Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Latvieša pirmdzimtība

Artūrs Snips
24.05.2015.
Komentāri (45)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

1990. gada jūlijā sarunājos ar Vairu Vīķi-Freibergu, un sarunu ieliku Kultūras fonda Avīzē, kur toreiz biju redaktors. Vaira toreiz bija tikai gudra rietumniece un tikpat gudra zinātniece, un diez vai viņas prātā bija kļūt par Valsts prezidenti.

Pilna intervija bija ievietota Prezidentes mājas lapā jau ilgi pēc tam. Intervija ir krietni gara, bet te ir tikai fragments, kas uzrāda, ar kādām kultūrvēstures un pasaules zināšanām ir jābūt prezidentam, lai tas būtu prezidents jeb nācijas garīgais tēvs.

Katram prezidentam pasaules saprašanas un domāšanas līmenī jāuztur savs prāts, vai arī sēdēsim padomju muļķībā un korporatīvismā. Un jāatceras, kas bija rakstīts uz tām plāksnēm, ko Mozus nonesa no Sinajas kalna pie Ārona Zelta teļa, sirdī jājūt, no kurienes nākušas dainas un uz kā balstās latvietība un Latvijas valsts.

Vaira Vīķe-Freiberga. Dainās ir dažādi līmeņi. Viens līmenis – marksistiskā pieeja, kad dainas vērtē kā socioloģisku produktu: tautas daiļrade, darba tauta, trešais tēvadēls, trešās kategorijas varonis – muļķītis Antiņš... Tur jau viņš ir. Nebūs jau melots, varat ņemt un apskatīties. Bet tā ir tikai viena daļiņa no esošā. Var kā dievturi vērtēt dainas, saukt tās par svētajiem rakstiem, kas ekvivalenti Bībelei. Nianses ir tajā ziņā, ka seno ebreju raksti, piemēram, Vecā Derība jau tai laikā, kad tika pierakstīta no mutvārdiem, bija svētie raksti un kā tādi fiksēti. Tā ir vēsturiski nostiprinājusies attieksme pret materiālu. Diemžēl latviešiem starp vēsturisko posmu, kad tie bija svētie raksti (varētu tā teikt), un to brīdi, kad dainas tika fiksētas, ir pārrāvums. Stīgas tikai daļēji saglabājušās. Sakrālais moments pastāv, bet nav saglabājies tik tiešā pārnesumā kā, piemēram, jūdu Vecajā derībā. Tas ir vairāk netieši meklējams. Tomēr dažas dainas var uzlūkot par ekvivalentu svētajiem rakstiem.

Artūrs Snips.  Cik dziļa dainu izpratne ir dievturiem?

Vaira Vīķe-Freiberga. Dievturība vispirms ir vēsturiski situēta kustība Latvijā pēc neatkarīgas valsts nodibināšanās, kad kultūras jomā latviskais elements bija pamiris. Latvieši vēlējās nostāties līdzās citiem Eiropā, būt „Rīgas kungi Rīgas namos” agrāko vācu kungu vietā, tā teikt, okupēt Rīgu un parādīt, ka var būt tikpat smalki kā vācieši vai krievi, kas iepriekš saimniekoja, tāpēc viņi centās iekļauties eiropeiskajā, visai vāciskajā kultūrā. 19. gs. vāciskošanās bija gandrīz nepieciešamība katram, kas vēlējās kāpt uz augšu pa izglītības vai saimnieciskās labklājības trepēm, bet XX gs., neatkarības posmā, tas bija labprātīgs ceļš, jo ļaudis juta nepieciešamību pierādīt, ka ir tikpat labi kā citi. To darot, viņi pameta novārtā latvisko mantojumu. Dievturība bija ļoti vērtīga glābšanas akcija, latviskās kultūrvērtības atjaunošanas darbs.

Vēlme atjaunot reliģiju (kas būtībā notika; senā reliģija pavisam zaudēta nebija, tā bija stipri sabojāta: pilnīgi jaunu reliģiju radīt mēs nevaram) ir pavisam likumīga vēlēšanās izpaust savas garīgās tieksmes, veidot garīgo dzīvi drīzāk latviskā vidē nekā luterāņu baznīcā, kas ir vāciskota, tur sludina vācu mācītāji un tā saistīta ar latviešu tautas apspiešanu. Bet reliģija nav tas pats, kas ir zinātne. Veidojot jaunu reliģiju, iekopjot to, vajadzīga kāda sakarīga sistēma, kāda dogma, ko sniegt ļaudīm. Ernests Brastiņš rakstīja savus darbus un veidoja ideoloģisko rāmi jeb viedokli. Viņš to proponēja kā paša rekonstruētu pasaules uzskata modeli. Tas iedarbojās, cilvēki atsaucās.

Zinātnē ir citādi. Zinātnei ir sava metodika – ne jau vienreiz un uz visiem laikiem noteikta, bet zināmi metodikas principi. Piemēram, esmu pavadījusi lielu daļu mūža, meklēdama tādas metodes, kas šķistu reizē kā stingri zinātniskas, tā arī interesantas. Savienot to ir grūti. Jo tas, kas ir tautā populārs un to interesē, kas ir emocionāli piesaistošs, ne vienmēr izrādas intelektuāli precīzs un teorētiski interesants.

Artūrs Snips.  Dievturību veidoja inteliģence, kas dzīvojusi vāciski kristietiskā vidē. Vai arī dievturu kustības pamatos nebija šī kristietiskā shēma?

Vaira Vīķe-Freiberga. Domāju, ka jā. Gan tolaik, gan arī šobrīd tā ir vājā vieta. Vairākkārt esmu teikusi – runā par savu, nerunā pretim citiem. Ja tev ir kas sakāms, dari to, nevis cīksties ar citu. Manuprāt, „Ceroklis” ir Lutera katehisma ekvivalents, veidots pēc Lutera katehisma modeļa, savā ziņā polemiska atbilde uz to, kā arī uz desmit baušļiem. Tāds ceļš veicina svešu elementu negribētu iepludināšanu dainiskajā pasaulē. Tāds, lūk, paradokss. Piemēram, saka: „Esi daiļš!” – pavēles formā, tāpat kā saka: „Tev nebūs nokaut!” Man tas šķiet ļoti neatbilstoši dainu mentalitātei. Jau idejā pavēle kādam būt daiļam neizklausās lāgā, bet pavēles forma vispār neatbilst dainu garam. Dainas ir stipri didaktiskas, bet dainu didaktika drīzāk izpaužas tā, ka dainās ir priekšstati, kas atbilst noteiktām sabiedriskām klišejām. Esmu daudz strādājusi pie precību dziesmām. Puiša jāšana precībās notiek pēc vairākiem „scenārijiem”. Viens ir jautājumā – vai ņemt daiļu sērdienīti, vai bagātu mātesmeitu? Atbildē sērdienītei vienmēr būs priekšroka. Man ir hipotēze, ka tas veidojies nesenos vēsturiskos slāņos, un attieksme pret sērdienīti rāda – pati tauta jūtās kā sērdienīte un izvēlējās sērdienīti kā vēlamo. Bet Kurzemes dziesmās var saskatīt dziļāko bajāriskāko slāni, kur ir pilnīgi pretējais, kur skatās – vai sārti vaidziņi, vai greznas drāniņas, vai diži radi, vai bagāti brāļi... Kaut arī dainas ir didaktiskas un jūs varat izveidot vēlamo īpašību sarakstu, paradokss, kas visu padara interesantu, ir tāds, ka šī saraksta katram elementam jūs dainās varat atrast arī pretējo. Viens variants – sērdienīte labāka par mātesmeitu, otrs variants – mātesmeita labāka par sērdienīti.

Abstraktās struktūras nosaka ne tikai krustenisko simetriju, ko veido metriskais logāts, bet arī bināro opozīciju sistēmu jeb, precīzāk sakot, bināru sistēmu, kurā ļoti interesantā un sarežģītā veidā kombinējas divi fundamentāli principi – līdzība un kontrasts, kas saspēlējas paralēlās struktūrās. Paralēlismam ir viens līmenis, ko varētu saukt par semantisko. Tas raksturīgs dainām, piemēram, pirmā divrinde – daba, otrā divrinde – kultūra jeb cilvēks. Daba un cilvēciskais – manuprāt, šī paralēle ir visraksturīgākā dainu struktūrā. Binārā opozīcija šādā veidā pat nav tik daudz opozīcija kā blakus nostādījums – gluži kā sengrieķiem un vēlāk Eiropas mistiķiem, kuriem bija hermētiskais izteiciens „kā augšā, tā lejā”. Kas debesīs, tas virs zemes, kas dabā, tas arī cilvēcē. Šī sasaukšanās, šī atbilstība ir dainu struktūras integrāla daļa.

Artūrs Snips.  Lēciens no augšējās daļas uz apakšējo, no visuma, kas bieži ir arī dabas parādību lauks, uz cilvēku tiek interesanti vadīts – dažkārt tā ir vienkārši kādas skaņas (nereti pat jau zudušas) pārmīšanās. Rodas sajūta, ka izmests kāds sablīvējums, kaut kāds kolosāls romāns ir izrauts, palikusi tikai noģieda par to. Liekas, šķietamajā tukšumā starp augšējo un apakšējo divrindi ir slēpta visa dainas jēga.

Vaira Vīķe-Freiberga. Tas izpaužas dažādos veidos. Minēju metaforu un metonīmiju, bet ir viena dzejas figūra, kuras aprakstu neesmu atradusi ne klasiskās, ne mūsdienu retorikas rokasgrāmatās. Bet dainās tā ir – un es to saucu par kondensāciju. Lūk, viena bildīte situācijas sākumā, tad lēciens uz bildīti situācijas beigās. Starpā ir pieci, seši soļi, kas interferences ceļā lasītājam vai klausītājam jāaizpilda. Pasaulē ir slaveni dzejnieki, kuriem patīk poligrāfiski rotaļāties ar balto telpu starp vārdiem. Man liekas, ka dainu dzejnieki (ne jau visus uzskatu par tādiem, ir arī pantu kalēji) izmanto visas iespējas, ko latviešu valoda sniedz, un rotaļās ar baltajiem plankumiem starp vārdiem, prasot lai lasītājs dažādos sarežģītos veidos tos aizpilda.

Manuprāt, intelektuālā analīze tikai padziļina eventuālo pārdzīvojumu. Jā, tie patiešām ir divi dažādi procesi, to nevar noliegt. Dainu estētiskai, mākslinieciskai, filozofiskai apjēgai es ieteiktu... jā, pavisam nopietni ieteiktu vienu vakaru nedēļā veltīt meditācijai par dainu. Tiešā pārdzīvojumā izveidot attiecības ar dainu kā ar būtni pašu par sevi. Kā praktizējoša mistiķe šādu nostāju katrā ziņā iesaku, bet kā praktizējoša zinātniece uzskatu, ka cita veida gara darbība ir zinātniskā analīze, kas vispirms asina cilvēka prātu, vispār intelektuāli nodarbina, ir vajadzīga cilvēkam. Man liekas, ka intelektuāla izpratne par kādu parādību var tikai paplašināt, padziļināt tiešo kontaktu tiem, kam ir prasība pēc intelektuālās darbības. Visiem tādas nav. Varbūt tiem, kam nav, to arī nevajag, tiem vajadzētu apmierināties ar egļu skujiņu un svecīšu dedzināšanu, dainu skaitīšanu un dziedāšanu... Es domāju – tas ir atkarīgs no cilvēka personības tipa.

Artūrs Snips.  Īstenības apjēga ir kaut kur starp intelektuālām un sajūtiskām patiesībām. Savienojoties starp intelektuālo un sajūtisko izveidojas kaut kas līdzīgs Volta lokam, kur ir jau gluži citas jēdzieniskas kategorijas, kas nav ne strikti intelektuālas, ne sajūtiskas. Bet tas viss sanāk kopā ļoti vienkārši un apbrīnojamā skaidrībā.

Vaira Vīķe-Freiberga. Jūs runājat par augstāku apziņas stāvokli, ko dažreiz apzīmē par intuitīvu, bet kam bieži trūkst termina. Ļoti daudzi to pat nepazīst. Es teiktu, ka ir augstāki apziņas stāvokļi, kur pretrunas starp intelektuālo, emocionālo un garīgo zūd. Bet to zina tikai tas, kas pats piedzīvojis, kas saprot, ka nav šīs pretrunas. Ir tāds atklāsmes vai saprašanas līmenis, kurā viss saplūst kopā vienā. Zemākā līmenī jūs varat pieiet objektam no dažādiem skatupunktiem, no dažādām pusēm, bet viens saprašanas līmenis ir bez vārdiem. Par to Jaunā Derībā saka „augstāks par cilvēka saprašanu”, bet šīs sapratnes līmenis arī cilvēkam ir pieejams.

Artūrs Snips. Kā jūs vērtējat domu par priekšvedu atskaņām tautas dziesmās? Vai šajā tautas dziesmu slānī mēs neesam tuvāk Austrumiem?

Vaira Vīķe-Freiberga. Tas līmenis ir kā aizbērta aka. Ūdens dziļumā ir, bet gadu simteņos daudz kas samests virsū, nav tik viegli katram saskatāms. Pats dziļākais dainu līmenis varbūt tieši tādēļ daļēji aizbērts, ka smagi materiālie apstākļi nospiež, sabojā garīgumu cilvēkos. Bet ne jau pilnīgi. Te arī kristiānisma iespaids, Jūs vaicājāt par to... Ar kristiānismu ir interesanti. Lai to izprastu, jāšķir dažādi elementi. Viens no tiem ir Jēzus Kristus mācība, un tā sastāv no diviem baušļiem, kas, starp citu, idejā jau izteikti Vecajā Derībā. Tā ir mācība – „mīli savu tuvāko kā sevi pašu” un „Dievs pār visām lietām”. Jeb trīs teologie likumi – Ticība, Cerība, Mīlestība no Pavila vēstules korintiešiem (1. vēstule korintiešiem 13. nod. – A.S.). Šie divi formulējumi rezumē Jēzus Kristus mācību, un šī mācība ir Jaunā Derība, nākošais solis aiz Vecās Derības, kas bija Mozus un Ābrama derība ar Jahvi. Derība – tas ir nolīgums, tas ir darījums starp Jahvi un viņa izredzēto tautu. Jahve prasīja, lai tauta sekotu desmit baušļiem, ko Mozus nonesa no Sinajas kalna, un tad – „tas kungs jūs pasargās”.

Jēzus nāca ar jaunu derību, ar jaunu nolīgumu. Vispirms nebija vairs Izraēļa tautas, bet katrs, kas tic, katrs, kas grib tuvoties. Tas ir pavisam kas cits. Vecā derība bija legaliska sistēma: vispirms desmit Mozus baušļi un pēc tam ap 500 (ja nemaldos) rabīniski komentāri, kas mēģināja ļoti juridiski, advokātiski precizēt, kā šie likumi ikdienā lietojami. Piemēram, Ješajus vajag svētīt, un nedrīkst kustēties pār ūdeni. Bet ja brauc ar ratiem un pakar apakšā spaini... Tehniski jūs braucat virs ūdens, tehniski jūs (ne)esat pārkāpis bausli, bet kā tas ir pēc būtības? Jēzus mācības galvenā jēga, šķiet, bija noārdīt šo šausmīgi legalisko, lietišķo pieeju bauslim un teikt, ka bauslībai jābūt garā, ka garā tai jāseko, ka tā nevar būt tikai no ārienes cilvēkam uzlikta, tai jānāk no iekšienes. Jaunā Derība prasa, lai cilvēks pārtop par citu cilvēku, un tad, dabīgā veidā atzīstot Kristu, viņš citādi nemaz nevar, mīl savu tuvāko un nevar nokaut, nevar atņemt tam mantu... Es saprotu Kristus mācību kā ārkārtīgi svarīgu soli civilizācijas attīstībā. Jēzus, kā austrumnieki teiktu, ir viens no lielajiem cilvēces sahimatāriem, kas nācis nest tai ārkārtīgi vajadzīgu mācību. Ja cilvēce to spētu saprast un tai sekot, tā būtu nesalīdzināmi labāka.

Otrs elements diemžēl ir kristiānisms kā organizēta socioloģiska institūcija. Organizēta baznīca, kurai ir bezgalīgi daudz negatīvu īpašību. Pirmā no tām ir doktrinālā neiecietība. Padomāsim par seno Romu, kur katram svešam dievam uzcēla jaunu templi, vienu pat visiem tiem dieviem, kurus neesam vēl izdomājuši un vārdā nosaukuši – gadījumā, ja viņi būtu, lai neapvainojas. Romiešiem bija absolūti vienalga:  varat pielūgt, ko gribat. Kristiānisms, varbūt pirmoreiz ārpus jūdaisma, nāk ar ārkārtīgi aizspriedumainu neiecietību, netoleranci pret citādi domājošiem. Ar vienīgo īsteno ticību, kas, aplim noslēdzoties, nonāk pie pilnīgi polāra pretstata tam, ko mācīja Jēzus: pie ķeceru vajāšanas, inkvizīcijām, slepkavībām, dedzināšanas, mocīšanas... Tas bija diametrāli pretēji Jēzus mīlestības mācībai. Organizētā baznīca šajā stadijā nonāca Antikrista lomā.

Artūrs Snips.  Taču ar reformāciju (neanalizējot baznīcas valstisko lomu un to kā ideoloģisku instrumentu) Baznīcas institūti it kā piemērojās etniskajai videi, caur ko atrada katrviet savas formas, mazinājās arī neiecietība. Baznīcā ieplūda pagānisms, tai īsti pat neapzinoties...

Vaira Vīķe-Freiberga. Sevišķi to redz Dienvideiropas katolicismā, kas daudz paturējis no romiešu reliģijas. Tāpat arī Ziemeļeiropā. Bet pagānisma strāvas Baznīcā vienmēr bijušas. Sevišķi pirmajos gadsimtos, kad Baznīca bija īpatnēji atvērta pagānu kultiem, apzinādamās, ka būs grūti ar tiem sacensties. Arī Latvijā, lai gan Latvija ir ārkārtīgi vēlu kristianizēta (priekšpēdējā aiz Lietuvas). Citur Baznīca jau bija sākusi lejupslīdi no dominantes. Bet sākumgadsimtos tā ļoti liberāli uzsūca vietējos pagāniskos kultus, tempļu vietās uzcēla savas baznīcas, pagānu dievus pārvērta par svētajiem. Piemēram, Sv. Hipolīts, grieķu leģendās Tēzeja dēls. Arī Sv. Juris – kristiešiem nekad tāds nav bijis.

Artūrs Snips.  Latviskā dzīvesziņa nesa priekšstatu par sadzīvošanu ar vidi, notekta dzīves veida pēctecību noteiktā ģeogrāfiskā vidē. Objektīvi nepieciešama Baznīcas piemērošanās videi, kur bija, teiksim, Dieva radīta pašpietiekamība. Diemžēl asinis lija nevis Kristus mācību nesot, bet lielākoties nespējot vidi uzņemt kā pašpietiekamu, sākās nevis cilvēka, bet Dieva „uzlabošana”...

Vaira Vīķe-Freiberga. Baznīca savos pirmsākumos ļoti seko Vecās Derības pamatam. Kristīgā Baznīca ir tomēr turpinājums ekumenismam. Jaunā Derība ir tāda tikai tāpēc, ka seko Vecajai Derībai. Vecās Derības Jahves kults attīstījās savā vēsturiskajā kontekstā un pretišķībās, dialektiskā pretstatā savai videi, kur agrāko semītu tautu tradīcijās ļoti bieži bija politeisms. Visām Mazāzijas civilizācijām, kas sekoja cits citai, šumēri, akādieši, babilonieši – bija savs pilsētas kults, lokalizēts vietas kults.

Patiesībā no turienes nāk viena dieva kults. Marduks bija vienā pilsētā, Enkudu bija otrā, Nanivu bija trešais dievs... Viens no veidiem, kā ebrējisms nostiprinājās prāviešu tradīcijā, bija savas reliģijas izvirzīšana pretstatā apkārtējām, pretstatā esošajām auglības un dabas reliģijām. It sevišķi – Ištāras kultam. Jahve kā vīrišķīgais, patriarhālais un, socioloģiski vērtējot, valdnieka tips, pēc Dinejana teorijas tika pretstatīts Ištarai jeb Ninnānai, kas bija sievišķīgais un dabas auglības elements, nakts, Mēness simbolika. Vīrišķīgais spēks, vīrišķīgais intelekts un vara tika pretstatīti sievišķīgajam, intuitīvajam, emocionālajam, dabiskajam, auglības kultiem.

Šī ir antifeministiska tendence, kas parādā jau Vecajā Derībā. To ļoti spēcīgi turpina Sv. Pāvils un Sv. Augustīns, kas, manuprāt, šai tendencē ir viens ļoti zems punkts. Lielais filozofs un ārkārtīgi apdāvinātais un gaišais cilvēks Sv. Augustīns tomēr visu Eiropas kultūru ir pagriezis ārkārtīgi neveselīgā virzienā sava izteikti sausā intelektuālisma dēļ. Tātad intuitīvo, emocionālo noliedza (pretstatīja racionālajam prātam), arī instinktuālo un dabīgo jūtu dzīvi, dabīgo emocionālo reakciju pieskaita grēkam; apziņu paceļ uz pjedestāla; prāts un griba kļūst par tirānu; seksualitāti pielīdzina grēkam, viss miesīgais ir grēks. Manuprāt, Sv. Augustīnā kulminē kristietības negatīvais mantojums. Jēzus, manā izpratnē, nekad nav domājis, ka viss miesīgais, viss vieliskais jāpielīdzina grēkam. Iznāk, ka dvēseles dzīve ir tikai pēc nāves, kad miesas vairs nebūs. Kas tad notiek ar cilvēku šai pasaulē? Tā ir tikai uzgaidāmā telpa. Tas devalvē cilvēka augumu, viņa fizisko būtni, viņa instinktus un noteikti izvirza antifeministisku, antiauglības un antidabas nostāju, kas ir ļoti neveselīga. Dainās ir pretējais.

Artūrs Snips.  Tas vērojams oficiālu doktrīnu līmenī. Praktiski Baznīca, pretēji šiem centieniem, neiztika bez sievišķā, mātes, auglības kulta. Piemēram, Livonijā tas izpaudās Māras pārtapšanā par Mariju, kas arī bija piemērošanās noteiktai videi.

Vaira Vīķe-Freiberga. Frančiem ir sakāmvārds: „Aizdzeniet dabīgo, un viņš lēkšiem pie jums atlēkšos atpakaļ.” Sievišķīgais, kas tiek izdzīts no kristīgās reliģijas, atgriežas Marijas formā.

Artūrs Snips.  Mēs iesākām par austrumu reliģiju atskaņām dainās...

Vaira Vīķe-Freiberga. Rietumu tradīcija, kāda tā izveidojusies pēdējos 2000 gados, ir reliģisko dzīvi vadījusi, pirmkārt, it kā intelektuālā virzienā, otrkārt, it kā socioloģiskā virzienā. Tātad ir doktrīna, kurai jātic, un ticēšana ir īpatna lieta. Šķiet, pats Sv. Augustīns ir teicis: „Jo doktrīna ir absurdāka, jo vairāk goda un žēlastības jūs izpelnāties Dieva acīs, ja spējat tai ticēt.” Te ir īpatnējs paradokss: svarīgākais ir pieņemt to, kas ir prasīts, bet reizē tas, kam noteikts ticēt, it ļoti intelektuāls, vēsturisks formulējums.

Austrumu reliģijās nekā tāda nav. Tur nav formulējumu, kas jāpieņem kā dogma. Ir teikts, ka Višnu ir tāds un Šiva ir šāds, bet tas ir tik plūstoši, tik mainīgi, tiek tikai suģestēts, ka tādi viņi varētu būt, bet nekur nav apgalvots tādā noteiktībā kā angļu skolmeistars saka skolēnam: „Tu man ticēsi svētajai Trīsvienībai līdz trijiem pēc pusdienas, vai arī es tevi slānīšu, kamēr tu tai ticēsi!” Austrumu reliģijās nav iedomājams, ka varētu sist, dedzināt uz sārta, spīdzināt, likt cietumā par neticību svētajai Trīsvienībai, jeb, precīzāk, neticēšanu svētajai Trīsvienībai tieši tā, kā pēdējais konsils to definējis – gluži kā partijas pēdējais kongress definējis, kādā veidā tagad jātic marksistu ticībai. Austrumos ir tikai doma par to, kā indivīdam attīstīt savu apziņu, lai tā kļūtu kā tīrs trauks, kurā varētu ieplūst dievišķā atblāzma. Austrumu reliģijas drīzāk ir pielīdzināmas garīgai vingrošanai. Joga, starp citu, ir labs piemērs – tā ir fiziska disciplīna, bet tās nolūks ir cilvēka garīga pārveide.

Artūrs Snips.. Kā šī austrumu cilme izpaužas tautas dziesmās?

Vaira Vīķe-Freiberga. Dainās ir elementi, kas nāk no veida, kādā latvieši dzīvojuši. Un latviešiem savā vidē nereti iznāca tas, ko Austrumu tradīcijās kultivē klosteros, īpašās skolās, īpašos mācību veidos. Es saskatu līdzību fundamentālos principos starp to, ko tādās skolās māca un ko darīja dainu cilvēks.  Meditācijas vingrinājumi senajam latvietim savā vidē bija gandrīz neizbēgami. Piemēram, maltuvē maļot rīta stundā. Malšana ir smags, vienmuļš un fiziski nogurdinošs darbs. Ritmizēts. Meitas dziedāja, dziedāja ar zināmu mantrisku pieskaņu, un, man šķiet, šādu darbu darot, tas noved tādā kā transā. Katrā ziņā dziļā meditācijā. Bet tā ir hipotēze, ko nevaram pierādīt.

Artūrs Snips. Austrumu reliģijās ļoti svarīgs ir skolotājs. Vai dainu pārņemšanā no paaudze paaudzē darba ciklā neīstenojās arī šis skolotāja institūts, jo bija lomu sadalījums – teicējas, priekšdziedātājas. Tā savā ziņā bija institūcija. Iespējams, tikai šī meditatīvā pamata dēļ dainu saglabāšana vispār bija iespējama.

Vaira Vīķe-Freiberga. Tradēšanai jeb tālāk nodošanai ir divi aspekti. Pirmkārt, visi dziesmas dzied, visi iemācās. Bet te ir princips: „Visiem dzirdēt, vienam saprast!” Tekstu maģiskā, reliģiskā vai filozofiskā nozīme izteikta simbolos. Simbolu valoda ir ļoti daudznozīmīga, iztulkojama pēc sava prāta spējām. Tātad vienu un to pašu simbolisko tekstu primitīvs cilvēks izpratīs primitīvāk, viduvējs saskatīs kaut ko viduvēju, bet garīgi attīstītākais – gluži citu līmeni. Katrs paņem pēc savas saprašanas. Otrkārt – par meistariem un skolotājiem. Visām senajām tautām ir bijušas slēptās jeb ezoteriskās tradīcijas. Sengrieķiem, piemēram, Elizejas mistērijas ar trīs dažādām pakāpēm, katra pakāpe ar savu iniciāciju, kuras ļaudis apguva kā skolā.

Artūrs Snips. Vai latviešiem nekas tāds nav saglabājies?

Vaira Vīķe-Freiberga. Mums ziņas par to nav saglabājušās. Pat tie sveštautieši, kas gāja pie latviešiem, bija tik tālu no kaut kā tāda uztveršanas, tik maz ko tādu gaidīja un saprata. Turklāt viņi bija naidīgi tam visam, tā kā nekādā veidā nevarētu fiksēt. Mutvārdu tradīcijā par to ziņu nav.

Saglabājies ir tas, kas bija publiski sakāms. Lai gan vēl nesenos laikos, piemēram, buramvārdus pierakstot, teicējas atklāja, ka tos saņēmušas no kādas nāves gultā gulošās, kad teicējai bija jānodod savi vārdi kādai citai.

Artūrs Snips. Pasaulei attīstoties un kļūstot ciešākai, jau XX gadsimta Eiropu skar „dievu pretruna”, piemēram, starp kristietību un islāmu. Tāda pastāv arī starp hindusu reliģijām un kristietību. Mēs esam gan vienas, gan otras skarti, un, reliģiju vektoriem satuvinoties, var veidoties kaut kas stipri līdzīgs seno baltu – lietuvju, prūšu, latviešu – reliģiskajai pasaules uztverei. Vai latviskā centieni atrast savu vietu starp rietumiem un austrumiem nav pārlieku bērnišķīgi?

Vaira Vīķe-Freiberga. Esmu augusi Marokā, islama zemē, kas tolaik bija Francijas protektoriāts. Manī rada bažas islamiskais fundamentālisms, kas plešas pasaulē, nonākot tiktāl, ka atsevišķas islāma sektas karo savā starpā. Salmana Rušdi notiesāšana ir fundamentālisma izpausme, tā pati netolerance, kas kristīgā baznīcā bija viduslaikos. Fundamentālisms, kas nosaka, ka pareizās ticības vārdā viss ir atļauts, šķiet ļoti bīstams. Katrreiz tas ir solis atpakaļ cilvēces attīstībā. Arī kristietībā ir ļoti fundamentāliski, ļoti netoleranti virzieni.

Artūrs Snips. Tas ir iekšēji loģisks posms katras reliģijas attīstībā...

Vaira Vīķe-Freiberga. Manuprāt, ir ļaudis, kas jūtas tik nedroši savā pārliecībā, ka viņiem ārkārtīgi vajag, lai kāds apliecinātu – viņu pārliecība ir vienīgā pareizā. Viņi jūtas tik ļoti apdraudēti, ka citi jānogalē: viņi nav pietiekami stipri, lai citus varētu paciest sev blakus. Kamēr tas saglabāsies, būs asiņaini kari un paies vēl ilgs laiks, līdz mēs visi kļūsim citādi. Vienlaikus, piemēram, Ziemeļamerikā notiek sekularizācija. Nevis tāda piespiedu sekularizācija kā komunistiskajā pasaulē, bet dabiska. Reliģija pamira, cilvēki kļuva materiālistiskāki, ateistiskāki, veidojās labklājības attīstības un hedonisma kombinācija.

Dažos sabiedrības slāņos reliģija zaudēja savu lomu. Jaunatnē radās garīgs tukšums, tā nevarēja vairs rast piepildījumu ierastās reliģiskās formās, kas šķita novecojušas. Nepieņemams bija kaut vai grēka moments, fiziskā ķermeņa noliegšana, antifeminisms. Kompensējošo jaunatne saskatīja Austrumu reliģijās. Tagad Ziemeļamerikā ir ļoti interesanta jauna laikmeta ekumēniskā kustība, sintēzes mēģinājums, garīguma meklējumi ārpus tradicionālajām formām. Tur ir arī sektantisms, kultisms, modes lietas ar piramīdām, maģisms, misticisms, māņticība, bet domāju, ka kustība ir interesanta. Materiālā labklājība rodas, ražojot produkciju, un metodes, ar kādām jūs to darāt, jau pašas par sevi ir kultūras produkts. Materiālā labklājība nav iespējama bez kaut kādas kultūras bāzes.

Artūrs Snips. Bet koncentrētās kultūras formas – literatūra, māksla... Jūs teicāt, labklājības sabiedrībā zūd interese par reliģiju, varbūt arī par augstākām kultūras formām?

Vaira Vīķe-Freiberga. Jā un nē. Tās ir divas dažādas lietas. Kultūra ir ļoti dažāda, tās līmenis atkarīgs no attīstības. Debils bērns un bērns, kas piedzimis ar lielām intelektuālām potencēm un mākslinieciskiem dotumiem, - tie ir divi dažādi, bioloģiski noteikti lielumi. Cilvēka bioloģiskais potenciāls nosaka robežas attīstības līmenim. Mēs, psihologi, zinām, ka veidojot iedzīvotāju vispār, tā paraugu, uz mērījumu skalas vienmēr situējas normāllīkne – vairums ir vidusmēra, puse ir virs vidusmēra, un puse – zem tā. Vienalga, vai runa ir par augumu, svaru, inteliģenci vai pilnīgi par kaut ko citu. Kultūras līmenis visiem nevar būt vienāds, bet kultūras valstij ir jāgādā par cilvēkiem visos iespējamos līmeņos, lai katrs varētu atrast savām spējām atbilstošo. Turklāt lai katrs varētu aktualizēt savu potenciālu pēc iespējams augstākā līmenī, kas nebūs vienāds visiem. Tas ir ļoti kontraversāls jautājums. Amerikā uzskata, ka šādi teikt ir ļoti nedemokrātiski. Es domāju, ka te ir jēdzienu sajaukums. Likuma priekšā visi cilvēki ir vienādi, viņi ir vienādi kā savas valsts pilsoņi, un es gribu domāt, ka arī Dieva priekšā visi ir vienādi – kā indivīdi ar sava „Es” būtību un sūtību, bet tas nenozīmē, ka tie ir vienādi savā fiziskajā manifestācijā. Jebkurš zinātnisks pētījums pierādīs – cilvēkiem ir dažāda veselība, dažādas fizioloģiskas jaudas. Cilvēki nav vienādi.

Artūrs Snips. Principā te saduras divas domas. Doma par to, ka kultūra ir pasaules dziļākais pamats, un doma, ka kultūra ir vienīgi mēslojums tam laukam, kuru sēj daba, dabas harmonija...

Vaira Vīķe-Freiberga. Ne tikai mēslo, bet veido ļoti nopietnu selekciju, attīsta. Kāds amerikāņu selekcionārs sacīja: „Iejaukties tā Kunga darīšanās ir mazliet šaubīgi.” Bet viņš arī uzskatīja (un tas nācis no Austrumu filosofijas), ka Dievs ir daļa no sistēmas un radījis arī radošā spēka tālāknesējus – cilvēkus. (Tas nav kā Vecajā Derībā: sešas dienas radīja, septītajā atpūtās – un āmen!) Pasaules radīšana turpinās un cilvēks arī ir radītājs.

Artūrs Snips. Dažāda kultūra, dažāda dzīves pieredze var būt pamats fenomenālam uzplaukumam. Protams, saglabājot valodu, kas ir kultūras un tautas pamats.

Vaira Vīķe-Freiberga. Pat pēdējos piecos gados daudz kas ir zudis, Jūtams diezgan spēcīgs sovjetizācijas iespaids. Kur palikuši tie, kas runāja latviski? Ir krievu izteicieni, krievu vārdi. Dažs labs runā ar krievu akcentu. Arī mūsējie runā ar svešiem akcentiem. Te būs jāiegulda liels darbs... Vienīgi jāuzmanās, lai pedagogi nesāktu skolmeistarīgi – ar bargu rīksti un šaustīšanu, lai valoda tiktu kopta un attīstīta ar mīlestību. Katram vajadzētu domāt par savu valodu, kopt to kā prieka daļu. Kā katru vasaru dārziņš ir jāravē un jākopj, tā regulāri jākopj sava valoda. Tā ir daļa no pašapziņas kopšanas. Diemžēl daudzi Latvijā vēl nesaprot latviešu valodu. Kad veikalā prasu latviski, uz mani skatās un neko neatbild. Tad sāk krieviski – un pat pārmetoši.

Artūrs Snips. Ja jūs pateiktu dažus vārdus angliski, sāktos klanīšanās...

Vaira Vīķe-Freiberga. Neesmu atbraukusi uz dzimteni, lai runātu angliski. Zinot neseno vēsturi, pieļauju, ka cilvēks var nesaprast, bet pie mums apkalpošanas sfērā tādi nestrādātu. Taču visvairāk mani pārsteidza latviete, kas pienāca un man tā mīļi ieteica: „Nu prasi krieviski, vai tad tev grūti?” Tas ir nožēlojami. Tā ir mūsu nelaime.

Novērtē šo rakstu:

36
55

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...