Meroni asociācija ceļ trauksmi par dzelzceļa kravu kritumu, bet kritumā vainīgie izrādās... paši trauksmes cēlāji
Imants Liepiņš14.06.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Līdz ar Ingas Antānes negaidīto izlidināšanu no tranzītnieku “kreisās” organizācijas Baltijas asociācija — transports un loģistika (BATL) vadītājas posteņa uzmanība pievērsusies šai Rūdolfa Meroni interesēs strādājošajai “ēnu” asociācijai. Tā šobrīd iestājas pret dzelzceļa elektrifikāciju, bet pirms tam protestēja pret dzelzceļa kravu kritumu. Tagad izrādās, ka dzelzceļa kravu kritumā Latvijā bijuši vainīgi... paši šīs asociācijas biedri.
Pagājušā gada 12. septembrī Latvijas Radio “Krustpunktā” BATL valdes priekšsēdētāja Inga Antāne pauda žēlabas par ogļu un citu kravu kritumu, dzelzceļa pārvadājumu tarifu kāpumu un citiem negatīvajiem aspektiem.
Satiksmes ministrijas Tranzīta politikas departamenta direktors Andris Maldups viņai atbildēja: “Dzelzceļa kravu pārvadājumu izmaksas nosaka paši pārvadātāji, nevis valsts”, ar to norādot: I. Antāne pati tobrīd strādāja privātās dzelzceļa pārvadājumu firmas SIA Baltijas Ekspresis vadībā, turklāt šī kompānija bijusi viena no BATL dibinātājām — tātad tā bija pati I. Antāne, kuras varā bija lemt par dzelzceļa pārvadājumu tarifiem.
(Pavisam valstī ir trīs lieli dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi: privātie SIA Baltijas Tranzīta Serviss un Baltijas Ekspresis, kā arī valsts uzņēmums LDz Cargo. Visiem ir vienādas tiesības un izmaksas, izmantojot VAS Latvijas Dzelzceļš sliežu ceļus.)
Kad Baltijas Ekspresis nesamazināja savu pakalpojumu cenas, pārkraušanas datos (jo īpaši — Ventspils ostā) turpināja iezīmēties kravu kritumi. Bet I. Antānes vadītā BATL jaunu kravu piesaistīšanas vietā rīkoja preses konferences, žēlojās ministrijām un pat Valsts prezidentam, līdz pārgāja pie sabiedrības biedēšanas ar dzelzceļa kravu kritumu, kas varētu sasniegt līdz pat 50% no esošajiem apjomiem.
“Pie 50% kravu krituma dzelzceļa tarifa pieaugums būs nozarei postošs. [2017. gada] jūlijā faktiski tika pārvadātas tikai 27,9% no iepriekš plānotajām kravām. Turklāt kravu krituma temps arvien pieaug. Ja gada sākumā tie bija vidēji 15%, pavasarī jau pieauga līdz 30%, bet tagad sasnieguši gandrīz 70% līmeni,” pagājušā gada augustā izteicās I. Antāne.
Krituma iemesli precīzi identificējami
Taču, aplūkojot uzņēmumu darbības rādītājus, kļuvis redzams: par dzelzceļa kravu sistemātiskā krituma cēloni nupat jau vairāk nekā desmit gadu laikā pamatā kļuvuši tie Ventspils ostas uzņēmumi, kuri sastāv BATL un kurus šajā periodā kontrolējis un/vai vadījis prokuratūras ieceltais “arestētās mantas glabātājs” Rūdolfs Meroni.
Tā šajā periodā A/S Ventbunkers savu vidējo kravu apjomu gadā samazinājis no 10 miljoniem tonnu (divtūkstošo gadu sākumā) līdz mazāk nekā 2,5 miljoniem tonnu (pēdējie dati publicēti par 2016. gadu). A/S Kālija Parks kādreiz krāva piecarpus miljonus tonnu, kamēr pēdējos četros gados tas spējis pa visu gadu piekraut tikai dažus kuģus, kopējam apjomam noslīdot līdz dažiem simttūkstošiem tonnu.
A/S Ventspils Tirdzniecības osta (VTO) nav publicējusi kravu apgrozījumu par pagājušo gadu pēc tam, kad 2016. gadā tas nokritās līdz 2,3 miljoniem tonnu, bet A/S Baltic Coal Terminal (jaunais, specializētais ogļu termināls Ventspilī) pēdējoreiz datus publicējusi par 2015. gadu, kad gada rezultāts bija nokrities no pieciem līdz 1,8 miljoniem tonnu.
Visos šajos uzņēmumos padomes priekšsēdētājs ir Rūdolfs Meroni, kurš visos gadījumos kontrolē akciju vairākuma paketes. Vismaz vienā gadījumā, kā Pietiek jau rakstīja, ogļu termināla akcijas jau ir nonākušas R. Meroni firmas īpašumā, kas savu kontroli īsteno ar VTO starpniecību.
Savukārt visi šie uzņēmumi ir ne vien “kabatas asociācijas” BATL dibinātāji, bet arī pārvadājumu tarifus nez kāpēc nepazeminošā Baltijas Ekspreša līdzīpašnieki: atbilstoši uzņēmuma 2015. gada pārskatam Baltijas Ekspreša daļas pieder Ventbunkeram (62,79%), Kālija Parkam (20,56%), VTO (16,23%), un tikai niecīga daļa pieder ar R. Meroni interesēm nesaistītajai SIA Ventplac (0,39%) un Baltijas Ekspreša pirmajam vadītājam Ivaram Sormulim (0,03%), kurš šo dzelzceļa pārvadātāju savulaik izveidoja no nulles.
Līdz ar to pirms diviem gadiem, 2016. gada vasarā, aina Ventspils ostā kopumā izskatījās šādi: Kālija Parkā nebija kālija, ogļu terminālā nebija ogļu, graudu terminālā nebija graudu, sulu terminālā nebija nekādu veidu sulu, un Ventspils Tirdzniecības ostā nenotika tirdzniecība ar precēm.
2016./2017. gada ziemā ogļu termināls Ventspilī pēc 190 dīkstāves dienām atsāka strādāt un uzrādīja samērā viduvējus rezultātus, kas Baltic Coal Terminal pēdējo gadu nīkulības rezultātā pat bija uzskatāms par pozitīvu pavērsienu. Tomēr šo tendenci neizdevās noturēt: tā nebija saistīta ar R. Meroni grupējuma spējām noslēgt ilgtermiņa kontraktus par ogļu kravu pārkraušanu, bet gan apstāklim, ka bija auksta ziema, kas palielināja pieprasījumu Eiropas un Ziemeļamerikas tirgos pēc visu veidu kurināmā, toskait oglēm. Šajā gadā ogļu kravas Ventspilī turas, pateicoties faktam, ka Krievijā viens no ogļu termināliem atrodas ilgstošā plānveida remontā. Kolīdz remonts beigsies, ekonomisti prognozē, ka papildus jaudas Krievijas ogļu pārkraušanai vairs nebūs vajadzīgas.
Pat, ja periodiski Baltic Coal Terminal parādās ogles, tas gan neuzlabo Ventbunkera, VTO un Kālija Parka statistiku. To sliktie rezultāti atsaucas arī uz kopējiem Latvijas tranzīta rādītājiem: Centrālās Statistikas pārvalde ziņo, ka no Latvijas ostām šogad pirmajā ceturksnī nosūtīja un ostās saņēma 15,6 miljonus tonnu kravu, kas ir par 15,9% mazāk nekā pērn tajā pašā laikposmā.
Kāpēc jāuzbrūk elektrifikācijai?
Šādā kontekstā kļūst skaidrs, kāpēc BATL sastāvā ietilpstošie, lielākoties R. Meroni kontrolētie uzņēmumi — ar vai bez I. Antānes kā asociācijas vadītājas — iebilst pret plānoto dzelzceļa elektrifikāciju no Daugavpils līdz Šķirotavai un no Rēzeknes līdz Krustpilij, lai ar elektriskajām lokomotīvēm varētu vilkt ne tikai pasažieru vilcienus, bet ar kravas sastāvus, tādā veidā attīrot Latvijas vidi no dīzeļdegvielas dūmiem un izmešiem.
Ja kravu pārvadājumi tiks elektrificēti kaut vai tikai daļēji, tad visiem trim dzelzceļa kravu pārvadātājiem nāksies iegādāties jaunas elektrovilces lokomotīves, savukārt šobrīd izmantotās dīzeļlokomotīves varēs pārdot uz tām valstīm, kur tādas vēl izmanto un kur izbūvētas Krievijas platuma sliedes.
Ar kravu apgrozījumu, kas krīt no gada uz gadu, pieauguma tendences izrādot vien epizodiski un nestabili, BATL asociācijas biedri nespēs garantēt Baltijas Ekspresim, ka tam tuvākos pārdesmit gadus būs pietiekams kravu apjoms, lai atmaksātos elektrolokomotīvju iegāde — saskaņā ar internetā atrodamo informāciju, vienas 9000 ZS elektrolokomotīves cena var sasniegt 7 miljonus dolāru, un viena sastāva vilkšanai vajadzīgas vismaz divas.
Tā kā Baltijas Ekspresim nav tādu naudas rezervju, tad iegādāties jaunu ritošo sastāvu varētu vienīgi ar kredītu palīdzību, bet daudzu gadu garumā krītoša biznesa apjoma apstākļos tādus darījumus diez vai finansētu pat SMS kredīts. Tātad neatliek nekas cits kā pretoties elektrifikācijai.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
