Nacionālā apvienība pirmajā kārtā varētu nodrošināt konkurenci Zatleram
PIETIEK25.04.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pastāvot aizdomām, ka Valsts prezidenta vēlēšanās ar pirmo mēģinājumu nevienu kandidātu ievēlēt neizdosies, politikas kuluāros valda neskaidrība, vai kāds politiskais spēks pirmajai vēlēšanu kārtai izvirzīs kandidātu, kas būtu alternatīva izvēlēs iespēja iepretim Valdim Zatleram, kuram jau faktiski garantēta izvirzīšana no Vienotības. Ja Zatlers pirmajā kārtā būtu vienīgais kandidāts, politiskajiem spēkiem, ja tie to vēlētos, būtu grūtāk sabiedrībai izskaidrot, kādēļ esošais prezidents nav guvis atbalstu. Citādāk būtu, ja viņam līdzās stāvētu vēl kāds, iespējams, plašam sabiedrības un politiķu lokam pieņemams kandidāts. Šai sakarā skatieni ir pievērsti Saskaņas centra un Nacionālās apvienības VL-TB/LNNK virzienā. Ne viena, ne otra vēl nav izlēmusi, vai virzīs savu kandidātu pirmajai vēlēšanu kārtai, izšķirties solot pēc tikšanās ar Zatleru maija otrajā pusē.
Politikas kuluāros izskan versijas: ja uz pirmo vēlēšanu kārtu kāds no Saeimas opozīcijas spēkiem izvirzīs spēcīgu konkurentu Zatleram, tas varētu liecināt, ka aizkulisēs jau ir panākta politiska vienošanās par plašāku atbalstu šim kandidātam, nevis esošajam prezidentam. „Nē, tas tā noteikti nav, pilnīgi noteikti. Tas, ka mēs varam nākt klajā ar kādu, kas varētu būt tautā plaši atbalstīts, tas ir cits jautājums, bet par kaut kādu aizkulišu vienošanos absolūti un kategoriski – nekādā gadījumā. Mēs nespēlējam šīs spēlītes,” šādu iespēju Pietiek pirms Lieldienām kategoriski noraidīja viens no Nacionālās apvienības līderiem Imants Parādnieks.
Tomēr Parādnieks nebūtu Zatlera vietā pārliecināts, ka par viņa pārvēlēšanu uz otru termiņu nobalsos visi Vienotības Saeimas frakcijas deputāti, par spīti jau paustajam atbalstam. Tāpat viņam ir šaubas, ka Zatlera pārvēlēšanai pietiks balsu no Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijas. „Es par to nebūtu pārliecināts, diplomātiski izsakoties,” saka Nacionālās apvienības politiķis. „Virzīt savu kandidātu, tas tagad īsti nav aktuāli, vēl jau visādi var gadīties ar to pirmo kārtu. Mēs taču redzam, ka spēlīte turpinās – saka vienu, domā otru un dara trešo, un, kas ienāks galvā vadošajiem politiķiem vai tiem, kas viņus vada, to mēs vēl redzēsim.”
„Mēs par to vēl spriežam. Domāju, pēc tikšanās ar Zatleru mēs sapratīsim – vajag vai nevajag [virzīt savu kandidātu],” skaidro Parādnieks. Tomēr no viņa kritikas par Zatlera nesenās Maskavas vizītes laikā panāktajām vienošanām un apspriestajiem projektiem, rodas iespaids, ka politiķis atbildes sniegšanu atliek diplomātisku un taktisku apsvērumu dēļ, un patiesībā Zatleram šī politiskā spēka atbalsta visticamāk nebūs. „Prezidenta pēdējie izteikumi gan ne par ko tādu neliecina, kas liktu nosliekties viennozīmīgi pieņemt lēmumu nospiest balsošanas pogu par Zatleru, pat ja nav cita kandidāta, bet varbūt kaut kas mainās līdz ievēlēšanai,” atzīst Parādnieks.
Rūgtumu, caur ko Nacionālās apvienības politiķi raugās uz Zatleru, varētu būt radījusi prezidenta pozīcija valdības veidošanas sarunās tūlīt pēc vēlēšanām. Lai gan oficiāli Rīgas pils šādu savu pozīciju neatklāja, plašs procesā iesaistīto politiķu loks toreiz, argumentējot pret Nacionālās apvienības aicināšanu valdības koalīcijā, atsaucās tieši uz prezidenta nostāju. Pēc amatpersonu teiktās, bet oficiāli neapstiprinātās informācijas, Rīgas pilī bija bažas, ka Visu Latvijai politiķu radikālākā pozīcija nacionālos jautājumos var radīt vairāk sarežģījumu, nekā stabilitātes valdības darbā, īpaši – tuvojoties 16. martam.
Nacionālās apvienības politiķi ziemā uzrunāja vairākus radošās inteliģences pārstāvjus, aicinot no sava vidus piedāvāt kandidātus prezidenta amatam, bet noprotams, ka šī iecere nav bijusi veiksmīga. „Mēs cerējām, ka inteliģence spēs vienoties par kādu vienu kandidātu no sava vidus, bet arī tur domas sadalījās – viena daļa atbalsta esošo prezidentu, citi saka, ka vajag kādu jaunu, bet īsti pārliecināti nav,” atzīst Parādnieks.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
