Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

Satversmes 100. pants skan: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.”

Satversmes 92. pants vēsta: “Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu. Nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.”

Tas nozīmē, ka ikvienam, kurš izplata jebkāda veida informāciju, ir jābūt gatavam un jārēķinās, ka nepamatota aizskāruma gadījumā pret viņu var vērsties tiesā.

Tiesvedība ir ļoti nepatīkama un resursus ietilpīga norise, bet diemžēl tā ir daļa no žurnālistikas un izdevējdarbības. Tiesvedība ar politiski ietekmīgiem klaniem ir īpaši liels izaicinājums un pārbaudījums gan žurnālistiem, gan izdevējiem.

Tomēr Latvijas tiesiskā un likumdošanas sistēma ir līdzsvarota starp tiesībām uz vārda brīvību un tiesībām vērsties tiesā par nepamatotu aizskārumu.

Latvijas Civillikuma 2352(1) pants nosaka: “Katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja šādu ziņu izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai.

Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.

Ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija). Atlīdzības apmēru nosaka tiesa.”

Civillikums precīzi nosaka, kā ir jāizpaužas nepamatotajam aizskārumam. Aizskārums būs nepamatots, tikai izplatot nepatiesas ziņas. Civillikums neparedz vēršanos tiesā par aizskarošiem, izaicinošiem vai provokatīviem viedokļiem. Šāda norma ir iekļauta arī visu Eiropas demokrātisko valstu likumdošanā un Eiropas Cilvēktiesību deklarācijā. Ziņas ir verificējami apgalvojumi, bet viedokļi (attieksmes vēstījumi) pauž cilvēku subjektīvo uztveri, par to, kā tiek saprasti notikumi, kā var saprast citu cilvēku izteikumus utt.

Attieksmes vēstījumu saturs nevar būt objektīva, verificējama patiesība. Attieksmes vēstījumu formā var publicēt aizdomas, minējumus, pārdomas, nepatiku vai sajūsmu.

Viedokļi nav verificējami, bet ziņas un fakti ir verificējami. Viedoklis nevar būt patiess vai nepatiess. Fakti ir vai nu patiesi, vai nepatiesi.

Tieši šāda nostāja tiek pausta Eiropas Cilvēktiesību tiesā. 2003.gada 13.martā laikrakstā Diena Cilvēktiesību tiesas prezidents Luciuss Vildhābers to paskaidroja šādi: “Ziņu materiāliem vienmēr jābūt patiesiem, bet viedoklis vienmēr ir subjektīvs un emocionāls, tāpēc kādam var būt arī ļoti netīkams. Vienīgais ierobežojums attiecībā uz viedokļa paušanu ir katras valsts kriminālkodekss”.

Latvijas vārda brīvības sistēma (Latvijas civillikuma 2352(1) pants) nosaka, ka nepamatota aizskāruma gadījumā personai ir jāvēršas pret to, kas ziņu izplatījis. Tāpēc līdzšinējā Latvijas tiesu prakse nosaka, ka izplatītājs ir izdevējs. Izdevējs ir tas, kas informāciju izplatīja un gūst no šis saimnieciskās nodarbes patieso labumu. Tikai izdevējs zina, kas ir patiesais publikācijas autors, izdevējs var rediģēt, sagrozīt vai pārveidot žurnālista materiālu utt. Arī izdevēja pienākums ir novērtēt juridiskos riskus un tikai izdevējas varēs izpildīt tiesas spriedumu, publiskojot ziņas atsaukumu, gadījumā, ja ziņa izrādīsies nepatiesa utt.

Latvijas tiesiskā sistēma ir izveidota, lai pēc iespējas novērstu nelikumīgu un netaisnīgu tiesu spriedumu stāšanos spēkā. Tajos gadījumos, kad rajonu tiesu līmenī tiesa pieņem nelikumīgu un netaisnīgu spriedumu, to ir iespējams pārsūdzēt apgabala vai Augstākās tiesas līmenī. Līdzšinējā Latvijas tiesu prakse rāda, ka zemāko instanču netaisnīgie un nelikumīgie spriedumi tiek izlaboti un atcelti apgabala vai augstākā tiesu līmenī. Ja kļūdas vai koruptīvas darbības tiek pieļautas zemākā tiesu līmenī, tad augstākā līmenī tās parasti tiek novērstas.

Tāpēc sarežģītos tiesvedību gadījumos gan izdevējiem, gan žurnālistiem ir nepieciešama kvalificēta juridiskā palīdzība. Latvijai ir daudz kvalificētu un spīdošu advokātu, kuru sniegtā juridiskā palīdzība ir palīdzējusi Latvijas izdevējiem un žurnālistiem panākt taisnīgu spriedumu pat prāvās, kuru aizmugurē bija jaušams ietekmīgu darboņu pasūtījums un pat valdošo partiju diktāts, tostarp gūstot uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Sociāli atbildīgs izdevējs (medijs) parasti nodrošina žurnālistus ar kvalificētu juridisko palīdzību, arī gadījumos, kad žurnālists attiecīgajā medijā vairs nestrādā vai nesadarbojas ar to.

Sabiedrībai ir tiesības zināt, kuri no Latvijas izdevējiem (medijiem) atsakās sniegt žurnālistiem juridisko palīdzību tiesvedībā par šo izdevēju (mediju) informatīvajos izdevumos publicētajiem materiāliem.

Ikvienam žurnālistam pret tiesu ir jāizturas atbildīgi.

Ja tiesa ir kļūdījusies un pieņēmusi izskatīšanai prasību par paustu viedokli (kaut vai sociālā tīklā Twitter paustu), tad tiesa ir jāinformē, ka pat šādas prasības pieņemšana tiesā rada žurnālista tiesību nepamatotu aizskārumu, nonākot pretrunā gan ar Satversmes 100., gan ar Satversmes 92. pantu.

Savukārt tiesvedībā par ziņu publicēšanu žurnālistam un izdevējam ir jābūt gatavam pierādīt un ir jāpierāda, ka paustais ir patiesība.

* Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs

Novērtē šo rakstu: