Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs pirmās krīzes laikā valdība vēl cītīgi solīja uzņēmuma glābšanu, tā darbības atjaunošanu un darbavietu saglabāšanu, pašlaik par ko tādu vairs faktiski netiek runāts, - nu valdība tikpat enerģiski sola valsts ieguldījumu atgūšanu. Pietiek turpina publikāciju ciklu, lai parādītu – kuri tieši bija tie cilvēki, kuru dēļ uzņēmums un Latvijas valsts ir nonākuši pašreizējā traģiskajā situācijā, un kādas ir bijušas viņu krāpšanas metodes.

Spriežot pēc visu valstiski augsti atbildīgo personu - premjera Valda Dombrovska, finanšu ministra Andra Vilka, ekonomikas ministra Daniela Pavļuta, Valsts kases pārvaldnieka Kaspara Āboliņa un visu pārējo - publiskajiem paziņojumiem un reakcijas, 2013. gada 22. janvārī viņi piedzīvo zibeni un pērkonu no pilnīgi skaidrām debesīm.

Visi nolaidīgie valstiskie uzraudzītāji līdz pat šim mirklim acīmredzami ir dzīvojuši svētā pārliecībā, ka viņu "kontrolētajam" Liepājas metalurgam klājas ja ne spīdoši, tad vismaz tīri tā nekas, un tad pēkšņi...

Jā, un tad pēkšņi Liepājas metalurga valdes priekšsēdētājs Valērijs Terentjevs ar vārdiem "saprotam, ka tas ir nesmuks gājiens, bet mums nav citas izvēles" 22. janvārī publiski paziņo, ka uzņēmuma valde pagājušajā nedēļā nolēmusi uz laiku pārtraukt maksāt Latvenergo obligātā iepirkuma komponenti (saīsinājumā zināmu kā OIK), kas darbojas kā atbalsta mehānisms elektrības ražotājiem - gada laikā samaksājamo deviņu miljonu latu Liepājas metalurgam neesot.

Paziņojuma vieta, forma un laiks ir izraudzīti vairāk nekā jokaini. Līdz tam katru reizi, kad nepieciešams iegūt kādu labumu no Latvijas valsts, Liepājas metalurga saimnieki rīkojas pēc apmēram vienādas metodes - nevis kaut kur laužas pa parādes durvīm ar skaļiem saucieniem, bet noalgo gudrus padomdevējus un konsultantus, pa aizkulisēm saorganizē atbalstītājus un tad jau, balstoties uz tiem, palūdz kaut ko valstiski svarīgu.

Šoreiz - nekā tamlīdzīga. Paziņojumam ir izvēlēta Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde, neviens iepriekš ne par ko nav brīdināts, uz jaunumu izziņošanu uzņēmuma saimnieki atsūta jau pieminēto Valēriju Terentjevu un uzņēmuma galveno finansisti, savu uzticības personu Benitu Imbovicu, bet par lēmumu vairs nemaksāt OIK nav ticis painformēts pat Latvenergo, kuram šī tāpat ir pirmā dzirdēšana par Liepājas metalurga nodomiem.

Kas zīmīgi, neviens no Saeimas komisijas deputātiem šo sēdi gadu vēlāk lāga neatceras - ne Ingmārs Līdaka, ne Jānis Dūklavs, ne Dzintars Zaķis, ne Romāns Naudiņš. Pēdējais no viņiem pat godīgi atzīst - esot tik daudz komisiju, ka nevarot to visu atcerēties.

Un arī toreizējais komisijas vadītājs Vjačeslavs Dombrovskis nav neko atminīgāks: "Cik atceros, tā bija sēde par OIK. Bija ieradušies vairāki uzņēmumi. Ja uzņēmumi izrāda vēlmi nākt uz Tautsaimniecības komisiju, tad, ja nav īpaša iemesla atteikt, parasti uzaicinām. Es vairs neatceros, kas tur bija ieradies, tur bija vairāki uzņēmumi, arī Liepājas metalurgs, bet tā bija liela sēde tieši par OIK."

Pie iemesliem, kuru dēļ uzņēmums šoreiz izvēlas šādu stratēģiju, vēl atgriezīsimies, taču viens ir skaidrs - Liepājas metalurgs visiem klātesošajiem skaidri un saprotami paziņo, ka tam trūkst naudas. Lielas naudas. Savukārt pirmā valstisko uzraugu un pārraugu reakcija viennozīmīgi liecina, ka neko tādu viņi nav pat nojautuši.

"Latvijas lielākā ražotāja paziņojums ir ļoti nopietns signāls" un "trauksme, ko ceļam par subsidētās enerģijas izmaksu pieaugumu, nav nekāds joks. Riski ir un būs taustāmi un reāli" - tas ir viss, ko pēc sēdes sociālajā tīklā Twitter spēj izdvest ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Finanšu ministrs Andris Vilks, kura tiešā politiskā atbildībā ir uzraudzība saistībā ar Liepājas metalurgam izsniegto valsts galvojumu, un Ministru prezidents Valdis Dombrovskis vienkārši klusē.

Premjers, kurš ir devies uz Davosas ekonomikas forumu Šveicē, spēj pateikt tik daudz, ka esot izdevis rezolūciju, uzdodot ekonomikas un finanšu ministriem, kā arī Valsts kasei "detalizēti iepazīties ar situāciju uzņēmumā un izstrādāt priekšlikumus situācijas risināšanai", - pēc tam jau sanāksmē tikšot "spriests par tālāko rīcību saistībā ar radušos situāciju". Par paniku, kāda iestājusies valdībā, uzskatāmi liecina fakts, ka šī rezolūcija nekavējoties tiek klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija un atslepenota tikai gadu vēlāk.

"No plaukta nokritušie" ministri kopā ar Valsts kasi beidzot ķeras pie tā, par ko viņiem vajadzētu būt bijušiem lietas kursā nepārtraukti un jau sen. Savukārt Liepājas metalurgs tikai 28. janvārī beidzot uzraksta oficiālu vēstuli ar daudznozīmīgu nosaukumu "Par atbalstu", kas adresēta ne tikai premjeram, bet arī Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai.

Kas šajā dokumentā, kam uzskatāmības labad pievienotas arī pāris tabulas un grafiki, īsti pateikts? No pirmā acu uzmetiena uzņēmuma saimnieki saka - ai, ai, elektroenerģijas cena ir par augstu, un runa ir par nedaudz vairāk nekā deviņiem miljoniem latu. Summa, protams, liela - bet nekas īpaši briesmīgs no valstiskā viedokļa.

Taču, ielasoties rūpīgāk, rodas jau cits priekšstats - ka patiesībā Liepājas metalurga saimnieki signalizē par nesalīdzināmi iespaidīgākām saimnieciskajām problēmām, kuru risināšanai nepieciešams gan slēgt metāllūžņu eksportu visas valsts mērogā, gan kompensēt iepriekšējo elektroenerģijas sadārdzinājumu.

Turklāt, kas dīvaini - Metalurga saimnieki no valsts galvojuma saņemšanas laikiem labi zina, kāds "sagatavošanas" un "ieeļļošanas" darbs ir veicams un kādi konsultanti piesaistāmi, lai reāli kaut ko izdabūtu no Latvijas valsts un tās vadītājiem, taču šoreiz vienkārši sper visu ārā pa tiešo.

Ja "valstiskie uzraugi" būtu veikuši kaut jel kādu reālu uzņēmuma saimnieciskās situācijas kontroli, jau šajā atklāsmju brīdī būtu skaidrs patiesais problēmu apmērs. Taču Andris Vilks un Kaspars Āboliņš tikai plāta rokas, un Valda Dombrovska krīžu risināšanas stils ir jau ierastais - vajag padomāt, vajag apspriesties, vajag noorganizēt kādas darba grupas, un tad jau redzēs.

Tā nu Andris Vilks, Daniels Pavļuts un Valsts kase "sāk iepazīties ar situāciju", un ekonomikas ministrs pat nedomā sarkt, publiski paziņojot, ka vispār tā kā derētu noskaidrot, kāds ir uzņēmuma "veselības stāvoklis". Paiet divas nedēļas kopš uzņēmuma paziņojuma, un premjers Valdis Dombrovskis joprojām ir spējīgs pateikt tikai to, ka "no pirmā acu uzmetiena ir redzams, ka uzņēmumā ir kaut kādas īstermiņa likviditātes grūtības".

Savukārt tukšmuldēšanas standartu uzstāda ekonomikas ministrs - lūk, ilustrācija: "Radās tāds iespaids, ka esam tikuši uz priekšu, jo mēs izklāstījām tos lēmumus, ko valdība būtu gatava pieņemt, bet kuru priekšnoteikums ir pilnīga informācija par uzņēmuma finanšu stāvokli un perspektīvām, līdz ar to uzņēmuma vadībai tika nodots valdības lūgums sadarbībā ar Valsts kasi visīsākajā laikā veikt padziļinātu pārbaudi par uzņēmuma finansēm un saimniecisko darbību."

Jau šajā brīdī - divas nedēļas pēc Valērija Terentjeva "nesmukā gājiena" Saeimā - portālā Delfi tiek publicēts rakstiņš ar virsrakstu „Liepājas metalurgs jau tagad ir otrs Parex”, kurā pietiekami skarbi tiek prognozēta tālākā notikumu attīstība:

"Kad Valda Dombrovska valdība runā par to, kā nekādā gadījumā netikšot pieļauts, lai no Liepājas metalurga sanāktu otrs Parex, tie ir meli un muļķu meklēšana. Patiesībā tas jau tagad ir otrs (ja precīzāk, vismaz ceturtais) Parex – un vienīgais jautājums ir tikai tas, cik tieši nodokļu maksātājiem izmaksās šis Valda Dombrovska valdības un konkrētu tās ministru nolaidības, tuvredzības un vienkārši muļķības rezultāts.

Kad valdība precīzi vienam un tam pašam grābeklim uzkāpj nevis pirmo, bet nez kuro reizi, patiesībā ir ļoti vienkārši uzskaitīt šī sāpīgā, bet prātu, kā redzams, nevairojošā instrumenta sastāvdaļas. Secinājums – vienīgais, kas Liepājas metalurga lietu atšķir no Parex nejēdzības, ir notikumu secība un summas: labā ziņa ir tā, ka, lai kā mūsu valstsvīri censtos, līdz miljardam šoreiz neaizvilks. Bet visādi citādi – nu, ko, paskaitīsim paši.

Īstā Parex gadījumā secība tātad bija šāda: vispirms valdība (Latvijas Banka, Finanšu un kapitāla tirgus komisija) kopā ar pašiem bankas saimniekiem, kas bija pārrijušies un primitīvas lielummānijas apstulbināti, nogulēja nepatikšanu nobriešanu: vieni uzraugi un lēmēji bija saimnieku piebaroti, citi – stulbi, nolaidīgi un neizlēmīgi, bet rezultāts – viens un tas pats.

Beidzot pamanījuši, ka nu ir ziepes, šie paši uzraugi un lēmēji dārgo laiku nejēdzīgi tērēja, veicot visdažādākās analīzes, organizējot auditus, novērtējot situāciju – ar vārdu sakot, brīdī, kad sū... jau bija klāt un sāka smelties visur, kur vien varēja, beidzot sāka darīt to, ar ko tiem bija jānodarbojas jau sen iepriekš. To, par ko viņi no valsts saņēma savas izcilās algas.

Vēl pēc tam, kad minētie sū... jau visās šķirbās un atverēs bija sasmēlušies, šie paši uzraugi un lēmēji, paļaujoties tādiem vai citādiem bankas saimnieku motivācijas paņēmieniem, sirdsšķīsti acis plikšķinot un plakšķinot, paziņoja - lētāk un izdevīgāk būšot faktiski bankrotējušo kredītiestādi pārņemt valsts īpašumā un tās „caurumus” aizbāzt ar valsts (tātad mūsu visu) naudu, kuru, protams, mēs kaut kad noteikti atgūšot.

Paziņoja – un lika valstij šajā privātuzņēmumā iebāzties vēl dziļāk un dziļāk, rezultātā izglābjot bankas pārrijušos saimniekus no nepatīkamām sarunām ar nopietnākiem kreditoriem, kas, visticamākais, būtu beigušās, Kargina un Krasovicka kungiem ar visām famīlijām pasaulē dodoties nevis maibahā, bet humānisma vārdā atstātos pēdējos tā sauktajos trusi semeinije.

Ar ko tad atšķiras Liepājas metalurga gadījums? Kā jau minēts – tikai ar summām un notikumu secību, proti, Latvijas valsts šajā uzņēmumā ar savu 60 miljonu latu galvojumu iebāzās jau tad, kad uzņēmumam dimbaks vēl nemaz nebija iestājies un pat tālumā vēl tā īsti nevīdēja. Toties visādi citādi – viss tas pats.

Pārrijušies, jebkuru mēra sajūtu zaudējuši uzņēmuma saimnieki? Jā, protams – ko vērta ir kaut viena sīka epizode: 2008. gadā, kad Latvijā jau pilnā sparā sāk plosīties krīze, viņiem vēl savajagas uz uzņēmuma rēķina iegādāties vismaz 70 tūkstošus eiro vērtu BMW X6. Un, lai gan, kad mediji to 2009. gada sākumā pamana, uzņēmuma vadība melo, ka mašīna esot iekonservēta un teju, teju tikšot pārdota, patiesībā Liepājas metalurga saimnieki to izmanto vēl šobaltdien.

Pārrijušies un mēra sajūtu nezinoši, lai neteiktu, ka vienkārši nekaunīgi viņi ir vēl līdz šai baltai dienai, - kā citādāk nosaukt faktu, ka vienudien uzņēmuma faktiskais saimnieks Sergejs Zaharjins dodas uz valdības māju, lai lūgtos pēc finanšu palīdzības, bet jau dažas dienas pēcāk Liepājas Latviešu biedrības nams ir nonomāts, lai kārtīgā rautā uzņemtu Zaharjina kunga sešdesmit gadu jubilejas viesu simtus ar Liepājas mēru, vēja sakārtošanas speciālistu Uldi Sesku priekšgalā.

Saimnieku piebaroti vai vienkārši stulbi un nolaidīgi valstiskie uzraugi un lēmēji? Jā, arī ar tiem viss kārtībā. Kā citādi skaidrot to, ka uzņēmuma „akcionārs – opozicionārs” Kirovs Lipmans, kā tagad izrādās, trauksmainas vēstules par Liepājas metalurga stāvokli un problēmām sūtījis gan pirms pusotra gada, gan tikai pirms dažiem mēnešiem, taču tās palikušas „nepamanītas” gan premjera un finanšu ministra kabinetā, gan Saeimas frakcijās?

Protams, nav nekādu ilūziju par Lipmana kunga motīviem. Taču nav apstrīdams – šajās vēstulēs, kuras nu beidzot ieraudzījušas dienas gaismu, jau sen ir tikuši minēti visi tie brēcošie fakti un uzņēmuma problēmas, kas nu valstiskajiem uzraugiem un visai valdībai, kā izrādās, radījuši neviltotu izbrīnu. Tikai – tad tie kaut kā nav pamanīti. Tieši kā savulaik Parex gadījumā.

Kā izpaužas šī uzraugu un lēmēju galējā nolaidība un nospļaušanās par jebkādām valsts interesēm? Re, piemēram, oficiālais skaidrojums no Daniela Pavļuta vadītās Ekonomikas ministrijas: „Ņemot vērā, ka vēstule tika nosūtīta arī par AS „Liepājas metalurgs” valsts galvojumu atbildīgajai Finanšu ministrijai, atbilstoši savai kompetencei Ekonomikas ministrija sagatavoja atbildi, ko nosūtīja arī sākotnējā iesnieguma autoram - K. Lipmanam, informējot par viņa kā AS „Liepājas metalurgs” akcionāra un padomes locekļa tiesībām iebilst pret valdes un padomes īstenoto sabiedrības pārvaldi, kā arī iespējām ierosināt dažādu lēmumu pieņemšanu.”

Tātad: ekonomikas ministram Pavļutam „uz paplātes” tika nolikta vesela čupa faktu – cits par citu biedējošāku. Īstermiņa saistības pārsniegušas apgrozāmos līdzekļus, kas ir viena no jebkuras komercsabiedrības maksātnespējas pazīmēm; nez kur pazudusi prāva daļa saņemtā milzu kredīta – vismaz pie investīcijām tā nav atrodama; uzņēmuma parādi ar katru atskaiti pieauguši, sasniedzot 162 miljonus latu; uzņēmumu revidē kompānija, kuras vadītājs ir uzņēmuma padomes loceklis – un tā tālāk, un tā tālāk.

Un ko uz to visu Pavļuta kungs? Nez kāpēc šķiet – ja šim te kungam priekšā būtu nolikti šādi fakti par kādu radinieku, kam aizdoti tūkstoš lati no paša kabatas, viņš nemierīgi sarosītos. Bet nav jau runa par radinieku, - runa ir par sū... valsti, Pavļuta kungs vai kāds viņa vārdā mierīgi atrakstās un atslābst – ies nu satraukties par niekiem, turklāt, ja kas, par galvojumu tak atbild kāds cits, es – tikai par ekonomiku...

Un ko gan „īstais atbildīgais” Andris Vilks, kuru starptautiskais biznesa un finanšu izdevums The Banker, lūk, nule atzinis par 2012.gada labāko finanšu ministru Eiropas reģionā? (Jā, jā, tas pats respektablais un prestižais izdevums, kurš Latvijas gada bankas goda nosaukumu veselas četras reizes piešķīra tieši „Parex bankai”.) Atkal viss burts burtā kā Parex krīzes nogulēšanas laikā – it kā esot veikta regulāra „finansiālā stāvokļa analīze un uzraudzība”, taču nez kāpēc tagad, lūk, bezgala izbrīnītajai valdībai ar steigu jālemj par audita veikšanu uzņēmumā...

Nē, nevis „nez kāpēc”, bet pavisam skaidru iemeslu dēļ. Tāpēc, ka Vilka kungam par valsts naudu un valsts interesēm ir bijis pietiekami nospļauties, lai no Liepājas metalurga pieprasītu gandrīz tikai un vienīgi tādu informāciju, kas bez grūtībām pieejama katram interesentam „no ielas”, - un arī tā pati ar veiklu rokas vēzienu aizslaucīta tālāk no acīm kopā ar visādu tur Lipmanu vēstulēm.

Kas gan par to varētu liecināt vēl skaidrāk kā Vilka kunga nespēja nosaukt kaut dažas ministrijas amatpersonas, kuras, lūk, būtu veikušas šo „regulāro analīzi un uzraudzību”, vai fakts, ka Finanšu ministrijas „analītiķi” nav jaudājuši pat salikt kopā pāris gada pārskatus un pamanīt, ka oficiālais valdes locekļa atalgojums milzīgajā uzņēmumā ir... vidēji 276 lati pirms nodokļu nomaksas.

Kas būs tālāk? Prognozēšana šai valstī, kā zināms, ir diezgan nepateicīga nodarbošanās, taču uzdrīkstēšos (protams, ar klusu cerību, ka notiks brīnums un nekas no prognozētā nepiepildīsies).

Zaharjina kungs ar kompāniju neapšaubāmi ir sprukās – faktiski viņa vienīgā cerība ir labākajās Kargina un Krasovicka tradīcijās likt Latvijas valstij un tās viedajiem lēmējiem iebāzties savā uzņēmumā vēl pamatīgāk un tādā vai citādā veidā sagāzt tur vēl vairāk nodokļu maksātāju naudas.

Un to viņš ļoti labi saprot, ka neviens cits viņu neglābs – tikai Latvijas valsts, no kuras galu galā jau ir izdevies izspiest gan Einara Repšes parakstīto galvojumu, gan elektropievades līnijas, gan citus, mazāknozīmīgus sīkumus. Ja neizdosies „sakārtot” to, nāksies doties tālēs ar nastiņu pār plecu un jau pieminētajās pēdējās bikšelēs. Tātad – ir „jāsakārto”.

Ko šajā situācijā darīs Latvijas valsts? Atbildēšu ar pretjautājumu – kāpēc lai tā šoreiz rīkotos citādi nekā iepriekšējās reizēs? Tās, vai būtu runa par Parex, Krājbanku vai airBaltic galu galā visas kā viena pierāda – Latvijā netiek sodīta ne amatpersonu nolaidība, ne stulbums, ne neizdarība.

Tās visas pierāda, ka mūsu valstī amatpersonu izdzīvošanas stratēģija pašu savārītu sū... situācijā ir viena – imitēt nopietnu pārdomu, izvērtēšanas un analīzes, cik vien ilgi iespējams, un, kad pa to laiku sū... ir sakrājušies desmitkārt vairāk, pieņemt „principiālo lēmumu” ar pamatojumu, ka attiecīgajā situācijā tas ir labākais no iespējamiem risinājumiem. Rezultātā neviens nav vainīgs, bet rēķinu nomaksā nodokļu maksātājs.

Tā tas, visticamākais, būs arī šoreiz. Maskējot līdzšinējo bezdarbību un pēc būtības noziedzīgo nolaidību, Dombrovska valdība rūpīgi meklēs auditētāju, tad notiks audits, tad audita izvērtēšana, pārvērtēšana un atkārtota izvērtēšana, tad ekspertu statusā tiks piesaistīts kārtējais pusparazītiskais prudentijveidīgais valsts naudas sūklis, bet tikmēr uzņēmums – ja akurāt nenotiks brīnums – palēnām agonēs, līdz pienāks brīdis, kad iestāsies pilnīga skaidrība – ja valsts steidzami neiedod Liepājas metalurgam to, to un vēl to, krāsnis izdzisīs.

Šajā brīdī valdība tad nu arī paziņos, ka aprēķini rāda – šāda te augstākā mērā „sistēmiska uzņēmuma” apstāšanās radīs lielākus zaudējumus nekā „tā, tā un vēl tā” piešķiršana, attiecīgi „tas, tas un vēl tas” tiks piešķirts, uzņēmums (un tā saimnieki) vismaz uz laiku būs paglābts, savukārt valdība varēs ķerties pie diviem darbiem, kas tai tradicionāli padodas vissliktāk, - tiesāšanās ar uzņēmuma īpašniekiem, Eiropas Komisiju vai vēl kādu (jo kaut kas juridiskajā procesā noteikti būs salaists dēlī) un pircēja meklēšanas – kam, protams, būs vajadzīgs atkal jauns, dārgs konsultants un...

... bet ko es te tik gari - jūs taču to visu jau esat pieredzējuši ne reizi vien un paši labi zināt, kā tas notiks."

Un patiešām tā arī sāk notikt, kā ticis prognozēts, - ļoti lēni, ļoti neizlēmīgi, ļoti nepārdomāti un ļoti, ļoti, ļoti gļēvi. Vispirms jau, lai pasūtītu un saņemtu auditoru ziņojumu par uzņēmuma stāvokli, "visīsākais laiks" realitātē pārvēršas par pusotru mēnesi, kuru laikā Valda Dombrovska valdība lietas labā nedara faktiski neko - jo neko taču nevarot darīt bez apjēgas, kas notiek uzņēmumā.

Savukārt 15. martā nekavējoties no sabiedrības acīm noslēptie (tiesa - neveiksmīgi) audita rezultāti jebkuram kaut jel ko ekonomikā sajēdzošam cilvēkam skaidri pasaka vienu - Liepājas metalurgs reāli ir maksātnespējīgs, un tāds tas pamazām kļuvis nevis pāris mēnešu laikā, bet jau daudz senāk.

"2012. gada 31. decembrī Koncerna mātes uzņēmuma AS Liepājas metalurgs īstermiņa saistības pārsniedz apgrozāmos līdzekļus par 48 195 tūkst. latu, ir kavēti maksājumi vairākiem kreditoriem, aizņēmumu līgumos noteiktie finanšu nosacījumi ir pārkāpti, kā arī Koncerns ir cietis nozīmīgus zaudējumus arī pēc pārskata gada beigām 2012. gadā un 2013. gada pirmajos mēnešos," paziņo Ernst & Young Baltic revidenti.

Ziņojums dod pilnīgu skaidrību gan par uzņēmuma saimnieku "kompetenci" un gatavību risināt krīzi, gan par reālo "finanšu caurumu": "Koncerna vadība šobrīd nav detalizēti izvērtējusi darbības turpināšanas iespējas, kā arī nav izstrādājusi detalizētu plānu pašreizējo finansiālo grūtību pārvarēšanai. Līdz ar to šobrīd pastāv būtiskas neskaidrības, kas var radīt nopietnas šaubas par Koncerna spēju turpināt savu darbību arī nākotnē. (..) Kopsavilkums - prognozētais naudas līdzekļu trūkums 2013. gada beigās aptuveni - LVL 96,1 milj."

Papildus tam auditoru atzinumā - kādu jebkurš normāls saimnieks, kurš tiešām rūpējas par savu naudu, būtu pieprasījis sagatavot pirms valsts galvojuma sniegšanas vai vismaz "uzraudzības" gadu laikā, - ir vēl virkne būtisku secinājumu par Liepājas metalurga stāvokli, biznesa modeli un iespējamiem krīzes risinājumiem, cik nu tādi vispār iespējami.

Vispirms - šis un tas par nolaidīgajiem noziedzniekiem valsts maizē, kas pirms galvojuma izsniegšanas nav fiksējuši ļoti būtiskas lietas.

"Uzņēmumā nekad nav veikta pamatlīdzekļu iespējamās vērtības samazināšanas pārbaude. Ņemot vērā esošo un plānoto finanšu situāciju Uzņēmumā un nozarē kopumā, pastāv bažas, ka daļa no pārvērtēšanas rezerves ir jānoraksta, kā arī jauno iekārtu atgūstamā vērtība varētu būt zemāka kā to uzskaites vērtība." Viss skaidrs, vai ne?

"Uzņēmuma finansēšanas struktūra nebija sabalansēta (modernizācijas projekta ietvaros iegādāto aktīvu paredzētais kalpošanas laiks pārsniedz piesaistītā UniCredit kredīta termiņu). Modernizācijas projektam nepieciešamais apgrozāmais kapitāls bija nepareizi noprognozēts un nebija nodrošināts." Droši vien tāpat jautājumu nav?

Tad vēl - par uzņēmuma biznesa modeli, ja tā to var nosaukt. "Uzņēmuma vadība paļaujas uz īstermiņa budžetiem, kas sagatavoti nākamajam mēnesim. Likviditāte tiek plānota nākamajam mēnesim. Likviditāte ilgākam periodam netiek plānota. Gada beigās faktiskie darbības rezultāti netiek salīdzināti ar budžetu." Bez komentāriem.

"Saskaņā ar konsultantu Atkins ziņojumu Liepājas metalurgs Melt Shop Modernisation Project Review. Final Report, January 2009 (izsniegts 2009. gada 19. janvārī) ražošanas personāla skaitam modernizācijas projekta ietvaros bija jāsamazinās par 265 darbiniekiem. Uzņēmums pabeidza modernizāciju 2011. gada vidū. Faktiski no 2011. gada ražošanas darbinieku skaits ir pieaudzis." Arī viss skaidrs.

"Esošais uzņēmuma biznesa modelis paredz, ka metāllūžņi lielākoties tiek iepirkti ārpus Baltijas un gatavā produkcija pārsvarā tiek eksportēta uz Alžīriju, jo Eiropā pieprasījuma tendences ir negatīvas. Uzņēmums uzņemas transportēšanas izmaksas, eksportējot savu produkciju uz Alžīriju un citām valstīm. Tas vēl jo vairāk samazina uzņēmuma rentabilitāti." Tāpat skaidrs.

Tad vēl - daži iznīcinoši teikumi par "piebaroto" un nez kur pa kaktiem sameklēto "ekspertu" vērtējumiem pirms valsts galvojuma izsniegšanas: "Faktiskais elektroenerģijas tarifs ir par ~30% lielāks nekā 2012. gadā prognozētais. Lielākā daļa no novirzes izskaidrojama ar OIK komponenti. Kopumā elektroenerģijas tarifa un elektroenerģijas patēriņa faktiskas novirzes no prognozēm atstāj LVL 5,4 milj. negatīvu iespaidu uz 2012. gada EBITDA. Atkins biznesa plāna nebija korekti prognozēta OIK, un arī BDO ziņojums neiekļāva risku analīzi par elektroenerģijas tarifa pieaugumu."

Visbeidzot valstij tiek arī norādīts, ko patiesībā varētu būt vērta pret tās galvojumu saņemtā ķīla (kurā, kā atceraties, pateicoties Einaram Repšem, nebija iekļautas ne uzņēmuma saimnieku akcijas, ne viņu personiskie īpašumi utt.): "Mums ir pamatotas bažas, ka ķīlas vērtība, kas aprēķināta saskaņā ar izmaksu aizvietošanas metodi, ir lielāka par reāli atgūstamo ķīlas vērtību."

Kas no tā visa izriet? "Vadības prognozētais naudas līdzekļu trūkums, pamatojoties uz apstiprinātā budžeta pieņēmumiem 2013. gada beigās ir LVL 25,6 milj. Mūsuprāt, minētie pieņēmumi ir pārāk optimistiski," Valda Dombrovska valdībai ziņo auditori. Pat izpildot visus uzņēmuma prasītos valsts atbalsta pasākumus (ieskaitot pat metāllūžņu eksporta aizliegumu), finanšu "caurumu" izdotos samazināt tikai par 39 miljoniem latu, - bet vēl nepilnu 60 miljonu vienalga pietrūktu...

Papildus tam jau šajā brīdī valdībai skaidri tiek norādīts uz uzņēmuma nedaudz mistisko ārvalstu kreditoru, maigi izsakoties, īpatnējām prasībām: "Stemcor ir gatavs nodrošināt ikmēneša apgrozāmo kapitālu LVL 21,1 milj. (EUR 30 milj.) apmērā pēc tirgus cenām, lai uzlabotu uzņēmuma neto apgrozāmā kapitāla apjomu.

Stemcor izvirzījis virkni nosacījumu, kas ietver valsts atbalstu Uzņēmumam OIK jautājumā, metāllūžņu eksporta aizliegumu uz trešajām valstīm, kā arī krimināllietas izbeigšanu pret uzņēmuma amatpersonām, kas jāizdara līdz 2013. gada 30. aprīlim. Ja šīs prasības netiks izpildītas, Stemcor var vienpusēji atkāpties no sava piedāvājuma."

Un arī visiem potenciālajiem investoriem viena prasība esot kopēja: "Šobrīd uzņēmuma vadība veic pārrunas ar potenciālajiem investoriem. Viens no potenciālajiem investoriem ir Stemcor. Pārējos iespējamos investorus uzņēmuma vadība šobrīd atteikusies nosaukt (viens no investoriem ir no Ķīnas). Ieguldījuma apmērs kapitālā par kuru tiek diskutēts ir LVL 35 milj. (EUR 50 milj.). Saskaņā ar vadības teikto visi iespējamie investori pieprasa, lai tiktu izbeigta krimināllieta pret uzņēmuma amatpersonām, pirms tiks lemts par ieguldījumu uzņēmuma kapitālā..."

Un tātad - ir 2013. gada 15. marts. Gandrīz divus mēnešus pēc Liepājas metalurga saimnieku atzīšanās vismaz daļējā maksātnespējā Valdis Dombrovskis, Andris Vilks, Daniels Pavļuts un Valsts kase beidzot ir uzzinājuši to, kas viņiem bija jāzina jau sen iepriekš.

Ja pavisam īsi - pirmkārt, uzņēmums jau reāli ir maksātnespējīgs, otrkārt, ja nepaļauties uz fejām un citiem brīnumrisinājumiem, līdz gada beigām tam vajadzīgi gandrīz simt miljoni latu, treškārt, kredītdevēju noteikumi sen pārkāpti, ceturtkārt - kas jau gadu ir zināms publiski -, tā trīs lielākie akcionāri asi konfliktē par lielas akciju paketes piederību un nekas neliecina, ka kaut kas viņu attiecībās varētu mainīties.

Vienlaikus tikpat labi ir zināms, ka Liepājas metalurgs ir ne tikai Liepājas, bet arī visas valsts lielākais rūpnieciskais uzņēmums, tas nodarbina apmēram divarpus tūkstošus cilvēku, no tā netieši atkarīga ir lielas daļas Kurzemes iedzīvotāju labklājība - ar visām no tā izrietošajām valstiskajām sekām.

Vienīgais Valda Dombrovska valdības lēmums šajā situācijā ir - nepieņemt nekādu, ne mazāko lēmumu un vienlaikus muļķot kā uzņēmuma darbiniekus, tā arī sabiedrību, vēl mēnešiem ilgi runājot par 25-30 miljoniem latu, ar kuriem uzņēmumam būšot pilnīgi pietiekami.

Valdošajā koalīcijā gan tiek izteikti arī visnotaļ praktiski ierosinājumi - nu, ja neko citu, tad vismaz ielikt uzņēmumā valsts pārstāvi, kas stingri kontrolētu visus darījumus un nepieļautu līdzekļu izpumpēšanu, taču Valda Dombrovska valdība no šāda risinājuma atsakās. Lūk, kā šos notikumus atminas kāds tā laika politisko procesu dalībnieks:

"Tikko parādījās pirmās lietas saistībā ar Liepājas metalurga problēmām, deputāte Elīna Siliņa rosināja, ka vajag ielikt vienu cilvēku valdē vai prokūristu ar paraksta tiesībām un noteikt, ka jebkuram darījumam vajag šo otro parakstu.

Toreiz akcionāri bija ļoti atvērti jebkuram risinājumam. Bija tāda sajūta. Viņi bija gatavi arī šādiem piedāvājumiem no valsts, lai valsts pilnvarotā persona būtu ne tikai kā vērotājs, bet ar paraksta tiesībām. Bet tā atbilde bija – ja mēs kādu ieliekam, tad tas nozīmē, ka valsts uzņemas pilnu atbildību, ka tad visi kreditori pieņems, ka var prasīt no valsts. Kaut patiesībā tas nebūt nenozīmē, ka iestājas šādas sekas.

Bija tāda sajūta, ka cilvēki nereaģē tā, kā būtu jāreaģē, ka būtu jādara viss iespējamais. Tikai neuzņemties papildu atbildību, tikai izvairīties no kādu lēmumu pieņemšanas. Tāda tipiski ierēdnieciska attieksme - ka tikai man neuzgrūž atbildību. Tik ļoti negribēja reaģēt, lai gan man bija sajūta, ka akcionāri ir tik ļoti nobijušies, ka ir gatavi jebkādiem risinājumiem. 

Tā pati deputāte Siliņa jautāja, kādēļ nav sniegti akcionāru privātie galvojumi, un teica, ka vajag tagad tos pieprasīt. Un šķiet, ka akcionāri bija arī gatavi dot, bet uz to atbildēja - skatīsimies, mēģināsim darīt visu, bet reāli tā arī nekas nenotika..."

Tikmēr patieso ainu atklājušais auditoru ziņojums tiek noslepenots un portālā pietiek.com tiek publiskots tikai vairāk nekā pusotru mēnesi vēlāk, maija sākumā. Tā izlasīšana un apjēgšana vien Valdim Donbrovskim, Andrim Vilkam un Danielam Pavļutam prasa gandrīz divas nedēļas - valdības sēdē tas tiek izskatīts tikai 26. martā, un arī tad nekādi lēmumi netiek pieņemti. Labi zinot, cik asi savstarpēji konfliktē uzņēmuma lielie akcionāri, valdība vienalga paliek pie sava - lai viņi kaut kā vienojoties.

Turpmākajās nedēļās atbildīgās valdības amatpersonas turpina imitēt darbību, līdz beidzot aprīļa vidū ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts nāk klajā ar kopējiem spēkiem apstiprinātu tēzi par īstajiem atbildīgajiem: vainojami esot nevis nolaidīgie uzraudzītāji vai bezatbildīgie riskētāji ar valsts naudu, bet tikai un vienīgi akcionāru konflikts, - "ja šāda konflikta nebūtu, valdībai nebūtu jāskata jautājums par uzņēmuma glābšanu". Pie šīs tēzes Valdis Dombrovskis ar kompāniju arī turas līdz pat uzņēmuma maksātnespējai.

Taču ar to vien politiskās atbildības novelšanai ir par maz, - pārāk uzskatāma ir Ministru kabineta izšķirties par kaut jel kādu lēmumu Metalurga sakarā. Tā nu, staigājot pa jau iepriekš iestaigātu taciņu, Valda Dombrovska valdība tās izveidotā Liepājas metalurga kreditoru kluba aizsegā (kurā Finanšu ministrija ir lielākais dalībnieks ar noteicošo balsi) aprīļa sākumā piesaista savu jau tradicionālo konsultantu. Bet par to - nākamajā cikla publikācijā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...

21

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

FotoĻoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā, draud pasaulei ar atomieročiem (!!!), Eiropas Savienība noslīkusi ciniskā reālpolitismā - sludina demokrātiju, bet ļauj agresorvalsts Krievijas izvarotajai Ukrainai noasiņot.
Lasīt visu...

21

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

FotoKārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts piespraustais Sarkanās zvaigznes ordenis.
Lasīt visu...

21

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

FotoPēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma tendence un Jaunā Vienotība kā Vienotības turpinājums daudzos punktos riskē kopēt jaunlaiku vēstures beznosacījuma politisko flagmaņu Latvijas ceļa un Tautas partijas attīstības dinamiku.
Lasīt visu...

15

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

FotoŠodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību - Delna ziņojumus par stāvokli korupcijas novēršanas jomā. Latvijā situācija gadu garumā lēnām uzlabojas, taču diemžēl progress ir tik lēns, ka būtībā situācija stagnē.
Lasīt visu...

21

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

FotoPatiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi – šo ziņu nevis saņemt personīgi, bet izlasīt medijos.
Lasīt visu...

20

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

FotoReaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret šādu praksi.
Lasīt visu...

21

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

Foto„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā, nedz Aizsardzības ministrijas lēmumu sekās un to ietekmē uz reģionu, nedz politisko un ekonomisko procesu loģikā, bijušais Saeimas priekšsēdētājs Edvards Smiltēns izrauj no konteksta vārdus "aizsardzība", "agresija", "Latgale" un "Krievija" un sarindo tos viņam ērtā, pareizā un saprotamā kārtībā - Nacionālās Drošības Apdraudējums. Un ar šo nožēlojamo secinājumu steidz dalīties ar Valsts drošības dienestu (VDD)!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...