Kultūras ministres Melbārdes padomnieks izplata „viltus ziņas” par „čekas maisiem”
PIETIEK15.02.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Aptaujas liecinot, ka Valsts drošības komitejas (VDK) jeb tā saucamo "čekas maisu" atvēršana lielai daļai sabiedrības nemaz neesot aktuāls temats, - šādi aģentūra LETA trešdien atreferēja to, ko diskusijā par VDK maisu atvēršanas ietekmi uz sabiedrību teicis par „mediju ekspertu” nodēvētais Mārtiņš Kaprāns. Taču izrādās, ka patiesībā „mediju eksperts” saņem valsts algu kā kultūras ministres Daces Melbārdes ārštata padomnieks, savukārt viņa teiktais ir bijis klasiskas „viltus ziņas”.
Patiesībā, kā rāda SKDS šā gada janvārī veiktais pētījums „Latvijas iedzīvotāju uzskati par VDK dokumentu atklāšanu sabiedrībai", 61% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka VDK dokumenti būtu jāatklāj.
Savukārt Kaprāna apgalvojums, kā to publiski norādījis arī pētnieks Ilmārs Poikāns, ir aplams apgalvojums, kas izteikts, vispārinot atbildi uz pavisam citu aptaujas jautājumu - vai Latvijā ir aktuāli diskutēt par iedzīvotāju sadarbību un padomju režīmu.
Pagaidām Pietiek nav zināmi „zinātnieka” Kaprāna skaidrojumi, kādu iemeslu pēc viņš nolēmis izplatīt šādas viltus ziņas un vai tās ir bijušas saskaņotas ar viņa darbavietu – Nacionālās apvienības pārstāves Melbārdes vadīto Kultūras ministriju.
Savukārt aģentūras LETA izklāstā Kaprāns šīs viltus ziņas pamatojis ar to, ka pirms gada - 2017.gada februārī veiktajā sociālās atmiņas monitoringa pētījumā iedzīvotājiem esot uzdots jautājums, vai Latvijā ir aktuāli diskutēt par iedzīvotāju sadarbību un padomju režīmu, un 60% aptaujāto uzskatījuši, ka nav. "Lai gan šis jautājums konkrēti nebija uzdots par sadarbību ar VDK, sadarbība ar padomju režīmu nepārprotami tāda ir," skaidrojis Kaprāns.
Kaprāns, kas publiski tiek dēvēts arī par „zinātnieku” un „sociālās atmiņas pētnieku”, saskaņā ar Kultūras ministrijas darbinieku sarakstu ir Melbārdes „ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos”. Šajā postenī viņš, spriežot pēc 2016. gada amatpersonas deklarācijas, mēnesī saņem 1380 eiro mēnesī.
Saskaņā ar Kaprāna amatpersonas deklarāciju citi viņa 2016. gada ienākumu avoti bijuši šādi:
CEPA Warsaw U.c. ienākumi 48621.00 PLN
Siguldas novada pašvaldība U.c. ienākumi 130.00 EUR
LATVIJAS UNIVERSITĀTE Alga 9601.02 EUR
LATVIJAS UNIVERSITĀTE Honorārs 920.00 EUR
GĒTES INSTITŪTS RĪGĀ Honorārs 350.00 EUR
Latvijas Okupācijas muzeja biedrība Honorārs 250.00 EUR
Sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Mistrus Media" Honorārs 24.86 EUR
VSAA (BUDŽETA MAKSĀJUMI) Pabalsts 136.56 EUR
VALSTS KULTŪRKAPITĀLA FONDS Alga 926.40 EUR
LATVIJAS UNIVERSITĀTES LITERATŪRAS, FOLKLORAS UN MĀKSLAS INSTITŪTS Honorārs 475.00 EUR
"Ekrāns” Honorārs 60.00 EUR
"Baltijas-Melnās jūras alianse” Honorārs 870.10 EUR
Jāpiebilst, ka „zinātnieku” uz dažādu viltus ziņu izplatīšanu var motivēt arī viņa ienākumu līmenim pietiekami iespaidīgas parādsaistības kopā vairāk nekā 58 tūkstošu eiro apmērā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
