Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šā gada 20. decembrī analītiskais TV raidījums “De facto” skāra sen sasāpējušu un smagu tēmu – tā dēvēto “zemes piespiedu nomu” pilsētās. Raidījumā “Ietekmīgākie zemes iznomātāji – maksātnespējas administratori” izskanēja šādas, manuprāt, svarīgākās tēzes:

- Zemi, kas piesaistīta daudzām Rīgas dzīvojamajām mājām, it sevišķi jaunbūvētajos pilsētas rajonos, pārvalda maksātnespējas administratori, kuri šim nolūkam organizējušies uzņēmumos “Pilsētas zemes dienests”, “Reversed” un “Zemes īpašnieku ģilde”;

- Šo namu iedzīvotāji spiesti katru mēnesi zemes īpašniekiem maksāt nomu (6% no piesaistītās zemes kadastrālās vērtības gadā) un līdz 2015. gadam arī nekustamā īpašuma nodokļa kompensāciju (1,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā). Atkarībā no piesaistītās zemes platības šī maksa var izrādīties nežēlīgi liela, jo kadastrālā vērtība “treknajos gados” tika krasi uzskrūvēta atbilstoši spekulantu un banku uzpūstajām nekustamo īpašumu tirgus cenām, bet pēc spekulāciju burbuļa plīšanas atbildīgās amatpersonas „aizmirsa” kadastrālo vērtību atbilstoši samazināt;

- Saeimā tiek gatavots likums, kas attiecīgo namu iedzīvotājiem ļaus piesaistīto zemi izpirkt par visai bargu naudu (kopējā izpirkšanas summa varētu sasniegt 250 miljonus eiro). Šo piedāvājumu zemes īpašnieku neformālais līderis un galvenais lobētājs, zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators Normunds Šlitke tad arī komentēja ar visai daudznozīmīgu frāzi: “Labāk šausmīgas beigas nekā nebeidzamas šausmas.”

Ar cēliem nodomiem bruģēts ceļš uz elli

Lai saprastu, kā šāds stāvoklis radies, jāatgriežas cerību spārnoto 1990. gadu pašā sākumā. Daudzi varbūt vēl atceras tos stāstus, kas pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, bet it sevišķi pēc 1991. gada augusta puča izgāšanās publiku sagatavoja “gaišajai kapitālisma nākotnei”. Žēlabainos stāstus par “vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu”, “padomju varas nelikumīgi konfiscēto īpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem” u.c. Lai šos it kā cēlos nodomus īstenotu, likumdevēji 1991. gada 20. novembrī izvēlējās pieņemt īpašu likumu pilsētām – “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās”. Šīs zemes reformas mērķis likumā definēts šādi: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.” Tātad vārdos “sabiedrības intereses”, “zemes aizsardzība un racionāla izmantošana”, bet kā šie nodomi īstenojušies realitātē?

Manuprāt, šis ir tieši tas gadījums, kas spilgti ilustrē atziņu par ceļa bruģēšanu uz elli ar labiem nodomiem. Visa pasaules vēsture pārpilna ar kliedzošām nelikumībām, taču, izturot zināmu laika pārbaudi, šīs nelikumības parasti tiek pieņemtas par jauno likumību. Kopš “padomju varas nelikumībām” taču bija pagājuši 50 gadi, nomainījušās gandrīz trīs paaudzes, līdz nepazīšanai mainījusies sabiedrības sociālā struktūra un vērtību sistēma, notikušas vairākas tautas staigāšanas un arī pašas pilsētas šajos gados bija būtiski paplašinājušās uz lauku rēķina. Ne velti daži rimtākie prāti iebilda, ka nav iespējams divas reizes iekāpt tajā pašā upē. Iztēlosimies, kas notiktu Amerikas kontinentā, ja tiktu pieņemts lēmums izraidīt baltādainos un melnādainos kolonizatorus, bet zemi atdot tās likumīgajiem īpašniekiem – vēl neizslaktēto indiāņu pēctečiem?

Kāds tad bija zemes un tās īpašnieku stāvoklis pirms 1940. gada, kuru restaurēt nolēma likumdevēji un viņu ideologi? Tur, kur padomju varas gados izauga lielie daudzstāvu dzīvojamie rajoni, bija vairāk vai mazāk labiekārtotas lauku saimniecības, pļavas vai pat purvi. Piemēram, tagad tik iecienītā Purvciema vietā bija t.s. Hausmaņa purvs. Daudzi tā laika zemes gabali bija ieķīlāti bankās, lai saņemtu kredītus (šie kredīti lielākoties tā arī netika atdoti, jo padomju vara tos “piedeva”).

Tie bijušie īpašnieki un citu kārtu pārstāvji, kuriem “nepalaimējās” krist karā, saņemt ceļazīmi uz Sibīriju vai izceļot uz Rietumiem, sākoties apbūvei viņu teritorijā, automātiski saņēma dzīvokļus Rīgas jaunceltajos rajonos. Tāda bija kārtība. Saņemt labiekārtotu dzīvokli Rīgā padomju laikā bija liela privilēģija un daudzu cilvēku grūti īstenojams mūža sapnis. Īres maksa un komunālie pakalpojumi padomju laikā bija tīri simboliski. Tātad bijušie Pierīgas zemju īpašnieki arī padomju laikā piederēja privileģētai ļaužu kārtai, par ko daudzi citi viņus dikti apskauda.

Bet, tā kā bija nomainījušās vairākas paaudzes un ne visi īpašnieku pēcteči (ja tie vispār dzīvoja Latvijā) bija apveltīti ar eksistenciālai cīņai kapitālisma džungļos nepieciešamajām iemaņām, drīz vien denacionalizētās zemes nonāca zemes spekulantu un pārpircēju īpašumā. Ja apskatīsim “treknajos gados” publicēto Latvijas miljonāru sarakstu, tad atklāsim, ka nospiedošais vairākums savus miljonus sarausis tieši nekustāmo īpašumu spekulāciju sektorā.

Denacionalizācijas rezultātā radās, šķiet, tikai Latvijai raksturīgs fenomens, kuru vairāki juristi nosaukuši par “juridisku anomāliju”. Šo fenomenu raksturo tādi likumos atrodami termini kā “dalītais īpašums” (māja pieder vieniem, bet zeme pie un zem mājas – citiem), “zemes piespiedu noma”, “mājai piesaistītā zeme” u.c. Gandrīz pusei Rīgas iedzīvotāju (plus vietējiem un iebraukušajiem īrniekiem u.c.) ir darīšanas ar dalīto īpašumu un piespiedu zemes nomu.

Mājai piesaistītā zeme (bieži vien vairāk zemes nekā mājai funkcionāli nepieciešams), zemei piesaistīta māja … vai tas nerada asociāciju ar kārtību, ko cariskajā Krievijā sauca par dzimtbūšanas iekārtu? Un vai Saeimas komisiju izlolotais “zemes izpirkšanas likums” neatsauc atmiņā XIX gadsimta beigas, kad pēc dzimtbūšanas atcelšanas cara administrācija bijušajiem dzimtcilvēkiem visžēlīgi atļāva izpirkt zemi no muižniekiem par bargu naudu? It kā latviešu zemnieki ar saviem sviedriem un asinīm vairākās paaudzēs jau nebūtu simtkārt šo zemi, kura galu galā pirms krustnešu kolonizācijas piederēja viņu senčiem, nežēlīgi dārgi izpirkuši.

Te gan visas paralēles arī izbeidzas, jo XIX gadsimta beigās Krievijas impērijas rietumu apgabali (un jo sevišķi vēl netapušās Latvijas teritorija, izņemot Latgali) strauji attīstījās, latvieši iemācījās kooperēties un strauji celt savu turību, tāpēc zemes izpirkšana daudzos gadījumos bija reāli īstenojams mērķis. Turpretī mūsdienu Latvija (cik nu to vairs var saukt par valsti) ir depresīvs ekonomikas tuksnesis, kurā plaukst tikai nekustāmo īpašumu spekulācijas, ārvalstu bankas, ārvalstu lielveikalu un resursu tirdzniecības tīkli, lēta darbaspēka eksports, dažādas “lētāk pērc un dārgāk pārdod” operācijas, ar varas partijām saistītas ātras iedzīvošanās shēmas un uzblīdusi ierēdņu armija, kas šeit apkalpo globālā biznesa intereses. “Zemes izpirkšanas” kampaņa, ja tā īstenosies kā iecerēts, šādos apstākļos lielākai dzīvokļu īpašnieku daļai nozīmēs sava dzīvokļa neatgriezenisku zaudēšanu un strauju pārcelšanos brīvo bomžu kārtā. Tās tad arī ir Normunda Šlitkes piedāvātās “šausmīgās beigas” pēc 25 gadus ieilgušajām “nebeidzamajām šausmām”.

Kā tapa nacionālo baronu kārta?

Ja XIX gadsimta beigās zemi nācās izpirkt no pārsvarā vācu izcelsmes baroniem, tad mūsdienu Latvijā radīts karikatūrisks, bet toties nacionāls baronu ekvivalents – tie paši raidījumā minētie maksātnespējas administratori un viņiem pietuvinātie “partneri”. Reizēm pat topošas baronu dinastijas, kā Normunda Šlitkes gadījumā, kura sieva Indra Kaniņa-Šlitke arī savus augļus ievāc plašajā maksātnespējas administrēšanas druvā.

Tieslietu nozare, kuras pajumtē veidojās maksātnespējas administratoru iemaņas un tradīcijas, it sevišķi kopš 2006. gada, atvēlēta t.s. Nacionālajai apvienībai. Tur izpaudušies arī redzamākie šīs ienesīgās cunftes censoņi, piemēram, Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs Aigars Lūsis, kurš vērienīgi uzdarbojies tandēmā ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu un citiem nacionāliem personāžiem (sk. Indras Sprances pētniecisko materiālu “Shēma pie Ķīšezera”). Tāpēc arī kadri lielākoties pavisam nacionāli un spilgti latviski.

Viņi zeļ uz citu cilvēku nelaimes, it sevišķi pēc 2008. gada krīzes, kas par spīti Dombrovska kompānijas sludinātajam “veiksmes stāstam” vēl arvien nav beigusies un kuras sekas (daudzas no tām neatgriezeniskas) jutīsim vēl ilgi. Maksātnespējīgi kļūst ne tikai indivīdi un uzņēmumi, bet visa valsts kopumā. Maksātnespējas administratori, darbojoties ar savām ierastajām un sistēmas diktētajām metodēm, šo procesu tikai paātrina, daudz nebēdājot par to, ka līdz ar izsūkto organismu būs jāmirst arī pašiem parazītiem, kas no šā organisma tik ērti un eleganti barojušies. Bez tam Nacionālā apvienība ir organizācija ar nacionālu misiju. Viņi jau sen apjautuši, ka padomju laikā būvētajos dzīvojamajos rajonos mīt lielākoties iebraucēji no citām PSRS republikām – kurus mēdz saukt arī par migrantiem vai nepilsoņiem. Pārņemot zemes pārvaldību un sagatavojot atbilstošu likumu par “zemes izpirkšanu”, nacionāļiem paveras lieliska iespēja šos “migrantus, okupantu pēctečus, kolonistus un kolaborantus” pakļaut ne tikai “nebeidzamām šausmām”, bet arī “šausmīgām beigām”. Jeb, kā savulaik izteicās Hitlera domubiedri, – “galīgajam atrisinājumam”. Savukārt šajos namos mītošos tautiešus viņi gatavi norakstīt kā “etniski samaitātu resursu”, kurš zaudējis savu latviskumu un apdraud rases tīrību. Norakstīt tikpat viegli, kā jau norakstīti simti tūkstoši citu tautiešu, kuri režīma politikas dēļ spiesti paši kļūt par migrantiem un okupantiem citās zemēs.

Stāsts par kādu klusu, bet galvu reibinošu karjeru

Taču ietekmīgākie vīri no skandalozas publicitātes līdz šim pratuši izvairīties. Nespēju atrast labāku piemēru par jau minēto Normundu Šlitki, kurš paveicis patiešām grandiozu zemes īpašnieku organizēšanas darbu un nodrošinājis fantastiski efektīvu viņu interešu bīdīšanu visās instancēs. Tieši Normunds Šlitke zemes īpašniekus apvienojis un saliedējis līdz šim neatvairāmā spēkā, tāpēc viņš nu var tik droši atļauties arī publiskas asprātības par dzīves skaudro realitāti. Līdz ar to zemes īpašnieki vairs nav dzīvas personas, ar kurām var tikties un parunāt, bet anonīmas, bezpersoniskas juridiskās struktūras. Nelielu ieskatu Šlitkes karjeras ceļā 2013. gada 29. aprīlī sniedza TV raidījums “Nekā personīga”. Internetā šā raidījuma saturu var sameklēt ar nosaukumu “Nezina kā radīt mehānismu, lai pārtrauktu privātuzņēmēju vieglo peļņu no piespiedu nomas maksas”.

Kā vēstīja “Nekā personīga”, sākotnēji šis zvērinātais advokāts un arī maksātnespējas administrators gribējis privatizēt visas Rīgas namu pārvaldes, taču šis nodoms viņam ar pirmo piegājienu nav tiešā veidā izdevies. Šī neveiksme Normundu tomēr nav samulsinājusi, bet tikai likusi ar vēl lielāku enerģiju meklēt citus, bieži vien netiešus un anonīmus, ietekmes gūšanas ceļus. Vispirms vairāki ietekmīgi zemes īpašnieki apvienojušies raksta sākumā minētajā akciju sabiedrībā “Pilsētas zemes dienests” (tās vēsturiskais nosaukums bija: Juridiskais birojs “Specialis”), kurā uz prokūras pamata darbojies un vadošo organizatorisko un ideoloģisko lomu uzņēmies Normunds Šlitke. Tieši “Pilsētas zemes dienests” Satversmes tiesā panāca lēmumu par sakramentālajiem 6% kadastrālās vērtības, kas garantēti iekasējami, līdz ar to zemes īpašniekus atbrīvojot no jebkāda stimula vienoties ar īrniekiem par saprātīgiem zemes nomas noteikumiem, kā tas sākotnēji bija paredzēts likumā.

Līdz ar to zemes īpašniekam tagad de facto vispār nav nekādu pienākumu, nav pat vajadzības kontaktēties ar saviem nomniekiem, taču jebkurā laikā viņš var iesniegt prasību tiesā un ar garantiju iekasēt savus 6% + 1,5% NĪ nodokļa kompensāciju. Vai arī sākt izūtrupēt dzīvokļa īpašnieku, ja tas nespēj maksāt. Protams, vislabāk šī iekasēšana izdodas tad, ja zemes īpašnieku organizāciju pārstāv maksātspējas administrators. Šādā gadījumā visu procesu var pēc vajadzības laikus “sakārtot” un nav jāmaksā pat tiesas nodeva. Pašlaik šo stratēģiju sekmīgi īsteno līdz maksātnespējai tīšām vai netīšām novestā AS “Reversed”, kuras priekšsēdētāja vietnieks savulaik ar gudru ziņu bijis atkal tas pats Normunds Šlitke.

Taču tas vēl nav viss, jo nenosegta bija palikusi vēl viena ļoti svarīga fronte, proti – likumu rakstīšana. Arī par to parūpējies Normunds Šlitke. Akciju sabiedrība šim lobēšanas nolūkam nebija sevišķi piemērota, tāpēc AS “Pilsētas zemes dienests” nodibināja biedrību “Zemes reformas komiteja”, kuru augstākajās instancēs pārstāv, protams, tas pats Normunds Šlitke. Tādējādi tieši Šlitke konsultē Saeimas deputātus un komitejas, iesniedz tajās “vērtīgus priekšlikumus”, vārdu sakot – raksta un ar gudru ziņu groza likumus, lai vēl vairāk nostiprinātu zemes īpašnieku nedalīto varu, visatļautību, anonimitāti un debešķīgo neaizskaramību. Līdz ar to ir radīta sistēma, kuras ietvaros zemes īpašnieki bauda tikai privilēģijas un tiesības, bet dzīvokļu īpašniekiem (vai īrniekiem) – atstāti tikai pienākumi un gandrīz pilnīga beztiesība. Un Latvijas tiesu sistēma visbiežāk šo juridisko anomāliju pieņem kā pašu par sevi saprotamu dzīves faktu. Pat velns par naudu danco!

Vai viegli būt maksātnespējas administratoram Latvijā?

Varbūt esat dzirdējuši, ka maksātnespējas administratori ir tādi kā ekonomikas sanitāri vai pat dakteri-mikroķirurgi, kuri prasmīgi atmudžina un sakārto neveselīgus naudas sastrēgumus, atjauno normālu ekonomikas asinsriti, atveseļo biznesa vidi un tādējādi vairo visu mūsu labklājību un uzplauksmi. Vismaz tā rakstīts brīvā tirgus propagandas brošūrās un tā sevi cenšas publikai pasniegt paši šie censoņi. Kas zina, varbūt tā patiešām notiek kādā iedomātā utopijas pasaulē, bet mēs taču dzīvojam reālajā Latvijā, kāda tā pa šiem gadiem izveidojusies!

Tāpēc pataupīsim savus lētticības krājumus pasaku vakariem un mēģināsim tās lietas ieraudzīt tā, kā tās pastāv un vairojas mūsu reālajā pasaulē. Iegaumēsim, ka katrs veiksmīgs parazīts cenšas savu upuri pārliecināt, ka viņš ir pats īstenākais un tuvākais upura draugs un labklājības avots. Interesenti ar materiālu apkopojumu par reālajiem maksātnespējas administratoriem var iepazīties šeit: Latvijas sabiedrisko mediju arhīvs.

Privātajā dzīvē caurmēra maksātnespējas administrators var izrādīties tīri patīkams cilvēks, taču tas nav rādītājs, jo arī Hitlers bija fantastisks orators, veģetārietis, nedzērājs, nesmēķētājs, liels dabas, dzīvnieku un godīgas zemnieku dzīves mīlētājs, pasaulē pirmais nozīmīgais ekologs laikā, kad vēl nebija izdomāts pat ekoloģijas jēdziens un zaļo kustību neredzēja pat sapņos.

Neviens cilvēks nepiedzimst apzināti ļauns, bet viņš var sākt darīt neiedomājami ļaunus darbus, kuri pastāvošās ideoloģijas un sistēmas ietvaros tiek uzskatīti par “normāliem”, pat atbalstāmiem, cildeniem, godājamiem vai stilīgiem. Tāpēc cilvēku nodarbes jāvērtē nevis pēc dominējošā propagandas trokšņa, bet pēc šīs nodarbes augļiem jeb sekām. Jā, katrā sistēmā var darboties arī pa kādam “baltajam zvirbulim”, kurš cenšas nenonākt konfliktā ar savu sirdsapziņu, taču tādi cilvēki tiek uzskatīti par dīvaiņiem, tie nenosaka toni un parasti tiek izspiesti no sistēmas. Kā katrā hierarhiskā struktūrā, arī starp maksātnespējas administratoriem sastapsim gan ietekmīgu „eliti”, gan pelēkus „darba zirdziņus”.

Apmēram 75% maksātnespējas administratoru ir visai divdomīgs un pretrunīgs statuss, jo viņi vienlaikus ir arī zvērināti advokāti. Latviski šo divdomību varētu iztulkot tā: cilvēku aizstāvji, kas nodarbojas ar cilvēku aplaupīšanu, rafinētām naudas izspiešanas un īpašumu piesavināšanās shēmām.

Kā advokātiem viņiem nav jādeklarē savi ienākumi, jo tas esot „pretrunā ar advokātu neatkarības un konfidencialitātes principiem”. Stingri ierobežotas ir arī kontrolējošo un tiesības aizsargājošo iestāžu (piemēram, KNAB) iespējas pārbaudīt šo advokātu darbību. Vienlaikus šiem administratoriem ir gandrīz neierobežotas un nekontrolētas iespējas pēc saviem ieskatiem izrīkoties ar maksātnespējā nonākušā uzņēmuma vai fiziskās personas aktīviem. To savā ziņojumā “Par maksātnespējas procesa administratoru darbības uzraudzības sistēmas pilnveidošanu” atzinusi pat pašas Tieslietu ministrijas darba grupa.

Kā liecina prakse, varenākie administratori ir parūpējušies par partneru piesaistīšanu no ieinteresētu tiesnešu puses (administratorus maksātnespējā nonākušiem uzņēmumiem un personām ieceļ tiesnesis). Atliek uzņēmumam pārreģistrēties šāda tiesneša jurisdikcijā, bet tiesnesim iecelt “pareizo” administratoru. Nodrošinoties ar šādu “elastīgu” tiesnešu sadarbību, kļūst iespējamas visfantastiskākās iedzīvošanās shēmas, izgriežot pogas pat lielajām ārzemju bankām.

Šādi sadarbības tandēmi izrādās tik vareni, ka ignorēts tiek pat Satversmes tiesas blakuslēmums, kas Valsts ģenerālprokuroram uzdeva pārbaudīt šāda tandēma iestrāžu likumību. "SEB bankas" valdes priekšsēdētājs Ainārs Ozols intervijā Latvijas radio atzina: "Tā vietā šī lieta [maksātnespējas procesu administrēšana] ir pārvērtusies pati par biznesa nozari. Lasām mēdijos, ka cilvēki, kas tur iesaistās, nopelna, viņu rokās apgrozās miljoni.”

Jau vairākus gadus MK un Saeimā runā par administratoru/advokātu šizofrēniskā dubultstatusa novēršanu, „pielīdzinot” administratorus valsts amatpersonām un turpmāk liekot tām izvēlēties – palikt par maksātnespējas administratoru vai par advokātu, bet ne par abiem vienlaikus. Pielīdzināšanu valsts amatpersonai t.s. eksperti saistīja ar lielāku administratoru atbildību, lielāku viņu darbības kontroli un bargākiem sodiem par pārkāpumiem. 2014. gada rudenī Saeima patiešām pieņēma attiecīgus grozījumus Maksātnespējas likumā un likumā „Par interešu konfliktu novēršanu valsts amatpersonas darbībā. Taču pavisam nesen Satversmes tiesa šos grozījumus atzina par antikonstitucionāliem un atcēla.

Un vispār visa šī kņada, kā jau Latvijā ierasts, bija tukša gaisa tricināšana ar skaistām frāzēm. Kā norādīja daži kritiķi, „pielīdzināt amatpersonai” nav tas pats kas „būt amatpersonai”. Otrkārt, vai ir dzirdēts, ka kāda no valsts amatpersonām būtu tiesāta par kādu no Latvijai, tās pilsoņiem vai iedzīvotājiem apzināti nodarītajiem šaušalīgajiem kaitējumiem, kas 25 gados Latviju noveduši kolonijas un parādu verdzenes statusā, bet tās tautu – uz izmiršanas sliekšņa?

Secinājums tāds: maksātnespējas administratori, it sevišķi viņu elitārā daļa, mūsdienu Latvijā bauda apmēram tādas pašas privilēģijas, neaizskaramību un patvaļas brīvību, kādu XVIII gadsimtā Latvijā baudīja vācu baroni. Viņi visai sekmīgi un netraucēti darbojas virs likuma un jebkādām morāles normām.

Nacionālo baronu terors

Iesākumam viena svaigs piemērs par jauno, inovatīvo zemes īpašnieku taktiku. Daļu zemes no maksātnespējīgās AS “Reversed” pārpirka SIA “Maltavas”. Kad dzīvokļu īpašnieku pilnvarotā namu pārvalde “Maltavām” nosūtīja oficiālu, rakstisku un pastā reģistrētu aicinājumu tikties, lai apspriestu un parakstītu zemes nomas līgumu, kā tas paredzēts likumā, SIA “Maltavas” šo aicinājumu vēsi ignorēja un neatbildēja. Tātad baroniem nekāda līguma nevajag.

Tas savukārt nozīmē to, ka attiecīgo dzīvokļu īpašnieki pat gribēdami nespēj samaksāt par ikmēneša zemes nomu, jo nav nekāda maksājuma pamatojuma, rēķina, konta numura utt., bet SIA “Maltavas” tai izdevīgā brīdī vienkārši iesniegs tiesā prasību par parādu piedzīšanu, un tās būs lielas summas par vairākiem gadiem.

Paldies raidījumam “De facto” par aktuālo un iedvesmojošo tēmu, taču vienlaikus jānorāda, ka 20. decembra raidījumā izskanēja arī aplam novecojusi informācija. Piemēram, AS “Reversed” nekāda zeme vairs nepieder, jo jau trešo gadu šis uzņēmums sekmīgi transformējies maksātnespējas režīmā un pēc maksātnespējīgā uzņēmuma administratores Elīnas Dupates iniciatīvas sācis vētrainu parādu (īstu un izdomātu) piedzīšanas kampaņu caur tiesām, ko jau uz savas ādas izjutuši daudzi aplaimotie dzīvokļu īpašnieki Struktoru, Raunas, Ieriķu u.c. ielās, kā arī vairākas iestādes.

Arī ik mēnesi veicamā maksa par zemes nomu nav tas briesmīgākais “nebeidzamo šausmu” variants. Protams, nav viegli, bet vienmēr taču var vēl mazlietiņ savilkt jostu, lai šo 12. daļu gada maksas kaut kā ieplānotu, atraujot no citām dzīves vajadzībām, un ziedotu barona lielkungam … ja gribi saglabāt savu privatizēto dzīvokli. Daudz efektīvāk uzdzīt šausmas izdodas, ja vienu skaistu dienu laimīgais dzīvokļa īpašnieks, kurš dzīvojis stingrā pārliecībā, ka godīgi un pedantiski maksājis visus piesūtītos rēķinus, pēkšņi no tiesas saņem prasību par parādu piedziņu uzreiz par trim gadiem it kā nesamaksātas zemes nomas!

Hei, nevajag mūs baidīt ar Daesh teroru vai „Krievijas agresiju”, – pavaicājiet, kā jūtas pensionāri, bezdarbnieki, mazatalgotie, studenti, jaunās māmiņas, gaidot tiesas dienu, kas lēni, bet nenovēršami tuvojas, un piedzenamās summas ir milzīgas? Pavaicājiet viņiem, kā viņi naktīs cīnās ar bezmiegu, cik nervu zāļu izdzer nedēļas laikā, kā šajos mēnešos mainījusies viņu veselība? Un kā varēs vienaldzīgai un pārslogotai tiesai pierādīt, ka esi godīgi maksājis, ja arī namu pārvaldes, kas tajā periodā bija pilnvarotas kārtot zemes nomas jautājumus ar AS “Reversed”, ir ērti bankrotējušas un jau sen likvidētas?

Manā rīcībā pagaidām nav faktu, lai to pierādītu, taču nebrīnītos, ja izrādītos, ka baronu cilvēki darbojušies arī šajās namu pārvaldēs, piemēram, nu jau sekmīgi likvidētajās AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv”, par kuru “tikumiem” internetā var atrast daudz interesantu materiālu. Starp citu, kad bija izsludināts AS “Māju serviss KSA” un SIA “Jauna vide.lv” maksātnespējas process, AS „Reversed” savas pretenzijas par nesamaksātu zemes nomu neiesniedza.

Vai “šausmīgās beigas” ir nenovēršamas?

Cilvēki jau sen pieraduši un samierinājušies, ka Saeima pieņem tikai “tautā nepopulārus lēmumus”, paši šo stratēģiju saucot par “politisko atbildību” un pat ar to lepojoties. Uz Saeimas un t.s. valdības (pareizāk sakot, koloniālās administrācijas) darbības sekām var pilnībā attiecināt N. Šlitkes teikto par “nebeidzamajām šausmām”. Kopš Latvijas valstiskā suverenitāte ir veiksmīgi deleģēta Briselei un Vašingtonai, likumdevēji nodarbojas galvenokārt ar Briseles direktīvu atgremošanu un klonēšanu Latvijas administratīvās pārvaldīšanas vajadzībām, savus lēmumus publikai attaisnojot ar “Eiropas prasībām”, “eiropeiskām vērtībām” vai “mūsu ģeopolitisko izvēli”. Un kāpēc gan lai Saeima to nedarītu, ja Latvijas tauta, kurai mūsu Satversme noteikusi “suverenās varas” privilēģiju, savu varu ne mazākā mērā neizmanto un ir pieradinājusies ar katru kārtējo cūcību klusu samierināties?

Jā, jā, suverenā vara Latvijā de jure nepieder ne deputātiem vai ministriem, ne Briseles vai Vašingtonas birokrātiem, ne starptautiskām korporācijām, bet gan Latvijas tautai, t.i., mums visiem kopā. Tikai, lai īstenotu šo varu, ir jāapzinās savs stāvoklis, jāspēj organizēties un sadarboties. Jo labi organizēts mazākums vienmēr valdīs pār dezorganizētu, nedomājošu, pasīvu un savstarpēji ķildīgu vairākumu jeb pūli. Es neesmu no tiem publicistiem, kurš, izpatīkot publikai, lamā “valdību, partijas, deputātus, varnešus” utt. Uzskatu, ka tauta ir tikpat atbildīga par notiekošo Latvijā, kā tās formāli ievēlētie priekšstāvji. Vai pat vēl atbildīgāka, jo tai pieder suverenā vara. Un nevajag raustīt plecus un meklēt citus vainīgos, ja vainīgo var tik ērti apskatīt spogulī.

Tātad – tik ilgi, cik sabiedrība savu attieksmi nemainīs, turpināsies arī “nebeidzamās šausmas”, kurām nenovēršami sekos arī “šausmīgās beigas”. Ne tikai Rīgas dzīvokļu īpašniekiem un īrniekiem, bet visiem, kas vēl palikuši strauji izmirstošajā un izklīstošajā Latvijā. Tāpēc tālāk rakstītais var īstenoties tikai tādā gadījumā, ja mūsu sabiedrība pati mainīsies: pārvērtēs savus tikumus un ieradumus, izvēlēsies augstākus mērķus, mācīsies domāt (nevis eksistēt autopilota režīmā), sadarboties un organizēties šo mērķu sasniegšanai. Tikai tādā gadījumā, ja sabiedrība Saeimu piespiedīs rēķināties ar savām elementārākajām izdzīvošanas vajadzībām, kuras starptautiskajās konvencijās mēdz saukt arī par cilvēka tiesībām uz dzīvi, iztiku, darbu, taisnīgu atalgojumu, izglītību, kultūras dzīvi, piemērotu pajumti utt.

Tādā gadījumā ir novēršamas gan “šausmīgās beigas”, gan “nebeidzamās šausmas”. Attīroties no propagandas sārņiem, jāsaprot, ka zemes reformai un citiem līdzīgiem 1990. gadu aktiem nebija nekāda cita humāna vai racionāla mērķa, kā tikai mērķis egalitāro padomju sabiedrību sadalīt mantīgajā, privileģētajā “elitē” un nabadzīgā, beztiesīgā plebeju masā, vidusslāņa vietu rezervējot sistēmas tiešajiem apkalpotājiem. Un zemes reforma pilsētās tiešām radīja šādu parazītisku rantjē slāni, kurš neko neiegulda, bet tikai ievāc meslus no saviem dzimtcilvēkiem un spekulē.

Tāpēc, kamēr vien Latvijā pastāv šīs kapitālistiskās un bieži vien pat feodālās attiecības, no Saeimas nav jāgaida pat kāds īpaši labs lēmums, bet tikai iepriekšējā lēmuma katastrofālo seku novērtēšana un novēršana. Likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšana bija tīri politisks, voluntārs lēmums, un šā likuma īstenošanas katastrofālākās sekas var novērst ar citu politisku lēmumu, turklāt nevienu neaplaupot, netērējot 250 miljonus nodokļu maksātāju naudas un nevienu nesūtot uz Sibīriju. Nevajag par katru cenu (simtu tūkstošu cilvēku likteņu cenu) turēties pie “juridiskām anomālijām”, nevajag feodālu rantjē parazītismu liekulīgi saukt par “privātīpašuma svētumu un neaizskaramību”.

Šī likuma daļa atzīstama par ļaunprātīgu antisociālu diversiju, cilvēka tiesību un cieņas sabradāšanu, kas nav pat jāatceļ, bet tikai jāaptur tā antihumāno seku tālāka attīstība. Šim nolūkam atliek konstatēt, ka pagājušajos 25 gados, ik gadu maksājot 7,5% no zemes kadastrālās vērtības, šiem namiem piesaistītā zeme jau sen ir vairāk nekā de facto izpirkta, tāpēc tā vienkārši ar likumu atzīstama par attiecīgā nama neatdalāmu sastāvdaļu un atbilstoši pārreģistrējama Zemesgrāmatā. Zemes īpašnieki savu no debesīm nokritušo (t.i., nepelnīto) daļu jau saņēmuši ar uzviju, tiem turpmāk sava alkatība un parazitēšanas apetīte jāapvalda, jāsāk rēķināties ar citu cilvēku izdzīvošanas vajadzībām.

Var būt arī modificēts zemes jautājuma atrisināšanas variants: dzīvojamajām mājām un iestāžu ēkām atstājot tikai funkcionāli nepieciešamo teritoriju – pārējo zemi pārņemot pilsētas īpašumā infrastruktūras labiekārtošanas vajadzībām, piemēram, bērnu rotaļu laukumu, sporta laukumu, automašīnu stāvvietu, sadzīves pakalpojumu objektu iekārtošanai u.tml.

Pats gan esmu par radikālāku risinājumu. Uzskatu, ka gudra un patriotiska sabiedrība savu zemi netirgo, nepārvērš to par pirkšanas, pārdošanas, spekulāciju burbuļu pūšanas un krāpniecisku shēmu objektu. Tā kā zemi cilvēks nav ne radījis, ne saražojis, bet pats ir no zemes nācis un par zemi paliks, un tā kā zeme mums dota ilgam laikam – no paaudzes uz paaudzi, tā vispār nav dodama kādam privātīpašumā. Zemi, atbilstoši cilvēku pamatotām vajadzībām, var piešķirt beztermiņa lietošanā, atkarībā no lietošanas veida par to iekasējot saprātīgu lietošanas maksu, kas iemaksājama valsts un/vai pašvaldību budžetā. Kultivētai un apbūvētai zemei var piešķirt mantojamas lietošanas tiesības. No tā gan Latvijā saplaks miljonāru skaits, toties citu cilvēku dzīve kļūs brīvāka, veselīgāka un bez lieka sadārdzinājuma. Labāk lēta zeme, nekā lēts darbaspēks, vai ne?

* Grāmatas “Mājokļu politika un tās instrumenti” autors

Novērtē šo rakstu:

256
16

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

21

Nākotnes konjunktūra

FotoLatviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu unikālo identitāti. Uz papīra vai datora ekrāna varam bezgalīgi lepoties ar savu ūnikumu. Ja agrāk zinājām, ka papīrs laipni atļauj visu, tad tagad zinām, ka datora ekrāns tāpat laipni atļauj visu.
Lasīt visu...

21

Ko darīt?

FotoBieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?» un, negaidot atbildi, aizgāja. Viņš zināja, ka uz šo jautājumu atbildes nav. Līdzīgi ir arī ar «ko darīt?». Bieži nejautā, lai uzzinātu darāmo un darītu, bet tā, runāšanas pēc, jo ir taču pats par sevi saprotams, ka izdarīt nevar neko. Viss notiek, nesaskaņojot ar mūsu vēlmēm un izpratni. Kungs kā grib, un nabags kā var.
Lasīt visu...

21

Tikmēr melnos indīgos dūmos

FotoEsmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un atbildīgas šī līguma pildītājas. Tas ir vienīgais sabiedriskā un valstiskā izlīguma ceļš, ar kura palīdzību ikviens sabiedrības indivīds valstī varētu justies kā savējais.
Lasīt visu...

21

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

FotoTagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes piešķiršanas kārtības ieviešanas 2015.gadā.
Lasīt visu...

21

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

FotoŽurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.
Lasīt visu...

21

Valodu lielu dara cilvēki

Foto1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...