Krišjānis Kariņš ir uzsācis bērnišķīgu, bet vienlaikus bīstamu spēli
Bens Latkovskis17.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vakar iekšlietu ministre Marija Golubeva paziņoja par savu demisiju šādiem vārdiem: “Ministru prezidents Kariņš, pakļaujoties nacionāļu ultimatīvajam spiedienam, ir nolēmis mani neatbalstīt. Šī būs mana pēdējā darba diena iekšlietu ministres amatā.”
Varētu domāt, ka valdības krīze, kura radās pēc Nacionālās apvienības (NA) 12. maija prasības Golubevai atkāpties, beigusies, taču viss nav tik vienkārši. Kā redzams pēc pašas Golubevas šī un citiem izteikumiem, viņa nekādu savu vainu notiekošajā neatzīst. Vainīgs esot premjerministrs Krišjānis Kariņš, kurš “pakļāvies spiedienam”. Savukārt NA neieredzot iekšlietu ministri, jo viņa ir “sieviete un krieviete”. Lūk, tāda līmeņa retorika.
Arī Kariņš nepaliek atbildi parādā. Ja reiz tiek pārmests, ka viņš “pakļāvies spiedienam”, tad viņš “uz spiedienu” ir gatavs atbildēt ar pretspiedienu. Viņš valdību veidojošajām partijām (pareizāk sakot, NA) norāda, ka līdz ar iekšlietu ministres demisiju koalīcijas stabilitātes vārdā amatu nāksies atstāt arī ekonomikas ministram Jānim Vitenbergam no NA. Kāpēc tieši Vitenbergam, nevis kādam citam NA ministram, tas paliek aiz kadra.
Visi šie sētas šahistu cienīgie gājieni tikai pirmajā brīdī šķiet loģiski. Tiem ir kāda jēga tikai tad, ja politiku uzskatām par “nulles summas” spēli, kur tik, cik viens vinnējis, otrs ir zaudējis. Ja mēs politiku uztveram kā tādu politisko spēku sacensību, kurā visi darbojas kopējās lietas labā un, šādi pūloties, cīnās par galveno balvu - vēlētāju atzinību, tad visa šī jezga par šādu sacensību neliecina. Tā vairāk izskatās pēc gluži netīšām, aiz muļķības atsegtas politiskās virtuves.
Golubeva publiski pazemo premjeru, apgalvojot, ka viņš ir tik mīksts, ka pakļaujas spiedienam. Taču arī pati “Attīstībai/Par!” nolēmusi Kariņu mazliet paspaidīt, dodot mājienu – labi, mūsu ministre atkāpsies, bet tādā gadījumā jāatkāpjas arī kādam no demisijas prasītāju “ģimenes”. Kā teica Mozus laikos - aci pret aci, zobs pret zobu. Prasījāt mūsējās demisiju, tad lai atkāpjas arī kāds no “nacionāļiem”.
Lieliski apzinoties šīs politiskās “loģikas” nepievilcību, Golubeva publiski norobežojās no šīs “acs pret aci, zobs pret zobu” prasīšanas, liekot saprast, ka šīs neglītās spēles iniciators esot pats Kariņš. Ja tiešām viņš pats izdomājis valdības krīzi izrullēt šādā veidā, tad tas ir vēl trakāk. Līdz tādam politiskā infantilisma līmenim Latvijas politikā, vismaz atklātā publiskā formā, līdz šim vēl neviens nebija atļāvies nolaisties. Proti, ja kāds salaiž kaut ko grīstē, tad tam, kurš uz to norāda un pieprasa izbeigt, par to politiski jāmaksā. Pēc šīs loģikas, ja uz Golubevas nepiemērotību savam amatam būtu norādījusi Konservatīvā partija, tad ministra amats būtu jāatstāj, teiksim, Gatim Eglītim.
Ja Kariņš šos “spēles noteikumus” ir ne tikai akceptējis, bet, kā var nojaust pēc Golubevas izteikumiem, pats arī iniciējis, tad atliek secināt, ka ar viņa vistiešāko svētību Latvijas politika ir pārvērsta par visbanālāko tirgus placi - tu man, es tev. Ja tu tā, tad es tev šitā. Tirgus placis šajā situācijā vēl ir pieklājīgs apzīmējums. Piemērotāks, tā vien šķiet, būtu - bērnudārzs.
Var iebilst. Vai tad kādreiz bijis citādi? Visādi ir bijis, bet tik primitīvi, lai neteiktu bērnišķīgi, nevaru atcerēties. No otras puses, zinot Kariņa šķietamo vientiesību, viņam patiesi šāda loģika varēja likties gluži pieņemama. Vēl jo vairāk tāpēc, ka samērā līdzīgā veidā tika pārvarēta iepriekšējā valdības krīze, kad no koalīcijas izmeta partijas “KPV LV” pārpalikumus.
Iespējams, ka, šīs rindiņas lasot, viss jau būs atrisinājies Latvijas politikā ierasti. Proti, visi savus aplamos gājienus jau būs aizmirsuši (līdzīgi kā sētas šahisti, kuri nespēj atcerēties vairāk nekā trīs līdz piecus iepriekšējos gājienus) un turpinās rullēt it kā nekas nebūtu bijis. Golubeva un Vitenbergs atgriezīsies Saeimā, koalīcija būs saglabāta, un visi vienā laivā centīsies iziet cauri 1. oktobra vēlēšanu krācēm.
Taču tikpat labi NA varētu šai greizajai loģikai nepakļauties. Nu pasakiet, Kariņa kungs, kāpēc gan par Golubevas kļūdām būtu jācieš ar viņu pilnīgi nesaistītam ekonomikas ministram? Paskaidrojiet savu loģiku. Baidos, ka Kariņam jēdzīgi paskaidrot to būtu grūti.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
