Liberalizējām, liberalizējām, bet vai noliberalizējām?...

Tā vietā, lai rūpīgi un savlaicīgi sagatavotos tirgus liberalizācijai un paveiktu to, vadoties no sabiedrības interesēm un savlaicīgi, Latvijas gāzes tirgus liberalizācija tiek īstenota pēc analoģiskas shēmas kā bankas “Citadele” pārdošana, kā “Airbaltic” glābšana - līdz pēdējam brīdim novilcinot vajadzīgā risinājuma sagatavošanu un tad lielā steigā, saceļot ažiotāžu ap nebūtiskiem aspektiem, lai novērstu uzmanību un analīzi no būtiskā – tas ir, cik izdevīgs un drošs būs piedāvātais liberalizācijas risinājums Latvijas patērētājam, tā vietā tiek “izdzīts” risinājums, lai radītu īpaši labvēlīgus nosacījums kādam specifiskam “finanšu investoram”, piesedzot to visu, protams,  ar sabiedrības interesēm, bet tā arī nespējot pamatot tās.

Piemēram:

- Kādēļ tā vietā, lai liktu īstenot vienkāršu, ātru un efektīvu AS “Latvijas gāze” (LG) sadalīšanu atbilstoši ES likumdošanas normām un principiem - t.i. nodalot infrastruktūru (dabīgo monopolu) no tirdzniecības, tā vietā tiek piedāvāts sarežģīts – līdz ar to Latvijas patērētājiem par vairākiem miljoniem eiro dārgāks un ilgi īstenojams LG sadalīšanas modelis, kas nav ne sabiedrības interesēs un ir arī pretēji publiski paustajai “liberalizatoru” vēlmei - īstenot pēc iespējas ātrāku tirgus liberalizāciju?

Toties tas ir ļoti  izdevīgi kādam “finanšu investoram”, kuram tādejādi tiek izgriezta LG “fileja” (Inčukalns un maģistrālie cauruļvadi), bet sadales tīkli, kas ir svarīgs infrastruktūras elements, lai aizsniegtu Latvijas patērētāju, tiek atstāts esošajam monopolistam,  jo tas ir ļoti  neērts aktīvs “finanšu investoram”, kuram tad būtu jāuzņemas visi tā uzturēšanas  izdevumi un ekspluatācijas problēmas.

- Kādēļ pretēji ES normatīvajos aktos noteiktajam likumprojektā ir nepieciešams paredzēt īpašus nosacījumus tieši “finanšu investoram”, lai dotu tam iespēju kontrolēt gan stratēģiski nozīmīgo gāzes infrastruktūru, gan gāzes tirdzniecību?

Savukārt, lai neradītu konkurenci “finanšu investoram”, likumprojekts vispār liedz iespēju iegādāties un pārvaldīt Latvijai tik nozīmīgo gāzes infrastruktūru stratēģiskajam investoram (piemēram, jebkādai ASV enerģētikas kompānijai). Tas ir neloģiski un pretēji valsts drošības interesēm – jo, lai nodrošinātu efektīvu un ilgtspējīgu Inčukalna gāzes krātuves ekspluatāciju, Latvijas interesēs būtu piesaistīt tieši stratēģisko investoru ar atbilstošu kompetenci.

- Kādēļ izmisīgi, pat maldinot deputātus ar nepatiesiem faktiem, bija jācenšas ietvert likumprojektā valstij neizpildāmas saistības pret jaunajiem Inčukalna īpašniekiem un, tikai pateicoties Saeimas Juridiskā biroja nelokāmajai pozīcijai, likumprojektā tika iestrādāta tāda redakcija, kas pieļauj arī tiesiski pamatotu risinājumu attiecībā uz Inčukalna pazemes dzīlēm?

- Kādēļ ir nepieciešams veidot tādu riskantu tirgus modeli, kas nenodrošina Latvijas patērētājiem vajadzīgo gāzes apgādes drošumu, bet ir izdevīgs tirgus spekulantiem, kuriem nevajadzēs uzņemties atbildību par savām gāzes piegādēm?

Turklāt likumprojekts paredz, ka izmaksas par kāda tirgotāja bezatbildīgo rīcību būs jāsedz visiem pārējiem tirgus dalībniekiem - katram Latvijas patērētājam, pat ja tas nav šī tirgotāja klients! Tas ir absurdi un diskriminējoši.

Savukārt EM sniegtie iebildumi, ka šādiem gadījumiem ir paredzētas drošības rezerves, tāpēc nav nepieciešams paredzēt nekādu tirgotāju atbildību veidot savas rezerves, lai segtu iespējamos komerciālos riskus, rada nopietnas pamatotas bažas, vai šajā institūcijā vispār vēl ir saglabājusies kompetence un spēja sajēgt pat pašos pamatos pareizus un drošus  enerģētikas tirgus organizācijas principus, ja vien netiek prezumēts, ka patiesībā EM labi apzinās sava radītā “liberalizācijas modeļa” riskus, kas tiešām reāli var izraisīt enerģētisko krīzi, kuras gadījumā tiešām tad ir paredzētas šīs drošības rezerves.

Ne uz vienu no šiem, un ne tikai šiem, jautājumiem likumprojekta virzītāji tā arī nespēja sniegt jēdzīgas atbildes – savukārt deputātu pamatotie mēģinājumi to noskaidrot melīgi tika pasniegti kā centieni aizkavēt tirgus liberalizāciju. Lai gan patiesībā tie paātrinātu sekmīgu un sakārtotu gāzes tirgus liberalizāciju, turklāt - atbilstošu Latvijas patērētāju interesēm (kas laikam nebija “liberalizatoru” patiesais mērķis).

Rezultātā likumprojekts tika virzīts apstiprināšanai kā svētie raksti, liekot to deputātiem atbalstīt, paļaujoties uz “aklu ticību” un virzītāju “revolucionāro pārliecību”, nesniedzot šai pārliecībai nekādu argumentētu pamatojumu un  atbilstošu juridisko izvērtējumu. Pat izmisīgi slēpjot to.

Liels vairums likumprojekta grozījumu vispār tika iesniegti pēc termiņa beigām, deputātiem par tiem uzzinot tikai komisijas sēdē, kurā uzreiz bija jābalso par šiem priekšlikumiem. (Kāda jēga tad Satversmē noteiktajai valsts varas kārtībai?)

Tāpat kā pēdējā brīdī valdībā pieņemtie “Dabasgāzes piegādes un lietošanas noteikumi”, kuri tiek sabiedrībai pasniegti kā iespēja atbrīvot gāzes tirgu Latvijas lietotājiem jau tagad, patiesībā tirgu nevis “atbrīvo”, bet “izmežģī” vēl vairāk – paredzot, ka gāzes tirdzniecība vienlaikus ir gan regulēta, gan atbrīvota, tādejādi dodot iespēju esošajam gāzes monopolistam apstrīdēt šādu šizofrēnisku liberalizāciju un ievilkt valsti dārgās un garās tiesvedībās, turklāt noklusējot no sabiedrības to, ka lielāko tiesu šajos noteikumos apstiprināto normu ir sagatavojis sev pats gāzes monopolists, lai nostiprinātu savu varu pār gāzes lietotāju, piemēram, mājsaimniecībām radot bezmaz vai dzimtbūtniecisku atkarību, paredzot normu, ka mājsaimniecība var atteikties no gāzes apgādes tikai tad, ja vietā ir atrasts kāds cits…

Šis ir hrestomātisks varas monopola visatļautības un bezatbildības piemērs, kad, piesedzoties ar sabiedrības interesēm, tiek īstenots kārtējais varas monopola nekompetentais, iespējams, arī angažētais lēmums, par kuru Latvijas sabiedrībai atkal nāksies dārgi maksāt, lai tikai kādam sanāktu kārtējais “veiksmes stāsts”.

Diemžēl ļoti iespējams, ka maksāt par to nāksies ne tikai gāzes patērētājiem, bet visai Latvijas sabiedrībai, jo, lai gan ES paredz nepieciešamību īstenot enerģētikas tirgus liberalizāciju un dalībvalstu tiesības izvēlēties tām atbilstošu liberalizācijas modeli, vienlīdz ar to tiek noteikts, ka šīs tiesības dalībvalstij ir jāpiemēro samērīgi, ievērojot privāto subjektu tiesības, aizskarot tās ne vairāk, kā tas ir objektīvi nepieciešams, un šādam  aizskārumam ir jābūt argumentēti pamatotam ar to labumu, ko no tā gūs sabiedrība ­– uz to savos lēmumos ir norādījusi arī Eiropas kopienas tiesa, izskatot līdzīgus gadījumus. Lieki piebilst, ka Latvijas gadījumā nekas tāds nav ticis paveikts, lai gan to nepavisam nebija grūti izdarīt, ja tik tiešām visa šī “liberalizācija” būtu virzīta, vadoties no sabiedrības interesēm.

Var, protams, atrunāties, ka enerģētika ir sarežģīta joma un ir vajadzīga vairāku gadu pieredze, lai veidotos adekvāta izpratne par to, bet EM tik bieži mainās vadība, tāpēc tā vienkārši nepagūst šo izpratni iegūt, tāpat kā pašlaik tas ir noticis ar LG - var jau likumprojekta virzītāji priecāties par šādu situāciju un tādejādi sasniegto “risinājumu”, kurš sabiedrībai tiek pasniegts kā “liela valsts uzvara”, taču patiesībā ir panākts, izmantojot monopolista pašreizējo kompetences trūkumu, un balstās uz cerībām par tā naivo un paklausīgi labsirdīgo rīcību nākotnē.

Pieredze gan liecina, ka jārēķinās būtu ar kaut ko pavisam citu – tādēļ ir jāatzīst, ka tā ir ļoti aprobežota un vieglprātīga attieksme (nu, bet tās jau tagad būs citu problēmas), jo atšķirībā no EM esošajam monopolistam – ja ne menedžmentam, tad akcionāriem jau noteikti - vēl būs laiks un kapacitāte veikt kompetentu notikušā izvērtējumu, apjaust un vēlāk arī izmantot savās interesēs pieļautās “liberalizatoru” neatbilstības un sastrādātās nejēdzības. Bet Latvijas valstij un visiem Latvijas patērētājiem būs iespēja to visu apmaksāt, kā jau tas ir ierasts un kļuvis par “normālu” rutīnu esošā varas monopola visatļautības un bezatbildības apstākļos.

Varbūt tomēr beidzot būtu laiks aizdomāties, kāpēc tieši šādu tirgus liberalizāciju esam pelnījuši?...

Novērtē šo rakstu: