LR prokuratūra padomjlaiku represētajam: „psihenē” jūs iebāza pamatoti, obligāti un tiesiski

Pietiek jau nedēļas nogalē publicēja padomju laika nacionālās pretošanās kustības dalībnieka Jāņa Rožkalna vēstuli, kurā viņš aprakstīja, kā, „neskatoties uz to, ka padomju okupācijas režīms taču ir nosodīts kā represīvs, necilvēcisks un noziedzīgs, šodienas varas iestādes var atzīt tā izdarības par pamatotām vai tiesiskām”.

Melngailis, kā vēstulē minējis Rožkalns, „pēc LPSR VDK „tiesiskajiem“ lēmumiem, tika ievietots „piespiedu psihiatriskai ārstēšanai“ Blagoveščenskas psihiatriskajā slimnīcā, kas bija pasaulē plaši pazīstama kā VDK spīdzināšanas centrs”, un „pēc visa piedzīvotā saņemt tādu vēstuli no brīvās Latvijas prokurora ir spļāviens dvēselē”.

Nu Pietiek rīcībā ir nonācis arī lakoniskais LR prokuratūras atzinums, ko parakstījis Specializētās vairāku nozaru prokuratūras prokurors Zvejnieks, - faktiski tā ir atbilde uz Melngaiļa iesniegumu „par to, ka vai viņa ievietošana un atrašanās psihiatriskajā ārstniecības iestādē laika posmā no 1983.gada līdz 1988.gadam bija pamatota”.

„Pārbaudes gaitā nodibināts, ka tiesas lēmums par stacionārās psihiatriskās ekspertīzes nozīmēšanu un ievietošanu stacionārā bija pamatots, obligāts, tiesisks. To apstiprina ārstu komisijas atzinums Nr. 1/2016, datēts ar 2016.gada 30.jūniju,” – šādu atbildi Melngailim sniedzis prokurors Zvejnieks.

LR Ģenerālprokuratūra jau tradicionāli pagaidām nav vēlējusies skaidrot šo dokumentu, un līdz ar to nav zināms, kāds ir bijis prokurora Zvejnieka minētās ārstu komisijas atzinums un uz ko tas balstījies. Taču neoficiāli zināms, ka runa ir nevis par kādu jaunu informāciju, bet par padomjlaiku VDK uzraudzībā sacerētajiem medicīniskajiem dokumentiem.

Melngailis ir viens no zināmākajiem padomjlaiku „citādi domājošajiem”, ar kuriem padomju vara mēģināja tikt galā, izmantojot nevis parastās ieslodzījuma iestādes, bet gan piespiedu „ārstēšanu” psihiatriskajā slimnīcā.

Interesanti, ka LR prokuratūra to, ka Melngailis padomju „psihenē” ievietots pamatoti, obligāti un tiesiski, atzinusi, pat neraugoties uz to, ka ar Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas 2015.gada 16.novembra spriedumu ir ticis nolemts atcelt ar Rīgas pilsētas Ļeņina rajona Tautas tiesas 1986.gada 25.augusta spriedumu lietā Nr.2-617 Melngailim noteikto rīcībspējas ierobežojumu un ka šis spriedums ir stājies likumīgā spēkā jau pagājušā gada decembrī.

Melngaiļa un viņam līdzīgo liktenim mediji pievērsās pirms četriem gadiem, atklājot, ka vairāk nekā divdesmit gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma Latvijā (atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas) joprojām dzīvo cilvēki, kuri ikdienā uz savas ādas turpina izjust PSRS represiju sekas, jo, piemēram, šizofrēnijas diagnoze viņiem ir palikusi uz mūžu. 

Toreiz mediji aprakstīja, ka Melngaiļa gadījums saistās ar 1983.gadu un tā saukto "Gaismas akciju", ko aizsācis kāds rumāņu mācītājs: tās mērķis bija brīvajai pasaulei stāstīt par to, kas notiek aiz padomju Dzelzs priekškara, mudinot aizstāvēt vai kaut vai just līdzi tiem, kuri cieta no padomju režīma.

Arī Melngailis nolēmis iesaistīties un "pretpadomju raidstacijās" stāstīto pārrunājis ar darba biedriem. Gan pašam, gan politiski represētajai Lidijai Lasmanei-Doroņinai bijuši tuvinieki un draugi ārzemēs, tie dažkārt braukuši šurp, arī regulāri sazvanījušies, apmainījušies ar informāciju par dzīvi padomju okupācijā.

Viņi abi saņemti ciet vienā dienā, tikai dažādās vietās, tiesāti par pretpadomju aģitāciju un propagandu, atšķirība tikai tā, ka Melngailim sekojusi ieslodzīšana klīnikā Rīgā un pēc tam izsūtīšana uz Blagoveščensku PSRS tālajos austrumos. Vēl "Stūra" mājā viņam draudējuši, ka apstākļi tur būs briesmīgi, bet bijis vēl šausmīgāk. 

Plašāk par Ģederta Melngaiļa lietu iespējams izlasīt šeit (paldies Pietiek lasītājam par atrasto saiti).

Novērtē šo rakstu: