Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Gan pasaulē, gan Latvijā turpinās nesaudzīga cīņa starp neoliberālajiem un konservatīvajiem spēkiem. Neoliberāļi pakāpeniski, metodiski un pārliecinoši ievieš visdažādākos “jauninājumus”, virzot sabiedrību pretī savam ideālajam modelim, ko nekā savādāk kā par galēju ārprātu nosaukt nevar, bet konservatori izmisīgi un visbiežāk neveiksmīgi tam pretojas.

Latvijā šīs cīņas kārtējais posms notiek ap Stambulas konvenciju, un tas jau kuro reizi parāda neoliberāļu pārākumu, to nospiedošu pārsvaru masu medijos un pārvaldes institūcijās, kā arī Latvijas konservatīvo spēku impotenci. Turklāt Latvijas neoliberāļi, sajutuši tik lielu konservatoru nespēku, kļūst īpaši nekaunīgi, gatavojoties pilnībā “izlīst no kastes” un turpināt savas destrukcijas pilnīgi atklāti un neslēpjoties. Šādos apstākļos cilvēkiem ar konservatīviem uzskatiem rodas ļeņiniskais jautājums: “Ko darīt?” To tad arī mēģināšu noformulēt.

Esošā situācija

Lai saprastu, par ko tāds “cepiens” un kādēļ ir jāizdomā, ko darīt, nepieciešams izlasīt rakstu “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofilu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums” (http://infoagentura.wordpress.com/2016/05/31/stambulas-konvencija-homoseksualistu-pedofilu-aprindu-kartejais-sabiedribas-maitasanas-meginajums/).

Par cilvēkiem, kuri ievieš visādas izvirtības, tur ir teikts: “Darīšana mums ir ar ietekmīgu, ļoti rafinētu, agresīvu, ļaunu un galēji necilvēcīgu sociālo grupu, kuru visprecīzāk var raksturot ar terminu “homoseksuālistu – pedofilu aprindas”. Homoseksuālistu – pedofilu aprindu kodols un galvenais virzošais spēks ir homoseksuālisti – pedofili un tajā ietilpst arī homoseksuālisti, visu veidu izvirtuļi (gan pataloģiskie, gan normālorientētie) un cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ apzināti atbalsta homosseksuālistu – pedofilu centienus (gan tie, kuriem tā ir “brīvības” izpausme, gan tie, kuriem tas ir tikai bizness, darbs vai karjera, gan tie, kuriem tā šķiet politiski noderīga parādība). Piemēram, kā viens no pasākumiem cilvēku skaita uz Zemes samazināšanai un/vai nepilnvērtīgu tautu iznīcināšanas instruments un/vai instruments cīņā pret ienaidniekiem vai par savu/savas grupas kundzību). Un runa te ir nevis par cilvēkiem, kurus izmanto “uz tumšo”, bet gan par tiem indivīdiem, kuri pietiekami labi apzinās savu darbību destruktīvo un nāvējošo dabu un kuriem tas ir vai nu vienalga vai arī kuru apzinātais mērķis ir kaitēt un iznīcināt.”

Savukārt, lai saprastu šo aprindu kaujiniecisko noskaņojumu, kurš neko labu normāliem cilvēkiem nesola, ieteicams izlasīt Ilmāra Šlāpina rakstu “Atpakaļrāpuļi” (http://www.satori.lv/raksts/11215/Ilmars_Slapins/Atpakalrapuli). Šlāpins, protams, ne tuvu nav vilks, bet viņš nav arī sorosītu aita. Kā pustraks šakālēns, kurš meitenīgi apkalpo vilkus, viņš ir labs šīs sociālās grupas indikators.

No vienas puses Latvijā konservatoru pusē pagaidām joprojām ir lielākā daļa sabiedrības, kura ir dziļi tradicionāla un nebūt negrib “mainīt orientāciju”. No otras puses konservatori ir sašķelti, inerti, apmāti un rīcībmazspējīgi. Konservatori ir sadalīti pēc tautības, pēc reliģiskās pārliecības, pēc attieksmes pret Padomju laikiem, pēc attieksmes pret Krieviju, pēc attieksmes pret “4.maija Latviju”, pēc politbiznesa grupējumu piederības un citām pazīmēm.

Konservatoriem nav nozīmīga ārēja atbalsta (varbūt izņemot ASV Republikāņu partiju, kura sirgst ar tām pašām kaitēm, ar kurām slimo tās Latvijas un citu valstu kolēģi). Konservatoriem ir minimāla ietekme pārvaldes institūcijās. Konservatoriem ir minimāla ietekme masu medijos. Ilgstošas propagandas ietekmē, kuru daļēji atbalstīja un joprojām atbalsta paši konservatori, to elektorātam ir pietiekami spēcīgi traumēta apziņa, kā rezultātā ir traucēta konservatīvi noskaņoto masu racionāla spriestspēja un apgrūtināta rīcībspēja, kas ļauj tos viegli vazāt aiz deguna un brīžiem pat klaji nerēķināties ar tiem.

Pašu konservatoru struktūras ir pārpildītas ar slēptajiem neoliberāļiem, kuri aprobežotos konservatorus kā aitas dzen uz nokaušanu. Ja saprotam, ka neoliberāļu kodolu veido homoseksuālisti – pedofili, kuri dēļ savām tieksmēm ir pieraduši pie dziļas konspirācijas un nepārtrauktas melošanas, un, ja saprotam, ka homoseksuāli sakari visa cita starpā ir arī labs filtrs un slēgtu sociālu grupu veidošanas paņēmiens, tad arī kļūst skaidrs, ka neoliberāļiem “iefiltrēties” konservatoru aprindās ir pietiekami vienkārši (tikai jāsaka, tas, ko no tevis sagaida, un jābūt uzmanīgam savu tieksmju apmierināšanā), bet konservatoriem nemanāmi iekļūt neoliberāļu grupā ir gandrīz vai neiespējami.

Visbeidzot, neoliberāļiem ir savs “sapnis”, sava vīzija, savs “projekts”, sava atbilde uz globālajām un vēsturiskajām cilvēces problēmām. Un lai gan šis “projekts” ir ļoti pretīgs, drausmīgs, necilvēcīgs, kļūdains un nepārprotami izraisīs katastrofu un civilizācijas pilnīgu sabrukumu (apokalipsi, ja gribat), tomēr viņš ir. Konservatoriem nekas tamlīdzīgs nav saskatāms. Vienīgais, ko viņi spēj, balstīties uz pašiem līdz galam nesaprotamām tradīcijām un ieradumiem, un bezspēcīgi vaimanāt par drausmīgajām izmaiņām. Jā, izmaiņas tik tiešām ir drausmīgas, bet, lai tās nepieļautu, ir jārada pieņemama alternatīva, nevis tikai jāapelē pie izmaiņu nevajadzības.

Lai kā tas varētu nepatikt konservatoriem, bet ir jākonstatē, ka ar tradicionālo sabiedrību tik tiešām ir problēmas, kuru sekas no vienas puses ir daudzu patoloģisku indivīdu rašanās, bet no otras puses pašas tradicionālās sabiedrības ievērojama novājināšanās. Jā neoliberāļi savā būtībā ir pretīgi, tāpat kā viņu nākotnes vīzijas, bet viņi ir tradicionālās sabiedrības produkts. Neoliberāļi ir tradicionālās sabiedrības nepilnību sekas, kuras, “brēcot pēc atmaksas”, mudina to pilnveidoties un novērst savus trūkumus. Tā kā tradicionālā sabiedrība pat negrasās pilnveidoties, tad neoliberāļi to pamazām vienkārši iznīcina. Diemžēl konservatori savā vairumā ir par slinku un par aprobežotu, lai domātu šādās kategorijās, kas ir galvenais to stratēģisko un nereti arī taktisko neveiksmju cēlonis.

Ko darīt? (15 “aprīļa tēzes” latviešu konservatīvajiem spēkiem)

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.

2. Jārada savi mediji un savi informācijas izplatības kanāli.

3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.

4. Jārada savas paralēlās organizācijas, papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.

5. Jāizstrādā savs konceptuālais sabiedrības modelis.

6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.

7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.

8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.

9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.

10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.

11. Jāmobilizē krievi.

12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements.

13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.

14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.

15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām tiesiski nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

1. Jāatbrīvojas no neoliberāļu “slēptās aģentūras” konservatīvajās organizācijās.

Vispirms, kā var noteikt, ka konservatīvajās organizācijās ir ietekmīga neoliberāļu “slēptā aģentūra”. Pirmkārt, pēc fakta, ka neoliberāļi nepārtraukti gūst vienu uzvaru pēc otras. Otrkārt, pēc neadekvātām konservatīvo spēku atbildes reakcijām uz neoliberāļu draudiem. Treškārt, pēc konkrētu konservatīvo aprindu deklaratīvo pārstāvju nostājas, izteikumiem, biogrāfijas, rīcības. Ceturtkārt, pēc jau aprakstītās neoliberāļu un konservatoru būtības.

Ko dara neoliberāļu “slēptā aģentūra”? Pirmkārt, ziņo par cilvēkiem, aktivitātēm, plāniem utt. Otrkārt, tiecas nokļūt organizāciju vadībā vai ietekmēt to. Nereti neoliberāļi paši izveido konservatīva tipa organizāciju un meklē konservatīvus muļķus, kas viņu vadībā vai uzraudzībā nekaitīgi darbosies. Spējot ietekmēt konservatīvas organizācijas lēmumus, neoliberāļu “aģentūra” tiecas panākt maksimāli maigu reakciju gadījumos, kad nepieciešama stingra, kā arī maksimāli asu reakciju, kad nepieciešams rīkoties savaldīgi, apdomīgi un gudri (vai arī kad tam nav nekādas jēgas). Tāpat slēptie neoliberāļi noder gadījumos, ja nepieciešams ievilināt konservatīvās organizācijas lamatās, lai diskreditētu vai pat iznīcinātu tās (labs piemērs – 2006.gada “praida” protesta akcija).

Vēl šī “aģentūra” noder konservatoru šķelšanai, dažādu mītu radīšanai konservatoru prātos, to atraušanai no realitātes, novirzīšanai uz neproduktīviem ceļiem, pamudināšanai uz nepareizas stratēģijas, taktikas un sabiedroto izvēli un tamlīdzīgām destrukcijām. Īsāk sakot, kamēr konservatīvajās organizācijās darbosies slēpto neoliberāļu “piektā kolona”, tikmēr neoliberāļi turpinās gūt virsroku, bet konservatori neko nespēs izdarīt.

Kā atpazīt slēptu neoliberāli? Pirmkārt, jebkādu “aģentūru” var identificēt, izmantojot operatīvas metodes un teorētiskās zināšanas, kuras ierindas cilvēkiem nav pieejamas un ir grūti saprotamas. Otrkārt, pēc ļoti izteikta, pārspīlēta un brīžiem pat histēriska antikrieviskuma, antiputiniskuma un antipadomisma. Tas tā ir gan tāpēc, ka neoliberāļu galvenais globālais šķērslis ir Krievija un galvenie ienaidnieki ir krievi, gan arī tāpēc, ka Latvijā ir daudz krievu, kas ir nopietns traucēklis un drauds neoliberāļu koncepciju iedzīvināšanai, gan arī tāpēc, ka Latvija atrodas blakām Krievijai, kuras pat ļoti niecīgs atbalsts var pilnībā pārvilkt strīpu neoliberālajiem plāniem. Treškārt, pēc homoseksuālista ārējām pazīmēm (neoliberāļu organizatoriskais triecienspēks ir homoseksuālisti).

Un tagad daži piemēri. Ir tāda daudzas partijas izstaigājusi dāmīte kā Ingūna Rībena (“Saimnieks”, “Jaunais laiks”, “Vienotība”, Nacionālā apvienība”). 01.06.2016 konservatīvajā portālā www.aprinkis.lv tika publicēta viņas intervija ar virsrakstu “Tiek kultivēts verga domāšanas veids” (http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/31371-inguna-ribena-tiek-kultivets-verga-domasanas-veids). Dienu iepriekš citā konservatīvā vietnē “Informācijas aģentūra” tika publicēts jau pieminētais raksts “Stambulas konvencija – homoseksuālistu – pedofilu aprindu kārtējais sabiedrības maitāšanas mēģinājums”.

Tātad tad, kad rietumorientētie konservatīvie latvieši ir cietuši pilnīgu fiasko, kad viņiem atklāti un nekaunīgi ir iespļauts sejā, kad neoliberāļi ir praktiski parādījuši savu nospiedošo pārākumu un, kad to mēģina izmantot prokrieviskie konservatīvie latvieši, dodot rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem ne tikai svaigas domas, bet arī spēcīgus argumentus cīņas turpināšanai, tad uzpeld Rībena un to nozākā, izmantojot daudzus neoliberāļu šķeltnieciskos un maldinošos mītus. Turklāt Rībena runā tā it kā rietumorientētajiem konservatīvajiem latviešiem būtu pārspēks un it kā viņi varētu kaut tūlīt iztīrīt mediju un valsts pārvaldes struktūras no neoliberāļiem. Rībena klaji ignorē realitāti, kura rāda, ka rietumorientētie konservatīvie latvieši ir tik nespēcīgi, ka pilnā viņu kontrolē nav pat viena spēcīga politiska partija.

Patiesībā Rībenas intervija šķel, mēģinot uzreiz pašā saknē novērst rietumorientēto un prokrievisko konservatīvo spēku apvienošanos, un cenšas atkal propagandiski apdulināt tos, kuri aiz sāpēm un šausmām varētu sākt atskurbt.

Cits piemērs. Pirms četriem gadiem neoliberāļi Latviju aplaimoja ar t.s.”viņķeles grāmatiņu”. Toreiz piedalījos nelielas konservatoru grupiņas sanāksmē, kurā mēģināja izdomāt, ko darīt. Uz sanāksmi atnāca arī Jānis Rožkalns, bijušais Helsinki-86 dalībnieks. Ja lielāko daļu sanāksmes dalībnieku zināju, tad ar Rožkalna kungu tikos pirmo reiz. Pirmkārt, pārsteidza tas, ka lielākā daļa sanāksmes dalībnieku pret viņu izturējās kā pret priekšnieku. Otrkārt, nevarēju nekonstatēt, ka Rožkalna kungs ir labs vadības un organizēšanas speciālists. Tomēr visvairāk pārsteidza Rožkalna kunga mērenas rīcības aicinājumi. Es piedāvāju organizēt lekcijas par homoseksuālisma pataloģisko dabu, jo, ja tiek uzsākti šāda veida ārprātu iedzīvināšana, tad ir spēcīgi jāsit pa pašu kodolu, bet Rožkalna kungs ieteica “būt uzmanīgam” un koncentrēties uz lekcijām par ģimeni. Nejūtot atbalstu, apklusu un tālāk tikai klausījos haotiskā papļāpāšanā par tēmu, kuras viena no “pērlēm” bija atziņa, ka “nav ļaunuma bez labuma”, jo ir taču “Ķīļa reforma”.

Neuzskatu sevi par dižu “zempaklāja spēļu” speciālistu un precīzi nezinu kā vislabāk un visgudrāk ietekmēt politiķus un ierēdņus, bet noteikti zinu, ka ir sarkanas līnijas, kuru pārkāpšanu piedot kategoriski nedrīkst un uz ko ir jāreaģē maksimāli asi (pretējā gadījumā viss uzreiz tiek zaudēts; nevar nepārtraukti atkāpties, jo tad vienā brīdī izrādās, ka bez kaujas, atdodot visu, esi padevies gūstā). “Genderizācija” ir šāda tipa sarkanā līnija, Turklāt viena no pēdējām. Pēc šīs sanāksmes guvu pārliecību, ka latviešu konservatīvie spēki ir, ļoti maigi izsakoties, nespēcīgi. Un tikai vēlāk saskāros ar Jāna Rožkalna rakstiskajiem antikrieviskajiem eposiem un tikai vēlāk no Kaspara Dimitera uzzināju, ka Jānis ik pa brīdim nāk pie viņa ar kārtējo antikrievisko domu. Turklāt ja, runājot par izvirtībām, Rožkalna kungs ir pietiekami savaldīgs un korekts, tad, runājot par “krieviem” un Krieviju, viņš mēdz kļūt arī nesavaldīgs, kas labi parāda viņa vērtību prioritātes.

Visbeidzot, neoliberāļu “slēptās aģentūras” sakarā ir jāsaprot viena būtiska nianse. Kā jau tika minēts, neoliberāļu galvenais triecienspēks ir homoseksuālisti (cilvēki, kuri piekopj homoseksuālu dzīvesveidu) un būtiska loma to galveno struktūru veidošanā ir homoseksuāliem sakariem. Pēc kādām pazīmēm vidusmēra cilvēks nosaka varbūtējos homoseksuālistsu? Vientuļš. Nav ģimenes. Vai arī pēc atklāta homoseksuāla dzīvesveida. Bet, ja cilvēkam ir ģimene un bērni, tā vairumam cilvēku skaitās droša pazīme, ka viņš nav homoseksuālists.

Latvijā homoseksuālistu – pedofilu aprindas bija spēcīgas jau Padomju laikā, kad par homoseksuāliem sakariem bija paredzēta kriminālatbildība, maucība oficiāli tika nosodīta un veiksmīgai karjeras veidošanai bija jābūt ģimenes cilvēkam. Kā tas bija iespējams? Vienkārši homoseksuālisti veidoja ģimenes. Tika atrasta vai nu lētticīga otra pusīte, kura neko nezināja par laulātā “otro dzīvi” vai arī homoseksuālisti precējās savā starpā (geji ar lesbietēm). Šīs otrā tipa laulības ārēji šķita pat ļoti veiksmīgas un saskanīgas, jo partneriem bija daudz mazāk ko “dalīt”. Uzdzīvei elitārie homoseksuālisti nodevās ārpus mājas – speciālos nomenklatūras tusiņos un pirtīs, konspiratīvajos kantora dzīvokļos vai arī viens pie otra. Turklāt homoseksuālistus no zemākajiem slāņiem “savāca” čeka, iesaistīja aģentos un pēc tam nereti virzīja pa karjeras kāpnēm, tai skaitā arī partijā.

Kāpēc to ir būtiski saprast? Tāpēc, ka vairums cilvēku uzskata, ka ģimenes un bērnu esamība ir neapgāžams normālorientētības pierādījums, kas ne tuvu tā nav. Apskatīsim to pašu Šleseru. Precējies, daudz bērnu. Vairāku deklaratīvi konservatīvu partiju dibinātājs, kurš publiski pauž konservatīvus uzskatus. Bet vai daudzi zin par tā izklaidēm Maskavas geju klubos, par tā Padomju laiku nodarbošanos un saistību ar bēdīgi slaveno Birkavu?! Un to, ka viņš savu galvu reibinošo karjeru sāka norvēģu homoseksuālistiem piederošā uzņēmumā vairums cilvēku jau ir aizmirsuši. Zinot to, neizbrīna arī Šleseru pāra iesaiste bērnu adopcijas biznesā.

Cits piemērs: VVF dēls. T.s. ”pedofilijas skandāla” laikā ļoti būtiska loma bija valsts prezidentei. Toreiz jau bija uzsākta izmeklēšana, pārkāpjot dažas procesuālās normas, un tās rezultāti nodoti Saeimas deputātam Ādamsonam. Tā tas tika darīts, jo neilgi pirms tam cits konstatēts pedofilijas gadījums vienkārši “pazuda” no attiecīgā rajona Rīgas kriminālpolicijas. Šoreiz policijā sākumā tika atrasts savs cilvēks, kurš, iepazīstoties ar materiāliem, uzņēmās risku, ierosināja izmeklēšanu un iniciēja operatīvās darbības, kuru rezultātā arī tika gūti pierādījumi pret prominentajiem pedofiliem. Pedofilu apkarotāji gribēja turpināt neatkarīgu izmeklēšanu un viņiem tam bija nepieciešams, lai izmeklēšanas procesā neviens neiejaucas. Savukārt homoseksuālistu – pedofilu aprindas apelēja pie formālajām procesuālajām normām un pieprasīja nodot izmeklēšanu prokuratūrai, kuru vadīja viņu cilvēks. Strīds aizgāja līdz Nacionālās drošības padomei un VVF, kura svārstījās. Un tad Streips publiski deva mājienu, ka vienas augstākās Latvijas amatpersonas dēls ir homoseksuālists. Mājiens tika saprasts pareizi un prezidente pievienojās homoseksuālistu – pedofilu aprindu nostājai, kam bija izšķirošā nozīme “pedofilijas skandāla” apklusināšanā (lietu nodeva prokuratūrai, liecinieki un izmeklēšanas aktīvisti tika iebiedēti, daži nogalināti, tai skaitā IeM pulkvedis, kurš iniciēja izmeklēšanu). Pirms tam dēļ bezspēcīga izmisuma Ādamsons no Saeimas tribīnes nosauca pieķerto prominento pedofilu vārdus. Bet VVF dēlēns dažus gadus vēlāk apprecējās, kļūstot par “ģimenes cilvēku”. Līdzīga tipa “ģimenes cilvēks” ir krievvalodīgo masu elks Ušakovs.

2. Jārada savi mediji un savi informācijas izplatības kanāli.

Mediji, komunikāciju kanāli un informācijas izplatība ir viena no svarīgākajām sabiedriskajām jomām. Bez nozīmīgiem informācijas izplatības resursiem nav iespējama veiksmīga sabiedriskā darbība, tāpēc savu mediju un informācijas izplatības kanālu radīšana ir galvenais konservatīvo spēku uzdevums.

Pašreiz Latvijas mediju vidi gandrīz pilnībā kontrolē neoliberāļi. Tie ir gan sabiedriskie mediji (LTV, Latvijas radio), gan privātie TV (LNT, TV3), gan avīzes/žurnāli (Diena, Ir, Rīgas Laiks), gan interneta portāli (Tvnet, Delfi, Apollo), gan sociālie tīkli (Draugiem.lv, Facebook, Spokiem.lv), gan citi informācijas izplatības resursi (LETA, Re: Baltica, satori.lv). Un pat izdevumi ar “konservatīvu piegaršu” ( Neatkarīgā Rīta Avīze, Latvijas Avīze) lielā mērā ir neoliberāli. Šādā informatīvā atmosfērā nav iespējama veiksmīga konservatīvo organizāciju darbība un ilglaicīgā perspektīvā tas var novest pie sabiedriskās apziņas pārveidošanas neoliberālā virzienā, ko varam arī novērot. Turpinoties pašreizējām tendencēm, pārskatāmā nākotnē pienāks mirklis, kad Latvijā neoliberāļi būs vairākumā un tad pilnīgi noteikti sāksies viss tas ārprāts, ko tagad var novērot Skandināvijā un citās izvirtuļvalstīs.

Ko darīt? Jāveido savi mediji. Jo vairāk, jo dažādāki, jo labāk. Turklāt uzsvars mediju saturā ir jāliek uz informatīvo un intelektuālo bagātību (indivīdus, kuriem ir grūti izlasīt vairāk par 144 zīmēm, var arī “atdot” neoliberāļiem). Ierobežotu finanšu un cilvēcisko resursu apstākļos tas var būt ļoti problemātiski, bet tāpat tas ir jādara. Turklāt spēcīga satura radīšanai nemaz tik daudz resursu nevajag (te noteicošā ir prasme) un arī efektīvu masu komunikācijas kanālu radīšana neprasa tik lielus resursus kā tas varētu šķist. Un neoliberāļu mediju nospiedošais pārsvars un teju bezalternatīvisms var nāk par labu, jo normāliem cilvēkiem tie ir pamatīgi apnikuši (vienkārši citu nav). Tikai jāņem vērā ka neoliberāļu mediju stila un metožu tupa kopēšana nav laba ideja un ka jaunradītajiem medijiem (saturam) ir jābūt kvalitatīvam, pretējā gadījumā rezultāts var izpalikt.

Šī uzdevuma izpilde dod arī papildus ieguvumus, jo darbs ar informāciju bagātina cilvēkus, kas to dara, un mediju, propagandas, informācijas izplatības darbs papildus var kalpot kadru atlasei, apmācībai un kolektīva saliedēšanai.

3. Kategoriski jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem.

Politika ir kompromisu māksla. Tā kā sabiedrība nav viendabīga, sabiedrības pārvaldē ir jāiet uz kompromisiem. Un jebkādā organizatoriskā struktūrā ir jāiet uz kompromisiem. Bet tam ir savas robežas.

Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi grib iznīcināt?! Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri tevi visu laiku melo, mēģina apkrāpt un apmānīt? Kā var iet uz kompromisiem ar tiem, kuri grib samaitāt tavus bērnus? Kā var iet uz kompromisiem ar homoseksuālistiem - pedofiliem? Nevar. Tas nav iespējams, saglabājot morālo stāju un kaut cik pieņemamu rīcībspēju. Bet rietumorientētie konservatīvie latvieši tieši to arī dara.

Neoliberāļiem Latvijā un daudzās citās valstīs ir nospiedošs organizatoriskais pārsvars, tomēr viņi pieļauj vāju un no viņiem atkarīgu konservatoru grupu eksistenci. Kāpēc? Tāpēc ka šādi konservatori viņiem ir nepieciešami. Pirmkārt, noteiktu savu darbības virzienu piesegam. Otrkārt, kā “savējie oponenti”, kuri ir ļoti nepieciešami mierīgai un pamatīgākai sabiedrības transformācijai nepieciešamajā virzienā. Šādu oponentu argumenti ir labi zināmi, viegli atspēkojami, un tie parāda konservatīvi noskaņotajām ļaužu masām, ka neoliberāļiem tomēr ir taisnība. Treškārt, tie nepieciešami kā papildus drošības līdzeklis pret stihiskiem konservatīviem nemieriem. Ja sabiedrība sāk pārāk šūmēties, tad tiek “izvilkti” “savējie oponenti”, kuri to nomierina vai uzmetas par dumpja vadoņiem, kurš, protams, šī iemesla dēļ tad tiktu sagrauts. Un, ceturtkārt, šādi konservatori ir nepieciešami kā lielgabala gaļa iekarošanas (un arī aizstāvības) karos. Tā kā homoseksuālistu – pedofilu aprindas grib ieviest savu kārtību visā pasaulē, tām ir nepieciešams militārais spēks. Un lai gan arī armijas vidē neoliberālā zaraza ir gana izplatīta (īpaši Lielbritānijā un ASV), tomēr vairums karavīru joprojām vēl ir ar konservatīviem uzskatiem. Galu, galā neies taču par sevi ļoti augstās domās esošie neoliberāļi mirt Tuvo Austrumu, Ukrainas vai Krievijas plašumos; šo lomu viņi labāk atstāj aprobežotajiem konservatīvajiem primātiem.

Tādējādi ir jākonstatē, ka neoliberāļiem ir nepieciešami konservatori, kas no vienas puses spējīgiem un saprātīgiem konservatoriem dod papildus iespējas “zempaklāja spēlītēs”, bet no otras puses tā ir viena no neoliberāļu vājajām vietām, ko var un noteikti vajag izmantot. Ja, piemēram, Latvijā visi konservatīvie spēki, neskatoties uz to organizatorisko mazspēju un mazskaitliskumu, pēkšņi kategoriski atteiksies sadarboties ar neoliberāļiem, tad neoliberālais režīms drīz vien sabruks, jo savādāk vienkārši nav iespējams pārvaldīt sabiedrības konservatīvo vairākumu un vēl jo mazāk tad ir iespējams pārvaldīt spēka struktūras (policiju, zemessardzi, armiju).

Attiecīgi, atsakoties no sadarbības ar neoliberāļiem, no vienas puses tiks panākta neoliberāļu nostājas mīkstināšana un pagaidu atkāpšanās, bet no otras puses tas dos iespēju likt pamatus no neoliberāļiem neatkarīgai un spēcīgai konservatīvai organizācijai.

“Nesadarbošanās” galvenā problēma ir apstāklī, ka šādi cilvēki var šķietami “zaudē visu”. Tā kā Latvijā nav neviena nopietna no neoliberāļiem neatkarīga medija, tad “nesadarbojoties” var tikt pilnībā zaudēta pieeja medijiem. Tāpat ir risks kļūt par “melno avi” un publisko “peramo zēnu”. Tā kā Latvijā valsts pārvaldē un korporatīvā biznesa organizācijās ir liela neoliberāļu ietekme, “nesadarbojoties” cilvēkam var rasties problēmas ar biznesu vai darba atrašanu. Visbeidzot, redzot šādu pretinieku nospiedošu pārsvaru, kaujas gars var manāmi sašļukt un šādi personiskie upuri var sākt likties lieki un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc, jau tikai nonākot līdz šādas iespējamās situācijas apdomāšanai, cilvēki kļūst piekāpīgāki un iet uz visdažādākajiem kompromisiem. To kā reiz darīt nevajag.

Pirmkārt, ir jāsaprot, cik tad tālu šādi iziesi uz kompromisiem. Kam tad būs jānotiek, lai cilvēki nebūtu gatavi uz tādiem iet? Un, ja viņi jebkurā gadījumā būs gatavi iet uz kompromisiem, tad viņiem nekas vairs nav svēts, tad tie ir vergi, kuri paši labprātīgi dēļ lēcu viruma atsakās no cilvēcības.

Otrkārt, šāda “visa zaudēšana” tikai šķietami ir zaudēšana. Tā var arī ļoti daudz ko iegūt. Tā var attīrīties, tā var atmest visu lieko, tā var nonākt līdz jaunām idejām, risinājumiem utt. Tā ir iespēja visu sākt no jauna un radīt kaut ko principiāli jaunu vai arī ko labāku kā iepriekš.

Treškārt, “nesadarbojoties” cilvēki ar savu enerģiju pārstāj barot neoliberāļu sistēmu un neoliberāļu struktūras. Jā, katra viena šāda cilvēka zaudējums neko nenozīmē, bet ar katru nākamo šādu zaudējumu neoliberāļu struktūras un sabiedriskā sistēma kļūs vājāka. Turklāt katrs, kurš “nesadarbojas” un aktīvi par to aģitē, var iedvesmot daudzus citus, kuri šo procesu pastiprina un tad vienā brīdī process var kļūt lavīnveidīgs.

Ko vēl nozīmē “nesadarbošanās” ar neoliberāļiem? Neticēšana viņiem, no kā izriet maksimāli kritiska neoliberāļu mediju, politiķu, ekspertu un to atbalstīto teoriju (tai skaitā arī vēsturisko un politisko) uztveršana. Laika trūkuma apstākļos var pat vispār atteikties no neoliberālo mediju lietošanas un tas nekas, ja nav redzamas alternatīvas.

“Nesadarbošanās” nozīmē arī nepievienošanos neoliberāļu iniciatīvām. Ja “neoliberālis” kaut ko piedāvā, tad tam pievienoties nedrīkst. Jā, tādu iniciatīvu var apdomāt, jā, iespējams tā izrādās vismaz daļēji saprātīga un pieņemama, bet tad ar tādu vai līdzīgu iniciatīvu jānāk klajā pašiem, akcentējot savu absolūti negatīvo nostāju pret izvirtību izplatītājiem.

Rezumējot: ir jāatsakās no jebkādas sadarbības ar izvirtību atbalstītājiem un atbrīvotos resursus, laiku, enerģiju, uzmanību vajag veltīt konservatīvu mērķu sasniegšanai, ko nav iespējams pilnvērtīgi izdarīt, ja turpina dancot neoliberāļu stabules pavadībā.

4. Jārada savas paralēlās organizācijas papildus neoliberāļu kontrolētajām organizācijām.

Tā kā neoliberāļi Latvijā lielā mērā ir pārņēmuši medijus, politiskās partijas, valsts pārvaldes struktūras, mācību iestādes un citas struktūras, aktuāls ir jautājums, ko ar to darīt. Iespējas ir vairākas: 1. samierināties un iekļauties (lietot) neoliberāļu struktūras un to produktus, kritizējot tās; 2. mēģināt “atkarot” pozīcijas šajās struktūrās; 3. radīt savas paralēlās struktūras.

Pirmais variants ir pasīvs un mazproduktīvs, jo kritikas ņemšana vērā ir atkarīga tikai no neoliberāļu labās gribas, kuras tiem saprotamu iemeslu dēļ, protams, nemaz nav. Ja kritizētājiem nav alternatīvu, viņus var neņemt vērā.

Lai “atkarotu” pozīcijas, nepieciešams organizatoriskais spēks, kura latviešu konservatoriem nav. Tam ir nepieciešams kā minimums pietiekami liels daudzums spējīgu kadru, kurš noklāj galvenās valsts pārvaldes darbības jomas, ietekme mēdījos un spēcīga politiskā partija vai partijas. Arī nekā no tā konservatoriem nav. Viņu “rezervistu soliņš” ir īsāks par īsu, mediju vidē valda neoliberāļi un nav pat nevienas politiskās partijas, kuru pilnībā kontrolētu konservatori.

“Vienotība” ir absolūta neoliberāļu partija, “Saskaņas centrs” ir “Vienotības” analogs tikai ievīstīts krievvalodīgai publikai pieņemamā konservatīvākā iesaiņojumā, “Zaļo un Zemnieku savienība” ir slēpto homoseksuālistu pseidokonservatīva partija (“Latvijas ceļa” un “Tautas partijas” analogs), “No sirds Latvijai” ir dziļā opozīcijā un arī tās monolītiskais konservatīvisms ir apšaubāms, visbeidzot “Nacionālā apvienība” sastāv no neoliberālās (Cilinska) un konservatīvās (Lūša) daļas, kur konservatori saprotamu iemeslu dēļ ir “jaunākie brāļi”.

Tādējādi ir jākonstatē, ka pašreiz konservatoriem nav nekādu izredžu “atkarot” pozīcijas sabiedriskajās struktūrās (pat Tieslietu ministrija, kur konservatori virspusē ir salikuši savus kadrus, tikai dažu dienu laikā var atkal tik pārvērsta par vienu no neoliberālajām citadelēm). Turklāt situācija ir tik nelabvēlīga, ka laiks nāk par labu neoliberāļiem, jo to ietekme masu medijos un mācību iestādēs producē arvien jaunus neoliberālo ideju adeptus, kas tikai palielina jau tā nospiedošo pārākumu pār niecīgajiem konservatoru organizatoriskajiem spēkiem.

Tādējādi vienīgā reālā konservatoru iespēja mainīt situāciju sev par labu ir paralēlu organizāciju radīšana. Lielā mērā ir jārada valstiskajām struktūrām paralēlas struktūras: jāsāk ar medijiem, mācību iestādēm, dažādas specializācijas sabiedriskām organizācijām un plaši pārstāvētu partiju ar spēcīgu konservatīvu ideoloģiju (tradicionālu un sociālistisku).

Virspusēji raugoties, tas var šķist nereāli (kaut vai ņemot vērā jau pieminēto konservatoru organizatorisko nespēku), bet tā nav. Sākot iet šo ceļu, konservatori pārtrauks apburto loku, kurā ar savu līdzdalību un enerģiju ir spiesti barot neoliberāļus. Tas dos papildus spēkus, rīcības brīvību un perspektīvu. Tālāk, parādoties kaut vai cerībai uz alternatīvu, konservatoriem var sākt pieplūst svaigi sabiedriskie spēki, kuri pašreiz dēļ alternatīvu neesamības ir apātiski un sevī ierāvušies. Tiesa gan ar šiem spēkiem ir jāprot apieties un, ja konservatori rādīs tādas intelektuālās spējas kā līdz šim, tad šis pieplūdums ātri vien apsīks.

Sākot projektēt paralēlās struktūras un sākot to darbu, konservatori varēs iegūt praktisku pieredzi un saliedēties. Tāpat tas veiksmīgāk ļaus izstrādāt alternatīvas rīcības programmas galvenajās vai visās valsts pārvaldes struktūru jomās. Aktuāls un būtisks ir alternatīvas Latvijas Republikas likumdošanas izstrādes projekts, kurā likumdošana tiktu iztīrīta no neoliberālajiem piemaisījumiem un Latvijas Republikas suverenitāti ierobežojošām normām.

Ja šajā darbības jomā izdodas gūt ievērojamus panākumus (kurus var negūt nemākulīgas realizācijas gadījumā), tad uzreiz kļūst iespējama gan esošo sabiedrisko struktūru “atkarošana”, gan arī paralēlo struktūru iedarbināšana, novirzot uz tām sabiedrisko enerģiju, tādējādi kaut kādā mērā aizstājot esošās neoliberāļu struktūras.

Pat šāda rīcību modeļa pieņemšana, nemaz nerunājot par realizācijas sākumu, nopietni uzlabo “sarunu” pozīcijas un uzreiz var likt neoliberāļiem atkāpties, lai pārgrupētos jaunam uzbrukumam.

4.1. Svarīgākās paralēlās struktūras.

  • Analītiskais centrs;
  • Mediji (interneta portāls, vislatvijas avīze vai žurnāls, TV, Radio, izdevniecība, sociālie tīkli, tematiskie izdevumi, ziņu aģentūra, vienreizēji izdevumi);
  • Apmācību organizācijas;
  • Izglītošanas satura centrs;
  • Dzejas popularizēšanas biedrība;
  • Lasīšanas popularizēšanas biedrība;
  • Juridiskais birojs;
  • Operatīvās darbības centrs;
  • Reģionālo pašaizsardzības vienību apvienība;
  • Apsardzes centrs;
  • Partija;
  • Sabiedriskās izmeklēšanas centrs;
  • Valsts iestāžu alternatīvo lēmumu un dokumentu izstrādes centrs;
  • Pretenziju par valsts pārvaldi izskatīšanas centrs;
  • Personālatlases un darbiekārtošanas centrs;
  • Tautsaimniecības plānošanas centrs;
  • Propagandas aģentūra;
  • Tikumiskās cenzūras birojs;
  • Labdarības fonds;
  • Bāreņu nams;
  • Bērnu aizsardzības centrs;
  • Vecāku apvienība;
  • Jaunatnes apvienība;
  • Ģimenes atbalsta centrs;
  • Pusaudžu krīzes pārvarēšanas konsultatīvais centrs;
  • Darba patversme;
  • Tikumīga un veselīga dzīvesveida biedrība;
  • Pretalkoholisma un pretsmēķēšanas kustība;
  • Tautas sportošanas kustība;
  • Lauksaimniecības apvienība;
  • Kolektīvā saimniecība;
  • Smagās tehnikas centrs;
  • Sēklu banka;
  • Mežsaimniecības apvienība;
  • Pārtikas pārstrādātāju apvienība;
  • Mazumtirgotāju apvienība;
  • Pedagogu apvienība;
  • Automehāniķu apvienība;
  • Rakstnieku apvienība;
  • Mākslinieku apvienība;
  • Muzikantu apvienība;
  • Celtnieku apvienība;
  • Enerģētikas apvienība;
  • Zinātnieku apvienība;
  • Žurnālistu apvienība;
  • Santehniķu apvienība;
  • Elektriķu apvienība;
  • Ārstu apvienība;
  • Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīvs;
  • Savstarpējās sadarbības uzņēmumu kooperatīva klīringa centrs;
  • Tehnoloģiskais centrs;
  • Inovāciju centrs;
  • Projektēšanas birojs;
  • Vairumtirdzniecības centrs;
  • Komunikāciju centrs;
  • Pētniecības centrs;
  • Daudzdzīvokļu namu apsaimniekošanas centrs;
  • Programmatūras izstrādes centrs;
  • Elektroierīču izstrādes centrs;
  • Tulkošanas centrs;
  • Skenēšanas centrs;
  • Bibliotēka;
  • Kultūras centrs;
  • Sporta centrs;
  • Teātris;
  • Kinostudija;
  • Kompleksās veselības pārbaudes centrs;
  • Ārvalstu informācijas apkopošanas un analīzes centrs.

5. Jāizstrādā savs sabiedrības konceptuālais modelis.

Galvenais neoliberāļu panākumu iemesls ir apstāklī, ka viņiem ir savs sabiedrības konceptuālais modelis (jeb “projekts”), kurā iekļaujas arī absolūti āčgārnais un izkropļotais ģimenes jēdziens. To var nosaukt par postmodernisma “projektu”.

Kas ir “projekts”? Tas ir noteiktās filozofiskās koncepcijās un realitātē balstīts iespējamās nākotnes sabiedrības vispusīgs funkcionālais apraksts un tā pakāpeniskas iedzīvināšanas plāns (jeb “ceļa karte”). Būtiski ir saprast ka “projekts” nav tukšas un nepamatotas fantāzijas, ka tas balstās noteiktā realitātes daļā, ka tas piemērojas esošajam sabiedriskajam modelim (mūsu gadījumā - modernismam) un ka tas izmanto neatrisinātās esošā sabiedriskā modeļa problēmas, dodot uz tām savu teorētisko atbildi.

Tātad mums ir darīšana ar ļoti ļaunu spēku, kurš ir perfekti izpētījis esošo lietu kārtību (tai skaitā arī tradicionālo ģimeni), kurš ir veiksmīgi piemērojies šai lietu kārtībai, nostiprinājies šīs (modernisma) sabiedrības hierarhijas visos līmeņos, sapratis esošās lietu kārtības vājās puses un problēmas un ir izdomājis jaunu sabiedrisko kārtību pēc savas absolūti ļaunās dabas un saprašanas (Fausta Mefistofelis, izpildījis visas viņa vēlēšanās un sanesis akmeņus Fausta baznīcai, sāk atbrīvoties no muļķa Fausta un labiekārtot Fausta valstību savām mefistofeliskajām vajadzībām). Šādos apstākļos nav iespējams ilglaicīgi un veiksmīgi pretoties tādam spēkam, ja no vienas puses neparāda ieviešamā modeļa absolūti ļauno, necilvēcīgo un iznīcinošo dabu un ja nepiedāvā savu, alternatīvu sabiedrisko modeli, kurš līdzīgā kārtā ņem vērā esošās sabiedrības problēmas.

Kādēļ tiek iznīcināta ģimene? Ne jau tādēļ, ka izvirtuļi to neieredz. Jā, iespējams, ka arī neieredz, bet ne tas ir galvenais iemesls. Tas tiek darīts, jo ģimene ir ļoti liels traucēklis jaunā sabiedriskā modeļa realizācijai. Pat vairāk, ģimene ir jebkāda (arī pozitīva un laba) sabiedriskā modeļa realizācijas traucēklis.

Kā izvirtuļi pamato ģimenes iznīcināšanas nepieciešamību? Norādot uz objektīvām un reāli esošām ģimenes institūta problēmām. To ir kritiski būtiski saprast. Tātad ģimenes sabiedriskajam institūtam ir savas objektīvas problēmas, kuras tiek izmantotas ģimenes iznīcināšanai. Nevar aizstāvēt ģimeni, neatzīstot un nemēģinot risināt šīs problēmas.

Kādas ir ģimenes problēmas? Galvenā ģimenes problēma, no kuras izriet visas citas, ir egoisms. Ģimene tiecas noslēgties sevī, ģimene tiecas domāt tikai par sevi, ģimene tiecas risināt savas iekšējās problēmas uz apkārtējās vides rēķina. Tāpēc, ja atstāj ģimeni savā vaļā, tad sabiedrība sabruks pati no sevis dēļ šīs ģimeņu maziskās destrukcijas un klanu (ietekmīgāko ģimeņu) savstarpējām cīņām un kariem.

Padomju komunisti no sirds gribēja uzlabot sabiedrību un šai ziņā izdarīja ļoti daudz. Bet tradicionālā ģimene tam pretojās. Un nav tiesa, ka komunisti gribēja iznīcināt ģimeni, viņi gribēja tikai pārvarēt tās pretestību labākas sabiedrības izveidē. Un tā arī nespēja.

Tradicionālie ģimenes cilvēki Padomju Savienībā nodarbojās ar sīkzādzībām, negribēja kalpot sabiedrībai un izmantoja katru izdevību, lai tikai pavilktu deķīti sava personīgā labuma virzienā. Tradicionālie komunisti izmira vai atmeta ar roku dēļ masu aprobežotās nepateicības, bet tradicionālo ģimenes cilvēku bari palika viens pret vienu ar rafinētajām un labi organizētajām homoseksuālistu – pedofilu aprindām, kuri šo problēmu sāka risināt pa savam un kardināli.

Un kā vispār ir iespējams aizstāvēt ģimeni, vismaz kaut cik nesamazinot ģimenes egoismu?! Tas nav iespējams, jo no vienas puses egoisms ir tā ēsma, ar kuru neoliberāļi regulāri ievilina tradicionālās ģimenes pārstāvjus visdažādākajās lamatās, bet no otras puses tradicionālās ģimenes pārstāvji saviem potenciālajiem glābējiem jebkurā mirklī var iedurt dunci mugurā, kā viņi to izdarīja ar komunistiem. Kādam šķiet, ka tā nav? Nu tad pamēģiniet sapulcēt tradicionālās ģimenes vairākumu, kuram ir nodrošināts komforts, maize un izpriecas, cīņai par savām tradicionālajām vērtībām.

Kas ir ģimenes egoisma galvenais objektīvais cēlonis? Pirmkārt, tā ir sieviete, tās mātišķais instinkts, kurš liek domāt par sevi, domājot tādējādi par saviem vēl nedzimušajiem bērniem vai augošajiem bērniem vai bērnu bērniem. Tā kā šis sievišķīgais egoisms ir dabisks, pilnībā attaisnojams un ir dzīvības procesu pamatā, ar to jebkuram konstruktīvam spēkam ir jāsamierinās, ja šis egoisms paliek mērenas normas robežās un nepāraug agresīvā egocentrismā. Šī iemesla dēļ sievietes nedrīkst būt mācītājas, nedrīkst būt vadošos amatos un nedrīkst nekontrolēti izlemt citu cilvēku (jo īpaši citu sieviešu) likteņus.

Un tieši tāpēc vīrietim ir jābūt ģimenes galvam, vīrietim ir jānodarbojas ar sabiedriskām lietām un vīrietim ir “jānoliek pie vietas” savas sievietes. Jau labi sen tradicionālā sabiedrībā valda maldīgs uzskats, ka “īsta vīrieša” pienākums ir nodrošināt savu ģimeni. Lielākā daļa, ja ne visas tradicionālo sabiedrību sievietes šādi uzskata, tāpat kā viņām ļoti patīk muļķīgais apgalvojums: “vīrs ir ģimenes galva, bet sieva ir kakls, kurš to groza”. Tā pilnīgi un noteikti nav. Vīrietis, kurš tikai nodrošina savu ģimeni un ļauj sievai sevi “grozīt” ir tikai par trešdaļu vīrietis.

Īsta vīrieša pienākums tik tiešām ir nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni visplašākajā šī vārda nozīmē, kas ietver sevī arī sabiedrisko funkciju veikšanu. Ja katrs vīrietis tikai koncentrējas uz savu ģimeni, tad citu, gudrāku un organizētāku vīriešu grupa ļoti vienkārši var pakļaut un iznīcināt daudzos atomizētos egoistiņus – garīgi apkastrētos “zemtupeļniekus” - trešdaļvīrietīšus. Tāpēc vīrieša pienākums ir organizēties kopēju problēmu risināšanai un viņam ir jāziedo savi un savas ģimenes resursi (laiks, uzmanība, “nauda” un reizēm arī dzīvība) kopējam labumam, kas vienlaicīgi ir arī katras atsevišķas ģimenes labums. Un visām ģimenēm (visai sabiedrībai) ar pateicību ir jāpieņem šie ziedojumi un nereti arī upuri.

Ko par šādu rīcību parasti saka sievietes? “Nenodarbojies ar muļķībām”. “Nolaidies uz zemes”. “Ģimenes cilvēki šādi nerīkojas”. “Bet, kas mums no tā?” Utt. Un vai sievietēm var ieskaidrot, ka viņām te nav taisnība? Visbiežāk nevar. Turklāt sieviešu vēlmes parasti ir bezgalīgas un viņām savs vīrietis (viņa laiks un uzmanība) ir nepieciešams pilnībā tikai principa pēc (sieviete negrib dalīt savu vīrieti ne ar vienu: ne ar citu sievieti, ne ar vīrieša radiniekiem un draugiem, ne ar mistisko sabiedrisko pienākumu). Tāpēc vīrietim ir jāspēj piespiest sievieti sevi paklausīt.

Rezumējot - īsta vīrieša pienākums ir gan nodrošināt un aizsargāt savu ģimeni, gan nodarboties ar sabiedriskām lietām, gan turēt savas sievietes paklausībā.

Kā uz “turēšanu paklausībā” reaģē daudzas tradicionālās sievietes? Viņas burtiski “nograuž” (“piļij”) savus vīriešus, nereti nelietīgi izmantojot tam arī bērnus, un, ja nelīdz, “laiž pa kreisi” (mūsdienās vienkārši pamet un iekasē alimentus). Iecienīta sieviešu metode cīņā pret vīrieti ir vardarbības izprovocēšana, lai pēc tam no “upura pozīcijām” piespiestu vīrieti pildīt savu gribu vai arī iznīcinātu to. Un t.s. “normālie vīrieši” ļoti viegli iekrīt šajās lamatās un ir bezpalīdzīgi smalku sieviešu manipulāciju priekšā. Tā visa rezultātā pagātnes vīrišķīgie vīrieši jeb t.s. “vīrieši parastie” vienkārši izmirst un to vietā vairojas pavisam cita tipa vīrieši, kas liek dāmām vaimanāt par “īstu vīriešu trūkumu”. Mūsdienu problēma lielākā mērā ir sieviešu agresija pret vīriešiem, nevis vīriešu vardarbība pret sievietēm. Lai gan no otras puses, vīriešiem visplašākajā šī vārda nozīmē pēc būtības ir jāspēj tikt galā ar pilnīgi jebkuru izaicinājumu, tai skaitā gan ar jaunlaiku palaistajām dāmītēm, gan ar maskulinizētiem, feminizētiem, agresīviem un visbiežāk lesbiskiem sieviešveidīgiem radījumiem.

Augstāk minēto iemeslu dēļ sieviešu emancipācija, sieviešu tiesību aizstāvība un feminisms ir viens no neoliberāļu uzbrukuma virzieniem tradicionālai sabiedrībai. Tādējādi neoliberāļi aktivizē vājāko, loģiski domāt mazspējīgāko (sievietes pirmkārt ir emocionālas) un uz egoistiskām destrukcijām orientētāko tradicionālās sabiedrības segmentu, kurš tālāk pats posta savu vidi.

Turklāt nevar nekonstatēt, ka vēl tikai dažas paaudzes iepriekš sievietes tik tiešām tika pārmērīgi apspiestas un diskriminētas un, ka vīriešu vairums, kuri to darīja, nebūt tā nerīkojās kaut kādu augstāku mērķu labad. Tāpēc burtiska atgriešanās pie arhaiskajiem modeļiem un sieviešu līdztiesības sasniegumu nonivilēšana arī nav tradicionālās sabiedrības problēmu risinājums. Starpdzimumu attiecību un ģimenes līdzsvars ir jāatjauno kaut kādiem citiem paņēmieniem, starp kuriem liela loma ir ģimenes procesu būtības izskaidrošanai (cilvēkiem ir jāpaskaidro kādēļ tieši “vīra galva ir Dievs” un kādēļ sievietei ir jāklausa vīrs, kura “galva ir Dievs”).

Pašreiz tradicionālās ģimenes aizstāvji, neoliberāļu draudu iespaidā, akcentē uzmanību uz apdraudētajām ģimenes pamatīpašībām: to, ka ģimene ir starp vienu vīrieti un vienu sievieti un ka tās mērķis ir bērnu radīšana un izaudzināšana. Citas ar ģimeni saistītās nianses paliek neapskatītas. Viens no nedaudzajiem, kurš vismaz mēģina kaut kādā mērā kompensēt šo trūkumu ir rakstnieks Pauls Stelps. Pēc Stelpa ideālā ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas dod vislabākās iespējas bērnu audzināšanai.

Stelpa kunga redzējumu pieminu tāpēc, ka viņš, pirmkārt, vismaz mēģina iziet ārpus ierasti šaurajiem konservatoru rāmjiem un uz lietām cenšas paskatīties plašāk, un, otrkārt, tāpēc, ka arī viņa formulētais piedāvājums ir nepilnīgs un šī nepilnīguma konstatēšana palīdz saprast citas tradicionālās sabiedrības problēmas.

Tātad, ko var iebilst pret Stelpa ideālo modeli? Neko, izņemot to, ka tas ir grūti un salīdzinoši mazam cilvēku skaitam sasniedzams. Attiecīgi šī modeļa pieņemšana aktualizē jautājumu, ko darīt ar ļoti daudzajiem pārējiem cilvēkiem, kuri šai modelī visdažādāko iemeslu dēļ nespēj ierakstīties.

Kas ir nepieciešams, lai saskanīgi kopā dzīvotu trīs paaudzes? Pirmkārt, telpa jeb vieta jeb liela dzīvojamā platība (vislabāk privātmāja). Otrkārt, ļoti gudra (vieda) vecākā paaudze, kura no vienas puses savu gudrību kaut kādā mērā ir nodevusi jaunākajai, bet no otras puses spēj vienlaicīgi gan elementāri sadzīvot ar jauno paaudzi, gan arī pamācīt to. Treškārt, ir nepieciešama jaunā paaudze, kurai vismaz elementārākajā līmenī ir cieņa pret vecāko paaudzi. Mūsdienu pasaulē problēmas ir ar visiem trim punktiem, bet galvenā problēma, manuprāt, ir ar otro punktu.

Stelpa kungs, formulējot šo priekšlikumu, visdrīzāk par piemēru ņēma savu un iespējams vēl sev zināmu cilvēku pozitīvo pieredzi. Pats Stelpa kungs ir rakstnieks, filozofs un sabiedrisks darbinieks, tātad augsti attīstīts cilvēks. Šāds cilvēks tik tiešām varētu spēt veiksmīgi vadīt ģimeni, kurā dzīvo trīs un vairāk paaudzes. Bet cik tādu cilvēku Latvijā ir?! Un cik ir vecākā gadagājuma cilvēku, kuru attīstības līmenis, maigi izsakoties, varētu būt augstāks? Un te es nedomāju galējus un pataloģiskus gadījumus, bet labticīgus un pa savam godīgus “mazos cilvēkus” ar viņu aprobežotību, tumsonību un himērām. Šādiem cilvēkiem visbiežāk ir apgrūtināta spēja radīt saticīgu ģimenes gaisotni kā sekas ir neiespējamība jaunajai ģimenei dzīvot šādu vecāku vadībā un nereti arī klātbūtnē. Un praksē to mēs arī ļoti labi redzam – visu tradicionālās sabiedrības pasauli jau labu laiku ir pārņēmusi strīdu starp vecākiem un bērniem pandēmija. Īpaši te ir izceļami strīdi starp mātēm un meitām. Kurš gan nezin anekdotes par sievasmātēm un to, ka lielai daļai sievasmāšu ir tendence brutāli iejaukties jaunās ģimenes darīšanās?! Un cik gan daudz jauno ģimeņu šī iemesla dēļ ir izpostītas un cik daudz bērnu dēļ tā ir cietuši?! Tāpat plaši zināmas ir arī problēmas ar vīramātēm un viņām paklausīgajiem memmesdēliņiem.

Un ko lai dara šādos gadījumos? Ir acīmredzami, ka vienīgā izeja te ir dažādo paaudžu nošķiršana. Ja divas paaudzes nespēj sadzīvot (un visbiežāk tā ir), tad jaunākai paaudzei nepieciešama sava, atsevišķa un nošķirta dzīvesvieta. Galu galā ir ļoti būtiski, lai jau pieaugušajiem bērniem būtu iespēja dzīvot savu dzīvi un lai viņi tiktu pasargāti no brutāliem mēģinājumiem izveidot no viņiem vecāku kopijas, vecāku kalpus, vecāku negatīvo emociju izlādes objektus.

Rezumējot, jāsecina, ka, piekrītot Stelpa kunga ideālam, ka vēlams, lai ģimenē kopā dzīvo vismaz trīs paaudzes, kas saticīgas gaisotnes gadījumā dod ļoti lielu emocionālo, pedagoģisko un ekonomisko efektu (un piekrītot to pēc iespējas veicināt), ir arī jākonstatē, ka lielākajā daļā gadījumu šāds modelis nav iespējams, pirmkārt, vecākās paaudzes nesaprātīguma dēļ, un tādēļ mūsdienu sabiedrības modeļa pamatā var būt tikai ģimene šī vārda šaurākajā nozīmē – vīrs, sieva un bērni.

No augstāk minētā izriet nākamā problēma – kā nodrošināt jaunās ģimenes ar viņiem nepieciešamajiem resursiem (pirmkārt mājokli)? Šī problēma ir aktuāla arī Stelpa kunga modelī un šī problēma ir vajājusi jauno paaudzi visos laikos. Un kā šīs problēmas atspulgs ir mūžsenā tradicionālās sabiedrības problēma – tuvu radinieku cīņa par mantojumu, kas nereti pieņem drausmīgas un pretīgas formas.

Un tagad atgriezīsimies pie tradicionālās ģimenes trūkumiem, kas ir radījuši mūsdienu situāciju un nostādījuši tradicionālo ģimeni un visu cilvēci uz iznīcības sliekšņa. Kādas ir tradicionālās ģimenes saknes? Pa lielam to atspoguļo Stelpa kunga ideāls. Ģimenē visas paaudzes dzīvoja kopā, veiksmīgākās attīstījās un pārauga klanos, ciltīs, tautās, bet neveiksmīgākās izmira. Ģimeni ar stingru roku vadīja tās galva. Stingra roka nozīmēja arī vardarbību. Tādi bij laiki un savādāk nemaz nav iespējams kontrolēt un organizēt lielākus kolektīvus (ir nepieciešams kaut kāds iedarbības līdzeklis uz visiem ģimenes locekļiem – visuniversālākais no tiem ir vardarbība). Ģimenes locekļi attiecībā pret ģimeni un pret ģimenes galvu bija beztiesīgi. Viņiem bija jāpakļaujas. Pretējā gadījumā pazemojumi, sodi, izdzīšana no dzimtas vai pat nogalināšana. Pat vairāk, ģimenes locekļi tika uzskatīti par ģimenes īpašumu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ja ģimenes galva ir gudrs un saprātīgs, tad kopumā tiek sasniegts pozitīvs efekts. Bet, ja nē? Lai izmirst?! Bet ne jau visi izmira. Pat vairāk, nežēlīgu tirānu vadītās ģimenes, parazitējot uz citu rēķina, saglabājās labāk par gudro un saprātīgo cilvēku ģimenēm.

Un kādas bija sekas to seno ģimeņu darbībai, kuras vadīja nežēlīgi ģimenes galvas? Vardarbība, slepkavības, laupīšanas, izvarošanas, netaisnības, sakropļoti cilvēku likteņi un, pats galvenais, bērnu rašanās ar sakropļotu psihi (tas viss gan pašu ģimenes ietvaros, gan attiecībās ar citām apkārtējām ģimenēm). Un viena no šīm sakropļotās psihes izpausmēm ir homoseksualitāte. Tādā veidā tradicionālā sabiedrība pati radīja monstru, kurš to jau kuro reizi grasās iznīcināt.

Varētu šķist, ka šī pagātnes tradicionālā ģimene nav saglabājusies, bet tā tas nav. Pirmkārt, ir saglabājušās senas dzimtas, kurās valda šādi likumi un tikumi. Dažām no šīm dzimtām pieder gigantiski īpašumi un tās lielā mērā nosaka globālo politiku. Tieši šīs dzimtas ir vienas no kvēlākajām un nežēlīgākajām sociālistiskās idejas un jebkādas sociālistiskas sabiedrības ienaidniecēm. Turklāt šīm dzimtām nav nekas pret uzrīdīt neoliberālo zarazu saviem ienaidniekiem vai konkurentiem, galvenais, lai pašus neskar (to, ka šī zaraza vēlāk iznīcinās arī viņus pašus, šie idioti apjēgt nespēj). Piemērs – ASV Republikāņu partija, kura pietiekami labi sadzīvo ar neoliberāļiem un kopā ar tiem veic agresiju pret visu pārējo pasauli.

Otrkārt, pagātnes tradicionālās ģimenes principos balstās mafiozo grupējumu darbība. Treškārt, pagātnes tradicionālo ģimeņu atspulgs ir saglabājies arī mūsdienu ģimenēs.

Viens no šādiem elementiem ir uzskats, ka bērns ir ģimenes īpašums. Ja mūsdienu izvirtību laikmetā bērns ir jāizsargā no korumpētiem sociālo dienestu darbiniekiem un/vai izvirtuļiem, kuri pasludina, ka bērns ir izvirtušas sabiedrības īpašums, tad, protams, šis arhaisms nāk par labu un palīdz aizsargāt bērnu, bet bieži tam ir pavisam citas un nebūt tik pozitīvas izpausmes (“mans bērns, ko gribu, to arī ar viņu daru”).

Kāpēc sievasmātes tā jaucas savu meitu ģimenes darīšanās? Tāpēc, ka tās ir viņu meitas, tas ir, viņu īpašums. Kāpēc mātes tik bieži un tik pamatīgi sastrīdas ar meitām? Tāpēc, ka pat pieaugusi meita ir mātes īpašums, kam ir jākalpo mātes labsajūtai (tas pats attiecas uz dēliem).

Cits pagātnes ģimeņu atspulgs mūsdienu ģimenēs, kurš rada daudzas sabiedriskas problēmas, ir dalījums “savējie” – “svešie”. Pirmkārt, tas attiecas uz savas ģimenes locekļiem, pēc tam uz tuvākajiem radiniekiem un draugiem, pēc tam uz paziņām utt. “Savējos” šai modelī ir tieksme attaisnot un pacelt (visbiežāk nepamatoti), bet “svešos” vainot, nopelt, noniecināt, pazemot (arī tik pat nepamatoti). Komplektā ar egoismu un tumsonību šī tradicionālās sabiedrības iezīme var pieņemt drausmīgas formas, kuras uzskatāmi ir redzamas visās pagātnē notikušajās atsevišķu sociālo grupu vajāšanās (arī “ķeceru vajāšanās”, arī “raganu medībās”, arī ticību karos, arī ebreju grautiņos, arī etniskajās tīrīšanās un arī PSRS “stučīšanas” bumā).

Šāda tipa destrukcijas tradicionālā ģimenē joprojām ir ļoti spēcīgas un to rezultātā joprojām turpina rasties sakropļoti cilvēki, tai skaitā arī homoseksuālisti. Kādam šķiet, ka ir iespējams izglābt tradicionālo ģimeni, vismaz daļēji nesamazinot šo tradicionālās ģimenes destrukciju līmeni?! Tas nav iespējams, jo šīs iezīmes novājina tradicionālo ģimeni un rada apstākļus tās iznīcībai. Tradicionālā ģimene vai nu būs spiesta mainīties vai arī izvirtuļi to iznīcinās, kas būs šīs civilizācijas un iespējams arī cilvēces gals.

Tātad, lai glābtu tradicionālo ģimeni, tā ir jāpārveido, mazinot tās egoismu, paaugstinot tās saprātīguma un izglītotības līmeni un samazinot “savējais” – “svešais” tendenci. Citiem vārdiem sakot, katrs sabiedrības loceklis (esošais vai potenciālais ģimenes loceklis) ir jāaudzina altruistiskā un kolektīvisma garā, slāpējot egoismu.

Jums neko tas neatgādina? Ja nē, tas nekas, jums noteikti paskaidros, ka tas jau nesen ir bijis. Homoseksuāliustu – pedofilu aprindas uz šāda tipa idejām reaģē ar runām vai histērisku kliegšanu par totalitārismu, asiņaino komunismu, padomju atliekām, Staļina represijām utt.

Atgriežoties pie ģimenes izveidošanas un ģimenes saglabāšanās objektīvajām problēmām ir jākonstatē, ka dažādu iemeslu dēļ ne visi cilvēki, kuri uzsāk ģimenes veidošanu, spēj izturēt smago ģimenes uzturēšanas procesu. Laulības dzīve un bērnu audzināšana ir pietiekami smaga un grūta nodarbe, kādēļ daudzi cilvēki to nespēj izturēt. Un ko lai ar to dara? Piespiedīsim saderību neatradušos dzīvot kopā? Ir acīm redzami, ka dēļ šīs problēmas jābūt laulības šķiršanas iespējai un ir jāzin kā rīkoties gadījumos, kad šķiramās ģimenēs aug bērni.

Ģimenes dzīve no vīra un sievas prasa spēju rast maksimāli ideālu savstarpējo saskaņu un harmoniju, spēju savstarpējās attiecībās panākt simbiozes efektu. Izveidot ģimeni un dzīvot ģimenes dzīvi ir jāprot, tam ir nepieciešamas noteiktas īpašības un zināšanas. Bet to nekur nemāca! Tas tiek izsecināts no savā ģimenē un daļēji arī sabiedrībā redzētā. Bet ko darīt, ja ģimenē un sabiedrībā ir problēmas un cilvēkiem nav bijuši pieejami saskanīgas dzīvošanas uzvedības paraugi? Tad kādam ir vismaz jāpacenšas šādiem cilvēkiem to pastāstīt, paskaidrot un varbūt pat iemācīt, kas nav viegli (jo cilvēki ir dažādi, situācijas ir dažādas un universālas metodes un formulas te visbiežāk nestrādā) un kas no paša mācītāja prasa lielu sirdsgudrību.

Ja klasiski iemācīt veidot un uzturēt ģimeni nav iespējams un attiecīgi nav iespējams tikai uz apmācīšanas rēķina palielināt veiksmīgo ģimeņu skaitu, tad ir iespējams cilvēkiem pastāstīt par galvenajiem ģimenes izveidošanas un darbības pamatprincipiem un tām darbībām un uzskatiem, kas nav savienojami ar ģimenes dzīvi. Tādējādi var panākt neveiksmīgo ģimeņu skaita samazināšanu, kuras nav izveidojušās vai ir izjukušas dēļ cilvēku nezināšanas par veiksmīgas ģimenes dzīves pamatprincipiem. Tāpat intensīvas neoliberālisma propagandas apstākļos ir būtiski paskaidrot cilvēkiem kādēļ vispār ģimene ir nepieciešama, ja jau to izveidot ir tik grūti un tas prasa tik lielus pūliņus (daudzi tādēļ nonāk līdz neoliberāļu tēzēm, ka labāk “dzīvot sev” un “baudīt dzīvi”).

Kas šīs apmācības un skaidrošana pēc būtības ir? Nekas cits kā propaganda. Ir nepieciešama visaptveroša uzlabotās tradicionālās ģimenes propaganda. Un, ja kāds to vēl nezina, tad homoseksuālistu – pedofilu aprindas noteikti pastāstīs, ka kaut kas tamlīdzīgs jau ir bijis “nolādētajos padomju laikos”.

Tāpat ir jāparedz ko darīt ar tiem cilvēkiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ tomēr nespēj vai negrib veidot ģimeni (vecpuiši, vecmeitas, šķirteņi, atraitņi un cilvēki ar dažādām saslimšanām, tai skaitā arī homoseksuālismu). Ir skaidrs, ka neoliberālā pieeja, kad šie cilvēki ne tikai tiek vienādoti ar ģimenes cilvēkiem, bet viņiem tiek arī radītas papildus priekšrocības, kategoriski nav pieņemama un ved uz sabiedrības iznīcināšanu. Tomēr arī nerēķināties ar tiem nedrīkst un nevar. Arī te optimālā izeja izskatās ir ģimenes ideoloģiskajā un juridiskajā prioritēšanā, atstājot negribētājiem reālu iespēju neveidot ģimeni un dzīvot pēc saviem ieskatiem (protams, bez šāda dzīvesveida sabiedriskās atzīšanas, komforta un papildus tiesībām).

Šai ziņā būtiski ir atjaunot to psihiatrijas “skolu”, kura mēģināja ārstēt seksuālās pataloģijas, tai skaitā arī patoloģisko hiperseksualitāti, kas ir viens no šizofrēnijas simptomiem. To seksuālo pataloģiju slimnieku ārstēšanai, kuri nerada tiešus draudus sabiedrībai, vajadzētu būt brīvprātīgai, bet uzskaitītiem ir jābūt pēc iespējas visiem, un cilvēkiem ar seksuālām pataloģijām pilnīgi noteikti ir jābūt amatu ierobežojumiem (homoseksuālists, piemēram, pilnīgi noteikti nedrīkst būt ne audzinātājs, ne pasniedzējs, ne politiķis, ne administratīvais vadītājs, ne žurnālists).

Ģimeni ir grūti izveidot, daudz kas ir jāzin, tā prasa lielus pūliņus un enerģiju. Ģimenei ir nepieciešama dzīvesvieta, bērni prasa ļoti daudz laika, uzmanības un zināšanu. Tas viss it kā ir zināms. Bet kā cilvēku vairākums reāli to var apvieno ar lietu kārtību, kurā galvenais ir dzīties pēc “lielā rubļa”, kurā darba devējs grib, lai darbinieks strādā maksimāli ilgi un par maksimāli zemu samaksu, kurā egoisms ir nostādīts goda vietā, kurā notiek nemitīga cilvēku savstarpējā cīņa par resursiem un prestižu utt. Kā tas ir savienojams? Tas nav savienojams, tāpēc arī ģimenes izjūk, tāpēc arī ģimenēs ir visdažādākās problēmas, tāpēc arī uzaug bērni, kuri vairs nespēj un pat negrib veidot ģimenes, tāpēc daudziem bērniem psihe tiek sakropļota. Un tas viss notiek “dabiski” bez nepārtrauktas un tiešas neoliberāļu sazvērnieciskas iejaukšanās. Neoliberāļu propaganda tikai izmanto esošās tendences un ievērojami tās pasliktina, tāpēc izglābt tradicionālo ģimeni nav iespējams, saglabājot šīs tendences (pat, ja brīnumainā kārtā izdodas apklusināt neoliberāļus).

Un kā šīs tendences var mainīt? Tikai saplānojot un efektivizējot tautsaimniecību, lai tā spēj nodrošināt visas vajadzības, sadalot visus sabiedrības resursus maksimāli vienlīdzīgi un uz efektivizācijas rēķina iegūtos resursus un laiku izmantojot ģimeņu atbalstīšanai, bērnu audzināšanai (sabiedriskās vides tīrība, pulciņi utt.) un brīvā laika nodrošināšanai arī ģimenes cilvēkiem. Tas ir nekas cits kā Padomju sociālisms, kura demontāžu atbalstīja arī aprobežoto konservatīvo egoistu masas.

Tātad, lai saglabātu un izglābtu tradicionālo sabiedrību, konservatīvajiem spēkiem ir nepieciešams savs “projekts”, kurš ļoti līdzinās Padomju “projektam”. Turklāt nav obligāti un pat nav ieteicams kopēt Padomju “projektu”, jo gan laiki ir mainījušies, gan arī Padomju “projektā” bija nepilnības, kuras noveda līdz tā sabrukumam, tomēr nav iespējama konservatīva “projekta” izstrāde un veiksmīga tradicionālas sabiedrības aizsardzība savienojumā ar Padomju laiku un Padomju sistēmas nozākāšanu.

Savukārt neoliberāļi apgalvo, ka cilvēku pārveidot (uzlabot) nav iespējams (tā esot utopija), tāpēc maksimāli jāatļauj katram būt tādam, kāds viņš ir, un ir nevis jācīnās pret cilvēku trūkumiem un nepilnībām, bet jāizmanto tās savā labā. Tāpēc, nevis ģimene ir sabiedrības pamatelements, bet gan indivīds ar savām vēlmītēm, lai kādas tās arī nebūtu. Un šo indivīdu dzīves jēga ir maksimāla izvairīšanās no ciešanām un tiekšanās pēc baudām (“dzīves baudīšana” kā dzīves jēga). Tāpēc maksimāli viss ir jāatļauj, tāpēc brīvību visiem un visā. Ja tā dara, tad tas prasa maz pūliņu, neko nevajag kontrolēt, cilvēki “bauda dzīvi”, ir apmierināti un sabiedrības vadības un kontroles funkcijas prasa visminimālākos resursus.

Jums ir grūti izveidot ģimeni? Neveidojiet, tas nav nepieciešams, dzīvojiet tikai sev. Ir kaut kādas problēmas veikt konstruktīvu darbību? Nekas, gan jau arī tas nav nepieciešams un arī bez tā var iztikt.

Nevajag nodarboties ar nevajadzīgām lietām un uzspiest cilvēkiem to, ko viņi negrib. Un nevajag arī mēģināt viņus izglītot. Lai viss notiek maksimālā pašplūsmā un viss būs labi. Nevajag mēģināt mainīt cilvēkus, nevajag viņiem neko uzspiest. Lai to darītu, kādam viss ir rūpīgi jāizdomā, kas ir ilgi un grūti, kādam tas ir jādara, kas ir smagi, kādam ļoti daudz kas ir jākontrolē, kas prasa daudz resursus un var visu sabojāt. Tas viss ir ļoti dārgi, neefektīvi un pats galvenais pilnībā nevajadzīgi. Labāk no tā visa atteikties un uzdzīvot zaļi. Par to vēlāk, protams, nākas ļoti dārgi samaksāt, bet neoliberāļi saviem muļķa klausītājiem, saprotama lieta, to nepasaka.

Šīs pārdomas ne tuvu nav “projekts”, tā ir tikai ļoti virspusēja ieskice, kuras mērķis ir parādīt cilvēkiem ar konservatīvām vērtībām sava “projekta” kritisko nepieciešamību un to, ka šis “projekts” nav iespējams bez tādas vai citādas Padomju prakses pieņemšanas un izmantošanas. Tas ir galvenais iemesls kādēļ homoseksuālistu – pedofilu aprindas tik cītīgi un tik intensīvi (gan ar histērijām, gan ar meliem) mēģina nomelnot visu, kas ir saistīts ar Padomju laikiem, jo tikai ar konservatīvo spēku nošķiršanu no Padomju prakses, neoliberāļi stratēģiskā līmenī jau uzvar.

6. Jānodala kultūra no antikultūras, māksla no antimākslas un jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu.

Māksla (estētika) ir viens no trim vaļiem uz kuriem turas mūsdienu civilizācija. Māksla ir skaistā un prasmīgā apvienojums. Mākslai ir īpaša, netieša un dziļa iedarbība gan uz cilvēka prātu, gan uz sirdi, gan uz tā neapzināto daļu (bezapziņu).

Savukārt kultūra (kults) ir sabiedrības eksistences pamatu pamats. Nav kulta, nav sabiedrības, un, ja ir kaut kāda sabiedrība, tad tai noteikt ir kaut kāds savs kults, kurš rada savu kultūru, kura pirmkārt izpaužas mākslā.

Kultūra un māksla ir netiešs, grūti pamanāms, bet dziļš un iedarbīgs cilvēka psihes izmaiņu līdzeklis. Tā kā kultūra un māksla “runā” tēlu un simbolu valodā, tā gandrīz nepadodas pilnvērtīgai racionālai uztverei un aprakstīšanai, kādēļ visos laikos kultūra un māksla tika izmantotas cīņai pret oficiālajām varas iestādēm.

Neoliberāļi Latvijā un citur pasaulē ir gandrīz pilnībā sagrābuši mākslas un kultūras sfēru (piemēram, LR Kultūras ministriju ir apsēdusi homoseksuālistu varza ar Cilinski, Voldiņu un Putni priekšgalā). Mākslas un kultūras būtība ir pilnībā izkropļota, izmetot no tās gan skaisto, gan racionālo un aizpildot to ar kroplo, zemisko, šokējošo, nāvējošo. Caur mākslu homoseksuālistu – pedofilu aprindas pakāpeniski, bet pamatīgi kropļo sabiedrības psihi (visneaizsargātākie šai ziņā ir bērni). Tā kā cenzūras nav, visi ierobežojumi ir atcelti un informatīvajā vidē valda galēja brīvība, ir kļuvis iespējams pārpludināt informatīvo un kultūras telpu ar visdažādākajām kroplībām, kas ir nekas cits kā antimāksla un antikultūra. (Vairāk par to rakstā “Antikultūra – civilizācijas slimība”: https://infoagentura.wordpress.com/2016/02/04/antikultura-civilizacijas-slimiba/ )

Tā kā dominēšana kultūras jomā un plaša antikultūras un antimākslas produktu izplatība ir nozīmīgs neoliberāļu stratēģiskā pārākuma iemesls, nepieciešams, pirmkārt, nošķirt mākslu no antimāklsas un kultūru no antikultūras. Ir kaut vai priekš sevis jānodefinē, kas ir kultūra un māksla, kas ir antikultūra un antimāksla un priekš sevis (savām struktūrām, saviem informatīvajiem resursiem) jāizstrādā kritēriji kā praktiski nošķirt vienu no otra.

Otrkārt, ir maksimāli jāveicina kultūra un māksla un plaši jāizplata to produkcija. Treškārt, ir jāuzsāk aktīva cīņa pret antikultūru un antimākslu publiskajā informatīvajā telpā un par valsts līdzekļiem uzturētās iestādēs. Te galvenais ir izskaidrot, ka posmoderniskajiem veidojumiem nav nekā kopēja ne ar kultūru, ne ar mākslu un parādīt postmodernisko veidojumu antihumāno, antisabiedrisko, kropļojošo un arī diletantisko raksturu.

7. Jāatsakās no absolūta un beznosacījumu prorietumnieciskuma un orietēšanās uz Rietumiem.

Viens no Latvijas nelaimju cēloņiem ir tās pēdējās divdesmitgades absolūtais un idiotiskais prorietumnieciskums. Jā, var orientēties uz rietumiem, tam ir savs pamats, bet darīt to absolūti un bez nosacījumiem ir liela muļķība un bezmugurkaulnieku pazīme.

Ko tas (absolūtais un beznosacījuma prorietumnieciskums) nozīmē? To, ka Latvija bez domāšanas pilnībā pieņem jebkādas Rietumvalstu prasības un praksi, tai skaitā sev neizdevīgu, kaitīgu un pat nāvējošu. Un to mēs praktiski varam arī novērot.

Kādas te ir alternatīvas? Pirmkārt, mērens jeb nosacījuma prorietumnieciskums, otrkārt, sava, neatkarīga politika bez kādu globālo varas centru atzīšanas, treškārt, prokrieviskums.

Ko nozīmē mērens un nosacījuma prorietumnieciskums? To, ka Latvija realizē prorietumniecisku politiku, bet ar nosacījumiem un apdomu, atstājot sev iespējas realizēt gan pilnībā patstāvīgu politiku, gan arī prokrievisku politiku. Tā kā šāda Latvijas politika ASV diplomātiem, eirobirokrātiem un skandināvu menedžeriem ir neērta un neizdevīga (viņiem nav vajadzīga neatkarīga Latvija, viņiem ir vajadzīga koloniāli atkarīga Latvija) uzsvars tiek likts uz absolūtu un beznosacījuma prorietumnieciskumu un tas tiek panākts izmantojot absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu.

Tas ir, lai panāktu to, ka Latvija pilnīgi un bez ierunām visos jautājumos klausa saviem Rietumvalstu saimniekiem, vispirms tiek paziņots par absolūtu un beznosacījuma antikrieviskumu. Okupācija, asiņainais padomju režīms, krievu okupanti utt. Tā kā Latvija neko no tā pilnīgi noteikti negrib ir jāatsakās no visa Padomju un no visa krieviskā (jo Krievija ir PSRS mantiniece, jo Krievijā padomiskais vēl ir ļoti spēcīgs). Orientēšanās uz Rietumiem te notiek pēc principa “mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs” (kas reālajā dzīvē, protams, ne tuvu tā nav). Tā kā iespējamie racionālas rīcības modeļi sabiedrības pārvaldē nav nemaz tik daudz, tad tikai ar Padomju – Krievijas modeļu izmantošanas izslēgšanu vien tiek panākts nekritisks prorietumnieciskums. Te jāņem arī vērā ka gan Krievijas, gan Rietumu sistēmas ir plašas un kompleksas, kas tām nodrošina papildus priekšrocības, tāpēc, pilnībā atsakoties no vienas, automātiski nonāc otras ļoti būtiskā ietekmē.

Tomēr pat pie šādiem nosacījumiem latvietī snaudošais krievs teorētiski var vēl izdomāt kaut ko savu, kas dos tam iespēju nekļūt par pilnīgu Rietumvalstu marioneti. Lai izslēgt arī šādu variantu, tiek uzburta Krievijas draudu ilūzija un tiek paziņots, ka, ja nav vēlēšanās nonākt Krievijas ietekmē, ir tikai viena izvēle – absolūts un beznosacījuma prorietumnieciskums. Tādā veidā neatkarīgā Latvija tiek pārvērsta par pseidovalsti un Rietumvalstu koloniju.

Kādas tam ir sekas? Pirmkārt, tā ir atteikšanās no izdaudzinātās neatkarības, kuru latvieši, atdaloties no PSRS, it kā tik ļoti gribēja (nu mēs pēc fakta redzam, ka latviešu vairākumam neatkarība, prasti izsakoties, ir pie kājas). Otrkārt, no neatkarības zaudēšanas automātiski izriet ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un dzīves līmeņa kritums, jo, ja sabiedrība pati atsakās no pašnoteikšanās, tad mierīgi tai var nedot pārāk lielu “uzturnaudu” (arī tas ir labi redzams). Treškārt, tas arī nozīmē, ka Latvijā tiks pilnībā realizēta Rietumvalstu “vērtībpolitika”, tai skaitā arī viendzimuma “laulību” legalizēšana, arī masveida bērnu izņemšanas no normālām ģimenēm, arī atteikšanās no vārdiem “māte” un “tēvs”, arī bērnu maitāšana (seksualizēšana) jau bērnudārzos, arī “genderisms” un citas izvirtības un ārprāti.

Nav iespējams saglabāt absolūtu un beznosacījuma prorietumniecisku orientāciju un atteikties no izvirtību ieviešanas. Prorietumnieciskuma ietvaros agri vai vēlu visas Rietumvalstīs izplatītās izvirtības piespiedīs ieviest. Vienīgā izeja ir atteikties no absolūtā un beznosacījuma prorietumnieciskuma par labu kā minimums mērenam un nosacījuma prorietumnieciskumam, kuru visdrīzāk nebūs iespējams realizēt kaut vai tā iemesla dēļ, ka šis virziens pašās Rietumvalstīs cieš fiasko. Optimālais variants ir atgriešanās pie neatkarības idejas un Padomju prakses izmantošana sabiedrības un valsts pārvaldē. Katastrofas un latviešu konservatīvo spēku pilnīgas sagrāves gadījumā vienīgais glābiņš no homoseksuālistu – pedofilu aprindu ārprātīgās un galēji necilvēcīgās politikas kļūs prokrieviskums.

Turklāt ir jāņem vērā, ka neoliberāļi centīsies nepieļaut konservatoru pārorientēšanos uz mēreno rietumniecikumu vai uz reālu suverenitāti, arvien kāpinot līdz neiedomājamiem apmēriem antikrievisko histēriju. Tā rezultātā visi cilvēki un spēki, kuri kaut kādā mērā ir noskaņoti antipadomiski vai antikrieviski, tiks ierauti, neitralizēti un nereti arī iznīcināti šajā ideoloģiskajā atvarā, bet tos, ar kuriem to neizdosies izdarīt, tas tikai spēcinās. Tāpēc, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu Latvijā, ir jāsaprot šo procesu būtība, ir jānonāk līdz reālistiskai skaidrībai par Padomju laikiem un Krieviju (jāatbrīvojas no Padomju Savienību un Krieviju nomelnojošajiem mītiem) un ir maksimāli jātiek vaļā no antikrieviskuma un antipadomiskuma destrukcijām.

8. Jāatsakās no antikrieviskuma un anti Krievijas retorikas.

Latvijā un citur pasaulē ir vērojama paradoksāla situācija, kad konservatīvie spēki publiski “rej” uz Krieviju, kura gan deklaratīvi, gan praktiski iestājas par tradicionālām vērtībām (un nemaz nevar par tām neiestāties, saglabājot sevi kā valsti). Turklāt tas notiek sinhroni un kopā ar neoliberāļiem, kuri mērķtiecīgi iznīcina konservatorus, un ar to valstu atbalstu, kurās vislielākā mērā ir ieviests neoliberālais ārprāts. Kā minimums šāda rīcība ir ļoti stulba.

Pat, ja pieņemam nepatiku pret Krieviju, tad šādā situācijā ir daudz gudrāk vienkārši paklusēt. Kādam konservatoram nepatīk “Putina režīms”, nu tad klusējiet par to līdz mirklim, kamēr šis režīms nesāks realizēt agresīvu neoliberālu ārpolitiku. Tāpat šai situācijā ir vērts paklusēt gan lai lieki neiedzīvotos nevajadzīgos ienaidniekos, gan lai saknē nenogrieztu kaut vai mazu un netiešu potenciālu atbalstu, gan lai neatbaidītu konservatīvi noskaņotus atbalstītājus, kuriem nav nepatikas pret Krieviju.

Jebkurā gadījumā konservatīvajiem spēkiem antikrieviska un anti Krievijas retorika ir neizdevīga, bet tā ir ļoti izdevīga un nepieciešama neoliberāļiem gan lai novājinātu konservatorus, gan lai vērstos pret Krieviju kā pret nozīmīgāko pasaules konservatīvisma citadeli.

9. Jāpārstāj nomelnot PSRS.

PSRS nomelnošana ir cits veids kā Latvijas konservatori zāģē zaru uz kura paši sēž un spļauj akā no kuras dzer. Var dažādi attiekties pret Padomju laikiem, var un visdrīzāk arī vajag tos laikus kritizēt, bet cilvēkam ar konservatīviem uzskatiem šī attieksme nevar būt absolūti negatīva dēļ tā ka PSRS bija pilnībā tradicionāla un konservatīva valsts.

No kurienes Latvijā ir radies konservatīvais vairākums? No Padomju laikiem. No kurienes ir cēlušies lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju (izņemot nodevīgos un zemiskos latviešu izcelsmes ārzemniekus)? No tradicionālās Padomju ģimenes. Kur izauga paši latviešu konservatori? Padomju bērnudārzos un Padomju skolās.

Tāpēc PSRS nomelnošana ir viens no neprātiem, kurš ir Latvijas konservatoru neveiksmju un impotences pamatā. Un atkal, no neoliberāļu viedokļa tā ir ideāla situācija, ja izdodas panākt konservatoru pašnorobežošanos no Padomju laikiem un ja izdodas tos izprovocēt uz nepārtrauktu un intensīvu Padomju laiku un prakses lamāšanu.

10. Jāpārstāj saistīt izvirtības ar marksismu.

Viena no latviešu konservatoru apmātajām idejām ir izvirtību izplatības saistīšana ar marksismu. Ja iepriekš apskatītie jautājumi ir gandrīz pilnībā viennozīmīgi un elementāri, tad šis jautājums ir mazliet sarežģītāks.

Vispirms, kas ir marksisms? Tā ir filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska teorija, kuras pamatā ir ebreju izcelsmes vācu filozofa Kārļa Marksa (1818 - 1883) un tā tuvāko līdzgaitnieku (vispirmām kārtām Frīdriha Engelsa (1820 - 1895), kurš pārvaldīja 20 valodas) darbi. Savukārt pats Markss bija vācu filozofa Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770 - 1831) sekotājs (Markss jau līdz 25 gadu vecumam bija sava laika labākais Hēgeļa filozofijas speciālists). Var pat teikt ka marksisms savā ziņā ir vienkāršots un vērtīborientēts hēgelisms.

Lai gan Markss nodarbojās arī ar praktisko politiku un centās reāli iedzīvināt savas idejas, viņam tas neizdevās un viņš izrādījās sliktāks praktiķis nekā teorētiķis. Toties izdevās tas izcilam praktiķim un ļoti labam teorētiķim (pēc profesijas juristam) Vladimiram Ļeņinam (1870 - 1924), kurš 1917.gada rudenī uz Krievijas impērijas drupām sāka likt pamatus marksismā balstītai sociālistiskai valstij. Tikai Ļeņins šo marksismu revolucionāru masām savos darbos pa savam izskaidroja, interpretēja un papildināja, tāpēc, runājot par Padomju Savienības ideoloģisko bāzi, mēdz minēt marksismu – ļeņinismu.

Lai gan Ļeņins lika teorētiskos un organizatoriskos pamatus sociālistiskai revolūcijai un lai gan Ļeņins nodibināja Padomju valsti, viņam tas dārgi maksāja un pēc viņa nāves tā veikumu mēģināja iznīcināt. To nepieļāva cits marksists un uzticams ļeņinietis Josifs Staļins (1878 – 1953), kurš gan praktiski, gan teorētiski turpināja Ļeņina iesākto, arī papildinot to. Tāpēc viskorektākais Padomju Savienības ideoloģiskās bāzes apzīmējums ir marksisms – ļeņinisms – staļinisms. Ir būtiski saprast, ka bez marksistisko ideju reālas iedzīvināšanas tradicionālajā Padomju Krievijā, Markss tā arī paliktu tikai un vienīgi utopisks filozofs.

Ja atgriežamies pie Marksa un marksisma tad ir jākonstatē, ka marksisms nebija viendabīgs, tam bija vairāki novirzieni. Pats Markss, redzot kā tiek interpretēti viņa darbi, izteicās, ka viņš nav marksists.

1930-ajos gados Vācijā radās jauns marksisma novirziens – t.s. “Frankfurtes skola”. Viens no tās pārstāvjiem, Herberts Markūze (1898 - 1979) emigrēja uz ASV, kur strādāja ASV specdienestu labā. 1955.gadā iznākušajā darbā „Eross un civilizācija” Markūze, pa savam interpretējot Marksu un Freidu, ieskicē libidozas un atklātas seksualitātes sabiedrības pamatus. Šī Markūzes vīzija kļuva par pamatu nākamajiem tradicionālās sabiedrības noārdīšanas un izvirtību izplatības pasākumiem. Bet tas ne tuvu nav ne viss marksisms, ne marksisms vispār un pat ne “Frankfurtes skola” (cits “Frankfurtes skolas” pārstāvis Ērihs Fromms apsūdzēja Markūzi nihilismā un bezatbildīgā hedonismā).

Markūzes idejas savā bruņojumā ņēma ASV specdienesti un sākumā izmantoja tās nemieru novēršanai pašā ASV, transformējot arvien pieaugošo sociālistisko kustību seksuālajā revolūcijā. Pēc tam Markūzes idejas tika izmantotas cīņai pret PSRS. Tā kā nozīmīga daļa Rietumeiropas sociālistu bija izvirtuļi, viņiem imponēja Markūzes idejas un viņi gan sāka to realizāciju savās valstīs, gan uzsāka sadarbību ar ASV specdienestiem un kapitālistiem vispār (tādējādi nododot marksisma idejisko būtību), gan arī uzsāka cīņu pret pilnībā tradicionālo Padomju Savienību, kurā izvirtību izplatīšanas mēģinājumus sākumā apturēja Ļeņins, bet pēc tam kategoriski to pārtrauca Staļins (par ko homoseksuālistu – pedofilu aprindas Staļinu dziļi neieredz joprojām). ASV visa cita starpā panāca, ka markūziskie pseidosociālisti pamatīgi diskreditēja sociālismu Rietumeiropas valstu pilsoņu acīs.

Visbeidzot, kas vēl ir marksisms? Markss un viņa sekotāji savas teorijas uzskatīja par zinātni un objektīvām vēsturiskām un socioloģiskām likumsakarībām. Markss un Engelss, gatavojot savus darbus, izskatīja un izanalizēja ļoti lielu pirmatnējo materiālu daudzumu kādu nespēj apstrādāt daudzi mūsdienu zinātniskie institūti. Iespējams no mūsdienu skatu punkta var apšaubīt Marksa un marksistu nesatricināmo ticību humānam progresam un sociālistiskās sabiedrības rašanās neizbēgamībai (pēc fakta prakse rāda, ka ir arī citas iespējas, kuru attīstība pēc Hēgeļa beigsies ar nebūtību), tomēr tas nekādā mērā nemazina marksisma filozofisko, socioloģisko un metodoloģisko nozīmīgumu. Marksisma teorija ir joprojām nenovecojusi filozofiska un socioloģiska metodoloģija, kas cilvēkus, kuri to pārvalda un izmanto, paceļ augstākā līmenī, salīdzinājumā ar tiem, kuri to nezina vai tupi zākā. Tiesa, lai iegūtu šīs priekšrocības, ir jāizprot marksistisko atziņu būtība, nevis tikai virspusēji jāapgūst susloviskās marksistiskās dogmas.

Marksisma teorija tas ir instruments, kuru var izmantot dažādiem nolūkiem. Ar marksismu bruņojušies krievu un citu valstu komunisti veica ievērojamus sabiedriskus uzlabojumus. Bet marksismu studēja un studē arī kapitālisti, kuri izmantoja marksisma atziņas, lai, pirmkārt, nepieļautu jaunas sociālistiskas revolūcijas, un, otrkārt, lai realizētu kontrrevolūcijas, kas izdevās gan Padomju Savienībā, gan arī daudzajās ASV organizētajās “krāsainajās revolūcijās”. Tāpat marksisma atziņas izmanto arī homoseksuālistu – pedofilu aprindas izvirtību uzspiešanai sabiedrībai. Un tas, ka konservatīvie spēki norobežojas no marksisma un neizmanto to tradicionālās sabiedrības aizstāvēšanai un tradicionālās sabiedrības problēmu risināšanai, liecina kā minimums par šo spēku mazintelektuālismu un aprobežotību.

Salīdzinājumam, marksistisko metedoloģiju neizmantojošie sabiedriskie spēki ir, tēlaini runājot, bruņojušies ar nažiem, šķēpiem un lokiem, bet marksismu izmantojošie spēki ar automātiskajiem šaujamieročiem. Tāpēc nav brīnums, ka neoliberāļi visās frontēs sakauj konservatorus, neskatoties uz viņus atbalstošo spēku skaitlisko pārsvaru.

Rezumējot ir jākonstatē sekojošais: 1. Markūzes “marksisms” ne tuvu nav marksisms, bet ir kaut kas cits; 2. Saule nav vainīga, ka tā atspīd peļķē (ne Markss ne tā teorija nav vainīga, ka to savos nelietīgajos nolūkos izmanto arī homoseksuālistu – pedofilu aprindas); 3. Padomju Savienības marksisma versija (marksisms – ļeņinisms – staļinisms), kas kalpoja par ideoloģisko pamatu tradicionālai Padomju Savienībai, ir pilnībā tradicionāla; 4. Marksisms ir hēgelismā balstīta filozofiska, socioloģiska, vēsturiska un politiska mācība, kuras definētās likumsakarības un metodoloģija ir joprojām aktuāla un dod to zinātājiem un izmantotājiem ievērojamas salīdzinošās priekšrocības pār tiem, kuri tās nezin un neizmanto.

Tāpēc konservatīvajaiem spēkiem kā minimums vajadzētu pārstāt zākāt marksismu un norobežoties no tā vai normālas spriestspējas gadījumā vajadzētu sākt tā apgūšanu kaut vai aizsedzoties ar argumentu, ka “pretinieka izmantotie ieroči un cīņu metodes ir jāzin”. Protams, marksisms konservatoriem ir jāstudē tādēļ, ka tas paaugstinās to sabiedrisko procesu sapratnes līmeni un attiecīgi paaugstinās viņu rīcībspēju. Bet lai to izdarītu ir nepieciešams intelektuālās attīstības minimums, kurš ļauj saprast šī soļa nepieciešamību (tāpat bez šī minimuma cilvēki nemaz nespēs saprast marksisma būtību). No līdzšinējām latviešu konservatoru darbībām var secināt, ka ar to ir lielas problēmas, lai gan Baibas Rudevskas intelektuālā publicistika dod nelielu cerību, ka latviešu konservatoriem iespējams varētu parādīties arī smadzenes.

Būtu ļoti labi, ja Rudevskas kundze ar vīru atrastu laiku un pa tiešo iepazītos ar marksisma – ļeņinisma – staļinisma galvenajiem darbiem un nespriestu par marksismu pēc tendencioziem un nereti arī melīgiem aprakstiem (tai skaitā arī ne pēc tādiem kā Karla Poppera “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”). Lūk, marksisma iepazīšanas pamatliteratūras saraksts: F.Engelss “Ģimenes, privātīpašuma un valsts izcelšanās”, V.Ļeņins “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”, K.Markss, F.Engelss “Komunistiskās partijas manifests”, V.Ļeņins “Jaunatnes padomju uzdevumi. 1920.gada runa 3.komunistiskās jaunatnes kongresā” (Задачи союзов молодёжи), V.Ļeņins “Marksisma trīs avoti un trīs sastāvdaļas”, V.Ļeņins “Bērnišķīgā “kreisuma” slimība komunismā” (Детская болезнь «левизны» в коммунизме), F.Engelss “Antidīrings”, V.Ļeņins “Valsts un revolūcija”, J.Staļins “Marksisms un nacionālais jautājums”, J.Staļins “Ļeņinisma jautājumi”, K.Markss “Kapitāls. 3.sējums” (“Kapitāls” ir jāsāk lasīt ar trešo sējumu, jo tas satur sākotnējās Marksa piezīmes, definīcijas un tobrīd galveno politekonomisko darbu kritiku, kas pēc tam kā gatavi un sīkāk nepaskaidroti intelektuāli produkti tika izmantoti “Kapitāla” tapšanas procesā. Bez trešā sējuma pirmos divus “Kapitāla” sējumus ir ļoti grūti saprast. Pats Markss vēlāk atzina, ka “Kapitālu” ir uzrakstījis pārāk sarežģīti un šo trūkumu pēc Marksa nāves mēģināja labot F.Engelss, publicējot sākotnējās Marksa piezīmes kā “Kapitāla” trešo sējumu.), J.Staļins “Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR savienībā” u.c.

To līdz cik primitīvi zemiskām metodēm mēdz nolaisties antikomunisti savā analītiskajā raidījumā parāda krievu politologs Sergejs Kurginjans, kurš “pa punktiem” parāda kā antikomunists Vladimirs Žironovskis, izmantojot sabiedrības vairākuma nezināšanu, publiski un ļoti pārliecinoši izplatīja melus par Ļeņinu un viņa izteikumiem (https://eot.su/node/21473 ; http://eot-su.livejournal.com/2290125.html ).

Labs piemērs kā marksisma nezināšana vājina arī gudrus un spriestspējīgus cilvēkus ir

pati Baiba Rudevska. Rudevskas kundze ir izglītots cilvēks, acīmredzami daudz lasījusi, juriste, ar izteiktu loģisko domāšanu un spēju saprotami argumentēt savu viedokli, Turklāt bez vai ar minimālu juristu vidū plaši izplatīto morālo nihilismu, bet neskatoties uz to viņa izmanto tādu ideoloģizētu un izteikti propagandisku terminu kā “totalitārisms”. Izskatās, ka ne tās grāmatas ir lasītas un par pilnu ņemtas, kādēļ nav sapratnes ne par šī termina rašanos, ne patieso ideoloģisko nozīmi un drausmīgajām sekām, kuras visa cita starpā izpaužas arī to parādību izplatībā, pret kurām Rudevskas kundze ir sākusi cīnīties.

Izmantojot “totalitārisma” jēdzienu, K.Poppers manipulatīvi un maldinoši vienādoja Padomju komunismu un Vācu nacismu, tādējādi diskreditējot cilvēku vienlīdzības ideju, kas automātiski lielā mērā attaisno nacismu un paver ceļu citām antihumānām idejām, tai skaitā arī “hedoniskajam totalitārismam”. Šo Poppera veikumu, ideoloģiski cīnoties ar PSRS, attīstīja un plaši izplatīja ASV un Lielbritānijas struktūras. Paradoksāli, bet Rudevskas kundze, neskatoties uz savu antipadomisko noskaņojumu, ir tāda pati atvērtās sabiedrības ienaidniece kā “totalitārie komunisti”, tāpēc nevajadzētu brīnīties ka “atvērtās sabiedrības” adepti pret viņu izturas tāpat vai pat vēl ļaunāk nekā pret “putinistiem”.

Vēl no Rudevskas kundzes darbiem izriet, ka viņa marksismu uzskata par kaut kādu ļaunu mācību, kura par visām varītēm grib cīnīties un tādēļ ir izdomājusi “šķiru cīņu”. Patiesībā “šķiru cīņa” jeb lielu sociālo slāņu savstarpējā cīņa ir objektīvs sociāls faktors, kura likumsakarības ir jāsaprot kaut vai tāpēc, lai spētu aizsargāties no agresīvām sociālām lielgrupām pie kādām ir pieskaitāmas arī homoseksuālistu – pedofilu aprindas.

 

11. Jāmobilizē krievi.

Jau vairāk kā 20 gadus oficiozās Latvijas varasiestādes gan tieši, gan netieši, gan ar savu praktisko darbību parāda, ka to galvenā problēma ir krievi. Patiesībā krievi ir viena no lielākajām Latvijas sociālajām bagātībām, kuri tik tiešām var pārvērsties par lielu problēmu, ja tiks turpināta līdzšinējā idiotiskā nacionālā politika.

Rietumvalstu ideoloģiskās, ekonomiskās un politiskās agresijas apstākļos un neoliberāļu necilvēcību draudu kontekstā krievi ir ļoti nozīmīgs sociālais spēks, kuru aktivizējot un organizējot Latviju var pilnībā iztīrīt no neoliberālās zarazas. Krievi ir dabisks konservatoru elektorāts, prasmīgi izmantojot kuru, konservatori pietiekami īsā laikā un ar samērā minimālu resursu patēriņu var atstumt no varas pozīcijām neoliberāļus un pataisīt Latviju par vienu no tradicionālo vērtību citadelēm. Bet to ir jāprot izdarīt un tas kaut ko maksā.

Vispirms par krieviem. Latvijā ar krieviem mēdz asociēt visu t.s. “krievvalodīgos”, kas daļēji ir pamatoti, jo valodai kā vienojošam faktoram ir būtiska nozīme, bet kas lielā mērā ir maldinoši, jo Latvijas “krievvalodīgajiem” ir dažādas un nereti diametrāli pretējas mentalitātes un vērtības. Ja apskatām “krievvalodīgo” tautisko sastāvu, tad pie tiem pieder gan krievi un baltkrievi, gan ebreji un armēņi, gan arī poļi un ukraiņi. Mentalitātes tātad ir dažādas, ko īpaši labi raksturo daļa ukraiņu (galvenokārt rietumukraiņi), kuri idiotiska un suicidāla antikrieviskuma ziņā pagaidām paliek nepārspēti.

Vēl jāņem vērā, ka liela daļa “krievvalodīgo” (arī daļa krievu un baltkrievu) ir t.s. “laimes meklētāji”, kuriem “laba dzīve” ir augstākā vērtē par principiem, morāli un augstākām garīgām vērtībām. Šī daļa, lai gan var būt neapmierināta ar viskaut ko (arī ar tiesību ierobežojumiem), tā nav spējīga un pat negrib reāli cīnīties par kopējo labumu, tai skaitā tā nav gatava aizstāvēt tradicionālo sabiedrisko iekārtu. Tie ir t.s. “eiropas krievi”, kuri pēc savas vērtīborientācijas vairs nav krievi (poļi un ukraiņi ir citos laikmetos radīti “eiropas krievi”).

Attiecīgi varam secināt, ka no “krievvalodīgo” masām tradicionālas valsts aizstāvībai un radīšanai ir pulcējami vairums krievu un baltkrievu, kā arī labākā daļa no citu “krievvalodīgo” tautību pārstāvjiem (visi tie, kuri nav kļuvuši par “eiropas krieviem”).

Protams, lai mobilizētu krievus, ir jāatsakās no antikrieviskās, anti Krievijas un antipadomiskās retorikas un politikas. Tāpat struktūrām, kuras mobilizē tautas masas, ir jābūt godīgām, gudrām, pašaizliedzīgām un taisnīgām, pretējā gadījumā cilvēki vai nu vispār neatnāks vai arī ātri no tām atkritīs. Cilvēkiem ir jāredz, ka viņi veltīgi neizšķiež savu laiku un enerģiju egoistisku manipulatoru mazisko mērķīšu labā. Jo īpaši būtiski tas ir krieviem. Krievus ir ļoti grūti organizēt un mobilizēt bez sociālā taisnīguma principu reālas ievērošanas.

Neoliberāļi latviešu vidū intensīvi izplata mītu it kā krievi un Krievija ir pret Latviju un Latvijas suverenitāti, un tikai par to vien sapņo kā kārtējo reizi laupīt nabaga latviešu sūri un grūti izcīnīto brīvību. Patiesībā tā ne tuvu nav. Pirmkārt, krievi ar sapratni un cieņu izturas pret citu tautu vēlmi radīt savu valsti un dzīvot savā valstī un ir gatavi pēc iespējas tajā palīdzēt. Šī iemesla dēļ uz krieviem ļoti spēcīgu iespaidu atstāj arguments “šī ir Latvija” (tāpēc te ir jābūt tā un šitā kā latvieši uzskata par pareizu). Un šī iemesla dēļ Latvija varēja tik vienkārši izstāties no PSRS un tik daudzi Latvijas krievi atbalstīja LPSR transformāciju par Latvijas Republiku.

Otrkārt, Krievijas Federācija ne tuvu nav ieinteresēta Latvijas okupācijā. Krievijai tas nav nepieciešams, jo tā ir pārāk vāja un tai ir pārāk maz resursu, lai organizētu un uzturētu sabiedrības, kurās ir plaši un dziļi antikrieviski noskaņojumi. Kā saka “ar varu mīļš nekļūsi”, tāpēc nav prātīgi uzspiest savu draudzību un sadarbību. Tāpēc Krievija tautas, kuras nemīl krievus, atstāja savā vaļā, ļaujot tām pašām pēc saviem ieskatiem iekārtot savu dzīvi, un reaģē Krievija tikai uz tiešiem, atklātiem un nepārprotamiem uzbrukumiem.

Treškārt, augstāk minēto iemeslu dēļ ir acīmredzams, ka brīvību Latvija neizcīnīja, bet tā latviešiem tika no augšas piešķirta un tas lielā mērā notika ar Krievijas struktūru līdzdalību un plašu krievu tautas masu atbalstu.

Bet tas nenozīmē, ka Latvija nevar tikt “okupēta”. Jā, Krievijai nav izdevīgi “okupēt” vai kā savādāk pārņemt kontroli pār Latviju, jo vairākums iedzīvotāji to negrib, bet, ja Latvijas varasiestādes turpinās līdzšinējo agresīvo ārpolitiku un ļaus brīvi izmantot savu teritoriju Krievijas ienaidniekvalstu militāristiem, tad var izveidoties situācija, kad Krievija vienkārši ir spiesta tādā vai citādā veidā atrisināt problēmu, kura sāk radīt nozīmīgus draudus tās drošībai.

Jā, krievi ciena citu tautu vēlmi pēc savas valsts, bet, ja kāda tauta praktiski pierāda, ka pagaidām nav spējīga izveidot un uzturēt savu valsti vai arī ka tai valstiskums patiesībā nav nepieciešams un tas tikai bija aizsegs kaut kādu mazisku vēlmīšu apmierināšanai, tad krievi pret šādām tautām izturas labākajā gadījumā ar saprotošu vecākā brāļa pārākuma apziņu, bet sliktākajā gadījumā (ja nespējīgā tauta papildus ir arī augstprātīga un agresīva) ar nicinājumu.

Ja latvieši turpinās nodot neatkarības ideālus, aizsedzoties ar kuriem notika Latvijas izstāšanās no PSRS (tai skaitā arī latviešu valodu, kuru izspiež angļu valoda), ja latvieši turpinās atbalstīt antikrievu un anti Krievijas politiku, ja latvieši turpinās nodot pašas neatkarīgās Latvijas objektīvās intereses, ja latvieši turpinās “līst uz vēdera” amerikāņu, britu, skandināvu un citu ietekmīgu bagātnieku priekšā, ja latvieši turpinās atbalstīt deklaratīvi nacionālos, bet praktiski antilatviskos politiķus un to antilatviskās darbības, tai skaitā arī izvirtību izplatību, tad krievu pacietības mērs var būt pilns un viņi, konstatējuši ka latviešu nespēja uzturēt savu valsti ir pilnībā pierādīta, var sākt aktīvi rīkoties patstāvīgi un pa savam.

Tā kā krievi savā vairumā ir dziļi tradicionāli cilvēki un bērni viņiem ir kaut kas patiešām svēts, tad homoseksuālistu – pedofilu aprindu realizētā politika un impotento latviešu konservatoru pasīvā piespēlēšana neoliberāļiem vienā brīdī var izraisīt krievu dumpi, kurš ņemot vērā krievu mentalitāti un vēsturisko pieredzi, latviešu vājumu, Latvijas faktiskas okupācijas un suverenitātes zaudēšanas faktu, Krievijas tuvumu un ģeopolitisko situāciju, var izrādīties arī veiksmīgs. Un tad te būs pavisam cita Latvija, kurā latvietībai pilnīgi noteikti nebūs ierādīta goda vieta.

Tāpēc nacionālistiski noskaņotajiem latviešu konservatoriem nevajadzētu gaidīt, kad krievi sāks risināt samilzušās Latvijas problēmas un pašiem būtu pēdējais laiks sākt reāli cīnīties par savas valsts suverenitāti un uzplaukumu, kas vienlaicīgi ir arī cīņa par savu bērnu nākotni, pret sabiedrības maitāšanu un pret izvirtību uzspiešanu. Un ir pēdējais laiks šai cīņā iesaistīt krievus, kuru līdzdalība gandrīz garantēti nodrošinās konservatoru pārākumu pār neoliberāļiem. Un tādēļ neoliberāļi visām varītēm centīsies to nepieļaut, šķeļot konservatīvo vairākumu un kāpinot antikrievisko histēriju.

12. Jāizstrādā spēcīga konservatīvi – sociālistiskā ideoloģija kā nozīmīgākais cilvēku motivēšana un saliedēšanas elements

Lai gūtu nopietnus politiskus panākumus ir jāspēj motivēt un organizēt cilvēkus konstruktīvam darbam. Universāls darba organizācijas līdzeklis ir nauda, bet, pirmkārt, tikai ar to nepietiek (tikai par naudu strādā maziski un zemiski cilvēki), otrkārt, ar idejisko darbības motivāciju ir iespējams panākt daudz labāku rezultātu. Tāpēc kritiski būtisks jebkuras politiskās darbības, kustības un partijas elements ir ideoloģija, kura apvieno un saliedē cilvēkus un motivē tos noteiktai rīcībai. Un tāpēc latviešu konservatīvajiem spēkiem, lai nepieļautu izvirtību ieviešanu un izplatību, ir nepieciešama spēcīga ideoloģija, kura var būt tikai konservatīvi – sociālistiska.

12.1 Latvijas konservatīvi – sociālistisko ideoloģisko tēžu uzmetums.

Ģimene ir savienība starp vienu vīrieti un vienu sievieti (ideāli līdz mūža galam), kuras mērķis ir bērnu radīšana, izaudzināšana un vēlāka bērnu ģimeņu atbalstīšana.

Ģimene ir viens no sabiedrības pamatelementiem, bez kura nav iespējama sabiedrības pastāvēšana, tāpēc ģimenes atbalstīšana ir viena no svarīgākajām valsts funkcijām.

Ģimenes jēdziens ir konstants un nemainīgs. Jebkādi mēģinājumi mainīt ģimenes un tās mērķu sapratni vai arī ģimenes definīciju ir tīši vai netīši mēģinājumi iznīcināt ģimeni un līdz ar to arī sabiedrību kā tādu.

Ģimene nav noreducējama līdz cilvēku kopdzīvei un kopsaimniekošanai ar savstarpējās palīdzības un vēlmju apmierināšanas mērķi. Ģimene nav noreducējama līdz pastāvīgām seksuālām attiecībām un hedoniskai kopdzīvei. Ģimene ir kaut kas daudz vairāk, ko droši un nepārprotami apliecina bērnu radīšana un izaudzināšana. Tāpēc par ģimeni nevar tikt uzskatīta arī savienība starp 1 vīrieti un 1 sievieti, kuras mērķis nav bērnu radīšana un izaudzināšana.

Valsts mērķis ir radīt labvēlīgu vidi valsts iedzīvotāju ģimenēm un izaudzināt pēc iespējas fiziski un garīgi veselus, altruistiskus, mērķtiecīgus, gudrus un tikumīgi orientētus bērnus.

Valstij ir jānodrošina tikumiska audzināšana bērnudārzos, skolās un citās mācību iestādēs, kā arī tikumiska informatīvā vide, kurā netikumiska informācija, netikumiski rīcības modeļi, netikumiski un neestētiski tēli nav plaši izplatīti un ir grūti pieejami vai nav pieejami vispār.

Tikumība no vienas puses nozīmē tiklību, altruismu, iecietību, iejūtību, labsirdību un sapratni pret apkārtējiem, bet no otras puses neiecietību pret ļaunu, zemisku, egocentrisku, netiklu rīcību un cilvēkiem, kuri tā regulāri izturas.

Pirms laulībām un pirms bērna piedzimšanas nākamajiem vecākiem jāiziet obligāti bezmaksas laulības dzīves un bērnu audzināšanas pamatprincipu informatīvie kursi.

Izglītība un medicīnas aizsardzība ģimenēm ir prioritāra un bezmaksas (par valsts līdzekļiem).

Valsts uzdevums ir tāda tautsaimniecības plānošana, lai nodrošinātu visu iedzīvotāju pamatvajadzības (tīrs dzeramais ūdens, nekaitīga pārtika, apģērbs, dzīvesvieta, estētiska un veselībai nekaitīga apkārtējā vide, sabiedriski lietderīgs darbs, pārvietošanās iespējas, izglītības iespējas, brīvais laiks tikumiskai pašattīstībai), lai atvieglotu ģimenēm bērnu audzināšanas procesu un lai tiktu pēc iespējas izaudzināti fiziski un garīgi veseli, altruistiski, mērķtiecīgi, gudri un tikumīgi orientēti bērni.

Lai nodrošinātu pēc iespējas drošāku sabiedrības pastāvēšanu, mazatkarīgu no ārējām izmaiņām, valsts tautsaimniecībai ir jābūt maksimāli autarķiskai, lai kritiskās situācijās būtu iespējama sabiedrības pašnodrošināšanās ar pārtikas, energoresursu, tehnisko ierīču, celtniecības materiālu un informācijas minimumu.

Homoseksuālisms ir slimība (reproduktīvās funkcijas traucējums) un antisociāla parādība, kuras izpausmes pēc iespējas ir jāierobežo. Par homoseksuālistu, pirmkārt ir uzskatāms cilvēks, kurš piekopj homoseksuālu dzīvesveidu. Ar homoseksuālismu, satirismu, nimfomāniju un citām seksuālām pataloģijām slimiem cilvēkiem ir jābūt profesionāliem ierobežojumiem (tie nedrīkst būt administratīvie vadītāji, žurnālisti, audzinātāji, skolotāji, mācītāji, izglītības satura radītāji, tiesneši, prokurori, policisti, deputāti, virsnieki).

Latvijā kā otrā līmeņa valsts valoda jāievieš krievu valoda un kā otrā līmeņa pašvaldību valodas attiecīgajās pašvaldībās jāievieš latgaļu un krievu valodas. Tāpat ir jālikvidē nepilsoņa statuss.

Valsts likumiem ir jābūt vienkārši un skaidri formulētiem, tā, lai tos uzreiz pēc izlasīšanas (bez papildus uzziņām un precedentu meklējumiem) varētu saprast jebkurš izglītots vidusmēra cilvēks.

Latvijas iedzīvotāji elektroniskā un/vai rakstiskā formā ir jāinformē par visām likumdošanas izmaiņām, vienkāršiem vārdiem izskaidrojot izmaiņu nepieciešamību un būtību.

Par nozīmīgākajām likumdošanas izmaiņām ir jārīko valsts vai pašvaldību referendumi. Sarežģītos jautājumos, ja ir bažas par iedzīvotāju nekompetenci, ir jārīko konsultatīvie referendumi. Var noteikt speciālus referendumu datumus vienreiz vai divreiz gadā (piemēram, gada beigās un gada vidū).

Viss balsošanas un balsu skaitīšanas process ir jāfilmē un jātranslē internetā, ļaujot jebkuram saglabāt videokopijas, un jāsaglabā videoieraksti vismaz 20 gadus.

Par neattaisnotu nepiedalīšanos referendumā – administratīvs sods. Tāpat administratīvs sods jāparedz par pierādītu melošanu, smēķēšanu publiskā vietā, atrašanos alkohola un citu narkotisko vielu reibumā publiskā vietā, laulības pārkāpšanu un homoseksuāliem sakariem.

Visiem tiesu spriedumiem ir jābūt internetā publiski pieejamiem. Visas tiesas sēdes ir jāfilmē un nofilmētie materiāli jāsaglabā vismaz 20 gadus.

Jānosaka pilnīgs alkoholisku dzērienu un cigarešu reklāmas aizliegums. Alkoholiskos dzērienus un cigaretes speciālos veikalos jāatļauj iegādāties tikai pilngadīgiem vīriešiem, uzrādot pasi un reģistrējot pircēja pirkuma faktu.

Jānodefinē un jāievieš likumdošanā nacionāla uzņēmuma termins (nacionāls uzņēmums – uzņēmums, kurš ir reģistrēts Latvijā un kura īpašnieki ir dzimuši Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņi, kuri tādi ir ne mazāk kā 20 gadus, vai citi nacionāli uzņēmumi). Atkarībā no tautsaimniecības vajadzībām ir jāatbalsta attiecīgas nozares nacionālie uzņēmumi. Nacionālo masu mediju un citu stratēģisko uzņēmumu īpašnieki var būt tikai nacionālie uzņēmumi.

Pēc nepieciešamības jārealizē valsts infrastruktūras izbūves un uzturēšanas, izglītības, nacionālās programmatūras izstrādes un vides sakopšanas programmas, kuru ietvaros ir jārada valstij piederoši stratēģiskie uzņēmumi.

Jāpārskata starptautiskie līgumi un Latvijas dalība dažādās starptautiskās organizācijās un savienībās. Jādenuncē tie līgumi vai līgumu punkti, kuri no morālā viedokļa vai politekonomisko interešu viedokļa ir nepieņemami un/vai kuri ievērojami ierobežo Latvijas suverenitāti, un jāizstājas no attiecīgām savienībām un aliansēm.

Jāpāriet uz mažoritāru vēlēšanu sistēmu, kas dos iespēju arī radīt deputātu atsaukšanas mehānismus.

Visai latviešu un ārvalstu klasiskai literatūrai ir jābūt nopērkamai papīra formātā (valsts grāmatnīcās vai pēc valsts pasūtījuma), un tai ir jābūt bezmaksas pieejamai elektroniskā formātā. Bezmaksas elektroniskā formātā ir jābūt pieejamām visām iepriekšējo gadu mācību grāmatām.

Ir kategoriski nepieņemama masveida bērnu izņemšana no ģimenes. Bērna izņemšana no ģimenes ir galējs risinājums nopietnu noziegumu pret bērnu gadījumā. Valsts iestāžu uzdevums ir maksimāli palīdzēt ģimenei un izglītot to, nevis sakropļot bērnu likteņus, laupot tiem ģimeni, maznozīmīgu, otršķirīgu vai ne kritiski nopietnu vecāku pārkāpumu (vai tikai aizdomu par to) gadījumā.

Jāaizliedz vai ievērojami jāapgrūtina Latvijas bērnu adopcija uz ārzemēm.

Jāparedz administratīvā un kriminālatbildība par nepamatotu vai mazpamatotu bērnu izņemšanu no ģimenes, audžuģimenes vai aizbildņu ģimenes un cietsirdīgu (vai vienaldzīgu un formālu ar negatīvām sekām) izturēšanos pret bērniem no ierēdņu puses.

Jāpalielina sodi par smagiem noziegumiem pret bērniem un jāprioritizē to izmeklēšana. Ievērojami jāpastiprina pedofilijas izmeklēšanas pasākumi un cīņa pret pedofilu noziedzīgiem grupējumiem.

Jāizveido pastiprināta sociālo dienestu un citu ierēdņu lēmumu, finansiālās un personiskās neieinteresētības un morālās tīrības kontrole, kuri ir tiesīgi pieņemt lēmumus par bērnu izņemšanu no ģimenes.

Jāievieš vēlēts bērnu tiesībsarga amats pašvaldībās ar likumdošanā garantētu finansējuma minimumu tā darbībai un katrs bērnu izņemšanas no ģimenes gadījums personiski ir jāapstiprina arī pašvaldības vadītājam.

Jāpastiprina ārpusģimenes aprūpes iestāžu kontroli un to darbībai ir jāpiesaista labākie valsts pedagoģijas speciālisti un mācību spēki.

12.2. Kādēļ ģimene?

Viena no ģimenes kropļošanas un iznīcināšanas ideoloģiju pamatatziņām ir uzskats, ka bērnu izaudzināšanai nav obligāti nepieciešami to vecāki un pat ne radinieki un ka to var izdarīt jebkurš. Tas ir, bērnam nav nepieciešami vecāki, bet ir nepieciešami aprūpētāji. Un patiesi, daudzus bērnus, kuriem nav vecāku, ir izaudzinājuši sveši cilvēki. Tātad galvenā ir aprūpēšanas funkcija un tās veicēji. Attiecīgi var nodefinēt, kādam ir jābūt aprūpētājam un to ir iespējams kontrolēt. Tālāk, spēlējoties ar precedentiem, formulējumiem un aprakstiem, ir iespējams nonākt līdz secinājumiem, ka aprūpētājs var būt viens pats, ka viņi var būt vairāki (arī vairāk kā divi), ka nav būtiska aprūpētāja seksuālā orientācija, ka nav būtiskas aprūpētāju savstarpējās attiecības, ja tie ir vairāki, utt. Nu i viss, jaunās neoliberālās “ģimenes” modelis ir ieskicēts.

Ja teorētiski izaudzināt bērnus var arī aprūpētāji, tad to radīšanai vecāki tomēr ir nepieciešami (lai gan arī šo aksiomu neoliberāļi sāk jau apšaubīt). Tomēr būtiski ir, lai bērni tiktu izaudzināti pēc iespējas labāki. Tam ir nepieciešams, lai vecāku starpā būtu saskaņa, lai tie būtu fiziski un garīgi veseli un lai vecāki audzinātu savus bioloģiskos bērnus. T.s.”asinsbalss” ir spēcīgs papildus faktors, kurš dod iespēju vecākiem daudz lielākā mērā izjust un saprast savus bērnus un uzturēt audzināšanai nepieciešamo garīgo saiti starp vecākiem un bērniem. Protams, “asinsbalss” nav panaceja un tās iedarbība nav absolūta. Tāds izcils pedagogs kā, piemēram, A.Makarenko, organizējot aprūpi, visdrīzāk spētu izaudzināt labākus bērnus nekā daudzi vidusmēra bioloģiskie vecāki. Bet cik tādu makarenko vispār ir, vai viņiem kāds ļauj izvērst savu pedagoģisko darbību un kāds tam vispār ir sakars ar tiem amorālajiem sociālajiem konstruktiem, ko grib likt ģimenes vietā?

Ir acīmredzams, ka neoliberāļi neuzstāda sev par mērķi pēc iespējas labāku bērnu izaudzināšanu, pat otrādi. Neoliberāļi lej krokodila asaras par reālām tradicionālās sabiedrības problēmām, muļķojot aprobežotu un bezspēcīgu publiku, lai tā aizsegā radītu sabiedrisko kārtību, kura ir ievērojami sliktāka par tradicionālo sabiedrību.

Rezumējot, viens no galvenajiem ģimenes bezalternatīvisma faktoriem ir apstāklis, ka ģimenē tiek radīti un audzināti savi bioloģiskie bērni, kas dod iespēju plašām ļaužu masām izaudzināt labākus bērnus nekā tad, ja bērnus audzina sveši cilvēki. Bet ir arī citi faktori.

Ģimene un savu bioloģisko bērnu radīšana un audzināšana ir viens no pozitīviem un konstruktīviem egoisma izmantošanas veidiem. Caur saviem bērniem vecākiem ir iespēja turpināt, saglabāt un pilnveidot sevi. Bērni vecākiem dod dzīves jēgu. Ģimene un bērni ir viena no augstākajām radošuma izpausmēm, kas ir pieejama katram cilvēkam. Rūpes par bērniem ir viens no konstruktīvākajiem sabiedrības saliedēšanas veidiem.

Ģimene ir arī kā dabīgs filtrs, kurš atsijā daļu no tiem cilvēkiem, kuri nav piemēroti bērnu audzināšanai. Ģimenes nodibināšanai, vīrietim un sievietei ir jāizveido cieši saliedēts un saskaņots divu cilvēku kolektīvs. Ne visi to spēj. Bet, ja nespēj, tad ir liela varbūtība, ka šādi cilvēki nav piemēroti arī bērnu audzināšanai. Tas pats attiecas uz cilvēkiem ar reproduktīvās sistēmas traucējumiem (arī homoseksuālistiem). Ja cilvēkam ir kāda no šādām saslimšanām, tad viņš nav piemērots ne bērnu radīšanai, ne audzināšanai. Šiem cilvēkiem ir pamatīgi jāstrādā ar sevi un jāārstējas, un savas radošās spējas (ja tāds ir) tie var izpaust sabiedriskajā darbībā un kalpošanā citiem.

Neoliberāļi to visu nonivelē. Viņi paceļ normas līmenī dažādas novirzes un pataloģijas, pilnībā izkropļo ģimenes jēdziena būtību un tā visa rezultātā rada apstākļus, kad ne tikai ir ievērojami apgrūtināta pēc iespējas labāku bērnu radīšana, bet arī izveido apstākļus, kad tiek veicināta pēc iespējas sliktāku bērnu izaudzināšana.

13. Jāizstrādā tikumiskās cenzūras mehānismi.

Tā kā galvenais neoliberālās zarazas izplatīšanās avots ir masu mediji, tad tās apturēšanai ir vai nu vispār jāpārstāj ikdienā translēt neoliberāls saturs, vai arī jārada vismaz daži valsts mēroga masu mediji, kuri ir brīvi no neoliberālā kontenta. Lai to izdarītu, ir jāizstrādā teorētisks mediju satura kvalitātes vadības jeb tikumiskās cenzūras mehānisms, kurš pirmajā izdevīgajā gadījumā ir jāpielieto un turpmāk jāpilnveido.

Pirmkārt, teorētiski ir jābūt skaidram un nodefinētam, kādam mediju saturam vajadzētu būt. Noteikti izglītojošam, informatīvam, redzesloku paplašinošam, saprotamam, patiesam, informatīvi bagātam, attīstošam, noderīgam, interesantam un estētiskam.

Otrkārt, ir jānodefinē, kāds kontents mēdījos kategoriski nav pieļaujams un/vai ir nevēlams. Te ir jāmin neestētiski un sakropļoti tēli, agresīva un apdullinoša mūzika. Maziskuma, neveselīga dzīvesveida, zemiskuma, noziegumu, pataloģiju, nāves kulta un attiecīgu rīcības modeļu (tai skaitā alkoholisma, smēķēšanas, narkotiku lietošanas, seksuālu ainu, pornogrāfijas, vardarbības, slepkavību utt.) slavēšana, estetizācija, popularizēšana un veicināšana. Vēl ir jāmin realitātei neatbilstošs saturs, no ticamības viedokļa apšaubāmi materiāli un teorijas utt.

Treškārt, ja informatīvos nolūkos nepieļaujamais/nevēlamais saturs tiek publiskots, tad kādos apjomos un pie kādiem nosacījumiem. Acīmredzami, ka minimālās devās un komplektā ar pozitīvu saturu, kurš ietekmes ziņā “pārmāc” negatīvo. Tas var būt arī materiāls ar paskaidrojumiem par nevēlamā satura kaitīgo un/vai nāvīgo dabu un tā izplatības sekām.

Ceturtkārt, ir jābūt skaidram un pietiekami precīzi aprakstītam kādā veidā praktiski notiks potenciālā mediju satura kontrole un novērtēšana. Daļēji to var izdarīt ar personālatlases palīdzību (šī ir galvenā neoliberālās cenzūras metode) un instrukcijām, bet ar to ir stipri par maz, jo īpaši tādēļ, ka ir pietiekami daudz neviennozīmīga satura, kura potenciālo kaitējumu un ieguvumus ir jānovērtē augstākās klases ideoloģijas speciālistiem (tupi nocenzēt šādus materiālus nozīmē padarīt saturu neinteresantu un laupīt kontentam informatīvo bagātību). Tātad ir jābūt arī cenzoru komitejai.

Ja ir cenzoru komiteja, tad ir jāsaprot, pēc kāda modeļa tā strādās. Pirmais modelis: visi vai daļa materiālu pēc kaut kādiem vienkārši nosakāmiem kritērijiem tiek nodoti cenzoriem, kuri tos kaut kādā laika posmā izskata, koriģē, ja nepieciešams, un dod savus slēdzienus (ar pamatojumiem). Šī modeļa gadījumā ir pietiekami droši, ka nepieņemamais saturs netiks publiskots, bet tas prasa laiku un lieku resursu patēriņu.

Otrais modelis: cenzori novērtē jau publicēto saturu vai arī materiālus, par kuriem tiem prasa konsultācijas. Ja ir publicēts neatbilstošs saturs, tad tas tiek izņemts un notiek individuāls darbs ar tā autoru. Šī modeļa gadījumā tiek ietaupīts laiks un resursi, bet nav pilnībā garantēta “ētera tīrība”. Trešais modelis ir abu iepriekš minēto modeļu kombinācija dažādās proporcijās.

Piektkārt, cenzoru komiteja arī ir jākontrolē.

Viss iepriekš minētais ir jāizstrādā tīri praktiskām vajadzībām. Ja to neizdara un paļaujas tikai uz personisko “sajūtu”, tad pat viens cilvēks ātri vien nonāk pretrunās pats ar saviem lēmumiem un saturs kļūst nebaudāmi daudzšķautnains, neadekvāts un pretrunīgs. Tā kā mēdīju satura vadību var veikt tikai vairāku cilvēku kolektīvs, kurā katram ir savas pieļaujamā “sajūtas”, tad šī problēma parādās gandrīz uzreiz.

14. Jānodefinē un jāparāda izvirtību pārņemtās valstis, jānorobežojas no tām un kategoriski jāatsakās no to jaunākās prakses pārņemšanas.

Tā kā daudzās pasaules valstīs izvirtības jau ir guvušas plašu izplatību, ir jāapkopo, jāsistematizē un jāpublisko informāciju par to. Pirmkārt, tas nepieciešams cilvēku aizsardzībai, lai viņi zin ar ko var būt darīšana šajās valstīs un ar šo valstu pārstāvjiem. Otrkārt, lai zinātu, kas jau tuvākā laikā var sagaidīt Latviju, ja izvirtību izplatība netiks apturēta vai vismaz ievērojami bremzēta. Treškārt, lai norobežotos no šīm valstīm un nepieņemtu nekādu jaunāko šo valstu praksi.

Manuprāt, pašreiz galvenās izvirtībvalstis ir Norvēģija, Nīderlande, Lielbritānija, Kanāda, ASV (atsevišķi štati un federālās varasiestādes), Austrālija, Zviedrija, Dānija. Ceļā uz to un tuvu tam atrodas Francija, Vācija, Izraēla. Savs, pietiekami baiss ceļš, ar nozīmīgu necilvēcību elementu, ir Turcijai, Pakistānai, Katarai, Saūdu Arābijai, Taizemei, Malaizijai.

Ideālā gadījumā šādiem sarakstiem vajadzētu būt pamatotiem ar konkrētiem rādītājiem un/vai statistikas datiem (piemēram, viendzimuma “laulību” legalizācijas fakts, “piekrišanas vecums”, sodi par pedofiliju, pedofilijas statistika, adopcijas noteikumi, “naida runas” ieviešana, no ģimenēm izņemto bērnu īpatsvars, vardarbība ģimenē, vardarbība pret sievietēm, homoseksuālistu īpatsvars, homoseksuālisti vadošos amatos, pedofilijas skandālu esamība, mediju saturs, izglītības iestāžu saturs, prostitūcijas legalizācijas fakts, genderizācijas elementi utt.).

15. Jāveido un jāpublisko izvirtību atbalstītāju, bērnu tirgotāju un citu prominentu noziedznieku, kurus pagaidām nav iespējams saukt pie atbildības, saraksti.

Jāveido saraksti. Pamatoti un argumentēti. Gan savām vajadzībām, gan publiskošanai. Mazu resursu un vājuma apstākļos tas ir labs iedarbības līdzeklis, sākot no banālas iebiedēšanas un beidzot ar cilvēku informēšanu par amorāliem indivīdiem, kuriem nedrīkst ticēt.

Jāapkopo un jāpublisko politiķu balsošanas rezultāti, izteikumi, lēmumus un likumprojektus sagatavojušās un apstiprinājušās personas utt. Regulāri jāveic publisko personu un vadošo ierēdņu aptaujas un jāpublisko to rezultāti. Ir jāatjauno vismaz kaut kāda politiķu un ierēdņu personiskās atbildības sajūta, lai antisabiedriskas darbības vismaz netiktu veiktas tik atklāti un nekaunīgi.

Kontrmodernisma “projekts” (reliģiskie fundamentālisti, islāmisti, DAESH, neopagāni u.c. arhaiskie “atgriešanās pagātnē” sabiedriskie strāvojumi)

Mēģinot cilvēkiem uzspiest izvirtības un veicinot to plašu izplatību, automātiski sabiedrībā tiek pastiprināti arī pretēji spēki, kuriem izvirtības ir nepieņemamas. Lai nerastos nopietni konflikti ar šādi pastiprinātiem izvirtību pretiniekiem, kas var stipri apdraudēt postmoderniskā sabiedrības modeļa iedzīvināšanu, neoliberāļi ir izveidojuši un atbalsta arī citu, diametrāli pretēju “projektu”, kurš deklaratīvi iestājas par tradicionālo sabiedrību, bet faktiski to arhaizē, izkropļo, padara par rīcībmazspējīgu un plašām ļaužu masām nepievilcīgu. Šo “projektu” mēdz saukt par kontrmodernisma “projektu”.

Kontrmodernisma “projekta” būtība ir atgriešanās pagātnē – pēc iespējas arhaiskākā, primitīvākā, tālākā. Kontrmodernisma “projekta” ietvaros tiek izmantotas visas reliģijas un reliģiski strāvojumi (visvairāk islāms), tos primitivizējot, burtiskojot un egocentrējot. Ja galējo izvirtuļu postmodernisma “projekts” ir augsti tehnoloģizēts, tad kontrmodernisma “projektam” ir jārada tumsonīgu un primitīvām tehnoloģijām bruņotu mežoņu masas, kuras tehnoloģizētajiem izvirtuļiem neko nespēj padarīt un kalpo tiem kā savas kārtības bezalternatīvisma apliecinājums, lēts darbaspēks un “svaigas asinis”.

Neoliberāļi pasauli virza uz izvirtuļu postmoderniskās “pilsētas” un tradicionālo mežoņu “lauku” koncepcijas iedzīvināšanu. Nepatīk izvirtības un homoseksuālisti? Labi, tad laipni lūgti uz DAESH (t.s. “Islāma valsts”) tipa mežoņu teritorijām.

Vairāk par ASV lomu kontrmodernisko spēku radīšanā un par postmodernisma un kontrmodernisma “projektiem” var izlasīt S.Kurginjana grāmatā “Politiskais cunami”, kurā viņš pierāda un parāda ASV lomu t.s.”arābu pavasara” organizēšanā (http://www.kurginyan.ru/book.shtml?id=18 )

Vēl jāpiemin, ka neoliberāļiem kontrmoderniskie spēki ir ideāls propogandiskais sabiedrotais. Piemēram, ja autors neuzrakstītu šo nodaļu, tad neoliberāļi, neiedziļinoties augstākminētajos apgalvojumos, varētu vienkārši paziņotu, ka autors un cilvēki ar līdzīgiem uzskatiem ir DAESH teroristiem līdzīgi fundamentālisti. Ļoti ērti, vienkārši un efektīvi.

Tātad, lai vieglāk uzveiktu savus potenciālos pretiniekus, neoliberāļi tradicionālās sabiedrības ideoloģiskajā laukā rada “savējos ienaidniekus”, kurus atbalsta un plaši reklamē. Kā šādas saiknes piemēri ir minami DAESH, kuru faktiski izveidoja ASV militāristi. 2008.gada ASV prezidenta vēlēšanu kandidāts no Republikāņu partijas Džons Makeins pat nepakautrējās 2013.gadā fotografēties ar DAESH vadoņiem (lūk, bildes: http://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makkeins_islamavalsts.jpg ; http://infoagentura.files.wordpress.com/2015/07/00512_makeins_albagdi.jpg ). Cits piemērs – krievu okultais fašists, pseidopareizticīgais un kontrmodernists Aleksandrs Dugins, kurš ir gana cieši saistīts ar vienu no ietekmīgākajiem ASV ideologiem Zbigņevu Bžezinski, kas visa cita starpā savulaik aktīvi organizēja islāmistu teroristu kustību, cīņai pret PSRS Afganistānā (lūk, bilde: http://ic.pics.livejournal.com/sasha_bogdanov/8603983/362323/362323_original.jpg ; un, lūk, apraksti: http://eot.su/node/17822 ; http://eot.su/sites/default/files/books/SiD.pdf ).

Savukārt Latvijā plaši tiek izplatītas neopagānu un folkloristu kustības. Lielākā daļa cilvēku, kuri tajās ir iesaistīti, protams, pat neapjauš kādi ir šo kustību patiesie mērķi un ka šos procesus to augstākajā līmenī vada homoseksuālistu – pedofilu aprindas. Latvijā šīs kustības pagaidām ir salīdzinoši miermīlīgas, lai gan ir vērojams gan kaujiniecisks kāpinājums (Skyforger, Vilki u.c.), gan neopagānu tuvcīņas apmācību skolas, gan arī atsevišķi specvienību karavīri, kuri pēkšņi sevī ir atklājuši neopagānisko “serdi”. Tā ka viss notiek un, ja globālajiem neoliberāļu spēkiem ievajadzēsies, tad arī Latvijā atradīsies idioti, kuri to pārvērtīs arhaizētā “tuksnesī”, par kādu ir pārvērstas plašas Irākas un Lībijas teritorijas un par kādu cenšas pārvērst Ukrainas plašumus.

Novērtē šo rakstu:

30
28

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Mēs esam PAR

FotoMēs esam par Latviju, kura ir iespēja visiem. Mēs esam par brīvu cilvēku. Mēs ticam ikviena cilvēka tiesībām izdarīt savas izvēles un atbildībai par paša lēmumiem.
Lasīt visu...

12

Jebkurā civilizētā valstī tādai Čakšai sen būtu bijis jāatkāpjas

FotoVeselības ministre Anda Čakša nebeidz izbrīnīt. Ne velti, stājoties amatā sevi dēvēja par krīzes menedžeri un izcilu cilvēku pazinēju - psihoterapeiti. Šoreiz ministre ir izcēlusies ar paziņojumu par savu grūtniecību. Lai gan tā, cik var noprast, ir pašā sākuma stadijā, jo priecīgais notikums ir gaidāms tikai nākamajā gadā, A. Čakša, jau tērpusies brīva griezuma halātiņā, neslēpj savu topošās mātes prieku.
Lasīt visu...

21

Kučinska kungs, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas vientulībā nomirst mežā

FotoAugsti godātais Ministru prezidenta kungs Māri Kučinski! Iespējams, ka mēs dzīvojam divās dažādās un ļoti atšķirīgās pasaulēs, kur Jūsu pasaulē nav nabadzības un nav bērnu, kas klaiņo apkārt, nav ģimeņu, kas savus bērnus atstājušas novārtā, Jūsu pasaulē nav mazā Ivana, kas bezspēcīgi un visu pamests vientulībā nomirst mežā.
Lasīt visu...

12

Skarba replika par PVN un tiesām

FotoAr tiesisku valsti katrs var saprast ko citu – citam tā ir pārliecība, ka par katru noziegumu katrs noziedznieks tiks sodīts, citam – iespēja izbaudīt sava darba vai īpašuma augļus, citam – pārliecība, ka birojā neieradīsies reketieri un nepieprasīs samaksu par “jumtu”. Dažkārt „jumts” ir skaisti tērpies tiesneša, pašvaldības uzņēmuma vai politiski valdošas partijas paskatā. Man tiesiska valsts citu, prozaiskāku izpratņu starpā nozīmē arī to, ka, vēršoties tiesā, varu paļauties uz likuma varu un likuma nemainīgu piemērošanu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

FotoIesniedzējs atgādina, ka iepriekšējā sarakstē jau tika informējis Ministru prezidentu un Valsts prezidentu par Veselības ministrijas faktisko atteikumu veikt viņa kā ārstniecības personas resertifikācijas procesa tiesiskuma pārraudzību.
Lasīt visu...

21

Par dalītā īpašuma neatbilstību LR Satversmei: faktiski atjaunotas feodālās privilēģijas un likvidēta demokrātija

FotoTiesiskais pamats dalītā īpašuma radīšanai Latvijas pilsētās tika izveidots 1991. gada 20. novembrī, pieņemot likumu “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Zemes reformas mērķis tika pasludināts šā likuma 2. pantā:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

Garāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa...

Foto

Par uzpūsto depresijas problēmu

Jau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”,...

Foto

Kleptomānijas cēlonis

Retrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu...

Foto

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

Atbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku....

Foto

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

Daudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un,...

Foto

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

Jau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās...

Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...