Iesaki rakstu: 
24. augustā portālā Pietiek tika ievietots Andra Kamena raksts „Augstprātīgā bezdarbība”, kurā tika pastāstīts par, viņaprāt, nekustamā īpašuma daļu īpašnieku diskrimināciju un attiecīgo institūciju nevēlēšanos reaģēt, mazākais, atbilžu veidā uz A.Kamena vēstulēm. Beigās tika izteikts secinājums, ka „vara ir vara”, „kā gribēs, tā darīs”, un retoriski jautāts „ko darīt?”.
Jāatzīstas, ka arī es piederu pie izteiktās Andra cerības par ar paaugstinātām maksām atmodinātajiem, jo mēneša zemes nomas maksa par trīsistabu dzīvokli sasniegusi 41.66 Ls. Jāatzīmē, ka atmošanās motivāciju vēl pastiprina arī tieši pretējs process – maksu pazemināšanās algu sektorā, kā arī nespēja „turēt līdzi” tādiem grandiem, kā SC pēdējā laika Rīgas domes darbaholisma „superstāram” Maksimam Tolstojam, jo ne mana veselība spētu izturēt tādu slodzi, ne arī man piemīt tik apskaužami plaša Tolstoja prasmju amplitūda – no ar zaudējumiem strādājošas SIA Best Tour direktora, deputāta, dažādu neskaitāmu komiteju, komisiju, biroju un valžu locekļa līdz bērnudārza sargam.
Tāpēc, lai kaut nedaudz vismaz mēģinātu prognozēt, tā teikt, notikumu iespējamo attīstību, vērsos ar informācijas pieprasījumu pie Rīgas domes SIA Rīgas namu pārvaldnieks par zemes nomas līguma kopijas izsniegšanu.
Jāatzīmē, ka nesagaidīju Informācijas atklātības likumā noteikto procedūru, kas nosaka, ka atbilde jāsniedz 15 dienu laikā, bet, ja informācijai nepieciešama papildus apstrāde, tad pieļaujama atbilde 30 dienu laikā, gan ne vēlāk kā 15 dienu laikā paziņojot par to iesniedzējam.
Tāpēc, nesaņemot ne atbildi, ne paziņojumu par tās kavēšanos, izmantoju Rīgas pašvaldības nolikumā privātpersonai piešķirto iespēju apstrīdēt pie Domes priekšsēdētāja SIA Rīgas namu pārvaldnieks faktisko rīcību.
Nācās konstatēt, ka no Saskaņas centra listes uz nākamā premjera amatu kandidējošais un tādejādi uz ministru „izregulēšanu” pretendējošais, Nils Ušakovs pēc savas dabas ir diezgan pagļēvs, jo mana iesnieguma izvērtēšanas, tā teikt, gala stacija bija tas pats Rīgas namu pārvaldnieks, kura atbilde man arī tika atsūtīta - gan novēlota un valdes priekšsēdētāja E.Straupes parakstīta.
Tajā ar sākuma norādījumu „par iesnieguma izskatīšanas termiņu” (kaut jautājums bija cits - par informācijas pieprasījuma izskatīšanas termiņiem), bet beigās ar man izteiktu cieņu, tika apgalvots, ka Rīgas namu pārvaldnieks ir Sabiedrība, nevis iestāde vai privātpersona, līdz ar to tai nav saistošas Iesniegumu likuma normas, gan „piemirstot” apgalvot, ka tādas nav arī Informācijas atklātības likuma normas – jo citādi nav skaidrs kā var realizēties Dzīvojamās mājas uzturēšanas un apsaimniekošanas līguma 5.1.6. punktā teiktais, ka „apsaimniekotājs apņemas pēc dzīvokļa īpašnieka pieprasījuma sniegt informāciju, kas saistīta ar dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu”.
Tāpat arī acīmredzot tikai man, vidusmēra rīdziniekam, izraisīja pārdomas Informācijas atklātības likuma 1.4. punktā sniegtā termina „iestāde” skaidrojums, kur teikts, ka „iestāde ir ikviena iestāde, kā arī persona, kas īsteno pārvaldes funkcijas un uzdevumus, ja šī persona informācijas apritē ir saistīta ar attiecīgo funkciju un uzdevumu izpildi” - jo vairāk, ka jau pašā Sabiedrības nosaukumā ietverts, kā smejies, apzīmējums „pārvaldnieks”.
Lai domes teiktajam piešķirtu lielāku svaru un ticamības momentu, atbildē tika pieminēti man nezināmi tiesas spriedumi man nezināmos jautājumos.
Atgriežoties pie sākuma retoriskā jautājuma „KO DARĪT?!”, jāsaka, ka mana cilvēkam jau ģenētiski ieprogrammētā dziņa iet vieglākās pretestības ceļu liek, pirmkārt, uzrakstīt portālam Pietiek. Vienlaikus man jāatdzīst, ka tieši Pietiek nav gājuši vieglākās pretestības ceļu, jo, sagādājot citiem šādu iespēju, paši dabūjuši sev uz galvas ne mazumu samazgu un komentātoru tik iemīļoto matēriju – žulti.
Apdomājot par tālāko „ko darīt ?”,varianti man ir vairāki .Viens no tiem būtu ieteikums veikt izmaiņas ar izglītību saistītos likumos, kas uzliktu par pienākumu katram Latvijas pilsonim vienlaikus jau ar pamatizglītību saņemt arī, tā teikt, jurista bakalauru, jo turpmākajā dzīvē būs jāpaļaujas tikai pašam uz sevi.
Tomēr galvenais ir NELIKTIES MIERĀ.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
