Lidojumu aizlieguma zona virs Ukrainas: kāpēc NATO tādu savulaik ieviesa virs Irākas, Bosnijas un Lībijas, bet šobrīd Ukrainas gadījumā to nedara?

Jau uzreiz pēc Kremļa iebrukuma Ukrainā no agresijas cietusī valsts pieprasīja NATO valstīm noteikt lidojumu aizlieguma zonu (“no-fly zone”) visā Ukrainas gaisa telpā. Tas nozīmētu, ka lidojumu aizlieguma zonā nedrīkstētu lidot ne uzbrucēju, ne aizstāvju lidaparāti.

Taču lidojumu aizliegums nozīmētu, ka tā ievērošana kādam ir jānodrošina, un Ukraina uzstāja, ka tam jānotiek tāpat, kā tas Līča kara laikā bija ar Sadāma Huseina laika Irāku: tikko kā lidojumu aizlieguma zonā parādās kāds lidaparāts, tā NATO lidmašīnas to notriec.

Praksē, kā to parāda pašu ukraiņu pretgaisa aizsardzība, notriekt dažas krievu lidmašīnas – tas nav pats sarežģītākais uzdevums, līdz ar to NATO lidmašīnām arī tā nebūs problēma. Pavisam cita lieta ir šādu rīcību pamatot ar starptautiskajām normām.

Kā norāda tiesību zinātņu profesors, bijušais Satversmes un citu tiesu tiesnesis Dr. Uldis Ķinis, kurš bijis arī Eiropas eksperts Gruzijā un tiesnesis Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunālā Hāgā, tad lidojumu aizlieguma zona tikusi īstenota vienīgi nedaudzos gadījumos vēsturē, pie kam vienmēr ar NATO ieročiem, bet ne vienmēr pēc ANO balsojuma.

Skatoties konkrēti, lidojumu aizlieguma zona tika ieviesta 1991. – 2003. g. virs Irākas ziemeļiem un dienvidiem (bez ANO dota mandāta, kas noveda pie Francijas izstāšanās no tās nodrošināšanas). 1992. gadā, kad Serbija sāka īstenot genocīdu kaimiņvalstīs, ANO sākumā aizliedza “neautorizētus lidojumus” virs Bosnijas, vispirms dokumentējot 500 pārkāpuma gadījumus, ieskaitot uzbrukumus no gaisa pa civilajiem mērķiem, kā rezultātā ANO lēma atļaut NATO ieviest pilnvērtīgu lidojumu aizlieguma zonu no 1993. līdz 1995. gadam, kad NATO valstu lidmašīnas novērsa jebkādus militāros lidojumus virs daudz cietušās Bosnijas un Hercegovinas.

Bet 2011. gadā ANO Drošības padome atļāva ieviest lidojumu aizlieguma zonu virs Lībijas, kamēr tika sakauts un nogalināts pulkvedis Kadāfi; pusgadu vēlāk lidojumu aizliegumu atcēla, jo mērķis bija sasniegts. 2018. un 2019. gadā, turpinoties sadursmēm Lībijas iekšienē, Kirenaikā bāzētās regulārās armijas vienības sava feldmaršala Haftara vadībā cīņas laikā pret Islāma valsts teroristiem un citu paveidu džihādistiem divreiz izsludināja vietējas nozīmes lidojumu aizlieguma zonas. Citi piemēri, kur lidojumu aizlieguma zonas būtu ne tikai apspriestas, bet arī ieviestas un uzspiestas ar militāriem līdzekļiem, nav atrodami.

Tā kā lidojumu aizlieguma zona ir salīdzinoši jauns koncepts no deviņdesmitajiem, nav izstrādātas cietas starptautisko tiesību normas, kas tādu zonu ieviešanu paredzētu, noteiktu tām likumisko pamatu vai kaut nodefinētu, kam ir vai nav tiesības attiecīgus lēmumus pieņemt.

Nepastāvot konkrētām normām, Krievija situāciju, kurā kādas NATO valsts iznīcinātājs, atrodoties ārpus NATO gaisa telpas Ukrainā, notriec krievu lidaparātu, varētu (un drīkstētu) uztvert kā kara aktu. Tieši tāpat kā poļu lidmašīnas notriekšana, ja to virs Lietuvas teritorijas sašautu tur ielidojis krievu iznīcinātājs no Kaļiņingradas apgabala, nozīmētu Krievijas Federācijas militāru aktu pret Polijas Republiku.

Līdz ar to lidojumu aizlieguma zona, ja NATO valstis tās ietvaros sāktu notriekt krievu lidmašīnas, ļautu Kremlim to iztulkot kā NATO valstu nostāšanos karastāvoklī ar Krieviju. Turklāt, tā kā tas nebūtu vis Krievijas uzbrukums kādai no NATO dalībvalstīm, bet NATO dalībvalsts lidmašīnu militārās aktivitātes virs (skatoties no šīm pozīcijām) trešās valsts – Ukrainas, tad neiedarbotos arī Ziemeļatlantijas līguma 5. pants un pārējām dalībvalstīm nebūtu automātisks karastāvoklis ar Krieviju. Turpretī Kremlim būtu brīvas rokas gāzt ar savām raķetēm uz attiecīgās lidmašīnu īpašnieces teritoriju, kā vienmēr neskatoties, kur īsti trāpa.

Visos iepriekšējos gadījumos lidojumu aizlieguma zona tika piemērota pret valstīm, kam nepiemīt Krievijas militārais un rūpnieciskais potenciāls – ne Irāka, ne Serbija, ne Lībija nevarēja NATO aviācijai likt pretī tādus resursus, kādi joprojām ir Krievijai. Turklāt, tā kā Krievija pati ir ANO Drošības padomē, tad nepastāv nekādas iespējas “izdzīt cauri” ANO mandātu lidojumu aizlieguma zonai virs Ukrainas – šādos gadījumos, kā pierāda prakse ar līdzšinējām lidojumu aizlieguma zonām, ANO mandāts ir vienīgais, kurš var tādas izveidi leģitimizēt.

Līdz ar to NATO valstis izvēlējušās citu pieeju: oficiāli neizsludinot lidojumu aizliegumu zonu virs Ukrainas, NATO dalībvalstis gan skaļi, gan klusībā piegādā arvien jaudīgākus pretgaisa aizsardzības ieročus ukraiņiem, lai viņi paši ievieš lidojumu aizlieguma zonu virs savas valsts.

Nākamreiz – par boikota, embargo, sankciju un robežu blokādes īpatnībām: ar ko šie pasākumi atšķiras un kas no tā būtu kara pieteikums Krievijai.

Novērtē šo rakstu: