Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Likumi sev un saviem tuvākajiem

PIETIEK. S. Metuzāls
22.01.2011.
Komentāri (28)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

No visa pārkārtojumu saraksta, Latvijai mērojot ceļu no sociālisma līdz kapitālismam, teju vai garākā vēsture ir denacionalizācijas epopejai, kas formāli sākās pirms apaļiem divdesmit gadiem - 1991. gadā. Kā uzskatāmi parāda šodien Pietiek ekskluzīvi publicētā nodaļa no apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005, denacionalizācijas likuma pieņemšana arī bija viens no pirmajiem – bet ne vienīgajiem – gadījumiem, kas ļāva runāt par likumu veidotāju personīgu ieinteresētību.

Jūrmalas pionieri

1989. gada nogalē Padomju Latvijas avīžu uzmanīgākie lasītāji uzdūrās dīvainiem sludinājumiem, kuros Jūrmalas pilsētas izpildkomiteja aicināja pieteikties bijušos kūrortpilsētas namu īpašniekus vai viņu mantiniekus, kam padomju varas sākumposmā nekustamais īpašums nepamatoti ticis nacionalizēts. Brīdinājums bija nopietns – gadījumā, ja minētās kategorijas pilsoņi nepieteiksies un neizrādīs vēlmi atjaunot īpašuma tiesības, ēkas tiks pārdotas cilvēkiem, kuri stāv dzīvokļu rindā.

Skaidrs, ka bijušie īpašnieki un viņu pēcteči teciņiem vien rikšoja uz izpildkomiteju ar iesniegumiem rokās. Paveicās gan nebūt ne visiem, jo pirmajā piegājienā savus kādreizējos īpašumus atguva tikai aptuveni 40 personas. Āķis slēpās apstāklī, ka saskaņā ar Ministru Padomes lēmumu savu mājiņu bijušais īpašnieks varēja atgūt tikai tādā gadījumā, ja tā bija padevusies izmēros neliela – līdz 240 kvadrātmetriem. Ja vairāk, tad, atvainojiet, nekas nesanāks.

Toreizējais Ministru Padomes lietu pārvaldes administratīvi juridiskās daļas vadītāja vietnieks Imants Karlovics šādus ierobežojumus skaidroja ar bažām (piezīmēsim – ne bez pamata), ka lielo namīpašumu atdošana draudētu ar smagām sekām: „Paiesimies, piemēram, pa Krišjāņa Barona ielu. Paskatīsimies uz tām skaistajām, augstajām mājām! Tās būtu vai nu jāatdod to īpašniekiem vai arī jāsamaksā. Par krietnu daļu droši vien arī valūtā... Un tad iedomāsimies mūsu republikas plāno maciņu. Vai varbūt cerēsim, ka par to visu kāds maksās no savienības budžeta?! Tā taču ir fantāzija!”

Tomēr biedrs Karlovics alojās: tā nebija vis nekāda fantāzija, un jau pēc gada lielā denacionalizācija gāja vaļā pilnā sparā...

Šim atdošu, tam atdošu...

Denacionalizācija bija viens no pirmajiem nopietnajiem jautājumiem, pie kura risināšanas jau 1990. gadā ķērās jaunievēlētā Augstākā Padome un Ivara Godmaņa valdība. Tas, ka padomju režīma nepamatoti atsavinātie īpašumi ir jāatdod to vecajiem īpašniekiem, bija skaidrs uzreiz. Jautājums tikai – kam un kā atdot? Valdības 1990. gada oktobrī piedāvātie ierosinājumi paredzēja, ka īpašumi bijušajiem īpašniekiem atdodami, ievērojot vairākus nosacījumus. Pirmkārt, „atdodama ir tikai tā manta, kas reāli saglabājusies”. Otrkārt, „jebkura manta atdodama tikai tam bijušajam īpašniekam, kas ir gatavs to apsaimniekot un var reāli to izdarīt”. Valdība arī godīgi atzina, ka „kompensāciju izmaksas par 50 gadus atpakaļ atsavināto īpašumu nav iespējamas, jo Latvijas Republikai nav tādu finansiālo resursu”. Tepat arī tika piebilsts, ka īpašumus varētu atgūt ikviens, neatkarīgi no pilsonības, taču atsevišķos gadījumos valdība patur sev tiesības nozīmīgu objektu atdošanu risināt īpašā kārtībā.

Viens no aktīvākajiem denacionalizācijas jautājumu risinātājiem tolaik bija vēlākais miljonārs un eiroparlamentārietis Roberts Zīle, kurš iestājās par to, ka viss jāatdod 1940. gada īpašniekiem un viņu mantiniekiem, lai kurā pasaules malā tie dzīvotu. Savukārt viņa domubiedrs Guntars Krasts 1990. gadā sāka sludināt ideju, ka vajadzētu atjaunot īpašumtiesības arī bijušajiem rūpniecības uzņēmumu īpašniekiem. Savukārt viens no niknākajiem denacionalizācijas pretiniekiem bija interfrontietis Anatolijs Aleksejevs, kurš atklāti paziņoja: „Mana nostāja šajā jautājumā ir tāda, ka īpašuma formai jābūt iespējami demokrātiskai un īpašumu nedrīkst nodot to rokās, kuri līdzekļus nav ieguvuši ar savu darbu.” Paradoksāli, taču A. Aleksejevs tieši uz denacionalizācijas rēķina pāris gadus vēlāk kļuva par gana turīgu Rīgas namsaimnieku un politiku pameta...

Ļoti līdzīgu domu savā programmiskajā paziņojumā, kas tapis 1990. gada nogalē, pauda arī Alfrēda Rubika vadītā kompartija: „Latvijas Kompartija ir pret ekonomiski nepamatotu rūpniecības un lauksaimniecības denacionalizāciju, pret vissavienības resoru diktāta nomainīšanu ar republikas un vietējo varas iestāžu patvaļu, pret politiskās konjunktūras motīvu diktētiem lēmumiem par uzņēmumu likvidēšanu un pārprofilēšanu.” Pats A. Rubiks atklāti izteicās pret denacionalizāciju un privatizāciju, biedējot ar rietumniekiem, kas nu sagrābs teju vai visu Latviju: „Mēs pārāk vieglprātīgi svaidāmies ar vārdiem „privatizācija” un „denacionalizācija”. Vai mēs skaidri apzināmies, cik akciju par mūsu fabrikām, dzīvojamiem namiem un zemi glabājas Rietumu baņķieru seifos?”

Īsumā deputātu domu gājienu, kas vēlāk noveda pie izvēlētā privatizācijas varianta, raksturoja šis Aleksandra Kiršteina (kurš vēlāk reizē ar politiskajām neveiksmēm iekūlās arī ķibelē ar kādu nekustamo īpašumu) citāts: „Daudzi uzskatīja, ka īpašuma atdošana nav iespējama un nav vērts pat pie tā ķerties. Taču tad radās nākamais jautājums, ko izskatīja Ekonomikas komisija: ja tā, tad kam tādā gadījumā ļaut kaut ko privatizēt – kaut vai tās pašas mājas? Tam, kurš pirmais atskries? Un tad kļuva skaidrs, ka daudz vienkāršāk ir tieši atdot īpašumus iepriekšējiem likumīgajiem īpašniekiem, jo ir taču saglabājušās zemesgrāmatas un dokumenti! Bez tam daudz vienkāršāk ir atjaunot jau pastāvošo nekā visu taisīt no jauna. Bija arī tāds variants: visu pārdalīt! Taču, kā jau bija nolemts, ka tiek atjaunots privātīpašums, tad vajadzēja taču kaut ko konkrēti darīt, kādam atdot privātmājas. Jo viss jau bija skaidrs – valstij to uzturēšanu, visus tos remontus un pārējo vienkārši nav pa spēkam panest.”

Starp citu, kaut vai tīri informatīvos nolūkos tagad ir visai interesanti palūkoties, kādas tad tajā pašā 1990. gadā bija dzīvokļu cenas Rīgā. 80 kvadrātmetru dzīvoklis „mierlaika” mājā Tērbatas ielā ar podiņu krāsnīm maksāja 80 tūkstošus rubļu, 100 kvadrātmetru dzīvoklis tagadējā klusajā centrā Rūpniecības ielas rajonā – 77 tūkstošus rubļu, bet trīsistabu 119. sērijas dzīvoklis Zolitūdē – 45 tūkstošus rubļu.

Rubļu tūkstoši tagad mums, protams, neko daudz vairs neizsaka, tādēļ mēģināsim piemeklēt kādu saprotamāku ekvivalentu. Teiksim, Salvador Dali smaržas melnajā tirgū tolaik maksāja 260 rubļus, tātad trīsistabnieks Zolitūdē bija ekvivalents, lai cik tas smieklīgi liktos, nieka 174 smaržu pudelītēm vai kādiem 120 tobrīd par modes preci kļuvušajiem asaru gāzes baloniņiem. Vai arī, ja rēķinām pēc to laiku izsoles kursa (1:21), – apmēram 2200 dolāriem. Pēc tā paša kursa iznāk, ka jau pieminētais klusā centra dzīvoklis maksāja 3666 dolārus, bet Tērbatas ielas miteklis – 3800 dolārus. No mūsdienu viedokļa smiekla nauda, taču jāatceras, ka tolaik vidusmēra pilsonim pat desmit dolāri bija pieklājīga summa, vienubrīd pat apmēram līdzīga mēnešalgai.

Un tad atnāca Grūtups...

1991. gada pavasarī līdz Augstākajai Padomei nonāca divas denacionalizācijas koncepcijas. Vienu izstrādāja deputāts un advokāts, līdz tam vairāk kā maznozīmīgs juriskonsults no Siguldas puses pazīstamais Andris Grūtups, un tā paredzēja totālu namīpašumu atdošanu bijušajiem saimniekiem vai to mantiniekiem, neņemot vērā ne to pilsonību, ne arī namu platību. Vēlāk lieli strīdi izcēlās par iespējamo mantinieku radniecības pakāpi – cik tālu tā var sniegties. Tādu īstu kompromisu šajā jautājumā tā arī neizdevās rast, tādēļ pēc A. Grūtupa ierosinājuma tika nolemts palikt pie normas, ko paredzēja Civillikums, – proti, ka mantošanas tiesības attiecas arī uz māsu un brāļu bērniem, taču tika pieļauta iespēja ar laiku šo kārtību mainīt. Bija arī ideja ņemt vērā arī vācu okupācijas laikā notikušos darījumus ar nekustamajiem īpašumiem, tā vēl vairāk paplašinot mantinieku loku, taču šo priekšlikumu parlamenta vairākums noraidīja.

Otra projekta autors bija Juris Bojārs, kurš piedāvāja denacionalizējamo īpašumu platību ierobežot līdz 200 kvadrātmetriem. Respektīvi, īpašnieks par velti varētu saņemt sava vectēva namā vienu lielu dzīvokli, bet pārējie paliktu īrniekiem, kuri savus mitekļus drīkstētu izpirkt par naudu vai sertifikātiem, bet vēlāk arī veidot dzīvokļu kooperatīvus. Pēc J. Bojāra domām, totālā denacionalizācija novestu pie straujas sociālo attiecību saasināšanās, un jāatzīst, ka te nu viņam bija pilnīga taisnība, jo jau pirmie īpašumtiesību atjaunošanas pieteikumi noveda pie sirdi plosošām laikrakstu publikācijām par to, kā vecas tantiņas mājiņai ir uzradies jauns saimnieks. A. Grūtups gan J. Bojāram oponēja, ka arī totālā denacionalizācija nedošot tiesības īpašniekiem izlikt no dzīvokļiem līdzšinējos īrniekus, bet īres maksas griestus noteikšot valsts, aicinot arī nepārsteigties ar nekustamā īpašuma tirgus nolikšanu uz kapitālisma sliedēm: „Vispirms jāveic bijušo namīpašnieku tiesību atjaunošana, bet tikai pēc tam dzīvojamo platību var laist tirgū. Stihiska privatizācija var novest pie Latvijas izlaupīšanas.”

Beigu beigās 1991. gada vasarā A. Grūtups iesniedza Augstākajai padomei likumprojektu par dzīvojamo māju denacionalizāciju, uz ilgiem gadiem nodrošinoties ar visdažādāko nelabvēļu un kritiķu piezīmju plūsmu. Nopietnāko vidū – pārmetums, ka tieši tādi likumu rakstītāji kā „Siguldas juriskonsults” esot vainojami pie brēcošā analfabētisma tālaika normatīvajos aktos. Piemēram – kāpēc gan A. Grūtupam ienācis prātā likumā iekļaut normu, kas uzdod pārbaudīt mantinieku tiesības mantot kādreiz nacionalizētos namus nevis tiesai, kā tas noteikts Civilprocesa likumā, bet gan „rajona, pilsētas vai pilsētas rajona Tautas deputātu padomes izveidotai komisijai”. Un kādēļ nākamajam slavenajam advokātam un viņa aizsāktā darba turpinātājiem ienācis prātā nodrošināt permanentas tiesāšanās perspektīvas, pieļaujot zemes atdošanu vienai personai, bet uz tās esošas ēkas – pilnīgi citai?

Vēl citi pārmetumi – A. Grūtups denacionalizācijas likumu apzināti rakstījis noteikta personu loka labā un pats nonācis interešu konfliktā, kā advokāts apkalpojot vecos īpašniekus un viņu mantiniekus, bet piedevām vēl paklusām „uzvāroties” (piemēram, izmantojot deputāta pieprasījumus, esot licis arhīviem piegādāt viņam ziņas par ārzemju latviešiem u.c. bijušajiem mantas īpašniekiem un vēlāk šos datus izmantojis ne gluži valsts labā). Deputāts gan šos iebildumus noraidīja: „Absolūti nepamatots ir pārmetums, ka deputāts nevar būt advokāts. Visā pasaulē daudzu valstu parlamentos deputāti ir arī advokāti. Viņi laika limita robežās turpina advokāta praksi, jo advokāts neaizstāv kādas grupas intereses, nav lobijs kādam, bet aizstāv tikai likuma intereses.”

Vai paša A. Grūtupa gadījumā viss tiešām bija tik principiāli un neitrāli un tam nebija nekāda sakara ar naudu? Pats viņš jau daudzus gadus vēlāk presei teica: „Izveicīgi cilvēki, pateicoties šim likumam, nopelnīja labi. Tātad, ja amata brāļi kritizē mani, viņi liekuļo. Viņiem mani drīzāk vajadzētu pielūgt par to, ka radīju viņiem iespēju strādāt un nopelnīt. (..) Īrniekiem tas bija smags trieciens, visa dzīve bija jāpārorganizē, bet atcerieties, ka mēs aizstāvējām labticīgo ieguvēju, par ko arī mani kritizēja. Tātad mani kritizēja no abām pusēm. Ja tā notiek, tas nozīmē, ka viss kārtībā.” Savukārt 1991. gadā, kad diskusijas par denacionalizāciju ritēja pilnā sparā, advokāts nežēloja skaistus argumentus, lai pārliecinātu par savu taisnību: „Man rūp tikai Latvijas nacionālās bagātības liktenis – kā rokās tā nokļūs. Es neredzu nekādu juridisku pamatojumu, kāpēc tas, kas pieder vienam, būtu jāatdod citiem.” Lielākam efektam tika izmantota arī apelēšana pie sliktākā iespējamā scenārija: „Manā rīcībā ir dokumenti, kas liecina, ka Latvijā jau starta pozīcijās ir iecerētas grandiozas akciju sabiedrības, kas, ja izdotos apturēt bijušo īpašuma tiesību atjaunošanu, privatizācijas kārtībā sāktu nodarboties ar esošo dzīvojamo namu fondu.” Un te nu atkal atliek vien zīlēt, vai šāds risinājums daudz atšķirtos no tā, kas iznāca reālajā dzīvē.

Dāvana ārzemju tautietim

Nav šaubu, ka denacionalizācijas likuma pieņemšanā visnotaļ ieinteresēti bija arī daudzi emigranti, kas varēja pretendēt uz būtiskiem īpašumiem Latvijā. Apzināti vai neapzināti, taču tolaik daudzi Latvijā dzīvoja ilūzijās, ka svešuma tautieši to vien kāro, kā atgriezties dzimtenē. Tas pats A. Grūtups apgalvoja: „Latvieši ir mazskaitlīga nācija, tādēļ mums jābūt maksimāli ieinteresētiem uzlabot demogrāfisko situāciju. Tādēļ jāatgriež zināma daļa latviešu no emigrācijas Latvijā. Taču viņi neatgriezīsies plikā vietā vai arī nostaļģijas dzīti. Latvija tikai iegūtu, ja šie cilvēki atgrieztos, jo viņu rīcībā ir daudz stabilāka nauda nekā mums, arī pasaules standartiem atbilstošākas zināšanas.” Kā ēsma tautiešu atgriešanai, protams, kalpotu denacionalizētie nami. No okeāna otras puses gan situācija izskatījās mazliet citādi, un paši trimdas tautieši kā svarīgākus uzskatīja citus argumentus. Proti, trimdas lielākajā avīzē Laiks ārzemju latvieši tika aicināti pieteikties uz kādreizējiem īpašumiem, citādi tie nonākšot visādu iebraucēju rokās.

Latvijā gan pa retam gan atskanēja arī piezemētākas balsis, kas aicināja tomēr neaizrauties ar īpašumu izdāļāšanu kuram katram ārzemniekiem. Piemēram, jurists Viktors Naumovs piedāvāja pāris ieteikumus topošajam likumam, kas varbūt tiešām būtu lieti noderējuši: atdot namīpašumus tikai tiem ārzemēs dzīvojošajiem bijušajiem īpašniekiem, kas ir gatavi pieņemt Latvijas pilsonību, kā arī uzmanīgi risināt jautājumu par otrās pakāpes mantiniekiem un viņu pretenzijām uz īpašumiem, jo, galu galā, mantojuma sadalīšana ir mantotāja personīga lieta – kam un ko dot.

Strīdus izraisīja arī jautājums par sabiedrisko organizāciju īpašumtiesību atjaunošanu. Ņemot vērā, ka jau deviņdesmito gadu pašā sākumā atradās gudri ļaudis, kas atjaunoja trīsdesmito gadu organizācijas, cerībā pretendēt uz to mantu, jautājums bija tiešām būtisks. Piemēram, bija brīdis, kad pastāvēja pat divas aizsargu organizācijas, kuras teorētiski pretendēja uz Ulmaņlaika aizsargu īpašumu, kas, starp citu, nebija nekāds mazais. Tādas pat teorētiskas izredzes tikt pie īpašumiem būtu arī politiskajām partijām, kuras skaitījās Pirmās republikas partiju mantinieces – pirmām kārtām jau Zemnieku savienībai un sociāldemokrātiem. Tiesa, jautājums par partiju īpašumiem gan diezgan ātri tika noņemts no dienaskārtības, lielā mērā pateicoties apstāklim, ka savulaik partiju darbību apturēja Kārļa Ulmaņa apvērsums, pēc kura partejiskie īpašumi mainīja īpašniekus, tā vēl vairāk sarežģījot teorētisko taisnības atjaunošanu mūsdienās. Kopējā denacionalizācijas bumā reizēm pie apvāršņa parādījās ļoti interesanti bijušie īpašnieki: tā pretenzijas uz Liepājas rajona avīzi Kurzemes Vārds izteica ASV dzīvojošā Biruta Straujupe, kuras tēvam kādreiz piederējis laikraksts ar šādu pašu nosaukumu.

Tādēļ deputāts Jānis Lagzdiņš ierosināja īpašumtiesības atjaunot tikai tādā gadījumā, ja tiesa konstatē, ka sabiedriskā organizācija darbību ir atjaunojusi ne vēlāk kā divus gadus pēc pieteikuma iesniegšanas tiesā, turklāt pierādot, ka tiešām īsteno un ir ietvērusi statūtos tos mērķus, kas bija paredzēti pirmās organizācijas statūtos.

Īpašnieki pret īrniekiem

To, ka denacionalizācija sola gana liela problēmas nākotnē, politiķi gluži labi saprata jau deviņdesmito gadu sākumā – un ne tikai tāpēc, ka ēku denacionalizācija īrniekus nostādīja divās nevienlīdzīgās daļās: tie, kuriem bija palaimējies iemitināties valsts vai pašvaldības mājās, savu dzīvokli varēja privatizēt par sertifikātiem, savukārt denacionalizētajās mājās dzīvojošiem šī iespēja bija liegta. Pati lielākā no briestošajām problēmām tomēr bija – kā veidosies jauno veco īpašnieku un nama pašreizējo īrnieku attiecības?

Nevarētu teikt, ka deviņdesmito gadu sākuma politiķi nedomātu par īrnieku aizsardzību. Niknākais A. Grūtupa koncepcijas pretinieks J. Bojārs jau tolaik brīdināja: „Ja izmantosim Grūtupa izstrādāto koncepciju, tad nostādīsim namīpašniekus milzīgā konfliktā ar pašreizējiem namu īpašniekiem.” Savukārt viņa oponents uzskatīja, ka namīpašnieku iespējamo patvaļu var ierobežot, tiesa, tikai uz zināmu laiku: „Īrnieku garantijām jābūt dzelžainām, pat drakoniskām. Ņemot vērā apvienotās Vācijas pieredzi, esam paredzējuši, ka izlikšana iespējama tikai ierādot citu labiekārtotu platību. Šādai dzelžainai kārtībai ir jābūt apmēram pirmos 3–5 gadus pēc denacionalizācijas akta.”

Būtībā tā bija apzināta problēmas risinājuma atlikšana uz vēlāku laiku, tā arī nepaskaidrojot, kas tad pēc šiem trim vai pieciem gadiem mainīsies. Likumā iestrādātais periods, kura laikā namīpašnieki nedrīkstēja izlikt īrniekus no dzīvokļa bez līdzvērtīgs dzīvojamās platības ierādīšanas, gan tika pagarināts līdz septiņiem gadiem, tomēr problēmu tas tik un tā neatrisināja. Pēc visa spriežot, daudzi tautas priekšstāvji klusībā pievienojās viedoklim, ko kādā intervijā pauda A. Grūtups: „Pa šiem septiņiem gadiem varbūt jautājums atrisināsies pats no sevis, un nebūs neviens jāizliek. Jo neviens nav mūžīgs, un septiņu gadu laikā dzīvokļi atbrīvosies dabiskā ceļā.” Tomēr šāda perspektīva acīmredzot īrniekus tomēr neapmierināja, jo pēc septiņiem gadiem atklājās, ka visi tomēr nav apmiruši...

Teju vai pašu sakarīgāko priekšlikumu, kā palīdzēt namīpašnieku namos dzīvojošajiem mazturīgajiem īrniekiem, vēl 1991. gadā izteica tas pats J. Bojārs: „Pašvaldībām būtu jācenšas rast savus līdzekļus no ražotnēm, kuras tām nodotas, lai būvētu dzīvojamos namus vai kompensētu naudas izteiksmē vai būvmateriālos izdevumus pārvietojamām personām, jāsniedz palīdzība apbūves gabalu ierādīšanā un dzīvojamo ēku celtniecībā.” Reālajā dzīvē gan diemžēl izrādījās, ka vispārējās krīzes apstākļos vienīgais šā ieteikuma punkts, ko pašvaldības varēja īstenot, bija tas, kas attiecās uz apbūves gabalu ierādīšanu – visam pārējam līdzekļu nebija. Savukārt tad, kad nauda sāka parādīties, kaut kā bija piemirsies par īrniekiem...

Kaķa astes ciršanas beigas

„Par to, vai Grūtups likumu izstrādāja arī savtīgu interešu vārdā, vēl var pastrīdēties. Bet galvenā šī likuma problēma bija tā, ka tas bija politiski naivs. Politiskā elite tobrīd nesaprata, ko izdarījusi, – pirmkārt tas attiecās uz tiem cilvēkiem, kas dzīvoja denacionalizētajās mājās. Pēc septiņiem gadiem bija jābūt skaidram risinājumam, bet tā vietā sāka kaķim cirst asti – pa gabaliņam, lai pārāk nespīdzinātu dzīvnieciņu. Tādā nozīmē šis likums bija nesaprasts. Tā galvenā problēma bija nevis restitūcijā, bet tajā, ka trūka pārējo mehānismu, kam bija jānāk kopā ar restitūciju,” – tā kopējo situāciju ar denacionalizācijas likumu raksturoja publicists Mārcis Bendiks (kurš pats zināmu laiku bija līdzīpašnieks vienam no slavenākajiem Rīgas denacionalizētajiem graustiem Elizabetes un Marijas ielas stūrī).

Tiesa, sākotnēji gan izrādījās, ka bijušie īpašnieki sākumā uz namiem piesakās diezgan kūtri un bailīgi – lielā mērā tieši nesakārtoto īpašnieku un īrnieku attiecību dēļ. Baidīties tiešām bija par ko: piemēram, kāda kundze, kas 90. gadu sākumā atguva māju Rīgā, Biķernieku ielā, pēc nelieliem aprēķiniem bija spiesta konstatēt, ka nekāds bizness te nesanāks – ņemot vērā visus ar likumu noteiktos īres maksas ierobežojumus, mēnesī viņa varēja nopelnīt 200 rubļus, taču sētnieka algai, atkritumu izvešanai un par zemes nodokli tādā pat laika posmā jāizdod bija 500 rubļi. Tikpat drūmi nākotnē raudzījās savus bijušos namus atguvušie un mūsdienās jau itin turīgie Neiburgu dzimtas pārstāvji (pazīstamākā – prozaiķe Andra Neiburga), kuri lēsa, ka pašiem vien acīmredzot būs jāskrien uz pilsētas otru galu, lai slaucītu savu māju pagalmus, jo ar to īres maksu, ko paredzēja sākotnējie noteikumi, naudas sētnieka algošanai nepietiks.

Tādēļ izbrīnu neizraisa tā laika parlamenta Juridiskās pārvaldes vecākās referentes Regīnas Varnasas slēdziens: „Būs ļoti maz tādu, kuri gribēs atgūt daudzdzīvokļu mājas, ieinteresēti varētu būt tikai tie, kuriem ir namīpašums ar dažiem izīrējamiem dzīvokļiem.” Situācija gan sāka mainīties 1992. gadā, kad spēkā stājās jaunas likuma normas, kas atviegloja namīpašnieku dzīvi. Tādēļ arī tā paša gada denacionalizācijas bilance nemaz nebija tik briesmīga, kā pesimisti bija prognozējuši – pieteikumus iesnieguši bija 15 tūkstoši bijušo īpašnieku, bet īpašumu reāli atgūt paspējis gan tikai tūkstotis. Līdz brīdim, kad kļuva skaidrs, ka uzņēmīgs namīpašnieks ar saviem nekustamajiem īpašumiem var pelnīt pat ļoti labi, bija jāpagaida vēl pāris gadu.

Taču, kad šis brīdis pienāca, izrādījās, ka likumdevēji šajā laikā ir kļuvuši vēl neizlēmīgāki nekā 1991. gada beigās, kad tika pieņemts denacionalizācijas likums: „lai pasargātu iedzīvotājus no sociālās spriedzes”, viņi nebija gatavi ne pilnībā atbrīvot tā sauktos „īres griestus” (kas gan saskaņā ar likumu bija paredzēta 2005. gada 1. janvārī) – maksimālo summu, ko namīpašnieks varēja iekasēt par katru kvadrātmetru, ne pieņemt kādu citu principiālu lēmumu. Tā vietā, izsakoties Mārča Bendika vārdiem, kaķa aste tika cirsta tikai pa gabaliņam, „īres griestus” pa kripatiņai pagarinot un paceļot. Tikmēr realitātē namīpašnieki ar īrniekiem varēja mēģināt sadzīvot pēc pašu ieskatiem – kamēr civilizētākie centra namu īpašnieki ar saviem nevēlamajiem iemītniekiem tā vai citādi vienojās, iegādājoties viņiem mājokļus tālākos un lētākos rajonos, citi no īrniekiem atbrīvojās ar daudz vienkāršākiem un lētākiem paņēmieniem (tā, piemēram, par īstu mediju „antivaroni”, pateicoties viņa namu īrnieku šausmu stāstiem, kļuva Latvijas miljonāru sarakstā atrodamais Gints Grosfogels).

Beigu beigās punktu ieilgušajā īrnieku un namīpašnieku attiecību epopejā pielika tikai A. Grūtupa kādreizējā kolēģa Aivara Endziņa vadītā Satversmes tiesa, 2006. gada sākumā nosakot, ka „īres griestu” termiņa pagarināšana neatbilst valsts pamatlikumam un tāpēc tie neatgriezeniski atceļami no 2007. gada 1. janvāra. Palika tikai tāds „sīkums”, ko valsts un Rīgas pašvaldība (jo tieši uz to denacionalizēto ēku īrnieku problēma attiecās vispamatīgāk) gadu gaitā tā arī nebija spējušas atrisināt, – kur pēc „īres griestu” atlaišanas likties 10–30 tūkstošiem ģimeņu, kam jaunās namīpašnieku īres cenas nebūs pa kabatai.

Tiesa, mierinātāju gan netrūka arī pēc Satversmes tiesas lēmuma: vieni optimisti no politiķu vidus iedrošināja, ka nemaz tik traki jau īres cenas nekāpšot (kaut virkne namīpašnieku jau publiski bija brīdinājuši par kvadrātmetra mēneša īres cenas pieaugšanu līdz 3–5 latiem iepriekšējo 60 santīmu vietā), savukārt Rīgas dome un valdība solīja gan dubultot pārcelšanās pabalstus, gan Rīgā uzbūvēt 10 tūkstošus dzīvokļu, gan ieviest dažādus „labiekārtotības standartus”, monitoringa un citus mehānismus. Tiesa, solījumu termiņš bija 2010. gads, savukārt 2005. gada beigās rindā uz dzīvokļiem galvaspilsētā stāvēja aptuveni 14 tūkstoši ģimeņu, un no tām gandrīz 12 tūkstoši bija denacionalizēto namu īrnieki…

Novērtē šo rakstu:

32
2

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...