Kurš atbildēs par bērnu salauzto likteni?

Pēc vēršanās ar iesniegumu pie Latvijas Valsts prezidenta A. Bērziņa kunga A. Petrovs saņēma atbildes no vairākām valsts iestādēm: Latvijas Republikas Tiesībsargs ir ierosinājis pārbaudes lietu un sniedzis savu atzinumu par situāciju, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija izteica gatavību savas kompetences ietvaros iesaistīties lietas virzībā un „veikt visas nepieciešamās procedūras saskaņā ar spēkā esošiem nacionālajiem un starptautiskiem normatīvajiem tiesību aktiem”, Latvijas Republikas Ārlietu ministrija un Tieslietu ministrija piedāvāja vairākus variantus par iespējamiem grozījumiem normatīvajos aktos, un ir izveidotas darba grupas.

No vienas puses, mums vajadzētu būt priecīgiem, ka ilgstošas pūles pievērst valsts institūciju uzmanību šai absurdajai situācijas beidzot deva rezultātu un valsts iestādes beidzot izrādīja iniciatīvu un veiks nepieciešamos pasākumus tiesiskās situācijas uzlabošanai, lai turpmāk novērstu līdzīgu situāciju atkārtošanas.

No otras puses, šī novēlojusies valsts iestāžu iniciatīva nepalīdzēs atrisināt jau izveidojušos problēmsituāciju, tas nesekmēs bērnu atgriešanu Latvijā, un tas nepalīdzēs bērniem būt atkal kopā ar savu tēvu.

Iepriecina tas, ka turpmāk Latvijas pilsoņiem nebūs jāsaskaras ar šādām netaisnībām un valsts likumdošanas līmenī būs gatava aizsargāt pilsoņu konstitucionālās tiesības un garantēt mums cilvēktiesību ievērošanu.

Jā, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (VBTAI), rūpīgi izvērtējot lietas apstākļus, nonāca pie secinājuma, ka gan bāriņtiesas rīcība nebija tiesiska, gan aizbildnes rīcība nebija godprātīga, norādot: „Līdz ar to secināts, ka bāriņtiesa nebija izmantojusi visas normatīvajos aktos noteiktās bāriņtiesas tiesības, lai savā darbībā nodrošinātu bērnu vislabāko interešu ievērošanu. (..) Vienlaikus lietas materiālos nav dokumentu, kas apliecinātu bāriņtiesas veiktās darbības, lai iegūtu papildinformāciju par aizbildnes atrašanas vietu.”

Inspekcija atzina, ka bērnu tēvam bija liegta iespēja nodibināt paternitāti ārpus tiesas: „Paternitātes atzīšanai bija nepieciešams saņemt aizbildnes piekrišanu. Ievērojot to, ka starp Jums un J.Č. pastāvēja domstarpības, Jūs nevarējāt iesniegt pieteikumu paternitātes atzīšanai dzimtsarakstu nodaļā."

Agrāk arī Latvijas Republikas Labklājības ministrija norādīja: „Tāpat no pievienotajiem materiāliem izriet, ka bāriņtiesa ir bijusi informēta par blakus apstākļiem lietā, kas varētu ietekmēt lietas virzību, proti, gan par nesaskaņām starp aizbildni un A.Petrovu, gan par aizbildnes nodomu nodot bērnus adopcijai Krievijā savas otras meitas ģimenē, gan arī par uzsākto tiesvedību paternitātes noteikšanai. Tomēr nekavējoša rīcība no bāriņtiesas puses nesekoja...”

Par aizbildnes rīcību VBTAI norādīja: „Līdz ar to aizbildne pārkāpusi Civillikuma 262.pantā noteikto, ka visos svarīgākajos gadījumos aizbildnim jālūdz bāriņtiesas norādījumi, un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 8.panta otrajā daļā noteiktās bērna tiesības uz savas identitātes saglabāšanu. (..) Konstatēts, ka aizbildne nebija informējusi tiesu par Latvijā uzsākto tiesvedības procesu par paternitātes noteikšanu aizbildnībā esošajiem bērniem. Minētā informācija, iespējams, varēja būtiski ietekmēt adopcijas lietas gaitu.”

Latvijas Republikas Labklājības ministrija aizbildnes rīcību ir novērtējusi kā negodprātīgu, norādot: „Aizbildne J.Č. nav godprātīgi un saskaņā ar bērnu vislabākajām interesēm pildījusi savas aizbildnes pienākumus.”

Arī Latvijas Republikas Tiesībsargs savā 15.11.2011. atzinumā aizbildnes rīcību ir novērtējis kā prettiesisku un ļaunprātīgu, norādot: "Bērni tika reģistrēti kā Latvijas Republikas pilsoņi. Bērna pilsonība ir būtisks identitātes elements, līdz ar to citas valsts pilsonības iegūšana uzskatāma par svarīgu jautājumu Civillikuma 262.panta izpratnē, un J.Č., bez Rīgas bāriņtiesas ziņas un piekrišanas iesniedzot iesniegumu bērnu reģistrēšanai par Krievijas Federācijas pilsoņiem, ir rīkojusies prettiesiski. (..) Aizbildnes rīcība, bez bāriņtiesas piekrišanas nododot bērnus adopcijai, ir uzskatāma par prettiesisku rīcību un aizbildņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu.”

Šķiet situācija varētu iegūt laimīgu atrisinājumu, kad vainīgie tiks saukti pie atbildības par nodarīto un bērni tiks atdoti tēvam. Bet „bāriņtiesa ir institucionāli neatkarīga pašvaldības iestāde, kura neatrodas citu iestāžu pakļautībā” (citāts no VBTAI atbildes vēstules). Citiem vārdiem sākot – bāriņtiesa par savu rīcību nav atbildīga. Arī aizbildne pie atbildības netiek saukta, jo tiesībaizsardzības iestāžu ieskatā viņu rīcībā neesot pietiekamu pierādījumu viņas kriminālvajāšanai.

Šausmina tas, ka par salauztiem likteņiem neviens nav atbildīgs. Mūsu valsts un tas ierēdņi ir pārāk gļēvulīgi, lai uzņemtos atbildību un par neizdarību sodītu savus „amata brāļus” pašvaldības ierēdņus. Nav arī drosmes un nepieciešamo mehānismu likumdošanas līmenī, lai sauktu pie atbildības to aizbildni, kas, iespējams, visvairāk ir vainojama trīs cilvēku likteņu salaušanā.

Ierēdņu un valsts institūcijās strādājošo apziņa, ka mūsu valsts ir tiesiski vāja un bezspēcīga, vairo un nostiprina zemapziņā domu par visatļautību. Cik tālu šādi var aiziet?

Novērtē šo rakstu: