Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Zvanot uz Ārlietu ministriju un jautājot, kāda ir Latvijas pozīcija konkrētā jautājumā, man atbildēja: tāda pati kā ES. Jautāju: kāda tad ir ES pozīcija? Atbilde skanēja: ES savu pozīciju vēl nav izveidojusi. Kāda tad ir Latvijas pozīcija?” – uz šo jaunā ārlietu ministra Arta Pabrika 2004. gada retorisko jautājumu gadu vēlāk netieši atbildēja viņa senais priekštecis šajā amatā Jānis Jurkāns: „Mums vispār politikā nav principu, mums ir tikai refleksi un instinkti. Mums nav vīzijas par nākotni. Vecākiem ģimenē ir jāizdomā un jāizrēķina, kas ir vajadzīgs, lai bērniem nodrošinātu to, kas viņiem ir vajadzīgs, un kā rīkoties, lai iedotu tiem labāko. Mēs nedomājam tādā līmenī.” Kā atzīts apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 nodaļā, ko šodien ekskluzīvi publicē Pietiek, šī idejisko pretinieku virtuālā domu apmaiņa un faktiskā vienprātība skaidri parādīja tos procesus, kas visus deviņdesmitos gadus un vēl pēc tam norisinājās Latvijas ārlietu stratēģijas jomā. Īsi sakot – mūžīgos meklējumus un mūžīgo neskaidrību.

Kurp iet, ko darīt?

Jau pēc trīs galveno deviņdesmito gadu vidū uzstādīto ārpolitisko mērķu sasniegšanas – Latvijas iestāšanās gan Eiropas Savienībā, gan NATO, gan Pasaules Tirdzniecības organizācijā – kādreizējais ārlietu ministrs J. Jurkāns kādā preses diskusijā šos jau pasenos gadus raksturoja ar vārdiem: „Visu laiku ir bijuši mazi soļi uz lieliem mērķiem. 1993. un 1994. gadā lielais uzdevums bija izvākt Krievijas karaspēku. Toreiz jau bija jācīnās, lai pārliecinātu, piedodiet, dobeļus, ka tas ir jādara. Tas nemaz nebija tik viegls process. Bija jāaizved Saeimas visu frakciju vadītāji uz Vašingtonu, jāizvadā par Pentagonu, pa Balto Namu, zēniem izskaloja smadzenes, atbrauca mājās un nobalsoja par vajadzīgiem lēmumiem…”

Taču ap 1994. gadu, pēc praktiskāko „pirmās nepieciešamības” jautājumu sakārtošanas Latvijas ārlietu resors beidzot varēja padomāt arī par kaut ko stratēģiskāku, pirmām kārtām – par kādu dokumentu, kurā būtu puslīdz skaidri noformulēti mūsu valsts ārpolitikas galvenie mērķi. Sacīts – darīts: jau 1995. gada februārī Ārlietu ministrija atklātībai nodeva vēl papildinātu un valdībā konceptuāli apstiprinātu dokumentu, kas saucās Latvijas Republikas ārpolitikas koncepcija un Latvijas ārpolitikas pamatvirzieni līdz 2005. gadam un uzskatāms par 90. gadu pašā sākumā ārlietu ministra vietnieka Mārtiņa Virša un līdzautoru sastādīta dokumenta turpinājumu. Turklāt jau tā paša gada aprīlī šo dokumentu apstiprināja arī Saeima, un dīvainā kārtā visā parlamentā atradās tikai daži balsotāji „pret”.

Tiesa, maldījās tie, kuri mēģināja saskatīt šajā dokumentā kādu izvērstu stratēģiju: tajā bija atrodama diezgan abstraktos vārdos izteikta vēlme integrēties Eiropas, transatlantiskajās un citās starptautiskajās struktūrās, kā arī Baltijas valstu sadarbības padziļināšana, taču ārkārtīgi maz skaidru vārdu bija pateikts par Latvijas mērķiem attiecībās ar citām pasaules valstīm un reģioniem – pat tik tuvām un ekonomiski nozīmīgām kā Krievija un NVS valstis. Oficiālā versija bija: jau tā esot labi, ka koncepcijā precīzi pateikts – Latvija virzās uz ES un NATO, bet ne kādā citā virzienā. Turklāt, kā desmit gadus vēlāk atzina toreizējais ārlietu ministrs Valdis Birkavs, patiesībā labi esot noderējis arī šāds dokuments: „1993.–1994. gadā parlamentā bija nepārtraukts jautājumu laiks, kāpēc ĀM vai valsts rīkojas šādi vai citādi. Pēc 1995. gada aprīļa, kad apstiprinājām parlamentā šo koncepciju galvenajiem virzieniem līdz 2005. gadam, no tā laika dokuments fantastiski kalpoja kā līdzeklis, ar kura palīdzību atbildēt uz mainīgā parlamenta jautājumiem.”

Deviņdesmito gadu vidū ministra atbilde uz pārmetumiem gan bija cita – vispār jau Latvija nevēloties atstāt novārtā attiecības arī ar NVS valstīm, turklāt speciāla mūsu valsts ārlietu resora darba grupa definēšot arī Latvijas intereses citās, vistālākajās pasaules malās. Par šādas grupas darba augļiem gan tā arī nekas netika izziņots ne šīs, ne nākamās valdības laikā, tikmēr ārlietu resors un pārējie Latvijas ārpolitikas veidotāji arī deviņdesmito gadu otrajā pusē putrojās uz nebēdu: piemēram, atlika Valsts prezidentam Guntim Ulmanim 1996. gada maijā paviesoties Uzbekistānā, lai sāktos nopietnas runas par to, ka Latvija Vidusāzijā varētu „ieiet” tieši caur šo valsti. (Turklāt putrošanās nebeidzās arī nākamajā desmitgadē – piemēram, tas pats J. Jurkāns publiski aicināja paskatīties uz ģeogrāfisko karti, kad Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga 2005. gadā Azerbaidžānā ieminējās par iespēju būvēt naftas cauruļvadu no šīs valsts uz Latviju.)

Šādas runas gan beidzās tikpat ātri, kā bija sākušās, jo vietā nāca un gāja aizvien jaunas ārpolitiskās idejas, no kurām daudzas turklāt ārpolitikas veidotāju prātos atgriezās vairākkārt: piemēram, 1993. gadā tas pats V. Birkavs premjera postenī jau runāja par to, ka ANO varētu tikt pieņemta rezolūcija par Latvijas okupācijas fakta atzīšanu, tikai „pašlaik tam vēl nav optimālā fona”, savukārt 1998. gadā Latvijas valdība no gaišajām galvām Saeimā jau saņēma uzdevumu strādāt pie jaunas nianses Latvijas valsts tēlā – Latvija tikai un vienīgi kā savulaik okupēta valsts. Turklāt vienlaikus Latviju ārpolitikas jomā sagaidīja jauni un jauni pārsteigumi: „pēkšņi” izrādījās, ka nepilsoņi spēj sagādāt pietiekamas nepatikšanas ar prasībām Eiropas Cilvēktiesību tiesā, savukārt šķietamie stratēģiskie sabiedrotie laiku pa laikam ietrieca kādu dunci mugurā – zviedru diplomātiskais spiediens, aizstāvot savas kompānijas, kļuva par ikdienišķu realitāti, savukārt somi draudzības vārdus mija ar savu ekonomisko interešu lobēšanu uz Latvijas rēķina.

Tiesa, vienlaikus vismaz teorētiski notika arī rosība ap ārpolitikas galveno dokumentu izstrādi, taču tā aprobežojās ar dažādu darba grupu izveidošanu un debatēm – tā 1997. gada maijā Saeimā pat notika pirmās parlamentārās ārpolitikas debates, kurās prioritāšu loks jau bija plašāks un līdz ar integrāciju Eiropas Savienībā un virzību uz NATO tika minēta sadarbība Baltijas jūras valstu vidū – tā sauktās reģionālās dimensijas nostiprināšana, kā arī labu kaimiņattiecību nostiprināšana ar Krieviju un Baltkrieviju. Taču reālajā dzīvē tas neko būtisku nemainīja – vārdos definēto baltiešu vienotību praksē aizēnoja robežstrīdi un „reņģu kari”, savukārt attiecības ar austrumu kaimiņiem lielākoties sastāvēja no dažādā līmeņa amatpersonu savstarpējiem apvainojumiem un tikpat regulāriem pārpratumiem. Savukārt ietekmīgā baņķiera Valērija Kargina tajā pašā 1997. gadā izteikto domu – „diena, kad mēs ieiesim jaunajā Savienībā, mums jāsagaida politiski daudz vienotākiem un ekonomiski spēcīgākiem, nekā mēs esam pašlaik. Lielajā politikā, tāpat kā lielajā biznesā, lielās zivis aprij mazās zivtiņas. Mēs jau esam bijuši vienā savienībā…” – politiķi atzina par gana prātīgu, taču ar tās īstenošanu neaizrāvās.

Ārpolitikas koncepciju līkloči

Tikai piecus gadus vēlāk – 2002. gadā Ārlietu ministrija nu jau Sandras Kalnietes vadībā attapās, ka „pirms septiņiem gadiem izstrādātā ārpolitikas koncepcija ir novecojusi un Latvija nonākusi principiāli jaunā ģeopolitiskā situācijā”, tāpēc līdz 2004. gadam tikšot izstrādāta pilnīgi jauna koncepcija, kuru tad arī nodošot Saeimas izvērtēšanai. Tika solīts, ka koncepcijā – principiāli jaunā dokumentā, kas „raksturo Latvijas mērķus un intereses pasaules attīstības kontekstā”, – būšot atrodams gan divpusējo attiecību raksturojums ar Eiropas, Ziemeļamerikas, Latīņamerikas, Austrālijas, Āzijas un Āfrikas valstīm, gan vadlīnijas daudzpusējām attiecībām un sadarbībai ar latviešu diasporu ārvalstīs. Taču jau gadu vēlāk zināmu apmulsumu radīja ministrijas parlamentārais sekretārs Pēteris Elferts, Saeimas Ārlietu komisijas deputātiem apliecinot, ka būtisku izmaiņu salīdzinājumā ar iepriekšējo šajā dokumentā patiesībā nemaz nebūšot.

Šādi tādi jauni mērķi – gan ne tik konkrēti kā iepriekšējie – dokumentā tiešām bija atrodami. Tiesa, koncepcija bija uzrakstīta tik diplomātiskā valodā, ka katrs tos mācēja izlasīt pa savam – saskaņā ar vienu versiju jaunie ārpolitikas mērķi bija „nacionālo interešu aizstāvība stiprā un vienlīdzīgā Eiropas Savienībā, ekonomikas attīstība, lai pārredzamā nākotnē iedzīvotājiem nodrošinātu attīstītu valstu labklājības līmeni, valsts drošības stiprināšana, ciešāka sadarbība Baltijas jūras reģionā un Baltija kā Ziemeļeiropas identitātes daļa, kā arī stiprāka saite ar ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem”; saskaņā ar citu, daudz lakoniskāku – „Eiropa un Eiropas Savienība; Latvijas ārpolitikas ekonomiskā dimensija; nacionālās drošības stiprināšana, Latvijas ārpolitika Baltijas jūras reģionā un ārvalstu latviešu diasporu saišu stiprināšana ar Latviju”. Savukārt nekāda konkrētāka rīcības plāna sagatavotajos dokumentos nebija vispār, un S. Kalniete mēģināja skaidrot – ministrija esot izlēmusi akcentu likt uz mērķiem, bet ne uz to sasniegšanas taktiku.

Taču nekur īpaši tālāk par Ārlietu ministrijas interneta mājas lapu un dažādām diskusijām šis sešas nodaļas garais dokuments nenonāca – 2004. gadā jaunais ārlietu ministrs Artis Pabriks (starp citu, viens no koncepcijas līdzautoriem) ņēma un savas priekšgājējas balstītā dokumenta virzību vienkārši apturēja, jo tajā neesot ņemta vērā vesela virkne ieteikumu un priekšlikumu. Tomēr arī tie tāpat kā prāva ekspertu pulka piesaistīšana neko nelīdzēja – ārpolitikas pamatnostādņu apstiprināšana vilkās un vilkās, tika nosaukti arvien jauni un jauni termiņi koncepcijas apstiprināšanai Saeimā, līdz beidzot presē sāka dominēt virsraksti „Ārpolitikas pamatvirzienu projekts nav aizmirsts” un „Turpmāko gadu frāžainā ārpolitika”.

Līdz 2005. gada beigām Latvija pie jaunas ārpolitikas koncepcijas tā arī nebija tikusi, un līdz galam nebija atrisināts pat strīds – vai labāka būtu īsa un vispārīga koncepcija vai arī garš un ļoti detalizēts dokuments visām dzīves situācijām. Skatu nākotnē rožaināku nedarīja arī V. Birkava publiskā atzīšanās: „Ne jau Latvijai vienai nav skaidra skata uz nākotni. ES arī tāda nav. Es pat teiktu vairāk – pasaulei nav skaidra skata uz nākotni. Un šādos apstākļos ir daudz grūtāk izveidot dokumentu – kāda būs Latvijas ārpolitika…”

Krievija? Kāda Krievija?

Visiem Latvijas ārpolitikas koncepcijas variantiem līdz ar frāžainību un vispārīgumu bija vēl viena kopēja iezīme – to autori ar apbrīnojamu entuziasmu bija centušies izvairīties no jebkādas skaidras stratēģijas noteikšanas attiecībās ar mūsu lielāko un vēsturiski visaizdomīgāko kaimiņu – Krieviju.

1995. gada stratēģijā par to nebija teikts faktiski vispār nekas, taču neko labāki nebija arī 7–9 gadus vēlāk sagatavotie varianti. „Latvijas dalība ES ir pavērusi jaunas iespējas attiecībās ar paplašinātās ES kaimiņu reģioniem un Krieviju. Latvija attīsta šīs attiecības gan ES kopējo politiku ietvaros, gan divpusējā līmenī, izmantojot līdzšinējo pieredzi sadarbībā ar Latvijas tuvākajām kaimiņvalstīm,” – šāds, piemēram, bija formulējums 2004. gadā publiskotajā ārpolitikas koncepcijas variantā. Savukārt gadu vēlāk pamatnostādnes šajā jautājumā jau aizņēma veselu rindkopu – turklāt vēl kādu: „Krievija ir Latvijas kaimiņvalsts. Divpusējā līmenī Latvijas un Krievijas attiecības jāveido uz pragmatiskiem pamatiem un sadarbībai atvērtas, ar uzsvaru uz vitāli svarīgo un praktisko savstarpējo jautājumu risināšanu, kā arī Baltijas jūras reģiona lomas nostiprināšanu. Starpvalstu dialogā Latvija ir gatava turpināt apspriest arī principiālus politiskus jautājumus, kuriem līdz šim nav rasts risinājums.”

Interesanti, ka neviens no koncepciju gatavotājiem un arī kritiķiem tā arī nevarēja paskaidrot, kāpēc šajā jautājumā neizdodas sacerēt neko apjomīgāku un saturīgāku. Pirmie – piemēram, tā pati ministre S. Kalniete – regulāri skandēja, ka „attiecības ar Krieviju ir svarīgas”, savukārt otrie kritizēja pirmos par nepietiekami skaidru un nopietnu nostāju šajā jautājumā. Turklāt šī „sistēma” tika iedibināta jau deviņdesmito gadu pirmajā pusē – piemēram, J. Jurkāns jau 1993. gadā situāciju raksturoja šādi:

„Dažkārt mūsu presē izskan šaubas, vai Krievija ir gatava nopietnām sarunām ar Latviju. Bet vai arī mēs varam droši apgalvot, ka Latvija ir gatava tādām sarunām? Lūk, raksturīgs piemērs. Pēc uzticības votuma saņemšanas Saeimā premjerministrs V. Birkavs nolasītajā referātā, runājot par prioritātēm ārpolitikā, attiecībām ar Krieviju ierādīja tikai piekto vietu. Arī referātā Latvijas ārpolitikas un drošības pamatorientācija, kuru LR Ministru prezidents nolasīja Zviedrijas Starptautisko attiecību institūtā šā gada 15. oktobrī, visi primārie akcenti tika veltīti ASV, NATO un citu starptautisko institūciju un iniciatīvu vietai Latvijas drošības politikas izpratnē. (..) Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecībām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad īsti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopēja, vai arī prezidentam sava, premjeram sava un varbūt vēl kādam sava? Latvijas vadītāju savstarpējās saskaņas trūkuma dēļ sabiedrībai jākonstatē, ka atbildīgi Latvijas politiķi pieņem pareizus lēmumus tikai tad, kad izrādās, ka visi iepriekšējie – nepareizie – nedarbojas.”

Papildus šim mulsumam attiecībās ar Krieviju 90. gadu sākumā nopietns faktors bija arī Latvijas politiķu patiesās simpātijas prezidentam Borisam Jeļcinam, kurš taču sevi bija pierādījis kā īstu Latvijas neatkarības aizstāvi un demokrātu vismaz 80. gadu beigu izpratnē. Galu galā tieši B. Jeļcins jau pēc 1991. gada janvāra notikumiem bija ieradies Tallinā, kur parakstīja vienošanos par solidaritāti starp Baltijas valstu un Krievijas parlamentiem. Savukārt 1991. gada vasarā B. Jeļcins uzstājās Latvijas Augstākajā Padomē un paziņoja, ka Krievijas un Latvijas attiecības balstīsies uz līgumu, kurš tiks noslēgts bez kādiem iepriekšējiem noteikumiem. Augustā (nedēļu pirms puča) Latvijas un Krievijas delegācijas sarunu laikā Latvijā vienojās, ka Krievija atzīst Latvijas neatkarību, bet Latvija savukārt atzīst Krievijas suverenitāti.

Patiesībā gan tajā, ka tobrīd baltiešu un Krievijas attiecības veidojās labas, lielā mērā bija vainojams apstāklis, ka abām pusēm bija kopīgs pretinieks – PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Savukārt pirmās aizdomas par to, ka eņģeļa spārniņus kaimiņvalsts prezidentam piezīmēt īsti tomēr nevajadzētu, radās jau Krievijas armijas izvešanas sarunu organizētājiem. „Latvijas jaunajā diplomātijā mēs bijām: dzejnieki, juristi, vēsturnieki, žurnālisti, tulkotāji. Varbūt tas mūs darīja īpaši stiprus, bet milzīgo Krievijas pusi pārstāvēja erudīts, profesionāls diplomāts. Mēs bijām diezgan sakarīgi, taču vietām jutu bedres. Krievija atļāvās saprast, ka esam jauni, ļāva šur tur ievilkt elpu, tad atkal negaidīti „mērcēja”,” – tā vēlāk latviešu diplomātijas sākumu atminējās Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters.

Publiski lūzuma brīdis pienāca 1993. gada pavasarī. Ja līdz tam B. Jeļcins bija tikai paklusām ieminējies kaut ko par Latvijas „bīstamo dreifu uz karojošā nacionālisma pusi”, nu viņš skaļi un kategoriski paziņoja – Latvija pārkāpjot cilvēktiesības un, šim jautājumam nerisinoties, problēmas varot būt ar Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. „Mēs saskaņosim karaspēka izvešanas grafiku ar to, ko viņi nolems cilvēktiesību jomā,” – tik kategorisks bija Krievijas prezidenta paziņojums, viesojoties Kanādas pilsētā Vankuverā. Patiesi apbrīnojami, bet šie vārdi pārsteidza arī it kā labi informētos Latvijas ārlietu resora vadītājus – ārlietu ministram Georgam Andrejevam pat izspruka publisks atzinums, ka viņš Krievijas vadītājā vienkārši esot vīlies.

Pārsteigumam gan it kā nebija pamata. Galu galā jau 1992. gadā J. Peters dienesta ziņojumā bija brīdinājis Ārlietu ministriju, ka Krievija sliecas arvien noteiktāk izmantot krievvalodīgo iedzīvotāju kārti, kaut gan sarunās zem četrām acīm kļūstot skaidrs, ka krievu politiķiem lielas saprašanas par Baltijā notiekošo nemaz nav: „Oficiālā Krievija tīšuprāt saasina attiecības ar oficiālo Latviju. „Visu krievu aizstāvēšana” kļūst par ideoloģiju, ar ko atpirkties no iekšējās opozīcijas. (..) Latvijai jāatjauno dialogi ar Krieviju visos līmeņos – no prezidentiem līdz starpparlamentārām un starpvaldību sarunām.”

Taču mūsu ārlietu resora vadība šo brīdinājumu tobrīd vēl nebija ņēmusi īsti nopietni. „Mēs ceram, ka (..) [ASV] prezidents [Bils] Klintons informēja prezidentu Jeļcinu, ka apvainojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltijas valstīs ir to pašu antidemokrātisko spēku ierocis, kuri cer sabotēt Jeļcina valdību un virzību uz demokrātiskiem pārkārtojumiem. Šie spēki cer sagraut Latvijas neatkarību un padarīt to par lielkrievu impērijas daļu,” – šie G. Andrejeva vārdi iezīmēja vēl kādas ilglaicīgas Latvijas ārpolitiskās domāšanas īpatnības sākumu: nākamo desmitgadi un vēl pēc tam kāds no redzamiem un citādi nopietniem pašmāju politiķiem ik pa laikam publiski un visā nopietnībā visus Krievijas pārmetumus par cilvēktiesību pārkāpumiem un teritoriālām pretenzijām saistīja tikai un vienīgi ar nedemokrātisku spēku ietekmi Krievijā, – tikko tā beigšoties un Krievijā pie varas atgriezīšoties demokrāti, pārmetumi beigšoties un kaimiņvalsts izpildīšot visas mūsu taisnīgās vēlmes.

Ilūzijām arī bija zināms pamats: galu galā 1993.–1995. gadā Krievijas vadība par savu tautiešu tiesībām ierunājās tikai laiku pa laikam, turklāt ne pārāk kategoriski. Piemēram, V. Birkavs atminas šādu epizodi no 1994. gada tikšanās ar B. Jeļcinu Kremlī: „[Andrejs] Kozirevs (ārlietu ministrs) sāka runāt par cilvēktiesībām. Jeļcins pagriezās pret viņu un teica: „Cic!” Bet Kozirevs saka: „Gospoģin prezident, ja na každoi vstreče dolžen ob etom napominatj.” Bet tas „Cic!” bija labs. Jau toreiz Krievija nodefinēja savu ārpolitiku – ka vienmēr par to ir jārunā.” Un tā arī Krievija darīja, reizēm gan radot kuriozas situācijas.

Piemēram, ekspremjers Andris Šķēle minēja gadījumu, kad sarunu laikā Visbijā ar Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu ticis pieminēts jautājums par kādas skolas slēgšanu. Kad A. Šķēle krievu kolēģim izskaidrojis situāciju, tad abi vienojušies, ka tā ir Latvijas iekšējā lieta. To pašu Krievijas premjers atkārtojis preses konferences laikā, taču, A. Šķēlem par lielu pārsteigumu, Krievijas puses tulks sinhronā tulkojuma austiņās sācis stāstīt pavisam ko citu – Latvijā krievu tiesības tiek rupji pārkāptas. ”Pēc preses konferences eju klāt tulkam, pagaram jaunam puisim, saku, protams, krieviski: klausieties, kā tad tā – jautāja to, priekšsēdētājs atbildēja to, jūs iztulkojāt trešo? Viņš paskatās uz mani un absolūti rezignētā, vēsā tonī atbild: jā, Viktors Stepanovičs to nepateica, bet kā Krievijas Federācijas valdības vadītājam viņam to vajadzēja pateikt. Saprotiet, kādi ir iekšējo aparātu zobrati, ja preses konferences laikā Krievijas Federācijas valdības priekšsēdētāja frāzi Krievijas Ārlietu ministrijas ierēdnis var atļauties iztulkot pa savam.”

Pamazām attiecības tomēr sāka bojāties pamatīgāk un pamatīgāk – turklāt vienlīdz iesaistītas šajā procesā bija abas puses. Vēl 1993. gada oktobrī G. Ulmanis saņēma Krievijas prezidenta vēstuli, kurā kaimiņvalsts vadītājs oficiāli atbalstīja Latvijas Valsts prezidenta vēlmi apmeklēt latviešu diasporu Krievijā un pie reizes izteica cerību, ka abi šīs vizītes laikā varētu arī satikties. Taču jau nākamā gada aprīlī – vienlaikus ar Latvijas sagatavotiem priekšlikumiem iespējamam aicinājumam atzīt mūsu valsts okupāciju 1940. gadā – šiem plāniem svītru pārvilka nez kā noplūdusi B. Jeļcina rīkojuma kopija, no kuras izrietēja, ka Latvija iekļauta to valstu skaitā, kurās Krievija plāno izvietot savas karabāzes. Tiesa, sekoja oficiāli atsaukumi, Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Raņņihs un vēlāk arī pats B. Jeļcins skaidroja, ka šī esot tehniska kļūda, aprīļa beigās abu prezidentu tikšanās tomēr notika, un G. Ulmanis pēc tam sajūsmināti stāstīja, ka uzņemšana ne ar ko neesot atšķīrusies no citu valstu vadītāju vizītēm: „Es tiku uzņemts ar pienācīgu cieņu kā suverēnas, patstāvīgas valsts prezidents.”

Taču abu valstu attiecību klimats vienalga būtiski pasliktinājās, un to vēl papildus iedragāja prāvas politiķu daļas pārliecība, ka attiecībās ar Krieviju nekā laba nemaz nevar būt. „Vai sestdien pie Brīvības pieminekļa piedāvātais ceļš – ar lupatām un dažām mašīnām izdzīt Krievijas armiju ārā – ir latviešu varonības kalngals? Un vai Latvijas Zemnieku savienības un citu frakciju un politiķu meklējumi slēgt līgumus ar Krieviju, kas varētu būt vienīgais pamats starptautiskām garantijām, pelna nodevības melno zīmi?” savā „uzrunā tautai” tajā pašā 1994. gada aprīlī retoriski jautāja G. Ulmanis. Un nākamajos gados saņēma neskaitāmas atbildes.

„Kad klausos [Ziedoni] Čeveru un Jurkānu, gribu viņiem piedāvāt tualetes ziepes, lai viņi vieglāk pārvarētu Krievijas pretestību!” – tā deklarēja, piemēram, Saeimas deputāts un čečenu draugs Juris Galerijs Vidiņš (tas pats, kurš pēc tam, kad Saeima izlemj pēc būtības neapspriest lēmumprojektu par līdzjūtības izteikšanu saistībā ar Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva nogalināšanu, bija tik sašutis, ka solījās debašu tekstu iztulkot un nosūtīt uz Čečeniju, lai cilvēki tur uzzinātu, kas ir kas). Savukārt Saeimas priekšsēdētāju Alfrēdu Čepāni uzreiz pēc iepīkstēšanās, ka attiecības ar Krieviju ir atstātas novārtā un vajadzētu tās normalizēt, nekavējoties līdz ar zemi nolīdzināja laikraksts Diena – 90. gadu vidū nesalīdzināmi pamatīgāks spēks nekā desmit gadus vēlāk. Un, protams, neatpalika arī Krievijas pārstāvji. „Droši zināms, ka Rietumi apsolījuši uzņemt Baltijas valstis NATO, kad tajās izmainīsies nacionāli etniskais sastāvs un pamatnācijas pārstāvju skaits būs sasniedzis 70–80%,” – tā, piemēram, 1996. gada augustā, pēc tam, kad Latvija pieņēmusi deklarāciju par okupāciju, paziņoja Krievijas Valsts domes vicespīkers Sergejs Baburins.

Robežlīgums un citi „pārpratumi”

Protams, valstu attiecības pasliktināja arī nenokārtotais robežlīguma jautājums – un ne jau Latvijai vien. Igaunijā pašaizsardzības organizācijas Kaitseliit karavīri bez kādas saskaņošanas ar Krieviju 1991. gadā pāris dienu laikā uzstādīja robežstabus, un varbūt iztiktu bez incidentiem, ja vien robežstabi netiktu uzstādīti uz trīsdesmito gadu robežas, kas mazliet atšķīrās no Igaunijas PSR robežām, – pieķerot klāt gabalu Pleskavas apgabala Pečoras rajona. Loģiski, ka sekoja Krievijas valdības protests, bet Pečoros pēc vecas labas tradīcijas tika sarīkoti vairāki darbaļaužu protesta mītiņi. Rezultātā Tallinai nācās atvainoties un izteikt nosodījumu robežstabu uzstādītājiem. Latvija gan tik neapdomīgi neuzvedās, taču mēģinājumi zondēt Pitalovas – kādreizējās Abrenes iedzīvotāju noskaņojumu un aģitēt par pievienošanos Latvijai gan notika. Tiesa gan, nesekmīgi.

Savukārt visus nākamos gadus Abrenes jautājums Latvijā tika muļļāts kā karsts kartupelis. 1992. gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma likumu, pasludinot par spēkā neesošu PSRS Augstākās padomes prezidija 1944. gada dekrētu, ar kuru Abrene tika atdalīta no Latvijas PSR teritorijas un pievienota Krievijai. Ko tas īsti nozīmēja, – par to viedokļi kardināli atšķīrās, un valstiskā līmenī Latvija savu viedokli tā arī nenoformēja līdz pat 90. gadu beigām. Piemēram, Ārlietu ministrija 1999. gadā izdeva īpašu grāmatu Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem, kurā bija rakstīts gan tas, ka „Latvijas pozīcija Abrenes jautājumā balstās uz Latvijas un Krievijas 1920. gada miera līgumu”, gan tas, ka „pārmantojamība un pēctecība kļuvusi par atjaunotās Latvijas spēku”.

Ko īsti nozīmēja šī V. Birkava tēze (izņemot to, ka Latvija „laipo”), – to ārvalstu vēstnieki, kuriem visiem šī grāmata tika nosūtīta, tā arī nesaprata. Tiesa, jau deviņdesmito gadu sākumā gan atskanēja arī tādu politiķu balsis, kas aicināja likt Abreni mierā un nebārstīt visumā populistiskas deklarācijas par tās neatdošanu Krievijai. „Tā daļēji ir politiska provokācija, kļūda un neveiksme. Šis gājiens tikai liecina, ka mūsu parlaments neizprot ārpolitiku un politiskā elastīguma jēgu,” – tā Augstākās Padomes Ārlietu komisijas sekretārs Jānis Krūmiņš novērtēja 1992. gadā pieņemto likumu par Abrenes pievienošanas Krievijai spēkā neatzīšanu. Taču viņa viedoklis palika mazākumā, un dažāda ranga politiķi par Abreni varēja spriest vēl arī turpmākos 15 gadus.

Jau 1996. gadā toreizējais Ministru prezidents A. Šķēle lūdza Saeimas frakcijas izdiskutēt jautājumu par Abreni, savukārt Valsts prezidents G. Ulmanis tā paša gada nogalē apgalvoja, ka „nākamā gada sākumā jautājums par robežu tiks atrisināts, nezaudējot pašcieņu un līdzšinējos principus”. Taču tā gluži nesanāca vis: vēl desmit gadus vēlāk pilnā sparā tika diskutēts pat par to, kā tad īsti ir – vai Latvija jau kopš neatkarības atjaunošanas ir atteikusies no Abrenes vai tomēr ne. „Nezin ko par šādu apgalvojumu domā bijušais premjers Andris Šķēle, kura vadītā valdība vēl 1996. gada 31. oktobrī lika [Aivara] Vovera vadītajai delegācijai, tiekoties ar Krievijas delegāciju Šikalova vadībā, vienoties par vēsturiskajiem un īpašumtiesību jautājumiem Abrenes sakarā,” – tā, piemēram, ironiski norādīja ārlietās kompetentais politiķis Aleksandrs Kiršteins. „Es no Mas­ka­vas va­rē­tu at­griez­ties pat ar Krie­vi­jas–Lat­vi­jas ro­bež­lī­gu­mu, vien­al­ga tas bū­tu ne­pa­reizs – šķībs, greizs, tinte bū­tu ne­īs­tā,” tikpat ironiski piebilda J. Jurkāns.

Taču nelīdzēja arī tas – ilūzijas, ka kaut kad Krievija varētu pēkšņi pārdomāt un atteikties no Abrenes, līdz galam neiznīdēja pat kaimiņvalsts prezidents Vladimirs Putins, kurš tautai TV tiešraidē 2005. gadā paziņoja skaidri un gaiši: „Beigta ēzeļa ausis, nevis Pitalovas rajonu viņi dabūs!” „Politiskā realitāte ļauj izdarīt secinājumu, ka šādas replikas izspurgšana no Krievijas prezidenta mutes nav vērtējama kā nejaušība. Tā ilustrē politiskās nervozitātes pakāpi, kādā patlaban atrodas nostalģijā pēc zudušās impērijas slīgstošā Krievijas valsts,” – šādā politiskās analīzes līmenī Krievijas vadītāja paziņojumu komentēja, piemēram, Latvijas tobrīdējais ārlietu ministrs Artis Pabriks, līdz kura (reizē ar Aigara Kalvīša valdību) viedokļa maiņai par labu robežlīguma parakstīšanai vēl bija palikuši pāris gadi.

Pēc zināmas sapratnes parādīšanās 90. gadu vidū jaunu, visilgāko atsaluma periodu abu valstu attiecībās iezīmēja notikumi 1998. gada martā, kad policijas spēki pie Rīgas pašvaldības ēkas izdzenāja pusstihisku mītiņu, kurā bija pulcējušies galvenokārt krievvalodīgie pensionāri. „Vienmēr, kad attiecības tuvojušās kādam sakārtotības līmenim, radušās problēmas. Un tad tie radikālie spēki uznāk skatuves priekšplānā un sāk spēlēt savu meldiņu. Labvēlīgu attiecību attīstība, pēc būtības, nevienai radikālajai pusei – nedz Krievijā, nedz Latvijā – nav vajadzīga, jo atņem bāzi politiskai manipulācijai,” konstatēja V. Birkavs.

Jau 1998. gada aprīlī tas pats kādreizējais labvēlis B. Jeļcins uzdeva veikt ekonomiskus pasākumus pret Latvju, kur „notiek pārtraukta diskriminācijas politika pret 700 000 krievvalodīgajiem iedzīvotājiem”, un cita starpā vērsa Krievijas valdības uzmanību uz nepieciešamību novirzīt naftas eksportu no Latvijas uz Somu jūras līci. Jau iepriekš Maskavas mērs Jurijs Lužkovs un vairāki Krievijas apgabalu gubernatori bija aicinājuši boikotēt Latvijas preces, un nu to atbalstīja arī valsts prezidents. Boikots gan palika tikai paziņojumu līmenī, arī Krievijas naftas truba tūlīt neizsusēja, toties visi nākamie gadi aizritēja faktiski nepārtrauktos vārdiskos cīniņos par Latvijas krievvalodīgo un nepilsoņu tiesību tēmu – turklāt ne tikai divpusējā līmenī, bet arī uz visdažādāko starptautisko struktūru skatuves. Vieglāk kļuva tikai 2001. gada nogalē, kad Eiropas Drošības un sadarbības organizācija slēdza savu misiju Latvijā un EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss (viņa priekštecis Makss van der Stūls sagādāja daudz sirmu matu ne mazumam Latvijas ārpolitikas veidotāju), neraugoties uz visiem Krievijas paziņojumiem, pauda atzinīgu vērtējumu Latvijas valsts kopējai attīstībai.

Vienlaikus abas valstis regulāri apmainījās ar dažādām sīkām špiļkām: tā, piemēram, 2000. gadā B. Jeļcins atteicās no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa, to pamatojot tieši ar Latvijas nostāju nacionālo minoritāšu jautājumā, savukārt Valsts prezidente V. Vīķe–Freiberga publiski paziņoja, ka Latvija esot kļuvusi par Krievijas uzbrukumu pret Baltijas valstīm galveno mērķi, – Krievija, protams, atbildēja, ka prezidente esot tai verbāli uzbrukusi un mēģinājusi attaisnot Latvijas varas iestāžu visatļautību, pamatojot to ar valsts pilsoņu pamattiesībām. Situāciju neko neuzlaboja arī premjera Andra Šķēles 2000. gada pārāk tiešais izteikums par jaunā Krievijas prezidenta Vladimira Putina čekistisko pagātni vaiu aizsardzības ministra Ģirta Kristovska 2001. gada maija paziņojums par to, ka „mūsu iespējamais pretinieks objektīvi atrodas austrumos. Mums ir 80 kilometru robeža ar Baltkrieviju”.

Tiesa, notika gan prezidentes tikšanās ar V. Putinu Austrijā (kuras protokoli tā arī netika publiskoti, radot ne mazumu spekulāciju) un Krievijas Valsts domes delegācijas vizīte Latvijā – bet arī spiegošanā apsūdzētā Krievijas vēstniecības darbinieka Pjotra Uržumova izsūtīšana no Latvijas un kaimiņvalsts atbildes reakcija 2004. gadā, kā arī mazsaprotami vīzu atteikumi abu valstu pārstāvjiem. Atlika tikai kādubrīd sākties nelielam atkusnim, lai atgadītos kārtējais kāzuss – piemēram, 2005. gadā par tādu pilnīgi bez iemesla parūpējās Valsts prezidente, pieminot Uzvaras pieminekli iecienījušās krievvalodīgās publikas simpātijas uz „voblu un vodku”.

„Krievijas prezidents vēl nepaspēja sākt savu teletiltu, kad mūsu ārlietu ministrs Pabrika kungs jau paspēja nospļauties V. Putina virzienā. Pabrika kungam pat prātā neienāca, ka diplomātijā pieņemts vispirms uzklausīt otru pusi, pēc tam izanalizēt pateikto un tikai pēc tam, ja ir nepieciešams, sniedz kaut kādu izsvērtu komentāru. Mūsu ministrs uzreiz, nenogaidījis, bliež kā no lielgabala un… atkal apkauno Latviju. Redz, tajā pašā teletiltā Krievijas prezidents pozitīvi novērtēja savu tikšanos ar Vairu Vīķi–Freibergu Ņujorkā. (..) Bez tam mums, Saeimas ārlietu komisijas locekļiem, tā arī nav izdevies iegūt no Ārlietu ministrijas skaidru atbildi, vai eksistē Latvijas un Krievijas prezidentu sarunas stenogramma tikšanās laikā pie ANO ģenerālsekretāra. Mēs nezinām, ko tieši V. Vīķe–Freiberga teica Putinam un ko viņš atbildēja. Mēs vispār neko nezinām! Mūsu ārpolitika – minimums analīzes un maksimums nepārdomātu paziņojumu!” – jaunā gadu tūkstoša pirmo gadu „dots pret dotu” politiku jau 2005. gadā raksturoja tas pats J. Jurkāns.

Un vēl – tas pats J. Jurkāns: „Vispirms ir jādefinē, kas ir ārpolitika. Tas ir instruments, kas palīdz sakārtot valstij tās iekšējās lietas. Ko var atspoguļot mūsu ārpolitika, ja prezidentes līmenī tiek apsolīts, ka tiks parakstīts robežlīgums ar Krieviju, bet nākamajā brīdī viss mainās? Vienubrīd mēs ar kājām un rokām esam pret Vācijas-Krievijas gāzes vadu, tad pēkšņi Ārlietu komisijā sāk stāstīt, ka mums ar visiem spēkiem „jāpiezīžas” pie tā vada, citādi būs slikti. Vispirms taču ir jāizdomā, kā mēs dzīvosim tālāk, ko gribam, kas pasaulē notiks. Ar visu cieņu pret mūsu prezidenti es tomēr nesaprotu, kā var neredzēt laukumu un domāt, ka varēs kļūt par NATO ģenerālsekretāri?! Kāpēc tautai ir jādod maldīgas cerības?”

Taču neizskatījās, ka šos vārdus kāds īpaši ņemtu vērā – politiķu vairākumam joprojām daudz tuvāks bija un palika, piemēram, Latvijas Ārpolitikas institūta direktora Ata Lejiņa skaļais: „Bet mums jāiet tālāk, mums tagad ir svarīgāki jautājumi. Krievija mūs šo gadu laikā nav cienījusi, nav ņēmusi vērā, izņemot negatīvas lietas, bet tas Krievijai atspēlēsies, jo mēs to neaizmirsīsim!”

Novērtē šo rakstu:

11
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Atklātā vēstule kandidātiem uz Rīgas domes priekšsēdētāja amatu

FotoPirms atdot balsi par vienu no Jums Rīgas domes vēlēšanās, mēs, Rīgas iedzīvotāji, aicinām atsaukties un izvērtēt notiekošo Rīgā. Jūsu uzmanība tagad objektīvi ir vērsta uz vēlētāju balsīm. Mēs, izmantojot šo apstākli, esam spiesti lūgt Jūsu atbalstu saistībā ar mūsu tiesību aizskārumu laika posmā no 2011. gada līdz pat šim brīdim, 2017. gada maijam. Tālāk izklāstītais būtiski skar ne tikai mūsu situāciju, bet gan attiecas uz ikvienu Rīgas iedzīvotāju.
Lasīt visu...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda,...

Foto

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas...

Foto

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Latvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota...

Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...