Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 20. decembrī analītiskais TV raidījums “De facto” skāra sen sasāpējušu un smagu tēmu – tā dēvēto “zemes piespiedu nomu” pilsētās. Raidījumā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji – maksātnespējas administratori” izskanēja šādas, manuprāt, svarīgākās tēzes:

- Zemi, kas piesaistīta daudzām Rīgas dzīvojamajām mājām, it sevišķi jaunbūvētajos pilsētas rajonos, pārvalda maksātnespējas administratori, kuri šim nolūkam organizējušies uzņēmumos “Pilsētas zemes dienests”, “Reversed” un “Zemes īpašnieku ģilde”;

- Šo namu iedzīvotāji spiesti katru mēnesi zemes īpašniekiem maksāt nomu (6% no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības gadā) un līdz 2015. gadam arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju (1,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā). Atkarībā no piesaistītās zemes platības šī maksa var izrādīties nežēlīgi liela, jo kadastrālā vērtība “treknajos gados” tika krasi uzskrūvēta atbilstoši spekulantu un banku uzpūstajām nekustamo īpašumu tirgus cenām, bet pēc spekulāciju burbuļa plīšanas atbildīgās amatpersonas „aizmirsa” kadastrālo vērtību atbilstoši samazināt;

- Saeimā tiek gatavots likums, kas attiecīgo namu iedzīvotājiem ļaus piesaistīto zemi izpirkt par visai bargu naudu (kopējā izpirkšanas summa varētu sasniegt 250 miljonus eiro). Šo piedāvājumu zemes īpašnieku neformālais līderis un galvenais lobētājs, zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators Normunds Šlitke tad arī komentēja ar visai daudznozīmīgu frāzi: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Ar cēliem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

Lai saprastu, kā šāds stāvoklis radies, jāatgriežas cerību spārnoto 1990. gadu pašā sākumā. Daudzi varbūt vēl atceras tos stāstus, kas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, bet it sevišķi pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās publiku sagatavoja “gaišajai kapitālisma nākotnei”. Žēlabainos stāstus par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu”, “padomju varas nelikumīgi konfiscēto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” u.c. Lai šos it kā cēlos nodomus īstenotu, likumdevēji 1991. gada 20. novembrī izvēlējās pieņemt īpašu likumu pilsētām – “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Šīs zemes reformas mērķis likumā definēts šādi: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.” Tātad vārdos “sabiedrības intereses”, “zemes aizsardzība un racionāla izmantošana”, bet kā šie nodomi īstenojušies realitātē?

Manuprāt, šis ir tieši tas gadījums, kas spilgti ilustrē atziņu par ceļa bruģēšanu uz elli ar labiem nodomiem. Visa pasaules vēsture pārpilna ar kliedzošām nelikumībām, taču, izturot zināmu laika pārbaudi, šīs nelikumības parasti tiek pieņemtas par jauno likumību. Kopš “padomju varas nelikumībām” taču bija pagājuši 50 gadi, nomainījušās gandrīz trīs paaudzes, līdz nepazīšanai mainījusies sabiedrības sociālā struktūra un vērtību sistēma, notikušas vairākas tautas staigāšanas un arī pašas pilsētas šajos gados bija būtiski paplašinājušās uz lauku rēķina. Ne velti daži rimtākie prāti iebilda, ka nav iespējams divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Iztēlosimies, kas notiktu Amerikas kontinentā, ja tiktu pieņemts lēmums izraidīt baltādainos un melnādainos kolonizatorus, bet zemi atdot tās likumīgajiem īpašniekiem – vēl neizslaktēto indiāņu pēctečiem?

Kāds tad bija zemes un tās īpašnieku stāvoklis pirms 1940. gada, kuru restaurēt nolēma likumdevēji un viņu ideologi? Tur, kur padomju varas gados izauga lielie daudzstāvu dzīvojamie rajoni, bija vairāk vai mazāk labiekārtotas lauku saimniecības, pļavas vai pat purvi. Piemēram, tagad tik iecienītā Purvciema vietā bija t.s. Hausmaņa purvs. Daudzi tā laika zemes gabali bija ieķīlāti bankās, lai saņemtu kredītus (šie kredīti lielākoties tā arī netika atdoti, jo padomju vara tos “piedeva”).

Tie bijušie īpašnieki un citu kārtu pārstāvji, kuriem “nepalaimējās” krist karā, saņemt ceļazīmi uz Sibīriju vai izceļot uz Rietumiem, sākoties apbūvei viņu teritorijā, automātiski saņēma dzīvokļus Rīgas jaunceltajos rajonos. Tāda bija kārtība. Saņemt labiekārtotu dzīvokli Rīgā padomju laikā bija liela privilēģija un daudzu cilvēku grūti īstenojams mūža sapnis. Īres maksa un komunālie pakalpojumi padomju laikā bija tīri simboliski. Tātad bijušie Pierīgas zemju īpašnieki arī padomju laikā piederēja privileģētai ļaužu kārtai, par ko daudzi citi viņus dikti apskauda.

Bet, tā kā bija nomainījušās vairākas paaudzes un ne visi īpašnieku pēcteči (ja tie vispār dzīvoja Latvijā) bija apveltīti ar eksistenciālai cīņai kapitālisma džungļos nepieciešamajām iemaņām, drīz vien denacionalizētās zemes nonāca zemes spekulantu un pārpircēju īpašumā. Ja apskatīsim “treknajos gados” publicēto Latvijas miljonāru sarakstu, tad atklāsim, ka nospiedošais vairākums savus miljonus sarausis tieši nekustāmo īpašumu spekulāciju sektorā.

Denacionalizācijas rezultātā radās, šķiet, tikai Latvijai raksturīgs fenomens, kuru vairāki juristi nosaukuši par “juridisku anomāliju”. Šo fenomenu raksturo tādi likumos atrodami termini kā “dalītais īpašums” (māja pieder vieniem, bet zeme pie un zem mājas – citiem), “zemes piespiedu noma”, “mājai piesaistītā zeme” u.c. Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju (plus vietējiem un iebraukušajiem īrniekiem u.c.) ir darīšanas ar dalīto īpašumu un piespiedu zemes nomu.

Mājai piesaistītā zeme (bieži vien vairāk zemes nekā mājai funkcionāli nepieciešams), zemei piesaistīta māja … vai tas nerada asociāciju ar kārtību, ko cariskajā Krievijā sauca par dzimtbūšanas iekārtu? Un vai Saeimas komisiju izlolotais “zemes izpirkšanas likums” neatsauc atmiņā XIX gadsimta beigas, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara administrācija bijušajiem dzimtcilvēkiem visžēlīgi atļāva izpirkt zemi no muižniekiem par bargu naudu? It kā latviešu zemnieki ar saviem sviedriem un asinīm vairākās paaudzēs jau nebūtu simtkārt šo zemi, kura galu galā pirms krustnešu kolonizācijas piederēja viņu senčiem, nežēlīgi dārgi izpirkuši.

Te gan visas paralēles arī izbeidzas, jo XIX gadsimta beigās Krievijas impērijas rietumu apgabali (un jo sevišķi vēl netapušās Latvijas teritorija, izņemot Latgali) strauji attīstījās, latvieši iemācījās kooperēties un strauji celt savu turību, tāpēc zemes izpirkšana daudzos gadījumos bija reāli īstenojams mērķis. Turpretī mūsdienu Latvija (cik nu to vairs var saukt par valsti) ir depresīvs ekonomikas tuksnesis, kurā plaukst tikai nekustāmo īpašumu spekulācijas, ārvalstu bankas, ārvalstu lielveikalu un resursu tirdzniecības tīkli, lēta darbaspēka eksports, dažādas “lētāk pērc un dārgāk pārdod” operācijas, ar varas partijām saistītas ātras iedzīvošanās shēmas un uzblīdusi ierēdņu armija, kas šeit apkalpo globālā biznesa intereses. “Zemes izpirkšanas” kampaņa, ja tā īstenosies kā iecerēts, šādos apstākļos lielākai dzīvokļu īpašnieku daļai nozīmēs sava dzīvokļa neatgriezenisku zaudēšanu un strauju pārcelšanos brīvo bomžu kārtā. Tās tad arī ir Normunda Šlitkes piedāvātās “šausmīgās beigas” pēc 25 gadus ieilgušajām “nebeidzamajām šausmām”.

Kā tapa nacionālo baronu kārta?

Ja XIX gadsimta beigās zemi nācās izpirkt no pārsvarā vācu izcelsmes baroniem, tad mūsdienu Latvijā radīts karikatūrisks, bet toties nacionāls baronu ekvivalents – tie paši raidījumā minētie maksātnespējas administratori un viņiem pietuvinātie “partneri”. Reizēm pat topošas baronu dinastijas, kā Normunda Šlitkes gadījumā, kura sieva Indra Kaniņa-Šlitke arī savus augļus ievāc plašajā maksātnespējas administrēšanas druvā.

Tieslietu nozare, kuras pajumtē veidojās maksātnespējas administratoru iemaņas un tradīcijas, it sevišķi kopš 2006. gada, atvēlēta t.s. Nacionālajai apvienībai. Tur izpaudušies arī redzamākie šīs ienesīgās cunftes censoņi, piemēram, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, kurš vērienīgi uzdarbojies tandēmā ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu un citiem nacionāliem personāžiem (sk. Indras Sprances pētniecisko materiālu “Shēma pie Ķīšezera”). Tāpēc arī kadri lielākoties pavisam nacionāli un spilgti latviski.

Viņi zeļ uz citu cilvēku nelaimes, it sevišķi pēc 2008. gada krīzes, kas par spīti Dombrovska kompānijas sludinātajam “veiksmes stāstam” vēl arvien nav beigusies un kuras sekas (daudzas no tām neatgriezeniskas) jutīsim vēl ilgi. Maksātnespējīgi kļūst ne tikai indivīdi un uzņēmumi, bet visa valsts kopumā. Maksātnespējas administratori, darbojoties ar savām ierastajām un sistēmas diktētajām metodēm, šo procesu tikai paātrina, daudz nebēdājot par to, ka līdz ar izsūkto organismu būs jāmirst arī pašiem parazītiem, kas no šā organisma tik ērti un eleganti barojušies. Bez tam Nacionālā apvienība ir organizācija ar nacionālu misiju. Viņi jau sen apjautuši, ka padomju laikā būvētajos dzīvojamajos rajonos mīt lielākoties iebraucēji no citām PSRS republikām – kurus mēdz saukt arī par migrantiem vai nepilsoņiem. Pārņemot zemes pārvaldību un sagatavojot atbilstošu likumu par “zemes izpirkšanu”, nacionāļiem paveras lieliska iespēja šos “migrantus, okupantu pēctečus, kolonistus un kolaborantus” pakļaut ne tikai “nebeidzamām šausmām”, bet arī “šausmīgām beigām”. Jeb, kā savulaik izteicās Hitlera domubiedri, – “galīgajam atrisinājumam”. Savukārt šajos namos mītošos tautiešus viņi gatavi norakstīt kā “etniski samaitātu resursu”, kurš zaudējis savu latviskumu un apdraud rases tīrību. Norakstīt tikpat viegli, kā jau norakstīti simti tūkstoši citu tautiešu, kuri režīma politikas dēļ spiesti paši kļūt par migrantiem un okupantiem citās zemēs.

Stāsts par kādu klusu, bet galvu reibinošu karjeru

Taču ietekmīgākie vīri no skandalozas publicitātes līdz šim pratuši izvairīties. Nespēju atrast labāku piemēru par jau minēto Normundu Šlitki, kurš paveicis patiešām grandiozu zemes īpašnieku organizēšanas darbu un nodrošinājis fantastiski efektīvu viņu interešu bīdīšanu visās instancēs. Tieši Normunds Šlitke zemes īpašniekus apvienojis un saliedējis līdz šim neatvairāmā spēkā, tāpēc viņš nu var tik droši atļauties arī publiskas asprātības par dzīves skaudro realitāti. Līdz ar to zemes īpašnieki vairs nav dzīvas personas, ar kurām var tikties un parunāt, bet anonīmas, bezpersoniskas juridiskās struktūras. Nelielu ieskatu Šlitkes karjeras ceļā 2013. gada 29. aprīlī sniedza TV raidījums “Nekā personīga”. Internetā šā raidījuma saturu var sameklēt ar nosaukumu “Nezina kā radīt mehānismu, lai pārtrauktu privātuzņēmēju vieglo peļņu no piespiedu nomas maksas”.

Kā vēstīja “Nekā personīga”, sākotnēji šis zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators gribējis privatizēt visas Rīgas namu pārvaldes, taču šis nodoms viņam ar pirmo piegājienu nav tiešā veidā izdevies. Šī neveiksme Normundu tomēr nav samulsinājusi, bet tikai likusi ar vēl lielāku enerģiju meklēt citus, bieži vien netiešus un anonīmus, ietekmes gūšanas ceļus. Vispirms vairāki ietekmīgi zemes īpašnieki apvienojušies raksta sākumā minētajā akciju sabiedrībā “Pilsētas zemes dienests” (tās vēsturiskais nosaukums bija: Juridiskais birojs “Specialis”), kurā uz prokūras pamata darbojies un vadošo organizatorisko un ideoloģisko lomu uzņēmies Normunds Šlitke. Tieši “Pilsētas zemes dienests” Satversmes tiesā panāca lēmumu par sakramentālajiem 6% kadastrālās vērtības, kas garantēti iekasējami, līdz ar to zemes īpašniekus atbrīvojot no jebkāda stimula vienoties ar īrniekiem par saprātīgiem zemes nomas noteikumiem, kā tas sākotnēji bija paredzēts likumā.

Līdz ar to zemes īpašniekam tagad de facto vispār nav nekādu pienākumu, nav pat vajadzības kontaktēties ar saviem nomniekiem, taču jebkurā laikā viņš var iesniegt prasību tiesā un ar garantiju iekasēt savus 6% + 1,5% NĪ nodokļa kompensāciju. Vai arī sākt izūtrupēt dzīvokļa īpašnieku, ja tas nespēj maksāt. Protams, vislabāk šī iekasēšana izdodas tad, ja zemes īpašnieku organizāciju pārstāv maksātspējas administrators. Šādā gadījumā visu procesu var pēc vajadzības laikus “sakārtot” un nav jāmaksā pat tiesas nodeva. Pašlaik šo stratēģiju sekmīgi īsteno līdz maksātnespējai tīšām vai netīšām novestā AS “Reversed”, kuras priekšsēdētāja vietnieks savulaik ar gudru ziņu bijis atkal tas pats Normunds Šlitke.

Taču tas vēl nav viss, jo nenosegta bija palikusi vēl viena ļoti svarīga fronte, proti – likumu rakstīšana. Arī par to parūpējies Normunds Šlitke. Akciju sabiedrība šim lobēšanas nolūkam nebija sevišķi piemērota, tāpēc AS “Pilsētas zemes dienests” nodibināja biedrību “Zemes reformas komiteja”, kuru augstākajās instancēs pārstāv, protams, tas pats Normunds Šlitke. Tādējādi tieši Šlitke konsultē Saeimas deputātus un komitejas, iesniedz tajās “vērtīgus priekšlikumus”, vārdu sakot – raksta un ar gudru ziņu groza likumus, lai vēl vairāk nostiprinātu zemes īpašnieku nedalīto varu, visatļautību, anonimitāti un debešķīgo neaizskaramību. Līdz ar to ir radīta sistēma, kuras ietvaros zemes īpašnieki bauda tikai privilēģijas un tiesības, bet dzīvokļu īpašniekiem (vai īrniekiem) – atstāti tikai pienākumi un gandrīz pilnīga beztiesība. Un Latvijas tiesu sistēma visbiežāk šo juridisko anomāliju pieņem kā pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Pat velns par naudu danco!

Vai viegli būt maksātnespējas administratoram Latvijā?

Varbūt esat dzirdējuši, ka maksātnespējas administratori ir tādi kā ekonomikas sanitāri vai pat dakteri-mikroķirurgi, kuri prasmīgi atmudžina un sakārto neveselīgus naudas sastrēgumus, atjauno normālu ekonomikas asinsriti, atveseļo biznesa vidi un tādējādi vairo visu mūsu labklājību un uzplauksmi. Vismaz tā rakstīts brīvā tirgus propagandas brošūrās un tā sevi cenšas publikai pasniegt paši šie censoņi. Kas zina, varbūt tā patiešām notiek kādā iedomātā utopijas pasaulē, bet mēs taču dzīvojam reālajā Latvijā, kāda tā pa šiem gadiem izveidojusies!

Tāpēc pataupīsim savus lētticības krājumus pasaku vakariem un mēģināsim tās lietas ieraudzīt tā, kā tās pastāv un vairojas mūsu reālajā pasaulē. Iegaumēsim, ka katrs veiksmīgs parazīts cenšas savu upuri pārliecināt, ka viņš ir pats īstenākais un tuvākais upura draugs un labklājības avots. Interesenti ar materiālu apkopojumu par reālajiem maksātnespējas administratoriem var iepazīties šeit: Latvijas sabiedrisko mediju arhīvs.

Privātajā dzīvē caurmēra maksātnespējas administrators var izrādīties tīri patīkams cilvēks, taču tas nav rādītājs, jo arī Hitlers bija fantastisks orators, veģetārietis, nedzērājs, nesmēķētājs, liels dabas, dzīvnieku un godīgas zemnieku dzīves mīlētājs, pasaulē pirmais nozīmīgais ekologs laikā, kad vēl nebija izdomāts pat ekoloģijas jēdziens un zaļo kustību neredzēja pat sapņos.

Neviens cilvēks nepiedzimst apzināti ļauns, bet viņš var sākt darīt neiedomājami ļaunus darbus, kuri pastāvošās ideoloģijas un sistēmas ietvaros tiek uzskatīti par “normāliem”, pat atbalstāmiem, cildeniem, godājamiem vai stilīgiem. Tāpēc cilvēku nodarbes jāvērtē nevis pēc dominējošā propagandas trokšņa, bet pēc šīs nodarbes augļiem jeb sekām. Jā, katrā sistēmā var darboties arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, kurš cenšas nenonākt konfliktā ar savu sirdsapziņu, taču tādi cilvēki tiek uzskatīti par dīvaiņiem, tie nenosaka toni un parasti tiek izspiesti no sistēmas. Kā katrā hierarhiskā struktūrā, arī starp maksātnespējas administratoriem sastapsim gan ietekmīgu „eliti”, gan pelēkus „darba zirdziņus”.

Apmēram 75% maksātnespējas administratoru ir visai divdomīgs un pretrunīgs statuss, jo viņi vienlaikus ir arī zvērināti advokāti. Latviski šo divdomību varētu iztulkot tā: cilvēku aizstāvji, kas nodarbojas ar cilvēku aplaupīšanu, rafinētām naudas izspiešanas un īpašumu piesavināšanās shēmām.

Kā advokātiem viņiem nav jādeklarē savi ienākumi, jo tas esot „pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem”. Stingri ierobežotas ir arī kontrolējošo un tiesības aizsargājošo iestāžu (piemēram, KNAB) iespējas pārbaudīt šo advokātu darbību. Vienlaikus šiem administratoriem ir gandrīz neierobežotas un nekontrolētas iespējas pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar maksātnespējā nonākušā uzņēmuma vai fiziskās personas aktīviem. To savā ziņojumā “Par maksātnespējas procesa administratoru darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu” atzinusi pat pašas Tieslietu ministrijas darba grupa.

Kā liecina prakse, varenākie administratori ir parūpējušies par partneru piesaistīšanu no ieinteresētu tiesnešu puses (administratorus maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem un personām ieceļ tiesnesis). Atliek uzņēmumam pārreģistrēties šāda tiesneša jurisdikcijā, bet tiesnesim iecelt “pareizo” administratoru. Nodrošinoties ar šādu “elastīgu” tiesnešu sadarbību, kļūst iespējamas visfantastiskākās iedzīvošanās shēmas, izgriežot pogas pat lielajām ārzemju bankām.

Šādi sadarbības tandēmi izrādās tik vareni, ka ignorēts tiek pat Satversmes tiesas blakuslēmums, kas Valsts ģenerālprokuroram uzdeva pārbaudīt šāda tandēma iestrāžu likumību. "SEB bankas" valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols intervijā Latvijas radio atzina: "Tā vietā šī lieta [maksātnespējas procesu administrēšana] ir pārvērtusies pati par biznesa nozari. Lasām mēdijos, ka cilvēki, kas tur iesaistās, nopelna, viņu rokās apgrozās miljoni.”

Jau vairākus gadus MK un Saeimā runā par administratoru/advokātu šizofrēniskā dubultstatusa novēršanu, „pielīdzinot” administratorus valsts amatpersonām un turpmāk liekot tām izvēlēties – palikt par maksātnespējas administratoru vai par advokātu, bet ne par abiem vienlaikus. Pielīdzināšanu valsts amatpersonai t.s. eksperti saistīja ar lielāku administratoru atbildību, lielāku viņu darbības kontroli un bargākiem sodiem par pārkāpumiem. 2014. gada rudenī Saeima patiešām pieņēma attiecīgus grozījumus Maksātnespējas likumā un likumā „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonas darbībā. Taču pavisam nesen Satversmes tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un atcēla.

Un vispār visa šī kņada, kā jau Latvijā ierasts, bija tukša gaisa tricināšana ar skaistām frāzēm. Kā norādīja daži kritiķi, „pielīdzināt amatpersonai” nav tas pats kas „būt amatpersonai”. Otrkārt, vai ir dzirdēts, ka kāda no valsts amatpersonām būtu tiesāta par kādu no Latvijai, tās pilsoņiem vai iedzīvotājiem apzināti nodarītajiem šaušalīgajiem kaitējumiem, kas 25 gados Latviju noveduši kolonijas un parādu verdzenes statusā, bet tās tautu – uz izmiršanas sliekšņa?

Secinājums tāds: maksātnespējas administratori, it sevišķi viņu elitārā daļa, mūsdienu Latvijā bauda apmēram tādas pašas privilēģijas, neaizskaramību un patvaļas brīvību, kādu XVIII gadsimtā Latvijā baudīja vācu baroni. Viņi visai sekmīgi un netraucēti darbojas virs likuma un jebkādām morāles normām.

Nacionālo baronu terors

Iesākumam viena svaigs piemērs par jauno, inovatīvo zemes īpašnieku taktiku. Daļu zemes no maksātnespējīgās AS “Reversed” pārpirka SIA “Maltavas”. Kad dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā namu pārvalde “Maltavām” nosūtīja oficiālu, rakstisku un pastā reģistrētu aicinājumu tikties, lai apspriestu un parakstītu zemes nomas līgumu, kā tas paredzēts likumā, SIA “Maltavas” šo aicinājumu vēsi ignorēja un neatbildēja. Tātad baroniem nekāda līguma nevajag.

Tas savukārt nozīmē to, ka attiecīgo dzīvokļu īpašnieki pat gribēdami nespēj samaksāt par ikmēneša zemes nomu, jo nav nekāda maksājuma pamatojuma, rēķina, konta numura utt., bet SIA “Maltavas” tai izdevīgā brīdī vienkārši iesniegs tiesā prasību par parādu piedzīšanu, un tās būs lielas summas par vairākiem gadiem.

Paldies raidījumam “De facto” par aktuālo un iedvesmojošo tēmu, taču vienlaikus jānorāda, ka 20. decembra raidījumā izskanēja arī aplam novecojusi informācija. Piemēram, AS “Reversed” nekāda zeme vairs nepieder, jo jau trešo gadu šis uzņēmums sekmīgi transformējies maksātnespējas režīmā un pēc maksātnespējīgā uzņēmuma administratores Elīnas Dupates iniciatīvas sācis vētrainu parādu (īstu un izdomātu) piedzīšanas kampaņu caur tiesām, ko jau uz savas ādas izjutuši daudzi aplaimotie dzīvokļu īpašnieki Struktoru, Raunas, Ieriķu u.c. ielās, kā arī vairākas iestādes.

Arī ik mēnesi veicamā maksa par zemes nomu nav tas briesmīgākais “nebeidzamo šausmu” variants. Protams, nav viegli, bet vienmēr taču var vēl mazlietiņ savilkt jostu, lai šo 12. daļu gada maksas kaut kā ieplānotu, atraujot no citām dzīves vajadzībām, un ziedotu barona lielkungam … ja gribi saglabāt savu privatizēto dzīvokli. Daudz efektīvāk uzdzīt šausmas izdodas, ja vienu skaistu dienu laimīgais dzīvokļa īpašnieks, kurš dzīvojis stingrā pārliecībā, ka godīgi un pedantiski maksājis visus piesūtītos rēķinus, pēkšņi no tiesas saņem prasību par parādu piedziņu uzreiz par trim gadiem it kā nesamaksātas zemes nomas!

Hei, nevajag mūs baidīt ar Daesh teroru vai „Krievijas agresiju”, – pavaicājiet, kā jūtas pensionāri, bezdarbnieki, mazatalgotie, studenti, jaunās māmiņas, gaidot tiesas dienu, kas lēni, bet nenovēršami tuvojas, un piedzenamās summas ir milzīgas? Pavaicājiet viņiem, kā viņi naktīs cīnās ar bezmiegu, cik nervu zāļu izdzer nedēļas laikā, kā šajos mēnešos mainījusies viņu veselība? Un kā varēs vienaldzīgai un pārslogotai tiesai pierādīt, ka esi godīgi maksājis, ja arī namu pārvaldes, kas tajā periodā bija pilnvarotas kārtot zemes nomas jautājumus ar AS “Reversed”, ir ērti bankrotējušas un jau sen likvidētas?

Manā rīcībā pagaidām nav faktu, lai to pierādītu, taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka baronu cilvēki darbojušies arī šajās namu pārvaldēs, piemēram, nu jau sekmīgi likvidētajās AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv”, par kuru “tikumiem” internetā var atrast daudz interesantu materiālu. Starp citu, kad bija izsludināts AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv” maksātnespējas process, AS „Reversed” savas pretenzijas par nesamaksātu zemes nomu neiesniedza.

Vai “šausmīgās beigas” ir nenovēršamas?

Cilvēki jau sen pieraduši un samierinājušies, ka Saeima pieņem tikai “tautā nepopulārus lēmumus”, paši šo stratēģiju saucot par “politisko atbildību” un pat ar to lepojoties. Uz Saeimas un t.s. valdības (pareizāk sakot, koloniālās administrācijas) darbības sekām var pilnībā attiecināt N. Šlitkes teikto par “nebeidzamajām šausmām”. Kopš Latvijas valstiskā suverenitāte ir veiksmīgi deleģēta Briselei un Vašingtonai, likumdevēji nodarbojas galvenokārt ar Briseles direktīvu atgremošanu un klonēšanu Latvijas administratīvās pārvaldīšanas vajadzībām, savus lēmumus publikai attaisnojot ar “Eiropas prasībām”, “eiropeiskām vērtībām” vai “mūsu ģeopolitisko izvēli”. Un kāpēc gan lai Saeima to nedarītu, ja Latvijas tauta, kurai mūsu Satversme noteikusi “suverenās varas” privilēģiju, savu varu ne mazākā mērā neizmanto un ir pieradinājusies ar katru kārtējo cūcību klusu samierināties?

Jā, jā, suverenā vara Latvijā de jure nepieder ne deputātiem vai ministriem, ne Briseles vai Vašingtonas birokrātiem, ne starptautiskām korporācijām, bet gan Latvijas tautai, t.i., mums visiem kopā. Tikai, lai īstenotu šo varu, ir jāapzinās savs stāvoklis, jāspēj organizēties un sadarboties. Jo labi organizēts mazākums vienmēr valdīs pār dezorganizētu, nedomājošu, pasīvu un savstarpēji ķildīgu vairākumu jeb pūli. Es neesmu no tiem publicistiem, kurš, izpatīkot publikai, lamā “valdību, partijas, deputātus, varnešus” utt. Uzskatu, ka tauta ir tikpat atbildīga par notiekošo Latvijā, kā tās formāli ievēlētie priekšstāvji. Vai pat vēl atbildīgāka, jo tai pieder suverenā vara. Un nevajag raustīt plecus un meklēt citus vainīgos, ja vainīgo var tik ērti apskatīt spogulī.

Tātad – tik ilgi, cik sabiedrība savu attieksmi nemainīs, turpināsies arī “nebeidzamās šausmas”, kurām nenovēršami sekos arī “šausmīgās beigas”. Ne tikai Rīgas dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, bet visiem, kas vēl palikuši strauji izmirstošajā un izklīstošajā Latvijā. Tāpēc tālāk rakstītais var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja mūsu sabiedrība pati mainīsies: pārvērtēs savus tikumus un ieradumus, izvēlēsies augstākus mērķus, mācīsies domāt (nevis eksistēt autopilota režīmā), sadarboties un organizēties šo mērķu sasniegšanai. Tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība Saeimu piespiedīs rēķināties ar savām elementārākajām izdzīvošanas vajadzībām, kuras starptautiskajās konvencijās mēdz saukt arī par cilvēka tiesībām uz dzīvi, iztiku, darbu, taisnīgu atalgojumu, izglītību, kultūras dzīvi, piemērotu pajumti utt.

Tādā gadījumā ir novēršamas gan “šausmīgās beigas”, gan “nebeidzamās šausmas”. Attīroties no propagandas sārņiem, jāsaprot, ka zemes reformai un citiem līdzīgiem 1990. gadu aktiem nebija nekāda cita humāna vai racionāla mērķa, kā tikai mērķis egalitāro padomju sabiedrību sadalīt mantīgajā, privileģētajā “elitē” un nabadzīgā, beztiesīgā plebeju masā, vidusslāņa vietu rezervējot sistēmas tiešajiem apkalpotājiem. Un zemes reforma pilsētās tiešām radīja šādu parazītisku rantjē slāni, kurš neko neiegulda, bet tikai ievāc meslus no saviem dzimtcilvēkiem un spekulē.

Tāpēc, kamēr vien Latvijā pastāv šīs kapitālistiskās un bieži vien pat feodālās attiecības, no Saeimas nav jāgaida pat kāds īpaši labs lēmums, bet tikai iepriekšējā lēmuma katastrofālo seku novērtēšana un novēršana. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, un šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālāka attīstība. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, tiem turpmāk sava alkatība un parazitēšanas apetīte jāapvalda, jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: dzīvojamajām mājām un iestāžu ēkām atstājot tikai funkcionāli nepieciešamo teritoriju – pārējo zemi pārņemot pilsētas īpašumā infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

Pats gan esmu par radikālāku risinājumu. Uzskatu, ka gudra un patriotiska sabiedrība savu zemi netirgo, nepārvērš to par pirkšanas, pārdošanas, spekulāciju burbuļu pūšanas un krāpniecisku shēmu objektu. Tā kā zemi cilvēks nav ne radījis, ne saražojis, bet pats ir no zemes nācis un par zemi paliks, un tā kā zeme mums dota ilgam laikam – no paaudzes uz paaudzi, tā vispār nav dodama kādam privātīpašumā. Zemi, atbilstoši cilvēku pamatotām vajadzībām, var piešķirt beztermiņa lietošanā, atkarībā no lietošanas veida par to iekasējot saprātīgu lietošanas maksu, kas iemaksājama valsts un/vai pašvaldību budžetā. Kultivētai un apbūvētai zemei var piešķirt mantojamas lietošanas tiesības. No tā gan Latvijā saplaks miljonāru skaits, toties citu cilvēku dzīve kļūs brīvāka, veselīgāka un bez lieka sadārdzinājuma. Labāk lēta zeme, nekā lēts darbaspēks, vai ne?

* Grāmatas “Mājokļu politika un tās instrumenti” autors

Novērtē šo rakstu:

256
16

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Vai ir vērts savus nodokļus maksāt Garkalnē?

FotoGarkalnes novadā dzīvojam samērā nesen, taču gribētos padalīties ar novērojumiem un lietām, ar ko esam sastapušies. Faktiski ir kā tādā Mežonīgo Rietumu šerifu pilsētā, - ir domei labvēlīgie un nelabvēlīgie rajoni, kā arī pareizie cilvēki, kam pilsētiņā atļauts faktiski viss.
Lasīt visu...

12

Vienaldzības gads veselības aprūpē: vai mums ir vajadzīga tāda ministre?

FotoDrīz apritēs gads, kopš par veselības ministri kļuvusi Anda Čakša. Veselības aprūpē ir ārkārtīgi daudz steidzami risināmu problēmu, un no ministres, kura daudzus gadus šajā jomā ir strādājusi, mums ir tiesības gaidīt taustāmus rezultātus arī bez īpaša iešūpošanās perioda, kā to solīja premjers Māris Kučinskis un topošā amata kandidāte. Gads būs pagājis, taču vai mēs varam nosaukt kaut vienu veselības ministres sasniegumu, kaut vienu izcīnītu uzvaru pacientu un medicīnas darbinieku interesēs?
Lasīt visu...

21

Fotogrāfe un divas mammas

FotoSociālos medijus pāršalca stāsts par to, kā fotogrāfe ar kristīgu pārliecību atteicās fotografēt ģimeni, uzzinot, ka tajā ir divas mammas. Tas raisīja daudz un dažādas diskusijas par to, ko var un ko nevar darīt privātpersona, sniedzot savus pakalpojumus. Netrūka arī to, kuri jautāja manu kā jurista viedokli par notikušo.
Lasīt visu...

18

Iztiks paraolimpietis arī bez zirga...

FotoLatvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.
Lasīt visu...

6

Vajadzētu atkāpties arī Jurčai, Āboltiņai un Maizītim

Foto2017.gada 14.maijā laikrakstā NRA ir nopublicēti divi raksti par korupcijas apkarošanas un novēršanas jautājumiem: 1. SAB direktors: KNAB daudzas lietas ir apstājušās un nav darba rezultātu. 2. Deputāti apdraud smago korupcijas noziegumu izmeklēšanu
Lasīt visu...

21

Latvijas Žurnālistu savienības atbilde uz žurnālistes Agneses Margēvičas atklāto vēstuli

FotoLatvijas Satversme starp daudzām pamattiesībām nosaka arī tiesības uz vārda brīvību un tiesības pieprasīt kompensāciju nepamatota aizskāruma gadījumā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Lūdzu finansējumu, lai nevajadzētu rakstīt tikai to, ko var pierādīt tiesā

Kādreizējā Pietiek žurnāliste Agnese Margēviča, par kuras īpašajām attiecībām ar Drošības policiju jau rakstījām, ir nākusi klajā...

Foto

Latviešu inteliģences tagadne

Nepieciešamība latviešu inteliģenci iedalīt divās grupās ir jāatbalsta. Katrs prātā vesels cilvēks saprot, ka latviešu inteliģence ir jādala divās grupās: varas inteliģencē un...

Foto

Pilnībā attaisnots

Š. g. 28. aprīlī Augstākās tiesas Senāts atstāja spēkā Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru es, Leonards Inkins, tiku pilnībā attaisnots. Esmu ļoti pateicīgs visiem,...

Foto

Viens no Jūrmalas pilsētas vadības "biznesiem"

Jūrmalā, pateicoties pilsētas vadības atbalstam vai noziedzīgai bezdarbībai, jau otro gadu pretlikumīgi veic uzņēmējdarbību ar apjomīgo naudas plūsmu restorāns „Tokyo...

Foto

Mans karoga stāsts

Savulaik Anta Bergmane man lūdza uzrakstīt stāstu viņas sastādītajai grāmatai “Mūsu karoga stāsti: 1940-1991” par karoga pacelšanu 1989. gadā virs toreizējā Interfrontes midzeņa -...

Foto

Stāsts par parazītiem

Pirms kāda laika ikviens Latvijas iedzīvotājs uzzināja, ka ir tāda suņu barība Dogo, ko ražo Tukumā un ar ko saistīta nāvējoša suņu slimība....

Foto

Nekustamo īpašumu kadastrālā vērtēšana – organizētās noziedzības instruments tautas „likumīgai” paverdzināšanai

Nav šaubu, ka pārejas periodā no sociālistiskā valsts režīma uz kapitālismu nekustamo īpašumu politikas veidošanas...

Foto

Atklāta vēstule 447 saulkrastiešiem

2013. gada 1. jūnija Saulkrastu pašvaldību vēlēšanās 447 saulkrastieši ielika “krustiņu” Normundam Līcim (attēlā pa labi). Es cienu vēlētājus un viņu izvēli...

Foto

ZZS rullē un savējos neaizmirst

Man kā alūksnietei ir liels kauns par Zaļajiem un zemniekiem, kas saimnieko mūsu novadā. Visa viņu darbošanās ir tikai un vienīgi...

Foto

"Saskaņa" un ZZS iedur dunci mugurā atklātībai un uzspļauj nodokļu maksātāju tiesībām zināt par nodokļu izlietojumu

Septiņu gadu kaut nelielas atklātības un caurspīdīguma posms Latvijā tiek...

Foto

Jāsāk domāt ilgtermiņā, piesaistot ārvalstu investīcijas

Laikā, kad Latvija vēl tikai gatavojās iestāties eirozonā, un arī pēc tam plaši tika pausts uzskats, ka eiro ieviešana veicinās...

Foto

VID apmāna uzņēmējus un valdību

2017.gada 3.maijā valdība grozīja Ministru kabineta 2014.gada 11.februāra noteikumus Nr.96 "Nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un iekārtu lietošanas kārtība",...

Foto

Vēl dziļāk purvā jeb absurda eskalācija

Vai varēja no t.s. Latgales kongresa 100 gadu jubilejas pasākumiem sagaidīt kaut ko konstruktīvu, perspektīvu, objektīvu, vēsturiski patiesu, garīgi gaišu...

Foto

Kāpēc no Čakšas „veselības reformām” nav sanācis pat čiks?

Kā jau iepriekš prognozēts, premjera Māra Kučinska virzītās nodokļu reformas negūst atbalstu koalīcijas partneros tāpat kā Latvijas...

Foto

Lūdzam palīdzību

Vēršamies pēc palīdzības, esam izmisumā, jo ar Rīgas bāriņtiesas lēmumu mums atņēma bērnus....

Foto

Caur tiesu mēģināsim paglābt Skulti, Zvejniekciemu un Saulkrastus no „Rail Baltica”

9. maijā plkst. 10:00 Administratīvajā rajona tiesā Rīgā, Baldones ielā 1a notiks pirmā tiesas sēde...

Foto

Tiesā tiek apstrīdēta Latvijas Volejbola federācijas prezidenta Ata Sausnīša pārvēlēšana

2017. gada 3. februārī notika Latvijas Volejbola federācijas (LVF) Kopsapulce, kurā tika pārvēlēts līdzšinējais federācijas vadītājs...

Foto

Austrumu slimnīcas vadības pārprastie ētikas principi

Kā liecina Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS)  paziņojums aģentūrai LETA, RAKUS valde ir “pieņēmusi lēmumu par nomas līgumu priekšlaicīgu...

Foto

Trīs akadēmiskās ēverģēlības jeb āži par dārzniekiem

Vārds „ēverģēlības” neietilpst latviešu literārajā valodā. Taču tas ir latviešu tautā populārs vārds. To bieži lieto sadzīvē paralēli ar...

Foto

Izdomas nabadzība

Iz visas sirds sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā, nevis balto galdautu svētkos!...

Foto

Kādēļ NEsvinēt Baltā galdauta svētkus ("Deņ beloj skaterti")?

Atmetam principiālu uzstādījumu, ka laikiem, kad Valsts noteica, kā svinēt svētkus un kāds ir to obligāti brīvprātīgais noformējums,...

Foto

Ušakovs un viņa trīs mūri

Pēc parunāšanas ar speciālistiem saprotu, ka Ušakova fantastiskā uzvara Rīgas domes vēlēšanās 2013. gadā balstījās uz diviem vaļiem - (1) krievvalodīgie...

Foto

Vēstures ironija jeb vieglu garu

Pirms nedēļas liegi kā rīta migla pār Mjóifjördu Latvijas masu medijiem pārslīdēja ziņa, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzticējis Latvijas ārkārtējā un...

Foto

Lielas un vēl lielākas blēdības ar sporta naudu Garkalnes pašvaldībā

Kā viena no pašvaldību atbildības jomām Likuma par pašvaldībām 15. punkta apakšpunktā ir minēts - nodrošināt veselības...