Makrona nepārliecinošā spēle ar Krieviju: ieradies nomierināt Baltiju, viņš to it nemaz neizdarīja

Gan vizītes pirmajā vakarā kopīgajā preses brīfingā ar mūsu prezidentu Egilu Levitu, gan nākamā rīta preses konferencē ar premjeru Krišjāni Kariņu Emanuels Makrons abas reizes zināmu daļu no savas runas atvēlēja Krievijas tematikai.

Viņa tēzes ir saprotamas: līdz šim Krievijas apvaldīšana bijusi atstāta NATO līmenim, bez atsevišķu ES valstu speciālas līdzdalības, kas parasti noveda pie tā, ka ar Kremļa kārtējo stulbumu iegrožošanu starpvalstu līmenī nodarbojās Vašingtona un tās ģeopolitiskā sabiedrotā — Londona.

Līdz ar to Makronam jākonstatē: “Savulaik ASV un Krievija slēdza vairākus līgumus par bruņošanās ierobežošanu, un tagad šie līgumi izjūk cits pēc cita. Bet mēs, Eiropa, nemaz nebijām šo līgumu dalībnieces no sākta gala! Vispār nemaz. Eiropai vajag savus atbruņošanās līgumus ar Krieviju.”

Doma loģiska un saprotama. Problēma ir tajā, kura valsts šo domu izsaka: Francija un Krievija ilgus gadsimtus bijušas ģeopolitiskās sabiedrotās — savulaik tās kopīgi cīnījušās pret prūšiem un austriešiem, kopā uzvarējušas Vāciju abos pasaules karos, kamēr pretinieces tās bijušas tikai Napoleona karu laikmetā un Aukstajā karā.

Frančiem bijušas skeptiskas attiecības ar ASV kā NATO lielāko spēku jau kopš Ziemeļatlantijas līguma parakstīšanas brīža. Līdz ar to “dialogs ar Krieviju” no pārējo NATO dalībvalstu puses izklausās gandrīz kā “aicinājums uz uzmetienu”.

Makrons pareizi sapratis, ka baltiešiem no viņa priekšlikuma uzreiz parādās zosāda: cik nav bijuši visādi Molotova — Ribentropa pakti un Jaltas konferences, kur mums aiz muguras lielvalstis mūs pārdala un atdod Kremlim aprīšanai. “Dialogs ar Krieviju nemēģinās apiet jūsu vēsturi ar piedzīvoto apspiestību... Es jūtu, ka Baltijā ir šaubas vispār par to, vai Krievijai ir vēlme iesaistīties dialogā, tāpēc ir jāsāk... būs vajadzīgi gadi. Mums jāpaliek pie ļoti striktas valodas pret Krieviju, runājot par Ukrainu,” Makrons centās mierināt auditoriju.

Interesanti bija vērot Makrona žestus un neverbālos signālus. Kamēr viņš runāja par Francijas un Latvijas attiecībām, par sadarbību zinātnē un izglītībā, kamēr komentēja notikumus Baltkrievijā, tikmēr žesti bija mierīgi un nosvērti, kā to sagaidām no lielvalsts prezidenta. Tomēr abās publiskajās uzstāšanās reizēs, tikko parādījās Krievijas tēma, tā Makrons sāka lauzīt rokas, tirināt pirkstus un runājot pieskarties degunam. Kā pabeidza tematu, tā pārstāja. Tātad arī viņš pats iekšēji nav pārliecināts, ka viņa pieeja Krievijai ir pareiza.

Vismaz piecsimt gadus pirms Putina nākšanas pie varas Kremlis ir pieradis taisīt ārpolitiku, slēdzot vienošanās ar citām lielvarām par vidū pagadījušos teritoriju anektēšanu. Pret mazākām kaimiņvalstīm Kremlis arvien izturas kā pret priekšmetiem, nevis sarunu partneriem — piemēram, vēl 2014. gadā vajadzēja pusgadu, kamēr izdevās Putinam ieskaidrot, ka par Ukrainas lietām vajag runāt ar Ukrainu, nevis Vašingtonu vai Berlīni, taču arī tad t.s. “Normandijas formāta” un Minskas sarunas varēja notikt vienīgi Francijas un Vācijas klātbūtnē, nevis pa tiešo starp Krieviju un Ukrainu. (Likumsakarīgi, ka kopumā no šīm sarunām nekāds lielais rezultāts nav radies.)

Rīgas pilī gaidot Makrona ierašanos, ar Globusa vadītāju Ansi Bogustovu automātiski sākām apspriest Francijas piedāvāto vidutāju lomu Baltkrievijas protestos un Kalnu Karabahas jautājumos. Demokrātiskie baltkrievu protestētāji reālpolitikā nav piedalījušies un nezina, ka šāda vidutājība patiesībā ir slikta zīme — kaut kādi sarunvedēji no malas lems, ko citu valstu pilsoņiem darīt vai nedarīt. (Gan latvieši un lietuvieši 1991. gada barikādēs, gan ukraiņi Oranžajā revolūcijā un Eiromaidanā paši tika galā ar visu.)

Kalnu Karabahas gadījumā ir īpaši slikti, ka nabaga iedzīvotāji Kaukāzā kārtējo reizi spiesti noskatīties, kā Putins ar Erdoganu rausta striķīšus un uzkurina savus reģionālos “vasaļus”, kā Makrons kaut ko mēģina samierināt, kamēr uz civiliedzīvotāju mājām krīt raķetes — šajās ģeopolitiskajās avantūrās rezultātu parasti mēģina panākt visi citi, izņemot vienīgi vietējos iedzīvotājus, kam retu reizi vispār dod vārdu.

Kremlis vienmēr paradis tuvākas un tālākas kaimiņvalstis dalīt divās kategorijās: vai nu savām interesēm pakļautas vasaļvalstis (Moldova, Kazahstāna, Kirgizstāna, Baltkrievija utt.), vai ienaidnieces (ASV, Ukraina, Baltijas valstis, Polija, Gruzija un gandrīz visa pārējā pasaules karte).

Mēs ar milzu ciešanām esam tikuši prom no pakļautības Kremlim un panākuši, ka no ģeopolitikas objekta, ko citi spārda kājām, esam kļuvuši par brīvās pasaules pilnvērtīgu sastāvdaļu — maziņu, bet tomēr. Esam dalībnieki pasaules vislielākajā brīvā tirgus zonā un vēsturē visvarenākajā militārajā aliansē. Pie mums vizītē brauc Makrons, brauc pāvests Francisks un savureiz Merkele, kamēr pie Putina brauc tādi kā Lukašenko un Ziemeļkorejas Kims.

Tāpēc Makrona nepārliecinošie rosinājumi uz “atsevišķu dialogu” ar Krieviju, ņemot vērā mūsu vēsturisko pieredzi, baltiešiem automātiski nozīmē aizdomas par to, ka Kremlis mūs mēģinās nokampt atpakaļ, pretī “ietirgojot” Francijai kaut ko citu. Makrons gan solīja, ka tas nenotikšot (viņam pašam varbūt arī šķiet, ka Kremlis viņu neaptīs ap pirkstu), bet viņa ķermeņa valoda rādīja — no viņa runās skartajiem jautājumiem šajā tematā viņš jutās vismazāk pārliecinoši. Līdz ar to viņš mūs nepārliecināja, ka mēs galu galā necietīsim.

Novērtē šo rakstu: