Iesaki rakstu: 
959 miljoni eiro uz budžeta deficīta rēķina 2020. gadā, 2 miljardi 104 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2021. gadā un 660 miljoni eiro uz deficīta rēķina 2022. gadā – tas viss Covid-19 pandēmijas apkarošanai. Papildus tam klāt nāk 265 miljoni eiro investīciju projektiem un 360 miljoni eiro energoresursu cenu kāpuma kompensēšanai – arī tas uz budžeta deficīta pieauguma rēķina 2022. gadā. Vēl šogad jāpieskaita papildu 116 miljoni eiro Ukrainas civiliedzīvotāju, kas bēg no kara, atbalstam un 230 miljoni eiro gāzes rezervju iepirkumam – arī tas viss uz deficīta rēķina.
Nebūtu jābrīnās, ka šādi izdevumi ietekmē Latvijas vispārējās valdības budžeta bilanci. Ja 2020. gadā Latvijas budžeta deficīts bija septītais zemākais starp ES valstīm, tad 2021. gadā ar 7,3% no IKP bijām trešā valsts ar lielāko budžeta deficītu, atpaliekot vienīgi no Maltas un Grieķijas.
Latvijas budžeta deficīts 2021. gadā ir trīs reizes lielāks par Igaunijas budžeta deficītu un septiņas reizes lielāks par Lietuvas budžeta deficītu. Arī nupat Eiropas Komisijai iesniegtās stabilitātes programmas rāda, ka Latvijas budžeta deficīts 2022. gadā tiek prognozēts kā augstākais Eiropas Savienībā.
Kādus secinājumus varam izdarīt?
Nav šaubu, ka bija nepieciešami resursi, lai cīnītos par Covid-19 pandēmijas mazināšanu. Tāpat nav šaubu, ka valstij ir jāpalīdz ar energoresursu cenu kāpuma mazināšanu. Pēc 24. februāra nav nekādu šaubu, ka aizsardzības un iekšējās drošības stiprināšanai ir jāpiešķir tik līdzekļu, cik nepieciešams. Jautājums ir par to, vai sasniedzam izraudzītos mērķus ar zemākām iespējamām izmaksām.
Augstais deficīta līmenis Latvijā norāda, ka esam bijuši dāsni dažādu atbalstu un pabalstu sniegšanai uz aizņemtas naudas rēķina. Covid-19 pandēmija un energoresursu cenu lēciens bija arī citās valstīs, un nav pamata uzskatīt, ka Latvija šajā ziņā ir cietusi vairāk nekā citas valstis.
Deficīta ierobežojumu atcelšanas laikā iespēja palielināt izdevumus virs budžeta likumā noteiktā prasa no politiskajiem spēkiem pašdisciplīnu un godīgumu. Brīžos, kad jārīkojas ātri, no katras nozares ministrijas ir atkarīgs tas, ka līdzekļi tiek prasīti tieši tik, cik nepieciešams konkrētā mērķa sasniegšanai, un ne par eiro vairāk. Ir jābūt godīgiem. Ja cīnāmies ar Covid-19, tad līdzekļus prasām tikai un vienīgi pandēmijas izraisītu vajadzību finansēšanai, ja vēlamies kompensēt energoresursu cenu pieaugumu – mērķējam atbalstu tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams. Nemēģinām šeit paslēpt un finansēt citas nozaru ministriju vajadzības, paplašinot krīzes ietekmi līdz filozofiskai kategorijai, kas ļauj ar krīzi pamatot jebkuras vajadzības. Ir jābūt godīgiem.
Godīgumam publisko finanšu jautājumā ir īpaši liela nozīme kara apstākļos. Karš Ukrainā liek ar svaigu skatu paskatīties uz mūsu militārās aizsardzības spēju. Mēs nedrīkstam taupīt uz aizsardzības investīcijām. Valsts aizsardzībā ir jāiegulda tik, cik ir nepieciešams, un aizņemties naudu uz mūsu bērnu rēķina šim mērķim ir pareizi, ētiski un gudri. Taču būtu ārkārtīgi neētiski izmantot karu, lai "izsistu" finansējumu citiem mērķiem.
Kā finanšu ministrs es atbalstīšu papildu izdevumu piešķiršanu aizsardzībai un iekšējai drošībai, taču laiki dāsniem pabalstiem un atbalstiem ir beigušies. Mēs vienkārši nevaram atļauties ar vieglu roku piešķirt miljonus uz deficīta rēķina. Tas, ka Eiropas Savienības budžeta deficīta nosacījumi ir atviegloti, nenozīmē, ka varam vienā mierā palielināt izdevumus uz aizņemtas naudas rēķina.
Tas nozīmē to, ka mums pašiem ir nodota atbildība par fiskālo politiku un nevaram paslēpties aiz Briseles prasībām. Tas ir politiskā brieduma jautājums. Man gribas cerēt, ka mēs Latvijā šajā ziņā neatpaliekam no kaimiņiem ziemeļos un dienvidos un tāpēc varēsim sagatavot nākamā gada budžetu ar deficītu, kas tik ļoti nelēks ārā uz pārējo valstu fona mūsu reģionā.
Kas traucējis dzīvot ar zemu deficītu līdz šim?
Latvijas politisko spēku vidū šajā Saeimā ir liels atbalsts uzskatam, ka valsts vajadzību finansēšana uz deficīta rēķina ir pareiza un tā nozīmē gudru saimniekošanu. Procentu maksājumi ir zemi, Latvijas valsts parāds ir zems un valsts vajadzības jo lielas. (Patiesībā šobrīd procentu maksājumi vairs nebūt nav zemi.) Šī uzskata pārstāvji aicina neveidot sarežģītus atbalsta piešķiršanas nosacījumus, iestājoties par vienkāršiem noteikumiem, un tas nekas, ja atbalsts nonāk arī daudziem, kam faktiski to nevajag, – kur malku cērt, tur skaidas lec.
Atcerēsimies 2020. gadu, kad es kā finanšu ministrs tiku kritizēts par piesardzību valsts atbalsta izvēršanā. Kritizētāju vidū bija ne tikai Nacionālā apvienība Roberta Zīles personā un Jaunā konservatīvā partija, kas savā starpā parakstīja saprašanās memorandu par fiskālās politikas pārskatīšanu – lasi – fiskālās disciplīnas vājināšanu. Kritizētāju pulkam piepulcējās arī Latvijas Banka, aicinot pēc iespējas plašāk sildīt ekonomiku ar valsts finansēm.
Mērķēta atbalsta vietā ceļš pavērās helikopteru naudām, piešķirot valsts naudu uz galviņām, daudz nedomājot, vai visiem atbalsts tiešām ir nepieciešams. Šādos apstākļos finanšu ministra pārstāvētajam politiskajam spēkam, ņemot vērā vietu skaitu Saeimā, nav iespējams iestāties pozā un bloķēt lēmumus, kas pieņemami pārējiem koalīcijas partneriem. Nākas iet uz kompromisiem. Valsts vajadzību finansēšana uz deficīta rēķina 2020. gadā vēl bija bikla, taču sāka uzņemt apgriezienus. Šobrīd tā jau strādā ar pilnu jaudu, kā to redzam attēlos.
Kā apturēt ārpus budžeta tērēšanas neprātu?
Nākamā gada budžetu veidos nākamā valdība, un šīs valdības uzdevums ir atstāt tai tādu budžeta projektu, kurā nebūtu paslēptas problēmas. Tas arī ir jautājums par godīgumu. Nesen Finanšu ministrijā sagatavojām Latvijas Stabilitātes programmu 2022.–2025. gadam. Saskaņā ar mūsu prognozēm fiskālā telpa nākamajam gadam ir 150 miljoni eiro. Kā finanšu ministrs es iebildīšu visiem mēģinājumiem, ka šī valdība pieņem lēmumus par fiskālās telpas sadalīšanu, atstājot nākamo valdību ar tukšām rokām. Vēlēšanu gadā ir kārdinoši pieņemt lēmumus par visdažādāko problēmu risinājumu ar aizņemtu valsts budžeta naudu.
Nav populāri tam iebilst. Esmu iebildis daudziem priekšlikumiem, kas ar Covid-19 pandēmijas saucieniem uz lūpām pamato priekšlikumus, kas visai attāli saistīti ar pandēmiju, un dažu acīs esmu kļuvis nepopulārs. Pretējā gadījumā budžeta deficīts būtu vēl lielāks. Ar valsts budžeta līdzekļiem ir jārīkojas atbildīgi. To esmu darījis un solu darīt arī turpmāk ar mērķi atstāt nākamajai valdībai budžeta projektu ar pozitīvu fiskālo telpu.
Augstiem deficīta kalniem Latvijā nav vietas, lielos augstumos ir grūti elpot. Latvijas publiskajām finansēm ir jāsaglabā pieeja skābeklim jeb iespēja parādu pārfinansēt ar labvēlīgiem noteikumiem. Tāpēc vajadzības ir jāsabalansē ar iespējām, arī vēlēšanu gadā.
Seko mums 
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
