Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ekonomikas ministra Arta Kampara traģikomiskā izgāšanās Maskavā kārtējo reizi aktualizējusi jautājumu par ļaudīm, kas pasaulē tā vai citādi nes Latvijas vārdu. Kā rāda Pietiek šodien publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, jau pirms gadiem septiņpadsmit Latvijas valsts vadītājiem kļuva skaidrs, ka daudz kas šajā pasaulē ir atkarīgs no tā, kas visbiežāk tiek saukts par valsts tēlu, taču vismaz šajā jomā pēc pirmo kucēnu slīcināšanas sekoja vēl vairākas kucēnu paaudzes.

Pirmās nepatīkamās bezdelīgas

Laikā, kad uzdevums nr. 1 bija valstiskās neatkarības atgūšana, nevienam ne prātā nenāca rīkot kādas īpašas kampaņas, lai apgaismotu ārzemniekus, kas tā tāda Latvija un latvieši. Galvenais – lai ārvalstu vadītāji būtu informēti par mūsu centieniem atgūt brīvību un sniegtu atbalstu.

Līdz ar to pirmais mēģinājums plānveidīgi reklamēt ārzemēs Latvijas tēlu datējams tikai ar 1991. gada beigām, kad Rīgā iegriezās divi amerikāņu laikraksta New York Times reklāmas daļas līdzstrādnieki, piedāvājot iespēju jaunajai valstij pareklamēt sevi prestižās avīzes pielikumā. Kāpēc tieši šis laikraksts kļuva par pirmo, kas pievērsa uzmanību baltiešiem? Izskaidrojums ir vienkāršs – jau 1989. gadā, pateicoties perestroikai un glasnostj politikai, Maskava sankcionēja reklāmas pielikumus New York Times, tā cerot spodrināt PSRS tēlu amerikāņu acīs. Kad PSRS bruka pa visām vīlēm, amerikāņi nolēma izmēģināt laimi un paplašināt reklāmas tirgu uz padomju impērijas drupām tapušajās valstīs.

Izcenojumi no mūsdienu viedokļa nemaz nebija tik briesmīgi – tikai 28 000 dolāru par lapu. Par šo naudu amerikāņu reklāmisti solīja lielas lietas. „Pēc reklāmas publicēšanas Latvija divu līdz trīs gadu laikā sasniegtu augstāko pasaules līmeni, tāpēc, lai ieinteresētu pasaules lasītājus, mēs palīdzēsim noformēt reklāmas dizainu vislabākajā veidā,” kārdināja laikraksta publiskās reklāmas pārstāvniecības direktors Alans Esbridžs. Bija tikai viena problēma – Latvijas valstij tobrīd vienkārši nebija lieku pārdesmit tūkstošu dolāru, tādēļ reklāmas kampaņa tika atlikta uz labākiem laikiem.

Līdz ar to nācās vien samierināties ar tādām ārvalstu preses publikācijām, kādas nu pagadījās. Un pagadījās visādi – pirmā īsti nepatīkamā bezdelīga bija ASV žurnāla Life 1992. gada publikācija Drīz viņi mums nāks pakaļ – būtībā par to, kā Latvijā pilnā sparā atdzimst antisemītisms. Šis bija retais gadījums, kad Latvijas varasvīri tiešām reaģēja pietiekami operatīvi – apjautuši, ka valsts tiešām sāk izskatīties kaut kā ne visai simpātiski, viņi Ņujorkā pat sarīkoja speciālu preses konferenci. Netrūka arī skaļu paziņojumu, ka šajā ziņā Latvijā viss esot kārtībā – piemēram, Rīgas ebreju kopienas tobrīdējais līdzpriekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs publiski apliecināja, ka kopiena „kategoriski noraida raksta toni, it īpaši tā nekompetenci un vēl vairāk – apzinātos melus”.

Visi šie protesti neko īpašu gan nedeva – Life redakcija palika pie sava, ka rakstā esot tikai dažas nelielas kļūdiņas, bet pamatdoma esot objektīva: „Ebreji Latvijā ir nobijušies no antisemītisma, kas turpina izpausties atklātas vajāšanas gadījumos, kā arī nacistu varoņu un simbolu reabilitēšanā.” Tiesa, pēc zināma laika Life finansiālu iemeslu dēļ aizgāja viņsaulē, toties Latvijas valstij nepatīkamas publikācijas mazumā negāja – turklāt ne tikai Krievijas presē, ko varēja norakstīt uz lielās kaimiņvalsts nedraudzīgo raksturu un ambīcijām, bet arī Rietumu medijos.

Tā jau 1993. gada februārī ne ar ko citu neievērojamais ASV Vilmingtonas laikraksts The News Journal publicēja ievadrakstu, kas šo izdevumu padarīja labi zināmu Latvijā. Latvijas Augstākās padomes lēmums par Brāļu kapu restaurēšanu, kurā cita starpā bija paredzēta arī mirstīgo atlieku pārapbedīšana, lika ASV avīzei izdarīt secinājumu, ka Latvijā esot novērojams „simptoms puvekļainam nacionālismam, kas līdzīgi atkritumu izgāztuves smārdam ceļas no padomju ļaunuma impērijas drupām”. The News Journal pieminēja arī to, ka Latvijā „vairākums ir uzkrāvis neiedomājamu slogu etniskajiem krieviem”, kuri tiekot visādi „spīdzināti ar naturalizācijas procedūrām”, bet viņu „vecākus un vecvecākus izmet no to pēdējās atdusas vietas”.

Arī te gan Latvijas pozīcijas skaidrotājiem izdevās piepīt klāt ļauno Krieviju: Latvijas vēstnieks ASV Ojārs Kalniņš papildus tikpat asai atbildei arī Latvijas presē visnotaļ racionāli izskaidroja galveno problēmu – informācija ņemta no Krievijas oficiālā paziņojuma saistībā ar Latvijas lēmumu. Tikmēr jau tā paša gada martā par kārtējo dāvanu Latvijai parūpējās zviedru Expressen žurnālists Peters Kadhamars: „Nedaudzajās dienās Rīgā es jutos kā Dienvidslāvijā pirms pašreizējās lielās cīņas. [..] Apmēram vienam miljonam nav pilsonības. Nacionālistu plānos ir izraidīt tos no valsts. [..] Latvija nav antisemītiska valsts, bet antisemītisms Latvijā ir neizārstēts augonis.” Turklāt tieši šī bija viena no pirmajām reizēm, kad tika pieminēti arī bijušie leģionāri, kas „ar lepnumu nēsā savas veterānzīmes, kuras rotā kāškrusts”.

Latvija atkal aprobežojās ar nu jau gandrīz vai ierastu rīcību – šoreiz vēstniecībai Zviedrijā uzdodot sarīkot preses konferenci un tajā izteikt visu iekrājušos sašutumu par nepatieso publikāciju. Taču vienlaikus radās apziņa, ka valsts tēla veidošanai vajadzētu kaut ko vairāk, neaprobežojoties tikai ar reaģēšanu uz nepatīkamām publikācijām. Piemēram, tai pašā 1993. gadā tobrīdējais Latvijas Attīstības aģentūras vadītājs Uldis Vītoliņš presē gudri stāstīja par investīciju piesaisti: „Līdz šim tika vienkārši pasīvi gaidīts. Tas ir kā ar precību sludinājumiem: lasām, lasām tos, kādam arī aizrakstām. Ir jāmaina psiholoģiskā nostādne – mēs liekam sludinājumu, mēs gribam precēties.”

Tiesa, U. Vītoliņa izpratne par valsts tēla veidošanu aprobežojās ar vēlmi sagatavot „grāmatiņas Latvijas eksporta direktorijs ’94, Ceļvedis ārzemju investoram angļu valodā”. Savukārt valdība U. Vītoliņa vadīto aģentūru gan nodibināja, taču... ieskaitīt tai pat nelielo solīto naudu aizmirsa mēnešiem ilgi. Tikmēr valsts īpatnu slavu sāka iegūt ne tikai politisku, bet arī visnotaļ ekonomisku iemeslu dēļ: tā, piemēram, specializētajos un ekonomiskajos medijos ievērību guva fakts, ka 1990. gadā pirmoreiz bankrotēja prāmju līnija Rīga–Norčepinga, bet jau trīs gadus vēlāk, 1993. gada februārī tas pats notika otrreiz. Pamazām sāka rasties priekšstats, ka nekāds labais bizness Latvijā nesanāk (bankrotētāji kā nekā bija zviedru uzņēmumi: pirmais operators bija zviedru Rino Line AB, otrais – Baltic Link AB).

Interesanta aina paveras, ja palūkojamies uz Latvijas tēlu deviņdesmito gadu sākuma aizrobežu masu kultūras produktos, pirmām kārtām jau literatūrā un kino. Nezināmu iemeslu dēļ rietumniekiem interesantāka par Latviju likās kaimiņos esošā Lietuva, kurai jau 1992. gadā uzmanību pievērsa amerikāņu militāro trilleru rakstnieks Deils Brauns. Viņš nule neatkarību atguvušajai valstij veltīja romānu ar nosaukumu Night of the Hawk (Vanaga nakts), kas no mūspuses lasītāja viedokļa bija vienlīdz aizkustinošs un amizants, cik smieklīgs – pat par spīti rakstnieka apgalvojumiem, ka iespaidu vākšanas nolūkā viņš esot personiski apmeklējis Baltiju un izstudējis ceļvedi pa Baltijas valstīm. Saturs īsumā šāds: pēc PSRS sabrukuma baltkrievu militāristi nospriež, ka Baltkrievijai nepieciešama pieeja Baltijas jūrai, ko varētu iegūt uz Lietuvas rēķina. Turklāt agresori iecerējuši, ka Baltkrievijas un Lietuvas konflikts izraisīs plaša mēroga karu ar ASV, kas novedīs pie PSRS atdzimšanas.

Atbaidošo mērķu īstenošanai ļaunprāši gatavojas izmantot slepenus ieročus, kas top laboratorijās, ko apsargā Rīgas OMON vienība. Tomēr sazvērniekiem ceļā stājas jaunizveidotās Lietuvas armijas brigāde Dzelzs vilks (deviņdesmitajos gados tāda tiešām pastāvēja), kurā valdošo tikumu aprakstīšanai D. Brauns fantāzijai ļāva pilnu vaļu. „Lāpu gaismā 12 vīri, kas bija tērpti rupja auduma melnās sutanās, gulēja altāra priekšā ar seju uz leju. Viņu rokas bija izplestas, bet kājas saliktas kopā, un tādā veidā ķermenis ieguva krusta formu. Viņus ielenca spīdošās bruņās tērpti sargi, kuri bija bruņoti ar cirvjiem garos kātos. [..] Viņi lūdz Dievu, skaļi lasa bruņinieku goda kodeksu un lūdz Visaugstākajam spēku, lai spētu atbilst bruņinieka nosaukumam. Viņiem atļauts tikai reizi stundā iedzert krūzi ūdens,” – tā rakstnieks atainoja jauno karavīru uzņemšanu brigādes rindās, piebilstot, ka rekrūšus rakstura rūdīšanai pieredzējušie karavīri ceremonijas nobeigumā vēl arī noslāna ar pātagu.

Tomēr laikam jau no ceremonijām bija kāda jēga, jo lietuviešiem grāmatā tiešām izdevās atvairīt baltkrievu agresiju (protams, ar amerikāņu jūras kājnieku atbalstu) un, pat par spīti nelielam kodolsprādzienam, nosargāt savu neatkarību. Latvijai, ja neskaita omoniešu pieminēšanu, D. Brauna sacerējumā vieta bija atradusies vēl tikai vienā epizodē, kurā krievu un amerikāņu spiegi kārtoja rēķinus viesnīcas Latvija 12. stāvā. Uzvarēja, protams, pēdējie. Apmēram tādā pašā garā bija veidota arī kāda deviņdesmito gadu sākuma Holivudas B kategorijas filma, kurā lietuviešu brīvību glāba amerikāņu slepenais aģents, tiesa, nodarot Lietuvas ekonomikai pamatīgus postījumus, jo viņa darbības rezultātā tika uzspridzinātas vairākas ēkas un tilts.

Pavisam cita aina pavērās deviņdesmito gadu otrās puses krievu piedzīvojumu literatūrā. Pēc Maskavas masu mediju ziņām par leģionāru gājieniem un citām it kā nacisma izpausmēm Rīgā teju vai katrs dēku romānu rakstnieks uzskatīja par nepieciešamu nodemonstrēt savu attieksmi pret nejaukajiem baltiešiem. Piemēram, visai populārais un ar saviem šovinistiskajiem uzskatiem pazīstamais rakstnieks Aleksandrs Buškovs baltiešus, gan neprecizējot, tieši kuru valsti, ik pa brīdim pieminēja grāmatā Ceturtais tosts, kurā krievu specdienestu aģenti cīnās pret čečeniem. Neredzamā fronte viņa izpratnē atradās arī Baltijā, baltiešiem ar padomu un ieročiem atbalstot čečenus. „Kā viņam paskaidroja, iela vietējā mēlē tiek saukta par Hijkalu. Interesanti būtu i vietā ierakstīt kādu citu patskani, kas vairāk atbilstu viņa noskaņojumam un arī visai šai „valstij”, ko vienā rāvienā uzķepināja vācu ganu un ateju smēlēju pēcteči,” – tā ir tikai viena no dzēlīgajām rindiņām, ko ar grāmatas varoņa – aģenta muti baltiešiem veltīja A. Buškovs.

Gan jāteic, ka visumā arī krieviem, tāpat kā rietumniekiem, baltieši parasti bija sajukuši vienā kaudzē un jebkādas atšķirības starp latviešiem, lietuviešiem un igauņiem nez kur pačibējušas. Piemēram, kādā no populārās žurnālistes un rakstnieces Jūlijas Latiņinas grāmatām figurēja baņķieris, vārdā Aļģis Auziņš. Ja domājat, ka tas ir puslatvietis, puslietuvietis, tad maldāties, jo J. Latiņinas versijā ar šādu vārdu un uzvārdu lepojas pārkrievojies igaunis no Urāliem. Savukārt kāda Holma van Zaičika (tas, protams, ir rakstnieka pseidonīms) grāmatā Alkatīgā barbara lieta darbība notika izdomātā valstī, kurā rosās biznesmenis Dzeržins Landsberģis, kas kopā ar brāli Bērziņu Lansberģi vada uzņēmumu Labas tabakas. Minētā uzņēmuma ražotne atrodas pie Lielupes, bet abiem brāļiem problēmas rada vēl viens interesants personāžs – Urmass Lācis (laikam taču puslatvietis, pusigaunis), kurš viņus grib sūdzēt tiesā un prasīt kompensāciju par sabeigto veselību. Ko no šiem literārajiem piemēriem secināt? Laikam jau to, ka deviņdesmitajos gados Latvijas tēls tuvākā un tālākā apkaimē bija tik pelēcīgs, ka pat krievu rakstnieki vairs neprata atšķirt latviešus no lietuviešiem...

Neveiksmīgā sarosīšanās

1993. gadā pēc 5. Saeimas vēlēšanām pie varas nākusī Latvijas ceļa un Latvijas Zemnieku savienības koalīcija beidzot izlēma rīkoties – un, ņemot vērā mērogu, ar kādu tika aizsāktas praktiskās rūpes par Latvijas tēlu, varēja domāt, ka par šo jautājumu nu rūpēties vairs nevajadzēs. Toreizējais baņķieris, vēlākais konsultants Mārcis Bendiks atminas: „Bet pie visa tā bija klāt ļoti labi pozicionējies, ļoti gudrs un politiski izveicīgs cilvēks Edvīns Inkēns, kurš bija nolēmis, ka tas, kas attiecas uz trubā pūšanu, ir viņa rūpals. Tur, kur runa par naudu, lai Ojārs Kehris un Uldis Osis, par administrāciju – Valdis Birkavs un Māris Gailis, bet tur, kur taures pūšana un bungu rībināšana, tas būs Inkēns. Pirmo reizi un pēdējo mums bija savs propagandas ministrs. Viņš nebija valsts ministrs kaut kādā ministrijā, bet īpašo uzdevumu ministrs, tātad pilntiesīgs ministrs. Ņemot vērā viņa personīgās īpašības, ka viņš bija ļoti pieredzējis uz to brīdi, ka viņš prata gan loģiski argumentēt, gan lieliski demagoģēt, tas bija īstais cilvēks īstajā vietā, lai kaut ko sasniegtu. Uz viņu bija milzu cerības...”

Faktiski valstiskie Latvijas tēla veidotāji Valda Birkava valdībā tiešām bija salīdzinoši labā situācijā: bija gan iespaidīgs administratīvais resurss, gan arī tiem laikiem kaut jel kāds finansējums, turklāt ar to bija iespējams pietiekami brīvi rīkoties – nekādas stingras valsts iepirkuma procedūras vēl nebija noteiktas, un arī esošās bija iespējams ievērot visai nosacīti. Bet rezultātā, izsakoties M. Bendika vārdiem, E. Inkēns „sad... visu šo ideju. Inkēnam bija praktiskā pieredze, valdības atbalsts un neierobežotas iespējas, cik nu tajā laikā bija iespējams. Finanšu iespējas. Tur bija jābūt rezultātam. Pēc tam ne pie vienas valdības šāda ministra postenis nav bijis. Nekad neviens nav uzdrošinājies šādu amatu atkārtot. Nekad valsts nav dabūjusi tādu jaudu šai jomai, kāda tā bija Inkēna laikā. Tur bija vajadzīgs milzu rezultāts”...

Taču rezultāta nebija. Tieši otrādi – neko īpaši izdomas bagāti oficiālie tēla veidotāji nebija un domāja galvenokārt par reklāmas laukumu pirkšanu ārvalstu medijos (turklāt E. Inkēna darbošanos lielā mērā paralizēja viņu skārusī „čekas piecīšu” lieta). Likumsakarīgi Latvijas tēls neveidojās, jo īpaši tāpēc, ka netrūka arī pietiekami lielu izgāšanos un neizdarību, no kurām iespaidīgākā neapšaubāmi bija valdības par 80 tūkstošiem dolāru iegādātā apjomīgā publikācija ietekmīgajā starptautiskajā laikrakstā International Herald Tribune 1995. gada 9. jūnijā, kad E. Inkēna postenis jau sen bija likvidēts.

Publikācija patiešām bija pamatīga, tik viena nelaime – tajā kaut kā bija iesprukušas vairāk nekā desmit pietiekami rupjas kļūdas, no kurām dažas pilnīgi noteikti nenāca par labu Latvijas starptautiskajam tēlam. Tā, piemēram, valdības vadītājs Māris Gailis laikrakstā ievietotajā fotogrāfijā mats matā izskatījās pēc Pēterburgas mēra Anatolija Sobčaka; Rīgas iedzīvotāju skaits svārstījās no 925 (vienā lappusē) līdz 950 (otrā) tūkstošiem; Latvijas Attīstības aģentūras vadītāja postenī bija atstāts Uldis Vītoliņš; čaklie žurnālisti bija izdomājuši arī īpašu Ekonomisko reformu, investīciju un kredītu ministriju... „Tas, bez šaubām, bija visai komisks gadījums. Protams, šo misēkli ar parasto nolūku – paņirgāties par pašu valsts valdību – moimentā uzķēra Latvjas prese. Mēs aizsūtījām uz Herald Tribune protesta vēstuli, un mana intervija ar nelieliem grozījumiem un tagad jau ar pareizo fotogrāfiju tika nodrukāta vēlreiz,” – tā šī atgadījuma finālu vēlāk memuāros atminējās M. Gailis.

Kāpēc no ieguldāmajiem resursiem nebija vajadzīgās atdeves? M. Bendiks atminas, kā tolaik piedalījies kādā prāta vētrā, ko rīkojusi „Inkēna ministrija”: „Taisīja to pamatā Amerikas latvieši, Baibas Rubesas vadībā. Es biju gandrīz vienīgais, kas nebija Amerikas latvietis. Viņi toreiz plānoja, kā ievietos reklāmu International Herald Tribune. Es domāju, ka šis breinstorms bija viens no galvenajiem pienesumiem, kā mums taisīt Latvijas tēlu Londonā, Parīzē, Ņujorkā. Un tas, kas tika traģiski palaists garām, bija tas, ka vispirms tas tēls jāuztaisa mājās, Latvijā. Par to nedomāja neviens. Nevar uz āru pārdot tēlu, kuram iekšēji neviens netic. Izdod tur desmitiem tūkstošus par sludinājumu, par ko, kādēļ? Neviens to nezināja un nesaprata, par ko tur ir runa. Veiksmīgās Latvijas tēlu pārdot latviešiem Latvijas ceļš nepūlējās. Pilnīgi ignorēja. Un rezultātus viņi dabūja ļoti strauji – nekad viņi tādā formā pie varas neatgriezās.”

Toties 1994. gadā Latvijas ceļš un pārējie valdošie politiķi no E. Inkēna ministrijas neveiksmēm izdarīja principiāli citus secinājumus: „propagandas” ministra postenis jaunajā, Māra Gaiļa valdībā tika likvidēts, E. Inkēns kļuva par premjera padomnieku, savukārt laiks pēc neveiksmīgajām International Herald Tribune maksas lappusēm iezīmējās ar to, ka nākamos divus gadus valdība gandrīz pilnībā „nogrieza” līdzekļus Latvijas tēla veidošanai (E. Inkēnam to publiski komentējot – Saeima neesot sapratusi, ka naudas tērēšana Latvijas tēlam ir investīcija, kas nenāk atpakaļ tiešā veidā, bet viņš bez ministra posteņa vairs neesot spējis finansējuma nepieciešamību pietiekami aizstāvēt).

Tā vietā valdība jau 1994. gadā atgriezās pie iepriekš pārbaudītajām metodēm, kuras gan bija izrādījušās gauži neefektīvas: rudens pusē par nepieciešamību ņemt un izveidot Latvijas tēlu savā trīs dienu sapulcē nopietni runāja Latvijas diplomātisko misiju vadītāji, pieminot gan ne pārāk veiksmīgo E. Inkēna darbošanos šajā jomā, gan kopējo stāvokli, ko, piemēram, Latvijas vēstnieks Zviedrijā un Norvēģijā Imants Gross presei raksturoja ar vārdiem – nekāds Latvijas tēls vispār nepastāvot. Taču faktiski vienīgais kaut cik praktiskais rezultāts bija ārlietu ministra V. Birkava solījums, ka tūlīt, tūlīt tikšot veidota īpaša programma – Latvijas tēls ārpasaulē.

Paši Ārlietu ministrijas darbinieki gan publiski atzina – viena paša Saeimas priekšsēdētāja Alfreda Čepāņa vizīte Maskavā Latvijas tēlam Krievijā esot darījusi vairāk laba nekā desmit kaut kādas aģentūras. Savukārt paša ārlietu ministra Valda Birkava izpratni par Latvijas tēlu ilustrēja kāds gadījums 1997. gadā: kad Brīvības pieminekļa godasardzei galvās tika uzmauktas bruņucepures, kas radīja asociācijas ar nacistiskās Vācijas armiju, V. Birkavs paziņoja – vajagot to vietā karavīriem izsniegt Baltbata (miera spēku – Baltijas bataljona) ķiveres, lai visi ārzemnieki uzreiz saprot, ka Latvijas kareivji piedalās miera uzturēšanas misijās.

Tikmēr bez solītās programmas vēstniecības Latvijas tēla vārdā darīja, ko nu varēja un kā nu mācēja. Piemēram, Latvijas vēstnieka ASV Ojāra Kalniņa publiski klāstītās ieceres bija šādas: „Esmu ļoti ieinteresēts, lai uz ASV sāktu importēt Aldara alu. Ne tikai tāpēc, ka tas ir labs un garšīgs. Ja katrā veikalā var nopirkt alu ar uzrakstu Made in Latvia, tā ir politiska reklāma Latvijai. Ceru, ka drīz atrisināsim ar licencēšanu saistītos jautājumus un Aldara alu varēs ievest ASV. Drīzumā vienā Vašingtonas restorānā rīkosim Aldara alus prezentāciju, aicināšu diplomātus un politiķus, lai iepazīstas ar Latviju. Vismaz daļu Latvijas.”

Jaunas atziņas un tradicionālie kašķi

Tikmēr par savas valsts praktisko tēlu aizvien biežāk sāka pārliecināties arī paši Latvijas politiķi. Tā, piemēram, tai pašā 1994. gada rudenī Saeimas deputāti Andrejs Panteļējevs un Aivars Endziņš publiski paziņoja, ka vācu aviokompānija Lufthansa ne vairāk, ne mazāk kā graujot Latvijas prestižu, un saistībā ar to pieprasīja milzumgarus paskaidrojumus kā no lidsabiedrības, tā no satiksmes ministra. Kas tad tāds bija noticis? Vienkārši abi tautas kalpi Frankfurtes lidostā bija neskaitāmas stundas nonīkuši Lufthansa lidmašīnā, gaidot reisu uz Rīgu, līdz beidzot no stjuartes kopā ar citiem pasažieriem uzzinājuši, ka tiekot veikta īpaša tehniskā pārbaude, jo... Rīgā esot sevišķi bīstama lidosta.

Papildus tam ap 1996. gadu parādījās jauna atziņa – politiķi atskārta, ka mūsu ārvalstu „draugiem” ir arī pašiem savas intereses – un tie var arī nebūt īpaši ieinteresēti jaukā un skaistā Latvijas tēlā. Vienu no pirmajām reizēm šo atskārsmi publiski izteica tas pats O. Kalniņš: „Par Latviju vairāk ir interesējušās Vācija, Zviedrija, kurām jau ir priekšstats par Latviju. Taču jūtu, ka Latvija drīz vien kļūs par konkurentu šīm Eiropas zemēm. Ventspils jau ir konkurente vairākām Eiropas ostām. Tāpēc ir Eiropas firmas, kas varbūt negrib redzēt Ventspils vai Liepājas paplašināšanos.” Tiesa, ekonomiskajā jomā nebija ļaunuma bez labuma: „Ļoti liela nozīme šajā ziņā ir jaunajam Radisson hotelim Pārdaugavā un McDonald’s atklāšanai. No ekonomiskā viedokļa ir ļoti svarīgi, ka McDonald’s ir Rīgā. Tas amerikāņiem pasaka, ka te ir stabila vieta, kur McDonald’s jūtas ērti un droši...”

Ko darīja Latvijas valsts? Finansējums valsts tēla veidošanai bija ārkārtīgi niecīgs, bet dažādi plāni tika kalti aizvien aktīvāk. Ārlietu ministra paspārnē tika izveidota konsultatīvā padome Latvija pasaulē, kura 1997. gada vasarā nonāca pie spīdošās domas, ka Latvijas tēla veidošanai būtu jāizveido speciāls Latvijas institūts, kas „ar koordinētām un mērķtiecīgām darbībām veidotu, spodrinātu un popularizētu Latvijas tēlu”. Institūts 1998. gadā tiešām tika izveidots, vēlāk par tā vadītāju kļuva tas pats O. Kalniņš, taču piešķirt jaunajam veidojumam kaut cik pietiekamus līdzekļus valdība gan piemirsa. Arī M. Gaiļa pēctecis Ministru prezidenta postenī Andris Šķēle presei jau 1997. gadā paziņoja, ka varētu vēlēties, lai Latvijas tēla stāvoklis būtu labāks, taču vienlaikus nekavējoties norādīja – Ministru kabineta locekļiem un Ārlietu ministrijai šis darbs jāintensificē... bez papildu naudas no budžeta.

Turklāt arī tik svētīgā pasākumā kā Latvijas institūta dibināšana neiztika bez kašķēšanās: sākumā vesels bars entuziastu (tiesa, bez naudas) ar Ābramu Kleckinu un Kristianu Rozenvaldu priekšgalā bija sataisījušies uz atklāta sabiedriskā fonda Latvijas institūts dibināšanu, taču Ārlietu ministrija, entuziastiem cita starpā pārmetot ministrijai nepieņemamas darbības metodes, no šī projekta pēkšņi krasi norobežojās ar oficiālu paziņojumu, kurā bija arī šādi vārdi: „ĀM uzskata, ka atklātā sabiedriskā fonda Latvijas institūts dibināšana ir atsevišķu personu grupas mēģinājums, izmantojot sabiedriskās domas labvēlību un nepamatoti piesavinoties organizācijas nosaukumu, iegūt kontroli pār tādu valstiski svarīgu jomu kā valsts ārējā tēla veidošana.”

Tā nu nepiederošās personas pār šo svarīgo jomu kontroli neieguva, savukārt Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta direktors Roberts Stafeckis apmēram tajā pašā laikā publiski zūdījās: „Laikā, kad Igaunijas valdība citu pasākumu starpā organizēja un pilnībā atmaksāja Briseles un citu ES dalībvalstu žurnālistu vizītes Igaunijā, Latvijas Ārlietu ministrijas ierosinājums sarīkot kaut vienu līdzīgu vizīti Latvijā neguva valdības atbalstu. Arī 1998. gada budžeta pieprasījumā iekļauto mērķdotāciju Latvijas institūta darbības nodrošināšanai valdība noraidīja. [..] Mūsu dinamiskās attīstības laikā nepietiek ar vienu reizi gadā par PHARE palīdzības naudu izdotu informācijas brošūru, kuras nosaukums ir Latvija šodien un rīt, bet kura jau sen ir kļuvusi par „Latvija vakar”. [..] Šādi informācijas materiāli nevar tapt Ārlietu ministrijā, tas ir jādara profesionāļiem, un tas maksā pietiekami lielu naudu...”

Reālais tēls un abstraktās frāzes

Tikmēr ārvalstu mediji visas šīs nosacītās pūles un diskusijas lāga nepamanīja un regulāri demonstrēja – kādas ir Latvijas tēla iezīmes rietumnieku acīs. 1998. gada martā aktualizējās „leģionāru tēma”, un Latvijai it kā gluži tuvās Norvēģijas laikraksts Klassekampen paziņoja: „Gājienā devās tie paši vīri, kuri piedalījās ļaunākajos noziegumos pret ebrejiem nacistu pakļautībā visā Otrā pasaules kara laikā. Tieši šajā frontē SS pirmo reizi varēja paziņot par Judenfrei teritoriju. Pats satraucošākais ir fakts, ka SS atzīmēšana neizsauc reakciju ne Latvijā, ne kādā citā no Baltijas valstīm, kur bijušie SS karavīri parādījās savos mundieros.”

Savukārt Zviedrijas Aftonbladet, izmantojot kļūdainu un vēlāk atsauktu ziņu aģentūru informāciju, ziņoja pat, ka Latvijas vēstniecības Maskavā darbinieki esot apmētājuši demonstrantus ar olām, bet Vācijas laikraksts Tageszeitung – ka „Latvija Eiropā varētu nonākt izolācijā un tikt pienaglota pie kauna staba pat Baltijā”. Beigu beigās oficiālo nožēlu par leģionāru pasākumiem pauda pat ASV Valsts departaments: „Mēs paužam nožēlu par bijušo latviešu Waffen SS dalībnieku demonstrāciju un to, ka tajā piedalījās Latvijas bruņoto spēku vadītāji un daži parlamenta deputāti.”

Kādus secinājumus no tā izdarīja Latvijas tēla kopēji un analītiķi? Tipisks bija Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centra direktora, vēlākā ministra Nila Muižnieka publiskais viedoklis: „Var just, ka pašlaik Rietumos Latvija izskatās ļoti slikti. Mēs neprotam saskaņot savu iekšpolitiku ar mūsu ārpolitiskajiem mērķiem. [..] Ārlietu resoram jāorganizē kontrpropagandas akcijas pret Krievijas uzbrukumiem.”

Par kādām efektīvām kontrpropagandas akcijām nākamajos gados gan nekas nebija dzirdams, toties Latvijas tēlam parādījās jaunas un jaunas šķautnes. Jau gadu vēlāk britu laikraksta The Times svētdienas izdevumā tika publicēts baiss stāsts par apstākļiem Latvijas trikotāžas uzņēmumā Ogre, kas ražoja audumus un apģērbus tādiem britu zīmoliem kā Marks&Spencer, Pringlei un Laura Ashley – tajā sievietes strādājot 12 stundas dienā un septiņas dienas nedēļā, liela daļa saņemot tikai 30 pensus (tātad apmēram tikpat santīmu) stundā, un daudzi strādājošie esot tik nabadzīgi, ka tiem esot jāmeklē sēnes tuvējos mežos.

Uzņēmums gan kusli mēģināja apgalvot, ka šī publikācija esot mēģinājums diskreditēt Latviju Lielbritānijas iedzīvotāju vidū un droši vien arī konkurentu inspirēta, taču ārpus Latvijas šie apgalvojumi faktiski neizskanēja – un pieklusa arī Marks&Spencer apņēmība laikrakstu sūdzēt tiesā. Savukārt jokupēteri – grāmatas LR visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autori uz šo publikāciju atsaucās ar šādām rindām:

„Eiropas Savienības ziņojumā bija ierakstīts, ka Latvija ir visatpalikušākā valsts vakaru un rītu Eiropā un Latgale ir visnabadzīgākais reģions ar viszemāko pirktspēju. „Ārprāts, mēs taču viņiem uz Briseli esam sūtījuši tādus un šitādus datus, bet viņi izmanto vecu informāciju!” bija sašutuši Ārlietu ministrijas darbinieki. Izrādījās, ka dokumenti, ko Ārlietu ministrija bija sūtījusi uz Briseli, pa ceļam kaut kur noklīduši, tāpēc ES ziņojumā izmantota svaigākā informācija, kāda par Latviju Briselē atrodama, proti, romiešu vēsturnieka Pūblija Kornēlija Tacita apcerējums Ģermānija, kur stāstīts par aistiem, kas dzīvo kokos un pārtiek no sēnēm.

Britu avīzes Taims pielikums Sandī Taims nosūtīja ekspedīciju uz drūmo Baltijas jūras piekrasti, un drīz vien Karaliskajā ģeogrāfijas biedrībā žurnālisti nāca klajā ar atklājumu, kas pilnīgi apgāza visus priekšstatus par Baltijas tautu vēsturi, – izrādījās, Ogrē joprojām dzīvo aisti, kuri sēņo un grauž koku mizas. Aistus izmanto kā Gulaga darbaspēku, sievietes pazemo ar pārmeklēšanu līdz izģērbšanai, un viņām jādzīvo mēslu bedrē. Daļa žurnālistu esot devušies meklēt Ogres upes izteku, taču ļoti iespējams, ka ceļā viņus būs apēduši cilvēkēdāji.”

Tai pašā gadā parādījās arī ziņas par Latvijas kuģi Nemo, kurš Lamanša jūras šaurumā tika aizturēts ar tiešām iespaidīgu – 23,5 tonnas lietu marihuānas kravu. Jau atkal Latvija neizskatījās īpaši labi, jo detaļas par to, zem kāda tieši karoga peldējis kuģis, kādai ārzonas kompānijai oficiāli piederējis un kam piederošu kravu vedis, nevienu ārvalstu mediju neinteresēja – aizturētais tā arī palika „Latvijas kuģis”, un kādreizējam Latvijas tēla veidotājam E. Inkēnam atlika vien pajokot: „Domāju, ka lielās narkotiku kontrabandas kravas aizturēšana varētu ietekmēt Latvijas tēlu pasaulē. Vispirms jau pasaules narkomāni uzzinās, ka tāda valsts – Latvija – eksistē, un viņiem būs sāpīgi par zudušo mantu.”

Savukārt vēl divus gadus vēlāk kārtējo reizi par Latvijas tēlu pasaulē politiķiem lika aizdomāties visnotaļ maznozīmīgā zviedru režisora Pola Holandera „dokumentālā” filma Buy Buy Beauty, kurā Latvija bija parādīta kā plaukstošas prostitūcijas centrs. Tā vietā, lai domātu par to, kāda Latvija izskatās iebraucoša ārzemnieka acīm un ko viesi vispār šeit meklē, pašmāju politiķi labu brīdi sacentās sašutušu paziņojumu izteikšanā – iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pat teicās apsvērt iespēju vērsties tiesā, jo „filma ir morāli pazemojoša Latvijai kopumā un Latvijas policiju apmelojoša”, un šo ideju atbalstīja pat toreizējais Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Tikai pēc brīža sašutušo paziņojumu izteicēji apjēdza, ka patiesībā tikai sagādā reklāmu nenozīmīgai filmiņai, un ieslēdza atpakaļgaitu. Iekšlietu ministrija izlēma tiesā nevērsties, bet A. Bērziņš paziņoja, ka pieņēmis lēmumu aicināt Latvijas institūtu izvērtēt tobrīd jau plaši pazīstamo filmu no Latvijas tēla viedokļa. Latvijas institūts savukārt padomāja, padomāja – un izdomāja, ka vispār jau oficiālā un sabiedriskā reakcija pret filmu bijusi pareiza, bet vēl turpināt ažiotāžu neesot lietderīgi.

Nekas būtisks nemainījās arī nākamajos gados, Latvijas tēlu reāli uzlabojot tikai Latvijas sportistu rezultātiem starptautiskās sacensībās, panākumiem kultūras jomā un ekonomiskajiem sasniegumiem (piemēram, jau 1997. gadā Latvija no starptautiskās reitingu aģentūras Standard&Poor’s saņēma pirmo kredītreitingu, kas bija nosacīti augstākais starp trim Baltijas valstīm, un tai pašā 1997. gadā pēkšņi izrādījās, ka Rīga pasaules dārgāko pilsētu vidū ieņem augsto 41.–45. vietu). Papildus tam bija vēl atsevišķi notikumi, kas globālajā arēnā īpašu uzmanību nepievērsa, taču ievērojami cēla pašu Latvijas iedzīvotāju pašapziņu – piemēram, 2000. gadā pat tāds gana nopietns uzņēmējs kā Ivars Kalvišķis paziņoja, ka par „gada notikumu, kuram paliekoša vērtība Latvijas turpmākajā attīstībā”, uzskatot Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas interviju BBC raidījumā Hard Talk.

Toties, kas attiecas uz oficiālo tēla veidošanu, tad tajā, izņemot atsevišķus valsts finansētus pasākumus, nekas būtisks nemainījās. Arī jaunākajās Latvijas ārpolitikas pamatnostādnēs 2006.–2010. gadam sadaļā Valsts tēla un atpazīstamības stiprināšana bija ierakstītas vecās labās frāzes – ka, „sadarbojoties ar valsts un pašvaldību iestādēm, uzņēmējiem, Ārlietu ministrija un Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības aktīvi turpinās veidot pozitīvu priekšstatu par Latviju ārvalstīs, tādējādi veicinot Latvijas starptautiskās ietekmes, kā arī ārvalstu investoru un tūristu intereses palielināšanos”, savukārt Latvijas institūtam būs „jānodrošina informācijas apkopošana par Latvijas sasniegumiem politikā, ekonomikā, kultūrā un sportā, lai kvalitatīvā un koordinētā veidā to izplatītu”.

Tikmēr reālistu viedoklis tā arī palika neuzklausīts, kaut bija gana pārliecinošs – piemēram, kādreizējais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, neviena īsti nesadzirdēts, publiski brīdināja: „Kāds var būt mūsu tēls Briselē un Strasbūrā. [Tatjana] Ždanoka velk savējos, [Valdis] Kristovskis – savējos. Tā arī ir daļa no tēla. Nu nevar viņiem aizliegt tur braukt! Bet var to iespaidot citādi. Piemēram, nepieļaut lielas kļūdas izglītības reformas procesā. To var darīt arī ārlietu ministrs, ja viņš, turklāt, vēl nāk no lielas partijas – nepieļaut tādas kļūdas iekšpolitikā kā, piemēram, nodēvēt mūsu cīņu biedrus par imigrantiem. Es jau zinu, ka to ir paķēruši, tas aizies. Mūsu lielā nelaime ir tā, ka visi tikai gaida, ka mēs kaut kur būsim neuzmanīgi. Es jau zinu, kā tur jau Maskavā tiek izspēlēts tas, ko ministrs ir teicis. To tagad sūkās un par to Latviju sitīs. Bet tas jau ir atsevišķs temats, bet arī tas ir mūsu tēls.”

Novērtē šo rakstu:

12
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Kā intereses pārstāv Saeimas deputāti?

FotoIk pa četriem gadiem notiek Saeimas vēlēšanas, kurās tiek izvēlēti 100 tautas pārstāvji, kurus vēlētāji var izvēlēties tikai no partiju sarakstiem. Turpmākos 4 gadus šie partiju pārstāvji melnām mutēm groza un pieņem likumus savās un savu sponsoru interesēs, kā arī ieceļ tiesnešus. Lai cik tas skumīgi neliktos, bet es nevaru nosaukt nevienu likumu vai likumu grozījumus, kas būtu pieņemts iedzīvotāju vairākuma interesēs.
Lasīt visu...

21

Darba anihilizācija

FotoSaprotams, nekas negaidīts nav noticis. Tas, kas ir noticis, principā bija sagaidāms. Tiekamies ar prognozējamu jauninājumu. Labi ir zināms, ka stulbeņu un neliešu darbībā ir iespējami visdažādākie jauninājumi. Saskarsmē ar stulbeņu un neliešu darbību vienmēr ir jābūt gatavam tikties ar visdažādākā veida stulbībām un nelietībām. Stulbeņiem un neliešiem piemīt stulbuma un nelietību neierobežotas oriģinalitātes potenciāls. Drīkst paslavēt – ģeniāls potenciāls!
Lasīt visu...

3

Neiejauciet bērnus, „Latvijas valsts mežu” barotie pakalpiņi

FotoPēc bērnu piedzimšanas cilvēki kļūst emocionālāki attiecībā uz bērniem. Nesen kļuvu par tēvu jau trešajai meitai, tāpēc par sevi to zinu droši. Un emociju spektrs ir visplašākais - no aizkustinājuma asaru valdīšanas par tādiem niekiem kā dziesma "Save Your Kisses for Me" līdz neizmērojamam niknumam, klausoties radio par to, kā izturas pret bērniem dažos bērnu namos. Varbūt tieši tāpēc šķebinoši bija lasīt Māra Liopas jaunāko garadarbu portālā "Delfi", kur minētais kungs savas organizācijas īstenoto pret dabas aizsardzību vērsto politiku attaisno ar bērnu interešu aizstāvību.
Lasīt visu...

12

Par Čakšas izteikumiem un „Divpadsmit krēsliem”

Foto7.aprīlī tiku publicējis savu lekciju par ārstu sertifikācijas procesa īpatnībām. Šai sakarā esmu saņēmis vairāku interesentu jautājumus par divdesmit astoto slaidu (1.pielikums šai vēstulei) – kādas tad konkrētāk ir pretrunas valsts finansētajā veselības aprūpes sistēmā?
Lasīt visu...

12

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

FotoVēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) rīkotā konkursa „Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai un nacionālās kultūrtelpas stiprināšanai latviešu valodā” neprofesionālo norisi un nespēju nodrošināt Ministru kabineta pieņemtā dokumenta „Par Latvijas mediju politikas pamatnostādnēm 2016.–2020. gadam” izpildi.
Lasīt visu...

12

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

FotoNesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, terorisma draudu līmenis ir zems, tomēr radikalizācija novērojama arī Latvijā.[1] Par vienu no iemesliem minēts fakts, ka bijušais Latvijas islāma kultūras centra vadītājs Oļegs Petrovs no Islāma valsts izplata latviski tulkotu tās propagandu Latvijas ummah (ticīgo kopienai).[2]
Lasīt visu...

21

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

FotoPēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai klikšķinot internetā. Tas ļauj secināt, ka vairāk nekā 25 neatkarības gadi ir darījuši savu un esam sākuši saprast, ka dzīvojam demokrātijā un drīkstam paust savu viedokli.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

Biedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra...

Foto

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

Vairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot...

Foto

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas...

Foto

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates...

Foto

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

Godātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem...

Foto

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...