Iesaki rakstu: 
Krievija kārtējo reizi apliecinājusi savu būtību, iebrūkot Ukrainā. Putins un Kremļa ideologi noliedz ukraiņu kā tautas esamību un Ukrainas valstiskumu, tādējādi uz propagandas altāra upurējot vairāku gadsimtu Kijevas krievzemes vēsturi. Un tomēr – Latvijā un citviet Rietumos netrūkst noderīgo idiotu, kas Krieviju vēl tagad dēvē par nacionālu valsti un konservatīvo vērtību bastionu. Turklāt caur to uzbrūkot arī vietējiem nacionālistiem pēc “loģikas”, ka “jūs esat nacionāli, Putins arī tāds ir, tātad esat putinisti!” un aicina būt tolerantiem pret 5. kolonnu. Tomēr jebkuram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, ka tā nav patiesība. Kāpēc?
Nacionālisms ciena un aizstāv citas tautas tiesības uz eksistenci tās vēsturiskajās, dabiskajās robežās. Tātad īstens nacionālists neuzbruks citai tautai, jo tas faktiski nozīmētu vērsties pret sevi aizstāvošiem principiem. Tomēr Putinu tik un tā dēvē par nacionālu, jo viņš aizstāvot krievu tiesības ārpus Krievijas. Nekomentēšu šo aizstāvību. Atliek minēt piemēru. Harkivu, kurā lielāko daļu veido krievvalodīgie, artilērijas lādiņi tūlīt būs noslaucījuši no zemes virsas – Putins krievus ārzemēs izmanto tikai par ieganstu uzbrukumam.
Turpinot iesākto, jājautā, kad Krievija vispār bijusi nacionāla un vai šobrīd tā ir konservatīva? Ja vērtē tās etnisko sastāvu, tad Krievija nebūt nav nacionāla. Rietumkrieviju līdz Urāliem vēsturiski veido ne tikai slāvu, bet arī somugru vēsturiskās zemes, nemaz nerunājot par baltu tautu substrātu. Plašas Krievijas teritorijas ir iekarojumi uz citu tautu rēķina. Attiecīgi nemonolīta etniskā izcelsme veido arī politisko mentalitāti, ideoloģiju, kas ir izteikti impēriska.
Tāda identitāte neietver jēdzienus kā tautu pašnoteikšanās tiesības vai vēsturiskās robežas. Ir tikai “russkij mir”, kas vienmēr tiek apdraudēta. Pat nav svarīgi, kas to apdraud. Pirms 100 gadiem Vācijas ķeizars, tagad – NATO. Runājot Ē.Valtera vārdiem, ir tikai: “Graut kopā! Dedzināt un sist! Eh! Svoloč! Kanaļa! Fašist!” Pie tā ilgu laiku strādājuši Kremļa ideologi, radot Krievijas kā alternatīvas civilizācijas Rietumiem un Trešās Romas, kā arī kristīgo vērtību pareizticības formā aizstāvētājas tēlu, bet tas tiek izmantots tikai par piesegu impērisko mērķu sasniegšanai. Tātad Krievija nav nacionāla.
Tā nav arī konservatīva. Nav diez cik konservatīvi uzturēt despotisku režīmu, liegt varas maiņu, represēt paša tautu, neievērot dabiskās tiesības utt. Tomēr, ja konservatīvismu saista arī ar kristīgo ticību, par kuras aizstāvi sevi iztēlojas Krievija, tad prātā nāk Maskavas Valsts universitātes medicīnas doktora Igora Gundarova teiktais, ka tad, ja Krievijā mirstība saglabātos 1980. gadu līmenī, tajā šobrīd dzīvotu par 14 miljoniem cilvēku vairāk nekā šobrīd. Turklāt tik straujam mirstības palielinājumam grūti atrast zinātnisku izskaidrojumu (liela loma abortiem un alkoholismam), kā rezultātā Gundarovs nonāk pie reliģiska rakstura secinājuma, ka vainojami 7 nāves grēki – īpaši slepkavības un pašnāvības.
Atgriežoties pie ievadā minētā apgalvojuma, var secināt, ka patiesībā tie, kas lej ūdeni uz Kremļa dzirnavām, ir kreisie liberāļi. Visādas ločmeles, kozini un ragozini, kas aicina uz vārda brīvību un atgriezt televīzijā NEPLP slēgtos Krievijas kanālus. Lērums dubasu, kas atskrējuši atpakaļ pēc burgeriem un Adidas kedām, aicina uz latviešu toleranci.
Pie viena atgādināšu arī šī vārda nozīmi. Tolerance ir atvasināta no latīņu valodas “tolere”, kas ir semantiski negatīvs vārds, jo apzīmē kaut kā smaga, grūta paciešanu, ciešanu. Tomēr medicīnā šis termins apzīmē ķermeņa nespēju izstrādāt antivielas pret tajā ievadītu slimību. Proti, tas uztver to par savu vielu, nereaģē, necīnās, nenodala no sevis, kā rezultātā mirst. Tas liek aizdomāties, vai tiešām atļausim izplesties tolerances vīrusam?
Pārpublicēts no austsaule.lv
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
