Ko mums nozīmē 4. maijs?

Pasludināšana un atjaunošana

2011. gadā mainītais 4. maija svētku nosaukums nav mazsvarīgs sīkums Latvijas valsts pastāvēšanā. Tas bija un ir nostājas, pozīcijas, pašcieņas jautājums. Tur jau tā sāls, ka pirms 30 gadiem ar ierosinājumu Latvijas Tautas frontes (LTF) izstrādāto deklarāciju tikai "pasludināt", bet nepieņemt kā konstitucionālu dokumentu uzstājās arī Latvijas brīvības pretinieki!

Šādu priekšlikumu vēsturiskajā sēdē izvirzīja deputāts un pareizticīgo mācītājs Ivans Zotovs. Būdams baznīcas kalps, viņš gan neuzdrošinājās atklāti pievienoties padomju militāristu un interfrontistu frakcijai "Līdztiesība", kas balsojumu boikotēja, tomēr ar savu "atturēšanos" mēģināja cilvēkos sēt bailes un neizlēmību.

Par spīti pretspēku viltum un iebiedēšanai 1990. gada 4. maijā 138 Latvijas PSR Augstākajā padomē ievēlētie deputāti no 201 deputāta kopskaita nevis kaut ko "pasludināja", bet nepārprotami atjaunoja 1918. gada 18. novembrī dibināto un 1940. gadā okupēto Latvijas Republiku.

Par četrām balsīm pārsniegtais divu trešdaļu vairākums ļāva atbilstoši pašas Maskavas uzspiestajai Latvijas PSR Konstitūcijai, atbilstoši nevardarbīgas, parlamentāras cīņas principiem no padomju Latvijas atvadīties uz mūžiem.

No Latvijas PSR uz Latvijas Republiku

Lai neatkarības atjaunotājiem nekad nebūtu sevi jādēvē par Latvijas PSR deputātiem, no Augstākās padomes nama fasādes jau 4. maijā tika noņemta un okupācijas pagātnei nodota Latvijas PSR Augstākās padomes divvalodu izkārtne.

Liels bija bijušo deputātu pārsteigums, pavisam nesen uzklausot Rīgas domes Pieminekļu padomes aizrādījumu, ka "vēsturiskās patiesības" vārdā neatkarības trīsdesmitgades piemiņas plāksnē atkal būtu rakstāms, ka šo valsti atjaunoja nevis Latvijas Republikas, bet gan Latvijas PSR Augstākās padomes deputāti. Tātad Vilis Lācis, Augusts Kirhenšteins un citi?

Par laimi, Saeimas nama apķēpāšanu ar Latvijas PSR vārdu neatbalstīja arī pašreizējā Latvijas parlamenta vadība. Īstā patiesība jau ir tāda, ka 1990. gada 4. maijā, sabrūkot piecdesmit gadus izmelotai Latvijas PSR, pagaistot Latvijas PSR deputāta jēdzienam, izveidojās gluži vai pirms 100 gadiem sasauktajai Latvijas Satversmes sapulcei līdzīgs pārejas parlaments ar ļoti līdzīgu misiju un funkcijām. Pirmo kaut kādā veidā saistīt ar Krievijas impēriju tāpat kā otro ar PSRS būtu aplami un aizvainojoši vismaz tiem Tautas frontes frakcijas deputātiem, kas sevi nekādi nesaistīja ar padomju cilvēka jēdzienu.

Vai "padomju cilvēka" un Latvijas PSR deputāta "ancuku" maz iespējams piemērot PSRS ilggadīgam politieslodzītajam Intam Cālītim, "antisovetčikam" Oļegam Batarevskim, "nacionālistam" Jurim Dobelim vai LNNK dibinātājiem Eduardam Berklavam vai Einaram Repšem?

Brīvām pretpadomju personībām pārņemot un laužot vecās varas struktūras, Kremlis zaudēja pēdējās ietekmes sviras un juridiskos argumentus mūsu valsts neatkarības un tautas pastāvēšanas tiesību apstrīdēšanā. Citas, sev ierastākas un asiņainākas, "pretvalstiskuma" apkarošanas metodes dažādu ieganstu dēļ tas vairs nevarēja izmantot ar pilnu jaudu.

Ceļa bruģēšana

Lai kā arī nebūtu, 4. maija balsojums kļuva par spožāko Latvijas Trešās atmodas uzvaru pēc 1987. gada panākumiem Daugavas glābšanas kampaņā pēc grupas "Helsinki-86" protestiem pret okupācijas režīmu pie Brīvības pieminekļa, pēc LTF dibināšanas un Baltijas ceļa. Viena no laimīgākajām dienām mūsu un tautas mūžā.

Visus Atmodas gadus mēs uz to bijām gājuši. Pat pārmaiņu vēju saļodzītā Latvijas PSR Augstākā padome Tautas frontes ietekmē jau bija pieņēmusi divas Latvijas PSR suverenitātes deklarācijas, atcēlusi PSRS likuma pantu par komunistiskās partijas vadošo un virzošo lomu, apstiprinājusi likumus par valsts valodu un republikas ekonomisko patstāvību. Latvijas jaunieši vismaz formāli drīkstēja atteikties no pazemojošās iesaukšanas okupācijas armijā un izvēlēties alternatīvo dienestu dzimtenē.

Nozīmīgi, ka baltiešu deputāti kopā ar krievu demokrātu grupu arīdzan PSRS Tautas deputātu kongresā Maskavā Kremļa kongresu pilī 1989. gada 24. decembrī bija panākuši gluži neticamu balsojumu, kas 1939. gada 23. augusta Hitlera un Staļina slepeno vienošanos sadalīt Eiropu atzina par noziedzīgu un spēkā neesošu kopš tās parakstīšanas brīža. Lai kā Kremlis negribēja atzīt, PSRS varas leģitimitāte Baltijā un vienlaicīgi citās padomju okupētajās teritorijās saira acīmredzami.

Droši vien, vēlēdamies glābt neglābjamo, PSRS prezidents Mihails Gorbačovs 1990. gada 20. martā vēl vecajai Latvijas PSR piedāvāja it kā "jaunu" Savienības līgumu, lai arī viņam atgādinājām, ka Ribentropa un Molotova pakta atmaskojums PSRS Tautas deputātu kongresā norāda, ka Latvijai nav nekādas saistības un pienākumu arī pret "veco" līgumu.

Sekoja mājieni par prokremlisku anklāvu, kādus tagad Krievija izveidojusi Piedņestrā un Donbasā, dibināšanu Daugavpilī un varbūt pat Rīgā. Par to uz vietas savus piekritējus attiecīgi aģitēja Augstākajā padomē ar armijnieku un pretlatviskas publikas spēkiem ievēlētais pulkvedis Alksnis un deputāte Ždanoka. Neizdevās.

Taču to, kas sekos mūsu nepakļāvībai, 4. maija priekšvakarā uzskatāmi demonstrēja 11. martā neatkarību atjaunojušās Lietuvas ekonomiskā blokāde un padomju tanku vizināšanās Viļņas ielās. Mēs savukārt nedrīkstējām atteikties no pirmskara republikas pārmantošanas idejas, ļauties apvārdošanai un iebiedēšanai. Vairs nebija nekādu tiesību šaubīties par izvēlētā ceļa pareizību, lai ko tas arī nemaksātu.

Tādēļ LTF Neatkarības deklarācijas atbalstam 21. aprīlī Daugavas stadionā sasaucām ap astoņiem tūkstošiem visu līmeņu toreizējo padomju Latvijas tautas priekšstāvju uz sapulci – savdabīgu plebiscītu. Tādēļ Augstākās padomes pirmās sesijas iesākumā 3. maija agrā rītā LTF deputāti piedalījās svinīgā, nedaudz maģiskā rituālā, Brāļu kapos nododami svinīgo solījumu balsot par neatkarību, noklausīdamies Jura Rubeņa aizlūgumu par brīvību un nolikdami ziedus pie Mātes Latvijas kājām.

18. novembra nākotne

Viens no Tautas frontes garīgajiem dzinējspēkiem Jānis Škapars šajā Augstākās padomes sesijā notiekošo salīdzināja ar atpakaļgaitas ieslēgšanu 1940. gada okupācijas un sovjetizācijas procesiem. Savukārt cits LTF līderis Pēteris Laķis par Augstākās padomes virsuzdevumu izvirzīja Maskavas uzspiestās sistēmas neatgriezenisku izārdīšanu, "akmeņu izmētāšanu" un strauju "bēgšanu" no PSRS, tas ir, atgriešanos Eiropā. Vēl neviens nevarēja pareģot, kāds un cik ilgs būs važu saraušanas process. Skaidrs bija tikai mērķis – atgriezties pie 18. novembra valsts.

1990. gada 4. maijā tā tika atgūta tiesiski, morāli. Tā spēji atdzīvojās nacionālajā pašapziņā, kas laikam ir vissvarīgākais. Tās atdzimšanu pavadīja līksme un prieka asaras. 4. maijs, atdodams 18. novembri, gandrīz fiziski, pavisam sajūtami katram šī notikuma dalībniekam apliecināja Latvijas nezūdamību.

Par valsts atgūšanu de facto un starptautisko atzīšanu nācās vēl pacīnīties līdz 1991. gada 21. augustam, kad PSRS – un ne bez Baltijas tautu aktīvas palīdzības – sabruka pati. Nācās neziņā par nākotni aiz pusaizslēgtām padomju impērijas robežām vēl pārciest PSRS ekonomisko blokādi, VDK provokatoru un Tautas frontes apkarošanai dibinātās Interfrontes uzbrukumus, ar kailām rokām pret bruņotu spēku aizstāvēt 1991. gada janvāra barikādes. Vajadzēja turpināt parlamentāro revolūciju un nevardarbīgu pretošanos joprojām pastāvošajai PSRS varai un tās represīvajām iestādēm.

Šis unikālais periods, kad no Latvijas iedzīvotāju vairākuma vienotas rīcības, gribas, gara spēka, izšķiršanās bija atkarīgs ne tikai latviešu tautas liktenis, bet arī totalitārisma demontāža Austrumeiropā, nemaz nerunājot par demokratizācijas un atbrīvošanās procesiem PSRS iekšienē, pagaidām nav pietiekoši, akadēmiski izpētīts un novērtēts. Tam mobilizēt vēsturniekus, juristus, politologus, ekonomistus būtu Latvijas valsts neatliekams pienākums. Mūsu turpmākās pastāvēšanas un drošības interesēs.

Pārliecība pret pārspēku

Latvijas spējai pilnībā izrauties no PSRS un krievu armijas skavām 1990. gada 4. maijā varbūt īsti ticēja vai gribēja ticēt tikai tie Latvijas Augstākās padomes deputāti, kas balsoja par neatkarību. Tam noteikti ticēja Tautas frontes atbalstītāji gan tēvzemē, gan trimdā, neliels skaits Rietumu politiķu, kā arī mūsu sabiedrotie uz Baltijas brīvības ceļa. Maz, bet tik spēcīgi un vienoti pārliecībā, ka ar to pietika.

Vairākums lielvalstu vadītāju pēc 4. maija vēl diezgan ilgi Latvijai vēlēja ne vairāk kā veiksmi sarunās ar Kremļa varenajiem, lai arī nenoliedza, ka Baltijas valstu okupāciju neatzīst joprojām. Arī pašā Augstākajā padomē 63 pret Latvijas brīvību naidīgi noskaņotie deputāti – dažādu rangu komunistu partijas sekretāri, vissavienības militāro un pusmilitāro uzņēmumu direktori, padomju armijas un VDK virsnieki – galvenokārt nodarbojās ar iebiedēšanu un ieganstu meklēšanu PSRS prezidenta pārvaldes, tas ir, otrreizējas okupācijas ieviešanai.

Neatkarības atjaunotāju – Latvijas Republikas Augstākās padomes Tautas frontes frakcijas – spēks bija savstarpējā saliedētība par spīti visdažādākajiem uzskatiem un raksturiem, par spīti un arī pateicoties plašam iepriekšējās pieredzes spektram – no komunismam sen nelojāla kompartijas sekretāra līdz nacionālās pretestības cīnītājam, no profesora līdz fiziska darba strādniekam, no ārsta līdz dzejniekam.

Vienmandāta vēlēšanu apgabalos izturēdamas fantastisku konkurenci, līdz balsojumam par neatkarību nonāca tikai izcilas, patstāvīgi domājošas personības. Tomēr galvenais Augstākās padomes spēka avots bija milzīgais tautas atbalsts un uzticība. LTF apvienoja gan LNNK, gan citas tai brīdī atjaunotās vai jaundibinātās, bet neatkarīgai, demokrātiskai Latvijai uzticīgās kustības un partijas.

Deputāte un Augstākās padomes Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Ita Kozakeviča nodrošināja LTF frakcijas saikni ar nacionālajām kultūras biedrībām, kas nebija mazsvarīgi apstākļos, kad latvieši padomju militārā kontingenta un atvaļinātu militāristu pārpludinātā zemē atradās uz minoritātes sliekšņa. Latvijas kā visvairāk sovjetizētās un militarizētās Maskavas kolonijas Baltijā vājumu kompensēja LTF un Augstākās padomes ievērojami ciešāka sadarbība ar tautiešu trimdas organizācijām un trimdiniekiem, nekā tas notika Lietuvā un Igaunijā.

Zīmīgi, ka 1990. gada aprīļa vidū Vitas Matīsas un Jāņa Petera izlolotajā Rainim un Aspazijai veltītajā forumā Lugano piedalījās gan nākamais Latvijas Republikas pārejas parlamenta priekšsēdis Anatolijs Gorbunovs, gan nākamie atjaunotās Latvijas valsts prezidenti – Vaira Vīķe-Freiberga no Kanādas un Egils Levits no Vācijas.

Par šī foruma simbolu bija izvēlēts nemirstīgā Ķenča tēls ar Vecpiebalgas ratenīcu galvā. Tā starptautiski pieteicām savu atgriešanos Eiropā nevis kā pufaikciems, bet kā eiropiskām tradīcijām bagāta nācija.

Cerējām, ka mūsu Neatkarības deklarācijas koncepcijas autors, LTF un arī Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) juridiskais konsultants Egils Levits pēc Lugano foruma dosies uz Latviju, lai palīdzētu Augstākās padomes pirmās sesijas sagatavošanā. Padomju varai viņš tomēr šķita tik bīstams un tik ļoti vainojams latviešu izdzīvošanas gribas atjaunošanā, ka PSRS robežsargi Rīgas lidostā viņu aizturēja un izsūtīja no PSRS. Vēlāk tāds pats liktenis piemeklēja LTF politisko konsultantu no PBLA Jāni Riteni.

Paldies!

Esmu pārliecināts, ka tagadējais Valsts prezidents Egils Levits, ja apstākļi ļautu, šodien Rīgas pilī klātienē spiestu roku, pateiktos un Latvijas Republikas augstākos apbalvojumus pasniegtu daudziem neatkarības atjaunošanas trīsdesmitgadē pelnīti apbalvotiem Tautas frontes administrācijas, nodaļu, vēlēšanu centra darbiniekiem, 4. maija uzvaru kaldinājušiem žurnālistiem, televīzijas un kino operatoriem, režisoriem.

Pateicoties viņiem, tiem tautfrontiešu un atbalstītāju tūkstošiem, kas ne tikai pie Jēkaba ielas nama, bet visā Latvijā un trimdinieku mītnes zemēs skaitīja līdzi katru PAR balsi, pēc pusgadsimta ciešanām uzveicām mūsu un ne tikai mūsu tautu deldējušo pandēmiju, ko sauca par PSRS.

Viņiem, mūsu stingrajai aizmugurei, sargiem, balstam, soģiem un īstajiem Latvijas atjaunotājiem, šodien saku paldies visu par Latvijas neatkarību balsojušo Augstākās padomes deputātu vārdā. Tagad 1990. gada 4. maija izvēle būt un palikt brīviem ar tikpat lielu atbildību un drosmi jāapstiprina katrai nākamajai Latvijas pilsoņu paaudzei.

Novērtē šo rakstu: