Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Kur ņemt naudu – Latvijas valsts mūžīgā problēma

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
01.01.2011.
Komentāri (8)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Jaunais gads atnācis ar jaunām nodokļu likmēm, taču jāatceras, ka jau no pirmajām sākumā vēl nosacīti patstāvīgās Latvijas valsts pastāvēšanas dienām tās vadītājiem nācās sākt lauzīt galvu par jautājumu – kur ņemt naudu tās vajadzībām? Protams, no pašas valsts iedzīvotājiem, - taču vajadzēja to iemācīties paņemt, turklāt tā, lai iedzīvotājiem rastos vēlme dalīties tajā atkal un atkal. Realitāte uzskatāmi parādīja, ka tas nebija ne viegli, ne ātri izdarāms, - par to stāsta šī nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005.

„Plakanās” nodokļu sistēmas izveide

Pirmie gadi pēc reālās neatkarības atjaunošanas valstisko finanšu jomā bija ļoti vienveidīgi – valsts mēģināja kaut jel kādā veidā nodokļos, nodevās un citos maksājumos iekasēt kaut jel ko, vienlaikus iespēju robežās mēģinot modificēt padomju likumdošanu. Rezultāts bija tāds, kādu jau arī varēja sagaidīt, - finanšu ministra vietas izpildītājs Uldis Osis 1993. gada pavasarī laikraksta Diena sarīkotā apaļajā galdā situāciju raksturoja gana skarbi: patiesībā Latvijai nekādas nodokļu sistēmas nemaz neesot, jo likumos „aprakstīts tas, kas ir, nevis tas, kam jābūt”, turklāt Latvijas nodokļu struktūra būtiski atšķiroties no attīstītākajām rietumvalstīm:

„Tur budžeta ieņēmumu daļu pārsvarā veido individuālie maksājumi, uzņēmumi maksā samērā nelielas summas, līdz ar to tie var investēt. Latvijā galvenie nodokļu maksātāji ir uzņēmumi. Rietumos pārsvarā ir netiešie nodokļi (apgrozījuma, akcīzes), mums – tiešie (peļņas nodoklis). (..) Uzņēmējam nav izdevīga šāda nodokļu situācija, viņš cenšas izvairīties no tās un naudu labāk tur ārzemēs. Jaunajai Saeimai esošā nodokļu sistēma (..) jāpārveido pilnībā. Galvenajiem jābūt netiešajiem nodokļiem, un ar nodokļiem jāapliek patēriņš, nevis ienākumi. Prakse pierāda, ka naudu uzkrāj, ja valdošie ir netiešie nodokļi, un iekšzemes uzkrājumi – tālāku investīciju avots – mums ir ļoti vajadzīgi.”

Turklāt bieži vien bija tiešām grūti saprast, kāpēc jaunās valsts ierēdņi un politiķi izdomājuši tieši tādas un ne citādas nodokļu un nodevu likmes, - SWH Rīga viceprezidents Aivars Borovkovs, piemēram, minēja datortehnikas ievedmuitas tarifus, kuri esot „tik augsti, it kā mēs paši tos ražotu vai tirgus būtu pārsātināts”. Kāpēc tā? „Absurds rodas no tā, ka ar ekonomisko modelēšanu pārsvarā nodarbojas ierēdņi, kuriem ir teorētiski priekšstati par problēmu, bet kuriem nav ne mazākās prakses reālajā biznesā. Viņiem tikai liekas, ka pārējiem būtu jārīkojas ar saviem līdzekļiem tā un ne citādi. Protams, vieglāk ir eksperimentēt ar svešu, nevis paša pelnītu naudu.”

Tomēr Ivara Godmaņa valdība līdz pat tās darbības beigām 1993. gadā pie nopietnas nodokļu sistēmas reformas tā arī netika, un tai steigšus – lielā mērā tāpēc, ka budžetā bija iestājusies viena no pirmajām, bet nebūt ne pēdējām krīzēm, - nācās pievērsties jaunajai Valda Birkava valdībai. „Nodokļi – tas ir slikti. Palielināt nodokļus – tas ir ļoti slikti. Tomēr šajā situācijā mums nav citu iespēju...” izšķirošajā Saeimas plenārsēdē 1993. gada 14. oktobrī atzina pats premjers, un tik tiešām – pirms iecerētajām izmaiņām nācās veikt ļoti ilgas un mokošas politiskās pārrunas ar nosacītajiem koalīcijas partneriem no Zemnieku savienības, un arī tad tikai ar minimālu balsu vairākumu tika nolemts, ka apgrozījuma nodoklis jau no 1. novembra tiks palielināts no pārsvarā 12 uz 18 procentiem (lauksaimniecības pārtikas precēm – 10%, bet no nākamā gada vasaras – arī 18%, taču tad zemniekiem tika apsolītas arī pirmās subsīdijas).

Tāpat 1993. gadā nebūtībā aizgāja „godmaņlaikos” funkcionējošais progresīvais ienākuma nodoklis, kura pamatlikme bija no 15 līdz 35%, klāt vēl pievienojot fiksētu maksājumu, kas arī bija atkarīgs no ieņēmumu līmeņa, un izmantojot sarežģītu atlaižu sistēmu. Jaunais ienākuma nodoklis bija salīdzinoši bezgala vienkāršs – faktiski visiem no algas atņēma 25 procentus. Savukārt realitātē tieši šī vienotā likme iedzina vienu no pirmajām kārtīgajām naglām Latvijas ceļa politiskajā zārkā, jo labi domātā jaunā nodokļa redakcija faktiski nozīmēja, ka visiem, kam alga bija virs 400 latiem, nu nodoklī bija jāmaksā mazāk nekā iepriekš, bet visiem, kam zem šiem četriem simtiem, - attiecīgi vairāk. Lieki teikt, ka mediji to iztulkoja vienkārši – Latvijas ceļš aizstāv bagātniekus, bet vairāk iekasē no nabagajiem. 1993. gada beigās budžeta valsts ministrs Jānis Platais gan paziņoja, ka kopējais nodokļu slogs Latvijā jau esot mazāks nekā Lietuvā un Igaunijā, taču ne tad, ne vēlāk neviens politiķis tā arī nespēja tautai saprotami izskaidrot, kā šie procenti (tobrīd 33%) saskaitīti un ko tie īsti nozīmē.

1994. gada pirmajos mēnešos tomēr nodokļu izmaiņas neko īpaši labu nedeva, un pavasarī Finanšu ministrija beidzot ķērās pie nodokļu sistēmas koncepcijas ar pamatdomu – palielināt nodokļu bāzi un samazināt likmes. Tika plānots, ka apgrozījuma nodokli aizvietos pievienotās vērtības nodoklis, peļņas nodokli – uzņēmuma ienākuma nodoklis, zemes nodokli un īpašuma nodokli - nekustamā īpašuma nodoklis, turklāt nodokļu līmenī tiktu paceltas arī valsts nodevas. 1994. gada beigās bija gatavs arī muitas nodokļa likumprojekts, un, lai gan vasaras beigās budžeta krīze kaut cik bija pārvarēta, reformu skubināja skaidrais signāls no Starptautiskā Valūtas fonda – kamēr nebūs pieņemtas nodokļu izmaiņas, nekādus jaunus aizdevumus Latvija var negaidīt.

Nākamā gada februārī tiešām tika pieņemts likums par nodevām un nodokļiem Latvijas Republikā – skaidrs, saprotams un eiropeisks jaunās nodokļu koncepcijas jumta likums, kura uzstādītajā sistēmā nekas pēc būtības tā arī vairs netika mainīts visus nākamos desmit gadus. „Es droši vien būšu neobjektīvs šajā punktā, jo es uzskatu, ka Latvijā ir viena no labākajām nodokļu sistēmām, ko atzīst arī pasaules eksperti. Mums ir virkne arhaismu un nevajadzīgu lietu, bet, ja salīdzina ar citām valstīm – Vāciju, Ameriku, Zviedriju, ko gribi, tad mūsu nodokļu sistēma ir kā smaržīgs cālītis, salīdzinot ar smirdīgu vecu cūku. Mums tā ir pietiekami plakana, pietiekami vienkārša un pietiekami taisnīga,” – tā radīto sistēmu vēl daudzus gadus vēlāk raksturoja eksbaņķieris Mārcis Bendiks.

Latvijas radītās nodokļu sistēmas „plakanumu” un salīdzinošo vienkāršumu skaidroja arī citi ļaudis, kas no šīs sistēmas bija atkarīgi maz vai pat nemaz. „Latvijas nodokļu sistēma nav tik absurda kā ASV, kuras satversme sastāv no vairāk nekā 46 tūkstošiem lappušu. Politiķi, kuri šos nodokļu likumus ir pieņēmuši, paši atzīst, ka vairs nezina, ko šī milzīgā satversme satur. Tikai advokāti un konsultanti, kuru specialitāte ir darboties ar nodokļiem, vēl kaut ko no šīs nodokļu bibliotēkas izprot. Kaut gan vairāk nekā 85 procenti amerikāņu pašreizējo nodokļu sistēmu grib nomainīt pret vienlīdzīgu nodokļu sistēmu flat tax, tomēr diemžēl tas nekad nenotiks, jo advokāti, kuri pārvalda šo valsti, to nepieļaus,” laikrakstā Rīgas Balss salīdzināja disidentiskais trimdas uzņēmējs Norberts Klaucēns.

Protams, nebija jau viss tik skaisti. Pirmā īpatnā lieta bija investīciju piesaistes aizstāvju, maigi izsakoties, vājā izpratne par uzņēmējdarbību kopumā. Rezultātā deviņdesmito gadu sākumā likumdošana noteica, ka uzņēmumiem, kuru kapitālā 50% bija ārvalstu investīcijas, nebija jāmaksā peļņas nodoklis, - un skaidrs, ka visa vietējā nauda izmeta līkumu uz kādu no ārzonām, lai atgrieztos jau kā ārvalstu investīcijas – protams, uz valsts neiekasēto nodokļu rēķina. „Finanšu ministrijai nebija resursu kompetencei, un cilvēki, kas šādus likumus pieņēma, nesaprata, ko dara. Toties tie, kas bija speciālisti ofšoru jautājumos, dažus gadus bija kingi. Normālā valstī nodokļi ir veids, kā valsts nosaka noteikumus, lai būtu normāla konkurence. Bet, ja valsts ir ķērusies klāt pie žanra, ko pati nesaprot, tad ir tā kā ir,” šīs Latvijas nodokļu sistēmas deviņdesmito gadu pirmās puses īpatnības rezultātu skaidro M. Bendiks.

Šādu it kā cēlu mērķu vārdā pieņemtu nodokļu labojumu, atlaižu un īpaši nosacījumu gadu gaitā salasījās pietiekami daudz, savu ieguldījumu dažādu papildnosacījumu pietiekami sarežģītas sistēmas radīšanā deva arī 1994. gadā izveidotais Valsts ieņēmumu dienests. Taču vienalga sistēma tika izveidota stabila, un to nākamās desmitgades laikā būtiski neietekmēja nekas – ne dažādi kosmētiski labojumi, ne regulārie ierosinājumi tādā vai citādā veidā atgriezties pie progresīvā ienākumu nodokļa (partijas politiskā norieta laikā ap 2000. gadu pat Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs pievērsās „nodokļu diferenciācijas” tēmai, par ko izpelnījās Tautas partijas vadoņa Andra Šķēles dzēlīgu metaforu par neveiksmīgiem eksperimentētājiem, kas cenšas sakrustot ezi ar slieku, lai rezultātā iegūtu dzeloņdrāti).

Sistēma – tas ir labi, bet kā iekasēt?

Cita lieta, ka vajadzēja panākt arī to, lai brīnišķā nodokļu sistēma arī strādātu, tas ir – lai nodokļus tiešām izdotos iekasēt, turklāt arī no privātuzņēmumiem. Zīmīgi bija tas, ka 1993. gada rudenī visi lielākie nodokļu maksātāji vēl bija valsts uzņēmumi, bet lielākais nodokļu maksātājs privātuzņēmumu vidū – akciju sabiedrība Recept Holding kopējā sarakstā ierindojās tikai 22. vietā. Gada beigās premjers V. Birkavs pat sarīkoja valsts lielākajiem nodokļu maksātājiem speciālu pieņemšanu, kurā stāstīja, kā „jums ir vajadzīga izpratne par to, ko vēlas darīt valdība, mums ir vajadzīga izpratne par to, kas traucē jums kļūt par vēl lielākiem nodokļu maksātājiem”.

Taču fakts – Latvijas valsts budžeta „galvenie ieņēmumi” 1993. gadā bija tikai 87% no plānotā. Turklāt budžeta krīzes atgadījās ar nepatīkamu regularitāti – 1994. gada krīze beidzās, bet jau 1995. gada 13. aprīlī Finanšu ministrija paziņoja, ka uz dažām dienām varot aizkavēties valsts algu un pensiju izmaksa (kas bija īpaši dīvaini, ņemot vērā, ka Māra Gaiļa valdība tā paša gada sākumā reizē ar „reālo nacionālismu” kā savu galveno prioritāti bija izvirzījusi tieši nodokļu iekasēšanu). 1995. gada jūlijā nodokļu ieņēmumi caurmērā no plānotā atpalika par 16 procentiem, un augusta beigās bija skaidrs, ka budžeta ieņēmumu daļas prognoze jāsamazina par piekto daļu...

Vai tad tiešām nodokļu sekmīgas iekasēšanas jautājumā nekas netika darīts? Tā teikt nevarētu – pirmām kārtām 1993. gada oktobra beigās Saeima nolēma jau ar novembra sākumu veidot Valsts ieņēmumu dienestu, kuram darbs bija jāsāk nākamā gada 1. aprīlī. To aprūpēja speciāli radītā valsts ieņēmumu valsts ministra posteņa ieņēmējs Vilis Krištopans, kurš presei skaidroja, ka, reorganizējot esošās struktūras, tiekot veidota jauna, perspektīva institūcija, lai gan „nekas jau praktiski nemainās. Finansu jeb nodokļu inspekcija mums ir. Muitas departaments ir. Tikai diemžēl ir iznācis tā, ka nevienam nav bijis laika to visu kārtīgi pārvaldīt”.

1994. gada jūnija beigās par VID vadītāju kļuva iepriekšējais Valsts finanšu inspekcijas priekšsēdētājs Jurijs Pupčenoks, kura pakļautībā faktiski tika apvienota gan muita, gan nodokļu inspekcija. Abas šīs sistēmas, protams, bija pastāvējušas jau iepriekš – ne tikai nodokļu inspekcija, kas lielā mērā bija padomju mantojums, bet arī kopš deviņdesmito gadu sākuma pastāvējusī muita, kuras radīšanu M. Gailis memuāros vēlāk atminējās tā: „1990. gadā līdz ar Ārējo ekonomisko sakaru departamenta dibināšanu tika nodibināts arī Muitas departaments. Vēl pastāvēja PSRS, un daudzi par šāda departamenta dibināšanu vienkārši smīkņāja. Par vadītāju iecēla Aivaru Saliņu, kurš bija ilggadējs muitas darbinieks. Pirmos Latvijas muitas punkti tika iekārtoti uz Igaunijas un Lietuvas robežām ar domu aizsargāt Latvijas tirgu. Toreiz visus, arī Godmani, uztrauca tas, ka preces no Latvijas tiek izvestas, nevis otrādi.

Kas attiecās uz nopietno eksportu – uz rietumvalstīm -, tur joprojām visu parādi komandēja Padomju Savienības muitas iestādes. Man iznāca ar tām saskarties pietiekoši bieži. Daudzas reizes biju PSRS galvenajā muitas pārvaldē Maskavā, tikos ar tās vadītājiem. Atceros pārvaldes priekšnieka vietnieku Valēriju Draganovu – ar viņu patiešām bija iespējams atrast kopīgu valodu. Šādi personiskie kontakti bija nozīmīgi, jo tad, kad saņēmām Maskavas atļauju patstāvīgi veikt ārējās tirdzniecības operācijas, bija no svara, lai muita atzīst to likumību.”

Taču īstā muitas attīstība, protams, sākās līdz ar Latvijas reālās neatkarības atjaunošanu. „Protams, bija labi, ka struktūra bija izveidota jau iepriekš, tāpēc kāda mēneša laikā bija iespējams pārņemt muitas operācijas ostās, lidostā un uz dzelzceļa. Tika izstrādāts Muitas kodekss un ieviesta Eiropai raksturīga procedūra: līdzšinējās prakses vietā, kad eksportu un importu regulēja ar licencēšanu un ar atļaujām, stājās muitas tarifu regulēšana. 1992. vai 1993. gadā mainījās pati tirgus aizsardzības filozofija – proti, veidojās izpratne, ka pirmām kārtām jāaizsargā nevis preču izvešana, bet gan ievešana,” vēlāk atminējās M. Gailis, kurš arī atklāti atzina – „Pupčenoka laikā sanāca, ka muita visur ir pakļauta nodokļu inspekcijai”.

Šī situācija nepatika daudziem – pirmām kārtām jau daudziem ļaudīm muitā, kura turklāt ātri vien sabiedrības acīs ieguva diezgan īpatnu slavu. It kā deviņdesmito gadu sākumā Latvijas muita bija neatkarības simbols un atjaunojamās valsts robežas iezīmētāja, kas cieta no OMON patvarībām, piedevām vēl muitnieki taču darīja svētīgu darbu, kas gan arī mūsdienu muitas uzdevumiem galīgi neasociējas, – mēģināja novērst preču aizplūšanu no republikas. Tātad būtu tikai loģiski, ja vidējais Latvijas iedzīvotājs muitniekus uzskatītu par savu interešu aizstāvjiem. Taču – tavu pārsteigumu! – jau drīz vien pēc pirmā muitas vagoniņa (stacionārām būvēm naudas vēl nebija) novietošanas uz pagaidām vēl teorētiskās valsts robežas cilvēki uz muitniekiem sāka skatīties šķībi. Iemesls bija viens – valsts kabatu šie vīri ārkārtīgi bieži jauca ar personisko, strīdus situācijās izšķiroties par labu pēdējai.

Mūžīgās muitas problēmas

Muitai turklāt ļoti neveicās ar vadītājiem. A. Saliņš bija vienīgais, kurš nākamajos gados no posteņa aizgāja klusi, bez skandāliem. „Kad Saliņa vietā Muitas priekšnieka amatā stājās Augstākās Padomes deputāts Imants Geidāns, viņa vadībā tika izstrādāta visai nepārdomātā muitas koncepcija,” memuāros atminas M. Gailis. „Muita ir viens piemērs, kas notiek, ja iepriekš neizstrādā nākotnē vērstu stratēģisku koncepciju – tiek zaudēts laiks un miljonos rēķināmi budžeta līdzekļi, bet iegūtas tikai nepatikšanas. Vārdu sakot, tika pieņemts lēmums, ka galvenokārt mums ir jāattīsta muitas punkti uz trases Via Baltica, kas, kā labi zinām, it nemaz nav tā noslogotākā Latvijā. Šis lēmums un tam sekojošā darbība nevis veicināja, bet gan nobremzēja kustību šajā virzienā. Toreiz tika izveidotas arī reģionālās muitas. Tas ir normāli, bet dīvaina bija dažu reģionālo muitu bāzes vietas izvēle. Piemēram, Latgales reģionālā muita tika izvietota Balvos.”

I. Geidāns amatā turējās sīksti - viņa darbības izvērtējumu valdība kā speciālu dienas kārtības punktu izskatīja jau 1993. gada augustā, un sēdes protokolā ierakstītais raksturojums bija „negatīvi”, taču Muitas departamenta direktora posteni viņš tobrīd nezaudēja, un amatu eksdeputātam nācās atstāt tikai pēc skaļa interešu konflikta skandāla. Vietā nāca finanšu ministra Andra Piebalga ieteiktais Mārtiņš Arnītis, kurš jau atkal neattaisnoja uz viņu liktās cerības – izsakoties M. Gaiļa vārdiem, „diemžēl izrādījās, ka visa enerģija, laiks un spēks Arnītim aizgāja cīņā ar Pupčenoku par neatkarīgas muitas radīšanu”.

Rezultātā M. Arnītim no amata nācās aiziet 1995. gada aprīļa beigās, kad izrādījās, ka reizē ar Muitas departamenta direktora amatu viņš ieņem arī paju sabiedrības Staļģene valdes priekšsēdētāju, turklāt savā personiskajā biznesā iekritis miljonu parādos. Taču tai pašā laikā norietēja arī viņa oponenta J. Pupčenoka zvaigzne - finanšu ministra oficiālais skaidrojums bija, ka VID iekšienē sāktās reformas esot bijušas pārāk straujas. Par jauno VID priekšnieku 1995. gada jūlijā tika apstiprināts Imants Griķis, bet gadu vēlāk par VID ģenerāldirektoru pēc dienesta reorganizācijas kļuva līdzšinējais VID Cēsu rajona nodaļas priekšnieks, vēlāk par uzticamu (tiesa, ļoti klusi un neoficiāli) „Šķēles cilvēku” uzskatītais Andrejs Sončiks.

Kas visā šajā lielo pārmaiņu laikā notika pašā muitā? Viegli iedomāties – īpaši ņemot vērā, ka mantiskie kārdinājumi bija lieli, bet robeža – izcili „caura”: tā, piemēram, 1993. gada maijā avīzes Tev žurnālisti Sandris Metuzāls un Dzintars Medenis paši izmēģināja, cik grūti vai viegli ir pārkļūt Latvijas un Krievijas robežai, - izrādījās, ka tas ārkārtīgi viegli izdarāms pat pilnīgiem „amatieriem”. Muitas punkti nebija saslēgti vienotā sistēmā (un tā līdz pat 1995.-1996. gadam), tajos nebija pat svaru (par rentgenaparātiem nemaz nerunājot), vēl 1993. gadā Muitas kodeksā nemaz nebija paredzēts, ka gadījumā, ja neveiksmīgs kontrabandists nespēj samaksāt soda naudu, ir iespējams konfiscēt viņa vesto preci. Ko nu brīnīties, ka stāsti par muitnieku lepnajām mājām un mašīnām tikai vairojās un kļuva aizvien pārliecinošāki.

 „Pēc būtības tas nav nekas slikts, ka nauda atrodas citās valstīs – galvenais, lai samaksā nodokļus no peļņas, ko gūst eksportējot. Taču iespēju izvairīties no šiem nodokļiem ir ļoti daudz. Finansu inspekcijā gūtā pieredze liecina, ka eksportē bez muitošanas vai deklarācijā uzrāda pavisam citu preci, kas nav aplikta ar muitas nodokli. Liela daļa norēķinu notiek skaidrā naudā. Baidos, ka ir liela atšķirība starp kravas daudzumu un kontraktu cenām mūsu muitas deklarācijā un deklarācijā, ko uzrāda valstī, uz kuru eksportē. Inspekcijai nav tiesību kontrolēt tur notiekošo, jo Latvijai nav neviena līguma ar nevienu valsti par informācijas apmaiņu nodokļu jautājumos,” 1993. gada pavasarī Dienai skaidroja J. Pupčenoks – tas pats, kuram vēlāk bija teorētiskas iespējas visas uzskaitītās nebūšanas iznīdēt.

 Taču... „Pilnīgi izskaust korupciju gan ir praktiski neiespējami. Ir divi varianti – atlaist muitu, lai nav problēmu, bet mēs to politiski nevaram izdarīt, otrs – mēģināt puslīdz ierobežot. Te var palīdzēt iebaidīšana un ienākumu deklarācijas – lai inspekcija pēc tam pārbauda, no kurienes kādam ir mersedess vai māja,” pusotru gadu vēlāk – 1994. gada rudenī Dienā par muitas sakārtošanu žēli stāstīja premjers M. Gailis, ieminoties, cik labi būtu kaut vai radīt vienotu informācijas sistēmu un uzstādīt kontrolposteņos datorus. „Jau 1994. gada rudenī, runājot ar Pupčenoku par muitas problēmām, mēs zinājām, ka nav iespējama operatīva, ātra, ērta un lēta konteineru pārbaude, ja muitas posteņos nav svaru. Bez to palīdzības nav iespējams salīdzināt reālo konteineru svaru ar pavadzīmēs uzrādīto. Man nezināmu iemeslu dēļ svari tā arī netika pasūtīti, praktiska darbība šai ziņā sākās tikai, valsts ieņēmumu valsts ministres amatā stājoties Aijai Počai,” ekspremjers vēl piebilda memuāros.

Tieši muita reizē ar degvielas tirgus sakārtošanu gan jau 1994. gadā bija pasludināta par VID prioritātēm, un nevar teikt, ka darīts netiktu vispār nekas, - kaut mokoši lēni, sakārtošanas darbs tomēr notika. „Var cisternas ievest arī caur mežu. Bauskas rajonā ir 25 meža ceļi, bet muitas punkti ir pāris vietās. Ieleju astoņas tonnas benzīna un iebraucu Latvijā. Benzīns nekur nav reģistrēts, es varu mājās – savā zemnieku saimniecībā – to pārdot. Vēl varu vienoties ar kādu firmu, kas manu benzīnu tirgo, neizsitot kasē čeku. Tāpēc jālicencē viss – importēšana, pārvadāšana, glabāšana un tirgošana,” par vienīgo iespējamo komplekso rīcību presei skaidroja V. Krištopans, un tā arī pamazām notika.

Līdzīga „skrūvju piegriešana” notika arī alkohola, tabakas izstrādājumu tirgū, tad vēl arvien jaunās un jaunās jomās. 1995. gada otrajā pusē līdz tiesai nonāca pirmās krimināllietas par izvairīšanos no nodokļu nomaksas, - ierosinātas tādas bija jau tuvu simtam. Pirmie zināmie apsūdzētie bija Valkas uzņēmējs Valdis Pelēcis un pazīstamās noguldījumu firmas Ābelītes vadītājs Pēteris Lejiņš. Tieši P. Lejiņa lieta pirmā no nodokļu nemaksātājiem (precīzāk – par izvairīšanos no nodokļu nomaksas) nonāca līdz tiesai, un viņš arī pirmais tika notiesāts – uz trim gadiem nosacīti un prāvu naudas sodu.

Papildus tam VID ievērojamas summas tērēja, skaidrojot tautai, cik labi godīgi maksāt nodokļus un kur šī godīgi maksātā naudiņa īsti paliek. Te nu rezultāti nebija nekādi izcilie, un vainots publiski tika itin viss – no sliktā padomju mantojuma līdz it kā labajai un vieglajai, bet tomēr negodīgajai un smagajai nodokļu sistēmai (2003. gadā 69,7 procenti sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS aptaujāto pilnībā nepiekrita apgalvojumam „pašreizējā Latvijas nodokļu sistēma pret mani un manu ģimeni ir godīga”).

„Vispār mēs esam visai netīra sabiedrība: agrāk taču kā jūs, tā es bijām pret valsti, tāpat kā valsts bija pret mums. Tas mūsos sēž, un, kurš skaļāk kliedz par kontrabandistiem, tas droši vien pats ar to klusām nodarbojas. Un vēl – daudzi deputāti nesaprot, ka ir liela atšķirība starp nodokļiem un kukuļiem. Mēs nevaram skriet pakaļ katram ierēdnim un filmēt, vai tam atvilktnē neieliek dolārus. Tas nav mūsu darbs,” presei taisnojās galvenais valsts ieņēmumu pārraudzītājs V. Krištopans.

Nedaudz paradoksālā kārtā viņam intervijā žurnālam Klubs 1996. gadā faktiski piekrita metāllūžņu uzņēmējs Georgs Lansmanis (ar kura vārdu saistīts uzņēmums dažus gadus vēlāk pats iekļuva apjomīgā nodokļu skandālā): „Bet pie latviešiem man nepatīk, lūk, kas – ja viņiem prasīs: „Vai gribat neatkarīgu valsti?”, visi ķers sarkanbaltsarkano karogu un teiks: „Jā, mums tā ir vajadzīga!” Bet, ja pajautās, vai vajag maksāt nodokļus, deviņi no desmit latviešiem teiks: „Nē, nevajag” vai: „Visus nevajag”, vai vienkārši atradīs tūkstoš iemeslu, lai nemaksātu.”

Tā nu visus nākamos desmit gadus visdažādākajiem pētniekiem bija nodrošināts apjomīgs darba lauks, aprēķinot neaprēķināmo – cik tad īsti no kopējās Latvijas tautsaimniecības varētu aizņemt ēnu ekonomika. 2001. gadā, piemēram, Centrālā statistikas pārvalde to lēsa 16 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta, Finanšu ministrijā – 25 procentu (kaut vēl gadu iepriekš ministrija bija runājusi par 40 procentiem), Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kamera – 42-43 procentu, pāris neatkarīgie ekonomisti – pat 60-75 procentu apmērā.

Jāpiebilst, ka ar šo aprēķinu daudzveidību varēja sacensties vienīgi īpaši populistiski noskaņotu politiķu priekšvēlēšanu stāsti par to, cik naudas varētu iekasēt nodokļos, ja vien viņi nāktu pie varas. Te rekordsummu, dodoties lielajā politikā, nosauca Jaunā laika izveidotājs Einars Repše, - kaut, protams, viņa apsolītos 400 miljonus Valsts kase tā arī neieraudzīja.

Kā atbrīvoties no neērtiem kroņa aģentiem

Tikpat daudzveidīgi vērtējumi tika izteikti par vēl vienu, tā vien šķiet, Latvijas valstī neiznīdējamu parādību. Kontrabanda tādā vai citādā izpausmē bija Latvijas valsts varas lielā galvassāpe jau I.Godmaņa valdībai, kurai ar tās apkarošanu gāja tāpat kā ar visu, kam premjers pieķērās savā enerģiskajā, bet nepārdomātajā manierē. „Godmanis tobrīd bija iedomājies, ka kārtību var nodibināt, ieviešot drakoniskus, bet pilnīgi netiesiskus pasākumus, līdz pat tādam absurdam, ka, ja kādu pieķer ar kontrabandu, tad pašam vedējam un visiem viņa radiem ir jākonfiscē pilnīgi visa manta. Faktiski jau tā arī varētu būt, bet tobrīd tam nebija absolūti nekādas likumīgas bāzes,” šo trauksmaino laiku memuāros atcerējās M. Gailis.

Tomēr trauksmainie laiki pamazām pagāja, bet kontrabanda palika – gadiem ejot, izrādījās, ka nelikumīgi, bez apgrūtinošās muitas maksāšanas pāri robežai ir izdevīgi pārvietot aizvien jaunas un jaunas preces un produktus: jau tradicionālajai degvielai, tabakas izstrādājumiem, spirtam un alkoholiskajiem dzērieniem klāt nāca arī pārtikas produkti – pirmām kārtām jau gaļa.

Pēc visām lielajām neveiksmēm ar muitas vadību tika sperts tiešām sparīgs solis, pieņemot lēmumu par starptautiska konsultanta piesaistīšanu muitai. Piesaistīšanas sagatavošanas process bija visnotaļ noslēpumains – M. Gailis vēlāk memuāros atzina, ka par konsultanta piesaisti zinājuši tikai trīs cilvēki – M. Gailis, A. Poča un tālaika finanšu ministre Indra Sāmīte. Arī pats konkurss bija slepens, un tā paša gada maijā ar britu kompāniju Crown Agents tika parakstīts līgums par Latvijas muitas sistēmas sakārtošanu.

Uz diviem gadiem noslēgtais līgums Latvijai izmaksāja 1,3 miljonus latu (un, cik zināms, arī procentus no atklātās kontrabandas), un tas gan nedeva britiem nekādas tiesības veikt muitnieku pienākumus suverēnajā Latvijā, - tikai un vienīgi konsultantu funkcijas. Taču arī ar to bija pietiekami, lai ne vienam vien muitniekam (vai tā „jumtam” augstākās varas aprindās) dzīvi padarītu neierasti neomulīgu un trūcīgu. Rezultātā, kad britu līgums ar Latvijas valsti 1999. gada pavasarī beidzās, Crown Agents Latvijas projekta vadītājs Džons Tērstons varēja norādīt uz objektīviem skaitļiem (kuri gan, protams, bija ne tikai britu nopelns) – nepilnu trīs gadu laikā iekasēto nodokļu un nodevu apjoms bija palielinājies par 90 procentiem.

Taču... tas nebūt nenozīmēja, ka Latvijas valsts finanšu pārzinātāji alktu sadarbību turpināt, - pāris gadu laikā viņu intereses bija kļuvušas krietni daudzpusīgākas. Atteikšanās no britu pakalpojumiem notika pamazām, radot priekšstatu, ka valsts jau ļoti, ļoti gribētu, taču... kaut kā nesanāk. Dažus mēnešus pēc Crown Agents atskaites un atvadām tobrīdējais premjers A. Šķēle vēl publiski paziņoja – esot visnotaļ iespējams, ka valdība izskatīs iespēju atjaunot sadarbību ar efektīvajiem britiem. Pagāja mēnesis – un finanšu ministrs Edmunds Krastiņš saņēma britu priekšlikumus par iespējamo sadarbības atjaunošanu, vēl pēc mēneša Finanšu ministrija ziņoja, ka piedāvājums esot tik nopietns, ka to nekādi nevarot izvērtēt dažās dienās. Taču nu jau E. Krastiņš ieminējās, ka Crown Agents pakalpojumi esot baisi dārgi (kaut konkrētu summu nekādi nevēlējās nosaukt).

Apmēram šai pašā laikā nu jau bijušais kārtējais Muitas pārvaldes direktors Normunds Niedols, kurš vēl 1998. gada rudenī bija apgalvojis, ka pretkontrabandas sistēmas izveidošana esot galvenais Crown Agents nopelns, nu jau eksperta statusā ierunājās – kazi, pašu spēkiem britu darbiņu varētu paveikt daudz lētāk. Šāda „augsnes” sagatavošana turpinājās vēl labu laiku, līdz beidzot 2000. gada maijā, VID amatpersonām tiekoties ar Crown Agents pārstāvjiem, VID ģenerāldirektora A. Sončika palīdze Dita Kļaviņa jau publiski paziņoja, ka tikšanās neesot bijusi nemaz tik nopietna”. Un – jautājums par to, vai Latvijai nevajadzētu vēl izmantot tik daudziem „neērtos” britus, bija slēgts.

Atradās tikai pāris dīvaiņi, kas britu kompānijas veikumu laiku pa laikam atminējās. Tā, piemēram, Latvijas Banka saskatīja, ka naftas produktu akcīzes nodokļa ieņēmumu kritums kaut kā dīvaini sakrītot „ar laiku, kad beidzās līgums ar britu firmu Crown Agents par akcīzes preču importa kontroli”. Savukārt 2003. gada jūlijā Saeimas Korupcijas, kontrabandas un organizētās noziedzības novērošanas un apkarošanas uzraudzības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis Dienas Biznesam savu redzējumu izklāstīja šādos vārdos:

„Deviņdesmito gadu vidū situācija tik tiešām bija dramatiska, jo, piemēram, muitas kontrabandas daļā strādāja tikai pieci cilvēki, kuri turklāt nodarbojās arī ar narkotiku apkarošanu. Kroņa aģenti nebija tie, kuri veica kādus konkrētus darbus – to darīja rūpīgi atlasīta muitnieku komanda. Briti deva savas zināšanas, kā arī iezīmēja svarīgākos darbības virzienus. Turklāt daudziem tālaika VID vadībā, muitā, valdībā esošajiem cilvēkiem britu klātbūtne Latvijā bija izdevīga. Viņi varēja aiz britu mugurām slēpties no „legālajiem bandītiem”.

Kā parasti amatpersonām tika zvanīts ar pārmetumiem - kādēļ jūs to un to esat atklājuši, aizturējuši, tas taču ir cienījams cilvēks...? Un tad varēja aizbildināties - tā nav mūsu ideja, briti atrada, mēs tikai izpildām. Kroņa aģenti 1999. gadā devās prom no Latvijas. Pats galvenais, ko briti izdarīja - viņi pēc sevis šeit atstāja lieliski apmācītu komandu: tika izveidota arī spēcīga analītiskā un citas nodaļas, kas bija spējīgas efektīvi apkarot kontrabandu. Tiesa, 1999. gadā, kad šiem speciālistiem izdevās sasniegt vislabākos rādītājus, pēkšņi sāka izplatīties viedoklis, ka vēlamo rezultātu tomēr nav.”

Kontrabandas apkarošana latviešu gaumē

Kas tad labs kontrabandas apkarošanas jomā Latvijas valstsvīriem izdevās pašu spēkiem? Vienu nevar noliegt – dažādu jaundibinātu struktūru un jaunizstrādātu koncepciju un plānu jau atkal bija pārpārēm. Jau 1996. gada jūlijā Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers parakstīja Kontrabandas apkarošanas programmu, ar kuru nu tik vajadzēja sākties vērienīgai cīņai pret preču nelikumīgu ievešanu un realizāciju Latvijā. Nepagāja ne pusotrs gads, kad jau tika pieņemts lēmums izveidot jaunu struktūrvienību, kurā Iekšlietu ministrijas un VID pārstāvji gan koordinētu cīņu ar kontrabandu, gan izstrādātu kontrabandas apkarošanas stratēģiju, gan veiktu analītisko darbu. Vēl pēc dažiem mēnešiem, 1998. gada maijā šādas struktūras aizmetnis ar nosaukumu „Kontrabandas apkarošanas koordinācijas centrs” – faktiski pastāvīgi funkcionējoša darba grupa - tiešām tika nodibināts.

Pagāja vēl nepilns pusotrs gads, un premjera A. Šķēles valdība teicās nonākusi pie skaidrības, ka to septiņu institūciju darbība, kas tobrīd nodarbojās ar kontrabandas apkarošanu, tomēr neesot visai efektīva (kaut E. Krastiņš un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš vēl tikai mēnesi iepriekš bija ar lielu publisku troksni parakstījuši īpašu nodomu protokolu, kas paredzēja koordinēt un saskaņot kontrabandas apkarošanas resoru darbību, lai uzlabotu valsts budžeta ieņēmumus). Ko darīt? Tika nolemts nodibināt vēl vienu struktūru Ģenerālprokuratūrā un reorganizēt to pašu Kontrabandas apkarošanas koordinācijas centru, - rezultātā KAKC pārvērtās par KAC vai Kontrabandas apkarošanas centru, kura vadītāja krēslā tika iecelts Ainis Latišs.

Tādā veidā politiskā elite bija izveidojusi ērtu grēkāzi, kuru regulāri varēja kritizēt par pašas apzināti vai neapzinātu haotisko lēmumu („Es domāju, ka mums ir kādai no instancēm jāliek tieši atbildēt par kontrabandas apkarošanu, bet varbūt kāds, kas pašreiz ar to nodarbojas, var veikt citas funkcijas rezultātā nekādi neiznīkstošo kontrabandu,” – šī pērle, piemēram, piederēja M. Segliņam) rezultātā nekādi neiznīkstošo kontrabandas straumi. Atsevišķi ekscentriski indivīdi – piemēram, ar skandālu amatu zaudējušais bijušais Rīgas muitas vadītājs Vigo Leitholds – gan visā nopietnībā pauda uzskatu, ka Kontrabandas apkarošanas centrs darbojoties Tautas partijas interesēs, taču vairāk gan izskatījās, ka Tautas partijas interesēs bija ja nu vienīgi centra izteiktā mazspēja.

Kontrabandas apkarošanas centra darbību līdz pat 2001. gada sākumam kritizēja visi, kam vien nebija slinkums, - gan šīs struktūras uzraudzības padomes locekļi (ģenerālprokurors Jānis Maizītis, finanšu ministrs Gundars Bērziņš un M. Segliņš), gan politiķi un eksperti. „Jau nākamajā gadā pēc KAC izveidošanas visi rādītāji kritās teju uz pusi - atpakaļ, kur tie bija pirms kroņa aģentu ierašanās. Sagadīšanās? Man, analizējot attiecīgos ciparus, radās aizdomas, ka KAC tika veidots nevis ar mērķi veicināt kontrabandas atklāšanu, bet tieši pretēji - ar mērķi neļaut strādāt Lielbritānijas ekspertu sagatavotajiem muitas speciālistiem. (..) Tāpat aizdomīgs šķiet tas fakts, ka, neraugoties uz divus gadus ilgušo darba rezultātu kritumu, KAC uzraudzības padome - tiesa, izņemot ģenerālprokuroru Jāni Maizīti - šo institūciju nepārtraukti slavēja,” presei vēlāk stāstīja A. Latkovskis.

2001. gada janvārī atklājās, ka gada laikā centrs spējis prokuratūrai nodot tikai deviņas lietas un arī citādi ne ar kādu vērā ņemamu sniegumu nav izcēlies. Rezultātā par Kontrabandas apkarošanas centra vadītāju tika iecelts pilnīgi cita rūdījuma cilvēks – centra darbinieks Vladimirs Vaškevičs, par kura iespējamu netiešu saistību ar nelegālā spirta biznesa ļaudīm prese ziņoja vēl pirms apstiprināšanas amatā. Tomēr apstiprināšanai šīs ziņas netraucēja, un nu jau Kontrabandas apkarošanas centra vadības vietā G. Bērziņš asi kritizēja Muitas pārvaldes vadītāju Aivaru Krastiņu un viņa vietnieku Aivaru Gulbi, kā arī saskatīja acīmredzamus tumšo spēku uzbrukumus īstajiem kontrabandas apkarotājiem: „Notikumi skaidri liecina - ar katru dienu vērojami pieaugoši informatīvie uzbrukumi VID. Sākotnēji bija centieni nomelnot jauno Kontrabandas apkarošanas centra vadītāju, tad pēc degvielas kontrabandas atklāšanas gadījumiem sekoja uzbrukumi Finanšu policijai, tagad uzmanības centrā ir VID vadītājs.”

Tiesa, vēl aizvien par Kontrabandas apkarošanas centra darbu sajūsmā nebija ģenerālprokurors J. Maizītis, un centra darbības rezultāti tiešām nebija nekādi iespaidīgie – visa 2001. gada laikā tā darbinieki bija spējuši atsavināt 350 tonnu degvielas, 30 tonnu spirta, septiņus miljonus cigarešu un vairāk nekā 100 tonnu gaļas. Pamatīgu naglu Kontrabandas apkarošanas centra zārka vākā iesita 2001.-2002. gadā atklātie fakti, ka tā darbinieki jau ilgstoši nav izrādījuši nekādu interesi par robežkontroles punktu videonovērošanas sistēmu ierakstiem (tai pat laikā izrādījās, ka robežpunktu videonovērošanas iekārtās aizdomīgi bieži iesper zibens, turklāt pēc šāda spēriena tās netiek salabotas mēnešiem ilgi, savukārt nesasperto nofilmētie materiāli tiek saglabāti... tikai 15 dienas).

2002. gada maijā centra darbu diezgan skarbi novērtēja arī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, turklāt nomainījās politiskā vara – un izrādījās, ka Jaunā laika iekšlietu un finanšu ministri Māris Gulbis un Valdis Dombrovskis par Kontrabandas apkarošanas centra darbību nebūt nav sajūsmā. Loģiski, līdz ar jaunas varas atnākšanu sekoja jaunas reorganizācijas – izmeklēšanas darbu kontrabandas apkarošanas lietās pārņēma VID un Iekšlietu ministrijas struktūras, un 2003. gada rudenī jau tika atzīts, ka Kontrabandas apkarošanas centrs ņēmis un „miris dabīgā nāvē”, bet kontrabandistu tvarstīšanas galvenās funkcijas saskaņā ar Noziedzības apkarošanas padomes lēmumu pārņēma Muitas kriminālpārvalde, kuru jau atkal vadīja tas pats V. Vaškevičs.

Protams, šajā laikā būtiski mainījās arī kontrabanda kā tāda – izsakoties A. Latkovska vārdiem, „Latvijā joprojām tiek runāts par kontrabandu, kas notiek kā preču ievešana valstī, apejot muitas robežkontroles punktu. Nav vairs tie laiki, kad pirms Otrā pasaules kara vīrs, zogoties pāri zaļajai robežai, no Igaunijas ar maisiņu ienesa Latvijā kaprona zeķes vai franču smaržūdeņus. Tā vairs nenotiek, jo ar smagajām mašīnām cauri mežiem vairs neviens nebrauc. Notiek cita veida krāpniecība - tie ir daudzi un dažādi pasākumi, kuru rezultātā netiek nomaksāti nodokļi”. Un tā tiešām bija: 2001.-2002. gadā tika atklāti patiešām vērienīgi gaļas kontrabandas gadījumi un arī daudzmiljonu latu nodokļu krāpšanas shēmas (šeit īpaši izcēlās tā sauktās Dinaz grupas uzņēmumi, no kuriem īpašu sašutumu radīja viena nosaukšana par Agalas – otrādi lasot, sanāca krieviskais ņirdzīgais Salaga).

Likumsakarīgi jau ap 2001. gadu aizvien plašāk sāka cirkulēt valodas par augstu un pat ļoti augstu amatpersonu līdzdalību kontrabandas shēmās. 2001. gada rudenī atklātībā nonāca fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta Ludzas rajona nodaļas vadītājs Vjačeslavs Liscovs nogalināts ar ieroci, ar kuru pirms tam atšaušanas procedūru Valsts policijas ekspertīžu centrā veicis neviens cits kā Satversmes aizsardzības biroja darbinieks Edvards Šagžijevs. Par ieroča nelikumīgu iegādi tika notiesāts pilnīgi cits cilvēks – par „autoritāti” sauktais Raitis Kononovs, kurš jau cietuma kamerā presei stāstīja, kā „SAB aizstāv tikai to pašu kontrabandistu intereses. Kāpēc? Viņi strādā ar visiem lieliem kontrabandistiem uz pusēm, ar naftu, nu, kur liela nauda, strādā 50 uz 50 un visus piesedz. Lasa uz viņiem visiem informāciju, kompromatus uz tiem cilvēkiem, kuri varētu to kontrabandu piespiest”...

Neraugoties uz valodām, kurās ar kontrabandas shēmām tika minēti gan drošības struktūru ierindas darbinieki, gan augstākas amatpersonas (cita starpā tas pats V. Vaškevičs) un arī politiķi, līdz pat 2005. gadam neviens tiešām redzams megakontrabandists netika ne tikai notiesāts, bet pat ne nosaukts. Un arī kārtējā parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas Pētera Salkazanova vadībā pētīja valsts amatpersonu iespējamo saikni ar kontrabandu, aprobežojās ar apgalvojumu, ka tai esot zināmi vairāki „izgaismojušies” ekonomikas policijas un Valsts ieņēmumu dienesta darbinieki, - bet arī tie netika pat nosaukti.

Novērtē šo rakstu:

8
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vara un izvēle

FotoPamazām atklājas, ka tautai 4.maija Latvijā ar varu nav gandrīz nekāda sakara. Ar to varu, kas izvēlas vadību un pieņem galvenos saimnieciskos lēmumus. Tomēr atbildību par sastrādāto prasa tieši no mums.
Lasīt visu...

21

Agresīvā nelietība pirmsvēlēšanu melu vakcinācijā

FotoKatrām vēlēšanām ir sava morālā specifika. Vēlēšanas ir politiskās cīņas sastāvdaļa. Savukārt politiskā cīņa vienmēr ir politiķu morāles apliecinājums. Tāpēc katru vēlēšanu specifika izpaužas morālajā jomā. Tā tas ir arī sakarā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām 2017.gada 3.jūnijā. Aizvadītajos mēnešos pirmsvēlēšanu politiskā cīņa apliecināja noteiktu morālo specifiku – būtisku un neatņemamu īpatnību.
Lasīt visu...

12

Beidziet slepkavot bērnus

FotoPatvaļīgi uzzīmēta velojosla Brīvības ielā. Šis attēls labi parāda, ka vietas pietiek visiem – gan gājējiem, gan riteņbraucēju infrastruktūrai, gan sabiedriskajam transportam, gan pārējam autotransportam.
Lasīt visu...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

Garkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā...

Foto

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

Drīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami...

Foto

Fotogrāfe un divas mammas

Sociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja...

Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...