Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Zinātnē (kulturoloģijā, krospsiholoģijā, etnoloģijā, antropoloģijā, etnosocioloģijā) medicīniskos jēdzienus „donors” un „recipients” (saņem donora ziedojumu) lieto akulturācijas sakarā. Par akulturāciju (no latīņu acculturare) dēvē kultūru mijiedarbību, kad viena kultūra ļoti daudz pārņem no otras kultūras. Turklāt akulturācijai ir noteikta specifika: iniciatore ir mazāk attīstītā kultūra, kura pilnā mērā vai gandrīz pilnā mērā pārņem augstāk attīstīto kultūru.

Acīmredzot cilvēces vēsturē akulturācija ir pastāvējusi vienmēr. Eiropiešu dzīvē akulturācija pirmo reizi visplašāk un konsekventāk izpaudās mūsu ēras sākumā, kad barbaru ciltis masveidā pārņēma romiešu kultūru. Pēc Romas impērijas sabrukuma Rietumeiropā izveidojās daudzas valstis. To iedzīvotāju kultūra balstījās uz romiešu kultūras mantojumu. Mūsdienu Rietumeiropas kulturoloģiskās ģenēzes pamatā, tēlaini sakot, ir barbaru bioloģiskie gēni un romiešu kultūras gēni.

Rietumu zinātne par akulturāciju sāka interesēties tikai XX gadsimta pirmajā pusē. Tiek uzskatīts, ka jēdzienu „akulturācija” pirmo reizi 1910.gadā lietoja vācu zinātnieks V.Krikenbergs. Savukārt angļu valodā minēto jēdzienu pirmais lietoja arī vācu zinātnieks slavenais etnosociologs Rihards Turnvalds. Tas notika 1932.gadā pēc viņa emigrēšanas uz ASV. Žurnālā American Anthropologist 1932.gadā publicēja R.Turnvalda rakstu „Akulturācijas psiholoģija”.

Akulturācijas tematikai pirmie visenerģiskāk pievērsās amerikāņu antropologi. Viņiem degungalā bija vilinoši pateicīgs materiāls – indiāņu un nēģeru akulturācija, lavīnveidīgi pārņemot „balto” amerikāņu kultūru.

Nav precīzi noskaidrots, kurš no amerikāņu antropologiem pirmais sāka lietot jēdzienus „donors” un „recipients”. Pētījumos par akulturāciju abi jēdzieni ļoti iederas, tāpēc tie ātri kļuva populāri antropologu tekstos jau pirms II Pasaules kara. Planetāri globālās migrācijas veicinātā kultūru mijiedarbība neļauj aizmirst abus jēdzienus. Tie joprojām saglabājās zinātniskajā leksikā.

Pašlaik jēdzieni „donors” un „recipients” ļoti aktuāli ir kultūru integrācijas problemātikā. Mēs labi zinām, ka arī Latvijā vārdam „integrācija” ir maģiska aura, visbiežāk izraisot maģisko apli – burvju loku un parādību virkni, no kura nevar izkļūt.

Šajā maģiskajā aplī ne reti nonāk pats jēdziens „integrācija”. Tā tas redzams etnopolitikā, pateicoties šī jēdziena aplamajai izpratnei. Ne vienmēr tiek ņemts vērā, ka integrācija nebūt nav tas pats, kas asimilācija. Mūsu etnopolitika ļoti bieži it kā runā par integrāciju, taču patiesībā sapņo par asimilāciju. Pie mums integrācijas etnopolitiskajam rezultātam praktiski ir jābūt cittautiešu asimilācijai latviešu tautā un kultūrā.

Etnopolitikā pret jēdzieniem „donors” un „recipients” ir jāizturas ļoti nopietni. Droši var teikt – pat pārāk nopietni. Abi jēdzieni apzīmē vēsturiski reālu praksi, no kuras ir obligāti jāmācās, izstrādājot jebkuru etnopolitisko stratēģiju. Abi jēdzieni ietilpst etnopolitiskās terminoloģijas ābecē.

   Kultūru integrācija faktiski pamatā ir atkarīga no attiecīgo kultūru (donora un recipienta) pakārtotības izjūtas. Ja pakārtotības izjūta ir pretdabiska, tad nevar būt runa ne par kādu kultūru integrāciju. Ar spēku (voluntāru etnopolitisko gribu) kultūru integrācijā neko nevar panākt. Var vienīgi sabojāt starpkulturālās attiecības un zaudēt etnopolitisko autoritāti, kas ir noticis pēcpadomju Latvijā.

Tas ir stabili zināms, kādi cilvēki visbiežāk tika izraudzīti valsts struktūru vadībai noziedzīgās „perestroikas” laikā un turpmākajos gados. Tie ir cilvēki, kuriem nav nekā kopēja ar zinātni un nevar būt nekā kopēja ar zinātni. Pat vēl trakāk. Viņi ienīst zinātni. Viņi īstenībā nemaz nevar neienīst zinātni. Zinātne taču ir viņu debilitātes un debilās politikas (etnopolitikas) visspožākais spogulis. Zinātnes spogulī lieliski ir saskatāmas visniecīgākās grumbiņas viņu nenormālajā darbībā. Zinātnes spogulī ir detalizēti redzama viņu etnopolitikas ārprātīgā aplamība.

Latviešu etnopolitikas mērķis ir integrēt cittautiešus („krievus”) latviešu kultūrā. Teorētiski mērķis it kā būtu saprotams un atbalstāms. Taču minēto mērķi var saprast un atbalstīt vienīgi tās personas, kurām nav latviešu kultūras un cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru pakārtotības izjūta. Respektīvi, viņi nezina, kādas ir minēto tautu kultūru attīstības objektīvās atšķirības. Bez šo objektīvo atšķirību respektēšanas nevar būt konstruktīva saruna par kultūru integrāciju.

Pēcpadomju latviešu etnopolitiķi neko negrib dzirdēt ne par Latvijā dzīvojošo tautu kultūru attīstības objektīvajām atšķirībām, ne šo objektīvo atšķirību kardinālo lomu kultūru integrācijā. Mūsu etnopolitiķi, rupji sakot, uzspļauj donoru un recipientu pakārtotībai kultūru integrācijā.

Atceros, lielākā daļa no mūsu „integratorēm” (ar etnopolitiku, kā arī aizvadītajos gados ar visas valsts politiku pie mums galvenokārt nodarbojās sievietes) nemaz nebija spējīgas saprast, par ko ir runa. Mūsu „integratores” (aldermanes) stulbi uzskatīja, ka, dažādu likumu un noteikumu iebiedēti, cittautieši brīvprātīgi iesoļos latviešu kultūrā. Viņas aprobežoti iespītējās un atsacījās ņemt vērā, ka latviešu kultūra nevar būt donors cittautiešu kultūrām. Viņas akli nevēlējās neko dzirdēt, ka latviešu kultūras attīstība neatbilst tam līmenim, lai cittautieši brīvprātīgi kļūtu mūsu kultūras recipienti. Viņas kļuva ārprātīgi niknas, dzirdot par latviešu kultūras donorisko ambīciju smieklīgumu.

Protams, „integratoru” stulbums, aklums, spītība, ārprātīgais niknums sakņojās ne tikai iedzimtajās īpašībās, bet arī modīgajās uzmācīgajās bailēs (fobijā) no „krieviem”. Ja arī kāda gaišāka dāma kaut ko tomēr uztvēra no zinātnes gudrībām, tad viņa nekādā gadījumā to nedrīkstēja izrādīt. Visi rēja „krievus”. Tie, kuri to nedarīja, bija Maskavas aģenti un nedrīkstēja darboties integrācijas valsts komisijās un integrācijas valsts darba grupās, apspriežot LR etnopolitiskos projektus.

Mūsu sētā par integrācijas galveno kodolu kļuva valoda. Laiku pa laikam uzvirmo kaislības ap valodu, psihopātiski žēlojoties par „krievu” nevēlēšanos lietot latviešu valodu. Visbiežāk šī psihopātiskā žēlošanās liecina, ka daudzi latvieši grib panākt, lai „krievi” arī seksa laikā lietotu latviešu valodu. Profesionāli pētījumi par latviešu valodas lietošanu nav manīti jau daudzus gadus. Tādi pētījumi, kuriem varēja uzticēties, pēdējo reizi bija sastopami 90.gadu sākumā.

Nenoliedzami valsts pastāvēšana nav iespējama bez valodas vienotības un (ja nepieciešams) juridiskās centralizācijas. No cittautiešiem (citu valodu lietotājiem) tas prasa ļoti augstu apzinīgumu un morālo kompromisu. Viņiem nākas organiski saprast un lojāli ņemt vērā attiecīgās valsts valodas tiesības un prioritāti.

Valoda ir kultūras elements. Tātad arī kultūras donora elements. Skaidrs, ka cittautieši lūkojās uz latviešu valodu no tās kulturoloģiskās perspektīvas viedokļa. Proti, viņi vērtē latviešu valodu kā donoru jaunām zināšanām, jaunai pasaules izpratnei, jaunam papildinājumam gan turpmākajā garīgajā dzīvē, gan turpmākajā materiālajā dzīvē.

Sākumā patiešām pastāvēja „krievu” nepatīkama pretošanās latviešu valodai. Taču par laimi „krievi” paši tika ar sevi galā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viss izmainījās burtiski dažās dienās. Tie, kuri man vakar teica „зачем нам латышсский язык”, otrā dienā laipni smaidīja: „Конечно, дорогой Артур, в Латвии мы должны знать латышский язык!»

„Krievu” lingvistisko dedzību ātri nokautēja mūsu slavenā valodas politika ar saviem drausmīgajiem sitieniem. Visdrausmīgākie sitieni bija atsacīšanās organizēt latviešu valodas mācības pieaugušajiem par valsts naudu, atsacīšanās skolās palielināt latviešu valodas stundu skaitu polietniskajās teritorijās, nespēja izstrādāt metodiku latviešu valodas mācīšanai,  latviešu valodas mācībām (integrācijai) Rietumu piešķirto miljonu nozagšana, valodas inspektoru šovinistiskā piekasīšanās vienkāršā darba darītājiem (sētniekiem, apkopējiem, šoferiem, atslēdzniekiem) par valsts valodas nelietošanu, slaukot ielu un grīdu, braucot ar kravas automašīnu un strādājot garāžas „bedrē”.

Tomēr pats galvenais ir, lūk, kas. Pēcpadomju laikā ne tikai latviešu kultūra vēlējās būt donors citām kultūrām. Lieta ir tā, ka pēcpadomju laikā arī citas kultūras varēja kļūt donors latviešu kultūrai.

Latvijā bija domājoši cilvēki, kuri lika ļoti lielas cerības uz citām kultūrām LR gaišajā nākotnē. Šie cilvēki ļoti labi apzinājās nepieciešamību palīdzēt jaunajai latviešu tautai. Šie cilvēki, protams, ļoti labi pazina latviešu mentalitāti un tāpēc varēja prognozēt tādu morālo un profesionālo kaislību izvirdumus, kurus paši latvieši pagaidām nav spējīgi apslāpēt un tāpēc to varētu palīdzēt izdarīt cittautieši, ņemot vērā viņu kultūru milzīgo mantojumu un fundamentālo autoritāti.

Pats par sevi saprotams, ka minētie cilvēki ļoti lielas cerības lika uz cittautiešu (krievu, ebreju) reliģiskā potenciāla, zinātniskā potenciāla, mākslas un literatūras potenciāla, politoloģiskā potenciāla, ekonomiskā menedžmenta potenciāla, morālās un tikumiskās reputācijas potenciāla ļoti aktīvu un patriotisku iesaistīšanos LR celtniecībā pēc PSRS sabrukuma. Vārdu sakot, bija ļoti lielas cerības, ka demokrātiskās brīvības jaunajos perspektīvajos apstākļos cittautiešu potenciāls kļūs varens palīgs latviešu tautai Latvijas valsts celtniecībā. Ar cittautiešu aktīvu līdzdalību LR tiks izveidotas īstas universitātes, turpināsies LPSR gados ievadītais dabas zinātņu uzplaukums, humanitārās un sociālās zinātnes nostāsies vienā līmenī ar Rietumu zinātnisko līmeni, valsts politiskā un ekonomiskā vadība iegūs augsti profesionālu un zinātniski pamatotu trajektoriju, LR dzīvē valdīs saprāts, godīgums, tiesiskums, vismodernākās zināšanas un vismodernākās organizatoriskās formas. Mūsu dzīvei nebūs nekā kopēja ar neoliberālisma un postmodernisma destruktīvajām normām un vērtībām.

Cerības nepiepildījās. Abi donori (latviešu kultūras un citttautiešu kultūru) izrādījās neadekvāti – savam uzdevumam precīzi neatbilstoši. Ja latviešu kultūras neadekvātumam būt donoram cittautiešu kultūrām ir vēsturiski objektīvs iemesls un neattaisnojama ir vienīgi latviešu politiskās kliķes stulbi nekompetentā iedoma tēlot donoru, tad cittautiešu (krievu, ebreju) kultūru neadekvātumam objektīvu iemeslu nav un nevar būt nekādi objektīvi attaisnojumi. Cittautiešu kultūru neadekvātumu sekmē subjektīvie faktori.

Tāpēc secinājums par viņu lomu LR cittautiešiem (krieviem, ebrejiem) var būt nepatīkams. Par to, ka LR visos rādītājos Eiropā ieņem pēdējās vietas, ļoti lielā mērā ir vainīga ne tikai latviešu valdošā kliķe, bet arī cittautieši. Turklāt var uzskatīt, ka visvainīgākie ir cittautieši, kuri ar savu tautu un to seno grandiozo kultūru autoritāti necentās apturēt un ievirzīt pareizās sliedēs nacionāli suverēnai valstiskai darbībai pilnīgi negatavās jaunās latviešu tautas „mīļās aplamības”, kā mēdza teikt mans mentors akadēmiķis Vilis Samsons. Viens ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no jaunas tautas. Pavisam kaut kas cits ir tas, ko var sagaidīt un prasīt no vecām tautām.

Noteikti nākas bēdāties, ka cittautiešu inteliģence nepalīdzēja novērst latviešu inteliģences pagrimumu. Šodien konstatējamā latviešu inteliģences pasionārā bezspēcība, aprobežotība, pseidointelektuālisms, parazinātniskums, kompradorisms ir labi pazīstamas nelaimes, kuras galu galā var uzskatīt par visas tautas nelaimi un visas tautas katastrofu. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet veģetējošs bars, kas vadās no dabas dotajiem dzīvnieciskajiem instinktiem un kuram nav iespējams izmantot inteliģences radītās garīgās un materiālās kultūras vērtības. Veģetējošais bars pat nevar šīs vērtības pa īstam aizņemties no citām tautām, jo inteliģence tradicionāli ir arī kultūras vērtību translētāja.

Latviešu inteliģences tumsonībai un mēnessērdzībai ir noteikts vēsturiskais izskaidrojums. Latviešu inteliģences mazasinība iestājās tad, kad latviešu inteliģenci sāka ražot latviešu augstskolas Latvijā. Latviešu inteliģences līmenis bija cienījams tikai līdz tam laikam, kad latvieši izglītību ieguva Tērbatā, Pēterburgā, Maskavā, Berlīnē u.c.

Tātad runa ir par latviešu inteliģenci līdz 1919.gadam, kad Rīgā izveidoja universitāti. Rainis, Rozentāls, Purvītis, Valters un citi patiesi inteliģentas personības izglītību ieguva īstā akadēmiskajā vidē ar gadsimtiem ilgām mākslas un zinātnes tradīcijām. Teiksim, pašlaik LU “ekselences” reti pelēku cilvēku vadībā nav spējīgas formēt latviešu tautas inteliģenci. Vienīgi ir spējīgas vairot pseidointelektuāļu, pseidointeliģentu un latento mēnessērdzīgo skaitu.

Tas pats attiecas uz LR t.s. krievu privātajām augstskolām, jo cittautieši ir devuši milzīgu „ieguldījumu” augstākās izglītības profanācijā. Tā vietā, lai LR progresīvi attīstītu augstāko izglītību un zinātni, cittautiešu alkatīgie biznesmeņi faktiski nekaunīgi izpostīja augstāko izglītību un zinātni, tādējādi pilnīgi sagraujot arī savas (krievu) tautas un kultūras normālas turpmākās pastāvēšanas iespējas. Augstākā izglītība ir visas izglītības sistēmas lokomotīve. Ja nav pienācīga austākā izglītība, tad strauji degradējās arī pamatizglītība un vidējā izglītība. Tas ir loģiski. Augstskolas piegādā kadrus skolām. Tādējādi krievu izglītība LR ir nonākusi ļoti apdraudētā stāvoklī. Apdraudēta ir arī latviešu izglītība, jo krievu biznesmeņu „akadēmijās” mācās daudzi latviešu jaunieši.

Pēcpadomju laikā Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji, kuri pārstāv lielas reprezentatīvas kultūras ar lieliskām morāli tikumiskajām un intelektuālajām tradīcijām, nekad nopietni necentās apturēt latviešu pieļautās aplamības iekšpolitikā un ārpolitikā, ekonomiskajā politikā, etnopolitikā, izglītības politikā. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad principiāli nevērsās pret veselā saprāta normu pārkāpumiem latviešu izdarībās. Nekad principiāli nevērsās pret zādzībām, blēdībām, dažādām “shēmām” naudas sadalē, kadru izvēlē. Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji nekad nekļuva stingras un konsekventas morāles aizstāvji, klasisku demokrātisko politisko risinājumu aizstāvji, zinātnes un izglītības aizstāvji.

Nav ticams, ka tas viss nenotika, pateicoties minēto tautu pārstāvju dziļajai inteliģencei un korektumam citas tautas (latviešu) kritikā. Nav ticams, ka visu izšķīra elementāras pieklājības un tolerances apsvērumi. Visticamākais ir tas, ka minēto tautu pārstāvji Latvijā ne ar ko nav labāki par latviešiem. Viņi tāpat kā latvieši var nodoties zagšanai, blēdībām, meliem, stulbībām. Viņi tāpat kā latvieši ir nonākuši “eiropeiskuma” un “eiropeisko” labumu glamūrīgās patērēšanas gūstā. Viņi mazāk orientējās uz savu kultūru, bet visu mācās galvenokārt no Rietumu kultūrām; proti, primitīvi atdarina Rietumu kultūru formātus. Tas ir ļoti žēl. Ja Latvijā dzīvojošie krievi, ebreji būtu kvalitatīvāks cilvēciskais kapitāls, tad LR dzīve varēja iegūt pavisam citu morāli tikumisko un intelektuālo raksturu.

Katrā ziņā ir interesanti, kā būtu attīstījusies dzīve Latvijā no fiziskā spēka viedokļa, ja te dzīvotu, teiksim, īsti krievu vīri – godīgi, enerģiski, pašlepni. Ja Latvijā pēcpadomju periodā dzīvotu īsti krievu vīri, tad viņi, rupji sakot, tiešā un netiešā veidā būtu paņēmuši panteļejeviskos neliešus pie rīkles jau par latviešu pirmo lielāko nelietību pilsonības jautājumā.

Tiem, kuri nezina, paskaidroju: LTF kuluāros solīja visiem pilsonību (“0″ variantu, kas tika realizēts Lietuvā). Tāpēc par LTF nobalsoja arī krievi, un LTF tika pie varas. Taču latviešu vara tūlīt nelietīgi piekrāpa krievus un pieņēma nodevīgo pilsonības likumu. Tajā nebija runa par “0″ variantu.

Krievi (plašāk – cittautieši) tika nekaunīgi piekrāpti. Ciniski par LTF varoņdarbu kādā tekstā izsacījās Panteļējeva kungs, lieloties par krievu piekrāpšanu. To, ko tādā gadījumā darītu īsti krievu vīri, jau minēju. Viņi noteikti nesamierinātos un nelietīgajiem panteļējeviem varbūt pat nolaistu asinis. Bet, izrādījās, Latvijā nav īsti krievu vīri. Latvijā krievi ir tādi paši kā latvieši, kuri stulbi sapņoja par “Eiropu”, “eiropeiskajām vērtībām” un tūlīt pievērsās zagšanai un blēdībām, nelaida garām izdevību piedalīties „prihvatizācijas” noziedzībās.

Krievu cilvēciskā vērtība izrādījās kritiski niecīga. Katra ziņā ne labāka par latviešu cilvēcisko vērtību. Var teikt – pat sliktāka, jo krievi vispār atsacījās iebilst latviešu politiskajam un ekonomiskajam debilismam. Krievi samierinājās ar visiem latviešu destruktīvajiem lēmumiem, kas krievus pārvērta par 2.-3. šķiras cilvēkiem. Krievi neorganizēja politisko un fizisko pretestību latviešu nelietībām. Krievi vispār savu aizstāvību uzticēja cilēviču, mitrofānovu, plīneru, libermanu tipa “cilvēktiesību aizstāvjiem”, kas viņiem bija un joprojām ir ceļš uz politisko karjeru un materiālo labklājību. Nekas vairāk. Zinu tikai vienu cilvēku (Pimenova kungu), kurš godīgi neslēpa savus plānus. Viņš atklāti teica, ka krievu skolu aizstāvēšana viņam ir tikai ceļš uz Saeimu, politisko karjeru un nekas vairāk.

Krievu (cittautiešu) skaits Latvijā ir tik liels, ka viņi principā var panākt visu savā labā, bet nevis ļaut kādam par viņiem ņirgāties. Ja Latvijā būtu īsti krievu vīri, tad te nebūtu tāda zagšana un blēdības. Krievi neļautu zagt un blēdīties. Pat ar fizisko spēku neļautu, ja vajadzētu to pielietot. Tātad dzīve būtu pavisam savādāka. Fiziskā spēka aspektam ir liela loma. Ar parlamentārām metodēm (Mitrofānova kunga divkosīga atruna) var cīnīties tikai augsti attīstītā sabiedrībā ar stabilu tiesisko apziņu, demokrātiskuma mentalitāti, godīgiem cilvēkiem parlamentā, valdībā. Noziegumu brīvības paradīzē ar zagļiem un blēžiem ir jārunā (ja vispār ar viņiem ir jārunā) viņu valodā, kontekstā vienmēr saglabājot fiziskā spēka biedu. Piebilstams, ka pašlaik tas attiecas arī Rietumeiropu, ASV. Arī Rietumos karnevāliskās parlamentārās metodes (piketi, petīcijas, velomarši u.tml.) vairs netiek ņemtas vērā, jo politiķu cinisms ir sasniedzis šausmīgu gradāciju.

Noslēgumā gribu visus iepriecināt. No neadekvātajiem donoriem ir negaidīti fantastisks labums. Neadekvātie donori ir izraisījuši neiedomājamu un neparedzētu labumu – sekmējuši kultūru ideālu integrāciju. Pie mums faktiski nedrīkst žēloties par valsts integrācijas programmas izgāšanos. Pie mums nedrīkst teikt, ka kultūru integrācija nav notikusi.

Gluži pretēji. Pie mums aizvadītajos pēcpadomju gados ir notikusi ideāla kultūru integrācija. Pēcpadomju gados no latviešu un cittautiešu kultūrām ir izveidojies tipoloģiski vienots kulturoloģiskais lielums ar visiem kopīgām morālajām, tikumiskajām, intelektuālajām, politiskajām normām un vērtībām. Kultūru ideālās integrācijas rezultātā Latvijā dominē garīgi vienots kultūras veselums – viena kultūra. Šī veseluma autoriem ir identiska cilvēciskā kvalitāte – vienādi uzskati par to, kas, piemēram, ir zagšana, blēdības, finansiālās „shēmas”, melošana, veselajam saprātam neatbilstoša uzvedība, darbība un komunikācija. Šī veseluma autori vienādā emocionāli psiholoģiskajā pakāpē jūsmo par „eiropeiskumu”un „eiropeiskajām vērtībām”. Viņi visi lepojās ar savu piederību Rietumu civilizācijai. Viņiem ir identiski nevērīga attieksme pret nacionālo suverenitāti, nacionālo naudas sistēmu, valstisko patstāvību, ģeokrātisko valstiskumu. Šī veseluma autori ir noziegumu brīvības fani un līdzvērtīgi lepni ietilpst tajā jaunajā sociālajā elementā, kuru bijušajās sociālisma zemēs sauc par kriminālā kapitālisma kloāku.

Par kultūru integrācijas izgāšanos varētu runāt tikai tad, ja kāda cittautiešu daļa būtu atklāti, kategoriski, konsolidēti un praktiski rezultatīvi vērsusies pret zagšanu, blēdībām, muļķībām, neļaujot LR noslīdēt tik pazemojošā līmenī. Tas diemžēl nav noticis. Tāpēc godīgi ir jāatzīst kultūru integrācijas triumfs. Pateicoties donoru neadekvātumam, LR ir noticis odiozs etnopolitiskais brīnums.

Mūsmājas odiozais etnopolitiskais brīnums atsaucās uz mūsmājas dzīves visiem segmentiem. Tajā skaitā parlamenta vēlēšanām. Naivi ir ticēt, ka starp t.s. latviešu partijām un t.s. krievu partijām pastāv kaut kāda atšķirība. Reāli nekāda atšķirība nepastāv.

Piemēram, „Vienotība” ne ar ko nav labāka vai sliktāka par „saskaņu”. Daudzi saprātīgi latvieši paļaujas uz „saskaņas” godīgumu, it kā „saskaņa” nebūtu iejaukta nekādās zādzībās, blēdībās, muļķībās, nedraudzētos ar īpaši rafinēto nelieti – „20%”. Tā domāt ir ļoti aplami un naivi. Visu partiju un tajā skaitā „saskaņas” galvenais mērķis ir nauda un iespēja sadalīt naudu starp savējiem.

„Vienotība” no „saskaņas” atšķiras vienīgi ar to, ka „Vienotībai” ir iespējams izmantot ļoti skaistu manipulācijas līdzekli. „Vienotība” lētticīgajam latviešu elektorātam var saldi iestāstīt, ka tā nekad nepieļaus „saskaņas krievu” nonākšanu valdībā, tādējādi iegūstot zināmu atbalstu vēlēšanās. Tas ir ļoti ērts līdzeklis, kā nomaskēt patieso mērķi – nevienu nepielaist pie naudas poda. Šajā ziņā „Vienotība” ne ar ko neatšķiramies no saviem skolotājiem amerikāņiem. Amerikāņi okupē un bombardē svešas zemes, lai atņemtu dabas bagātības, bet pasaules sabiedrību maldina ar cēlu pasaku par demokrātijas ieviešanu.

Katrā partijā un vēlēšanu kandidātu sarakstā ir izņēmumi – cilvēki, kuri vēl kaut kam tic un uz kaut ko vēl cer. Viņu prioritāte ir kalpošana sabiedrībai. Taču, kā vienmēr, izņēmumi ir izņēmumi, un izņēmumi nekad dziļi neietekmē pamatsaturu.

Kas attiecas uz krievu donorisko palīdzību, tad šajā jomā nekā iepriecinoša nav. Krievija jau pirms kāda laika Ušakova kungu prezentēja ka Latvijas krievu diasporas politisko līderi un līderi visās esamības sfērās. Krievijas valsts augstākā vara nav izņēmums, jo priekš tās tāpat kā priekš jebkuras politiskās varas politiskais līderis ir līderis visās cilvēciskās esamības sfērās – intelektuālais līderis, morālais līderis, ekonomiski organizatoriskais līderis, sporta līderis utt.

Ušakova kunga nesenā tikšanās Maskavā ar Krievijas vadoņiem liecina, ka viņa pozicionēšana turpinās. Tātad viņš apmierina Kremli. Un tas nav svarīgi, vai attiecīgais kadrs vispār ir personība un vai viņa galvā vispār ir smadzenes.

Ušakova kunga prezentēšana bija vēlēšanās realizēt paaudžu maiņu. Gudrā un kompetentā Dolgopolova kunga un citu līderu laiks noslēdzies. Taču tādējādi kļuva skaidrs, ka Krievijā, salīdzinot ar padomju laiku, nekas būtiski nav mainījies politisko kadru izvēlē. Joprojām priekšroka ir estētiskajām vērtībām – frizūrai, sejas glītumam, auguma konstitūcijai. Tās ir vērtības, kas adresētas sievietēm, pensionāriem. Intelektuālais potenciāls, erudīcija, dzīves pieredze un dzīves gudrība tādā izvēlē netiek ņemta vērā. Mums jau padomju laikā bija glīti kungi ar skaistām frizūrām, bet niecīgu intelektuālo kapacitāti. Pirms kāda laika Sudrabas kundze precīzi raksturoja krievu jauno līderi kā pelēku un idejiski nepatstāvīgu puisi.

Ļoti iespējams (pilnā mērā ticams), Krievijai nebija cita izvēle. Krievu diasporas cilvēciskais potenciāls nevar sajūsmināt ne Kremli, ne mūs šeit Latvijā. Latvijas krievu “politiķu” portreti ir labi zināmi, un tie atstāj ļoti drūmu iespaidu. Tāpēc par krievu donorisko ziedojumu nav ko sapņot. Toties odiozais etnopolitiskais brīnums var iegūt destruktīvi plašāku amplitūdu. Mūsmājas kultūru ideālās integrācijas triumfs pāraugs permanencē – pastāvīgā un nepārtrauktā unikālā fenomenā.

Novērtē šo rakstu:

59
12

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

FotoKas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami tās patiesie cēloņi un dziļumi. Toties valdības partiju reakcija – ar grūti noslēpjamām histērijas pazīmēm – liecina: valsts varai ir trāpīts ļoti sāpīgā vietā.
Lasīt visu...

21

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

FotoApgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau mēnesi ir pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās.
Lasīt visu...

3

Politaģitācijas lapeles centieni glābt no negoda “oligarhu lietas” pasūtītājus un izpildītājus

FotoJau dažas nedēļas ar milzu vērienu Latvijā notiek propagandas kampaņa saistībā ar t.s. Šlesera „Rīdzenes” sarunām. To organizējuši un finansējuši savtīgā noziedznieka Džordža Sorosa pakalpiņi Latvijā, lai ietekmētu politisko procesu saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Lielākais kliedzējs šai pērkamās žurnālistikas daudzbalsīgajā korī ir lumpenproletariāta politaģitācijas lapele – žurnāls „Ir”.
Lasīt visu...

12

Kultūrelites aklā seja jeb "is it literary or commercial"?

FotoSpriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo faktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku, nedz naudu.
Lasīt visu...

21

Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna Saeimas pavasara sesijas noslēguma plenārsēdē

FotoĻoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ir pagājis gads kopš manas iepriekšējās uzrunas. Šim bija jābūt reformu gadam. Daudz ir bijis iecerēts un solīts, bet maz bijis reālu darbu. Esam ērti iekārtojušies savos krēslos un no malas raudzījušies, kā valdība mēģina īstenot nodokļu reformu, visai sabiedrībai tik nepieciešamās pārmaiņas veselības aprūpē un izglītības sistēmā, un izturējušies tā, it kā tās uz mums neattiektos. Esam bijuši vairāk nodarbināti paši ar sevi, taču neesam pielikuši vajadzīgās pūles, lai paveiktu iedzīvotājiem solīto.
Lasīt visu...

12

Bet, ja nu nekādu „čekas maisu” patiešām sen vairs nav?

FotoEs, protams, saprotu, ka valstiskās mafijas neatzītā un noklusēt mēģinātā, bet vienalga pēdējo nedēļu acīmredzamā sensācija – Latvijas, kā rāda veikalu publiskotie dati, pirktākā grāmata „Bailes” oficiāli skaitās daiļliteratūra un tāpēc tajā minētais nevar kalpot ne par pierādījumu, ne par stingru faktu. Taču starp daudzajiem „politiskā trillera” slāņiem man nozīmīgākais šķiet tas, kas attiecināms uz slavenajiem „čekas maisiem” un to atrašanās – vai neatrašanās – vietu.
Lasīt visu...

3

Lai Šadurskis pats brauc prom

FotoAprīlī veikta Eirobarometra aptauja liecina, ka mazāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju uzticas valdībai un tiesu sistēmai. Ja ir publiski atzīts, ka mazāk nekā puse iedzīvotāju uzticas izpildvarai un tiesu varai, tad vajadzētu sekot vismaz skaidrojumam no šo varas pārstāvju puses un vismaz solījumam laboties, bet kas notiek Latvijā? Viss mierīgi, nav manīts pat mēģinājums mainīt attieksmi no  varas pārstāvju puses.
Lasīt visu...

12

Pretdarbība noziedzīgajam režīmam

FotoLeonarda Inkina raksts „Nodokļi” liek aizdomāties par to, kur mēs, latvieši, šobrīd īsti dzīvojam un vai mums šobrīd vispār ir tāda valsts, kas mūs – pamattautu – sargā un aizstāv? Lai arī ne visi lasītāji tam piekritīs, es personīgi uzskatu, ka tādas valsts mums šobrīd nav.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nākotnes konjunktūra

Latviešu sociālās un politiskās identitātes ūnikums sākas un beidzas uz papīra vai datora ekrāna. Tā tas notiek, rakstot un publicējot abstraktus tekstus par latviešu...

Foto

Ko darīt?

Bieži radioraidījumos, kā arī citur, laikrakstā DDD un internetā izskan: «Ko darīt?». Izskan līdzīgi, kā kādreiz Poncijs Pilāts jautāja Jēzum Kristum: «Kas ir patiesība?»...

Foto

Tikmēr melnos indīgos dūmos

Esmu izrakstījies, ka valsts un pilsoņa attiecībās nepieciešama jauna derība. Kā nerakstīts likums, līgums, vienošanās, kurā abas puses ir stingras, godīgas un...

Foto

Par Jāņa Reira bezdarbību cilvēku ar invaliditāti beztiesiskumā

Tagadējais Jānis Reirs, bēdīgi slavenās investīciju konsultantu biroja Prudentia bijušais direktors, nav pievērsis uzmanību vairākām būtiskām nejēdzībām pēc “uzlabotās” invaliditātes...

Foto

Shēma, sazīmēta uz „Rīdzenes” salvetes?

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu...

Foto

Valodu lielu dara cilvēki

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu mūsu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību, nodrošinātu Latvijas...

Foto

Jāņa Reira ekonomiskā grūtgalvība: vēršanās pret cilvēkiem ar invaliditāti turpinās

Bijušais Prudentia direktors, tostarp bijušais pirmrindnieks jauno komunistu rindās, šobrīd tēlo labklājību ministru un nolēmis veicināt cilvēku ar...

Foto

“Madam President”, “Mērs Bondars” un citas “uzvaras”

Atskats uz Rīgas vēlēšanām iepriekšējās publikācijas kontekstā man šķitās noderīgāks kādu nedēļu pēc notikuma, lai būtu nedaudz noplakusi histērija un aumež...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: hronoloģija

Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā...

Foto

140 vārdu: šai dienā priekš 30 gadiem sākās latviešu tautas atmoda

Šai dienā priekš trīsdesmit gadiem, 1987. gada 14. jūnijā, sākās latviešu tautas trešā atmoda. Var,...

Foto

Vispirms nomuļļā, tad noslepeno

Māra Kučinska valdība ir apveltīta ar kādu pagalam latvisku tikumu: pazemīgu pacietību. Tā spēj Antiņa rāmumā noraudzīties, kā apakšnieki izķēza vērtīgas ieceres...

Foto

Skanstes purvāja onkuļu shēmas un ieceres: "kapu tramvajs" ir tikai pirmais posms

Vēlos pastāstīt par to, kā onkuļi, kam pieder Skanstes purvājs, nolēma apvienoties, lai būtiski...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām: lūdzu saukt korumpētās amatpersonas un tiesnešus pie atbildības

Latvijas sabiedrība ir deleģējusi jums tiesības pārvaldīt valsti. Valsts vadība pastāv vienīgi tāpēc,...

Foto

Parazīti un pabiras pret normāliem cilvēkiem: reālā sociālā nevienlīdzība Latvijā

Ir ļoti daudz un plaši apskatīta sociāla nevienlīdzība Latvijā un pasaulē. Ir neskaitāmi pētījumi par to,...

Foto

Lūdzu, ejiet mājās, Čakšas kundze, jo jūs esat drauds sabiedrībai

Ir samilzušas mediķu problēmas visās jomās, un to jau izjūt lielie stacionāri Rīgā, kur medicīnas māsas...

Foto

Izklaidējoši, bet kļūdaini - RSP atbilde uz "KasJauns" publikāciju

Portāls KasJauns 7. jūnijā bija publicējis izklaidējošu, bet kļūdainu informāciju par Latvijas Radošo savienību padomes (RSP) 2016. gadā veikto pētījumu “Kultūras...

Foto

Zinātne no islāma perspektīvas, jeb kāpēc musulmaņi ir tik stulbi?

Devītais islāma kalendāra mēnesis ramadāns ir laiks, kad visas pasaules musulmaņi vienojas kopīgam gavēnim... un teroraktiem....

Foto

Nodokļi

Lasītājs, izlasot šādu virsrakstu, domās, ka Leonards raksta par nodokļu politiku, par netaisnīgo nodokļu sistēmu. Tā nebūs. Es nepateikušu neko jaunu un neko tādu, ko...

Foto

Fakti par katoļu un luterāņu ekumēnismu kā antikristīgu ideju un perversiju apvienošanu

Protestantu pasaule ir aizgājusi tik tālu, ka intervijā Londonas avīzei “Times” Džīns Robinsons apsūdzēja...

Foto

Par priekšvēlēšanu aptaujām

Dažās pēdējās dienās sociālajos tīklos un citos medijos gana bieži var lasīt man veltītus epitetus un raksturojumus, ar kuriem dažādi ļoti jūtīgi cilvēki...

Foto

Turpinot diskusiju par jaunajām kailciršanas iecerēm

Turpinās diskusija saistībā ar Māra Kučinska valdības ieceri atļaut kailcirtes piejūras priežu mežos un būtiski tievāku koku ciršanu kailcirtēs. Šai...

Foto

Pa kuru no „zaļajiem koridoriem" Čakša aizvedīs valdību, ZZS un veselības aprūpes nozari?

Ministru prezidents Māris Kučinskis jau kārtējo reizi nav spējis turēt savu solījumu par...

Foto

Nefotografē to - nezin ko! Jeb - vai būs liegts bildēt Saeimas namu, valdības ēku, Rīgas tiltus un citas populāras vietas?

Valdība šonedēļ pieņēmusi Ministru kabineta...

Foto

Kā pamatot mežu izciršanu

Tie, kas lasa manu blogu, iespējams, jau būs informēti par to, ka Zemkopības ministrija izstrādājusi MK noteikumu grozījumus, kas varētu novest pie...

Foto

Kučinska valdība: liegums fotografēt valdības māju „neskar sabiedrības līdzdalības jomu”

„Projekts šo jomu neskar,” – šāds oficiālais paskaidrojums ailē „Sabiedrības līdzdalība projekta izstrādē” atrodams Māra Kučinska...

Foto

Epohālā publikācija

Epohālās publikācijas nav funkcionāli vienādas. Atšķiras to misija. Iespējami trīs varianti. Pirmais variants ir epohālās publikācijas, kuras iezvana jaunu laikmetu un ir atjautīgas uvertīras...

Foto

Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

15. maijs bija diena, kad tauta pati cēlās aizstāvēt savu valsti pret nekārtībām un apvērsumu,...

Foto

Kā VID atriebjas...

Atceraties manu 5,5 gadus ilgo tiesvedību pret VID, kas vainagojās ar šīs iestādes totālu fiasko un sakāvi? Atceraties pērn publicēto video par VID...

Foto

Tautas politiskās dvēseles noslēpumainība vēlēšanu savijumā

Par tautas politiskās dvēseles noslēpumainību internetā var lasīt katru dienu. Publicēto tekstu komentāros katru dienu kāds atceras tautas politiskās dvēseles...

Foto

Par ko balsot? Sabiedrības uzdevums ir ieraudzīt un atšķirt rozīnes no kakām

Vairāki draugi un daži troļļi man ir lūguši atbildēt uz jautājumu - PAR KO...

Foto

Rīdzinieka padomnieks: vienkāršs risinājums tiem, kam nav par ko balsot

Lai velti nekavētu to lasītāju laiku, kuri šeit iegriezušies tikai vienkārša padoma meklējumos, tad smalkāka argumentācija,...

Foto

Bordāns - jaunais politiķis? Lūdzu, nesmīdiniet mani...

Vai Jānis Bordāns, kas ir viens no daudzajiem solītājiem pašvaldību vēlēšanās, ir jaunais politiķis vai vecais oligarhu vēzis jaunā...

Foto

Par "uti kažokā" un saskaņu vienotībā

Nesen Vladimirs Lindermans vērsās prokuratūrā saistībā ar manu rakstu NA avīzē, kurā es cita starpā rakstīju: "PSRS okupācija atstāja Latvijas...

Foto

Vēsturiskā notikuma atcerei

Viens no emocionālākajiem Trešās atmodas notikumiem bija 1988. gada 1. un 2. jūnijā notikušais Radošo savienību plēnums. Cilvēki burtiski pielipa pie radioaparātiem, kāri...

Foto

Broka un viņas neskaitāmie darbi (un algas): domāju, ka tālāk vairs nav kur…

19.maijā tika publicēta informācija par to, ka politiķe Baiba Broka paziņojusi savā intervijā...

Foto

Vēlēšanu komisijas loceklim jāsaglabā neitralitāte

Ventspils vēlēšanu komisija ir iepazinusies ar 2017.gada 28.maijā portālā Pietiek publicēto Sandras Orinskas vēstuli, kurā izteikts viedoklis, ka Ventspils pilsētas vēlēšanu komisija nav...