Meļņiks izrādījies visnoslēpumainākais Valsts prezidenta padomnieks
PIETIEK24.06.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Lai gan savā memuāru grāmatā Kas es esmu bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers nodēvējis miljonāru Vasiliju Meļņiku par savu "ārštata padomnieku Nr. 1" (attēlā), viņš kļūst ārkārtīgi aizņemts, uzzinot, ka vajadzētu ko sīkāk pastāstīt par šī padomnieka darbību. Interesanti, ka tieši tāpat no jautājumiem par Meļņiku aizbēg viens no cilvēkiem, kas savulaik stāvēja pie Zatlera Reformu partijas šūpuļa, - ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Meļņiks kā Zatlera ārštata padomnieks sadarbībai ar uzņēmējiem sāka darboties 2010.gada 2.martā. Toreiz, raksturojot savu jauno padomnieku, toreizējais prezidents paziņoja, ka Meļņiks ir pietiekami cienījama un informēta persona, lai kļūtu par valsts pirmās personas padomnieku. "Šajā ekonomiskajā situācijā un priekšvēlēšanu gadā ir būtiski saprast uzņēmēju attieksmi pret notiekošo valstī," nepieciešamību pēc padomnieka sadarbībai ar uzņēmējiem pamatoja Zatlers.
Taču ziņu aģentūru arhīvos vienīgās ziņas, kas atrodamas par Meļņika veikumu prezidenta padomnieka amatā, ir par vizīti Krievijā, kur viņš bija viens no valsts pirmās personas delegācijas dalībniekiem.
„Lietvedībā par Vasīlija Meļņika paveikto Valsts prezidenta Valda Zatlera laikā nav nekādu dokumentālu liecību. Viņš ir bijis ārštata padomnieks, kas savus pienākumus veicis nesaņemot atalgojumu,” lakonisku atbildi uz jautājumu, vai iespējams iepazīties ar Meļņika veikumu iepriekšējā prezidenta padomnieka amatā, sniedza pašreizējā prezidenta Andra Bērziņa preses sekretāre Līga Krapāne.
Neko par Meļņika aktivitātēm un padomiem nezina stāstīt arī Pietiek uzrunātie Valsts prezidenta kancelejas darbinieki, kas tajā strādājuši Zatlera laikā. Valsts prezidenta padomniece juridiskajos jautājumos Inese Lībiņa-Egnere sacīja, ka viņas darbi ar Meļņiku neesot krustojušies.
„Es nebūšu īstais cilvēks, kam jautāt. Man kā juridiskajai padomniecei nebija tiešu kontaktu ar Meļņiku,” sacīja Lībiņa-Egnere. Viņa apstiprināja, ka redzējusi Meļņiku viesojoties pie Zatlera, taču neesot bijusi informēta par tikšanos saturu, rezultātiem un sniegtajiem padomiem.
Tāpat neko par Meļņika veikumu nezinot teikt arī Zatlera padomniece protokolārajos jautājumos Evija Ķēniņa, norādot, ka neesot piedalījusies ne viņa izraudzīšanā, ne kādos citos kontaktos. Arī Normunds Beļskis, kurš neviennozīmīgā gaismā pieminēts Zatlera memuāros, teic, ka neko par Meļņika aktivitātēm Zatlera prezidēšanas laikā nezinot.
Taču īpaši interesanti, ka arī pats Zatlers izrādījies tik aizņemts, ka neredz iespēju "tuvākajā laikā" atbildēt uz jautājumiem par Meļņiku. Zatlera sekretāre, kura Pietiek informēja par eksprezidenta aizņemtību "tuvākajā laikā", kas neļaušot sniegt atbildes uz jautājumiem par Meļņika darbību ārštata padomnieka darbā, uz jautājumu, kad šāda saruna varētu notikt tālākā laikā, vairs nav spējusi atbildēt.
Visbeidzot, arī prezidenta kancelejas vadītājs Zatlera prezidēšanas laikā, pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs jau kopš marta nav atradis laiku, lai atbildētu uz jautājumiem par Meļņika lomu prezidenta padomnieka amatā un nu jau likvidētajā Zatlera Reformu partijā, - viņa aizņemtība sākās mirklī, kad ministrs uzzināja, kas tieši interesē Pietiek.
Sākotnēji Ārlietu ministrijas preses sekretārs Ivars Lasis laipni piekrita noorganizēt Pietiek interviju ar Rinkēviču un pat piedāvāja iespējamos tikšanās laikus. Taču tad, kad preses pārstāvis uzzināja jautājumus, par kādiem Pietiek vēlas runāt ar ministru, pēc sazināšanās ar pašu ministru konkrēta laika precizēšanai paziņoja, ka Rinkēvičs atteicies no šādas intervijas, un ieteica mēģināt šos jautājumus uzdot pēc kādas valdības sēdes.
Tā kā lielāko daļu valdības sēžu Rinkēvičs pēdējā laikā nav apmeklējis, Pietiek izdevās ministru sastapt, kad viņš ieradās Saeimā uz parlamentārās izmeklēšanas komisiju par bankas Citadele pārdošanu. Lūgts veltīt pāris minūtes atbildēm uz dažiem jautājumiem saistībā ar Meļņiku, ministrs ar acīmredzamu izbīli balsī paziņoja: „Ne tagad! Es sniedzu tikai ar preses sekretāru saskaņotas intervijas.”
Savukārt ministra jaunais preses padomnieks Mārtiņš Drēģeris, ar kuru ministrs ir sācis doties arī ārvalstu braucienos, paziņoja, ka Rinkēvičs esot ļoti aizņemts, turklāt viņam gaidāmas vairākas ārvalstu vizītes, bet Latvijā viņš atgriezīsies vien 27.jūnijā. Pagaidām Drēģeris nav sniedzis atbildi, vai pēc atgriešanās intervija notiks.
Šī lielā noslēpumainība varētu būt izskaidrojama ar Pietiek rīcībā esošajām neoficiālajām ziņām par Meļņika patieso vietu un lomu Zatlera kancelejā, pēc tam Zatlera Reformu partijas finanšu plūsmu nodrošināšanā un vēl pēc tam arī ārlietu ministra personiskās labklājības nodrošināšanā.
Kā zināms, Meļņiks arī oficiāli ir liels partiju ziedotājs. Viņa ziedoto summu pārskats KNAB publiskajā datu bāzē ir šāds:
|
Nauda |
EUR 10000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
03.10.2014 |
|
|
Nauda |
LVL 7000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
05.09.2011 |
|
|
Nauda |
LVL 10000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
05.09.2011 |
|
|
Nauda |
LVL 8000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
26.10.2010 |
|
|
Nauda |
LVL 10000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
27.09.2010 |
|
|
Nauda |
LVL 5000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
14.09.2006 |
|
|
Nauda |
LVL 5000.00 |
Vasilijs Meļņiks |
12.09.2006 |
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
