Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Metaforu radīšana ir goda lieta. Tāpat kā goda lieta ir sociālo mītu radīšana. Metaforas var izmantot sociālajos mītos. Reizē ar jaunu metaforu izdomāšanu var rasties jauni sociālie mīti. Tāpēc sociālo konstrukciju radiācijā ne vienmēr ir novelkama stingra robeža starp metaforu un mītu. Metaforas starojums ir radniecīgs mīta starojumam. Gan metaforas, gan mīta radiācijas enerģija sekmē vienu un to pašu rezultātu – sabiedriskās apziņas transformāciju.

Metaforu radīšana ir vajadzīga darbība. Pat kaut kādā ziņā obligāta darbība, jo ietilpst kultūras sociālajā terapijā. Bez šīs darbības sabiedrības mentālais komforts nav sasniedzams. Sabiedrība sāk garīgi nīkuļot, ja laikus nesaņem jaunu metaforu porciju. Šo nīkuļošanu dēvē dažādi. Vēsturē ir sastopami tādi sabiedrības garīgās nīkuļošanas apzīmējumi kā bezidejiskuma laiks, stagnācijas periods, mietpilsoniskās snaudoņas gadi, degradācijas laikmets.

Ideologi zina par nepieciešamību regulāri atsvaidzināt metaforu kolekciju, apsūbējošās metaforas bez žēlastības nosūtot uz aizmirstības noliktavu. To vietā tiek radītas jaunas metaforas vai parodiski restaurēta senāka metafora no aizmirstības noliktavas. Bet tas prasa īpašu meistarību. Senāku metaforu parodiskā restaurācija prasa no ideologiem lielu talantu, atjautīgu izdomu un smalku poētisko izjūtu. Parodijas poētika nav pa spēkam katram literātam. Parodijas ģēniju ir ļoti maz pasaules literatūras vēsturē. Parodijas idejiskā struktūra nav pa spēkam katram ideologam.

Ideologi nevar nezināt par metaforu fabrikas specifiku. Šīs zināšanas ir viņu eksistenciālās būtības fundaments. Ideologu nepieciešamības un pastāvēšanas ikdienišķā jēga ir metaforu fabrikas radošā un organizatoriskā vadība. Ideologi ir gan kreatīvie kadri, gan savas kreatīvās produkcijas menedžeri un marketologi, jo vislabāk orientējās savas produkcijas noietā.

Visjaunākajos laikos atsevišķās pēcpadomju zemēs (bet ne tikai pēcpadomju zemēs) ideologiem ir nadzīgi uzpeldējuši sīvi konkurenti – tā sauktie politiķi. Tā ir universāli plikšķējoša vaislinieku grupa. Galvenokārt sastāv no masu jeb vidusmēra cilvēkiem. Tātad prāta ziņā ierobežotiem, bet viltīgiem un nekaunīgiem cilvēkiem. Masu cilvēku portretā ir maz patīkamu īpašību. Atklāti sakot, šī pelēkā fenomena pētnieki (no XIX gadsimta līdz mūsdienām) savās publikācijās nevienu labu īpašību nenosauc. Masu cilvēks ir visa pelēkā un nelabā iemiesojums. Bet tas izpaužas vienīgi tad, ja masu cilvēkā pārsvaru gūst viņa patmīlība, godkāre un uzdrīkstēšanās tēlot savam reālajam cilvēciskajam potenciālam neatbilstošu lomu. Dzīvē ne ar visiem masu cilvēkiem tā notiek. Ļoti daudzi dzīvo klusu un mierīgi, un ir patīkami laikabiedri. Lielākais ļaunums ir ambiciozi agresīvie masu cilvēki. Viņi ir morāli gatavi uz visu. Kā saka, pat māti pārdot. Ja neticiet, lūdzu, pajautājiet urbanovičušakoviešiem, par  kuriem balso dumjie latvieši un cittautieši.

Šā laika „politiķi” perfekti orientējās kultūras visos segmentos. Ja ikviens parastais mirstīgais latvietis perfekti orientējās nacionālajā jautājumā un hokejā, tad ikviens neparastais nemirstīgais „politiķis” perfekti orientējās visos jautājumos. Bet īpaši garīgās kultūras „nozarēs” (kā mežonīgi vulgāri saka bijusī kultūras ministre). „Politiķi” paši ir apņēmības pilni gan radīt metaforas, gan vadīt to realizāciju kultūras procesos. Viņiem ideologi nav vajadzīgi. Viņi paši ir ideologi.

Saprotams, tas mūs ir novedis pie tā, pie kā tas nekļūdīgi varēja novest. Tas mūs ir novedis pie aizas, pie kuras tradicionāli noved jebkura neprofesionāla, diletantiska, pašapzinīga un visbiežāk intelektuāli neadekvāta darbība. Sulīgāk sakot, tas ir sabiedrību novedis pie muļķību un idiotisma naktspoda, pie kā parasti noved nesaprātīgi, bet šķebinoši pašpārliecināti ne visai gudri un visbiežāk pavisam negudri kopgalda izrīkotāji, nemākulīgi gatavojot veselībai kaitīgu sakodienu.

Muļķību un  idiotisma naktspodu daži mūsu zinātāji ir pareizi nosaukuši par „sociālpolitisku šizofrēniju”. Internetā var lasīt: „Liela daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo savdabīgā greizo spoguļu karaļvalstī, ko atsevišķi eksperti pat skarbi dēvē par sociālpolitisku šizofrēniju." Runa ir par sabiedrības masveida dezorientāciju. Tā attiecas uz jēdzienu un vērtību neizpratni, sociālpolitisko orientāciju, pasaules attīstības tendenču neizpratni.  Bet galvenais – savas valsts jēgas un nākotnes neizpratni.

Tā, piemēram, kādā no mūsu medijiem nesen bija teikts: „Par to, ka liela sabiedrības daļa ir dezorientēta izpratnē par to, ko nozīmē "nacionāls" un "nacionālistisks", var pārliecināties diskusijās sociālajos tīklos un portālu komentāros. Daļa no Latvijas 30-gadnieku paaudzes uzskata, ka "nacionāls" ir teju vai sinonīms vārdam "nacistisks", bet 21. gadsimta "nacionālisma" galējo izpausmi iemieso norvēģu masu slepkava Breivīks. [..] Esam aicinājuši cittautiešus pievienoties latviskai Latvijai, kuras ideju ne vien pietiekami neizprotam, bet kas mums bieži nemaz īsti nav rūpējusi”."

Par iedzīvotāju sociālpolitisko šizofrēniju liecina socioloģisko aptauju rezultāti. To rezumējums ir drausmīgs: „Plašā pētījumā par Latvijas sabiedrības izvēlēm politikā, ekonomikā un izglītībā ir secināts, ka mēs joprojām dzīvojam ne vien ar padomju mantojumu, bet vēl trakāk - mēs sevi uzskatām par tiem, kas nemaz neesam, proti, sakām vienu, domājam otru, bet darām vēl pavisam ko citu jeb, īsāk sakot, - dzīvojam pilnīgā greizo spoguļu karaļvalstī." Protams, ka „greizo spoguļu karaļvalsts” ir šizofrēniska karaļvalsts. Tas ir mūsu debili universālo „politiķu” sālījums. Viņu lielākais sasniegums pēcpadomju gados. Tautas elitārās reputācijas sagraušana, nabadzība, masveida aizceļošana un šizofrēniskā sabiedriskā apziņa, - tie ir mūsu „politiķu” lielākie sasniegumi LR gados. Par šo sasniegumu autoriem līdz 2011.gadam ir sastādīts vērtīgs dokuments. Cerot piedzīvot lustrāciju un tautas tribunāla izpriecas, tajā ir teikts: „Augstākie lēmēji Latvijā 20 gadu laikā ir bijuši kopskaitā 606 cilvēki (ieskaitot Augstāko Padomi, kopā ar Interfrontes frakciju). Pēc protokoliem Saeimas arhīvā ir iespējams noskaidrot katra devumu."

Kāds varbūt gribēs aizbildināties: „Mēs nonācām amerikāņu apsaimniekošanā un paši neko nevaram izlemt." Vēl kāds cits varbūt gribēs argumentēt: „Tauta ir muļķe, un tāpēc tā ir sapinusies sociālpolitiskajā šizofrēnijā." Abas skabargas ir viegli izraujamas. Pirmajā gadījumā pietiek ar triviālo atsaukšanos uz dārgajiem kaimiņiem lietuviešiem. Ar viņiem mums XX un XXI gadsimtā ir kopīgi saimnieki. Taču lietuviešiem saimnieku vara nekad netraucēja dzīvot patstāvīgāk un labāk. Ja padomju gados pēc desas braucām uz Lietuvas veikaliem, tad tagad lietuviešu desu pērkam lietuviešu sabūvētajos lielveikalos Latvijā. Lietuviešu progress ir prātam neaptverams un pilnā mērā demonstrē mūsu saļimtību, kaut gan saimnieks un tā atvēlētā pašnoteikšanās brīvība mums ar lietuviešiem ir kopīga.

Tautas ir dažādas. Čarlzs Darvins tautas iedalīja civilizētajās un barbaru tautās. Zinātnē ir sastopami dažādi tautu grupējumi, ņemot vērā cilvēcisko kvalitāti un kultūras potenciālu. Zinātnē ir izstrādāti civilizētas un barbaru tautas kritēriji. Tādi bija jau Darvinam. Ja arī pieļaujam, ka ar latviešu tautu (precīzāk – Latvijā palikušo daļu) ir saldenskābas problēmas, tad tas šajā gadījumā (sarunā par šizofrēnisko sabiedrisko apziņu) nav galvenais. Galvenais ir tas, ka politiķu uzdevums un pienākums bija nepieļaut šizofrēniskās sabiedriskās apziņas burbuļojumu. Par tautas garīgo veselību ir kādam konsekventi un atbildīgi jārūpējas tāpat kā par fizisko veselību. Tā ir tāda pati triviāla tēze kā atgādinājums par lietuviešu desas sakām latviešu ēdienkartē. Turpinot triviālos atgādinājumus, vēl var atgādināt par ideoloģisko metaforu svētīgo ietekmi uz sociuma garīgo līdzsvaru. Ja ir labas metaforas un tās tiek regulāri atsvaidzinātas, tad sabiedriskā apziņa nevar pārvērsties sālsūdenī un sabiedrība nesāk velties aizā.

Mūsu „politiķi” jau pašā sākumā bija tik aprobežoti, ka neko nemācījās no „perestroikas” tehnoloģijām ideoloģiskajā darbā un tajā skaitā metaforu izdomāšanā. Viņi nespēja nosacīti atjaunotajam valstiskumam neko ideoloģiski piedāvāt, lai attiecīgi formētu sabiedrisko apziņu. Viņi bija pārāk aizņemti ar zagšanu un blēdībām, kā arī pielīšanu saimniekiem. Netika tālredzīgi saprasts pat tas, ka vārds „perestroika” bija lieliska metafora. Tā veica kolosālu darbu, radikāli izmainot (atsvaidzinot, uzmundrinot, iedvesmojot) sabiedrisko apziņu. Viens metaforiski lietots vārds faktiski asociējās ar dzīves pārkārtojumu uz visas planētas. „Perestroikas” rezultātā kardināli izmainījās pasaules ģeopolitiskā kārtība - tā dēvētā pasaules polu sistēma. Divpolārās pasaules (sociālisma un kapitālisma) vietā izveidojās vienpolārā pasaule. XX gs. beigās pret to neviens krasi neiebilda. Tagad ir citādāk. Tagad tiek runāts par daudzpolāro pasauli, un vienpolārās pasaules „piarēšana” tiek uzskatīta par amerikāņu klasiskās „izredzētības” - American exceptionalism - sindromu.

Starp citu, „izredzētība” ir amerikāņu galvenā metafora no XX gadsimta sākuma. To izmanto ļoti uzmanīgi, ar galvu domājot, lai metafora amerikāņiem neapniktu. Amerikāņiem metafora nav apnikusi. Tā ir apnikusi pārējiem planētas iedzīvotājiem. Bet tas ir cits jautājums.

Nav noliedzams, mūsu metaforai „tautas atmoda” bija sakramentāla iedarbība. Taču tā bija restaurēta metafora. To pirmo reizi lietoja XX gadsimta sākumā. Turklāt vēsturnieki atgādināja, ka tautas mošanās mums ir bijusi arī XIX gadsimtā. „Perestroikas” kontekstā mūsu dedzīgā mošanās esot jau trešā tautas atmoda. Sabiedrībā sākās smīnēšana: „Kad mēs beidzot atmodīsimies pa īstam?”, „Vai vispār esam spējīgi atmosties?” Metaforas „tautas atmoda” īslaicīgo likteni nosacīja tās dziļā tuvība vienīgi latviešu tautai. Latvijas polietniskajā sabiedrībā metafora ne visai iederējās. Atceros, citu etnosu pārstāvji nesaprata, kāpēc pie mums tik daudz runā par atmodu. Pēc paskaidrojuma noklausīšanās cittautieši atbildēja, ka uz viņiem tas neattiecas, jo viņi jau sen esot atmodušies.

Vārdi paši par sevi vēl neko neizsaka. Izsaka intelektuālā konstrukcija, kuru attiecīgais vārds raksturo. Ja vārdu lieto metaforiski, tad vārda raksturotā intelektuālā konstrukcija iegūst patiesi dziļu ideoloģisko auru un sabiedrības apziņā asociējās ar daudzveidīgu parādību kompleksu. Metafora „perestroika” asociējās ar globālu kompleksu – visas sociālisma sistēmas pārbūvēšanu.

„Perestroikas” ideologi bija ļoti gudri cilvēki. Viņi sistemātiski atsvaidzināja savas ideoloģijas metaforisko kolekciju. Sabiedrība tika turēta nepārtrauktā enerģētiskajā sasprindzinājumā. Vispirms 1985.gadā bija metafora „paātrinājums”. To attiecināja uz padomju valsts attīstības paātrināšanu. 1987.gada janvārī sākās metaforas „perestroika” triumfa ēra. Vēlāk metaforu „perestroika” vajadzīgajā brīdī (ņemot vērā sabiedrības uzmanības noguruma pakāpi) papildināja citas metaforas: „atvērtība”, „sociālisms ar cilvēcisku seju”, „vispārcilvēciskās vērtības”, „demokrātiskais sociālisms”, „jaunā domāšana”. Cilvēkiem sākumā pat patika „privatizācija”. Viņi domāja, ka viss notiks tāpat kā kapitālistiskajās valstīs, bet nevis kriminālās „prihvatizācijas” formā.

Metafora ir tas pats, kas izziņas procesā ir koncepts – vispārīgs priekšstats. Tātad noteiktas jēgas konstrukcija, kas ir domāšanas organizācijas līdzeklis. Ar metaforas/koncepta palīdzību cilvēks skatās uz pasauli un vērtē pasauli. Metaforas tāpat kā konceptus rada. Metaforām tāpat kā konceptiem var ticēt. Taču var arī neticēt. Lai ticētu, metaforas manipulatīvi iemieso cilvēku domāšanā. Tiek veikta intelektuālā ietekmēšana, panākot vēlamās izmaiņas domāšanā. Lai veiktu intelektuālo ietekmēšanu, jālieto speciālas metodes. Tām ir jāatbilst cilvēka domāšanas formātiem. Jāņem vērā, ka cilvēks vienmēr dzīvo 1) reālajā pasaulē un 2) tēlaini nosacītajā pasaulē - tēlu un simbolu pasaulē.

Vispirms ir jāatbild uz jautājumu, kā cilvēks domā. Atbilde ir šāda: cilvēks domā ar jēdzieniem un tēliem, tos izsakot savā valodā. Valodā domas tiek izteiktas jēdzienos. Domāšanā tiek izmantoti tēli no mākslas un literatūras. Visbiežāk tiek izmantotas mākslinieku un rakstnieku izdomātās metaforas.

Lai būtiski ietekmētu domāšanu, jāpiedāvā ir jauni jēdzieni un jēdzienu konstrukcijas, kā arī jauni tēli, jauni žesti, jauni uzvedības stili. „Perestroika” bija gan jauns jēdziens, gan jauna metafora. Tāpēc ideoloģiskais efekts jau pirmajā momentā bija kolosāls. Jaunā metafora tūlīt iefiltrējās ne tikai padomju cilvēku domāšanā, bet arī pārējās cilvēces domāšanā.

Kādas jaunas metaforas piedāvāja mūsu „politiķi” no 1990.gada? Vai viņi vispār tiecās kardināli pieskaņot sabiedrisko apziņu jaunajiem vēsturiskajiem apstākļiem? Vai varēja būt pietiekama ideoloģiskā slodze telpiskajai metaforai „atgriešanās Eiropā”? Mēs jau padomju laikā lepojāmies, ka dzīvojam viseiropeiskākajā padomju republikā. Augstas amatpersonas par to priecājās presē. Padomju cilvēku ikdienas sarunās tā bija vispārpieņemta attieksme.

Turklāt pirms II Pasaules kara, kad it kā mēs jau būtu dzīvojuši Eiropā, eiropiešu apziņā vēl neeksistēja mīts par Eiropas vienotību un kaut kādu kopīgu konfederāciju ar tās mistisko „eiropeiskumu”. Ideja par nepieciešamību apvienoties eksistēja tikai aristokrātu intelektuāļu šaurā lokā. Viņi tautai par to nestāstīja. Mūžam nesaticīgo eiropiešu konsolidējošo biznesa projektu (ES izveidi) amerikāņi sāka tikai pēc II Pasaules kara. Viņi nolēma Eiropu pārņemt savā stingrajā koloniālajā uzraudzībā, lai nebūtu jābrauc karot pāri okeānam trešo reizi. Amerikāņi beidzot saprata, ka Eiropai ir vajadzīgs nikns sargsuns. Pēc I Pasaules kara dzīvi palikušie amerikāņi ar savām bisēm aizbrauca uz mājām, atstājot kašķīgos eiropiešus savvaļā. Tā bija politiskā, militārā un ģeopolitiskā kļūda, kuru amerikāņi rūpīgi izlaboja pēc II Pasaules kara. Pēc II Pasaules kara viņi palika Eiropā. Uzbūvēja karabāzes un sāka simtprocentīgi kontrolēt visus politiskos, ekonomiskos, militāros, garīgās kultūras procesus. Bez amerikāņu ziņas Eiropā nekas nenotiek.

Eiropieši vienmēr ir dzīvojuši ļoti nesaticīgi. Turklāt barbaru tautas, kuras neietilpa Romas impērijā un kristietību pieņēma apmēram 1000 gadus vēlāk, eiropieši  vispār neņēma un arī tagad klusībā pie sevis neņem nopietni. Jautājums par mūsu „atgriešanos Eiropā” tādējādi ir ļoti kutelīgs un vēsturiski pretrunīgs jautājums.

Tie, kuri bija studējuši, labi zināja jēdzienu „tirgus ekonomika”, „demokrātija”, „liberālisms” lomu kapitālistiskajā iekārtā. Arī šie jēdzieni nevarēja būtiski izmainīt sabiedrisko apziņu LR pašaizliedzīgai celtniecībai.

Drīzāk smieklīgu jēgu ieguva politiskajās aprindās trafaretā tēze (metafora) par mūsu „garīgo spēku” kā galveno vērtību un priekšrocību. Ar to domāja mūsu tautas augsto izglītotību, radošo dabu, prasmi zinātni un tehniku papildināt ar izgudrojumiem. Mūsu tautai nevar būt liels militārais spēks. Taču mums var būt liels garīgais spēks. Savu garīgo spēku varam pretstatīt jebkuram agresoram. Mēs varam visus uzvarēt ar savu garīgo spēku. Latviešu „garīgais spēks” kļuva kaut kas līdzīgs amerikāņu „izredzētībai”. Proti, Dievs latviešus ir izraudzījis par garīgā spēka izredzētajiem. Smieklīgi tas bija tāpēc, ka pirmais izglītības un zinātnes ministrs biedrs Piebalgs vēl pirms oficiālās iecelšanas jaunajā amatā kopā ar tautfrontiešu komisāriem (tipiskiem boļševiku komisāru kloniem) dedzīgi apsprieda jautājumu par Zinātņu akadēmijas likvidēšanu, zinātņu kandidātu un doktoru pasūtīšanu uz vienu vietu, „veco” profesoru un „veco” ierēdņu nostumšanu malā un pasūtīšanu uz to pašu vietu. Tika bravūrīgi spriests arī par citām skaistām iespējām svaigi atjaunotajā Latvijas Republikā, kurā spoža rītdiena pavērās paģirainām plikadīdām un kraupainiem sāndzimumiem.

Šo rindu autors bija liecinieks šausmīgajām diskusijām Minsteres latviešu ģimnāzijā, kas notika tūlīt pēc LTF uzvaras Augstākās padomes vēlēšanās. Diskusiju galvenā tēma bija, kā pēc iespējas ātrāk sagraut to, kas konstruktīvi varēja kalpot kā „garīgā spēka” placdarms. Turklāt tautfrontiešu komisāri neslēpa, ka viņi paši būs „garīgā spēka” placdarms. Nav nepieciešams paskaidrot, kas no tā ir realizējies dzīvē.

Tos cilvēkus, kuri uz pasauli lūkojās ar saprātīgām acīm un lieliski saprata mūsu neapskaužamo stāvokli, tādi jēdzieni kā „valstiskā suverenitāte” un „neatkarīgā valsts” varēja kaitināt. Reālajos politiskajos apstākļos muldēt par valstisko suverenitāti un neatkarīgo valsti, saprotams, ir farizejiski arī pašlaik.

Savukārt jēdziens „plurālisms” spēja iedvesmot vienīgi murgotājus no visdažādākajiem sociālajiem slāņiem. „Plurālisms” balamutēm atvēra durvis viņu „viedoklim” par visu, kas vien ienāk prātā bez minimālākās pietātes pret tādu faktoru publiskajā diskursā kā elementāru zināšanu nepieciešamība. „Plurālisma” dievinātājiem zināšanas nav vajadzīgas. „Plurālisma” fani iegūva verbālās caurejas leģitimitāti. Mūsu jaunā paaudze ir uzaugusi un skolojusies šajā verbālajā caurejā. „Plurālisms” tūlīt kļuva sinonīms tādiem skaistiem vārdiem latviešu valodā kā „muldēšana”, „plātīšanās”, „vaukšķēšana”, „spiegšana”, „sprauslāšana”, „sprediķošana”, „žvadzēšana”, „žņerkstēšana”, „žūžošana”, „žilbēšana”, „tarkšķēšana”, „taukšķēšana”, „tikšķēšana”, „tirkšķēšana”, „trallināšana”, „sprēgāšana” u.c.

Ja izskanētu jautājums, kādas jaunas metaforas piedāvā nesen dibinātā partija „Vienotība”, tad atbilde būtu īsa – nekādas! Šaubos, vai kāds saprātīgs cilvēks gribēs nopietni izturēties pret metaforu par Latvijas „veiksmes stāstu”. Domājams, paši „Vienotības” šarmantie daudzdarītāji pažobelē smīkņā par savu „veiksmes stāstu”.

Taču man nākas atvainoties. „Vienotība” ir radījusi lielisku metaforu. Par lielisku metaforu mūsmāju „politiķu” patoloģiskajai liekulībai var uzskatīt „Vienotības” pašidentifikāciju – „centriski labēja” partija. Tā noteikti ir gracioza metafora. Šie divi vārdi („centriski labēja”) ir metaforisks summējums mūsu „politiķu” liekulībai, politiskajai neizglītotībai, glumajai svētulībai, nekaunīgajai tendencei visiem siekalīgi izdabāt. Tā ir metafora, kuru var attiecināt arī uz citām partijām un mūsu politisko mazgātuvi vispār. Tādas divdabīgas kropli šķielējošas „centriski labējas”, „centriski kreisas”, „centriski nacionālas”, „centriski demokrātiskas” Jānusa partijas ir bijušas vienmēr šajā zemē. Pašlaik spilgtākā ir „Vienotība”.

Farizejisks ir partijas galvenais mērķis veidot „nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti”. Visiem ir skaidrs, ko šajā faķīriskajā salaidumā nozīmē vārds „nacionālu” valsti. Tā ir klaji samākslota pielīšana latviešu elektorātam. Tajā pašā laikā partijai noder arī citu etnosu atbalsts. Tāpēc ir skaistais tautoloģiskais saaugums „eiropeiskā un demokrātiskā” valsts. Kas ir domāts ar ultramoderno identifikāciju „eiropeiska valsts”, nav īsti skaidrs nevienam ne tikai Latvijā. Nav taču domāta valsts atrašanās Eiropā. Tas būtu pārāk muļķīgi pat priekš „Vienotības”.

Farizejiskums pāraug haotiskā un fatāli nekompetentā vervelējumā, saistībrakstā solot „nodrošināt līdzsvaru starp Eiropas liberālajām, konservatīvajām un sociālajām vēstībām”. Vienotībnieku izklātais saulsargs „ietver gan tirgus konkurenci, gan spēcīgas vidusšķiras izveidošanu un solidāru sociālā atbalsta sistēmu”. „Vienotības” sacepumu sablīvētajā sabārtuvē vēl sagumst „Pieci sasniedzami mērķi Latvijas izaugsmei: 1) ražošanas atjaunošana Latvijā, 2) finansu patstāvība, 3) iekļaušanās eirozonā, 4) budžets ar pārpalikumu, 5) atbalsts eksportam”.

Neapšaubāmi, neviens no sanošajiem signālpīkstieniem nevar kļūt par metaforu un novest tautas apziņu līdz sarkankvēlei. Drīzāk pretēji. Var nokaitināt līdz sarkankvēlei, sabiedriskajā apziņā stimulējot sardonisku uzliesmojumu. Sīkbūtņu, sausiņu un sārtvaidžu sasālītās saslaukas atjaunot ražošanu, finansu patstāvību, budžeta pārpalikumu un eksportu drīzāk skan kā hameleonu ņirgāšanās par nodevīgi zaudēto ražošanu, finanšu patstāvību, eksportu. Par budžeta pārpalikumu vispār negribas runāt. Šajā ziņā „Vienotība” ir pārvērtusi Latviju par pasaules godīgo ekonomistu izsmiekla objektu. Tāda pazemojuma gadījumos latvieši saka: „Kauns iziet uz ielas!”

Mūsu vietējās metaforu fabrikas sakabe ar citu valstu metaforu fabrikām izpaužas vienā interesantā momentā. Var novērot jaunu tendenci Rietumu kultūrās. Valstiskajā ideoloģijā vairs netiek plaši izmantotas mākslas un literatūras metaforas. Tāpēc pašlaik sabiedrības attieksme pret daiļliteratūru un mākslu ir ļoti pavirša. Vissāpīgāk to pārdzīvo radošā inteliģence. Tā nemitīgi sūdzas par literatūras un mākslas izmiršanu. Sūdzības ir pamatotas visā Rietumu civilizācijā.

Tajā laikā, kad Rietumu un sociālisma zemēs māksla un literatūra bija valsts ideoloģijas organiskā sastāvdaļa, sabiedrība gribot negribot bija cieši savīta ar garīgo kultūru. Valsts pastiprināti rūpējās par šī savijuma stiprumu. Ja tas netiktu darīts, tad mākslinieciskajām metaforām nebūtu nekāda ideoloģiskā jēga. Valsts to lieliski apzinājās un speciāli gādāja, lai tautai ne brīdi neapsīktu interese par mākslu un literatūru. Valsts iespējas šajā ziņā ir neaprakstāmas. Vēl nesen cilvēki stāvēja garā rindā pēc daiļliteratūras grāmatām. Arī Latvijas PSR. Tagad valsts politika literatūras un mākslas jautājumos ir labākajā gadījumā vienaldzīga. Sliktākajā gadījumā, mākslu un literatūru ciniski aicinot pelnīt pašiem un dzīvot saskaņā ar brīvā tirgus principiem. No XVII gadsimta dominējošais uzskats, ka māksla norāda cilvēkiem pareizo dzīves ceļu, tagad tiek strauji aizmirsts un ignorēts. Ja kāds saka, ka māksla ir spējīga izmainīt pasauli, tad par viņu gardi smejas. Tagad garīgā kultūra tiek orientēta uz fizioloģisko – baudu, emocijām, izjūtām,  ķermeņa komfortu. Augstās kultūras marginalizācija ir acīmredzama.

Vēl nesen bija pilnīgi citādāk. Māksla un literatūra bija valsts ideoloģijas galvenā bāze. Tā, piemēram, PSRS trekni uzturēja un īpaši popularizēja ideologu (specdienestu) noskatītās radošās personības. Ar viņu muti valsts īstie ideologi, stūra mājās noslēpušies, uzrunāja sabiedrību. Speciāli pasūtītās un daiļradē mākslinieciski iepītās metaforas kalpoja kā valstiski ideoloģiskās metaforas. Pie tam kompartijas līderi nebaidījās no dzejnieku, prozaiķu, gleznotāju, kinorežisoru milzīgās popularitātes sabiedrībā. Kompartijas līderi pat apzināti turējās ēnā. Ja kāds kompartijas boss stulbi tiecās pēc tautas mīlestības, tad viņu savlaicīgi apturēja un kārtīgi sabāra. Atšķirība starp kompartijas līderiem un šodienas „politiķiem” šajā ziņā ir fantastiska. Kā zināms, mūslaiku „politiķis” sapņo vienīgi par publicitāti. Tautai jau agrāk bija iepotēts dulls priekšstats: jo atpazīstamāks cilvēks, jo vērtīgāks cilvēks. Pašlaik šo dullo priekšstatu visvairāk ekspluatē „politiķi”.

Šovasar interesanti pētījumi tika publicēti par brāļu Strugacku un Mihaila Bahtina lomu PSRS ideoloģiskajā stratēģijā. Jau agrāk bija lasīts, ka pūļa elks dzejnieks Vozņesenskis drīkstēja PSRS VDK priekšniekam Andropovam zvanīt jebkurā diennakts stundā, lai konsultētos par kārtējo kantora uzdevumu. Medijos pieejama informācija par Landsberģa kandidatūras apspriešanu „Sajūdis” līdera amatam. 1988.gada rudenī Lietuvas PSR VDK priekšsēdētājs ģenerālis Eduards Eismutis Lietuvas KP CK birojā visaugstākajam amatam lietuviešu tautas frontē rekomendēja sabiedrībā pazīstamo muzikologu Landsberģi. Partijas vadība atbalstīja ģenerāļa rekomendēto kandidatūru. Saprotams, pie mums tādā pašā garā notika pazīstamā žurnālista Daiņa Īvāna izvēle LTF priekšsēdētāja godam. Sabiedriskā apziņa bija savlaicīgi profesionāli sagatavota. Dainis Īvāns sabiedrībā bija atpazīstama personība un pilnā mērā piemērota tautas atmodas simboliskajai stūrēšanai „auseklīšiem” izraibinātā džemperī. Ja nemaldos, LTF 1. kongresā ģenerāļu un LKP CK biroja izvēli pasludināja biedrs Peters. Kongresa dalībnieki tūlīt visu pareizi uztvēra un nobalsoja par biedru Īvānu Daini.

Pie mums par šīm specoperācijām var retrospektīvi smalkāk atmiņās padalīties Petera kungs. Jau agrāk viņa publikācijās nešpetni ielavījās viens otrs kara noslēpums par radošās inteliģences un padomju ideologu (specdienestu) sadarbību. Teiksim, kara noslēpums par to, kas ar kuru staigāja pa parku, apspriežot radošās inteliģences kampaņas „perestroikas” atbalstīšanai.  Petera kungam materiālu netrūkst kutinoši patīkamajām atmiņām par literātu ziedu laikiem un savu ietekmīgumu. Diemžēl dzīvo liecinieku kļūst arvien mazāk. Nupat viņā saulē aizgāja Ziedoņa kungs. Viņš arī noteikti varēja daudz pastāstīt par ideoloģijas druvā dūcošajiem pseidodzejnieku kombainiem.

„Perestroika” balstījās uz mākslinieciski radošo inteliģenci. T.s. tehniskā inteliģence tika mazāk izmantota. Tāpēc Stradiņa kungs  LTF 1. kongresa atklāšanas dienā, nomaskējies necilās zemnieka drānās, skaudīgi ložņāja ap Kongresu namu un nemierīgi šķielēja uz svaigā gaisā iznākušajiem „perestroikas” arhitektu izraudzītajiem dzejniekiem, rakstniekiem, dramaturgiem, literatūras kritiķiem, mākslas zinātniekiem, komponistiem, muzikologiem, gleznotājiem, žurnālistiem, kinorežisoriem, kinooperātoriem, kino kritiķiem, augstskolu pasniedzējiem, aktieriem, teātru režisoriem, TV skaistajām diktorēm. Stradiņa kunga ložņāšanai bija cēls motīvs. Tolaik neziņa bija liela. Vēl nevarēja īsti saprast, cik droši vai nedroši ir atbalstīt Latvijas Tautas fronti. Varēja nokavēt īsto brīdi sākt klanīties jaunajam politiskajam spēkam. Stradiņa kungs to nedrīkstēja pieļaut.

Tagad ir citi laiki. Tagad galvenie ideologi ir „politiķi”. Viņi paši tēlo ideologus, paši izdomā metaforas, paši tās izkarina publiskajā telpā. Viņiem pelēkie kardināli nav vajadzīgi. Viņi paši ir pelēkie kardināli, jo viņu gaišredzība nepazīst nekādus ierobežojumus. Tāds gaudens pavērsiens jaunajos laikos ir skaidrojams ar politiķu profesijas masveidību. Masveidība automātiski atsaucās uz kvalitāti. Politikā ienāk masu cilvēki. Viņi nav visai gudri. Viņiem piemīt mazvērtības komplekss. Viņi zina, ka ideologi ir gudri cilvēki. Masu cilvēkam gudrs cilvēks izraisa alerģiju. Masu cilvēks tāpēc paniski un histēriski izvairās no gudriem cilvēkiem. Tajā skaitā ideologiem. Masu cilvēks pats sāk atdarināt ideologu. Masu cilvēks tādējādi pats it kā nonāk gudra cilvēka statusā. Tas viņam sagādā saldu gņudoņu vēderā.

Lai ideoloģijā izmantotu radošo personību, tā ir speciāli „jāuzpiarē” sabiedrībā. Radošā personība kļūst slavenāka par politiķi. Īsti politiķi par to pasmaida. Viņus neuztrauc, ja radošā personība ir slavenāka par politiķi. Īsts politiķis par to priecājās. Īsts politiķis tādu stāvokli prot lieliski izmantot ideoloģijā, diplomātijā, politikā. Īsti politiķi ir sastopami Krievijā, ASV, Lielbritānijā, Francijā, Skandināvijas valstīs, Vācijā, Spānijā, Itālijā un noteikti arī citās īstās valstīs. Tiek uzskatīts, ka Rietumu civilizācijā pašlaik vislielākā tipiski izteiktu masu cilvēku koncentrācija ir ES politiskajās struktūrās. Tajās dominē „plastmasas” (t.i., neīsti) politiķi un šovmeni. Tāda terminoloģija ir sastopama ārzemju medijos.

Pseidopolitiķi nav spējīgi pieļaut, ka, teiksim, kāds dzejnieciņš ir slavenāks par viņiem. Pseidopolitiķi vēlas būt visslavenākie. Tāpēc viņi paši ar savu ūdensgalvu moca ideoloģiju. Tāpēc, pasvītroju, mūsu dzīve ir tik politizēta. Visa mūsu esamība riņķo ap „politiķiem” un viņu māžošanos. „Politiķis” ar savu „politiku” visur ir centrā – Doma baznīcā, 15.augusta manifestācijā Aglonā, operā, teātrī, izstādē, koncertā, sporta sacensībās, dziesmu svētkos, gadatirgū, augstskolā, zinātniskajā institūtā, jaunu tiltu, lielveikalu, daudzdzīvokļu namu, restorānu, peldēšanās sezonas, alus svētku atklāšanā. Ja kādam ir jubileja vai kaut kādi svētki, tad kāzu ģenerālis tagad ir „politiķis”. Nekas vairs nenotiek bez „politiķiem”. Visur un vienmēr „politiķis” ir centrālā figūra.

Par šo gaudeno pavērsienu Rietumu valstīs ir sarakstītas grāmatas. Internetā katru dienu var lasīt daudzus rakstus. Politikas, politiķu, ideoloģijas kvalitātes nenormālais noslīdējums ir ļoti aktuāla tēma. Tēma ir aktuāla, jo tā ir ļoti vitāla tēma. No ideoloģijas kvalitātes ir atkarīga cilvēciskā kapitāla kvalitāte. Ja gribam pienācīgā līmenī saglabāt cilvēciskā kapitāla kvalitāti, tad noteikti ir jāpanāk ideoloģijas adekvāta kvalitāte. Par kultūras sociālo terapiju ir jārūpējās katru dienu. 

Novērtē šo rakstu:

59
10

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Jāni Maizīti, neesiet lupata, esiet stiprs vīrs

FotoJāni Maizīti, nebaidieties no tautas vēlēta Saeimas deputāta, esiet stiprs vīrs, neizvairieties pārrunāt Latvijai svarīgus jautājumus.
Lasīt visu...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...