Iesaki rakstu: 
Šonedēļ Latvijā ieradīsies ASV Valsts departamenta īpašais sūtnis holokausta jautājumos Duglass Deividsons, lai ar valdības ierēdņiem un ebreju kopienas pārstāvjiem apspriestu nacistu okupācijas laikā ebrejiem atņemto īpašumu atgūšanu vai to vērtības kompensēšanu. Par šo jautājumu Latvijā spriests arī iepriekš, bet skaidru atbildi neviena valdība nav devusi. Arī tagad politiķi aizbildinās, ka nezina par šādu vizīti, un atgādina, ka budžeta situācija jau tā ir smaga un šo kompensāciju izmaksām būtu nepieciešami 30 miljoni latu. Turklāt sabiedrībā atbalsta šādām kompensācijām nav – 60% sabiedriskajā aptaujā tām teikuši „nē”. Vietējie ebreji patlaban publiski neaktualizē šo jautājumu, bet iniciatīva nāk no aizokeāna zemes, turklāt ļoti augstā līmenī. Kā to vērtēt šā un ko par to domā paši ebreju tautas pārstāvji, pietiek.com jautāja uzņēmējam Kirovam Lipmanam, kuram pasē kā tautība norādīts - ebrejs.
K.Lipmans: - Man ļoti nepatīk, ka laiku pa laikam šo jautājumu cilā. Man tas ir ļoti sāpīgi, jo visa mana ģimene tika nošauta, mēs palikām ar mammu tikai divi vien. Un katru reizi, kad sāk runāt par īpašumiem un kompensācijām, man uzjundī šīs sāpīgās atmiņas. Mēs bijām ļoti bagāta ģimene pirms kara, mums piederēja daudz īpašumu, bet es nekad neesmu cīnījies par šo īpašumu atgūšanu. Es uzskatu, ka tas ir pārāk sāpīgi to visu atjaunot, sāpīgi par to runāt. Ir jādzīvo tālāk, pašam jāsasniedz augstākais iespējamais rezultāts, nevis jācīnās par kaut ko, ko sasniedza mani senči. Arī mana māte uzskatīja, ka nevajag cīnīties par šiem īpašumiem. Kas bijis - pagājis.
Taču līdz ko šis jautājums parādās dienaskārtībā, tā parādās ļoti daudz negatīvisma. Un tas ir ļoti sāpīgi. Es atveru portālu Delfi vai Apollo un palasu, ko tur raksta, tad jūtu, ka sabiedrības attieksme pret ebrejiem ir ļoti negatīva. Pat, ja es nebūtu ebrejs, man būtu ļoti nepatīkami to lasīt.
Taču jautājums par kompensācijām ebrejiem laiku pa laikam parādās dienas kārtībā, izsaucot šo sabiedrības reakciju...
Es domāju, ka valdībai vajadzētu vienreiz pielikt punktu šīm runām un pateikt skaidru atbildi. Citādi pasaka ne - jā, ne - nē, un viss turpinās. Es uzskatu – ja jau reiz [Aigara] Kalvīša laikā neizdevās, tad tagad jau vēl mazāk, jo valsts ir ļoti bēdīgā situācijā. Tagad ir jādomā nevis par to, ko no kā paprasīt, bet gan – kā pacelt valsti. Tas ir daudz svarīgāk. Manuprāt, šo jautājumu vajadzēja daudz klusāk izspriest valdības iekšienē, pieņemt nepārprotamu lēmumu un pielikt punktu. Publiska diskusija tikai uzjundī kaislības, kas daudziem ir sāpīgas.
Vai jūtat negatīvu attieksmi arī pret sevi kā ebreju?
Nē, nekad neesmu jutis, iespējams, daudzi nezina, ka esmu ebrejs, un domā, ka esmu latvietis, jo mēs jau daudzas paaudzes dzīvojam Latvijā, un es uzskatu, ka Latvija ir mana dzimtene, mana zeme, par kuru man jārūpējas. Taču attieksme pret ebrejiem tiešām ir ļoti negatīva – it kā visi ir zagļi un nelieši. Protams, starp ebrejiem, tāpat kā starp jebkuras tautības pārstāvjiem ir noziedznieki un negodīgi cilvēki, bet - kurā nācijā tādu nav? Taču ir arī pavisam cita statistika, piemēram, ASV dzīvo pieci miljoni ebreju. Lielākā daļa no Amerikas miljonāriem ir ebreji. Lielākā daļa Nobela prēmijas laureātu ir ebreji. Ebreji vēsturiski ir bijuši spiesti cīnīties, domāt, kā izdzīvot, jo to ir noteikuši vēsturiskie apstākļi. Tādēļ arī esam pieraduši domāt, cīnīties, nepadoties, tādēļ arī ir rezultāti.
Un negatīvā attieksme ir skaudība?
Es domāju, ka jā. Ne jau tikai Latvijas iedzīvotāju skaudība, tā ir visā pasaulē.
Bet atgriezīsimies pie kompensācijām. Ja valdība nolems, ka izmaksās kompensācijas, vai pieteiksieties?
Noteikti nē. Es uzskatu, ka valdībai vajadzētu skaidri pateikt, kam kompensē un kam nē. Un privātpersonām neko nevajag kompensēt.
Kādēļ? Latvijas vēsturiskajiem iedzīvotājiem taču denacionalizēja īpašumus?
Bet kuri no viņiem vispār bija dzīvi palikuši? Jā, nu denacionalizēja, tāds bija valsts lēmums. Es to negribu salīdzināt un komentēt.
Tagad ārlietu ministrs ir izteicies par šīm kompensācijām...
Tur jau ir Latvijas nelaime. Mums ministri mainās ik pēc pusotra gada. Sākumā viņš vēl mācās, apgūst visu, bet tad, kad varētu no viņa sākt prasīt atbildību, tad jau ir cita valdība. Kad Latvijā būs vienreiz četrus gadus pēc kārtas nostrādājusi valdība, no kuras arī varēs prasīt atbildību, tad arī sāksies īsta valsts attīstība. Tagad katrs kaut ko pasaka, pamācās, un tad jau viņam pilnvaru laiks beidzies.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
