Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”

Zemes reformu pilsētās likums paredzēja veikt trijās kārtās: pirmā kārta — zemes pieprasījumu pieņemšana; otrā kārta — zemes īpašuma tiesību atjaunošana, zemes izmantošanas plānošana un zemes lietošanas tiesību piespiedu izbeigšana; trešā kārta — zemes nodošana īpašumā un piešķiršana lietošanā. Turklāt zemes reformas trešās kārtas pasākumi jāveic pēc iespējas vienlaikus ar otrās kārtas pasākumiem.

Tātad likumā tika ierakstīts solījums, ka reforma tiks īstenota sabiedrības interesēs un ar nolūku zemes izmantošanu padarīt racionālu. Kurš gan var būt pret tādiem principiem? Ar sabiedrības interesēm acīmredzot jāsaprot nevis dažu indivīdu intereses, bet vismaz sabiedrības vairākuma intereses. Atcerēsimies to.

Brīvību un neatkarību sagribējās, lai... dzimto zemi iztirgotu

Zemi pilsētās bija paredzēts gan privatizēt, gan denacionalizēt, t.i. atdot bijušajiem īpašniekiem. Lai gan likuma tekstā tas nav uzsvērts tieši tādiem vārdiem, būtībā reforma paredzēja pilsētu zemi pārvērst par pērkamu un pārdodamu preci, kas ir ļoti radikāls risinājums pat pēc klasiskajiem kapitālisma standartiem. Piemēram, pirmskara Latvijā pilsētu zemes lielākā daļa piederēja pašvaldībām vai valstij. Arī mūsdienu Rietumeiropas pilsētās, varbūt izņemot Lielbritāniju pēc M. Tečeres privatizācijas kampaņas, pastāv plaši sabiedrisko mājokļu sektori, kuru pastāvēšana vien atstāj labvēlīgu ietekmi uz dzīvokļu īres maksām, tās pazeminot.

Bijušais zemes īpašnieks šā likuma izpratnē bija “fiziskā vai juridiskā persona, kurai piederēja zemes īpašums Latvijas Republikā 1940. gada 21. jūlijā”. Tiesa, šiem bijušajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem tika dota izvēle – pieprasīt un atgūt konkrēto zemes gabalu, vai arī saņemt kompensāciju (līdzvērtīgu zemes gabalu citā vietā vai vērtspapīrus – t.s. kompensācijas sertifikātus).

Te mēs saskaramies ar populāriem, ideoloģizētiem mītiem. 1990. gadu sākumā politiķi un inteliģences pārstāvji daudz runāja par “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu, privātīpašuma svētumu un tiesisku valsti. Taču šie argumenti bija bez nopietna seguma. Tad jau arī vācu baronu pēcteči varētu pieprasīt atjaunot “vēsturisko taisnīgumu” un privātīpašuma svētuma vārdā Latvijā restaurēt veco muižu, ordeņu un cunftu īpašumu sistēmu. Vēl XX gadsimta 20. – 30. gados viņi patiešām tā darīja, rakstot sūdzības Tautu Savienībai. Vai arī lībiešu cilšu virsaišu pēcteči varētu sev pieprasīt visu Rīgas zemi, nojaukt visas celtnes un atjaunot XI gadsimta apmetnes atjaunotajos mežos un purvos. Nemaz nerunājot par indiāņu tiesībām uz Amerikas kontinentu vai Austrālijas aborigēnu tiesībām.

Ak, šie banālie kapitālisma mīti

Arī tiesiskā pēctecība nebija nopietns arguments, jo pirmskara Latvijā lielākā Rīgas zemes īpašumu daļa piederēja pašvaldībai un valstij, pastāvēja dalītais īpašums. Atšķirībā no mūsdienām maksu par dalītā īpašuma lietošanu tolaik nesaņēma privileģēti indivīdi, bet tā tika ieskaitīta pilsētas vai valsts budžetā. Tikai 1938. gada 15. decembrī stājās spēkā Ministru kabinets pieņemtais likums “Par dalīta īpašuma tiesību atcelšanu”, ēku īpašniekiem uzdodot piecu gadu laikā izpirkt zemi. Šis izpirkšanas process gan iesākās, bet nenobeidzās, jo 1940. gadā mainījās sabiedriskā iekārta.

Savukārt liela daļa to zemes lietotāju, kuru īpašuma tiesības pirms 1940. gada bija nostiprinātas, savus īpašumus bija ieķīlājuši bankās, lai saņemtu hipotekāro (tātad ilgtermiņa) kredītu. Tiesiski šī ieķīlātā zeme līdz kredīta atmaksāšanai skaitījās banku īpašums. 1940. gadā padomju vara hipotekāros kredītus “piedeva”, bet zemi privātīpašumā neatdeva, – to nacionalizēja kopā ar bankām, zemi atstājot tikai lietošanā. Tātad lielum lielais vairākums “bijušo īpašnieku”, kuri 1990. gados pieprasīja un atguva zemi, 1940. gada 21. jūlijā nemaz nebija šīs zemes īpašnieki!

Zemes reformas racionalitāti un atbilstību sabiedrības interesēm katrs racionāli domājošs cilvēks varēja apšaubīt jau tad. Kopš 1940. gada Latvijas pilsētās bija notikušas milzīgas pārmaiņas: mainījušās divas paaudzes, notikusi sabiedriskās iekārtas maiņa un postošs karš. Simti tūkstoši cilvēku – pārsvarā turīgo kārtai piederīgie – bija atstājuši Latviju, viņu vietā iebraucis gandrīz miljons citu PSRS republiku iedzīvotāju, notikusi masveida tautas staigāšana (no laukiem uz pilsētām un citādi), Latvijas pilsētas 50 gados bija būtiski izaugušas (tur, kur agrāk bija pļavas, purvi un meži, uzcelti lieli daudzstāvu dzīvojamie rajoni, rūpnīcu un dažādu iestāžu korpusi, infrastruktūras objekti, kā arī jaunas privātmājas).

Kas gan tur racionāls, ja tagad šīs jaunbūves apgrūtinātas ar zemes atdošanu īpašumā kādreizējiem īpašniekiem, no kuriem lielākā daļa pat nedzīvo Latvijā, bet kuriem jāmaksā piespiedu zemes nomas maksa? Un kāds labums pašiem bijušajiem īpašniekiem, ja viņi ar atgūto zemi nevar rīkoties pēc saviem ieskatiem, jo viņu zeme apgrūtināta ar padomju gados uzbūvētām celtnēm un objektiem? Racionalitātes un vispārējā labuma vietā esam ieguvuši vispārēju sadārdzinājumu, nebeidzamu tiesāšanos un sociālo spriedzi. Tātad racionalitāte kā zemes reformas mērķis atkrīt.

Infantilie kapitālisma labumu apjūsmotāji pieņem neokoloniālo “Vašingtonas konsensu”

Līdz ar to varam secināt, ka 1991. gadā iesāktā zemes reforma Latvijas pilsētās balstījās uz ideoloģizētiem mītiem, tai nebija un arī nav nekāda racionāla vai tiesiska pamatojuma. Zemes reformas likums bija politisks un ideoloģisks lēmums, kuram bija politiski un ideoloģiski mērķi.

Galvenais mērķis bija noārdīt padomju varas gados izveidojušos sabiedrības struktūru, sabiedrību sadalot privileģētos īpašniekos (kam ir un rodas vēl) un beztiesīgos tukšiniekos, lai “tirgus reformas kļūtu neatgriezeniskas”. Sociālisma utopija padomju versijā tika nomainīta ar neoliberālisma utopiju “Vašingtonas konsensa” versijā. Zemes un citu nekustamo īpašumu privatizācija un denacionalizācija bija ļoti svarīgs, bet tikai viens no “liberālo tirgus reformu” instrumentiem.

“Vašingtonas konsensu” uzsvēru tāpēc, ka pasaulē ir pazīstamas arī citas, daudz mērenākas un humānākas neoliberālisma versijas, kuras raksturīgas globālās kapitālisma sistēmas kodola valstīm – t.s. rietumvalstīm. Piemēram, pēckara Rietumvācijai raksturīgais ordo-liberālisms, ko sauc arī par sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft), Japānas egalitārais liberālisma modelis, skandināvu sociāldemokrātijas modelis u.c.

Vācijas ordo-liberālisms patiešām ir saudzīgs pret maziem uzņēmumiem un maziem īpašumiem. Turpretī neoliberālisma “Vašingtonas konsensa” versija veicina kapitāla koncentrēšanos aizvien šaurāka oligarhiska slāņa rokās, noplicinot pēckara Trente Glorieuses (kapitālisma zelta trīsdesmitgades) laikmetā radīto vidusslāni un pauperizējot mazturīgāko sabiedrības masu. Tīrā, ortodoksālā veidā “Vašingtonas konsensu” uzspiež kapitālisma perifērijas valstiņām, kuras faktiski ir neformālas kolonijas.

Latvija un gandrīz visa Austrumeiropa (arī Krievija) izvēlējusies “Vašingtonas konsensa” modeli, kurš līdz 1990. gadam jau bija ar paredzamām sekām izmēģināts gandrīz visās Latīņamerikas un Āfrikas valstīs jeb t.s. Trešās pasaules valstīs. Tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka arī Latvijā “bijušajiem īpašniekiem” atdotā zeme ātri vien pāriet dažu zemes baronu īpašumā.

Vienus iebaro uz citu rēķina jeb – “viens likums visiem”?

Lai “bijušie īpašnieki” vispār būtu pamudināmi pieprasīt tik apgrūtinātu zemi, likumā tika iestrādāta garantēta peļņa no piespiedu zemes nomas – 5%, vēlāk 6% no zemes kadastrālās vērtības. Šāds tirgus ekonomikai neraksturīgs stimuls sākotnēji tika attaisnots ar to, ka bijušie īpašnieki esot tik šausmīgi cietuši no padomju varas, viņiem 50 gadus bijusi atņemta zeme, tāpēc viņi, lūk, pelnījuši tādu kompensāciju par ilgajām mokām un ciešanām.

Taču, zemei nonākot arvien šaurāka zemes lielīpašnieku slāņa rokās, zūd jēga arī šim attaisnojumam, jo veidojas parazitārs zemes baronu, magnātu jeb rantjē slānis, kuram nav nekādu pienākumu, bet kuram peļņa ir garantēta ar likumu!

Te nu sabrūk vēl daži liberālisma mīti, piemēram, mīts, ka privātīpašums ir efektīvāks, un mīts, ka privāts saimnieks rūpējas par sava īpašuma uzturēšanu vislabākajā kārtībā. Patiesībā noticis tieši pretējais. Apejot privatizēto namu iedzīvotāju pirmpirkuma tiesības, izmantojot dažādas puslegālas shēmas, manipulācijas un maldināšanu, savu darbību sāka zemes uzpircēji un spekulanti. Sadarbībā ar ārvalstu bankām (arī Parex un Hipotēku banka pašas Rietumos aizņēmās t.s. sindicētos aizņēmumus) nākamie zemes baroni XXI gadsimta sākumā sāka uzpūst nekustamā īpašuma burbuli, kas jau 2008. gadā Latviju noveda līdz finanšu krīzei, privāto un valsts parādu krasam pieaugumam, būtiskai dzīves līmeņa pazemināšanai un t.s. strukturālajām reformām, kuru rezultātā tika likvidēti neskaitāmi sociālās infrastruktūras objekti, samazinātas algas un budžeta izdevumi, simti tūkstoši lieko un parādu verdzībā nonākušo cilvēku bija spiesti atstāt Latviju.

Otrkārt, zemes īpašnieki vispār neko nedara, lai viņu zeme tiktu uzturēta kārtībā un pienācīgi apsaimniekota. Sētniekus algo un remontdarbus par saviem līdzekļiem spiesti veikt privatizēto namu dzīvokļu īpašnieki un iestādes, kurām “palaimējies” būt piesaistītiem pie jauno īpašnieku zemes. Viens no ietekmīgākajiem zemes lielīpašniekiem Normunds Šlitke neuzskata par nepieciešamu pildīt pat likumā noteikto pienākumu “noslēgt zemes nomas līgumu ar privatizētā objekta īpašnieku”. Viņa arsenālā ir arī citi naudas izspiešanas instrumenti.

Vispār nav skaidrs, kāpēc arvien tiek uzturēts spēkā likums “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”? Vai tad reforma (visas trīs kārtas) 25 gadu laikā vēl nav pabeigta? Un kāpēc ar likumu garantētā zemes nomas maksa (6% kadastrālās vērtības), kura sākotnēji bija domāta “bijušajiem zemes īpašniekiem”, tagad tiek piemērota tādām lielām komercstruktūrām kā AS “Pilsētas zemes dienests”, AS “Reversed”, SIA “Lieldamme” un AS “Zemes īpašnieku ģilde”? Vai nebūtu pareizāk, ja šo komercstruktūru darbību regulētu tas pats likums, kurš regulē citu uz peļņas gūšanu orientētu komersantu darbību – proti, Komerclikums?

Izrādās, zemes baroni ir privileģēti ne vien salīdzinājumā ar pārējiem mirstīgajiem, bet arī – salīdzinājumā ar citām komercstruktūrām. Pat tiem komersantiem, kuri gūst labumu, pateicoties draugu būšanai un korupcijas saitēm, peļņa nav garantēta ar likumu, un viņi tomēr spiesti dot lielāku vai mazāku labumu sabiedrībai vai citiem cilvēkiem.

Lai kļūtu vēl saprotamāk, izdomājaties, ka jūs gribat iznomāt savu privatizēto dzīvokli. Vai tad kāds likums jums garantē noteiktus procentus no dzīvokļa kadastrālās vērtības? Nē taču – ja jūs iznomāsiet pusizdemolētu graustu, nekāda dižā nomas maksa nesanāks. Lai saņemtu pieklājīgu īres maksu, jums vispirms jāiegulda – dzīvoklis pienācīgi jāizremontē, jālabiekārto, jāiegādājas stilīgas mēbeles un pēc tam vēl jāprot kaulēties ar potenciālo īrnieku. Taču zemes baroni no tādām rūpēm ir pilnīgi atbrīvoti.

Nauda maina cilvēku, daudz naudas – cilvēku pārvērš par maniaku

Pirms kadastrālās vērtības aktualizēšanas (t.i. pielīdzināšanas tirgus vērtībai) 6% no kadastrālās vērtības nebija nekas liels. Bet kad ar pašu nākamo zemes baronu aktīvu līdzdalību īpašumu tirgus vērtība tika uzpūsta, Zemes dienests atbilstoši uzpūta arī kadastrālo vērtību, un tad 6% izrādījās jau kaut kas!

Kad nekustamo īpašumu burbulis likumsakarīgi pārplīsa, īpašumu tirgus vērtība būtiski nokrita, bet atbilstoši samazināt arī kadastrālo vērtību Zemes dienests nesteidzās – gluži otrādi. Tas atkal bija politisks lēmums, jo krīzē nonākušai un lēni mirstošai perifērijas valstiņai nepieciešams ar kaut ko aizpildīt nepatīkami tukšo budžetu. Jo lielāka kadastrālā vērtība, jo lielāki nodokļu maksājumi, un lielāka arī zemes baronu peļņa. Tikai baronu zemei piesaistīto dzīvokļu tirgus vērtība no tā krītas, jo kurš gan gribēs pirkt dzīvokli, kurš apgrūtināts ar tādu zemes obroku? Pirmais jautājums, ko potenciālais dzīvokļa pircējs uzdod, ir: “Vai zeme ir sava?”

Kamēr dzīvokļu īpašnieki un īrnieki nezina, kā galus savilkt kopā, taupa uz pārtiku, medikamentiem un elektrību, tikmēr zemes baroni burtiski pampst, un savus miljonus reizē ar citiem oligarhiem glabā ārzonu kontos, lai izsūkto un mirstošo valstiņu neapgrūtinātu ar saviem nodokļiem. Vai tā mūsu likumdevēji un viņu mūžīgie atbalstītāji (t.s. elektorāts) iztēlojās “racionālu zemes izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm”?

Droši vien būsiet ievērojuši, kā nauda maina cilvēku, it sevišķi, ja naudas daudz un paliek vēl vairāk. Viņi jūtas kā dievi, kā izredzētie, kā īpaša kasta, kurai nav saistoši parastiem mirstīgajiem (t.s. reņģēdājiem) piemērotie likumi, tikumi un normas. Un nekad tāds naudas maniaks neatzīs, ka nu jau tās naudas pietiek – gana gan manam, gan bērnubērnu mūžam. Jo, lūk, tam tur miljonāram vai miljardierim ir vēl vairāk, un es vēl neesmu iegādājies jaunāko Lexus modeli, arī jahta jau par šauru šķiet, bet pie Londonas var nopirkt vienu stilīgu pili vai iegādāties futbola klubu.

Protams, arī “pasaules valdniekiem” nauda nav galvenais, tie tikai cipari ārzonu kontos. Bet nauda kapitālisma sistēmā dod kaut ko vairāk – varu pār citiem cilvēkiem, iespēju iznomāt sev kādu partiju ar augstu reitingu vai vairākas, nodibināt sakarus elitāros klubos, kur var šaurā lokā vienoties par darījumiem un kopīgu stratēģiju, finansiāli atbalstīt kādu tiesību profesoru, lai viņš uzrakstītu radošas atziņas par kādu likuma normu ekskluzīvu interpretāciju, uz ko vēlāk atsaukties, nopirkt sev tīkamus likuma grozījumus... lai naudas un varas kļūtu vēl vairāk.

Kas pagaršojis daudz naudas un izjutis šī stāvokļa sniegto varu pār citiem cilvēkiem, tas vairs neapstāsies. Ja vajadzēs, viņš ies pār līķiem, pārdos verdzībā savus tuvākos..

Tāpēc nelolojiet cerības, ka gan jau ar laiku viss kaut kā nokārtosies. Ja kopējiem spēkiem neapturēsim šos maniakus un sociopātus, ne tikai visa zeme, bet arī viss, kas uz šīs zemes, drīz vien nonāks viņu īpašumā, un jūs visā pilnībā izbaudīsiet, ko nozīmē oligarhijas dzelzs zābaks, kas bradā pa jūsu seju.

Atcerieties, ka latvieši vēl visai nesen bija revolucionāra nācija, no kuras vārda pieminēšanas vien – baroni drebēja!

Novērtē šo rakstu:

124
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

FotoGarāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa jau izdalīta pa labi un pa kreisi - jo no filmām un koncertierakstiem jau ir jēga tikai tad, ja tās skatās un tos klausās; tāpat kā no grāmatām - tikai tad, ja tās lasa). Tajā uzmestajā acī iekrita dažu, atsevišķi noliktu filmu ripuļu vāciņi.
Lasīt visu...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...