Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kur ņemt naudu – Latvijas valsts mūžīgā problēma

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
01.01.2011.
Komentāri (8)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jaunais gads atnācis ar jaunām nodokļu likmēm, taču jāatceras, ka jau no pirmajām sākumā vēl nosacīti patstāvīgās Latvijas valsts pastāvēšanas dienām tās vadītājiem nācās sākt lauzīt galvu par jautājumu – kur ņemt naudu tās vajadzībām? Protams, no pašas valsts iedzīvotājiem, - taču vajadzēja to iemācīties paņemt, turklāt tā, lai iedzīvotājiem rastos vēlme dalīties tajā atkal un atkal. Realitāte uzskatāmi parādīja, ka tas nebija ne viegli, ne ātri izdarāms, - par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

„Plakanās” nodokļu sistēmas izveide

Pirmie gadi pēc reālās neatkarības atjaunošanas valstisko finanšu jomā bija ļoti vienveidīgi – valsts mēģināja kaut jel kādā veidā nodokļos, nodevās un citos maksājumos iekasēt kaut jel ko, vienlaikus iespēju robežās mēģinot modificēt padomju likumdošanu. Rezultāts bija tāds, kādu jau arī varēja sagaidīt, - finanšu ministra vietas izpildītājs Uldis Osis 1993. gada pavasarī laikraksta Diena sarīkotā apaļajā galdā situāciju raksturoja gana skarbi: patiesībā Latvijai nekādas nodokļu sistēmas nemaz neesot, jo likumos „aprakstīts tas, kas ir, nevis tas, kam jābūt”, turklāt Latvijas nodokļu struktūra būtiski atšķiroties no attīstītākajām rietumvalstīm:

„Tur budžeta ieņēmumu daļu pārsvarā veido individuālie maksājumi, uzņēmumi maksā samērā nelielas summas, līdz ar to tie var investēt. Latvijā galvenie nodokļu maksātāji ir uzņēmumi. Rietumos pārsvarā ir netiešie nodokļi (apgrozījuma, akcīzes), mums – tiešie (peļņas nodoklis). (..) Uzņēmējam nav izdevīga šāda nodokļu situācija, viņš cenšas izvairīties no tās un naudu labāk tur ārzemēs. Jaunajai Saeimai esošā nodokļu sistēma (..) jāpārveido pilnībā. Galvenajiem jābūt netiešajiem nodokļiem, un ar nodokļiem jāapliek patēriņš, nevis ienākumi. Prakse pierāda, ka naudu uzkrāj, ja valdošie ir netiešie nodokļi, un iekšzemes uzkrājumi – tālāku investīciju avots – mums ir ļoti vajadzīgi.”

Turklāt bieži vien bija tiešām grūti saprast, kāpēc jaunās valsts ierēdņi un politiķi izdomājuši tieši tādas un ne citādas nodokļu un nodevu likmes, - SWH Rīga viceprezidents Aivars Borovkovs, piemēram, minēja datortehnikas ievedmuitas tarifus, kuri esot „tik augsti, it kā mēs paši tos ražotu vai tirgus būtu pārsātināts”. Kāpēc tā? „Absurds rodas no tā, ka ar ekonomisko modelēšanu pārsvarā nodarbojas ierēdņi, kuriem ir teorētiski priekšstati par problēmu, bet kuriem nav ne mazākās prakses reālajā biznesā. Viņiem tikai liekas, ka pārējiem būtu jārīkojas ar saviem līdzekļiem tā un ne citādi. Protams, vieglāk ir eksperimentēt ar svešu, nevis paša pelnītu naudu.”

Tomēr Ivara Godmaņa valdība līdz pat tās darbības beigām 1993. gadā pie nopietnas nodokļu sistēmas reformas tā arī netika, un tai steigšus – lielā mērā tāpēc, ka budžetā bija iestājusies viena no pirmajām, bet nebūt ne pēdējām krīzēm, - nācās pievērsties jaunajai Valda Birkava valdībai. „Nodokļi – tas ir slikti. Palielināt nodokļus – tas ir ļoti slikti. Tomēr šajā situācijā mums nav citu iespēju...” izšķirošajā Saeimas plenārsēdē 1993. gada 14. oktobrī atzina pats premjers, un tik tiešām – pirms iecerētajām izmaiņām nācās veikt ļoti ilgas un mokošas politiskās pārrunas ar nosacītajiem koalīcijas partneriem no Zemnieku savienības, un arī tad tikai ar minimālu balsu vairākumu tika nolemts, ka apgrozījuma nodoklis jau no 1. novembra tiks palielināts no pārsvarā 12 uz 18 procentiem (lauksaimniecības pārtikas precēm – 10%, bet no nākamā gada vasaras – arī 18%, taču tad zemniekiem tika apsolītas arī pirmās subsīdijas).

Tāpat 1993. gadā nebūtībā aizgāja „godmaņlaikos” funkcionējošais progresīvais ienākuma nodoklis, kura pamatlikme bija no 15 līdz 35%, klāt vēl pievienojot fiksētu maksājumu, kas arī bija atkarīgs no ieņēmumu līmeņa, un izmantojot sarežģītu atlaižu sistēmu. Jaunais ienākuma nodoklis bija salīdzinoši bezgala vienkāršs – faktiski visiem no algas atņēma 25 procentus. Savukārt realitātē tieši šī vienotā likme iedzina vienu no pirmajām kārtīgajām naglām Latvijas ceļa politiskajā zārkā, jo labi domātā jaunā nodokļa redakcija faktiski nozīmēja, ka visiem, kam alga bija virs 400 latiem, nu nodoklī bija jāmaksā mazāk nekā iepriekš, bet visiem, kam zem šiem četriem simtiem, - attiecīgi vairāk. Lieki teikt, ka mediji to iztulkoja vienkārši – Latvijas ceļš aizstāv bagātniekus, bet vairāk iekasē no nabagajiem. 1993. gada beigās budžeta valsts ministrs Jānis Platais gan paziņoja, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā jau esot mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā, taču ne tad, ne vēlāk neviens politiķis tā arī nespēja tautai saprotami izskaidrot, kā šie procenti (tobrīd 33%) saskaitīti un ko tie īsti nozīmē.

1994. gada pirmajos mēnešos tomēr nodokļu izmaiņas neko īpaši labu nedeva, un pavasarī Finanšu ministrija beidzot ķērās pie nodokļu sistēmas koncepcijas ar pamatdomu – palielināt nodokļu bāzi un samazināt likmes. Tika plānots, ka apgrozījuma nodokli aizvietos pievienotās vērtības nodoklis, peļņas nodokli – uzņēmuma ienākuma nodoklis, zemes nodokli un īpašuma nodokli - nekustamā īpašuma nodoklis, turklāt nodokļu līmenī tiktu paceltas arī valsts nodevas. 1994. gada beigās bija gatavs arī muitas nodokļa likumprojekts, un, lai gan vasaras beigās budžeta krīze kaut cik bija pārvarēta, reformu skubināja skaidrais signāls no Starptautiskā Valūtas fonda – kamēr nebūs pieņemtas nodokļu izmaiņas, nekādus jaunus aizdevumus Latvija var negaidīt.

Nākamā gada februārī tiešām tika pieņemts likums par nodevām un nodokļiem Latvijas Republikā – skaidrs, saprotams un eiropeisks jaunās nodokļu koncepcijas jumta likums, kura uzstādītajā sistēmā nekas pēc būtības tā arī vairs netika mainīts visus nākamos desmit gadus. „Es droši vien būšu neobjektīvs šajā punktā, jo es uzskatu, ka Latvijā ir viena no labākajām nodokļu sistēmām, ko atzīst arī pasaules eksperti. Mums ir virkne arhaismu un nevajadzīgu lietu, bet, ja salīdzina ar citām valstīm – Vāciju, Ameriku, Zviedriju, ko gribi, tad mūsu nodokļu sistēma ir kā smaržīgs cālītis, salīdzinot ar smirdīgu vecu cūku. Mums tā ir pietiekami plakana, pietiekami vienkārša un pietiekami taisnīga,” – tā radīto sistēmu vēl daudzus gadus vēlāk raksturoja eksbaņķieris Mārcis Bendiks.

Latvijas radītās nodokļu sistēmas „plakanumu” un salīdzinošo vienkāršumu skaidroja arī citi ļaudis, kas no šīs sistēmas bija atkarīgi maz vai pat nemaz. „Latvijas nodokļu sistēma nav tik absurda kā ASV, kuras satversme sastāv no vairāk nekā 46 tūkstošiem lappušu. Politiķi, kuri šos nodokļu likumus ir pieņēmuši, paši atzīst, ka vairs nezina, ko šī milzīgā satversme satur. Tikai advokāti un konsultanti, kuru specialitāte ir darboties ar nodokļiem, vēl kaut ko no šīs nodokļu bibliotēkas izprot. Kaut gan vairāk nekā 85 procenti amerikāņu pašreizējo nodokļu sistēmu grib nomainīt pret vienlīdzīgu nodokļu sistēmu flat tax, tomēr diemžēl tas nekad nenotiks, jo advokāti, kuri pārvalda šo valsti, to nepieļaus,” laikrakstā Rīgas Balss salīdzināja disidentiskais trimdas uzņēmējs Norberts Klaucēns.

Protams, nebija jau viss tik skaisti. Pirmā īpatnā lieta bija investīciju piesaistes aizstāvju, maigi izsakoties, vājā izpratne par uzņēmējdarbību kopumā. Rezultātā deviņdesmito gadu sākumā likumdošana noteica, ka uzņēmumiem, kuru kapitālā 50% bija ārvalstu investīcijas, nebija jāmaksā peļņas nodoklis, - un skaidrs, ka visa vietējā nauda izmeta līkumu uz kādu no ārzonām, lai atgrieztos jau kā ārvalstu investīcijas – protams, uz valsts neiekasēto nodokļu rēķina. „Finanšu ministrijai nebija resursu kompetencei, un cilvēki, kas šādus likumus pieņēma, nesaprata, ko dara. Toties tie, kas bija speciālisti ofšoru jautājumos, dažus gadus bija kingi. Normālā valstī nodokļi ir veids, kā valsts nosaka noteikumus, lai būtu normāla konkurence. Bet, ja valsts ir ķērusies klāt pie žanra, ko pati nesaprot, tad ir tā kā ir,” šīs Latvijas nodokļu sistēmas deviņdesmito gadu pirmās puses īpatnības rezultātu skaidro M. Bendiks.

Šādu it kā cēlu mērķu vārdā pieņemtu nodokļu labojumu, atlaižu un īpaši nosacījumu gadu gaitā salasījās pietiekami daudz, savu ieguldījumu dažādu papildnosacījumu pietiekami sarežģītas sistēmas radīšanā deva arī 1994. gadā izveidotais Valsts ieņēmumu dienests. Taču vienalga sistēma tika izveidota stabila, un to nākamās desmitgades laikā būtiski neietekmēja nekas – ne dažādi kosmētiski labojumi, ne regulārie ierosinājumi tādā vai citādā veidā atgriezties pie progresīvā ienākumu nodokļa (partijas politiskā norieta laikā ap 2000. gadu pat Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs pievērsās „nodokļu diferenciācijas” tēmai, par ko izpelnījās Tautas partijas vadoņa Andra Šķēles dzēlīgu metaforu par neveiksmīgiem eksperimentētājiem, kas cenšas sakrustot ezi ar slieku, lai rezultātā iegūtu dzeloņdrāti).

Sistēma – tas ir labi, bet kā iekasēt?

Cita lieta, ka vajadzēja panākt arī to, lai brīnišķā nodokļu sistēma arī strādātu, tas ir – lai nodokļus tiešām izdotos iekasēt, turklāt arī no privātuzņēmumiem. Zīmīgi bija tas, ka 1993. gada rudenī visi lielākie nodokļu maksātāji vēl bija valsts uzņēmumi, bet lielākais nodokļu maksātājs privātuzņēmumu vidū – akciju sabiedrība Recept Holding kopējā sarakstā ierindojās tikai 22. vietā. Gada beigās premjers V. Birkavs pat sarīkoja valsts lielākajiem nodokļu maksātājiem speciālu pieņemšanu, kurā stāstīja, kā „jums ir vajadzīga izpratne par to, ko vēlas darīt valdība, mums ir vajadzīga izpratne par to, kas traucē jums kļūt par vēl lielākiem nodokļu maksātājiem”.

Taču fakts – Latvijas valsts budžeta „galvenie ieņēmumi” 1993. gadā bija tikai 87% no plānotā. Turklāt budžeta krīzes atgadījās ar nepatīkamu regularitāti – 1994. gada krīze beidzās, bet jau 1995. gada 13. aprīlī Finanšu ministrija paziņoja, ka uz dažām dienām varot aizkavēties valsts algu un pensiju izmaksa (kas bija īpaši dīvaini, ņemot vērā, ka Māra Gaiļa valdība tā paša gada sākumā reizē ar „reālo nacionālismu” kā savu galveno prioritāti bija izvirzījusi tieši nodokļu iekasēšanu). 1995. gada jūlijā nodokļu ieņēmumi caurmērā no plānotā atpalika par 16 procentiem, un augusta beigās bija skaidrs, ka budžeta ieņēmumu daļas prognoze jāsamazina par piekto daļu...

Vai tad tiešām nodokļu sekmīgas iekasēšanas jautājumā nekas netika darīts? Tā teikt nevarētu – pirmām kārtām 1993. gada oktobra beigās Saeima nolēma jau ar novembra sākumu veidot Valsts ieņēmumu dienestu, kuram darbs bija jāsāk nākamā gada 1. aprīlī. To aprūpēja speciāli radītā valsts ieņēmumu valsts ministra posteņa ieņēmējs Vilis Krištopans, kurš presei skaidroja, ka, reorganizējot esošās struktūras, tiekot veidota jauna, perspektīva institūcija, lai gan „nekas jau praktiski nemainās. Finansu jeb nodokļu inspekcija mums ir. Muitas departaments ir. Tikai diemžēl ir iznācis tā, ka nevienam nav bijis laika to visu kārtīgi pārvaldīt”.

1994. gada jūnija beigās par VID vadītāju kļuva iepriekšējais Valsts finanšu inspekcijas priekšsēdētājs Jurijs Pupčenoks, kura pakļautībā faktiski tika apvienota gan muita, gan nodokļu inspekcija. Abas šīs sistēmas, protams, bija pastāvējušas jau iepriekš – ne tikai nodokļu inspekcija, kas lielā mērā bija padomju mantojums, bet arī kopš deviņdesmito gadu sākuma pastāvējusī muita, kuras radīšanu M. Gailis memuāros vēlāk atminējās tā: „1990. gadā līdz ar Ārējo ekonomisko sakaru departamenta dibināšanu tika nodibināts arī Muitas departaments. Vēl pastāvēja PSRS, un daudzi par šāda departamenta dibināšanu vienkārši smīkņāja. Par vadītāju iecēla Aivaru Saliņu, kurš bija ilggadējs muitas darbinieks. Pirmos Latvijas muitas punkti tika iekārtoti uz Igaunijas un Lietuvas robežām ar domu aizsargāt Latvijas tirgu. Toreiz visus, arī Godmani, uztrauca tas, ka preces no Latvijas tiek izvestas, nevis otrādi.

Kas attiecās uz nopietno eksportu – uz rietumvalstīm -, tur joprojām visu parādi komandēja Padomju Savienības muitas iestādes. Man iznāca ar tām saskarties pietiekoši bieži. Daudzas reizes biju PSRS galvenajā muitas pārvaldē Maskavā, tikos ar tās vadītājiem. Atceros pārvaldes priekšnieka vietnieku Valēriju Draganovu – ar viņu patiešām bija iespējams atrast kopīgu valodu. Šādi personiskie kontakti bija nozīmīgi, jo tad, kad saņēmām Maskavas atļauju patstāvīgi veikt ārējās tirdzniecības operācijas, bija no svara, lai muita atzīst to likumību.”

Taču īstā muitas attīstība, protams, sākās līdz ar Latvijas reālās neatkarības atjaunošanu. „Protams, bija labi, ka struktūra bija izveidota jau iepriekš, tāpēc kāda mēneša laikā bija iespējams pārņemt muitas operācijas ostās, lidostā un uz dzelzceļa. Tika izstrādāts Muitas kodekss un ieviesta Eiropai raksturīga procedūra: līdzšinējās prakses vietā, kad eksportu un importu regulēja ar licencēšanu un ar atļaujām, stājās muitas tarifu regulēšana. 1992. vai 1993. gadā mainījās pati tirgus aizsardzības filozofija – proti, veidojās izpratne, ka pirmām kārtām jāaizsargā nevis preču izvešana, bet gan ievešana,” vēlāk atminējās M. Gailis, kurš arī atklāti atzina – „Pupčenoka laikā sanāca, ka muita visur ir pakļauta nodokļu inspekcijai”.

Šī situācija nepatika daudziem – pirmām kārtām jau daudziem ļaudīm muitā, kura turklāt ātri vien sabiedrības acīs ieguva diezgan īpatnu slavu. It kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas muita bija neatkarības simbols un atjaunojamās valsts robežas iezīmētāja, kas cieta no OMON patvarībām, piedevām vēl muitnieki taču darīja svētīgu darbu, kas gan arī mūsdienu muitas uzdevumiem galīgi neasociējas, – mēģināja novērst preču aizplūšanu no republikas. Tātad būtu tikai loģiski, ja vidējais Latvijas iedzīvotājs muitniekus uzskatītu par savu interešu aizstāvjiem. Taču – tavu pārsteigumu! – jau drīz vien pēc pirmā muitas vagoniņa (stacionārām būvēm naudas vēl nebija) novietošanas uz pagaidām vēl teorētiskās valsts robežas cilvēki uz muitniekiem sāka skatīties šķībi. Iemesls bija viens – valsts kabatu šie vīri ārkārtīgi bieži jauca ar personisko, strīdus situācijās izšķiroties par labu pēdējai.

Mūžīgās muitas problēmas

Muitai turklāt ļoti neveicās ar vadītājiem. A. Saliņš bija vienīgais, kurš nākamajos gados no posteņa aizgāja klusi, bez skandāliem. „Kad Saliņa vietā Muitas priekšnieka amatā stājās Augstākās Padomes deputāts Imants Geidāns, viņa vadībā tika izstrādāta visai nepārdomātā muitas koncepcija,” memuāros atminas M. Gailis. „Muita ir viens piemērs, kas notiek, ja iepriekš neizstrādā nākotnē vērstu stratēģisku koncepciju – tiek zaudēts laiks un miljonos rēķināmi budžeta līdzekļi, bet iegūtas tikai nepatikšanas. Vārdu sakot, tika pieņemts lēmums, ka galvenokārt mums ir jāattīsta muitas punkti uz trases Via Baltica, kas, kā labi zinām, it nemaz nav tā noslogotākā Latvijā. Šis lēmums un tam sekojošā darbība nevis veicināja, bet gan nobremzēja kustību šajā virzienā. Toreiz tika izveidotas arī reģionālās muitas. Tas ir normāli, bet dīvaina bija dažu reģionālo muitu bāzes vietas izvēle. Piemēram, Latgales reģionālā muita tika izvietota Balvos.”

I. Geidāns amatā turējās sīksti - viņa darbības izvērtējumu valdība kā speciālu dienas kārtības punktu izskatīja jau 1993. gada augustā, un sēdes protokolā ierakstītais raksturojums bija „negatīvi”, taču Muitas departamenta direktora posteni viņš tobrīd nezaudēja, un amatu eksdeputātam nācās atstāt tikai pēc skaļa interešu konflikta skandāla. Vietā nāca finanšu ministra Andra Piebalga ieteiktais Mārtiņš Arnītis, kurš jau atkal neattaisnoja uz viņu liktās cerības – izsakoties M. Gaiļa vārdiem, „diemžēl izrādījās, ka visa enerģija, laiks un spēks Arnītim aizgāja cīņā ar Pupčenoku par neatkarīgas muitas radīšanu”.

Rezultātā M. Arnītim no amata nācās aiziet 1995. gada aprīļa beigās, kad izrādījās, ka reizē ar Muitas departamenta direktora amatu viņš ieņem arī paju sabiedrības Staļģene valdes priekšsēdētāju, turklāt savā personiskajā biznesā iekritis miljonu parādos. Taču tai pašā laikā norietēja arī viņa oponenta J. Pupčenoka zvaigzne - finanšu ministra oficiālais skaidrojums bija, ka VID iekšienē sāktās reformas esot bijušas pārāk straujas. Par jauno VID priekšnieku 1995. gada jūlijā tika apstiprināts Imants Griķis, bet gadu vēlāk par VID ģenerāldirektoru pēc dienesta reorganizācijas kļuva līdzšinējais VID Cēsu rajona nodaļas priekšnieks, vēlāk par uzticamu (tiesa, ļoti klusi un neoficiāli) „Šķēles cilvēku” uzskatītais Andrejs Sončiks.

Kas visā šajā lielo pārmaiņu laikā notika pašā muitā? Viegli iedomāties – īpaši ņemot vērā, ka mantiskie kārdinājumi bija lieli, bet robeža – izcili „caura”: tā, piemēram, 1993. gada maijā avīzes Tev žurnālisti Sandris Metuzāls un Dzintars Medenis paši izmēģināja, cik grūti vai viegli ir pārkļūt Latvijas un Krievijas robežai, - izrādījās, ka tas ārkārtīgi viegli izdarāms pat pilnīgiem „amatieriem”. Muitas punkti nebija saslēgti vienotā sistēmā (un tā līdz pat 1995.-1996. gadam), tajos nebija pat svaru (par rentgenaparātiem nemaz nerunājot), vēl 1993. gadā Muitas kodeksā nemaz nebija paredzēts, ka gadījumā, ja neveiksmīgs kontrabandists nespēj samaksāt soda naudu, ir iespējams konfiscēt viņa vesto preci. Ko nu brīnīties, ka stāsti par muitnieku lepnajām mājām un mašīnām tikai vairojās un kļuva aizvien pārliecinošāki.

 „Pēc būtības tas nav nekas slikts, ka nauda atrodas citās valstīs – galvenais, lai samaksā nodokļus no peļņas, ko gūst eksportējot. Taču iespēju izvairīties no šiem nodokļiem ir ļoti daudz. Finansu inspekcijā gūtā pieredze liecina, ka eksportē bez muitošanas vai deklarācijā uzrāda pavisam citu preci, kas nav aplikta ar muitas nodokli. Liela daļa norēķinu notiek skaidrā naudā. Baidos, ka ir liela atšķirība starp kravas daudzumu un kontraktu cenām mūsu muitas deklarācijā un deklarācijā, ko uzrāda valstī, uz kuru eksportē. Inspekcijai nav tiesību kontrolēt tur notiekošo, jo Latvijai nav neviena līguma ar nevienu valsti par informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos,” 1993. gada pavasarī Dienai skaidroja J. Pupčenoks – tas pats, kuram vēlāk bija teorētiskas iespējas visas uzskaitītās nebūšanas iznīdēt.

 Taču... „Pilnīgi izskaust korupciju gan ir praktiski neiespējami. Ir divi varianti – atlaist muitu, lai nav problēmu, bet mēs to politiski nevaram izdarīt, otrs – mēģināt puslīdz ierobežot. Te var palīdzēt iebaidīšana un ienākumu deklarācijas – lai inspekcija pēc tam pārbauda, no kurienes kādam ir mersedess vai māja,” pusotru gadu vēlāk – 1994. gada rudenī Dienā par muitas sakārtošanu žēli stāstīja premjers M. Gailis, ieminoties, cik labi būtu kaut vai radīt vienotu informācijas sistēmu un uzstādīt kontrolposteņos datorus. „Jau 1994. gada rudenī, runājot ar Pupčenoku par muitas problēmām, mēs zinājām, ka nav iespējama operatīva, ātra, ērta un lēta konteineru pārbaude, ja muitas posteņos nav svaru. Bez to palīdzības nav iespējams salīdzināt reālo konteineru svaru ar pavadzīmēs uzrādīto. Man nezināmu iemeslu dēļ svari tā arī netika pasūtīti, praktiska darbība šai ziņā sākās tikai, valsts ieņēmumu valsts ministres amatā stājoties Aijai Počai,” ekspremjers vēl piebilda memuāros.

Tieši muita reizē ar degvielas tirgus sakārtošanu gan jau 1994. gadā bija pasludināta par VID prioritātēm, un nevar teikt, ka darīts netiktu vispār nekas, - kaut mokoši lēni, sakārtošanas darbs tomēr notika. „Var cisternas ievest arī caur mežu. Bauskas rajonā ir 25 meža ceļi, bet muitas punkti ir pāris vietās. Ieleju astoņas tonnas benzīna un iebraucu Latvijā. Benzīns nekur nav reģistrēts, es varu mājās – savā zemnieku saimniecībā – to pārdot. Vēl varu vienoties ar kādu firmu, kas manu benzīnu tirgo, neizsitot kasē čeku. Tāpēc jālicencē viss – importēšana, pārvadāšana, glabāšana un tirgošana,” par vienīgo iespējamo komplekso rīcību presei skaidroja V. Krištopans, un tā arī pamazām notika.

Līdzīga „skrūvju piegriešana” notika arī alkohola, tabakas izstrādājumu tirgū, tad vēl arvien jaunās un jaunās jomās. 1995. gada otrajā pusē līdz tiesai nonāca pirmās krimināllietas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, - ierosinātas tādas bija jau tuvu simtam. Pirmie zināmie apsūdzētie bija Valkas uzņēmējs Valdis Pelēcis un pazīstamās noguldījumu firmas Ābelītes vadītājs Pēteris Lejiņš. Tieši P. Lejiņa lieta pirmā no nodokļu nemaksātājiem (precīzāk – par izvairīšanos no nodokļu nomaksas) nonāca līdz tiesai, un viņš arī pirmais tika notiesāts – uz trim gadiem nosacīti un prāvu naudas sodu.

Papildus tam VID ievērojamas summas tērēja, skaidrojot tautai, cik labi godīgi maksāt nodokļus un kur šī godīgi maksātā naudiņa īsti paliek. Te nu rezultāti nebija nekādi izcilie, un vainots publiski tika itin viss – no sliktā padomju mantojuma līdz it kā labajai un vieglajai, bet tomēr negodīgajai un smagajai nodokļu sistēmai (2003. gadā 69,7 procenti sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujāto pilnībā nepiekrita apgalvojumam „pašreizējā Latvijas nodokļu sistēma pret mani un manu ģimeni ir godīga”).

„Vispār mēs esam visai netīra sabiedrība: agrāk taču kā jūs, tā es bijām pret valsti, tāpat kā valsts bija pret mums. Tas mūsos sēž, un, kurš skaļāk kliedz par kontrabandistiem, tas droši vien pats ar to klusām nodarbojas. Un vēl – daudzi deputāti nesaprot, ka ir liela atšķirība starp nodokļiem un kukuļiem. Mēs nevaram skriet pakaļ katram ierēdnim un filmēt, vai tam atvilktnē neieliek dolārus. Tas nav mūsu darbs,” presei taisnojās galvenais valsts ieņēmumu pārraudzītājs V. Krištopans.

Nedaudz paradoksālā kārtā viņam intervijā žurnālam Klubs 1996. gadā faktiski piekrita metāllūžņu uzņēmējs Georgs Lansmanis (ar kura vārdu saistīts uzņēmums dažus gadus vēlāk pats iekļuva apjomīgā nodokļu skandālā): „Bet pie latviešiem man nepatīk, lūk, kas – ja viņiem prasīs: „Vai gribat neatkarīgu valsti?”, visi ķers sarkanbaltsarkano karogu un teiks: „Jā, mums tā ir vajadzīga!” Bet, ja pajautās, vai vajag maksāt nodokļus, deviņi no desmit latviešiem teiks: „Nē, nevajag” vai: „Visus nevajag”, vai vienkārši atradīs tūkstoš iemeslu, lai nemaksātu.”

Tā nu visus nākamos desmit gadus visdažādākajiem pētniekiem bija nodrošināts apjomīgs darba lauks, aprēķinot neaprēķināmo – cik tad īsti no kopējās Latvijas tautsaimniecības varētu aizņemt ēnu ekonomika. 2001. gadā, piemēram, Centrālā statistikas pārvalde to lēsa 16 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta, Finanšu ministrijā – 25 procentu (kaut vēl gadu iepriekš ministrija bija runājusi par 40 procentiem), Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera – 42-43 procentu, pāris neatkarīgie ekonomisti – pat 60-75 procentu apmērā.

Jāpiebilst, ka ar šo aprēķinu daudzveidību varēja sacensties vienīgi īpaši populistiski noskaņotu politiķu priekšvēlēšanu stāsti par to, cik naudas varētu iekasēt nodokļos, ja vien viņi nāktu pie varas. Te rekordsummu, dodoties lielajā politikā, nosauca Jaunā laika izveidotājs Einars Repše, - kaut, protams, viņa apsolītos 400 miljonus Valsts kase tā arī neieraudzīja.

Kā atbrīvoties no neērtiem kroņa aģentiem

Tikpat daudzveidīgi vērtējumi tika izteikti par vēl vienu, tā vien šķiet, Latvijas valstī neiznīdējamu parādību. Kontrabanda tādā vai citādā izpausmē bija Latvijas valsts varas lielā galvassāpe jau I.Godmaņa valdībai, kurai ar tās apkarošanu gāja tāpat kā ar visu, kam premjers pieķērās savā enerģiskajā, bet nepārdomātajā manierē. „Godmanis tobrīd bija iedomājies, ka kārtību var nodibināt, ieviešot drakoniskus, bet pilnīgi netiesiskus pasākumus, līdz pat tādam absurdam, ka, ja kādu pieķer ar kontrabandu, tad pašam vedējam un visiem viņa radiem ir jākonfiscē pilnīgi visa manta. Faktiski jau tā arī varētu būt, bet tobrīd tam nebija absolūti nekādas likumīgas bāzes,” šo trauksmaino laiku memuāros atcerējās M. Gailis.

Tomēr trauksmainie laiki pamazām pagāja, bet kontrabanda palika – gadiem ejot, izrādījās, ka nelikumīgi, bez apgrūtinošās muitas maksāšanas pāri robežai ir izdevīgi pārvietot aizvien jaunas un jaunas preces un produktus: jau tradicionālajai degvielai, tabakas izstrādājumiem, spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem klāt nāca arī pārtikas produkti – pirmām kārtām jau gaļa.

Pēc visām lielajām neveiksmēm ar muitas vadību tika sperts tiešām sparīgs solis, pieņemot lēmumu par starptautiska konsultanta piesaistīšanu muitai. Piesaistīšanas sagatavošanas process bija visnotaļ noslēpumains – M. Gailis vēlāk memuāros atzina, ka par konsultanta piesaisti zinājuši tikai trīs cilvēki – M. Gailis, A. Poča un tālaika finanšu ministre Indra Sāmīte. Arī pats konkurss bija slepens, un tā paša gada maijā ar britu kompāniju Crown Agents tika parakstīts līgums par Latvijas muitas sistēmas sakārtošanu.

Uz diviem gadiem noslēgtais līgums Latvijai izmaksāja 1,3 miljonus latu (un, cik zināms, arī procentus no atklātās kontrabandas), un tas gan nedeva britiem nekādas tiesības veikt muitnieku pienākumus suverēnajā Latvijā, - tikai un vienīgi konsultantu funkcijas. Taču arī ar to bija pietiekami, lai ne vienam vien muitniekam (vai tā „jumtam” augstākās varas aprindās) dzīvi padarītu neierasti neomulīgu un trūcīgu. Rezultātā, kad britu līgums ar Latvijas valsti 1999. gada pavasarī beidzās, Crown Agents Latvijas projekta vadītājs Džons Tērstons varēja norādīt uz objektīviem skaitļiem (kuri gan, protams, bija ne tikai britu nopelns) – nepilnu trīs gadu laikā iekasēto nodokļu un nodevu apjoms bija palielinājies par 90 procentiem.

Taču... tas nebūt nenozīmēja, ka Latvijas valsts finanšu pārzinātāji alktu sadarbību turpināt, - pāris gadu laikā viņu intereses bija kļuvušas krietni daudzpusīgākas. Atteikšanās no britu pakalpojumiem notika pamazām, radot priekšstatu, ka valsts jau ļoti, ļoti gribētu, taču... kaut kā nesanāk. Dažus mēnešus pēc Crown Agents atskaites un atvadām tobrīdējais premjers A. Šķēle vēl publiski paziņoja – esot visnotaļ iespējams, ka valdība izskatīs iespēju atjaunot sadarbību ar efektīvajiem britiem. Pagāja mēnesis – un finanšu ministrs Edmunds Krastiņš saņēma britu priekšlikumus par iespējamo sadarbības atjaunošanu, vēl pēc mēneša Finanšu ministrija ziņoja, ka piedāvājums esot tik nopietns, ka to nekādi nevarot izvērtēt dažās dienās. Taču nu jau E. Krastiņš ieminējās, ka Crown Agents pakalpojumi esot baisi dārgi (kaut konkrētu summu nekādi nevēlējās nosaukt).

Apmēram šai pašā laikā nu jau bijušais kārtējais Muitas pārvaldes direktors Normunds Niedols, kurš vēl 1998. gada rudenī bija apgalvojis, ka pretkontrabandas sistēmas izveidošana esot galvenais Crown Agents nopelns, nu jau eksperta statusā ierunājās – kazi, pašu spēkiem britu darbiņu varētu paveikt daudz lētāk. Šāda „augsnes” sagatavošana turpinājās vēl labu laiku, līdz beidzot 2000. gada maijā, VID amatpersonām tiekoties ar Crown Agents pārstāvjiem, VID ģenerāldirektora A. Sončika palīdze Dita Kļaviņa jau publiski paziņoja, ka tikšanās neesot bijusi nemaz tik nopietna”. Un – jautājums par to, vai Latvijai nevajadzētu vēl izmantot tik daudziem „neērtos” britus, bija slēgts.

Atradās tikai pāris dīvaiņi, kas britu kompānijas veikumu laiku pa laikam atminējās. Tā, piemēram, Latvijas Banka saskatīja, ka naftas produktu akcīzes nodokļa ieņēmumu kritums kaut kā dīvaini sakrītot „ar laiku, kad beidzās līgums ar britu firmu Crown Agents par akcīzes preču importa kontroli”. Savukārt 2003. gada jūlijā Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novērošanas un apkarošanas uzraudzības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis Dienas Biznesam savu redzējumu izklāstīja šādos vārdos:

„Deviņdesmito gadu vidū situācija tik tiešām bija dramatiska, jo, piemēram, muitas kontrabandas daļā strādāja tikai pieci cilvēki, kuri turklāt nodarbojās arī ar narkotiku apkarošanu. Kroņa aģenti nebija tie, kuri veica kādus konkrētus darbus – to darīja rūpīgi atlasīta muitnieku komanda. Briti deva savas zināšanas, kā arī iezīmēja svarīgākos darbības virzienus. Turklāt daudziem tālaika VID vadībā, muitā, valdībā esošajiem cilvēkiem britu klātbūtne Latvijā bija izdevīga. Viņi varēja aiz britu mugurām slēpties no „legālajiem bandītiem”.

Kā parasti amatpersonām tika zvanīts ar pārmetumiem - kādēļ jūs to un to esat atklājuši, aizturējuši, tas taču ir cienījams cilvēks...? Un tad varēja aizbildināties - tā nav mūsu ideja, briti atrada, mēs tikai izpildām. Kroņa aģenti 1999. gadā devās prom no Latvijas. Pats galvenais, ko briti izdarīja - viņi pēc sevis šeit atstāja lieliski apmācītu komandu: tika izveidota arī spēcīga analītiskā un citas nodaļas, kas bija spējīgas efektīvi apkarot kontrabandu. Tiesa, 1999. gadā, kad šiem speciālistiem izdevās sasniegt vislabākos rādītājus, pēkšņi sāka izplatīties viedoklis, ka vēlamo rezultātu tomēr nav.”

Kontrabandas apkarošana latviešu gaumē

Kas tad labs kontrabandas apkarošanas jomā Latvijas valstsvīriem izdevās pašu spēkiem? Vienu nevar noliegt – dažādu jaundibinātu struktūru un jaunizstrādātu koncepciju un plānu jau atkal bija pārpārēm. Jau 1996. gada jūlijā Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers parakstīja Kontrabandas apkarošanas programmu, ar kuru nu tik vajadzēja sākties vērienīgai cīņai pret preču nelikumīgu ievešanu un realizāciju Latvijā. Nepagāja ne pusotrs gads, kad jau tika pieņemts lēmums izveidot jaunu struktūrvienību, kurā Iekšlietu ministrijas un VID pārstāvji gan koordinētu cīņu ar kontrabandu, gan izstrādātu kontrabandas apkarošanas stratēģiju, gan veiktu analītisko darbu. Vēl pēc dažiem mēnešiem, 1998. gada maijā šādas struktūras aizmetnis ar nosaukumu „Kontrabandas apkarošanas koordinācijas centrs” – faktiski pastāvīgi funkcionējoša darba grupa - tiešām tika nodibināts.

Pagāja vēl nepilns pusotrs gads, un premjera A. Šķēles valdība teicās nonākusi pie skaidrības, ka to septiņu institūciju darbība, kas tobrīd nodarbojās ar kontrabandas apkarošanu, tomēr neesot visai efektīva (kaut E. Krastiņš un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš vēl tikai mēnesi iepriekš bija ar lielu publisku troksni parakstījuši īpašu nodomu protokolu, kas paredzēja koordinēt un saskaņot kontrabandas apkarošanas resoru darbību, lai uzlabotu valsts budžeta ieņēmumus). Ko darīt? Tika nolemts nodibināt vēl vienu struktūru Ģenerālprokuratūrā un reorganizēt to pašu Kontrabandas apkarošanas koordinācijas centru, - rezultātā KAKC pārvērtās par KAC vai Kontrabandas apkarošanas centru, kura vadītāja krēslā tika iecelts Ainis Latišs.

Tādā veidā politiskā elite bija izveidojusi ērtu grēkāzi, kuru regulāri varēja kritizēt par pašas apzināti vai neapzinātu haotisko lēmumu („Es domāju, ka mums ir kādai no instancēm jāliek tieši atbildēt par kontrabandas apkarošanu, bet varbūt kāds, kas pašreiz ar to nodarbojas, var veikt citas funkcijas rezultātā nekādi neiznīkstošo kontrabandu,” – šī pērle, piemēram, piederēja M. Segliņam) rezultātā nekādi neiznīkstošo kontrabandas straumi. Atsevišķi ekscentriski indivīdi – piemēram, ar skandālu amatu zaudējušais bijušais Rīgas muitas vadītājs Vigo Leitholds – gan visā nopietnībā pauda uzskatu, ka Kontrabandas apkarošanas centrs darbojoties Tautas partijas interesēs, taču vairāk gan izskatījās, ka Tautas partijas interesēs bija ja nu vienīgi centra izteiktā mazspēja.

Kontrabandas apkarošanas centra darbību līdz pat 2001. gada sākumam kritizēja visi, kam vien nebija slinkums, - gan šīs struktūras uzraudzības padomes locekļi (ģenerālprokurors Jānis Maizītis, finanšu ministrs Gundars Bērziņš un M. Segliņš), gan politiķi un eksperti. „Jau nākamajā gadā pēc KAC izveidošanas visi rādītāji kritās teju uz pusi - atpakaļ, kur tie bija pirms kroņa aģentu ierašanās. Sagadīšanās? Man, analizējot attiecīgos ciparus, radās aizdomas, ka KAC tika veidots nevis ar mērķi veicināt kontrabandas atklāšanu, bet tieši pretēji - ar mērķi neļaut strādāt Lielbritānijas ekspertu sagatavotajiem muitas speciālistiem. (..) Tāpat aizdomīgs šķiet tas fakts, ka, neraugoties uz divus gadus ilgušo darba rezultātu kritumu, KAC uzraudzības padome - tiesa, izņemot ģenerālprokuroru Jāni Maizīti - šo institūciju nepārtraukti slavēja,” presei vēlāk stāstīja A. Latkovskis.

2001. gada janvārī atklājās, ka gada laikā centrs spējis prokuratūrai nodot tikai deviņas lietas un arī citādi ne ar kādu vērā ņemamu sniegumu nav izcēlies. Rezultātā par Kontrabandas apkarošanas centra vadītāju tika iecelts pilnīgi cita rūdījuma cilvēks – centra darbinieks Vladimirs Vaškevičs, par kura iespējamu netiešu saistību ar nelegālā spirta biznesa ļaudīm prese ziņoja vēl pirms apstiprināšanas amatā. Tomēr apstiprināšanai šīs ziņas netraucēja, un nu jau Kontrabandas apkarošanas centra vadības vietā G. Bērziņš asi kritizēja Muitas pārvaldes vadītāju Aivaru Krastiņu un viņa vietnieku Aivaru Gulbi, kā arī saskatīja acīmredzamus tumšo spēku uzbrukumus īstajiem kontrabandas apkarotājiem: „Notikumi skaidri liecina - ar katru dienu vērojami pieaugoši informatīvie uzbrukumi VID. Sākotnēji bija centieni nomelnot jauno Kontrabandas apkarošanas centra vadītāju, tad pēc degvielas kontrabandas atklāšanas gadījumiem sekoja uzbrukumi Finanšu policijai, tagad uzmanības centrā ir VID vadītājs.”

Tiesa, vēl aizvien par Kontrabandas apkarošanas centra darbu sajūsmā nebija ģenerālprokurors J. Maizītis, un centra darbības rezultāti tiešām nebija nekādi iespaidīgie – visa 2001. gada laikā tā darbinieki bija spējuši atsavināt 350 tonnu degvielas, 30 tonnu spirta, septiņus miljonus cigarešu un vairāk nekā 100 tonnu gaļas. Pamatīgu naglu Kontrabandas apkarošanas centra zārka vākā iesita 2001.-2002. gadā atklātie fakti, ka tā darbinieki jau ilgstoši nav izrādījuši nekādu interesi par robežkontroles punktu videonovērošanas sistēmu ierakstiem (tai pat laikā izrādījās, ka robežpunktu videonovērošanas iekārtās aizdomīgi bieži iesper zibens, turklāt pēc šāda spēriena tās netiek salabotas mēnešiem ilgi, savukārt nesasperto nofilmētie materiāli tiek saglabāti... tikai 15 dienas).

2002. gada maijā centra darbu diezgan skarbi novērtēja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, turklāt nomainījās politiskā vara – un izrādījās, ka Jaunā laika iekšlietu un finanšu ministri Māris Gulbis un Valdis Dombrovskis par Kontrabandas apkarošanas centra darbību nebūt nav sajūsmā. Loģiski, līdz ar jaunas varas atnākšanu sekoja jaunas reorganizācijas – izmeklēšanas darbu kontrabandas apkarošanas lietās pārņēma VID un Iekšlietu ministrijas struktūras, un 2003. gada rudenī jau tika atzīts, ka Kontrabandas apkarošanas centrs ņēmis un „miris dabīgā nāvē”, bet kontrabandistu tvarstīšanas galvenās funkcijas saskaņā ar Noziedzības apkarošanas padomes lēmumu pārņēma Muitas kriminālpārvalde, kuru jau atkal vadīja tas pats V. Vaškevičs.

Protams, šajā laikā būtiski mainījās arī kontrabanda kā tāda – izsakoties A. Latkovska vārdiem, „Latvijā joprojām tiek runāts par kontrabandu, kas notiek kā preču ievešana valstī, apejot muitas robežkontroles punktu. Nav vairs tie laiki, kad pirms Otrā pasaules kara vīrs, zogoties pāri zaļajai robežai, no Igaunijas ar maisiņu ienesa Latvijā kaprona zeķes vai franču smaržūdeņus. Tā vairs nenotiek, jo ar smagajām mašīnām cauri mežiem vairs neviens nebrauc. Notiek cita veida krāpniecība - tie ir daudzi un dažādi pasākumi, kuru rezultātā netiek nomaksāti nodokļi”. Un tā tiešām bija: 2001.-2002. gadā tika atklāti patiešām vērienīgi gaļas kontrabandas gadījumi un arī daudzmiljonu latu nodokļu krāpšanas shēmas (šeit īpaši izcēlās tā sauktās Dinaz grupas uzņēmumi, no kuriem īpašu sašutumu radīja viena nosaukšana par Agalas – otrādi lasot, sanāca krieviskais ņirdzīgais Salaga).

Likumsakarīgi jau ap 2001. gadu aizvien plašāk sāka cirkulēt valodas par augstu un pat ļoti augstu amatpersonu līdzdalību kontrabandas shēmās. 2001. gada rudenī atklātībā nonāca fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs nogalināts ar ieroci, ar kuru pirms tam atšaušanas procedūru Valsts policijas ekspertīžu centrā veicis neviens cits kā Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Edvards Šagžijevs. Par ieroča nelikumīgu iegādi tika notiesāts pilnīgi cits cilvēks – par „autoritāti” sauktais Raitis Kononovs, kurš jau cietuma kamerā presei stāstīja, kā „SAB aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz. Lasa uz viņiem visiem informāciju, kompromatus uz tiem cilvēkiem, kuri varētu to kontrabandu piespiest”...

Neraugoties uz valodām, kurās ar kontrabandas shēmām tika minēti gan drošības struktūru ierindas darbinieki, gan augstākas amatpersonas (cita starpā tas pats V. Vaškevičs) un arī politiķi, līdz pat 2005. gadam neviens tiešām redzams megakontrabandists netika ne tikai notiesāts, bet pat ne nosaukts. Un arī kārtējā parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas Pētera Salkazanova vadībā pētīja valsts amatpersonu iespējamo saikni ar kontrabandu, aprobežojās ar apgalvojumu, ka tai esot zināmi vairāki „izgaismojušies” ekonomikas policijas un Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, - bet arī tie netika pat nosaukti.

Novērtē šo rakstu:

8
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

21

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

FotoAugsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās informācija par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) gatavoto izglītības reformu. Skaidrs ir viens, IZM vēlas īstenot reformu, neraugoties uz to, ka dažādi nozares eksperti[1], pedagogi, vecāki, bērnu psihologi, pirmsskolas izglītības nozares darbinieki un biedrību pārstāvji[2], ārsti[3], veselības ministre[4], tiesībsargs[5] u.c. ir pauduši bažas par reformas saturu, piemēram, par skolas gaitu sākšanu no sešu gadu vecuma.
Lasīt visu...

21

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

FotoCēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim Ivaram Āboliņam, šī sabiedriskā medija kuratoram, ir klaji prasts un savtīgs: "Rokas nost no mūsu bardaka (un rebēm)!"
Lasīt visu...

18

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

FotoValsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē uzdotajiem jautājumiem. Publicējam šo „atbildi” un Dreibanta komentārus.
Lasīt visu...

21

Tumsonība Īvāna gaumē

FotoNeesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī šobrīd mūsu mājās dzīvo gan suns, gan kaķis. Tomēr līdz šim arī nekad nebiju sevi uzskatījis par cilvēku, kuram jākarina birka "dzīvnieku aizstāvis". Jo neesmu taču ne kādās akcijās vai piketos piedalījies, nerunājot par stāšanos kādās biedrībās.
Lasīt visu...

3

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

FotoNesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu vēstuli, kurā tika pavēstīts, ka asociācija ir uzsākusi sadarbību ar Valsts ieņēmumu dienestu (VID) – lai sakārtotu ēdināšanas nozari. Kas pati par sevi ir lieliska ideja – visi ēdināšanas biznesā darbojošies uzņēmumi varētu apstiprināt, ka tas ir ļoti nepieciešams!
Lasīt visu...

21

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

Foto1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis bija Ungārijas pilsēta Kiškunmujša. Tur bija jānotiek demokrātisko kustību forumam, un šajā pasākumā vajadzēja piedalīties arī Latvijas Nacionālajai neatkarības kustībai.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...

Foto

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

Jau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes”...

Foto

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu...

Foto

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās...

Foto

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

Es, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija...

Foto

Lai Šadurskis pats brauc prom

Aprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā...

Foto

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

Leonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs...

Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...