Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Izņēmumu nav. Pašlaik neskaidra nākotne ir visiem. Tā ir neskaidra visām rasēm un nācijām. Nākotne ir pārvērtusies par savdabīgu bezdibeni planētas iedzīvotājiem. Nākotnes bezdibeņa malā stāv visa cilvēce. Visas cilvēces kolektīvā nākotne ir neskaidra.

Cilvēces vēsturē tāds stāvoklis ir pirmo reizi. Pirmo reizi cilvēce funkcionē kā socioloģiski vienots veselums. Pirmo reizi cilvēce saskaras ar analoģiskām sociālajām problēmām. No to risinājuma būs atkarīgs planētas sociuma liktenis.

Turklāt šīs problēmas ir jārisina kopīgiem spēkiem. Augstprātīgi ignorēt kolektīvo pieeju un individuāli atstāt nākotnes bezdibeņa malu, egoistiski formējot tikai savu rītdienu, acīmredzot neizdosies nevienai rasei un nācijai. Izdosies tikai imitēt individuālo pieeju, nesasniedzot patiesu laimi un eksistenciālo pilnvērtību.

Bet tās ir tikai skaistas retoriskās frāzes. Diemžēl šodien ir sastopama konkrēta darbība, rūpējoties tikai par sevi. Jau labu laiku ir nepārprotami redzami atsevišķu nāciju centieni veidot tikai saviem pilsoņiem saulainu nākotni, daudz nerēķinoties ar pārējo nāciju sociālajām interesēm. Turklāt citu nāciju dzīves telpu pārvēršot par drausmīga haosa, ģeopolitiskās okupācijas un dabas resursu izzagšanas zonu.

Pašaizsardzībai tiek veidoti melni makroreģioni. Tos haotizē, lai varētu vieglāk kontrolēt un ekspluatēt. Haotizācijas programmā ietilpst nākotnes ideālu retušēšana. Ja cilvēku apziņā ir aizkrāsoti nākotnes ideāli, tad viņi zaudē jebkādu dzīves jēgu un ērti pakļaujas haotizācijas tehnoloģijām.

Mums tas ir ne tikai labi saprotams, bet arī fiziski rūgti pazīstams. Arī mēs esam ģeopolitiski okupēti un tiekam nemitīgi apzagti. Par mums neviens nerūpējas, kā arī mums pašiem neļauj par sevi rūpēties pilnā mērā.

Protams, var apspriest jautājumu, vai vispār esam spējīgi par sevi rūpēties bez citu līdzdalības. Tas mums vienmēr ir bijis aktuāls jautājums. Arī tagad mēs savu dzīvi esam noveduši līdz tādam līmenim, ka mūsu nākotne ir atkarīga no citu interesēm un žēlsirdības.

Tā ir bezizeja. No kāda gaidīt žēlsirdību kolektīvās nākotnes bezdibeņa malā ir ļoti naivi un bezcerīgi. Patiesi lolota žēlsirdība nav praktiski iespējama. Turklāt žēlsirdības gaidīšana nepiestāv stiprām dvēselēm un nedara godu nevienam etnosam.

Līdz šim pret mums visnecienīgāk ir izturējušies vācieši un amerikāņi. Vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris ir Vācijas arhīvos atradis fašistu plānus mūs iznīcināt kā nevērtīgu tautu. Tas notiktu pēc fašistu uzvaras II Pasaules karā.

Hitlers bija uzdevis stratēģiski gādāt par iekaroto tautu un zemju apsaimniekošanu Austrumu okupēto teritoriju valsts ministram Alfrēdam Rozenbergam. No viņa attieksmes lielā mērā bija atkarīga mūsu tautas nākotne pēc kara.

Kā zināms, Rozenbergs ir „mūsējais”. Viņš dzimis Igaunijā, mācījies Rīgā. Ziņojumos fīreram viņš salīdzina igauņus un latviešus. Vadās no savas pieredzes. Igauņi tiek raksturoti kā prasmīga, taupīga un visādā ziņā godīga tauta. Savukārt latviešiem esot nepilnvērtības komplekss. Viņi nav pelnījuši reiha saudzīgi organizētu nākotni. To ir pelnījuši tikai igauņi.

Amerikāņi savu draudzīgo vērtējumu noformēja oficiālā veidā, publiski kauninot mūs kā mazus bērnus vai neglābjamus plānprātiņus. Bet galvenais – nekautrīgi un kundziski iejaucoties mūsu iekšpolitikā.

Tautas vēsturē netiks aizmirsta ASV vēstnieces Ketrīnas Beilijas runa Latvijas universitātē 2007.gada 16.oktobrī. Vēstniece nediplomātiski skarbā formā kritizēja visas mūsu jaunlaiku klasiskās vājības – korupciju, zagšanu, tiesiskuma trūkumu, oligarhu kundzību, banku kriminālo darbību, politiskās varas aplamības utt.

Vēstnieces kopējais objektīvais secinājums bija bargs – mēs netiekam galā ar savu valsti. Latvijā tagad vara esot daudz vājāka nekā padomju laikā. Tāpēc lietpratīgas un stingras varas trūkums apdraud valsts brīvību un valsts nākotnes izredzes.

Elitāras tautas statuss mums bija Padomju Savienībā. Mūs cienīja, mīlēja, apbrīnoja, atdarināja, izvirzīja kā paraugu pārējām padomju tautām. Nepārtraukti slavēja mūsu mākslu, zinātni, rūpniecību, lauksaimniecību, zvejniecību. To šodien daudzi nostalģiski atceras. Arī šo rindu autors nav aizmirsis, ar kādu patiesu cieņu izturējās pret mūsu zinātni. Mums bija viens no lielākajiem zinātniskajiem potenciāliem Austrumeiropā.

Taču daudzi par to negrib dzirdēt. Pirmkārt un galvenokārt negrib dzirdēt tie, kuri var tikai naivi cerēt kādreiz iemantot elementāru cieņu ES tautu kolektīvā. Neslēpsim – viņu cerības nekad nepiepildīsies. Rietumu sirds dziļumos mēs vienmēr paliksim „barbari” tāpat kā visi pārējie Romas impērijā neietilpstošie etnosi, kuri tika kristīti (visbiežāk ar spēku) apmēram 1000 gadus vēlāk nekā „īstie eiropieši”.

No Austrumeiropas „barbaru” valstīm pašlaik Krievija ir sapratusi sava nacionāli oriģinālā vēsturiskā projekta nepieciešamību, lai nevajadzētu neziņā mūžīgi mīņāties nākotnes bezdibeņa malā.

Pēc PSRS sabrukuma arī Krievija dumji traucās uz „Eiropu”. Taču tai parādīja trīspirkstu kombināciju. Uzskata, ka tas konkrēti notika 2004.gadā. Krievijai nekad nebūs vieta Rietumu kopējā mājā. To Krievijas valstsvīriem pateica skaidri un nepārprotami. Krievijas politiskā un intelektuālā elite tūlīt prata izdarīt attiecīgos secinājumus un sākt veidot savas mājas atbilstoši savas nācijas kultūras vajadzībām.

Tas nav viegls ceļš. Nav viegli otrā rītā atsacīties no gadsimtiem ilgā vesternizācijas kārdinājuma. Krievija ceļu uz Eiropu, kā atceramies, „cirta” arī caur baltu apdzīvoto teritoriju. Krievijas vēsturē bija vairākas intensīvas vesternizācijas kampaņas. Visjaunākā kampaņā bija PSRS un sociālisma sistēmas sagraušana „perestroikas” viltīgajā aizsegā. „Perestroika” principā bija vesternizācijas kampaņa.

Šodienas Krievijas ērglim pagaidām ir trīs galvas. Pirmajā galvā dominē etatiska ideoloģija, akcentējot valsts lomu ekonomikā, izglītībā, veselības aizsardzībā un citās sociālajās sfērās. Otrajā – nacionālās varenības retorika, trešajā – neoliberālisma murgi. Par laimi krievu elite paškritiski atzīst šizofrēnisko situāciju. Uzsver nepieciešamību pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no murgojošās trešās galvas.

Tādās reizēs sentimentāli saka, ka cerības ir laba lieta un cerības nevienam nevar atņemt. Nevar atņemt cerības arī kolektīvās nākotnes (šajā gadījumā – Eiropas un ES neskaidrās nākotnes) bezdibeņa malā stāvošajiem „eiropeiskajiem” Eiropas antropoloģiski mazvērtīgās nomales faniem ar cūciski apsmērētu ķermeni un riņķiem degunā, ausīs un ģenitālijās.

Kā jau minēju, pašlaik neskaidrā nākotnes aina tomēr mums visiem ir kopēja. Līdz šim tikai mūsdienu daži demogrāfi pret cilvēci ir izturējušies kā pret vienotu sistēmisko veselumu. Planētas iedzīvotāju dzimstības un mirstības problēmas viņi aplūko visas cilvēces kontekstā, bet nevis tikai atsevišķu tautu mērogā. Tā tas notiek pašreizējās demogrāfiskās pārejas analīzē.

No XX gs. 60. gadiem uz mūsu planētas ļoti strauji un agrāk neredzētā apjomā pieaug iedzīvotāju skaits. 1960.gadā uz planētas dzīvoja 3 miljardi. 2000.gadā jau dzīvoja 6 miljardi, bet tagad 2013.gadā – vairāk kā 7 miljardi (tātad 12 gados piedzima viens miljards). Pēc 2050.gada uz planētas dzīvos 12 miljardi cilvēku. Planētas iedzīvotāju skaits vairs strauji nepalielināsies un iestāsies stabilitāte, kas cilvēcei bija raksturīga līdz XX gs. vidum.

Demogrāfiskā pāreja turpināsies 90 gadus (1960.-2050.g.). Tātad kolektīvās nākotnes bezdibeņa malā cilvēce atradīsies vēl labu laiku.

Demogrāfiskai pārejai ir vairākas specifiskas iezīmes. Pirmkārt, iedzīvotāju skaits pieaug tikai „krāsainajās” (t.i., neeiropeīdajās) rasēs. Otrkārt, „baltā” rase izmirst, un tās struktūrā arvien vairāk dominē vecākās paaudzes cilvēki – „pensionāri”.

Demogrāfiskā pāreja ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Tamlīdzīga unikāla parādība nevar neatstāt noteiktas sekas, kuras var metaforiski salīdzināt ar bumerangu. Piedzimušo cilvēku milzīgais skaits savā veidā atgriežas pie cilvēkiem tāpat kā bumerangs atgriežas pie metēja.

Mūs ik uz soļa apdraud demogrāfiskais bumerangs. Tā ir mūsu šodienas un arī rītdienas dzīves realitāte. No demogrāfiskā bumeranga apdraudētības mēs nevaram izvairīties. Zināma drošība varbūt radīsies tikai gadsimta beigās, kad pēc demogrāfiskās pārejas iestāsies dzīves relatīva stabilitāte. Būs radusies pilnīgi jauna kultūra, un tā relatīvi stabili nodrošinās jaunās kultūras autoru esamību.

Tagad ne tikai zinātne, bet arī zinātkārā sabiedrības daļa ir lietas kursā par cilvēku garīgās un materiālās dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita. Pie tam nevis no sava ciema, pilsētas un valsts iedzīvotāju skaita, bet gan no visas planētas iedzīvotāju skaita. Planētas iedzīvotāju kontingents funkcionē kā vienota sistēma un atsaucās uz katru sistēmas elementu – katru cilvēku.

Tiesa, zinātne pie šīs atziņas nonāca nesen – XX gadsimta beigās. Planētas demogrāfiskās izmaiņas ievērojami ietekmē mūsu pārticību, dzīves līmeni un paaudžu attiecības. Eiropā nekad nav bijis ekonomiskais pieaugums bez dzimstības pieauguma. Tā tas ir arī citur. Indijā un Ķīnā strauji palielinās iedzīvotāju skaits un arī tā satelīts – ekonomiskā izaugsme.

Iespējams pretējais process. Samazinās dzimstība, samazinās cilvēku pasionaritāte un ekonomiskā izaugsme. Šis process attiecās uz eiropeīdiem.

Demogrāfiskais bumerangs aptver daudzas parādības. Pašlaik mēs varam konstatēt tikai parādību vienu daļu, jo citas parādības atklāsies vēlāk. Teiksim, ap 2050.gadu un pēcāk.

No pašlaik konstatējamajām demogrāfiskā bumeranga parādībām skaidri iezīmējās kolektīvās nākotnes bezdibenis. Respektīvi, cilvēkiem nav zināms, kas viņus gaida turpmākajā dzīvē.

Tas attiecas uz visiem. Attiecas uz tām sabiedrībām, kurās ir augsts dzimstības līmenis. Attiecas arī uz izmirstošajiem „baltajiem”. Saprotams, „baltajiem” ir skaidrs, ka zem šīs Saules viņus nekas labs vairs negaida.

Par laimi ne visi „baltie” ir nolaiduši rokas un pakļāvušies fatālajai apātijai. Zināma „balto” daļa enerģiski pretojās demogrāfiskajam bumerangam un lolo noteiktus nākotnes plānus. Tā ir „balto” daļa, kura vēlas saglabāt cilvēciskās dzīves jēgu (nākotnes ideālus, ticību bērnu un mazbērnu rītdienai) pat demogrāfiski visnelabvēlīgākajos apstākļos.

Tā ir „balto” daļa, kura pretojās vispārējai apātijai, degradācijai un mežonīgajai dzīves baudīšanai saskaņā ar principu „dzīres mēra laikā”. Tā ir „balto” daļa, kura pretojās homoseksuālisma uzbrukumam. Rietumos pašlaik spilgtākais piemērs ir Francija. Austrumeiropā – Krievija.

Taču jāsaka patiesība. Arī minētā „balto” daļa godīgi atzīst, ka „uzvara” nav garantēta. Noteikti ir jārēķinās ar iespēju piedzīvot „zaudējumu”, jo tāda ir situācija.

Katrai tautai ir savs sapnis par nākotni. Katrai tautai tādējādi ir sava ideoloģiskā tematika – tautas apziņas koncentrēšana noteiktu mērķu sasniegšanai. Ļoti svarīgi ir ievērot, lai šis sapnis būtu loģiski pamatots un racionāli saprotams.

Katrai tautai sapnis par nākotni tikai nosacīti (metaforiski) ir virtuāls sapnis. Praktiski tas nekad nav virtuāls sapnis, kādu mēs redzam naktī gultā.

Tauta vienmēr sapņo par reālu un konkrētu mērķi. Tāpēc gudri valdnieki un ideologi ļoti labi zina, ka tautai nedrīkst piedāvāt aloģiskus un nereālus sapņus. Ideoloģiskā efektivitāte piemīt tikai reāli iespējamiem mērķiem. Vairāk vai mazāk tāliem un it kā neiespējamiem mērķiem, taču katrā ziņā reāliem un konkrētiem mērķiem.

Arī mūsu tautai un mūsu valsts nācijai ir savs sapnis par nākotni. Par to nesen atgādināja mūsu Valsts prezidents Andris Bērziņš. Viņš runāja par vēsturiski labi pazīstamu mērķi. Cita lieta, kāda pašlaik sabiedrībā var būt ticamības pakāpe šim mērķim.

Š.g. 22.jūlijā internetā tika izplatīts materiāls ar virsrakstu „Valsts prezidents: jānodrošina, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts”.

Valsts prezidents Bērziņa kungs iepazīstināja ar savu viedokli par pievienošanos eiro zonai. Viņaprāt, pēc nacionālās valūtas likvidēšanas un eiro ieviešanas galvenais nākotnes mērķis ir "nodrošināt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts. Domāju, ka tas ir galvenais".

Lūdzu, padomāsim, kāda ideoloģiskā efektivitāte šodien var būt aicinājumam „nodrošināt, lai Latvija saglabātos kā neatkarīga valsts”?

Lūdzu, padomāsim, cik lielā mērā mēs esam spējīgi ticēt šim farizejiskajam aicinājumam? Cik lielā mērā mūsu valstiskā suverenitāte ir reāla pēc Gorbačova un amerikāņu ģeopolitiskās vienošanās, pēc iestāšanās ES konfederācijā un NATO, pēc nacionālās valūtas likvidēšanas, pēc savu ekonomisko un finanšu resursu uzdāvināšanas svešzemniekiem?

Lūdzu, padomāsim, cik lielā mērā tamlīdzīgi absurdi, savā būtībā pilnīgi aplami un noteikti arī amorāli aicinājumi spēj mobilizēt mūsu ticību nākotnei vispār? Vai tā nav atklāta ņirgāšanās? Vai tā drīkst runāt valsts visaugstākā amatpersona, kura nekādā gadījumā nedrīkst nezināt un nesaprast savas valsts juridisko stāvokli? Vai tik tiešām mēs esam tik politiski infantili un tik lielā mērā nespējam pārvaldīt savu valsti, ka nevaram atrast vismaz vienu kompetentu (gribas teikt – normālu) cilvēku valsts vadītāja amatam?

Neapšaubāmi, atkal skan retoriskas frāzes. Tā vairs nevar būt viela nopietnām pārdomām. Atbildes uz minētajiem jautājumiem jau sen ir zināmas visiem saprātīgajiem cilvēkiem.

Mēs jau labu laiku stāvam kolektīvās nākotnes (šajā gadījumā – Latvijas Republikas) bezdibeņa malā. Mūsu lokālais aktīvisms ir pilnīgi apsīcis. Ar vieglu sirdi izvēlamies dzimtenes pamešanu.

Mēs esam izdomājuši visdažādākās domas un apsvēruši visdažādākos nākotnes scenārijus. Esam ieklausījušies politiķu piedāvāto maigo konceptu lietderībā. Taču tā vienmēr ir bijusi idejiski tukša pļāpāšana un bez minimālākā praktiskā seguma. Tā drīzāk bija elektorāta konceptuālā saindēšana, kas pēdējā laikā ir atkal sākusies mūsu brīvvalstī ar jaunu un vēl muļķīgāku sparu nekā agrāk.

Diemžēl valstiskās nākotnes mērķu atrofijai ir epidēmijas vēriens. Minētie jautājumi priekš mums jau sen vairs nav nekāds jaunums. Mums pat ir savi Alfrēdi Rozenbergi ar „tautas tribunāla” drastiskajiem „projektiem” etnosa vienu grupu likvidēt, izpildot „ASM”.

Apātija, socioapātija, neticība, vienaldzība, karnevāliski demonstratīvs cinisms, dzīves baudīšanas fetišizēšana, ideālu deficīts. Šie vārdi visbiežāk tiek attiecināti uz mūsdienu sabiedrības mentālo stāvokli. Globālo sociālo procesu analītiķi nekautrējās no emocionālā patosa, brīdinot par graujošajām sekām. Atsacīšanās no domas par nākotni, neticība nākotnei veicina cilvēka sabrukumu. Cilvēks pārvēršas par lopu - postcilvēku.

Globālu un vispār jeb kādu pozitīvu projektu trūkums šodien ir acīmredzams. Nav projektu, kas mums atklātu jaunas pozitīvas perspektīvas.

Jauno laiku modernisma projekts ir sevi izsmēlis. Postmodernisma projekts jau pašā sākumā izrādījās kaitīgs cilvēciskajai esamībai un apgrūtina dzīvi planētas jaunajos demogrāfiskajos apstākļos. Taču vistrakākais – postmodernisma projekts orientē vienīgi uz tagadni, atklāti ņirgājoties par cilvēku nosliecēm balstīties uz kultūras mantojumu un rūpēties par nākotni.

Pie tam situācija ir ironiski smieklīga. Nākas žēloties par vēsturisko projektu trūkumu tajā laikā, kad visapkārt tiek kladzināts par kreativitāti, inovācijām, zināšanu lomu, „kreatīvās šķiras” intelektuālo varenību.

Jau vairākus gadus viena no populārākajām leksiskajām vienībām visdažādākajās pasaules valodās ir vārds „krīze”. Vārdam „krīze” tagad ir ikdienišķs raksturs. Tas ir tāpēc, ka neticām nākotnei. Attieksme pret nākotni ir bezcerīga. Tāpēc krīze, no kuras nav izejas, mums ir dzīves norma. Esam pieraduši pie krīzes. Esam adaptējušies krīzes versmojošajā katlā.

Š.g. 22.jūlijā krīzi atcerējās arī Valsts prezidents Bērziņa kungs. Viņš teica: "Tas ir neatbildētais jautājums par to, kā mēs pārvarējām krīzi, jo problēma jau ir palikusi. Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi. Cik tā īsti maksā, tas nevienam vēl nav īsti skaidrs. Tas ir jautājums par to, kā lēni pieaugušos budžeta ienākumus izmantot tālāk."

Šoreiz iztiksim bez retoriskām frāzēm, jo retoriska vērtība ir prezidenta vārdiem. Piemēram, „Krīze ir aizgājusi, bet problēma ir palikusi”.

Nav šaubu, ka tik tikko citētos vārdus, kā arī Valsts prezidenta dziļdomīgi un ļoti saprotami teikto „Tas ir neatbildētais jautājums par to, kā mēs pārvarējām krīzi” var komentēt vairāk vai mazāk nesaudzīgi, norādot pat uz autora personības kaut kādām dziļām pārmaiņām.

Taču no tā var atsacīties un pieņemt, ka godīgi nopelnītās pensijas mūsu bagātākajiem parasto latviešu pensionāriem „krīze ir aizgājusi”, ja vispār bija kādreiz atnākusi. Iesaku uzticēties zinošam cilvēkam un pieņemt, ka pie mums krīze ir aizgājusi sēņot Amatas krastos.

Ko par krīzi šodien visā pasaulē saka un raksta cita mentālā un intelektuālā līmeņa pārstāvji, lieki ir atgādināt. Gudrākie un drosmīgākie runā par kapitālisma sistēmas krīzi un šīs sociāli ekonomiskās formācijas izbeigšanos.

Kapitālisms vairs nespēj nodrošināt progresu, pie kā visus pieradināja pastāvēšanas pirmajā laikā. Kapitālisms un dzīves progress kļuva sinonīmi pirms vairākiem gadsimtiem. Tagad kapitālisms ir izsmēlis savas iespējas. Tāpat kā savas iespējas kādreiz izsmēla iepriekšējās sociāli ekonomiskās formācijas.

Kapitālisma katastrofa reizē ir arī tā filosofiski konceptuālā karkasa – neoliberālisma un postmodernisma – katastrofa. Globālo monopolistu un finanšu afēristu alkatība un morālā trūdēšana, nevienam nevajadzīgās pārprodukcijas kalni, konkurences, demokrātijas, plurālisma, politkorektuma, tolerances imitācija, iracionālās domāšanas reputācijas pieaugums, vidusšķiras likvidācija, sociālās nevienlīdzības pieaugums, nacionālās suverenitātes sabrukums, - tās ir kapitālisma katastrofas redzamākās izpausmes.

Kapitālismā vairs neeksistē tā galvenā pretruna – pretruna starp darbu un kapitālu. Tāpēc nākas šaubīties, vai mūsdienu kapitālisms vispār ir kapitālisms. Tagad galvenā pretruna ir starp īpašuma ieguvējiem. Proti, leģitīmiem īpašuma ieguvējiem un zagļiem/blēžiem/”prihvatizētājiem”. Domājams, Bērziņa kungs šajā jautājumā var sniegt visiem saprotamu un izsmeļošu atbildi. Viņa perfekti kompetentā atbilde nestimulēs retoriskos jautājumus.

Kapitālisma ēra strauji tuvojās noslēgumam. Vienīgi nav saprotams, kāda būs jaunā formācija. Tie paši gudrākie un drosmīgākie analītiķi izsakās par sociālisma un kapitālisma konverģenci, atsaucoties uz Ķīnas pieredzi.

Taču vispār nākotne ir ļoti neskaidra. Skaidrs ir tikai tas, ka planētas jaunajos demogrāfiskajos apstākļos dzīve būs pilnīgi savādāka nekā pašlaik.

Ļoti daudz būs atkarīgs no „krāsaino” rasu turpmākās „uzvedības”. Jau tagad ir redzams (piemēram, Ēģiptē), ar kādām praktiski nepārvaramām sociālajām problēmām nākas sastapties tām zemēm, kurās demogrāfiskās pārejas laikā ir ļoti augsts dzimstības līmenis. Jauniešiem ir laba izglītība, bet nav nekādas cerības atrast darbu.

Jaunatnes bezdarbs ir viena no kapitālisma katastrofas redzamākajām izpausmēm. Attiecas arī uz „baltajiem”. Piemēram, Spānijā šā gada pirmajā ceturksnī jaunatnes bezdarbs bija vairāk kā 50 procenti.

Vēsturē mēdz būt periodi, kad jādomā plaši. Tāds periods ir tagad. Šodien elitei ir jādomā planetārā mērogā, apcerot visas cilvēces stratēģiskos variantus un respektējot globālās tendences. Nacionālās intereses ir jāprot aizstāvēt relatīvi globālo politisko un ekonomisko cīņu arēnā.

Starp citu, viena no globālajām tendencēm attiecas uz mūsu mūžseno nākotnes sapni – neatkarīgo valsti.

Tas patiesībā jau ir labi zināms krietnu laiku, ka nacionālās valsts institūts atmirst un ideāli saglabāt suverenitāti praktiski nav iespējams nevienai valstij. Mēdz jokot, ka pat pasaules varenākā valsts ASV ir atkarīga no Ķīnas. Ķīnieši ir visdāsnākie amerikāņu lepnās dzīves kreditori. Ja būtu viegli saglabāt suverenitāti, tad Krievijas ērglim pašlaik nebūtu trīs galvas.

Mūsu kolektīvais liktenis ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Šo banālo tēzi savā neaizmirstamajā referātā bija iekļāvusi vēstniece K. Beilija. Viņa to papildināja ar vēl vienu banālu tēzi: ASV mūs nedomā glābt, ja paši nenāksim pie prāta.

Attēls no outsourcemagazine.co.uk

Novērtē šo rakstu:

78
8

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...