Iesaki rakstu: 
Runāt par neliešiem vajag un pēc iespējas vairāk, kā to izdarīja Alvis Hermanis šeit. Taču vēl vairāk vajag runāt par iemesliem, kāpēc nelieši ir milzīga un neatņemama mūsu sabiedrības sastāvdaļa. Šis būs īpaši nepopulārs raksts.
Iedomājieties nelielu pilsētiņu mežonīgajos Rietumos pirms kādiem 200 gadiem. Nu, kā amerikāņu vesternos. Iedomājieties, ka mūsu izdomātā pilsēta ne ar ko neatšķiras no filmās redzamajām un tāpēc tajā lielākā daļa iedzīvotāju nodarbojas ar dzeršanu, laupīšanu, viens otra pazemošanu un dzīvošanu sava prieka pēc. Iedomājieties, ka tas notiek dienām, nedēļām, gadiem un gadu desmitiem.
Cilvēka dvēselē netikumu klātbūtne nespēj pilnībā atrofēt mīlestības sajūtu, un tieši tādēļ mūsu pilsētas iedzīvotājos kādā brīdī pamostas tieksme pēc siltajiem sārtajiem mazuļu papēžiem. Šīs vēlmes rezultātā pilsētā dzimst bērni, kuri visu kopā ar vecākiem pavadīto laiku vēro, kā apkārtējie pieaugušie dzer, zog un viens otru pazemo.
Paiet laiks, un šie bērni paši kļūst pieauguši un sāk dzert, laupīt un pazemot. Taču šāda notikumu attīstība neapmierina ne viņu vecākus, ne citus šīs pilsētas iedzīvotājus, jo par nobriedušo neliešu upuriem tagad jau kļuvuši viņi paši.
Diemžēl īstermiņā situāciju vairs nevar izmainīt, jo šie vecāki ar savu piemēru 20-30 gadu garumā ir izaudzinājuši veselu paaudzi tādu pašu neliešu kā viņi paši, kuri turpmākos 40-50 gadus tāpat kā viņu vecāki jaunībā padarīs visu apkārtējo dzīvi nepanesamu.
Vēl trakāk ir tas, ka šiem pieaugušajiem bērniem, kuri, kā atceramies, caur savu vidi iemācījušies būt par deģenerātiem, pavisam drīz būs arī savi bērni, kuri veidos savu izpratni par to, kā vajag dzīvot tāpat kā visas paaudzes pirms viņiem.
Jums šī pilsēta neko neatgādina?
Lai situāciju mainītu, nepieciešams, lai divas-trīs (vai labāk trīs-četras) paaudzes apgrieztu savu dzīvi kājām gaisā un sakārtotu savas vērtības, centienus, prātus un dvēseles. Lai atrisinātu problēmu, ir nepieciešams tieši šis ceļš, jo tieši tas neatstās redzamus pierādījumus par elli, ko cilvēki absolūti brīvprātīgi daudzus gadu desmitus bija radījuši paši sev. Un, ja sabiedrībā būs pēc iespējas mazāk esošo deģenerātu, tad tas samazinās to bērnu skaitu, kuri, skatoties uz deģenerātiem, paši par tādiem kļūst.
Latvijas skatījumā "kājām gaisā" nozīmētu pilnīgu atteikšanos no mums piemītošā lepnuma, savtīguma, naida, vienaldzības un bailēm. Bet, kā reiz teica kāds nezināms autors, – “dimantus pakaļā nemeklē”, un dabiski, ka gandrīz neviens mūsu valstī nekādu pārdomāšanu īstenot netaisās.
Netaisās, jo vienai daļai no mums ir pārāk dārga pudele un kotlete (baiļu pazīmes). Otrai daļai no mums nav vēlmes atsacīties no vieglas un skaistas dzīves (lepnuma pazīmes). Trešajai daļai nerūp pilnīgi nekas no apkārtējā, un viņi dzīvo pēc filozofijas “mana atbildība beidzas uz manas mājas sliekšņa” (savtīguma pazīmes).
Tālāk nāk tie, kas vai nu izklaidē pirmās trīs grupas, vai pelna no tām naudu un tādējādi veicina viņu tālāku degradāciju - didrihsones, samantas tīnas, kesenfeldi, ostrovski, domburi, kašeri, kambalas, dīleri, lietu kārtotāji, prostitūtas, kalpi un klauni (vienaldzības pazīmes).
Piektā daļa uzskata, ka vājus, stulbus, slimus, atkarīgus, mantkārīgus un vienaldzīgus vajag uzmest, ko viņi veiksmīgi dara ar melu, prāta viltības, spēka pārākumu, ofšoru kompāniju, amatu valsts iestādē vai biroju ārvalsts vēstniecībā palīdzību (naida pazīmes).
Sestā un pēdējā daļa, kas ir absolūti mikroskopiska skaita ziņā, ir tie, kas saprot, kas ir šī apburtā loka iemesli, un tajā pašā laikā neveicina tā nostiprināšanos.
Šīs kategorijas cilvēkiem ir ļoti skumji vērot valstī notiekošo, bet diemžēl īsti ietekmēt situāciju viņi nevar. Viņi nav spējīgi situāciju ne uzlabot, ne pat apturēt tās pasliktināšanos, lai tā paliktu vismaz kaut kādā nemainīgā līmenī.
Vienīgais, ko viņi var, ir rādīt labu piemēru citiem un vērot, kā situācija pasliktinās, bet ne tik ātri kā tad, ja viņi šo labu piemēru vispār nerādītu. Tas ir tāpat kā cīnīties ar vēzi, zinot, ka tik un tā nomirsi, bet atsakoties padoties, jo tevi vada ticība, cerība un mīlestība.
Protams, ir jārunā par “destruktīvo vīrusu” jeb tiešā nozīmē dēmoniem Latvijas sabiedrībā un politikā. Taču būtu ļoti tuvredzīgi un naivi rēķināties, ka būs iespējams atbrīvoties no tiem ar sarunu palīdzību.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
