Liecībās FKTK vadība nav atzinusi ne mazāko vainu Parex krahā

FKTK vadītāja Irēna Krūmane savās liecībās faktiski atklājusi, ka līdz pat ASV bankas Lehman Brothers bankrotam 2008. gada 15. septembrī un vēl brīdi pēc tam Latvijas banku uzraudzības institūcija nav nopietni uztraukusies par iespējamām Parex vai kādas citas lielas pašmāju bankas problēmām. Nekādi vērā ņemami pasākumi nav veikti līdz par brīdim, kad „pēc banku atskaitēm bijis redzams, ka 2008.gada septembra otrajā pusē - oktobra sākumā sākusies strauja noguldījumu izņemšana skandināvu bankās Latvijā”.

Taču arī tad FKTK nevis izanalizējusi gaidāmo situācijas attīstību, bet vienkārši sagaidījusi nepatikšanas un uz tām reaģējusi. No atreferētajām Krūmanes liecībām izriet, ka, sākoties pasaules finanšu krīzei, FKTK vienkārši konstatējusi – „Latvijas finanšu sektoram bijuši sindicētie kredīti 1,5 miljarda eiro apmērā, no kuriem lielākā daļa bijusi Parex bankai - divi sindicētie kredīti, kuri jāatmaksā 2009. gada februārī un jūlijā”.

Kaut gan jau drīz pēc Lehman Brothers kraha bija skaidrs, ka Parex bankai pasaulē nebūs iespējams aizņemties sava sindicētā kredīta pārkreditēšanai, FKTK aktīvi sākusi darboties tikai tad, kad bankas problēmas kļuvušas acīmredzamas.

Tikai tad „FKTK veikusi pārbaudes arī Parex bankā, t.sk uzsākot pārbaudi par Parex bankas kredītportfeli, kurš izsniegts 2008. gadā”, un konstatējusi, ka „Parex bankā noguldījumu aizplūšana bijusi saistīta gan ar noguldītāju uzticības zudumu un bažām par bankas nespēju aizņemties naudas līdzekļus, gan arī pašu lielāko akcionāru rīcību, nepalielinot bankas kapitālu ievērojamā apmērā un izņemot savus naudas līdzekļus”.

Savukārt no Krūmanes vietnieka Jāņa Brazovska liecībām izriet, ka FKTK vadība, jau tuvojoties krīzei, gluži tāpat kā savulaik Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše Aleksandru Laventu vienkārši uzklausījusi Parex bankas saimniekus un, skaidri redzot situāciju, tomēr ļāvusies sevi nomierināt un iedvest sev veltīgas cerības.

Faktiski Brazovskis savās liecībās apliecinājis, ka, lai gan jau „2008. gada augustā bijis skaidrs, ka varētu būt problēmas ar aizņemšanos starptautiskajos finanšu tirgos un bijusi iespēja, ka starptautiskie aizdevēji nepārfinansēs sindicētos kredītus”, FKTK nekādus izlēmīgus pasākumus nav veikusi.

Tā vietā notikusi saruna ar Parex bankas vadītāju Valēriju Karginu un viceprezidentu Ēriku Brīvmani, kuras laikā „V.Kargins teicis, ka viņš apzinās, ka laiki būs grūtāki kā līdz šim, bet lielākie bankas akcionāri nedomā banku pamest, atbalstīs ar viņiem pieejamiem līdzekļiem – runa bijusi par 20 miljoniem latu V.Kargins solījis, ka viņi strādās ar noguldītājiem, piesaistīs noguldītāju buferi un līdz 2009.gada februārim viņi spēs uzkrāt likviditāti un norēķināties ar sindikātu”.

Lai gan bija skaidrs, ka Parex kredītu pārfinansēšanai būs nepieciešamas nesalīdzināmi lielākas summas par 20 miljoniem, FKTK vadībai tomēr pieticis ar šiem mutiskajiem apliecinājumiem, un tobrīd nekādi pasākumi nav tikuši veikti. „Tajā laikā netika runāts par noguldījumu aizplūšanu, jo tobrīd noguldījumi vēl būtiski neaizplūda,” par sarunu ar Parex vadību vēl piebildis Brazovskis.

Šīs FKTK vadības liecības faktiski apstiprinājušas secinājumus, kas izdarīti šā gada sākumā apgāda Atēna izdotajā grāmatā Parex krahs: nejēgas, nelgas un noziedznieki: „Finanšu un kapitāla tirgus komisijai vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt Parex bankas kapitālu, bet pēc ASV bankas Lehman Brothers bankrota 15. septembrī no tās rīcībā esošās plašās informācijas pirmajai dot trauksmes signālu par neizbēgamajām Parex bankas problēmām sakarā ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli. Taču tas netika izdarīts.”

Lai gan FKTK pēc Parex krīzes un pārņemšanas valsts īpašumā publiski apgalvoja, ka „Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību” un ka „FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju.”, taču, kā izriet arī no nule publiskotajām liecībām, komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā un trauksmi cēla tikai tad, kad Parex bankas problēmas tai kļuva acīmredzamas.

To apstiprina arī FKTK Parex bankas vadītājam Karginam 2008. gada 30. jūlijā adresētā vēstule, kurā, atsaucoties uz 2007. gada novembra-decembra un 2008. gada janvāra datu pārbaudi, lasāmi nomierinoši secinājumi: „Bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis, un institūcijas lietotās metodes risku pārvaldīšanai ir apmierinošas, lai gan atsevišķās jomās ir nepieciešami uzlabojumi. Institūcijas darbība tās vairākos pamatdarbības veidos ir stabila un risku pārvaldīšanas metodes ir pietiekamas – tās riskiem, darbības apmēriem un sarežģītībai atbilstošas. Kredītriska pārvaldīšanā, operacionālā riska pārvaldīšanā un darbības atbilstības kontrolē banka nepietiekami identificē, mēra un kontrolē tai piemītošos riskus.”

Tiesa, vēstules beigās bija arī daži brīdinoši vārdi par to, ka „paaugstinātu risku uzņemšanās un nepietiekama to kontrole var pasliktināt kopējo bankas stāvokli”, taču vēl oktobra sākumā Brazovskis TV apliecināja: „Mēs tagad skatāmies katru dienu visās bankās, un likviditātes rādītāji tiešām ir labi un apmierinoši, un viņi pārsniedz tālu likumā pieprasītos 30 procentus”.

Turklāt vēl 23. septembrī FKTK premjeram un finanšu ministram rakstiski sniedza šādu prognozi par pasaules finanšu un kapitāla tirgu notikumu iespējamo ietekmi uz pašmāju banku sistēmas stabilitāti: Latvijas kredītiestāžu kapitāla „buferis” ir 772 miljoni latu, bet, „ja pieņem, ka no kredītiem ar atmaksas kavējumu virs 90 dienām tiks zaudēta puse (144 miljoni latu) un arī no ieguldījumiem ASV, Lielbritānijā un Krievijā emitētos vērtspapīros tiks zaudēta puse (215 miljoni latu), tad banku kopējā kapitāla pietiekamība pārsniegs minimālo kapitāla prasību par 460 miljoniem latu jeb 39%”.

Savukārt par sindicētajiem kredītiem premjers un finanšu ministrs tika informēti: „Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7%. Visas bankas ievēro noteikto likviditātes minimumu 30%. Pieņemot, ka pasaules finanšu tirgos būs aizvien grūtāk aizņemties, tiek pieņemts, ka banku saņemtie sindicētie kredīti netiks refinansēti, t. i., tie 100% būs jāatmaksā - 2008. gadā kopsummā 69 miljoni latu, bet 2009. gadā - 862 miljoni latu. Šādā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem pārējiem faktoriem, banku sistēmas likviditāte 2008. gada beigās būs 50%, bet 2009. gada beigās - 41%.”

Tātad faktiski FKTK laikus neveica nekādus gaidāmajām problēmām adekvātus pasākumus, bet tā vietā maigi runājās ar baņķieriem un nepamatoti iedrošināja arī valdību. Tomēr, kā jau informēts, prokuratūra nekādu FKTK amatpersonu bezdarbību saistībā ar Parex krahu un pārņemšanu nav saskatījusi, atzinumā par kriminālprocesa izbeigšanu vēl arī norādot, ka pagaidām valsts saistībā ar Parex pārņemšanu nekādus finansiālus zaudējumus nav cietusi.

Novērtē šo rakstu: