Lielā slepenībā prokuratūrai nodots „Liepājas metalurga” valsts galvojuma kriminālprocess
Lato Lapsa02.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lielā slepenībā Valsts policija prokuratūrai kriminālvajāšanas sākšanai nodevusi kriminālprocesu saistībā ar bēdīgi slaveno valsts galvojumu nu jau bankrotējušajai AS Liepājas metalurgs.
Droši ir zināms tikai tas, ka kriminālprocess ir bijis sākts pēc Latvijā reti izmantotā Krimināllikuma 319. panta „Valsts amatpersonas bezdarbība” un konkrēti tā trešās daļas, kas par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, ja ar to izraisītas smagas sekas, paredz pat brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu.
Nekādu citu informāciju Valsts policija nesniedz, aizbildinoties ar to, ka nu jau visi jautājumi esot jāuzdod uzraugošajai iestādei – prokuratūrai. Taču, neraugoties uz to, ka lieta tai nosūtīta jau pirms gandrīz trīsarpus mēnešiem – 19. jūnijā, Ģenerālprokuratūra nekādas ziņas par procesa virzību pagaidām sniegt nevēlas.
No neoficiāliem avotiem zināms, ka šī kriminālprocesa ietvaros statuss ir noteikts bijušajam Ministru prezidentam un finanšu ministram Eināram Repšem, kura paraksts atrodams zem bēdīgi slavenā galvojuma. Tāpat šie avoti liecina, ka vairākās privātās sarunās E. Repše pieminējis viņam šī procesa ietvaros noteiktu drošības līdzekli.
Taču nekādus komentārus E. Repše vismaz pagaidām sniegt nevēlas. Uz jautājumu, vai viņš šai sakarā izjūt kādas bažas, ekspremjers telefona īsziņā atbildēja: „Ja man no kaut kā ir bail, tad tikai no tendenciozas informācijas pasniegšanas, ne no patiesības, kas tik un tā tiks noskaidrota.”
Notikumi ap bēdīgi slaveno valsts galvojumu formāli sākās pirms gandrīz desmit gadiem – 2008. gada 14. novembrī, kad Saeima, lemjot par nākamā gada valsts budžeta projektu, atbalstīja valsts galvojumu 112 miljonu latu apmērā AS Liepājas metalurgs modernizācijas plāniem.
Taču šis atbalsts nozīmēja tikai iespēju uzņēmumam ļoti censties, lai galvojumu saņemtu, bet ne valstij, ne finanšu ministram vai vēl kādam neuzlika pienākumu galvojumu noteikti izsniegt. Tieši otrādi – toreizējam finanšu ministram E. Repšem 2009. gada laikā bija atbildīgi jāizvērtē, vai galvojumu tiešām izsniegt, un tad jāpieņem galīgais lēmums.
Lai gan pēcāk E. Repše mēģināja skaidrot, ka viņam galvojums obligāti bijis jāparaksta, patiesībā tā bija tikai un vienīgi finanšu ministra izšķiršanās un atbildība. E. Repše arī izšķīrās un, kā to pēcāk fiksēja Valsts kontrole, "2009. gada 30. decembrī lēma atbalstīt galvojuma sniegšanu par kopējo summu EUR 85 597 300 jeb Ls 60 158 125 pēc Latvijas Bankas kursa līguma parakstīšanas dienā un parakstīja Valsts kases sagatavotos līguma projektus, neņemot vērā, ka kredītiestāde netika izvēlēta konkursa kārtībā, kā to nosaka normatīvais akts".
Tiesa, ikvienam interesentam, kurš būtu kaut ieskatījies tobrīd jau vairākus mēnešus publiski pieejamajā Liepājas metalurga 2008. gada pārskatā, jau tobrīd bija pietiekami skaidrs priekšstats - te ir uzņēmums, kurš acīmredzami iet uz leju, un par savas naudas ielikšanu tādā būtu krietni jāpadomā.
Taču E. Repše, pēc visa spriežot, to neizdarīja un galvojumu parakstīja drudžainā steigā - vienas vienīgas dienas laikā viņš saņēma apjomīgo Valsts kases atzinumu, to it kā izlasīja, izvērtēja, rezultātā mainīja savu līdzšinējo negatīvo nostāju Liepājas metalurga galvojuma lietā un tai pašā 2009. gada 30. decembrī parakstīja uzņēmuma tik kāroto dokumentu.
Tas notika pašā pēdējā brīdī - vēl tikai viena diena, un valsts galvojums Liepājas metalurgam un tā saimniekiem, visticamākais, nekad netiktu. Bet, pateicoties personiski E. Repšem, tomēr tika un, kā šopavasar ziņoja mediji, visticamākais, ir gandrīz pilnībā zaudēts.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
