Iesaki rakstu: 
Latvijas starptautiskā reputācija ir atjaunota, finanšu sektors sakārtots, – tā apgalvo Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Latvijā ir trīs paaugstināta riska bankas, saka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja. Teikšu atklāti, klausoties šajos paziņojumos, rodas sajūta, ka mūsu valsts un finanšu sektora vadītāji ir pilnīgi neadekvāti.
Sāksim ar to, ka Moneyval vēl aizvien patur Latviju paaugstinātas uzraudzības sarakstā un, kas attiecas uz tikai trim paaugstināta riska bankām, domāju, drīzāk būtu vietā teikt, ka Latvijā ir trīs (nu, četras) bankas, kas neietilpst paaugstināta riska grupā.
Vai finanšu sektors tiešām ir sakārtots, visas problēmas atrisinātas, kā to apgalvo Ministru prezidents? Patiešām? Visi AML riski ir novērsti? Visas tā dēvētās nerezidentu bankas, kas šos riskus radīja, vairs tos nerada?
Baidos, ka viss ir pavisam citādi un atbildīgo personu meli un izlikšanās radīs valstij problēmas tuvākā vai tālākā nākotnē.
Tas, ko valsts izdarījusi un turpina darīt finanšu sektorā, ir divas nenoliedzamas lietas: pirmā – līdzekļu iesaldēšana nestrādājošajā ABLV, neskaroties klāt nekam strādājošajās bankās un šo uzdodot ārvalstīs par aktīvu cīnīšanos ar AML riskiem (šeit par to plašāk), un otrā – Latvijas uzņēmēju (īpaši mazo un vidējo) un iedzīvotāju mocīšana ar bezjēdzīgām un apgrūtinošām prasībām, it kā viņi būtu tie, kuri radījuši problēmas valsts finanšu sektora reputācijai.
Pēdējais “sasniegums” ir šajā nedēļā kontroles dienesta sagatavotās vadlīnijas, kas skaidro, kā ir jāpieskata Latvijas NVO un kā tās varētu tikt izmantotas naudas atmazgāšanā un terorisma finansēšanā. Jā, neskatoties uz to, ka valstī netraucēti darbojas vesela plejāde banku, kurām nekad nav bijis cita biznesa kā vien tas, kas rada AML riskus, Znotiņas kantoris uzskata, ka ir jāvēršas pret nevalstiskajām organizācijām.
Droši vien varam gaidīt jaunus OMEGAs pavadītus iebrukumus suņu patversmēs, baznīcās un zupas virtuvēs. Nešaubos, ka tur varēs atrast kādu neuzskaitītu skaidru naudu, ko kāds paziņos par atmazgātu un tamlīdzīgi, bet vai tā tiešām ir problēma Latvijas finanšu sektorā vai arī tā ir tikai kārtējā aktīvas darbības simulācija, lai patiesībā nedarītu vispār neko tur, kur AML riski īstenībā pastāv?
Nesen sociālos tīklus pāršalca stāsts par to, kā sieviete, kas sakrājusi naudu pirmajai iemaksai neliela dzīvokļa iegādei, nespēj pierādīt tās izcelsmi saskaņā ar jaunajām prasībām, jo viņa šo naudu vienkārši piecpadsmit gadus krājusi. Tas, lūk, ir īstais kapitālremonta iznākums. Vienkāršie cilvēki, darbarūķi, mājsaimniecības tiek čakarētas visos iespējamos veidos, tagad nevalstiskās organizācijas padarītas par īpašas kontroles dienesta uzmanības objektiem, kamēr visas nerezidentu bankas mierīgi turpina darbu (nav vispār saprotams, kā daļa no tām vēl aizvien ir vaļā) un ātri piemērojušās jaunajai videi.
Tas nav pareizi vismaz divos veidos – šis grauj iedzīvotāju uzticību savai valstij, un tas noteikti ātrāk vai vēlāk novedīs Latvijas finanšu sektoru atkal tur, kur mēs jau vairākas reizes esam bijuši, bet, šķiet, neko neesam no tā mācījušies.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
