Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā
Foto

Mūslaiku Latvijas vēsture: ar ko latvietim palepoties?

PIETIEK, S. Metuzāls, K. Jančevska
17.11.2010.
Komentāri (11)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

„Divas lietas mums būtu jāmācās: saimniecības vēsture un optimisms. Latvijā visi raud, īpaši prese – latviešu tautas nacionālā mācība ir vaimanoloģija,” 1996. gadā presei skarbi atzina metāllūžņu tirgotājs Georgs Lansmanis. Tiesa, tolaik jau sabiedrības apziņā sāka nostiprināties pārliecība, ka reizē ar skumjām par neskaitāmajām Latvijas valsti un sabiedrību piemeklējošajām nelaimēm ir nepieciešams arī kaut kas, ar ko palepoties. Valsts svētku dienā Pietiek publicē apgāda Atēna izdotās trīssējumu grāmatas Mūsu vēsture: 1985-2005 nodaļu, kas veltīta tieši šai tēmai.

Parādes soļa diskrētais šarms

Pēc astoņdesmito gadu beigu emocionālā pacēluma un valsts neatkarības reālās atgūšanas 1991. gadā sekoja reakcija: izrādījās, ka viena lieta ir saukt: „Kaut pastalās, bet brīvi!”, taču pavisam cita – ikdienā saskarties ar milzu inflāciju, strauju cenu celšanos, vēl straujāku grimšanu nabadzībā, neredzētu noziedzības pieaugumu un regulārām mediju ziņām, kas lika domāt, ka Latvija ir ja ne pasaulē, tad vismaz Eiropā nabadzīgākā (ja ticēt Valsts statistikas komitejas ar pāris gadu novēlošanos publiskotajiem Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas deviņdesmito gadu pirmās puses datiem, vēl nabadzīgāka izrādījās tikai Moldova), noziedzīgākā, atpalikušākā un korumpētākā. Acīmredzami bija vajadzīgs kaut jel kāds apliecinājums – lai cik demonstratīvs tas būtu – valsts spējām un pamats priekam.

1990. gadā skaļi un kategoriski atteikusies no tradicionālās padomju armijas vienību parādes 11. Novembra (padomju laikā – Komjaunatnes) krastmalas, divus gadus vēlāk Latvija pie armijas parādēm atkal atgriezās – un faktiski nekavējoties izrādījās, ka sabiedrība par tām ir sajūsmā. Militārās parādes atdzima 1992. gadā, kad ar dienas intervālu notika veselas divas. Pirmā – 22. augustā, kad pie Brīvības pieminekļa pulkvedis Dainis Turlais komandēja skaitā nebūt ne daudzās Latvijas bruņoto spēku vienības, bet jau dienu vēlāk notika parāde Vienoti Baltijas brīvībai!, kurā piedalījās arī Lietuvas un Igaunijas kareivji. Savukārt jau 11. novembrī par godu Lāčplēša dienai pie Brīvības pieminekļa notika nākamā armijas parāde. Turklāt var teikt, ka pirmā neatkarīgās Latvijas armijas parāde notika vēl ātrāk – tā paša 1992. gada 6. martā, kad karaspēka vienības izgāja ielās, pieminot pulkvedi Oskaru Kalpaku, un nosoļoja no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem.

1993. gada 18. novembrī Latvijas Republika svinēja savu 75. dzimšanas dienu, un par godu tai valstiskie pasākumi bija līdz tam neredzēti kupli: svinību organizators bija Valsts prezidenta padomnieks kultūras jautājumos Raimonds Pauls, pie Brīvības pieminekļa notika jau visnotaļ iespaidīga Nacionālo bruņoto spēku parāde, kam sekoja svinīgais gājiens, un tāpat notika ne tikai šaurākām aprindām paredzēta Valsts prezidenta rīkota pieņemšana Rīgas pilī, bet arī svētku uguņošana – līdz tam Latvijas valsts ko tādu nebija atļāvusies, un etalons bija atsevišķu lielu privātkompāniju rīkotie salūti to korporatīvajos pasākumos.

Tiesa, 1994. gadā budžeta līdzekļu taupīšanas vārdā tika nolemts aprobežoties tikai ar parādi, bet iztikt bez pieņemšanām (tādu diplomātiem sarīkoja tikai ārlietu ministrs Valdis Birkavs) un uguņošanām, - un tikai ap 1997. gadu valsts augstākās amatpersonas tā pa īstam saprata, cik svarīga tomēr plašajām tautas masām ir kārtīga uguņošana. Tiesa, ir gan dzirdēta versija, ka šāda konceptuāla nostādne īsti nostabilizējusies pēc tam, kad 1996. gada 18. novembrī uguņošanu Latvijas tautai bija rīkojusi nevis valsts, bet gan odiozais politiķis Joahims Zīgerists – un nevis Rīgā, bet Jelgavā.

Dažādas virsotnes

Par citu nacionālā lepnuma avotu jau itin drīz pēc neatkarības atjaunošanas kļuva Latvijas kalnu kāpēji. It kā jau pasaules augstākajā virsotnē – Everestā savulaik bija uzkāpis latvietis Andris Lapkašs, taču tas īsti neskaitījās, jo viņš bija startējis Kanādas ekspedīcijas sastāvā, - nu bija iespējams pasaules augstākās virsotnes iekarot zem Latvijas karoga. Pirmie mēģinājumi gan nebija īsti veiksmīgi – 1992. gadā Everestu mēģināja sasniegt Latvijas alpīnists Aivars Balodis, taču viņam tā arī neizdevās uznest Latvijas karogu pasaules augstākajā virsotnē. To gadu vēlāk, 1993. gada 10. maijā izdarīja lietuvietis Vladis Vitkausks – viņš Everestā uznesa gan savas valsts, gan Latvijas karogu.

1993. gadā Balodis gāja bojā Elbrusā, toties uz gana cienījamo Daulagiri startēja pirmā Latvijas alpīnistu Himalaju ekspedīcija Teodora Ķirša vadībā (ekspedīcijas sastāvā bija arī Ilmārs Bernāns, Jānis Busenbergs, Ilgvars Gradovskis, Imants Jāņekalns, Pēteris Kūlis, Jānis Lapselis, Ilgvars Pauls, Zigurds Zariņš un Imants Zauls). 1993. gada 10. oktobrī Zauls, Pauls un Ķirsis arī sasniedza Daulagiri virsotni, turklāt, kas būtiski, uzkāpa tajā bez skābekļa baloniem.

Savukārt 1995. gada martā ceļā devās pirmā Latvijas Everesta ekspedīcija, un 14. maijā Ķirsis un Zauls kā pirmie latvieši – Latvijas ekspedīcijas pārstāvji pasaulē uzkāpa Everestā. Savukārt desmit gadus pēc Baloža neveiksmes Everestā jau bija pabeigta Latvijas Augstkalnu kluba programma 7 virsotnes Latvijai: Latvijas alpīnisti bija sasnieguši augstākās virsotnes visos septiņos pasaules kontinentos – līdz ar Everestu Āzijā arī Elbrusu Eiropā, Kostjuško kalnu Austrālijā, Makinliju Ziemeļamerikā, Akonkagvu Dienvidamerikā, Kilimandžāro Āfrikā un pat Vinsonu Antarktīdā.

Tiesa, neiztika arī bez sāpīgiem zaudējumiem - 1995. gada augustā atceļā no Tjanšana Uzvaras smailes bojā gāja alpīnists Egils Sprūds, savukārt 2004. gadā Kuka kalnā Jaunzēlandē bojā gāja Ķirsis, viņa meita Evija Ķirse, Aivars Prošenkovs un Ilmārs Bernāns, kuri visi, cik varēja noprast notikuma vietā, bija nokrituši no apmēram 300 metru augstuma.

Latvieši sāka pacelties aizvien augstāk arī citos veidos: 1992. gada 4. aprīlī Rīgā no Doma laukuma debesīs pacēlās neatkarīgajā Latvijā pirmais gaisa balons, - lidojumu vadīja viespilots no Latvijas Rimvīds Maculevičs, bet īstais pilots bija gan pilota tiesības vēl nesaņēmušais Gunārs Dukšte. Un... pagāja tikai septiņi gadi, un latvieši gaisa balonā jau lidoja virs Ziemeļpola.

Savukārt vēl citi sāka mest acis vēl augstāk – uz zvaigznēm (līdz tam ievērojamu latviešu vārdā bija nosauktas tikai vairākas tā sauktās mazās planētas - nelieli klinšu gabali, kas riņķo ap Zemi): 1996. gada 7. oktobrī Šveices zvaigžņu reģistrā kāda zvaigznīte tika nosaukta Starptautiskā Praktiskās psiholoģijas institūta rektora Jāņa Mihailova vārdā (tiesa, sertifikātā gan bija ierakstīts – „Ivans Mihailovs”). Tikai gadus vēlāk nāca atziņa, ka šādu godu par lētu naudu iespējams iegūt jebkuram interesentam, - tobrīd tas bija kas nedzirdēts un sabiedrību iejūsminošs.

Un vēl jau bija kultūra. Nekādas globālās virsotnes Latvijai gan neizdevās sasniegt ne tēlotājā mākslā (vienīgais pasaules mākslas tirgū atzītais bija un palika Gustavs Klucis), ne literatūrā (tika runāts, ka uz Nobela prēmiju varētu tikt izvirzīts Imants Ziedonis, un uz to tik tiešām tika izvirzīta Vizma Belševica – pēdējoreiz 2004. gadā, taču nesekmīgi). Labāk veicās kordiriģēšanā, kur pasaules slavu ieguva diriģenti Mariss Jansons (hronoloģiski – Londonas filharmoniskā orķestra viesdiriģents, tad Pitsburgas simfoniskā orķestra virsdiriģents, Bavārijas radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents un Amsterdamas karaliskā Concertgebouw orķestra virsdiriģents) un Gidons Krēmers, kurš 1997. gadā dibināja tāpat pasaulē labi pazīstamo Baltijas valstu jauniešu stīgu orķestri Kremerata Baltica. Pēc Māra Liepas nāves 1989. gadā Latvija vairs nevarēja palepoties ne ar vienu tik izcilu baletdejotāju (kaut viņa darbu turpināja bērni Ilze un Andris Liepas), toties pasaules slavu 2003. gadā Salzburger Festspiele ieguva operdziedātāja Elīna Garanča, un tāpat jau kopš 1996. gada Vīnes Volksoper un Staatsoper tika angažēts bass Egīls Siliņš. Savukārt teātra jomā kādreiz slavenos lietuviešus aizēnoja Alvja Hermaņa vadītais Jaunais Rīgas teātris.

Ginesa rekordi un citi sasniegumi

Protams, vēl bija sports – tieši ar to bija saistīti pirmie nacionālā lepnuma uzplūdi. Taču papildus sportam bija arī citi – varbūt ne tik ievērības cienīgi, bet tomēr pamanīti sasniegumi, turklāt visdažādākajās jomās. Tā, piemēram, 1993. gada jūlijā Latvijā pirmoreiz tika meklēts politiskais patvērums – tā meklētājs, nedaudz dīvainais Eduards Ovsjanko bija ieradies zagtā airu laivā no Gotlandes un sūdzējās par Zviedrijā notiekošu „ķīmisku genocīdu, kuru organizējuši zviedru sociālisti un komunisti”. Tai pašā 1993. gadā starptautiskajā popmūzikas festivālā Jūrmala 93 uzvarēja dziedātājs Arnis Mednis, dažus gadus vēlāk Andrejam Žagaram tika piedāvāts vadīt Londonas Karalisko operu (tiesa, oficiālais piedāvājums tā arī netika uzrādīts, bet ne jau tas būtiskākais).

Latvija „atklāja” arī Ginesa rekordu grāmatu – un papildus tajā ierakstītajam Sabiles vīna kalnam (vistālāk uz ziemeļiem brīvdabā augošu vīnogu dārzs) 1999. gada 30. decembrī Aivara Janovska vadītā uzņēmuma Latvijas keramika vārdā tika izcepts pasaules garākais – 9,999 metri – kliņģeris (gan jāpiebilst, ka īstā kliņģera cepēja bija uzņēmuma Larus-L konditore Valentīna Petkēviča). Turklāt jau 1997. gada beigās izdevniecības nams Petits laida klajā pašiem savu - Latvijas rekordu grāmatu (redaktors sastādītājs – Andrejs Hazovs).

Laikiem un pasaules uzskatiem mainoties, sabiedrība arī atrada aizvien jaunus iemeslos palepoties ar saviem pārstāvjiem, - augsti sasniegumi sportā vai profesionālajā karjerā vairs nebūt nebija vienīgais lepnuma objekts. Tā, piemēram, 1997. gada beigas vai visa Latvijas prese atstāstīja laikraksta The New York Post publikācijas par latviešu modeli Inesi Misāni, kas, demonstrējot īsti latvisku sīkstumu, nevēloties atdot Volstrītas magnātam Džonam Latacio (Latenzio) viņa trīs miljonus dolāru vērtās dāvanas.

Diena pat publicēja aizgrābjošu rakstu ar virsrakstu „Salacgrīvas meitene uz Amerikas viļņa”, kurā bija lasāmas arī šādas rindas: „1. janvārī Inese jau posīsies atceļam uz Ameriku. Uz Maskavu viņai pakaļ tiks atsūtīta lidmašīna, bet vēl pēc pāris dienām viņa lidos uz Āfriku, jo ir saņēmusi interesantu piedāvājumu fotografēties uz eksotiskās Āfrikas dabas fona. Tur Inesi sagaida brauciens laivās pa Kongo upi un citi piedzīvojumi. Viņa cer, ka, atgriežoties Amerikā, citiem viņas stāsts jau būs piemirsies, tomēr Inese atzīst, ka nu daudzi amerikāņi viņu uzskata par ļoti drosmīgu sievieti...”

Kā būt diženiem un raženiem?

Savukārt 2001. gada 29. jūlijā Dziesmu svētku noslēguma koncertā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga teica savu, iespējams, visu laiku slavenāko runu, iezīmējot, viņasprāt, pareizāko veidu, kā latviešiem raudzīties uz savu tagadni un nākotni: „Mēs esam bagāta tauta, jo daudz esam saņēmuši mantojumā. Mēs esam skaista tauta, jo mantojums ir ticis gadu simtos un tūkstošos sijāts un vētīts. Ir tikai tas, kas par labu ticis atzīts. Arī mums ir savas sprieduma tiesības un spējas, mums ir tā izdevība un pienākums atsijāt no pagātnes to, kas mums derīgs, kas mums lieti noder, kas mūsu sirdīm patīk. Pagātne ir mums, lai mēs izvēlētos, kā viņu pārņemt, kā viņu pieņemt, kā viņu padarīt par savu. (..) Mēs strādāsim pie savas valsts, lai varētu būt par savu valsti tikpat lepni kā par savu tautu. Mēs esam stipra tauta! Sakiet, lūdzu, visi kopā - mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam ! Ko mēs varam, to mēs darām! Mēs iesim un darīsim visi, lai Latvija būtu skaista, lai Latvija būtu dižena, lai Latvija būtu varena, un ne tikai tauta, bet arī valsts! Un ne tikai hokeja spēlēs, bet varbūt arī Dziesmu svētkos mēs varētu teikt: Latvija, Latvija, Latvija!”

Runas teikšanas brīdī, it īpaši ņemot vērā prezidentes vēlmi, lai viņas raženuma un diženuma vārdus atkārtotu arī visi skatītāji un klausītāji, tā gan tikai uztverta neviennozīmīgi, taču turpmākie gadi rādīja, ka vismaz politiķu aprindās tai bijis gana daudz klausītāju. „Mēs būsim pārāki par Īriju!” 2003. gadā jau skaļi deklarēja Ministru prezidenta biedrs Ainārs Šlesers, bet pati prezidente jau teicās esam pārliecināta, ka „nākotnes Latvija būs par paraugu citiem. Tā nebūs valsts, uz kuru ārvalstu žurnālistiem rādīt ar pirkstu, tā nebūs vairs valsts, kuru dažādā veidā nosodīt, kā to darīja bēdīgi slavenais Holanders ar savu filmu. Tieši otrādi – es saredzu Latviju kā valsti, uz kuru brauks skatīties, ņemt piemēru un mācīties, kā lietas darīt. Es saredzu Latviju kā valsti, kas savu gadu simtos krāto pieredzi un kultūru, savus tautas pārdzīvojumus un ciešanas pārkausēs, radīs tādus elementus Eiropas kopējām vērtībām, kādi citur nav atrodami. Es saderu, ka latvieši mācēs tos citiem parādīt, esmu gatava saderēt, ka mēs nāksim ar vērtīgu pienesumu kopējai Eiropas saimei, Eiropas kultūrai”.

Atlika tikai tāds sīkums kā šo vīziju pārvērst par realitāti. Tiesa, daļa nācijas gan laikam nejutās ne dižena, ne varena – kad deviņdesmito gadu beigās vairākās Rīgas skolās tika veikta jauniešu aptauja, tad atklājās, ka 55 procentiem jauniešu Brīvības piemineklis neizraisa nekādas emocijas, bet 40 procenti vispār labprātāk būtu gribējuši labāk piedzimt kaut kur citur, nevis Latvijā.

Novērtē šo rakstu:

5
6

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...