Iesaki rakstu: 
Pilnībā atbalstu viedokli, ka foto radariem ir jābūt, taču tas mīklainais veids, kā tie tiek ieviesti dzīvē, ir, maigi izsakoties, zem katras kritikas. Un kārtējo reizi mēs saskaramies ar valsts amatpersonu neizdarību - nav sakārtota normatīvā bāze. Nebiju dziļāk pētījis šo lietu līdz brīdim, kad manā pasta kastītē iekrita "maksas foto".
Nosūtu informācijai savus atklājumus, - varbūt Jums būs interesanti, varbūt varat papētīt šo lietu vēl dziļāk, varbūt nepiekritīsiet, bet fakti ir šādi, kas, manuprāt, prasās pat pēc prokuratūras iejaukšanās.
1. Valsts pārvaldes uzdevumu deleģēšana. Nenoliedzami pārkāpumu fiksēšana ir viens no valsts pārvaldes uzdevumiem. Tos saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu var deleģēt privātpersonai (respektīvi, V-Traffic jeb iepriekšējam Vitronicam), ja tas paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Šāda normatīvā akta nav (vismaz man nav izdevies tādu atrast). Nenoliedzami arī deleģēšanas līgumam ir jābūt publiski pieejamam iestādes (policijas) mājas lapā.
Turklāt Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss (LAPK) neparedz privātpersonai iegūt pierādījumus ar tehnisku līdzekļu palīdzību, kas ļauj secināt, ka administratīvo pārkāpumu lietvedībā policijas rīcībā esošās ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, nav pieļaujams izmantot kā pierādījumus, jo tās nav iegūtas un procesuāli nostiprinātas LAPK noteiktajā kārtībā. Jo īpaši LAPK 243. panta divpadsmitajā daļā uzsvērts, ka par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas procesuālajā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo kodeksu vai citu likumu nebija tiesību to veikt.
2. Fotoradaru verifikācija. Saskaņā ar likuma "Par mērījumu vienotību" 1. panta 16. punktu verificēšana ir darbību kopums, lai konstatētu un apstiprinātu, ka valsts metroloģiskajai kontrolei pakļautie mērīšanas līdzekļi atbilst noteiktajām prasībām. Savukārt Ministru kabineta 09.01.2007. noteikumi Nr. 40 "Noteikumi par valsts metroloģiskajai kontrolei pakļauto mērīšanas līdzekļu sarakstu" (pielikuma 1.5. un 1.6. punkts) nepārprotami norāda, ka valsts metroloģiskajai kontrolei ir pakļautas 1) autotransporta līdzekļu ātruma kontroles mērierīces (policijas ekipāžās uzstādītie un "rokas" radari) un 2) tehniskie līdzekļi (fotoiekārtas un videoiekārtas), kas paredzēti pārkāpumu fiksēšanai, neapturot transportlīdzekli (fotoradari PoliScan).
Latvijas Republikā tiesības veikt iekārtu pirmreizējo verificēšanu saskaņā ar Ministru kabineta 28.06.2005. noteikumu Nr. 455 "Kārtība, kādā tiek veikta mērīšanas līdzekļu tipa apstiprināšana, pirmreizējā verificēšana un tirgus uzraudzība" 6. punktu ir tām Latvijas inspicēšanas institūcijām, kas ir akreditētas valsts aģentūrā "Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs" atbilstoši standartam LVS EN ISO/IEC 17020:2005 "Galvenie kritēriji dažāda veida institūcijām, kas veic inspicēšanu".
Iepazīstoties ar valsts aģentūras "Latvijas Nacionālais akreditācijas birojs" mājas lapā izvietoto Latvijas Republikā akreditēto inspicēšanas institūciju sarakstu, secināms, ka sabiedrība ar ierobežotu atbildību "Latvijas Nacionālais metroloģijas centrs", kas veikusi fotoradaru verifikāciju, ir akreditēta veikt autotransporta līdzekļu ātruma kontroles mērierīču pirmreizējo un atkārtoto verificēšanu. Savukārt tā nav akreditēta veikt tehnisko līdzekļu (fotoiekārtas un videoiekārtas), kas paredzēti pārkāpumu fiksēšanai, neapturot transportlīdzekli, pirmreizējo un atkārtoto verificēšanu. Jāpiebilst, ka Latvijas Republikā nav nevienas akreditētas iestādes, kuras būtu tiesīgas veikt šo iekārtu pirmreizējo un atkārtoto verificēšanu.
Neskatoties uz šo būtisko faktu, Latvijas Republikā joprojām saskaņā ar Ministru kabineta 22.08.2006. noteikumiem Nr. 694 "Tehnisko līdzekļu (fotoiekārtu vai videoiekārtu) izmantošanas kārtība" uz ceļiem tiek izmantoti tehniskie līdzekļi (fotoiekārtas vai videoiekārtas), lai fiksētu pārkāpumus ceļu satiksmē, neapturot transportlīdzekli.
No šī tikai varu izdarīt secinājumu, ka visi iekasētie miljoni (šķiet, vairāk par pieciem) sodos ir nelikumīgi iekasēti.
Kā jau minēju sākumā, atbalstu foto radaru esamību, taču ir jābūt skaidrai un juridiski korektai kārtībai, kā tie tiek pielietoti dzīvē.
P.S. Interesanta, protams, arī ir policijas atruna, ka "maksas fotogrāfijā" uz automašīnas valsts reģistrācijas numura zīmes vispār nav salasāms valsts kods - tas neesot nepieciešams, jo burtu un ciparu kombinācija un izvietojums ir autentisks pazīmju kopums, kas nepieciešams un ir pietiekams, lai noteiktu auto valstisko piederību. OK, Latvijas numuru zīmes varbūt ir mazliet unikālas, bet ko darīs policija, kad apvienos visu Baltijas valstu sodīšanas sistēmas un nebūs redzams valsts kods? Lietuvas, Somijas un Zviedrijas reģistrācijas numuru zīmes ir teju identiskas. Faktiski sanāk, ka administratīvais akts tiek izdots uz pieņēmumu un varbūtības pamata. Vai APL vai LAPK to pieļauj? Laikam jau tomēr nē.
P.P.S. Problēmas apmēru un nopietnības vadīts labprāt palikšu anonīms.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
