daļā par prasītājas atjaunošanu iepriekšējā amatā - t.i. Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieces korupcijas apkarošanas jautājumos amatā - un daļā vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu EUR 5 066,22 apmērā ir izpildīts.

Ņemot vērā visu augstākminēto, Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka pirmās instances tiesa vispusīgi un objektīvi ir izvērtējusi lietas apstākļus attiecībā uz prasītājas prasību par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atjaunošanu amatā un taisījusi tiem atbilstošu spriedumu un šajā daļā apelācijas sūdzībā izteiktie argumenti nav pamatoti. Civillietu tiesu kolēģija atzīst par pamatotiem apelācijas sūdzības argumentus attiecībā uz to, ka pirmās instances tiesa, aprēķinot prasītājas labā piedzenamās vidējās izpeļņas apmēru par darba piespiedu kavējuma laiku, pamatojošies uz izziņām, kurās veiktie matemātiskie aprēķini neatbilst Darba likuma 75.panta pirmās daļas nosacījumiem, kā arī pirmās instances tiesa bez pietiekošas motivācijas noteikusi sprieduma nekavējošu izpildi.

No lietas materiāliem redzams, ka prasītāja advokāta palīdzībai pirmās instances tiesā samaksājusi EUR 1 000,00 (l.sēj., 1.1. 209), bet advokāta palīdzībai apelācijas instances tiesā - EUR 500,00 (2.sēj„ 1.1. 133), kas kopā sastāda EUR 1 500,00.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1 .punkta a) apakšpunktu, izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks rakstrurs un kurās prasības summa nepārsniedz 8 500 euro atlīdzināma to faktiskaja apmērā, tomēr ne vairāk par 30% no prasījumu apmierinātās daļas.

Tā kā augstākminētie prasītājas izdevumi atbilst minētājā likumā normā noteiktajam apmēram, tiesu kolēģija, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 44.panta otrās daļas nosacījumiem, atzīst, ka šie tiesāšanās izdevumi piespriežami no atbildētāja prasītājas labā.

Tā kā tiesu kolēģija atzinusi, ka no atbildētāja prasītājas labā piedzenama vidējā izpeļņa EUR 5 278,27 (par EUR 212,05 vairāk nekā noteica pirmās instances tiesa) par laika posmu līdz 2014.gada 10.aprilim, nevis līdz 2014.gada 7.aprīlim, kā to bija noteikusi pirmās instances tiesa, tiesu kolēģija atzīst, ka saskaņā ar Civilprocesa likuma 42.panta pirmās daļas nosacījumiem, valsts nodeva EUR 8,48 apmērā (proporcionāli palielinātajai prasības summai) valsts ienākumos ir piedzenama no atbildētāja.

Civillietu tiesu kolēģija atzīst, ka, piedzenot no atbildētāja valsts ienākumos valsts nodevu, nav pamata piemērot Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punkta nosacījumus, jo šajā gadījumā atbildētājs nav uzskatāma kā persona, kura realizē savas likumā noteiktās tiesības aizstāvēt citu personu likumiskās tiesības un intereses.

Ņemot vērā Civilprocesa likuma 204.1 panta nosacījumus, Civillietu tiesu kolēģija nosaka atbildētājam termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu EUR 212,05 apmērā, par tiesāšanās izdevumu piedziņu prasītājas labā un par valsts nodevas samaksu valsts ienākumos 10 dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 430., 432.-434.pantiem, Civillietu tiesu kolēģija

nosprieda:

Prasību apmierināt.

Atzīt par spēkā neesošu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Jaroslava Streļčenoka 2014.gada 7.februāra uzteikumu Jutai Strīķei.

Atjaunot Jutu Strīķi (personas kods ) Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amatā.

Piedzīt no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (reģistrācijas nr.90001427791) par labu Jutai Strīķei (personas kods ) vidējo izpeļņu par darba piespiedu kavējuma laiku no 2013.gada 21.decembra līdz 2014.gada 6.janvārim, no 2014.gada 15.janvāra līdz 2014.gada 20.janvārim un no 2014.gada 8.februāra līdz 2014.gada 10.aprilim EUR 5278,27 (pieci tūkstoši divi simti septiņdesmit astoņi euro 27 euro centi), ieturot no piedzenamās summas likumā paredzētos nodokļu maksājumus.

Noteikt, ka spriedums daļā par Jutas Strīķes atjaunošanu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieka korupcijas apkarošanas jautājumos amatā un daļā par vidējās izpeļņas piedziņu par darba piespiedu kavējumu EUR 5066,22 apmērā ir izpildīts.

Piedzīt no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (reģ.nr.90001427791) par labu Jutai Strīķei (personas kods ) tiesāšanās izdevumus EUR 1500,00 (viens tūkstotis pieci simti euro 00 euro centi).

Piedzīt no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (reģ. nr.90001427791) valsts labā valsts nodevu EUR 8,48 ( astoņi euro 48 euro centi).

Atbildētājam - Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam - noteikt termiņu sprieduma labprātīgai izpildei daļā par vidējās izpeļņas par darba piespiedu kavējumu EUR 212,05 apmērā, par tiesāšanās izdevumu piedziņu prasītājas labā un par valsts nodevas samaksu valsts ienākumos - 10 (desmit) dienas no sprieduma spēkā stāšanās dienas, izskaidrojot, ka sprieduma labprātīgas izpildes gadījumā daļā par valsts nodevas samaksu valsts ienākumos, maksājumu apliecinošs dokuments ir jāiesniedz Rīgas apgabaltiesas kancelejā.

Spriedumu var pārsūdzēt kasācijas kārtībā 30 dienu laikā no pilna sprieduma sastādīšanas dienas Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamentā, kasācijas sūdzību iesniedzot Rīgas apgabaltiesā.

Pilns spriedums sastādīts 2014.gada 8.oktobrī.

L.Volberga, L.Gavare, M.Sviķis."

Dokumenti

FotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFotoFoto

Novērtē šo rakstu:

13
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

FotoAugsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gatavoto izglītības reformu. Skaidrs ir viens, IZM vēlas īstenot reformu, neraugoties uz to, ka dažādi nozares eksperti[1], pedagogi, vecāki, bērnu psihologi, pirmsskolas izglītības nozares darbinieki un biedrību pārstāvji[2], ārsti[3], veselības ministre[4], tiesībsargs[5] u.c. ir pauduši bažas par reformas saturu, piemēram, par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma.
Lasīt visu...

21

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

FotoCēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim Ivaram Āboliņam, šī sabiedriskā medija kuratoram, ir klaji prasts un savtīgs: "Rokas nost no mūsu bardaka (un rebēm)!"
Lasīt visu...

18

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

FotoValsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Publicējam šo „atbildi” un Dreibanta komentārus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...