Iesaki rakstu: 
Šīs valsts pārvalde nav druscīt iepuvusi. Tā ir sapuvusi caur un cauri. Ja pirms desmit gadiem draņķi valsts pārvaldē un tai apkārt kārtoja savas lietas un barojās, taču kaunējās un baidījās, ka tas nāks gaismā, tad nu vairs nebaidās. Un ne par ko vairs nekaunas.
Pirmais gadījums. Latvijas valstij piederošā Hipotēku un zemes banka pagājušo gadu beidza ar 40,7 miljonu latu zaudējumiem. Bankas zaudējumi no tās komercdaļas pārdošanas pagājušajā gadā lēšami 28,57 miljonu latu apmērā.
Bankas valdes priekšsēdētājs Rolands Paņko 2011. gadā atalgojumā saņēma 32 898 latus - vidēji 2740 latu mēnesī. Pērn - jau 39 273 latus jeb vidēji 3272 latus mēnesī. Papildus tam viņš valsts bankā saņēma vēl arī iemaksas privātajos pensiju fondos par 11 136 latiem, kā arī dzīvības apdrošināšanas prēmiju summas par 14 126 latiem. Kopā tātad rekordzaudējumu gadā R. Paņko atalgojuma pakete pieaugusi no 32,8 līdz 64,6 tūkstošiem latu.
Bankas valdes priekšsēdētāja vietnieks Jēkabs Krieviņš 2011. gadā algā bija saņēmis 29 648 latus, bet pērn papildus 35 326 latu algai saņēmis arī 5012 latu lielu darba devēja iemaksu pensiju plānā un 7724 latu veselības apdrošināšanu.
Bankas valdes locekle, Rīgas domes deputāte Baiba Brigmane 2011. gadā šajā valsts kredītiestādē algā bija saņēmusi 29 309 latus. Pērn - ne tikai 35 124 latu algu, bet vēl arī 10 024 latu iemaksu privātajos pensiju fondos, 5012 latu dzīvības apdrošināšanas prēmiju summu un 7724 latu apdrošināšanas polisi.
Bankas valdes loceklis Gints Āboltiņš 2011. gadā bija saņēmis 29 327 latus lielu algu, bet pērn jau - 35 061 lata algu, 10 024 latu iemaksu privātajā pensiju plānā, 6730 latu apdrošināšanas polises prēmiju un 6006 latu iemaksu dzīvības apdrošināšanas polisē.
Lēmumu par šo fantastisko atalgojuma palielinājumu bez kādas garas spriešanas pieņēmusi Andra Vilka vadītā Finanšu ministrija. Pamatojums - nepieciešamība "pieturēt" vērtīgos Hipotēku bankas vadības kadrus. Bez kāda konkursa vai izvērtēšanas - nolēmām, un viss, maksājam. Savukārt R. Paņko publiski saka lielo paldies savam darba devējam.
Otrais gadījums. SIA "Prudentia Advisers" pieder uzņēmumam "Prudentia", savukārt tā pēdējais publiski pieejamais akcionāru saraksts norāda, ka viens no diviem uzņēmuma saimniekiem ir "investīciju baņķieris", konkurētspējīgas uzņēmējdarbības padomus dāsni bārstošais Ģirts Rungainis.
"Prudentia Advisers" 2012. gada apgrozījums, kā rāda "Lursoft" dati, ir nepilni 689 tūkstoši latu. Savukārt, kā liecina vakar publiskotais valsts kontrolētās aviokompānijas "airBaltic" un "Prudentia Advisers" līguma teksts, 2011. gadā valsts aviokompānija apņēmusies ik nedēļu Ģ. Rungaiņa firmai par tās pakalpojumiem maksāt 13 794 latus (ieskaitot PVN). Gadā sanāk kā reiz tie paši 689 tūkstoši latu.
Nekāds investors "airBaltic" nav sameklēts, nekādu informāciju par sniegtajiem vērtīgajiem pakalpojumiem Valda Dombrovska valdība nesniedz. Taču nule tā ir piesaistījusi šo pašu "Prudentia Advisers" "Liepājas metalurga" problēmu risināšanai. Cik zināms, atkal par padsmit tūkstošiem latu nedēļā. Bez kāda konkursa vai iepriekšējo rezultātu izvērtēšanas - nolēmām, un viss, maksājam.
Trešais gadījums. Rīgas pašvaldības pārziņā ir labi pazīstamā Leona Bemhena vadītā SIA "Rīgas satiksme", tā savukārt kontrolē ne mazāk slavenā e-talona ieviesēju SIA "Rīgas karte".
Pēdējos trīs gados Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova politiskā kompanjona Andra Amerika partijas biedrs Aleksandrs Brandavs - pēc izglītības kordiriģents - atalgojumā abos šajos uzņēmumos kopā ir saņēmis 300 tūkstošus latu. Pērn - aptuveni 97 tūkstošus latu.
Ne L. Bemhens, ne citkārt tik runātgatavais N. Ušakovs nespēj paskaidrot, kāds tieši ir A. Brandava veikums, kas tiek apmaksāts no Rīgas nodokļu maksātāju līdzekļiem un kas un kā tieši noteicis šo oberdiriģenta algu. Nolēmām - un viss, maksājam.
Ceturtais gadījums. Anrija Matīsa vadītā Satiksmes ministrija ir oficiālais AS "Pasažieru vilciens" saimnieks. Savukārt "Pasažieru vilcienam" pieder 51% uzņēmumā "VRC Zasulauks".
"Pasažieru vilcienā" 2009. gadā par valdes locekli tika iebīdīts kāds Mārtiņš Greste, un 2011. gadā atklājās, ka jau mēnesi pēc kunga stāšanās amatā šis valsts uzņēmums bija sācis maksāt par sava jaunā valdes locekļa privātfirmas līzingā iegādāto "Mercedes Benz" automašīnu. Faktiski papildus iespaidīgajai algai - vidēji gandrīz 2700 latu mēnesī - M. Greste saņēma vēl arī līzinga nomaksu - 410 latu mēnesī.
Kad šie fakti nāca gaismā, M. Greste no amata izlidoja kā korķis. Bet - ne uz ilgu laiku: nu viņš ir "Pasažieru vilciena" kontrolētā "VRC Zasulauks" valdes priekšsēdētājs ar īpaši interesantu atalgojumu.
Savā personiskajā biznesā M. Greste ir bijis izcili neveiksmīgs, viņa parādsaistības ir vairāk nekā 410 tūkstoši latu, un ar tiesas lēmumu jau 2010. gada pavasarī ir ierosināta viņa maksātnespējas procesa lieta.
Lai kungam, kurš pašlaik roku rokā ar Sarmīti Ēlerti kandidē uz vietu Rīgas domē, šis process būtu ērtāks un komfortablāks, viņš jaunajā darba vietā - valsts kontrolētā uzņēmumā! - pērn piecu mēnešu laikā 13 107 latus saņēmis nevis kā atalgojumu vai algu, bet gan kā "u.c. ienākumus".
Kurš pieņēmis šādu valstisku lēmumu? Kā valsts kontrolētā uzņēmumā tā vadītājam var maksāt nevis algu, bet kaut kādus mistiskus "u.c. ienākumus" (par to apmēriem un profesionālo vadītāju nemaz nerunāsim)? "Pasažieru vilciens", kurā viens no valdes locekļiem ir slavenais optimizētājs Aigars Štokenbergs, to paskaidrot nespēj vai nevēlas. Nolēmām - un viss, maksājam.
Un te vēl pāris citādi gadījumi. 1997. gadā Talsos Iekšlietu ministrijas rīkoto svētku laikā gāja bojā deviņi bērni. Latvijas valsts padsmit gadus visās iespējamajās tiesu instancēs cīnījās, lai tikai tai nevajadzētu izmaksāt kādu kapeiku bojāgājušo tuviniekiem. Jo valstiski atbildīgi bija lemts un izlemts - nav ko tiem zemes tārpiem kaut ko maksāt; ja grib, lai iet uz tiesu un cīnās ar "savas" valsts apmaksātiem juristiem.
Un tāpat, kad 2006.gadā neveiksmīga lēciena laikā ar izpletņiem Daugavā iekrita četri Nacionālo bruņoto spēku karavīri un divi no viņiem gāja bojā, Latvijas valsts Aizsardzības ministrijas personā izdarīja visu iespējamo, lai tikai tai nevajadzētu maksāt kādas kompensācijas bojāgājušo tuviniekiem papildus likumā minimāli noteiktajām.
Piecus gadus Latvijas valsts Aizsardzības ministrijas personā (to šai laikā vadījis Atis Slakteris, Imants Lieģis, Vinets Veldre un Artis Pabriks) pret bojāgājušo tuviniekiem cīnījās kā lauva, tērējot valsts naudu juristiem un izmantojot pat tādu metodi kā tiesas sēžu neapmeklēšana.
Beidzot šogad šī valsts zaudēja arī pēdējā tiesas instancē, kas katra bojāgājušā karavīra radiniekiem piesprieda pa milzu summai - 20 tūkstošiem latu. Summai, kas būtiski mazāka par tāda M. Grestes gada "u.c. ienākumiem" un pat piecas reizes mazāka par oberdiriģenta A. Brandava gada atalgojumu...
Es domāju, ka vārds "sapuvusi" attiecībā uz šīs valsts pārvaldi vēl ir pārāk diplomātisks un maigs. Turklāt, kā jau minēts, ja pirms desmit gadiem draņķi valsts pārvaldē un tai apkārt kārtoja savas lietas un barojās, taču kaunējās un baidījās, ka tas nāks gaismā, tad nu vairs nebaidās. Un ne par ko vairs nekaunas.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
