Iesaki rakstu: 
Grāmata izlasīta. Protams, tajā netrūkst Lato Lapsas ceļojumu grāmatām raksturīgo anekdošu, kuriozu faktu, dzēlīgu piezīmju un praktisku ieteikumu potenciāliem pasaules blandoņām. Vietējās floras apraksti ir, bet bez romantizētas jūsmas. Fauna aprakstīta jau plašāk, tostarp viena ļoti īpaša vistiņa, sabiedēts suņuks, četri kodīgi moskīti un pat tauriņu miljoni (tiesa, pēdējiem piekritusi līķu mušu loma). Ir arī hameleoni, ķirzakas, čūskas, krokodili, okapi, dažādi pagatavoti tārpiņi un pat teiksmainie brīnumputni. Par gorillām ir pat vesela nodaļa.
Taču galvenais faunas pārstāvis grāmatā ir cilvēks visā viņa mežonībā un savā biedējošajā potenciālā. Kā Ādams Ēdenes šūpulī – aicināts nest dievišķu tēlu, kopt, sargāt un svētīt pasauli ap sevi, bet arī spējīgs elli uzrīkot, TUMSAI padevies. Un tur nu izrādās – nav no svara, vai tas ir mūžameža brikšņos mītošs neizglītots pigmejs vai kāds no viens otru ne acu galā neieredzošo ar okultismu apsēsto nēģeru cilšu pārstāvjiem, vai arī eiropeiski izglītots un titulēts vācu aristokrāts, kam gadījies Briselē augstu amatu ieņemt.
“Muzungu vismelnākajā Āfrikā” ir grāmatas oficiālais nosaukums, lai gan sākotnējais esot skanējis “Muzungu starp…” Savā ziņā stāsta centrālais varonis tiešām ir “muzungu” – apkārtstaigulis, klaidonis, tekulis, kas mēģina noorientēties ne vien ģeogrāfiski bet galvenokārt “antropogrāfiski” - starp ēdeni un elli, starp cilvēku un zvēru, starp redzamo pasauli un “nakts” “aizspoguliju”, mēģinot aptvert savu atrašanās vietu ne tikai Āfrikā, ne tikai starp “visnešpetnākajiem nēģeriem”, bet, pirmkārt, jau cilvēcībā. Var jau būt, ka šur tur vēstījumā izspraucas pa kādam pārlieku didaktiskam rādītājpirkstam daža Latvijas politšmurguļa virzienā, bet jau nākamajā teikumā tas ir aizmirsts, jo ceļojums taču ir lielāks par šīm spontānajām refleksijām.
Iespējams, ka jūtīgāku dvēseli var traumēt skrupulozi aprakstītās vardarbības un neprāta ainas, pie kurām “Dostojevskis nervozi pīpē aiz stūra”. Tās nudien ir daudz. Bet ko gan citu varētu gaidīt, ja tā ir šī pasaules nostūra realitāte? Šī noteikti nav grāmata, ko dot bērniem un pusaudžiem lasīt pašiem. Un varbūt vispār to labāk nemaz nelasīt, ja gribat omulīgi pavadīt laiku, noskaņojoties uz pozitīvo puspilnajā glāzē. Jo kam gan jums vēl viens, kārtējais stāsts par to, kā dzīvības un dažādu dārgumu pārpilnu Ēdenes dārzu no potenciālas paradīzes pavisam reālā ellē spēj pārvērst tie, kuri, mēģinot noslēgt līgumu ar “tumsu”, ir beigu beigās upurējuši gan savu cilvēka dvēseli, gan bieži vien arī savus līdzcilvēkus, tautu un zemi visnotaļ burtiski un neatgriezeniski? Jo vairāk, ja šis stāsts nav tikai par “viņiem”!
Savukārt “dziļumpsiholoģijas entuziastiem” pilnīgi noteikti varētu būt interesanti izstudēt šīs patiesi antropoloģiskās (šī vārda visnopietnākajā un dziļākajā nozīmē) ekspedīcijas pierakstus, jo tur nu pats Karls Gustavs Jungs noelstos aizgrābtībā, izlasījis, kā derīgo izrakteņu drudža apmātiem laimes meklētājiem vietējā pūšļotāja paziņo, ka veiksmes nomedīšanas vārdā var nākties izdarīt izvēles par sevis kā cilvēka un vīrieša degradēšanu, upurējot “aci, zobu, vai mugurkaulu”. Šo tēmu, iespējams, ne tikai psiholoģijas grāmatās, bet arī tautsaimniecības un valsts demogrāfijas programmās pienāktos iztirzāt!
Ja būtu jāatbild, kāda ir grāmatas kopējā noskaņa, tad lakoniskākais formulējums būtu – “skumjas”. Tie, kas lasījuši Gabriela Markesa “Simts vientulības gadus”, noteikti pamanīs kādas noskaņu paralēles, tikai “muzungu” savu mistēriju stāstu par cilvēcisku būtņu ceļiem un strupceļiem noraksta no pavisam svaigiem paša vērojumiem, starptautisku organizāciju dokumentiem, ceļabiedru aprautiem stāstiem un nēģerbērnu vaibstiem, pulka fotogrāfiju un atsauču pievienojot.
Skumjas gan mēdz būt viltīgas. Arī tām ir vara pieburt tumsu, ja cerība zudusi. Bet skumjas var būt arī svētīgas un mudināt atgriezties uz pareizā ceļa, kā dažā viedā grāmatā teikts. Ja vien netiek aizmirsta cerība. Var cerēt uz hameleona medus dziesmu tumšā naktī. Var cerēt uz to, ka vēl redzēsi cilvēciskas acis, kurās šķita atmirdzam viss, kas agonijas brīdī bija vajadzīgs īstajā brīdī. Var cerēt uz ko vēl daudz lielāku par šo, jo beigu beigās arī pats “muzungu” savā Odisejā, pa elli maldoties, atkal un atkal dungo, šķiet, kāda brīnumputna vistumšākajā nakts melnumā dziedātu melodiju par to, kā “paliek ticība, cerība, mīlestība, šīs trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība".
* Twitter profils
Seko mums 
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
