Iesaki rakstu: 
Jau pusgads pagājis, kopš esmu atgriezies no Francijas, nodienējis tur apaļus 5 gadus franču ārzemnieku leģionā. Kādēļ gribu pieminēt Franciju, Mulenrūžas dzimteni, lielās mīlas pirmsācēju, franču skūpsta radītāju. Nodzīvojot vien 5 gadus ārzemēs un nedaudz iedziļinoties viņu - franču pasaules uztverē, droši varu teikt, ka mūsu sabiedrība vēl nav tik morāli slima un samaitāta kā tur, bet diemžēl mēs uz to virzāmies.
Pieminēšu, ka īstajiem francūžiem jau ir bail dzīvot savā valstī, jo arābu un Āfrikas tautības pārstāvji ir brutāli okupējuši to un nav cenas, par kādu viņi vēlētos doties prom no šīs sabiedrības parazītiem tik izdevīgās zemes. (Runa ir par bezdarbniekiem.)
Protams, iemesls meklējams valsts iekārtā, nevis tautā, līdzīgi kā pie mums.
Skaidri un gaiši teikšu: "Esmu lepns, ka esmu latvietis." Runa ir tieši par internacionālismu, kas sagrauj jebkuras tautas tradīcijas, uzskatus, pat mentalitāti. Mēs, letiņi, cenšamies pārņemt domāšanas stilu, uzskatus no citām tautām, citu valstu svētki tiek svinēti pie mums, kaut gan sakara tur nav galīgi nekāda.
Tāda lieta kā "pieklājība" pret vecākiem cilvēkiem, sievietēm tur faktiski ir izzudusi (runāju par jaunatni), kas īstenībā nepaliek visai svešs jautājums arī mūsu sabiedrībai. Katru darba dienu, braucot sabiedriskajā transportā no Rīgas centra līdz sporta akadēmijai, raugos cilvēku "tik samākslotajās un drūmajās sejās", iekšēji aizdegos, kad jaunatne, kas apsēdusies, neizrāda ne mazāko interesi palīdzēt grūtniecei, kas, tikko iekāpusi sabiedriskajā, ar savām satrauktajām acīm meklē kādu brīvu vietu, vai pensionārs, kas knapi spējis iecelt savu kāju transportā, krīt zemē, jo, redz, mūsu jaunatne ir vienaldzīga, egoisms un šaurais skats uz dzīvi ir tā pārņēmuši mūs. Vai tiešām esam tik tizli?
Fakts, ka pašpietiekamība mūsos izgaist. Vecāki tā vietā, lai iemācītu kādu no īsta dzentlmeņa iemaņām, iedotu kaut daļiņu no cilvēcības saviem bērniem, apskautu un samīļotu, ieber saujā naudu un aizsūta tālāk, samierinoties, ka gan jau būs labi, jo mūsdienās nauda taču ir noteicošā.
Te nonākam pretrunās, kādēļ tad padomju laikos, kad iespēju izpausties bija daudz mazāk, siers un maize nebija simts dažādu šķirņu, bija pārsvarā tikai deficītpreces. PSRS laikā nesūdzējās par pieklājības trūkumu, cilvēcību, darbs bija lielākajai daļai, un nestrādāt bija kauns. Vai kas ir mainījies musdienās? Jā, esam tik ļoti atraduši no sevis izkopšanas, rakstura rūdīšanas, un ir radusies nenormāla tautas atkarība no materiālajām vērtībām.
Redzam, ka jebkurā mazākā pilsētā, kas ir tālāk no Rīgas, šķiet, notiek nevienam neredzamais atomkarš, kad pilsētas vārda tiešā nozīmē izmirst. Veikali bankrotē, un cilvēki pazūd no tām.
Nabaga latvietis nespēj kontrolēt savas emocijas šādā situācijā, jo "vīrietis" viņa izpratnē ir bijis tikai viņa tēvs un visi, kas vecāki par viņu, bet pašam par tādu kļūt nav bijis iespējas, šķiet, pat arī nav vajadzības. Obligātā dienesta atcelšana, manuprāt, ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ jaunatne ir tik morāli kropla un trula. Atspoguļojums ir mūsu degungalā redzams.
Kāda velna pēc? Kāds mums latviešiem ir sakars ar, piemēram, hieroglifiem uz savas muguras, pūķiem un virkni dažādu citu tautu pasaku varoņu? Pastudējot tetovējumu vēsturi, pirmsākumi meklējami dziļi Amazones džungļos, kalnu stepēs un vietās, kur radusies pirmā civilizācija jeb "saprātīgais cilvēks." Vietējie neprata sarunāties un atšķirt piederību kādai ciltij, tādēļ, izžāvējot un saberžot attiecīgā auga lapas, ieguva tintei līdzīgu šķidrumu, ar ko sevi apzīmēja, vēlāk ar asa kaula palīdzību iedzina šķidrumu dziļāk miesā, un, tādējādi tam paliekot mūžīgi ādā, radās pirmie zīmējumi uz miesas. Radās apstiprinoša piederība kādai no ciltīm, atsevišķi zīmējumi varēja arī izdalīt grupas vecāko, vadītāju, lai apkārtējie to zinātu. Sevis caurduršanai bija ļoti līdzīga nozīme, bet pastāvēja arī ziedošanās un rituālu normas, kurās, caurdurot sevi, cilvēks atbrīvojās no ļaunā, spēja sajust pielūdzamā gara klātbūtni.
Tad rodas jautājums - kādēļ sev nodarām pāri, kopējam citu tautību īpatnības, cenšamies atsvešināties no sevis paša? Filozofiskais skaidrojums ir ļoti vienkāršs, ka cilvēks sevi apzīmē, caurdur, jo nejūtas pašpietiekams, nespēj sevi izpaust un domā, ka tas viņu pilnveidos, prezentēs viņu citu cilvēku priekšā. Bet tas taču ir pašapmāns !
Pats atceros, kā, atbraucot no 6 mēnešu mandāta Afganistānā, draugi bija sevi apzīmējuši ar visdažādākajām lietām, zvēriem, uzrakstiem "Neko dzīvē nenožēloju" vai pats izplatītākais "Legio patria nostra" (tulkojumā "Leģions ir mūsu tēvu zeme") un jau pēc pāris mēnēšiem dezertēja jeb aizbēga no dienesta. Mani novērojumi bija tādi, ka čaļiem ar normālu pasaules uztveri, bez iekšējām problēmām, pašpietiekamiem, fiziski un morāli labi attīistītiem, nekad nebija ne mazākās domas par sevis caurduršanu, kas bija kategoriski aizliegts , vai jebkāda veida sevis apzīmēšanu.
Bet, ja atgriežamies pie izkropļotās pasaules uztveres, kāda pašlaik tikai tiek atbalstīta, tātad mēs ejam uz nekurieni.
Piemērs cīņā ar legālajām narkotikām, kas ir bez panākumiem, jo mazie maisiņi tiek demonstratīvi pārdoti sabiedrības aktīvākajās vietās, bez mazākā kauna.
Aprunājoties ar turpat stāvošo pašvaldības policiju zem četrām acīm, jau trešais policists man saka, ka jākurina tās "spaisa" būdas nost, bet likumiski nevarot neko iesākt, tātad mūsu valstī cilvēka vēlmes un viedoklis pielīdzināmas nullei.
Pilsētas mērs klaigā medijos, ka narko točku apkarošana ir nesusi rezultātus, - šķiet, tikai viņam pašam. Apbraukājot man personīgi zināmos legālo narkotiku punktus, secinājums ir šāds - pāris būdas ir nodegušas, pārējās funkcionē tāpat kā pirms š.g. 17.oktobrī pieņemtajiem grozījumiem likumā Par narkotisko un psihotropo vielu un zāļu likumīgās aprites kārtību.
Sabiedrībai aizvien vairāk rodas tieksme sevi iznīcināt, degradēt, skriet pēc tā, kas nav mūsu, internacionalizēties, melot sev un pārējiem, jo "mēs taču atpaliekam no Eiropas". Tāpēc nebrīnīsimies, bet izskaudīsim sabiedrībā iezīdušos tik samaitātos modernās pasaules strereotipus, kas burtiski apēd mūsu latviešu tradīcijas, kopības sajūtu, nerakstītās pieklājības normas un cilvēcību.
Foto no forums.spacebattles.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
