Līdzās Annai un Jutai oficiālos sarakstos parādās vēl arī „I. Potapova”
Pietiek lasītājs17.09.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar interesi izlasīju Pietiek publicēto romāna „Vara” fragmentu par „Jutas Sviķes” biogrāfijas mīklām, kuru dēļ viņa, ļoti iespējams, ir viegls objekts ārvalstu specdienestiem. Gribētu šai sakarā norādīt uz kādu interesantu faktu, kas atrodams 1994. gadā izdotajā visnotaļ nopietnajā grāmatā „Latvijas Universitāte
Tātad – 2011. gadā „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja šādu Latvijas Universitātes oficiālo skaidrojumu par to, kā tad īsti saucies cilvēks, kas šajā augstskolā mācījies:
„Latvijas Universitāte (LU) atbilstoši spēkā esošajai Latvijas likumdošanai, atbildot uz „Neatkarīgās” informācijas pieprasījumu, sniegusi atbildi, kurā lasāms, ka 1988. gadā Juridiskajā fakultātē ir uzņemta Anna Potapova un tas darīts uz šādai personai izsniegta atestāta pamata.
Pati KNAB priekšnieka vietniece publiski ir atzinusi, ka viņai savulaik tiešām ticis izsniegts atestāts uz Annas Potapovas vārda, bet tas noticis vien Maskavas vidusskolas direktores nevērības pēc – par Annu viņa nekad neesot saukusies, bet vienmēr bijusi Juta.
Atliek secināt, ka valsts galvenā korupcijas apkarotāja nav bijusi īsti patiesa. Ja universitātē viņas diploms uz Annas vārda atzīts par derīgu un spēkā esošu, tad tas varēja notikt vien tādā gadījumā, ja persona, kas stājusies LU, uzrādītu arī personu identificējošu dokumentu, kas tolaik bija pase, un kurā būtu ierakstīts tieši tāds pats vārds kā atestātā par vidējo izglītību.
Tātad Anna Potapova tiešām bijusi Anna Potapova, un stāsts par izklaidīgo direktori, visticamāk, gluži vienkārši ir izdomāts.
Turpmākais LU atbildes teksts vieš pamatīgu neskaidrību, jo šajā dokumentā rakstīts, ka minētā Juta (!) Potapova LU ir studējusi līdz 1993. gadam, iegūstot tiesību zinātņu bakalaura grādu. Tātad šo piecu gadu laikā Anna kaut kādā pagaidām nezināmā veidā pēkšņi pārtapusi par Jutu.
Vēlāk, apprecoties ar Militārā izlūkdienesta darbinieku Maiguru Strīķi un pavisam legāli nomainot uzvārdu, nevienam nepazīstamā dobeliete un vēlākā maskaviete Anna Potapova būtībā pazuda no jaunās tiesībsargājošo iestāžu darbinieces Jutas Strīķes publiskās biogrāfijas. (..)
Diemžēl J. Strīķes mēģinājumi norobežoties no padomju laiku identitātes vedina uzdot dažādus jautājumus, piemēram, vai viņas tēvs Jurijs Potapovs patiešām bijis tikai civilais inženieris (kā to publiski apgalvojusi J. Strīķe) vai arī tomēr dienējis padomju armijas inženiertehniskā karaspēka daļās.”
Bet, lūk, kāda lieta – ja mēs paņemam ļoti nopietna autoru kolektīva sastādīto un rediģēto grāmatu „Latvijas Universitāte
Tad nu atšķiram šīs grāmatas 471. lappusi, kur redzams LU 1993. gada absolventu saraksts, tajā nav atrodama ne Anna, ne Juta Potapova. Toties sarakstā ir kāda „I. Potapova”.
Tad nu jautājums – kas tā vēl tāda? Un kā galu galā sauc mūsu jauno, daudzsološo politiķi? Un uz kāda āķa īsti ir uzsprausta un kādus uzdevumus pilda A.-J.-I. Potapova-Strīķe?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
