Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ķīvēšanās par to, kurš tad ir svarīgāks dzelzceļa virziens – austrumi vai rietumi -, nav nekas jauns. Kā atgādina šī apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 nodaļa, līdz 1991. gada rudenim atdzimstošās Latvijas ārpolitikā viss bija skaidrs – uzdevums nr.1 ir valstiskās neatkarības atjaunošana, panākot arī starptautisku atzīšanu. Bet, kad brīvība bija sasniegta, sākās dīvainas lietas – izrādījās, ka paši nemaz nezinām, kādu ārpolitiku vēlamies veidot...

Ārpolitikas pirmsākumi

Astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā Tautas frontes aktivitātes ārpolitiskajā jomā lielākoties aprobežojās ar ārvalstu žurnālistu informēšanu par Latvijā notiekošo un vēlmi atgūt neatkarību. Taču pamazām parādījās pirmie mēģinājumi arī pašiem kā nebūt ietekmēt procesus ne vien pašu mājās, bet arī tālākā un tuvākā apkārtnē.

1988. gada nogalē LTF sāka sūtīt emisārus uz citām savienotajām republikām, lai tie veiktu izskaidrošanas darbu par Tautas frontes mērķiem un iestāstītu, ka ir nepieciešams veikt korekcijas Maskavas piedāvātajā PSRS Konstitūcijas projektā, pieprasot republikām lielāku patstāvību. Uz Ukrainu tika deleģēts Ints Cālītis, bet uz Gruziju – vēlākā biedrības Glābiet bērnus vadītāja Inguna Ebela. Nesnauda arī Latvijā palikušie tautfrontieši, kuriem īsā laikā izdevās savākt apmēram 700 000 parakstu par izmaiņām Konstitūcijas projektā. Vēlāk savāktos parakstus nosūtīja uz Kremli, taču notika tas detektīvstāsta cienīgos apstākļos. Ņemot vērā, ka pastāvēja bažas par to, ka VDK varētu čemodānus ar parakstu lapām pārtvert un iznīcināt, LTF pilnvarotie pārstāvji Egils Radziņš un Jānis Rukšāns, mainot vairākas mašīnas, konspirācijas apstākļos tos nogādāja Maskavā un nodeva PSRS Augstākās Padomes deputātei gleznotājai Džemmai Skulmei, kurai, pateicoties deputāta statusam, bija iespējams piekļūt Augstākās Padomes sekretariātam un iesniegt parakstu vezumu. Ko sekretariāts tālāk darīja ar saņemto papīra blāķi, vēsture klusē.

1989. gadā, cenšoties ietekmēt PSRS un pasaules sabiedrisko domu, savus spēkus apvienoja visu triju Baltijas valstu tautas kustības. Baltijas Asambleja, kas apvienoja visu triju republiku nacionālās kustības un ko tolaik uzskatīja teju vai par nākotnes vienotās diplomātijas līdzekli, pieņēma Eiropas Drošības un sadarbības konferencei, ANO ģenerālsekretāram un PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam adresētu aicinājumu, aicinot nosodīt un par spēkā neesošiem pasludināt Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus. Tiesa, jau tolaik atklājās, ka visas trīs republikas nemaz nav tik vienotas, kā gribētos, jo lietuvieši ļoti aktīvi iebilda pret aicinājumā iecerēto vēlmi nosodīt „teritoriālos un politiskos pārkārtojumus Austrumeiropā” – kā nekā Lietuva šo „pārkārtojumu” rezultātā 1939. gadā ieguva Viļņas apgabalu, kas pirms tam bija piederējis Polijai. Loģiski, ka tagad lietuvieši nevarēja atbalstīt ideju par pirmskara robežu atjaunošanu. Beigu beigās arī abas pārējās valstis piekāpās un no vārda „teritoriālos” atteicās.

Tomēr par mērķtiecīgu ārpolitiku nopietni var sākt runāt, sākot no 1990. gada. Drīz pēc Ivara Godmaņa valdības apstiprināšanas jaunais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns formulēja Latvijas ārpolitikas galvenos virzienus: „Darbosimies gan Austrumu, gan Rietumu virzienā. Šobrīd galvenie uzdevumi: noregulēt attiecības ar PSRS, panākt Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu, nodibināt attiecības ar nozīmīgākajām starptautiskajām organizācijām, panākot Latvijas līdzdalību to darbā, pilnveidot ekonomisko un politisko savienību ar Lietuvu un Igauniju.”

Vienlaikus pa diplomātiskiem kanāliem tika meklēti sabiedrotie rietumvalstu vidū. Loģiski, ka perspektīvākās šajā ziņā likās tās valstis, kas atrodas vistuvāk Baltijai – pirmām kārtām jau Skandināvijas valstis. Ja igauņi draugus meklēja radniecīgajā Somijā, tad latviešiem tuvāka likās Zviedrija. Un, gods kam gods, zviedri arī atbalstu neliedza. Jau 1989. gadā Rīgā tika atvērts Zviedrijas konsulāts, par kura vadītāju kļuva Larss Fredēns – Latvijas neatkarības centieniem simpatizējošs zviedru diplomāts. Gadu vēlāk Rīgā oficiālā vizītē ieradās arī Zviedrijas vēstnieks PSRS – no rietumnieku viedokļa tas bija tiem laikiem diezgan drosmīgs solis, jo vairums rietumvalstu uzskatīja par labāku nekaitināt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un tādēļ ar baltiešiem brāļoties pagaidām atturējās. Interesanti, ka ne tikai jaunizveidotā Latvijas Ārlietu ministrija vien tolaik nodarbojās ar ārpolitikas bīdīšanu – kaut ko līdzīgu īsu brīdi mēģināja darīt arī Alfrēda Rubika vadītā Latvijas kompartija, ciemos uzaicinot Somijas Komunistiskās partijas priekšsēdētāju Esko Tenilu. Kā labi saprotams, jēgas gan no somu komunista vizītes nebija nekādas.

Platformas meklējumos

Ārpolitikas virzieni neko īpaši nemainījās arī 1991. gadā. Tovasar sagatavotajā I. Godmaņa valdības ziņojumā tika norādīts, ka nepieciešams attīstīt sadarbību ar Skandināvijas un Beniluksa valstīm un pārņemt to pieredzi dažādos jautājumos. Tomēr mērķis numurs viens tobrīd vēl palika valstiskās neatkarības atgūšana, izmantojot arī visus pieejamos diplomātiskos kanālus.

To, cik miglaina nojausma par ilgtermiņa valsts ārpolitiku bija tā laika politiķiem, vēlāk apliecināja bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns: „Par daudz ko mēs tolaik varējām vien sapņot. Piemēram, pēc Tautas frontes izveidošanas te ieradās Eiroparlamenta delegācija un viesojās pie mums. Mums taču pat sapnī nerādījās, ka Latviju kādreiz uzņems Eiropas Savienībā – nekas tāds mums pat prātā nenāca. Un arī par kaut kādām koalīcijām mēs pat nedomājām!” Starp citu, līdzīgi domāja arī abu pārējo Baltijas valstu politiķi, jo ne velti 1989. gada Baltijas asamblejas laikā tika pieņemta rezolūcija par to, ka neatkarīgās Baltijas valstis būs demilitarizētās Baltijas – Skandināvijas zonas sastāvdaļa.

Ideja par Skandināvijas modeļa iedzīvināšanu nekur nebija pazudusi arī deviņdesmito gadu sākumā (kad igauņi jau sāka deklarēt, ka viņi pirmām kārtām esot nevis Baltijas, bet gan ziemeļvalsts). Piemēram, deputāts un jurists Andris Plotnieks 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā aicināja ierakstīt, ka Latvijas Republika būs brīva, demokrātiska un demilitarizēta valsts. Kā viens no pirmajiem daudzmaz detalizētus ārpolitikas plānus izklāstīja jaunieceltais premjerministrs I. Godmanis: „Man šķiet, ka pašreizējā situācijā valdības darbības koncepcijas pamatā jābūt finlandizācijas, Somijas parauga modelim. Es domāju, ka, izmantojot Somijas piemēru, kas uzskatāmi un praktiski pierāda visai pasaulei un PSRS, ka Latvijas Republika reizē ar Igauniju un Lietuvas Republiku varētu pastāvēt un attīstīties kā neatkarīgas valstis – starptautisko tiesību subjekti, reizē saglabājot īpašas, līdzīgi Somijai, attiecības ar PSRS gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan arī citās jomās. Acīmredzot valdībai būtu praktiski jāpierāda, ka Latvijas Republikai, tieši kā neatkarīgai valstij uzturot īpašas attiecības ar Padomju Savienību, ir visas iespējas ekonomiski izdevīgi, turklāt abpusēji izdevīgi, veidot attiecības ar PSRS kā ar savu kaimiņu, tāpat arī ar citām kaimiņvalstīm.”

Līdzīgā garā izteicās arī parlamenta priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs: „Mūsu ārpolitiskās platformas būtība faktiski ir vēlēšanās īstenot savu īpatno ģeopolitisko un kultūrvēsturisko stāvokli, celt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.” Reizēm parādījās arī savdabīgāki viedokļi, teiksim, parlamenta deputāts un Ārlietu komisijas loceklis Jānis Freimanis aicināja lielāku uzmanību pievērst kontaktu veidošanai ar citām mazajām valstīm, piemēram, Beniluksa valstīm, Horvātiju un Slovēniju, uzskatot, ka mazajiem jāturas kopā, pretojoties iespējamam lielvalstu, pirmām kārtām jau Krievijas spiedienam.

Savukārt ārlietu ministrs J. Jurkāns jau tolaik iestājās par Latvijas neitralitāti, un neatskanēja neviena balss, kas viņam mēģinātu ko iebilst: „Latvijai ideālais variants – tā ir neitralitāte. Cik tā iespējama šodien, kamēr mūsu teritorijā ir karaspēks, tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Taču, ieklausoties Gorbačova izteicienos par Baltijas reģiona demilitarizāciju, es ceru, ka mēs piedzīvosim tādu stundu, kad Baltijas reģions būs demilitarizēts. Nebūs runas par blokiem, par kara blokiem. Būs runa par tās vai citas struktūras sabiedriskām organizācijām.”

Pirmie ārpolitikas plāni

1991. gadā nekā tāda, ko varētu saukt par ārpolitikas koncepciju, Latvijai nebija un droši vien arī nemaz nevarēja būt – pārāk strauji risinājās notikumi, lai būtu iespējams prognozēt jaunās valsts nākotnes kursu. Ja ticam tā laika ārlietu ministra vietniekam ekonomikas jautājumos Mārim Gailim, pirmo koncepciju ir izstrādājis tieši viņš 1991. gada beigās: „Sākumā nekādas Latvijas ārpolitikas koncepcijas nebija. Taču Augstākā Padome tādu pieprasīja, un mēs to uzrakstījām. Ārlietu ministra vietnieks Mārtiņš Virsis bija autors politiskajai sadaļai, man nācās atbildēt par ekonomisko sadaļu. Ar Māras Sīmanes un Vitas Tēraudas palīdzību mēs savu ekonomisko sadaļu uzrakstījām argumentēti strukturētu: kādi ir mūsu mērķi, ko gribam sasniegt un kā. (..) Savu padarījuši, mēs diezgan pamatīgi nokritizējām Virša vadībā tapušo politisko sadaļu, jo tā galvenokārt sastāvēja no lozungiem, tādiem kā: „Jāveido labas attiecības ar Vāciju, Franciju utt.” (..) Pēc kopīgas pārstrādes koncepcijā, tās redakcijā, ko saņēma Augstākā Padome, jau bija skaidri norādīts mērķis – iestāšanās Eiropas Savienībā.”

Jaunos uzdevumus tā paša 1991. gada beigās deklarēja arī ārlietu ministrs J. Jurkāns: „Pēc iespējas ātri Latvijai jāintegrējas Eiropas kopienā, Pasaules bankā un Starptautiskajā valūtas fondā. Vienlaikus nedrīkst noniecināt ekonomisko attiecību nozīmi ar austrumu kaimiņiem. Jādomā par sadarbības principiem ar bijušajām savienības republikām jeb valstīm, vienalga, kādu attīstības ceļu tās ies.” Tomēr ne visi piekrita pagaidām vēl diezgan miglainajiem sapņiem par iekļaušanos Eiropas Savienībā. Piemēram, Amerikas latvietis Māris Graudiņš (mazliet vēlāk viņš kļuva par vienu no Latvijas ceļa pirmās vēlēšanu kampaņas organizatoriem, bet pēc tam uzsāka savu sabiedrisko attiecību biznesu) jau 1992. gadā aicināja piebremzēt skrējienu uz Eiropu, brīdinot no Briseles centralizētās birokrātijas un viesstrādnieku bariem, kas var apdraudēt Latvijas nacionālo savdabību.

„Vai nederētu tomēr pārdomāt, cik lielā mērā mēs gribētu pieslēgties Eiropai? Vai vēlamies viesstrādnieku jūru? Vai vēlamies jaunu centralizētu diktātu pēc tam, kad nule esam nokratījuši 50 gadus ilgušo? Vai dosim priekšroku vienveidīgai eiropeiskai masu kultūrai jeb mēģināsim paturēt un attīstīt savdabīgu Latvijas kultūru un vidi?” – tā laikrakstā Diena tolaik rakstīja M. Graudiņš, kuram pēc nepilniem 15 gadiem paradoksālā kārtā bija lemts kļūt par Eiropas parlamenta Latvijas informācijas biroja vadītāju. Viņa viedoklim gan nekavējoties oponēt metās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors (pabijis arī tā paša laikraksta Diena komentētāja postenī, līdz beidzot noenkurojies Latvijas Bankā) Guntis Valujevs, norādot, ka Latvijai ir nepieciešams dzinējspēks, kas valsti ievilktu tirgus ekonomikā un palīdzētu pārvarēt atkarību no Krievijas. Pēc Ārlietu ministrijas domām, šāds spēks varēja būt tikai vienotā Eiropa.

1991. gada oktobrī pirmo reizi Baltijai atklāti uzmanību pievērsa NATO, un Latvija saņēma ielūgumu piedalīties ikgadējā NATO sesijā. Taču tā brīža valsts ārpolitiku šis uzaicinājums neietekmēja, un, dodoties uz NATO sesiju, Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs (jau pēc pāris nedēļām viņš kļuva par aizsardzības ministru) Tālavs Jundzis paziņoja, ka „Latvija negatavojas un pagaidām nevēlas iestāties NATO”, gan atzīmējot – iespējamās NATO drošības garantijas gan Latviju interesē. Kaut gan, taisnību sakot, nav īsti skaidrs, no kurienes bija grābts apgalvojums par Latvijas nevēlēšanos stāties NATO, ja reiz šo jautājumu tā nopietni neviens tobrīd vispār vēl nebija sācis apspriest.

Haotiskā rosība

Problēmas deviņdesmito gadu sākumā bieži vien bija ne tikai ar ārpolitisko mērķu formulēšanu, bet arī ar īstenošanu. Pāris nedēļas pirms 1991. gada augusta puča valdība bija spiesta atzīt, ka ar ārpolitikas koordinēšanu ir problēmas. Un kā nu ne, ja ar ārlietām viena no otras neatkarīgi nodarbojās vairākas struktūras – Ārlietu ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, Augstākās Padomes Ārlietu komisija un pati Augstākā Padome piedevām. Rezultātā nereti viena roka nezināja, ko dara otra, un ārvalstu kontaktu dibināšana norisinājās visai haotiski. Visai trāpīgi kādā parlamenta sēdē ārpolitikā valdošo bardaku, atsaucoties uz kāda dāņu eksperta slēdzienu, raksturoja deputāts Juris Bojārs: „Mūsu ārpolitikas aparāts un mūsu parlaments vispār ir personību aparāts un personību parlaments. Tādējādi ārpolitika notiek personību līmenī, turklāt šīm personībām savstarpēji konkurējot. Līdz ar to nav vienotas ārpolitikas.”

1992. gadā situācija tika kaut mazliet labota, iekļaujot Ārējo ekonomisko sakaru departamentu Ārlietu ministrijas sastāvā un tā vadītāju M. Gaili ieceļot par ārlietu ministra vietnieku. Tomēr visas nesaskaņas apvienošana neiznīdēja, jo tik un tā saglabājās domstarpības starp ārlietu ministru un parlamenta Ārlietu komisiju. Kā vēlāk atminējās M. Gailis, ministram „sākās nopietnas domstarpības ar Godmani. Bet pats galvenais – viņš nevarēja atrast kopīgu valodu ar Augstākās padomes Ārlietu komisiju. Šo komisiju, pēc tam kad no tās vadības tika atstādināts pazīstamais publicists Mavriks Vulfsons, vadīja Indulis Bērziņš. Taču Jurkānam nesaskaņas radās ne tik daudz ar Bērziņu, cik ar citiem. Rezultātā pirmoreiz tikko kā atjaunotās Latvijas valsts laikā Augstākā padome mēģināja izteikt neuzticību kādam ministram – šai gadījumā Jurkānam. Tai reizē izvērtās pamatīgas parlamentārās debates, bet ministrs tomēr palika amatā. Savu portfeli viņam nācās zaudēt vēlāk.”

Deputātus visvairāk neapmierināja tieši J. Jurkāna publiskās atklāsmes par to, ka nepieciešams aktīvāk integrēt Latvijā dzīvojošos cittautiešus un piešķirt viņiem plašākas tiesības. Beigu beigās tieši šīs domstarpības, kā arī fakts, ka ministrs zaudēja I. Godmaņa atbalstu (M. Gailis vēlāk minēja – jau 1990. gadā viņš dzirdējis no premjera, ka „Jurkāns nav vēl izaudzis līdz ārlietu ministra līmenim”), noveda pie neuzticības balsojuma parlamentā un J. Jurkāna demisijas. Zināmā mērā var piekrist M. Gailim, ka ar J. Jurkāna aiziešanu beidzās ārpolitikas romantiskais periods, kurā katrs darbojās uz savu roku un pat ministrs varēja atļauties runāt lietas, kas bija grūti savienojamas ar valsts oficiāli deklarēto (vai vismaz daļēji deklarēto) politiku.

Un kādu precīzi noregulētu ārpolitikas mehānismu gan var gribēt no jaunas valsts, kura gadu pēc neatkarības atjaunošanas nonāca visai divdomīgā situācijā, jo nebija skaidrs, kura tad ir valsts pirmā amatpersona? Šāds stāvoklis radās 1992. gada rudenī, kad ANO Ģenerālajā asamblejā bija paredzēta Latvijas valsts vadītāja runa. Sākumā runu gatavoja Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs, jo tas, ka parlamenta vadītājs ir arī valsts vadītājs, bija pašsaprotami. Taču mēnesi pirms uzstāšanās ANO situāciju mainīja parlamenta lēmums par Augstākās Padomes darbu līdz Saeimas vēlēšanām, kurā parlamenta priekšsēdim valsts vadītāja pilnvaras vairs nebija paredzētas. Tādēļ sevi par augstāko amatpersonu uzskatīja premjerministrs I. Godmanis, kurš tad arī sāka rakstīt savu runu. Tiesa, ANO misijas pirmais sekretārs Uldis Bluķis brīdināja, ka tā diez vai ir laba doma, jo Apvienotajās Nācijās nav pieņemts, ka valsts vadītāja vietā runā premjerministri, kuriem vispār ir sava rinda uz runu teikšanu. Beigu beigās tomēr uzvarēja viedoklis, ka jābrauc A. Gorbunovam.

Par lielu problēmu izvērtās arī diplomātisko attiecību veidošana ar ārvalstīm. It kā jau viss bija jauki, taču nelaime tā, ka ārzemnieki Rīgā gribēja atvērt savas diplomātiskās pārstāvniecības. Savukārt tām bija nepieciešamas telpas pilsētas centrā, kuras, kā izrādījās, bija kļuvušas par deficītu. Ar kaimiņiem igauņiem telpu dēļ izcēlās pat neliels diplomātisks skandāliņš, jo Igaunija pretendēja uz ēku, kurā vēstniecība bija atradusies Pirmās republikas laikā. Turklāt vēstniece Leili Utno paģērēja, lai ēka tiktu atdota nekavējoties. Nelaime vien tā, ka tobrīd tā bija dzīvojamā māja, kuras iemītniekiem tātad steigšus bija jāmeklē jauna pajumte, taču tādi sīkumi igaunieti neinteresēja. Ar līdzīgām ķibelēm nācās saskarties arī vairākām citām valstīm, tādēļ J. Jurkānam nācās bēdīgi atzīt: „Ja Vācija, izprotot situāciju, grib noīrēt vienu stāvu viesnīcā, bet mēs to nevaram nokārtot, ir ļoti skumji. Arī tas, ka mēs viņiem ierādām telpas ceturtajā stāvā bez lifta, nav diplomātiski.”

Objektivitātes labad gan jāatzīst, ka neko labāk ar mājvietu tobrīd nebija arī pašai jaunizveidotajai Ārlietu ministrijai, kuras darbiniekiem nācās strādāt tik pieticīgās telpās, ka tas pats J. Jurkāns situāciju raksturoja šādi: „Gluži vai jāsāk domāt: varbūt Ārlietu ministrijai ieviest nakts maiņu, tad vismaz jau esošie darbinieki varētu visi sasēst pie rakstāmgaldiem. Un kur vēl var redzēt, ka ministra kabinetā atrodas arī viņa palīga rakstāmgalds?”

Viena Latvija, divas Ķīnas

Arī 1992. gads Latvijas diplomātijas vēsturē palicis ar visai haotiskajiem mēģinājumiem veidot jaunas starpvalstu attiecības, un visspilgtākais piemērs te bija Latvijas – Taivānas attiecību epopeja.

Taivāna, kuru kontinentālās Ķīnas pretenziju dēļ (Ķīnas Tautas Republika Taivānu jeb Ķīnas Republiku vēl šobaltdien uzskata par savu sastāvdaļu, kuras atzīšana starptautiskā līmenī nav pieļaujama) diplomātiskā līmenī atzīst reti kura pasaules valsts (un Eiropā – tikai Vatikāns), PSRS sabrukumu uzskatīja par labvēlīgu brīdi, lai panāktu atzīšanu no vismaz dažām jaunajām valstīm. Un, pateicoties iepriekš minētajam apstāklim, ka Latvijā tobrīd savu ārpolitiku katrs pa savam realizēja gan Ārlietu ministrija, gan parlaments, taivāniešiem savus mērķus arī izdevās sasniegt.

Kaut gan parlaments bija nobalsojis tikai par tirdzniecības misijas atvēršanu Taivānā un 1991. gada 12. septembrī Rīgā parakstītajā Latvijas un Ķīnas Tautas Republikas kopējā paziņojumā par diplomātisko attiecību nodibināšanu bija skaidri un gaiši ierakstīts, ka „Latvijas Republikas valdība apņemas nedibināt oficiālus kontaktus ar Taivānu”, valdība jūtu mulsumā parakstīja līgumu par ģenerālkonsulāta atklāšanu, kas būtībā nozīmēja diplomātisko attiecību nodibināšanu. Lielā mērā te pie vainas bija valdības pārstāvju vizīte Taivānā, pēc kuras teju vai visa Latvijas delegācija dzīvoja eiforijā: tūlīt labie taivānieši mums sūtīs medikamentus par 200 000 dolāru, tūlīt būvēs cementa rūpnīcu un milzīgu biznesa centru, iepludinot mūsu valstī miljonu miljonus. „Rīgā ieradās Taivānas ārlietu ministra vietnieks, un visiem par brīnumu Jurkāns parakstīja līgumu par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā. Mēs, protams, mēģinājām juridiski atrunāties: konsulāta atvēršana saskaņā ar Vīnes konvenciju nenozīmē pilnas diplomātiskās attiecības. Tomēr katram – un Ķīnas Tautas Republikai jau nu īpaši – bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir oficiālas attiecības,” tālākos notikumus savos memuāros atminējās M. Gailis.

Diezgan interesants ir stāsts par to, kā vispār radās ideja sadarboties ar Taivānu: izrādās, aiz visas šīs epopejas stāvēja divi kungi – latvietis Jānis Viļums un ASV dzīvojošais ķīnietis Volters Čens. Abus minētos kungus 1990. gada beigās toreizējam Ārējo ekonomisko sakaru departamenta vadītājam M. Gailim „piespēlējis” kāds tobrīd vēl pastāvošās Celtniecības ministrijas darbinieks. Kungi piedāvājuši biznesa projektu – viņi dabūšot no Taivānas 100 miljonus dolāru, no kuriem paši par starpniecību paņemšot desmit procentus, taču lielākā daļa pārējās summas tiktu Latvijas valstij. Tiesa, jau pēc pusgada, pirmā brauciena uz Taivānu laikā M. Gailis esot sapratis, ka nemaz tik viegli pie miljoniem tikt nebūs, taču izdevīgus ekonomiskos sakarus uzturēt varētu gan.

Savs labums Latvijai tiešām tika – „1992. gada sākumā, kad, pavasara sējai tuvojoties, Godmanis izraisīja dīzeļdegvielas meklēšanas paniku, Taivāna par desmit miljoniem dolāru uzdāvināja Latvijai degvielu pēc mūsu specifikācijas. Tas bija liels paša Jāņa Jurkāna nopelns: viņš zvanīja uz Taipeju un pats visu sarunāja. Taču šis darījums nebija nekādā sakarā ar Viļumu un Čenu un ar viņu izdaudzinātajiem simts miljoniem”, savos memuāros stāstīja M. Gailis. Tika arī parakstīts jau pieminētais līgums par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā, un kādu brīdi Latvija bija unikāla ar to, ka uzturēja diplomātiskās attiecības gan ar Taivānu, gan Ķīnu (tiesa, Ķīnas vēstniecība gan šī iemesla dēļ sākumā tika atvērta tikai Viļņā, nevis Rīgā).

„Unikālo situāciju, ka mums faktiski bija diplomātiskās attiecības ar abām Ķīnām, var izskaidro tikai un vienīgi ar lielās Ķīnas augstsirdīgi piedodošo attieksmi pret jauno, nepieredzējušo un tāpēc bezjēdzīgi lecīgo valstiņu, kāda neapšaubāmi tobrīd bija Latvija,” savās atmiņās dažus gadus vēlāk konstatēja M. Gailis. Taču, kad 1992. gada februārī Rīgā ieradās Taivanas ģenerālkonsuls Džans Guisjans, „lielā” Ķīna nolēma atsaukt no Latvijas savu vēstniecību – tiesa, oficiāli tas nozīmēja, ka diplomātiskās attiecības tiek nevis pilnīgi pārtrauktas, bet tikai iesaldētas, taču situāciju tas īpaši nemainīja.

Latvijas ārlietu resoru sasniedza „lielās Ķīnas” diezgan skarbie oficiālie paziņojumi, kuros gan visai diplomātiskā valodā, bet tomēr tika norādīts uz latviešu nepateicīgo dabu: „Ķīna ir viena no tām valstīm, kas pirmās atzina Latvijas neatkarību un nodibināja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Ķīna aktīvi atbalstīja Latviju, kad izšķīrās jautājums par Latvijas uzņemšanu ANO. Kopīgajā komunikē par diplomātisko attiecību starp Ķīnas Tautas Republiku un Latvijas Republiku Latvija apņēmās nedibināt oficiālās attiecības ar Taivānu. Tomēr Latvija pēc iestāšanās ANO nodibināja oficiālas konsulārās attiecības ar Taivānu un atļāva Taivānai atvērt ģenerālkonsulātu Rīgā. Šis lēmums pilnīgi pārkāpa principu, kuru abas puses atzina savstarpējā komunikē un nopietni ietekmēja attiecības starp abām valstīm dažādās jomās, tajā skaitā tirdzniecībā.”

Tikmēr vienlaikus vēl izrādījās, ka nekāda īsta palīdzība no Taivānas netiek saņemta. (Atklāts gan paliek jautājums – kāpēc īsti. Dž. Guisjans vēlāk stāstīja: „Es esmu ticies ar dažādiem ierēdņiem ministrijās, bet es neesmu atradis cilvēkus, kas konkrēti par kaut ko atbildētu – par konkrētiem plāniem, projektiem…”) Rezultātā jau 1993. gadā Latvija sāka paklusām domāt, kā ar godu izkļūt no situācijas – piemēram, ārlietu ministrs Georgs Andrejevs attiecību iesaldēšanu ar „lielo” Ķīnu publiski nosauca par kļūdu, taču vienlaikus paziņoja, ka Latvija pašlaik nemainīšot savu ārpolitisko kursu. Vienlaikus tika arī oficiāli deklarēts, ka Latvijas diplomātijas mērķis esot „vienāda attāluma attiecības” ar abām Ķīnām.

Tomēr no vienādā attāluma nekas prātīgs nesanāca, un 1994. gada vasarā Latvija iesniedza Taivanai notu ar lūgumu pārveidot tās ģenerālkonsulātu par „jebkura veida pārstāvniecību vai misiju”. Vienlaikus Latvijas oficiālā delegācija paviesojās Ķīnā, tikās arī ar premjeru Li Penu, un oficiālais vizītes iznākums bija – Ķīna gatavojoties jau tuvākajā laikā atjaunot savas vēstniecības darbību Latvijā. Nepieciešams bija tikai tāds sīkums kā Taivānas ģenerālkonsulāta slēgšana, uz ko paši taivānieši nekādi nebija piedabūjami. Rezultātā pienāca brīdi Latvijas izlēmīgākajam, kaut arī kaunpilnākajam solim ārlietu jomā – 1994. gada 5. augustā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas rīkojuma pie Taivanas ģenerālkonsulāta netika pacelts šīs valsts karogs, bet Starptautiskā tirdzniecības centra (kur atradās konsulāts) darbinieki no ēkas noņēma plāksni par konsulāta atrašanos šajā ēkā. Savukārt jau deviņas dienas vēlāk Latvijā bija klāt Ķīnas Tautas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Vangs Kaivens.

Tā pa īstam Latvijas un Ķīnas attiecības iesila 1996. gadā – ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts vicepremjers Li Laņcins, viesojoties mūsu valstī, paziņoja, ka Ķīna kā nekā esot pirmā Āzijas valsts, kas atzinusi Latvijas neatkarību, un līdz ar to „asi reaģēšot” uz jebkuru mēģinājumu apdraudēt Latvijas drošību un suverenitāti. Savukārt vēl sešus gadus vēlāk Latvija izpelnījās arī „lielās” Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemiņa valsts vizīti. Bet kas notika ar abiem taivāniešu starpniekiem J. Viļumu un V. Čenu? Nekas, jo viņu piestādīto rēķinu par it kā padarīto darbu miljona dolāru apmērā Latvijas valsts vienkārši ignorēja. „Galu galā starplaikā bija nodibinājusies neatkarīga valsts, un neatkarības apstākļos tādam departamenta direktora parakstītam papīram nebija nekāda juridiska seguma,” nedaudz ciniski juridisko punktu pielika M. Gailis.

Taču jezga ap divām Ķīnām, protams, bija tīrais sīkums, salīdzinot ar Latvijas oficiālo attiecību veidošanu ar Krieviju un citām bijušās PSRS republikām. Tēmas turpinājums Pietiek – jau rīt.

Novērtē šo rakstu:

9
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Pietiks par DEPO

FotoJau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī veikala apmeklētājs, līdz ar to mani droši var ievietot projekta atbalstītāju rindās.
Lasīt visu...

21

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

FotoPirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) atcelšanu vienīgajam nekustamajam īpašumam - mājoklim Latvijā. NĪN vienīgajam mājoklim netiek piemērots Baltijas kaimiņvalstīs, kā arī daudzās ES valstīs, piemēram, Dānijā, Beļģijā, Maltā, Slovākijā, Itālijā, Grieķijā.
Lasīt visu...

12

Eirorastu salnas nokostie populisma asni

FotoSākšu ar apņemšanos, ka šis rakstiņš nebūs par politiku. Tas nenozīmē, ka man nebūtu savu ideoloģisku uzstādījumu, politisku simpātiju un antipātiju vai ka es censtos tās slēpt. Gluži otrādi, esmu diezgan krass savos uzskatos, no politkorekto glumiķu viedokļa pat margināls, un savu pozīciju mēdzu publiskot skaļi un neiecietīgi.
Lasīt visu...

12

Inčukalns – mūsu? “Gāzes OIK” nebūs?

FotoAtbilde ir vienkārša un skaidra, ja ir zināms, kāds tad galu galā būs Latvijas gāzes tirgus modelis pēc tirgus liberalizācijas. Mūs kā patērētājus interesē, lai tas nodrošinātu iespēju izvēlēties sev izdevīgāko piedāvājumu un lai tirgus būtu pietiekami drošs – vienmēr būtu iespējams iegādāties gāzi sev vajadzīgajā apjomā.
Lasīt visu...

21

Kā mums nozog nacionālismu

FotoNacionālisms ir dabiskas un cienījamas jūtas. Līdztekus ģimenei un reliģijai etniskās saknes un valoda ir viens no fundamentālajiem ikviena cilvēka identitātes balstiem. Pat nav jābūt īpaši reflektējošam un ar dzīves filozofiskajiem jautājumiem aizņemtam cilvēkam, lai apzinātos sevi kā konkrētas tautas pārstāvi un kultūras nesēju.
Lasīt visu...

21

Nepieļaut vēl vienu „Maksimu”

FotoDaudzu mūsu mājas iedzīvotāju spēki tomēr ir par mazu, lai izietu no strupceļa un atrisinātu ar mājas apsaimniekošanu saistītās problēmas, tādēļ vēršamies pie medijiem un sabiedrības ar brīdinājumu un aicinājumu mums palīdzēt.
Lasīt visu...

21

Par „Rail Baltica” metu konkursa norises īpatno gaitu

FotoRail Baltica projekts, kas paredz jaunas Eiropas standarta sliežu platuma dzelzceļa infrastruktūras izbūvi, integrējot Baltijas valstis Eiropas dzelzceļa tīklā, būs pēdējās simtgades lielākās pārmaiņas Rīgas vēsturiskajā centrā. Tā ietvaros tiks likvidēts pilsētu sadalošais dzelzceļa uzbēruma valnis, pilsētas audumā integrētas degradētas un nepilnīgi izmantotas teritorijas, veidoti Rīgas vēsturiskā centra paplašinājumi Maskavas priekšpilsētas virzienā un radīta jauna, būtiska saikne ar Daugavas kreiso krastu.
Lasīt visu...

6

Deputātu jautājumi Kučinskim par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

FotoJūsu valdības divi ministri – labklājības ministrs un finanšu ministre – jautājumā par valsts sociālā budžeta ilgtspēju pauž satraucošus un savstarpēji pretrunīgus paziņojumus. 
Lasīt visu...

21

Kā Jurģis Liepnieks bērniem Ziemassvētkus nozaga

FotoLatvieši diezgan vienprātīgi katru gadu svin to, ka ir baigi īsā nakts. Tad nu gan jāsaka - nopietnu iemeslu atraduši svinēt. Šajā haosā zināmu kārtību bija nolēmis ieviest publicists un interneta personība Jurģis Liepnieks. Sāka viņš ar 16. martu un uzreiz, izlaižot šekspīrisko jautājumu, sniedza viennozīmīgu atbildi: nesvinēt!
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Varas nekropole un antisistēmas stabilitāte

Aizvadītajos mēnešos ir bijuši vairāki ārkārtēji gadījumi. Tie fundamentāli apšauba LR valsts sistēmas stabilitāti. Ārkārtējie gadījumi liecina nevis par valsts sistēmas...

Foto

Nebaidāmies kļūdīties, attīstām tautsaimniecību

Tautieši, kam ir svarīgs šīs valsts liktenis! Tautas brāļi un māsas, kas vēlas dzīvot labāk un pārticīgāk nekā vakardien! Baidoties kļūdīties, mēs...

Foto

Pārdomas par zemes nodokļa reformu

Tā kā esam ~2 000 000, tad no Latvijas 64,589km² katram sanāk ~0.0323km² jeb ~3ha! Taču dzīvojam dažādās koncentrācijās (pilsētās, novados)....

Foto

Kāpēc latviešiem neko nevajadzētu svinēt vai pieminēt 16. martā

1944.gada martā Padomju Savienības teritorijā, netālu no Pleskavas fašistiskā Trešā reiha, armija visiem spēkiem centās noturēt savas...

Foto

Migrācija un politkorektums Eiropā

Politkorektums ir lieta, kuru mēs arvien biežāk dzirdam pieminam Rietumu publiskajā telpā ‒ visbiežāk negatīvā nozīmē. Cīņa ar politkorektumu bija, piemēram, viens...

Foto

Par nodokļiem, sajūsmu, likumiem un provinces espresso

Labas valdības komandas sniegumam būtu jāizskan kā harmoniskam ansambļa priekšnesumam meijām izpušķotā zālē, kam pēc pirmajiem diviem pantiņiem piedziedājumā...

Foto

Automašīnu īpašnieku patvaļa Rīgas daudzdzīvokļu māju pagalmos

Lūdzu, palīdziet iedzīvotājiem ievest kārtību Rīgas daudzdzīvokļu māju pagalmos, automašīnu īpašnieku patvaļa, nekaunība un huligānisms vairs nav izturams!...

Foto

Valsts rekets pret Mārupes un citām Pierīgas pašvaldībām

Tā nav normāla situācija, ka Mārupes novadam šogad pašvaldību izlīdzināšanas fondā (PIF) ir jāiemaksā 5,63 miljoni eiro ar...

Foto

Prokrusta ķetnās jeb talants svešā gultā

Latvijas nodokļu maksātāji ir lietas kursā par jaunajiem izdevumiem. 2017.gadā Latvijā pirmo reizi izveidoja valsts „domāšanas tanku” – Saeimas Analītisko...

Foto

Lielo kapu aizstāvji: CFLA rīcība ir nepieņemama

Latvijas Zaļās kustības, Vides aizsardzības kluba, "Pilsēta cilvēkiem" un Lielo kapu draugu aktīvisti ir saņēmuši Centrālās finanšu un līgumu...

Foto

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Mani interesē Rīgā notiekošais. Ko jaunu grasās uzcelt, ko drīzumā nojauks. Varbūt kāda interesanta publiska apspriešana. Biju diezgan...

Foto

Jautājumi par Eritrejas bēgļiem Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšniekam Vilnim Jēkabsonam

2017.gada 9.martā medijos izskanēja informācija, ka Eiropas Savienības pārvietošanas programmas ietvaros uz Latviju no...

Foto

Lembergs un „jumtotāji: atklāta vēstule Latvijas Republikas Valsts prezidentam Raimondam Vējonim

2017.gada 20.februārī saņēmām Drošības policijas (DP) priekšnieka Normunda Mežvieta 2017.gada 17.februārī parakstīto atbildi uz iesniegumu....

Foto

Bijušās Saldus 2. vidusskolas direktores atklāta vēstule Latvijas Republikas Valsts prezidentam

“Vai par ļaunajiem cilvēkiem zina mūsu Valsts prezidents?” man jautā nu jau bijušais manas skolas...

Foto

Deputātu jautājumi ārlietu ministram Rinkēvičam un satiksmes ministram Augulim

Deputātu jautājumi par Latvijas iespējām īstenot ģenētiski modificētu organismu aprites ierobežošanu savā teritorijā atbilstoši savām nacionālajām interesēm...

Foto

Viltotā Zviedrijas aina

Mani šausmina Sandras Veinbergas Zviedrijas atainojums – viņa runā par “troļļiem un viltusziņām”, bet pati izplata propagandu. Zviedrija šodien ir pilnībā sašķelta līdzīgi...

Foto

Komentāri par LU Senāta lēmumu "Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pievienošanu LU"

Latvijas Universitātes (LU) Senāta lēmums nav saskaņā ar MK rīkojuma projektu "Par...

Foto

Par RPIVA pievienošanas LU iemesliem, jeb kurš un kāpēc mēģina piebeigt klasisko skolas un pirmskolas pedagoģiju Latvijā

Negatīvu sabiedrisko rezonansi Latvijā ir guvusi iecere pievienot Rīgas...

Foto

Vulgaritātes megatonnas

Pirms neilga laika noslēdzās konkurss "Kilograms kultūras 2016". Konkursu organizēja Latvijas televīzijas un Latvijas radio darbinieki. Laimīgie uzvarētāji tika sumināti 23. februāra vakarā. Apbalvošanas...

Foto

Čerbakovs, kurš vienmēr peld pa virsu

Līguma laušana ar Rakstniecības un mūzikas muzeja būvnieku, protams, ir tikai kārtējais apliecinājums tam, ka šajā celtniekiem tik grūtajā laikā,...

Foto

Par uzticības zaudēšanu Latvijas Radio valdes locekļiem

Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) lēmums par uzticības zaudēšanu valsts SIA „Latvijas Radio” valdes priekšsēdētājam Aldim Pauliņam un...

Foto

Advokāts: ja Bičkovičs lietu nosūta uz Aizkraukli, tad pretī ir viņa sieva un uz taisnīgu tiesu nav, ko cerēt

Saistībā ar „nejaušību” ķēdi, kad Augstākās tiesas...

Foto

Būs pasaka ar laimīgām beigām?

Notiekošā jezga nodokļu likumdošanā ir nogurdinoša visām iesaistītajām pusēm – dažus tā dzen izmisumā, dažus saērcina līdz bezcerībai. Vai ir pamats...

Foto

Rīgas Vagonbūves rūpnīcas krahs

Nesen kādā portālā pazibēja intervija ar Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas valdes locekli Gati Kamarūtu par uzņēmuma perspektīvām un finanšu stāvokli. Līdz pagājušā...

Foto

Ebreju bērnudārzs saņem pašvaldības finansējumu, bet citas tautības bērnu neuzņem - kāpēc?

Sabiedrībai vajadzētu ieinteresēties par Rīgas Ebreju kopienas dibināto bērnu dārzu "Motek". Es uzskatu, ka...

Foto

Mans viltus profils ģīmgrāmatā facebook.com un veselības aprūpes reforma

Kādam man nezināmam cilvēkam bija labpaticies uztaisīt manu Facebook profilu un sarakstīt tajā virkni glupību. Pieļauju, ka autoru nekad...

Foto

Ir jāizbeidz Zemkopības ministrijas līdzekļu sadale "savējiem"

Vēršamies pie sabiedrības un medijiem ar lūgumu pārbaudīt, kā tiek izlietoti Zemkopības ministrijas (ZM) līdzekļi, un pievērst uzmanību, kā...

Foto

Pārbūves mantojums: stihiskais genocīds

Pārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju...

Foto

Atbilde uz deputātu jautājumu par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Finanšu ministrija (FM) atbilstoši kompetencei ir izskatījusi Latvijas Republikas Saeimas deputātu š.g. 16.februāra vēstuli “Deputātu jautājums par...

Foto

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26....

Foto

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

Dalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada...

Foto

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

No „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā...

Foto

Reideris aizēno vēlēšanas

Vēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”....