Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Īstenība jau nemaz tik slikti mēs nedzīvojam. Mūsu zeme ir pārpilna ar gudrajiem, kurus nekas nespēj satraukt. Tas tādēļ, ka mēs esam sapratuši dzīves dziļāko jēgu. Mēs visu zinām un saprotam. Mēs visu varam izskaidrot. It īpaši labi tas izdodas runājot par jau pagājušiem notikumiem. Mūsu galvenais reliģiskais rituāls – tā ir neatlaidīga bezmaksas brīnuma gaidīšana.

Kādu laiku atpakaļ Dievam apnika mūsu pārlieku pacietīgā gaidīšana, un Viņš radīja brīnumu – piešķīra mums neatkarību. Apmierināti ar savas reliģijas panākumiem, mēs turpinājām gaidīt citus brīnumus. Piemēram, uzplaukumu un labklājību. Un mūs pilnīgi nemaz nesatrauc dzīves īslaicīgums. Mēs uzvedamies kā nemirstīgie, kam neviens ķieģelis uz galvas nevar uzkrist, varbūt vienīgi kāds maiss ar konvertējamu valūtu.

Mūsu tauta ir pilnībā brīva no mazvērtības kompleksa. Visu zinot, mēs atrodamies pastāvīgā gaidu stāvoklī. Īpaši nepiepūloties, mēs vērojam apkārt notiekošās pārmaiņas – jaunus lielveikalus un jaunas ārzemju mašīnu markas, jaunus teleseriālus un jaunus miljonārus. Mēs uz to visu raugāmies kā uz likumsakarīgu mūsu gaidīšanas rezultātu. Teorētiski ar laiku mums viss būs. Galvenais to visu sagaidīt.

Mūsu dzīve ir kā nesagraujama paradīze. Visādi okupanti nāk un iet, bet mēs paliekam mūžīgi. Slinki to visu vērojot, mēs brīnāmies, ko gan tie okupanti tā pie mums lien?  Varbūt viņi mūs apskauž un tādēļ cenšas ar visādiem līdzekļiem pievērst sev mūsu uzmanību?  Te viņi mums atņem pēdējo govi, te atkal uzbāžas ar humāno palīdzību. Rodas iespaids, ka viņi uz pakaļkājām mūsu priekšā gatavi dejot, lai tikai kaut kā par sevi mūs ieinteresētu.

Bet mums par to visu nošpļauties. Mēs gaidām brīnumu. Un brīnuma gaidīšana ir ļoti sarežģīta iekšēja garīgā prakse. Tā neļauj mums savu uzmanību novirzīt kaut kam citam. Mēs esam ievietojuši sevi Visuma centrā, mēs eksistējam citā dimensijā. Mūsu iekšējo pasauli  nav iespējams paverdzināt vai iznīcināt. Mēs esam nejūtīgi pret apkārtējiem notikumiem. Mūsu domu plūdums atrodas ārpus notikumiem un laika.

Mēs vairs neatceramies savu piedzimšanu, savu vēsturi, un tādēļ mēs nezinām savu vecumu. Bet citādi mēs zinām visu. Mūs neviens nav spējīgs strīdā uzvarēt, jo tikai mēs zinām patiesību. Tāpēc vislabākais sarunu biedrs, ar ko strīdēties, esam mēs paši.

Mums nav vajadzīga mērķtiecība. Mēs paši esam mērķis. Mums nevienu nevajag, bet mēs esam vajadzīgi visiem.  Mēs ļoti labi protam dot pamācības un risināt citu valstu un tautu problēmas, jo pašiem savu vērā ņemamu problēmu mums nav.

Pacietība mūsu vidū ir radījusi veselu plejādi slinku romantiķu, kas gadiem ilgi, glaudot savus  vēderus, spēj domāt par tādiem mūžīgiem jautājumiem kā pasaulē valdošā muļķība un aprobežotība, kam mēs savā gudrībā stāvam pāri.

Mēs gaidām bezmaksas brīnumu. Mēs nepiedalāmies nekādos protestos vai demonstrācijās. Mēs zinām, ka viss mums tāpat būs. Un, ja arī mums paši no sevis pīrāgi mutē nelido, tad tikai tādēļ, ka šobrīd nav lidošanai piemēroti laika apstākļi.

Mums ļoti svarīgi ir visu izskaidrot un ielikt zināmos rāmjos. Nav pat īpašas nozīmes tam, ja šie mūsu izskaidrojumi dažreiz neatbilst patiesībai. Svarīgi ir, ka tā mēs spējam izdarīt prognozes. Bez prognozēm mēs dzīvotu vienās bailēs. Mūsu prognozes –  tā tomēr ir garantija un drošības sajūta.  Un garantijas mums ir vajadzīgas. Dzīvojot pēc mūsu rāmjos ieliktajiem izskaidrojumiem, mēs zinām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt. Kas mums jāuzņem kā neizbēgams ļaunums un kāda gaiša nākotne mūs sagaidīs, ja pārdzīvosim kārtējo grūto pārejas periodu.

Arī agrāk, kad cilvēki zemeslodi uzskatīja par plakanu disku, gudrākie no viņiem centās neaizpeldēt ar saviem kuģiem pārāk tālu jūrā, lai nepārkristu pāri zemes malai. Un tā viņi pasargāja sevi no Kolumba slavas un nāves.

Balstoties uz savām rāmjos ieliktajām zināšanām, arī mēs sargājam sevi  no nezināmā. Mēs zinām, kas mums jādara politikā un ekonomikā, lai nepārkristu pāri zemes malai. Mēs zinām, kur ņemt kredītus, ko ieķīlāt un ko pārdot, lai iegūtu naudu. Mēs zinām, ka ražošana mūsu valstī  nav rentabla, un piekrītam visu vajadzīgo importēt no citām valstīm, jo tas ir ekonomiski izdevīgāk.  Mēs zinām arī to, ka cilvēki nespēj staigāt pa ūdeni, tādēļ, nokļuvuši ūdenī, mēs piekrītam noslīkt, jo tas mums ir saprotami.

Kad mēs zaudējam roku vai kāju, mēs zinām, ka jaunas ekstremitātes mums neizaugs. Atšķirībā no mums krabji to nezina, un iespējams, ka tādēļ viņiem pazaudēto spīļu vietā izaug jaunas. Bet tas nav galvenais. Prognoze ir svarīgāka par rezultātu, jo prognoze dod drošības sajūtu. Vienas muļķības vietā mēs viegli izdomājam citu un padarām to par realitāti savā apziņā. Būtībā tas jau nemaina cilvēkus, mainās tikai neizbēgamās muļķības mēroga attiecības viņu smadzenēs.

Mēs visi zināmā mērā esam kā indiešu kinofilmu varoņi. Mēs ticam neticamām lietām. Mēs ticam, ka ķēkšas var vadīt valsti, ubagi viegli kļūt par bagātniekiem, bet rūdīti noziedznieki krustdūrienos izšūt sedziņas un gatavot mums Ziemassvētku dāvanas. Kopš tā  laika, kad pār pasauli ir sākusi valdīt nauda, mēs esam gatavi ticēt jebkam. Ja tikai par šo ticību kāds mums samaksā honorāru.  Īstenība vairs nevienu neinteresē. Tā šodien nav pieprasīta prece, jo par to neviens neko nemaksā. Naudas autoritāte ir atņēmusi autoritāti cilvēkam. Mēs kādā ieklausāmies tikai tad, ja viņš māk sevi pasniegt kā preci.

Arī humānisma idejas mums ir prece. Visās malās tiek runāts par cilvēktiesībām un iekārtotas patversmes klaiņojošiem dzīvniekiem. Ja arī kādreiz uz brīdi liekas, ka kaut kas ar to visu nav kārtībā, tad kāre pēc naudas mums to liek ātri aizmirst.

Kādreiz mūsu tautas vīrieši bija bruņoti. Ar ieročiem rokās viņi aizstāvēja tiesības uz savu zemi, brīvību un taisnīgumu. Tādēļ tolaik izvēlētajiem valstsvīriem bija jābūt ļoti piesardzīgiem un jāuzmanās, lai viņu lēmumi un rīkojumi tiešām nāktu par labu tautai. Pretējā gadījumā tāds līderis savu atgriezenisko saiti ar vēlētājiem varēja saņemt nevis avīzē publicēta kritiska raksta, bet gan svina bumbiņu veidā. Tas uzliek pienākumus.

Katra atsevišķa indivīda gatavība kļūt par bruņotu opozīciju ļoti stimulē valdošos un vadošos līderus konstruktīvam darbam. Un runa šeit ir nevis par politiskām slepkavībām, bet gan to sajūtu, kāda rodas personībai, kam dotas reālas iespējas aizsargāt savu dzīvību, godu un īpašumu bez starpnieku palīdzības.

Tagad dažādu viltīgu juridisku manipulāciju rezultātā mūsu vīrieši kļuvuši līdzīgi gaiļiem, kam apvīlēts knābis un izrauti pieši. Viņiem gan ir tiesības protestēt, bet viņiem nav tiesību nēsāt ieročus. Tas ir tikpat kā seksa aizliegums kopā ar tiesībām precēties. Bet, ko cilvēks nespēj aizsargāt, to viņš parasti zaudē.

Nav ieroču, nav arī drošsirdīgu līderu un progresa. Mēs vairs neprotam atbildēt par saviem vārdiem un izliekamies, ka tā ir bijis vienmēr. Un iespējams, ka grūtības rada nevis sliktie līderi, bet gan tas, ka mēs vāji pārzinām šaujamieročus. Tagad mēs spēju ātri šaut esam nomainījuši pret spēju tālu špļaut. Apdraudējuma trūkums nosaka mūsu valdošās elites kvalitāti un līdz ar to arī visu mūsu dzīves kvalitāti.

Kādreiz izvēlētie tautas vadoņi bija savu vēlētāju cienīgi. Arī tagad mūsu vadoņi ir savu vēlētāju cienīgi. Vienīgais, kas ir mainījies, tā ir vēlētāju kvalitāte. Kādreiz mūsu tautas vīrieši, aizstāvot savas tiesības, ķērās pie ieroča, tagad viņi ķeras pie sirds. Varbūt mums tomēr mazliet pietrūkst mūsu personīgā nozīmīguma izjūtas.

Toties mūsu politiķi ir vētraini erotomāni. Viņi mīl spēlēt mazas meitenītes, kurām visādi nelabi tēvoči atņem nevainību. Tas, ka nevainību var atņemt tikai vienu reizi, šīs spēles noteikumos neietilpst. Tādēļ šo noslēpumaino procesu katrs politiķis cenšas pārdzīvot vairākkārt.

Gandrīz katru dienu, atverot avīzi vai ieslēdzot televizoru, mēs varam uzzināt kārtējo cūcību par kādu politisko partiju, politiķi vai amatpersonu. Un tā, protams, ir informācija par to, ko kurš, kur un cik ir nozadzis. Kurš ir gatavs pārdot dzimteni kopumā, bet kurš pa daļām. Kurš par to prasa lielāku, kurš mazāku cenu.

Spriežot pēc tiem netīrumiem un samazgām, ko mūsu politiķi pirms kārtējām vēlēšanām gāž viens otram uz galvas, mūsu valstī tautas ienaidnieku ir daudz vairāk nekā pašas tautas.

Mums nav politiķu, kuru labo vārdu varētu aptraipīt. Nevar notraipīt to, kas jau ir notraipīts. Tāda laba vārda viņiem vispār nav.

Tajā pašā laikā politiķu savstarpējie ķīviņi notiek tā gurdeni, bez īpašām kaislībām un fanātisma. Iespējams, ka kompromātu meklēšana viņus ir nogurdinājusi. Šādas kompromātu cīņas bieži līdzinās kodolbruņošanās sacensībām, kur pretējām pusēm azotē savākts tāds daudzums iznīcinošu faktu, ka atklāta to pielietošana nes nāvi abām karojošām pusēm un tādēļ karu padara bezjēdzīgu.

Priekšvēlēšanu kampaņu rīkotāji zina, ka mūsu tautai patīk balsot „pret”. Tādēļ, lai uzvarētu vēlēšanās, ir jāizdara tā, lai tauta balsotu pret taviem konkurentiem. Nav jāreklamē savas pozitīvās īpašības (jo tādu jau parasti tik pat kā nav). Ir jāatmasko citu grēki, lai uz šī fona pats varētu izskatīties pievilcīgs.

Ņemot to vērā, vēlēšanas mūsu valstī mazliet līdzinās konkursam uz labākā nelieša vietu. Bez šiem neliešiem mēs nespējam iedomāties savu dzīvi. Tādēļ, ja kāds atkal kārtējo reizi atmasko sliktos valstsvīrus, mēs visi piekrītoši mājam ar galvām un pēc tam, apmierināti ar sevi, snauduļojam tālāk, gaidot brīnumu. Galvenais ir sirdsmiers.

Cilvēki ciena tādus valstsvīrus, kas viņus prot apzagt nemanāmi – tā, lai sirds par to nesāpētu. Un, pat atmaskoti savās netīrajās darbībās, šie valstsvīri, kļūstot par vispārēju nosodījuma objektu, mums palīdz mierīgi gulēt. Jo, ja tu skaidri zini, kas ir vainojams pie visām tavām nelaimēm, tu izjūti iekšēju atvieglojumu. Tev ir pilnīga skaidrība, kurā virzienā izliet savu žulti, kratīt savu dūri, lai pēc tam varētu mierīgi gulēt. Tā mēs visi kopumā ar pilnām tiesībām varam justies kā gudri, skaisti, cienījami cilvēki, kuri tikai un vienīgi vadošos krēslos ielīdušo savtīgo, negodīgo, ļauno muļķu dēļ netiek paradīzē.

Lai šī sistēma strādātu, mēs esam radījuši valsti, kur būt par oficiālu nelieti ir gan ienesīgi, gan godājami. Mēs esam ļoti humāna, attīstīta sabiedrība, kur cilvēki mīl un  ļoti labi saprot viens otru. Mēs mīlam burkšķēt un žēloties, un, paldies Dievam, mums tam ir radīti visi apstākļi. Patīkami, kad augšas var dot tautai tieši to, ko tā vēlas. Vēl jo vairāk, ka tas nemaz nav tik  grūti.

Valstī, kur katrs sevi izjūt vismaz par Napoleonu vai Kleopatru, grūti no sev līdzīgo vidus kādu ievēlēt valdošos amatos. Varbūt tieši tādēļ tiesības sēdēt mīkstos krēslos mūsu valstī tik viegli tiek cittautībniekiem. Mēs spējam panākt vienprātību ar jebkuru, tikai ne paši ar sevi. Mūsu viszinība neļauj  mums no pašu vidus izvēlēties priekšniekus. Tur, kur visi gudri, atsevišķs gudrais nevar izcelties. Mūsu sabiedrība ir tik gudra, ka tiem kas grib būt līderos, šo gudro tautu par sevi ir ļoti grūti ieinteresēt.

Un ir vēl viena viltība, kāpēc mēs visas svarīgākās lietas uzticam citiem. Uzticot kaut ko svarīgu citiem, mēs automātiski atbrīvojam sevi no iespējas kļūdīties un no iespējamās atbildības. Mums ir svarīgi, lai kļūdās citi, nevis mēs. Lai tie sliktie būtu citi, nevis mēs. Bezatbildība palīdz vairot pašapziņu. Novērojot citu kļūdas un neveiksmes, mēs priecājamies par patiesību, kuru intuitīvi jau bijām nojautuši. Atklājoties kāda valstsvīra negodīgajai vai muļķīgajai rīcībai, mūsu pašapziņa tiek vairota ar domu, ka intuitīvi mēs to jau bijām paredzējuši.

Īstenībā mēs ļoti neieredzam savu valstiskumu. Ja nu reiz liktenis ir mūs piespiedis pie sienas un piešķīris savu valsti, mēs darām visu iespējamo, lai to sagrautu. Mēs pieņemam visabsurdākos un stulbākos likumus, izdodam visdebilākās instrukcijas, rīkojumus, norādījumus, aizliegumus. Ieviešam vistuvredzīgāko nodokļu politiku, izveidojam vissmagnējāko un trulāko birokrātiju. Visi mēs, sākot no prezidenta un beidzot ar pēdējo tirgus sievu, esam slepeni sazvērējušies pret savu valsti. Mēs izvairāmies no nodokļu maksāšanas, mēs viens otram dodam un ņemam kukuļus, mēs nodarbojamies ar kontrabandu, mēs zogam un draudzīgi dalāmies sazagtajā. Un tas viss tiek darīts tikai ar vienu mērķi – pierādīt sev, ka jebkāds valstiskums ir ne tikai mūsu, bet arī jebkura cita saprātīgi domājoša cilvēka ienaidnieks.

Nodokļu maksāšana – tas ir dabas likums. Ja tu gribi strādāt par ugunsdzēsēju, maksā nodokli ar ādas apdegumiem, mīli iedzert degvīnu, maksā ar aknu cirozi, gribi ēst taukus ēdienus – maksā ar žultsakmeņiem. Šādi nodokļi nav nekas patīkams un tas mūs uztrauc. Ne velti mēs, apmeklējot kapsētas, izjūtam neparastu mieru. Tas tādēļ, ka šeit neviens nemaksā nodokļus.

Lai nemaksātu nodokļus, gudri cilvēki rīkojas radikāli – viņi vienkārši nepiedzimst šajā pasaulē. Visi pārējie naivi cīnās par tiesībām dzīvot un par to nemaksāt. Kādi tik nodokļi nav izdomāti! Jāmaksā ir ne vien par to, kas jums ir, bet arī par to, kā jums nav. Piemēram, bezbērnu nodoklis. Te ir jāmaksā par nevarēšanu vai negribēšanu radīt bērnus. Vai tas nav asprātīgi?! Šādā veidā nodokļu inspektors pavisam nemanāmi ir ielīdis jūsu gultā un aptausta jūsu ģenitālijas. Bet tas viss mums ir ļoti saprotami, jo katrā no mums sēž tāds nodokļu inspektors. Vai gan kas cits liek ļaudīm interesēties par kaimiņa ienākumiem, ja viņš nekur nestrādā.

Mums nav vajadzīgs valstiskums, mums ir vajadzīgas privilēģijas. Katrreiz, kad mums izdodas kaut vissīkākajā viedā pārkāpt kādu likumu, kādu valstiski noteiktu normu un palikt nesodītiem, mēs izjūtam šīs privilēģijas. Mēs esam atbrīvojušies no valsts un paši kļuvuši par valsti. Ne tikai Francijas karalis savulaik varēja teikt: „Valsts – tas esmu es!” Pie mums to vairāk vai mazāk izjūt katra amatpersona, kas ņem kukuļus. Jo, apdomājot vajadzīgā kukuļa lielumu, mēs personīgi realizējam saprātīgu nodokļu politiku. Mēs vairs neesam abstraktas skrūvītes valsts aparātā, mēs paši esam šī valsts.

Daži mūsu valstsvīri paziņo, ka viņu mērķis ir iznīcināt korupciju, un ar šo mērķi startē vēlēšanās. Ievērojiet, nevis ar mērķi radīt ziedošu valsti, bet gan ar mērķi iznīcināt korupciju.  Bet korupcija - tā taču nav tikai pērkamība un pārdošanās, tā ir arī izveicīgu, uzņēmīgu cilvēku savstarpēja apmaiņa ar vērtīgiem pakalpojumiem.

Vai tiešām mūsdienās mūsu valstī atradīsies kaut viens psihiski vesels cilvēks, kurš spējīgs ticēt, ka valdība, parlaments, viss valsts aparāts iet uz darbu tikai tādēļ, lai saņemtu oficiālo algu?! Kad, kur, kādā valstī vispār var notikt tādas lietas? Visiem taču ir viena patiesība: kad roka roku mazgā, abas tīras. Un tikai galīgs idiots var pretoties šādai higiēnai. Tādēļ galvenais ir panākt, lai mūsu valstī valdošos amatos būtu iespējami talantīgāki korumpanti. Labāk uzticēties darbīgam, apsviedīgam bandītam, kas raušot naudu sev, vēl arī priekš tautas rada neskaitāmas jaunas darba vietas, nevis nūģim, kas, neko nedarot, tikai sēž savā krēslā un gaida kukuli. Korupciju vajag cienīt un audzināt. Jo kulturālāka un izglītotāka tā ir, jo efektīvāk tā strādā.

Dzīvnieku vidū darbojas dabīgā izlase. Vājākie indivīdi vienmēr iet bojā pirmie. Starp cilvēkiem viss ir otrādi. Veselīgajiem un stiprajiem zēniem pienākums ir mirt kaujas laukā, bet nīkulīgajiem, vārgajiem ir tiesības laizīties gar meitenēm frontes aizmugurē. Veselos gaida šinelis, bet slimos un vārgos līgavas. Arī mūsu tautu pagātnē visai smagi ir skāris šis princips.

Tomēr dabīgā izlase nestrādā arī miera laikā. Mēs, tāpat kā citas civilizētas valstis, esam iekļuvuši medicīnisko sasniegumu cilpā. Slimajiem netiek ļauts nomirt, tādēļ arvien mazāk dzimst veselo. Tie, kam vieta būtu kapsētā, sevi uztur pie dzīvības ar zālēm un vairojas. Bet, ja mēs tiksim ierauti kaut kādā liela mēroga karā vai globālā katastrofā, tie tūkstoši veselo vairs nespēs aizstāvēt tos simtus tūkstošus slimo un vārgo. Diemžēl pagaidām vēl vispārēju briesmu brīdī tiesības uz dzīvību nevar nopirkt ar medicīnas izziņu vai augsti stāvošas personas rekomendācijas vēstuli. Bet mēs pie tā strādājam.

Ļaunas mēles melš, it kā mums esot pazudusi kopības sajūta. Mums neesot kopēju interešu un uz kopēju plānu balstītas sadarbības. Bet tāds dzīvesveids taču dod zināmas priekšrocības! Mums nevajag meklēt ienaidniekus kaut kur aiz robežas, jo viņi ir tepat mums līdzās – kaimiņu dzīvoklī vai blakus mājā. Sadarbība uzliek zināmus pienākumus, prasa zināmu emocionālu slodzi, bet norobežošanās atvieglo brīnuma gaidīšanas svētkus. Tas nebūt nenozīmē, ka mēs esam nepieklājīgi vai netaktiski. Mēs lieliski protam imitēt uzmanību, sašutumu, līdzcietību, ieinteresētību, Taču dusmas mums reizēm ir īstas. Un tām nepieciešams ienaidnieks.

Par to, kas ar mums notiek un kurp mēs ejam, neviens neko tā īsti skaidri pateikt nevar. Jo tie, kas tiek pie runāšanas, neko nezina, bet tie, kas zina, uzskata par labāku turēt muti. Bet tas arī nav svarīgi . Mēs protam gaidīt...

* izmantojot Gustava Vodičkas grāmatu „Snaudošo eņģeļu dzimtene”

Novērtē šo rakstu:

120
18

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...