Latvijā ar novadu reformu cenšas ievilkt un nostiprināt okupāciju radītās sekas – kam tas izdevīgi?

Tā izskatās kā traģikomiska rīcība, ja neteikt vairāk. Sāksim ar to, ka, ja grib Latviju sašķelt “kultūrvēsturiskos” novados, apgabalos, vai pat novilkt to administratīvās robežas un pat katram piešķirt savu autonomiju, izdot speciālu likumu, vispirms visos 119 novados ir jāizsludina tautas nobalsošana, uzdodot jautājumu, kādā valodā katrs pilsonis runā, nosaucot visas iespējamā jautājuma valodas, tad kādā dialektā runā ikdienā - kurzemnieku, zemgaliešu, sēļu, vidzemnieku latgaļu, lībiešu dialektā, izloksnē vai citā, pie kādas reliģiskas kopas pieder, un pa “ceļam” citus etniskās šķirtības jautājumus, kuri kādām partijām vai etniskām grupām būs stipra vēlēšanās izcelties un izrādīties.

Pēc tam, kad būs šāda statistika, veidosim Latvijas kultūrvēsturiskos novadus, iezīmēsim kartē administratīvi teritoriālās robežas un tad ar likumu noteiksim katra novada pilnvaras, pienākumus un tiesisko statusu. Latvija nu būs sašķelta, atvainojos par tādu apzīmējumu - līdz “politiskam riebumam”, jo tiks izpildītas un nostiprinātas tagadējo okupācijas seku uzturētāju tendences uz savu valsts valodu, uz savu teritoriju un autonomiju, reliģiju utt.

Atliek vēl tikai piebilst un nebrīnīties, ja referendums izgaismos vēl citus, jaunus kultūrvēsturiskus novadus ar jaunu etnisko norobežotību, ar jaunu nosaukumu. Ne tikai tas. Tātad nav izslēgts, ka visu kultūrvēsturisko apgabalu vai, kā tos sauc – reģionu -, robežas var stipri vien mainīties un vairs nebūs strīda, pie kura jaunā novada pievienot tagadējo novadu vai tā daļu.

Piemēram, kā te, Pietiek.com rakstos notiek dedzīgs strīds par Varakļānu novada pievienošanu Rēzeknei vai Madonai – var izrādīties, ka “Latgales kultūrvēsturiskais novads” iestiepsies vai pat līdz pus Vidzemei un strīds būs izbeigts – vairākumam vara un spēks, kur palikt, pie kā pievienot vai izveidot pavisam jaunu novadu. Tāpat ar Sēliju, Lībiešu krastu vai citu reģionu.

Nav arī izslēgts, ka viena vai otra kultūrvēsturiskās šķirtības pazīme, piemēram, piederība latgaliešiem, parādās Kurzemē, Zemgalē vai citur, - ko tad? Kurzemē veidosim citus latgaliešu novadu dublikātus ar nosaukumu “mazais Kurzemes latgaliešu novadiņš” vai “sīkais Vidzemes latgaliešu novadiņš”, jo šiem latgaliešiem arī juridiski jānodrošina piederība pie Latgales!? Tad nu mums atliks risināt jau kādas etniskas grupas jau pirms gadiem izteikto viedokli “par labu latgaliešiem”, ka tai jāpiešķir savas valodas statuss, ko latgalieši ir paķēruši kā svarīgu, ka Latvijā nav vis latgaliešu dialekts, bet gan sava valoda (cita tauta?).

Cīnītāji par otro valsts valodu, par ko bija ierosināts pat referendums, būs gandarīti, ka Latvija šķeļas un nostiprina okupācijas sekas, lai pēc tam varētu vieglāk risināt arī tās etniskās grupas vēlmi Latvijā ieviest otro valsts valodu, veidot savu “kultūrvēsturisko” novadu (-us).

Vēl ir laiks apstāties un neturpināt Latvijas šķelšanu, palikt pie neskarta Satversmes 3. panta, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Manuprāt, ir vērts aizdomāties, vai ar novadu reformu vajag jaukt klāt Latvijas kultūrvēsturiskos jautājumus, kas ir vairāk kopējas kultūras, nevis teritoriāls jautājums, jo Latvijas iedzīvotājus diez vai vairs var dalīt un norobežot pēc kultūrvēsturiskām pazīmēm. Turklāt šāda Latvijas dalīšana pēc novadu vai reģionu etniski šķirtām pazīmēm ir politiski un juridiski nekorekta, politiski apšaubāma un nevēlama tendence.

Novērtē šo rakstu: