Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Aizvadītās nedēļas ķīvēšanās par to, kurš tad ir svarīgāks dzelzceļa virziens – austrumi vai rietumi -, nav nekas jauns. Kā atgādina šī apgāda Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005 nodaļa, līdz 1991. gada rudenim atdzimstošās Latvijas ārpolitikā viss bija skaidrs – uzdevums nr.1 ir valstiskās neatkarības atjaunošana, panākot arī starptautisku atzīšanu. Bet, kad brīvība bija sasniegta, sākās dīvainas lietas – izrādījās, ka paši nemaz nezinām, kādu ārpolitiku vēlamies veidot...

Ārpolitikas pirmsākumi

Astoņdesmito gadu nogalē un deviņdesmito gadu sākumā Tautas frontes aktivitātes ārpolitiskajā jomā lielākoties aprobežojās ar ārvalstu žurnālistu informēšanu par Latvijā notiekošo un vēlmi atgūt neatkarību. Taču pamazām parādījās pirmie mēģinājumi arī pašiem kā nebūt ietekmēt procesus ne vien pašu mājās, bet arī tālākā un tuvākā apkārtnē.

1988. gada nogalē LTF sāka sūtīt emisārus uz citām savienotajām republikām, lai tie veiktu izskaidrošanas darbu par Tautas frontes mērķiem un iestāstītu, ka ir nepieciešams veikt korekcijas Maskavas piedāvātajā PSRS Konstitūcijas projektā, pieprasot republikām lielāku patstāvību. Uz Ukrainu tika deleģēts Ints Cālītis, bet uz Gruziju – vēlākā biedrības Glābiet bērnus vadītāja Inguna Ebela. Nesnauda arī Latvijā palikušie tautfrontieši, kuriem īsā laikā izdevās savākt apmēram 700 000 parakstu par izmaiņām Konstitūcijas projektā. Vēlāk savāktos parakstus nosūtīja uz Kremli, taču notika tas detektīvstāsta cienīgos apstākļos. Ņemot vērā, ka pastāvēja bažas par to, ka VDK varētu čemodānus ar parakstu lapām pārtvert un iznīcināt, LTF pilnvarotie pārstāvji Egils Radziņš un Jānis Rukšāns, mainot vairākas mašīnas, konspirācijas apstākļos tos nogādāja Maskavā un nodeva PSRS Augstākās Padomes deputātei gleznotājai Džemmai Skulmei, kurai, pateicoties deputāta statusam, bija iespējams piekļūt Augstākās Padomes sekretariātam un iesniegt parakstu vezumu. Ko sekretariāts tālāk darīja ar saņemto papīra blāķi, vēsture klusē.

1989. gadā, cenšoties ietekmēt PSRS un pasaules sabiedrisko domu, savus spēkus apvienoja visu triju Baltijas valstu tautas kustības. Baltijas Asambleja, kas apvienoja visu triju republiku nacionālās kustības un ko tolaik uzskatīja teju vai par nākotnes vienotās diplomātijas līdzekli, pieņēma Eiropas Drošības un sadarbības konferencei, ANO ģenerālsekretāram un PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam adresētu aicinājumu, aicinot nosodīt un par spēkā neesošiem pasludināt Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus. Tiesa, jau tolaik atklājās, ka visas trīs republikas nemaz nav tik vienotas, kā gribētos, jo lietuvieši ļoti aktīvi iebilda pret aicinājumā iecerēto vēlmi nosodīt „teritoriālos un politiskos pārkārtojumus Austrumeiropā” – kā nekā Lietuva šo „pārkārtojumu” rezultātā 1939. gadā ieguva Viļņas apgabalu, kas pirms tam bija piederējis Polijai. Loģiski, ka tagad lietuvieši nevarēja atbalstīt ideju par pirmskara robežu atjaunošanu. Beigu beigās arī abas pārējās valstis piekāpās un no vārda „teritoriālos” atteicās.

Tomēr par mērķtiecīgu ārpolitiku nopietni var sākt runāt, sākot no 1990. gada. Drīz pēc Ivara Godmaņa valdības apstiprināšanas jaunais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns formulēja Latvijas ārpolitikas galvenos virzienus: „Darbosimies gan Austrumu, gan Rietumu virzienā. Šobrīd galvenie uzdevumi: noregulēt attiecības ar PSRS, panākt Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atzīšanu, nodibināt attiecības ar nozīmīgākajām starptautiskajām organizācijām, panākot Latvijas līdzdalību to darbā, pilnveidot ekonomisko un politisko savienību ar Lietuvu un Igauniju.”

Vienlaikus pa diplomātiskiem kanāliem tika meklēti sabiedrotie rietumvalstu vidū. Loģiski, ka perspektīvākās šajā ziņā likās tās valstis, kas atrodas vistuvāk Baltijai – pirmām kārtām jau Skandināvijas valstis. Ja igauņi draugus meklēja radniecīgajā Somijā, tad latviešiem tuvāka likās Zviedrija. Un, gods kam gods, zviedri arī atbalstu neliedza. Jau 1989. gadā Rīgā tika atvērts Zviedrijas konsulāts, par kura vadītāju kļuva Larss Fredēns – Latvijas neatkarības centieniem simpatizējošs zviedru diplomāts. Gadu vēlāk Rīgā oficiālā vizītē ieradās arī Zviedrijas vēstnieks PSRS – no rietumnieku viedokļa tas bija tiem laikiem diezgan drosmīgs solis, jo vairums rietumvalstu uzskatīja par labāku nekaitināt PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu un tādēļ ar baltiešiem brāļoties pagaidām atturējās. Interesanti, ka ne tikai jaunizveidotā Latvijas Ārlietu ministrija vien tolaik nodarbojās ar ārpolitikas bīdīšanu – kaut ko līdzīgu īsu brīdi mēģināja darīt arī Alfrēda Rubika vadītā Latvijas kompartija, ciemos uzaicinot Somijas Komunistiskās partijas priekšsēdētāju Esko Tenilu. Kā labi saprotams, jēgas gan no somu komunista vizītes nebija nekādas.

Platformas meklējumos

Ārpolitikas virzieni neko īpaši nemainījās arī 1991. gadā. Tovasar sagatavotajā I. Godmaņa valdības ziņojumā tika norādīts, ka nepieciešams attīstīt sadarbību ar Skandināvijas un Beniluksa valstīm un pārņemt to pieredzi dažādos jautājumos. Tomēr mērķis numurs viens tobrīd vēl palika valstiskās neatkarības atgūšana, izmantojot arī visus pieejamos diplomātiskos kanālus.

To, cik miglaina nojausma par ilgtermiņa valsts ārpolitiku bija tā laika politiķiem, vēlāk apliecināja bijušais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns: „Par daudz ko mēs tolaik varējām vien sapņot. Piemēram, pēc Tautas frontes izveidošanas te ieradās Eiroparlamenta delegācija un viesojās pie mums. Mums taču pat sapnī nerādījās, ka Latviju kādreiz uzņems Eiropas Savienībā – nekas tāds mums pat prātā nenāca. Un arī par kaut kādām koalīcijām mēs pat nedomājām!” Starp citu, līdzīgi domāja arī abu pārējo Baltijas valstu politiķi, jo ne velti 1989. gada Baltijas asamblejas laikā tika pieņemta rezolūcija par to, ka neatkarīgās Baltijas valstis būs demilitarizētās Baltijas – Skandināvijas zonas sastāvdaļa.

Ideja par Skandināvijas modeļa iedzīvināšanu nekur nebija pazudusi arī deviņdesmito gadu sākumā (kad igauņi jau sāka deklarēt, ka viņi pirmām kārtām esot nevis Baltijas, bet gan ziemeļvalsts). Piemēram, deputāts un jurists Andris Plotnieks 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā aicināja ierakstīt, ka Latvijas Republika būs brīva, demokrātiska un demilitarizēta valsts. Kā viens no pirmajiem daudzmaz detalizētus ārpolitikas plānus izklāstīja jaunieceltais premjerministrs I. Godmanis: „Man šķiet, ka pašreizējā situācijā valdības darbības koncepcijas pamatā jābūt finlandizācijas, Somijas parauga modelim. Es domāju, ka, izmantojot Somijas piemēru, kas uzskatāmi un praktiski pierāda visai pasaulei un PSRS, ka Latvijas Republika reizē ar Igauniju un Lietuvas Republiku varētu pastāvēt un attīstīties kā neatkarīgas valstis – starptautisko tiesību subjekti, reizē saglabājot īpašas, līdzīgi Somijai, attiecības ar PSRS gan politiskajā, gan ekonomiskajā, gan militārajā, gan arī citās jomās. Acīmredzot valdībai būtu praktiski jāpierāda, ka Latvijas Republikai, tieši kā neatkarīgai valstij uzturot īpašas attiecības ar Padomju Savienību, ir visas iespējas ekonomiski izdevīgi, turklāt abpusēji izdevīgi, veidot attiecības ar PSRS kā ar savu kaimiņu, tāpat arī ar citām kaimiņvalstīm.”

Līdzīgā garā izteicās arī parlamenta priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs: „Mūsu ārpolitiskās platformas būtība faktiski ir vēlēšanās īstenot savu īpatno ģeopolitisko un kultūrvēsturisko stāvokli, celt tiltu starp Rietumiem un Austrumiem.” Reizēm parādījās arī savdabīgāki viedokļi, teiksim, parlamenta deputāts un Ārlietu komisijas loceklis Jānis Freimanis aicināja lielāku uzmanību pievērst kontaktu veidošanai ar citām mazajām valstīm, piemēram, Beniluksa valstīm, Horvātiju un Slovēniju, uzskatot, ka mazajiem jāturas kopā, pretojoties iespējamam lielvalstu, pirmām kārtām jau Krievijas spiedienam.

Savukārt ārlietu ministrs J. Jurkāns jau tolaik iestājās par Latvijas neitralitāti, un neatskanēja neviena balss, kas viņam mēģinātu ko iebilst: „Latvijai ideālais variants – tā ir neitralitāte. Cik tā iespējama šodien, kamēr mūsu teritorijā ir karaspēks, tas, protams, ir sarežģīts jautājums. Taču, ieklausoties Gorbačova izteicienos par Baltijas reģiona demilitarizāciju, es ceru, ka mēs piedzīvosim tādu stundu, kad Baltijas reģions būs demilitarizēts. Nebūs runas par blokiem, par kara blokiem. Būs runa par tās vai citas struktūras sabiedriskām organizācijām.”

Pirmie ārpolitikas plāni

1991. gadā nekā tāda, ko varētu saukt par ārpolitikas koncepciju, Latvijai nebija un droši vien arī nemaz nevarēja būt – pārāk strauji risinājās notikumi, lai būtu iespējams prognozēt jaunās valsts nākotnes kursu. Ja ticam tā laika ārlietu ministra vietniekam ekonomikas jautājumos Mārim Gailim, pirmo koncepciju ir izstrādājis tieši viņš 1991. gada beigās: „Sākumā nekādas Latvijas ārpolitikas koncepcijas nebija. Taču Augstākā Padome tādu pieprasīja, un mēs to uzrakstījām. Ārlietu ministra vietnieks Mārtiņš Virsis bija autors politiskajai sadaļai, man nācās atbildēt par ekonomisko sadaļu. Ar Māras Sīmanes un Vitas Tēraudas palīdzību mēs savu ekonomisko sadaļu uzrakstījām argumentēti strukturētu: kādi ir mūsu mērķi, ko gribam sasniegt un kā. (..) Savu padarījuši, mēs diezgan pamatīgi nokritizējām Virša vadībā tapušo politisko sadaļu, jo tā galvenokārt sastāvēja no lozungiem, tādiem kā: „Jāveido labas attiecības ar Vāciju, Franciju utt.” (..) Pēc kopīgas pārstrādes koncepcijā, tās redakcijā, ko saņēma Augstākā Padome, jau bija skaidri norādīts mērķis – iestāšanās Eiropas Savienībā.”

Jaunos uzdevumus tā paša 1991. gada beigās deklarēja arī ārlietu ministrs J. Jurkāns: „Pēc iespējas ātri Latvijai jāintegrējas Eiropas kopienā, Pasaules bankā un Starptautiskajā valūtas fondā. Vienlaikus nedrīkst noniecināt ekonomisko attiecību nozīmi ar austrumu kaimiņiem. Jādomā par sadarbības principiem ar bijušajām savienības republikām jeb valstīm, vienalga, kādu attīstības ceļu tās ies.” Tomēr ne visi piekrita pagaidām vēl diezgan miglainajiem sapņiem par iekļaušanos Eiropas Savienībā. Piemēram, Amerikas latvietis Māris Graudiņš (mazliet vēlāk viņš kļuva par vienu no Latvijas ceļa pirmās vēlēšanu kampaņas organizatoriem, bet pēc tam uzsāka savu sabiedrisko attiecību biznesu) jau 1992. gadā aicināja piebremzēt skrējienu uz Eiropu, brīdinot no Briseles centralizētās birokrātijas un viesstrādnieku bariem, kas var apdraudēt Latvijas nacionālo savdabību.

„Vai nederētu tomēr pārdomāt, cik lielā mērā mēs gribētu pieslēgties Eiropai? Vai vēlamies viesstrādnieku jūru? Vai vēlamies jaunu centralizētu diktātu pēc tam, kad nule esam nokratījuši 50 gadus ilgušo? Vai dosim priekšroku vienveidīgai eiropeiskai masu kultūrai jeb mēģināsim paturēt un attīstīt savdabīgu Latvijas kultūru un vidi?” – tā laikrakstā Diena tolaik rakstīja M. Graudiņš, kuram pēc nepilniem 15 gadiem paradoksālā kārtā bija lemts kļūt par Eiropas parlamenta Latvijas informācijas biroja vadītāju. Viņa viedoklim gan nekavējoties oponēt metās Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta direktors (pabijis arī tā paša laikraksta Diena komentētāja postenī, līdz beidzot noenkurojies Latvijas Bankā) Guntis Valujevs, norādot, ka Latvijai ir nepieciešams dzinējspēks, kas valsti ievilktu tirgus ekonomikā un palīdzētu pārvarēt atkarību no Krievijas. Pēc Ārlietu ministrijas domām, šāds spēks varēja būt tikai vienotā Eiropa.

1991. gada oktobrī pirmo reizi Baltijai atklāti uzmanību pievērsa NATO, un Latvija saņēma ielūgumu piedalīties ikgadējā NATO sesijā. Taču tā brīža valsts ārpolitiku šis uzaicinājums neietekmēja, un, dodoties uz NATO sesiju, Augstākās Padomes Aizsardzības un iekšlietu komisijas vadītājs (jau pēc pāris nedēļām viņš kļuva par aizsardzības ministru) Tālavs Jundzis paziņoja, ka „Latvija negatavojas un pagaidām nevēlas iestāties NATO”, gan atzīmējot – iespējamās NATO drošības garantijas gan Latviju interesē. Kaut gan, taisnību sakot, nav īsti skaidrs, no kurienes bija grābts apgalvojums par Latvijas nevēlēšanos stāties NATO, ja reiz šo jautājumu tā nopietni neviens tobrīd vispār vēl nebija sācis apspriest.

Haotiskā rosība

Problēmas deviņdesmito gadu sākumā bieži vien bija ne tikai ar ārpolitisko mērķu formulēšanu, bet arī ar īstenošanu. Pāris nedēļas pirms 1991. gada augusta puča valdība bija spiesta atzīt, ka ar ārpolitikas koordinēšanu ir problēmas. Un kā nu ne, ja ar ārlietām viena no otras neatkarīgi nodarbojās vairākas struktūras – Ārlietu ministrija, Ārējo ekonomisko sakaru departaments, Augstākās Padomes Ārlietu komisija un pati Augstākā Padome piedevām. Rezultātā nereti viena roka nezināja, ko dara otra, un ārvalstu kontaktu dibināšana norisinājās visai haotiski. Visai trāpīgi kādā parlamenta sēdē ārpolitikā valdošo bardaku, atsaucoties uz kāda dāņu eksperta slēdzienu, raksturoja deputāts Juris Bojārs: „Mūsu ārpolitikas aparāts un mūsu parlaments vispār ir personību aparāts un personību parlaments. Tādējādi ārpolitika notiek personību līmenī, turklāt šīm personībām savstarpēji konkurējot. Līdz ar to nav vienotas ārpolitikas.”

1992. gadā situācija tika kaut mazliet labota, iekļaujot Ārējo ekonomisko sakaru departamentu Ārlietu ministrijas sastāvā un tā vadītāju M. Gaili ieceļot par ārlietu ministra vietnieku. Tomēr visas nesaskaņas apvienošana neiznīdēja, jo tik un tā saglabājās domstarpības starp ārlietu ministru un parlamenta Ārlietu komisiju. Kā vēlāk atminējās M. Gailis, ministram „sākās nopietnas domstarpības ar Godmani. Bet pats galvenais – viņš nevarēja atrast kopīgu valodu ar Augstākās padomes Ārlietu komisiju. Šo komisiju, pēc tam kad no tās vadības tika atstādināts pazīstamais publicists Mavriks Vulfsons, vadīja Indulis Bērziņš. Taču Jurkānam nesaskaņas radās ne tik daudz ar Bērziņu, cik ar citiem. Rezultātā pirmoreiz tikko kā atjaunotās Latvijas valsts laikā Augstākā padome mēģināja izteikt neuzticību kādam ministram – šai gadījumā Jurkānam. Tai reizē izvērtās pamatīgas parlamentārās debates, bet ministrs tomēr palika amatā. Savu portfeli viņam nācās zaudēt vēlāk.”

Deputātus visvairāk neapmierināja tieši J. Jurkāna publiskās atklāsmes par to, ka nepieciešams aktīvāk integrēt Latvijā dzīvojošos cittautiešus un piešķirt viņiem plašākas tiesības. Beigu beigās tieši šīs domstarpības, kā arī fakts, ka ministrs zaudēja I. Godmaņa atbalstu (M. Gailis vēlāk minēja – jau 1990. gadā viņš dzirdējis no premjera, ka „Jurkāns nav vēl izaudzis līdz ārlietu ministra līmenim”), noveda pie neuzticības balsojuma parlamentā un J. Jurkāna demisijas. Zināmā mērā var piekrist M. Gailim, ka ar J. Jurkāna aiziešanu beidzās ārpolitikas romantiskais periods, kurā katrs darbojās uz savu roku un pat ministrs varēja atļauties runāt lietas, kas bija grūti savienojamas ar valsts oficiāli deklarēto (vai vismaz daļēji deklarēto) politiku.

Un kādu precīzi noregulētu ārpolitikas mehānismu gan var gribēt no jaunas valsts, kura gadu pēc neatkarības atjaunošanas nonāca visai divdomīgā situācijā, jo nebija skaidrs, kura tad ir valsts pirmā amatpersona? Šāds stāvoklis radās 1992. gada rudenī, kad ANO Ģenerālajā asamblejā bija paredzēta Latvijas valsts vadītāja runa. Sākumā runu gatavoja Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. Gorbunovs, jo tas, ka parlamenta vadītājs ir arī valsts vadītājs, bija pašsaprotami. Taču mēnesi pirms uzstāšanās ANO situāciju mainīja parlamenta lēmums par Augstākās Padomes darbu līdz Saeimas vēlēšanām, kurā parlamenta priekšsēdim valsts vadītāja pilnvaras vairs nebija paredzētas. Tādēļ sevi par augstāko amatpersonu uzskatīja premjerministrs I. Godmanis, kurš tad arī sāka rakstīt savu runu. Tiesa, ANO misijas pirmais sekretārs Uldis Bluķis brīdināja, ka tā diez vai ir laba doma, jo Apvienotajās Nācijās nav pieņemts, ka valsts vadītāja vietā runā premjerministri, kuriem vispār ir sava rinda uz runu teikšanu. Beigu beigās tomēr uzvarēja viedoklis, ka jābrauc A. Gorbunovam.

Par lielu problēmu izvērtās arī diplomātisko attiecību veidošana ar ārvalstīm. It kā jau viss bija jauki, taču nelaime tā, ka ārzemnieki Rīgā gribēja atvērt savas diplomātiskās pārstāvniecības. Savukārt tām bija nepieciešamas telpas pilsētas centrā, kuras, kā izrādījās, bija kļuvušas par deficītu. Ar kaimiņiem igauņiem telpu dēļ izcēlās pat neliels diplomātisks skandāliņš, jo Igaunija pretendēja uz ēku, kurā vēstniecība bija atradusies Pirmās republikas laikā. Turklāt vēstniece Leili Utno paģērēja, lai ēka tiktu atdota nekavējoties. Nelaime vien tā, ka tobrīd tā bija dzīvojamā māja, kuras iemītniekiem tātad steigšus bija jāmeklē jauna pajumte, taču tādi sīkumi igaunieti neinteresēja. Ar līdzīgām ķibelēm nācās saskarties arī vairākām citām valstīm, tādēļ J. Jurkānam nācās bēdīgi atzīt: „Ja Vācija, izprotot situāciju, grib noīrēt vienu stāvu viesnīcā, bet mēs to nevaram nokārtot, ir ļoti skumji. Arī tas, ka mēs viņiem ierādām telpas ceturtajā stāvā bez lifta, nav diplomātiski.”

Objektivitātes labad gan jāatzīst, ka neko labāk ar mājvietu tobrīd nebija arī pašai jaunizveidotajai Ārlietu ministrijai, kuras darbiniekiem nācās strādāt tik pieticīgās telpās, ka tas pats J. Jurkāns situāciju raksturoja šādi: „Gluži vai jāsāk domāt: varbūt Ārlietu ministrijai ieviest nakts maiņu, tad vismaz jau esošie darbinieki varētu visi sasēst pie rakstāmgaldiem. Un kur vēl var redzēt, ka ministra kabinetā atrodas arī viņa palīga rakstāmgalds?”

Viena Latvija, divas Ķīnas

Arī 1992. gads Latvijas diplomātijas vēsturē palicis ar visai haotiskajiem mēģinājumiem veidot jaunas starpvalstu attiecības, un visspilgtākais piemērs te bija Latvijas – Taivānas attiecību epopeja.

Taivāna, kuru kontinentālās Ķīnas pretenziju dēļ (Ķīnas Tautas Republika Taivānu jeb Ķīnas Republiku vēl šobaltdien uzskata par savu sastāvdaļu, kuras atzīšana starptautiskā līmenī nav pieļaujama) diplomātiskā līmenī atzīst reti kura pasaules valsts (un Eiropā – tikai Vatikāns), PSRS sabrukumu uzskatīja par labvēlīgu brīdi, lai panāktu atzīšanu no vismaz dažām jaunajām valstīm. Un, pateicoties iepriekš minētajam apstāklim, ka Latvijā tobrīd savu ārpolitiku katrs pa savam realizēja gan Ārlietu ministrija, gan parlaments, taivāniešiem savus mērķus arī izdevās sasniegt.

Kaut gan parlaments bija nobalsojis tikai par tirdzniecības misijas atvēršanu Taivānā un 1991. gada 12. septembrī Rīgā parakstītajā Latvijas un Ķīnas Tautas Republikas kopējā paziņojumā par diplomātisko attiecību nodibināšanu bija skaidri un gaiši ierakstīts, ka „Latvijas Republikas valdība apņemas nedibināt oficiālus kontaktus ar Taivānu”, valdība jūtu mulsumā parakstīja līgumu par ģenerālkonsulāta atklāšanu, kas būtībā nozīmēja diplomātisko attiecību nodibināšanu. Lielā mērā te pie vainas bija valdības pārstāvju vizīte Taivānā, pēc kuras teju vai visa Latvijas delegācija dzīvoja eiforijā: tūlīt labie taivānieši mums sūtīs medikamentus par 200 000 dolāru, tūlīt būvēs cementa rūpnīcu un milzīgu biznesa centru, iepludinot mūsu valstī miljonu miljonus. „Rīgā ieradās Taivānas ārlietu ministra vietnieks, un visiem par brīnumu Jurkāns parakstīja līgumu par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā. Mēs, protams, mēģinājām juridiski atrunāties: konsulāta atvēršana saskaņā ar Vīnes konvenciju nenozīmē pilnas diplomātiskās attiecības. Tomēr katram – un Ķīnas Tautas Republikai jau nu īpaši – bija pilnīgi skaidrs, ka tās ir oficiālas attiecības,” tālākos notikumus savos memuāros atminējās M. Gailis.

Diezgan interesants ir stāsts par to, kā vispār radās ideja sadarboties ar Taivānu: izrādās, aiz visas šīs epopejas stāvēja divi kungi – latvietis Jānis Viļums un ASV dzīvojošais ķīnietis Volters Čens. Abus minētos kungus 1990. gada beigās toreizējam Ārējo ekonomisko sakaru departamenta vadītājam M. Gailim „piespēlējis” kāds tobrīd vēl pastāvošās Celtniecības ministrijas darbinieks. Kungi piedāvājuši biznesa projektu – viņi dabūšot no Taivānas 100 miljonus dolāru, no kuriem paši par starpniecību paņemšot desmit procentus, taču lielākā daļa pārējās summas tiktu Latvijas valstij. Tiesa, jau pēc pusgada, pirmā brauciena uz Taivānu laikā M. Gailis esot sapratis, ka nemaz tik viegli pie miljoniem tikt nebūs, taču izdevīgus ekonomiskos sakarus uzturēt varētu gan.

Savs labums Latvijai tiešām tika – „1992. gada sākumā, kad, pavasara sējai tuvojoties, Godmanis izraisīja dīzeļdegvielas meklēšanas paniku, Taivāna par desmit miljoniem dolāru uzdāvināja Latvijai degvielu pēc mūsu specifikācijas. Tas bija liels paša Jāņa Jurkāna nopelns: viņš zvanīja uz Taipeju un pats visu sarunāja. Taču šis darījums nebija nekādā sakarā ar Viļumu un Čenu un ar viņu izdaudzinātajiem simts miljoniem”, savos memuāros stāstīja M. Gailis. Tika arī parakstīts jau pieminētais līgums par Taivānas ģenerālkonsulāta atvēršanu Latvijā, un kādu brīdi Latvija bija unikāla ar to, ka uzturēja diplomātiskās attiecības gan ar Taivānu, gan Ķīnu (tiesa, Ķīnas vēstniecība gan šī iemesla dēļ sākumā tika atvērta tikai Viļņā, nevis Rīgā).

„Unikālo situāciju, ka mums faktiski bija diplomātiskās attiecības ar abām Ķīnām, var izskaidro tikai un vienīgi ar lielās Ķīnas augstsirdīgi piedodošo attieksmi pret jauno, nepieredzējušo un tāpēc bezjēdzīgi lecīgo valstiņu, kāda neapšaubāmi tobrīd bija Latvija,” savās atmiņās dažus gadus vēlāk konstatēja M. Gailis. Taču, kad 1992. gada februārī Rīgā ieradās Taivanas ģenerālkonsuls Džans Guisjans, „lielā” Ķīna nolēma atsaukt no Latvijas savu vēstniecību – tiesa, oficiāli tas nozīmēja, ka diplomātiskās attiecības tiek nevis pilnīgi pārtrauktas, bet tikai iesaldētas, taču situāciju tas īpaši nemainīja.

Latvijas ārlietu resoru sasniedza „lielās Ķīnas” diezgan skarbie oficiālie paziņojumi, kuros gan visai diplomātiskā valodā, bet tomēr tika norādīts uz latviešu nepateicīgo dabu: „Ķīna ir viena no tām valstīm, kas pirmās atzina Latvijas neatkarību un nodibināja diplomātiskās attiecības ar Latviju. Ķīna aktīvi atbalstīja Latviju, kad izšķīrās jautājums par Latvijas uzņemšanu ANO. Kopīgajā komunikē par diplomātisko attiecību starp Ķīnas Tautas Republiku un Latvijas Republiku Latvija apņēmās nedibināt oficiālās attiecības ar Taivānu. Tomēr Latvija pēc iestāšanās ANO nodibināja oficiālas konsulārās attiecības ar Taivānu un atļāva Taivānai atvērt ģenerālkonsulātu Rīgā. Šis lēmums pilnīgi pārkāpa principu, kuru abas puses atzina savstarpējā komunikē un nopietni ietekmēja attiecības starp abām valstīm dažādās jomās, tajā skaitā tirdzniecībā.”

Tikmēr vienlaikus vēl izrādījās, ka nekāda īsta palīdzība no Taivānas netiek saņemta. (Atklāts gan paliek jautājums – kāpēc īsti. Dž. Guisjans vēlāk stāstīja: „Es esmu ticies ar dažādiem ierēdņiem ministrijās, bet es neesmu atradis cilvēkus, kas konkrēti par kaut ko atbildētu – par konkrētiem plāniem, projektiem…”) Rezultātā jau 1993. gadā Latvija sāka paklusām domāt, kā ar godu izkļūt no situācijas – piemēram, ārlietu ministrs Georgs Andrejevs attiecību iesaldēšanu ar „lielo” Ķīnu publiski nosauca par kļūdu, taču vienlaikus paziņoja, ka Latvija pašlaik nemainīšot savu ārpolitisko kursu. Vienlaikus tika arī oficiāli deklarēts, ka Latvijas diplomātijas mērķis esot „vienāda attāluma attiecības” ar abām Ķīnām.

Tomēr no vienādā attāluma nekas prātīgs nesanāca, un 1994. gada vasarā Latvija iesniedza Taivanai notu ar lūgumu pārveidot tās ģenerālkonsulātu par „jebkura veida pārstāvniecību vai misiju”. Vienlaikus Latvijas oficiālā delegācija paviesojās Ķīnā, tikās arī ar premjeru Li Penu, un oficiālais vizītes iznākums bija – Ķīna gatavojoties jau tuvākajā laikā atjaunot savas vēstniecības darbību Latvijā. Nepieciešams bija tikai tāds sīkums kā Taivānas ģenerālkonsulāta slēgšana, uz ko paši taivānieši nekādi nebija piedabūjami. Rezultātā pienāca brīdi Latvijas izlēmīgākajam, kaut arī kaunpilnākajam solim ārlietu jomā – 1994. gada 5. augustā pēc Latvijas Ārlietu ministrijas rīkojuma pie Taivanas ģenerālkonsulāta netika pacelts šīs valsts karogs, bet Starptautiskā tirdzniecības centra (kur atradās konsulāts) darbinieki no ēkas noņēma plāksni par konsulāta atrašanos šajā ēkā. Savukārt jau deviņas dienas vēlāk Latvijā bija klāt Ķīnas Tautas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Vangs Kaivens.

Tā pa īstam Latvijas un Ķīnas attiecības iesila 1996. gadā – ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalsts vicepremjers Li Laņcins, viesojoties mūsu valstī, paziņoja, ka Ķīna kā nekā esot pirmā Āzijas valsts, kas atzinusi Latvijas neatkarību, un līdz ar to „asi reaģēšot” uz jebkuru mēģinājumu apdraudēt Latvijas drošību un suverenitāti. Savukārt vēl sešus gadus vēlāk Latvija izpelnījās arī „lielās” Ķīnas prezidenta Dzjana Dzemiņa valsts vizīti. Bet kas notika ar abiem taivāniešu starpniekiem J. Viļumu un V. Čenu? Nekas, jo viņu piestādīto rēķinu par it kā padarīto darbu miljona dolāru apmērā Latvijas valsts vienkārši ignorēja. „Galu galā starplaikā bija nodibinājusies neatkarīga valsts, un neatkarības apstākļos tādam departamenta direktora parakstītam papīram nebija nekāda juridiska seguma,” nedaudz ciniski juridisko punktu pielika M. Gailis.

Taču jezga ap divām Ķīnām, protams, bija tīrais sīkums, salīdzinot ar Latvijas oficiālo attiecību veidošanu ar Krieviju un citām bijušās PSRS republikām. Tēmas turpinājums Pietiek – jau rīt.

Novērtē šo rakstu:

9
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai Latvija ir atguvusi neatkarību?

FotoBarikāžu laiks 1991.gada janvārī deva spēcīgu impulsu Latvijas iedzīvotāju apņēmībai panākt valsts neatkarības pilnīgu atjaunošanu. 1991. gada 3. marta aptaujā piedalījās 87,6% Latvijas balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem par demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku nobalsoja 73,7%, bet pret – 24,7% iedzīvotāju. Tā rezultātā 1991. gada 18. martā Dānijas valdība parakstīja protokolu par sadarbību starp Dānijas Karalisti un Latvijas Republiku, apstiprinot Latvijas atzīšanu par neatkarīgu valsti, pagaidām gan neatjaunojot oficiālas diplomātiskās attiecības.
Lasīt visu...

21

Par nekustamā īpašuma Skolas ielā 4, Ikšķilē iegādes nepieļaušanu

FotoBiedrībai "Ikšķiles novada uzņēmēju biedrība" tapis zināms, ka uz Ikšķiles novada domes aprīļa sēdi tiek gatavots jautājums par nekustamā īpašuma Skolas ielā 4, Ikšķilē iegādi par nesamērīgi augstu pirkuma maksu EUR 325 100 apmērā.
Lasīt visu...

6

Kā intereses pārstāv Saeimas deputāti?

FotoIk pa četriem gadiem notiek Saeimas vēlēšanas, kurās tiek izvēlēti 100 tautas pārstāvji, kurus vēlētāji var izvēlēties tikai no partiju sarakstiem. Turpmākos 4 gadus šie partiju pārstāvji melnām mutēm groza un pieņem likumus savās un savu sponsoru interesēs, kā arī ieceļ tiesnešus. Lai cik tas skumīgi neliktos, bet es nevaru nosaukt nevienu likumu vai likumu grozījumus, kas būtu pieņemts iedzīvotāju vairākuma interesēs.
Lasīt visu...

21

Darba anihilizācija

FotoSaprotams, nekas negaidīts nav noticis. Tas, kas ir noticis, principā bija sagaidāms. Tiekamies ar prognozējamu jauninājumu. Labi ir zināms, ka stulbeņu un neliešu darbībā ir iespējami visdažādākie jauninājumi. Saskarsmē ar stulbeņu un neliešu darbību vienmēr ir jābūt gatavam tikties ar visdažādākā veida stulbībām un nelietībām. Stulbeņiem un neliešiem piemīt stulbuma un nelietību neierobežotas oriģinalitātes potenciāls. Drīkst paslavēt – ģeniāls potenciāls!
Lasīt visu...

3

Neiejauciet bērnus, „Latvijas valsts mežu” barotie pakalpiņi

FotoPēc bērnu piedzimšanas cilvēki kļūst emocionālāki attiecībā uz bērniem. Nesen kļuvu par tēvu jau trešajai meitai, tāpēc par sevi to zinu droši. Un emociju spektrs ir visplašākais - no aizkustinājuma asaru valdīšanas par tādiem niekiem kā dziesma "Save Your Kisses for Me" līdz neizmērojamam niknumam, klausoties radio par to, kā izturas pret bērniem dažos bērnu namos. Varbūt tieši tāpēc šķebinoši bija lasīt Māra Liopas jaunāko garadarbu portālā "Delfi", kur minētais kungs savas organizācijas īstenoto pret dabas aizsardzību vērsto politiku attaisno ar bērnu interešu aizstāvību.
Lasīt visu...

12

Par Čakšas izteikumiem un „Divpadsmit krēsliem”

Foto7.aprīlī tiku publicējis savu lekciju par ārstu sertifikācijas procesa īpatnībām. Šai sakarā esmu saņēmis vairāku interesentu jautājumus par divdesmit astoto slaidu (1.pielikums šai vēstulei) – kādas tad konkrētāk ir pretrunas valsts finansētajā veselības aprūpes sistēmā?
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pusmiljons mediju atbalstam ir izdalīts „savējiem”: Kučinski un Melbārde, vai to pieļausiet?

Vēršamies pie Jums ar atklātu vēstuli, lai paustu savu neizpratni par Valsts Kultūrkapitāla fonda...

Foto

Islāma frontē bez pārmaiņām, jeb kā Zanders “analizēja” DP pārskatu

Nesen Drošības policija (DP) nākusi klajā ar pērnā gada pārskatu, kurā norādīts, ka Latvijā, salīdzinot ar...

Foto

Tauta ir runājusi, vai kāds klausījās?

Pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdam aicinājumu parakstīt kādu iniciatīvu par izmaiņām likumdošanā, paust savu viedokli kādā aptaujā, aizpildot anketu vai...

Foto

Aicinām LR tieslietu ministru Rasnaču atkāpties

Biedrība ProBonoPublico.Latvia, pamatojoties uz aizvien dziļāku krīzi tieslietu sistēmā un būtiskiem pamattiesību pārkāpumiem, kurus iniciē pati Tieslietu ministrija tās ministra...

Foto

Oficiālās jeb deklarētās “demokrātijas” noklusētā īstenība

Vairums no mums daudzkārt ir dzirdējuši demokrātu bieži drillēto Vinstona Čērčila teicienu par to, ka par demokrātiju nekas labāks neesot...

Foto

Ecce homo! Dictum de omni et nullo

Šajā esejā ir gods godbijīgi tuvoties latīņu valodas mīluļiem. Viņu darbības vērtība ir nosaukta latīņu valodā. Tāpēc latīņu valodas...

Foto

Lūdzam Kalnmeieru atkāpties no ģenerālprokurora amata un dot iespēju vietā nākt zinošākam un, galvenais, godīgam juristam

2017.gada 18.aprīlī noklausījāmies Latvijas Radio ziņu dienesta korespondentes Vitas Anstrates...

Foto

Kauns lasīt, ko raksta augsti profesionāli Tieslietu ministrijas juristi

Godātie Tieslietu ministrijas (TM) darbinieki, kam Jūs rakstāt šādus rakstus**, kuri pamatos saskan ar nelikumīgiem un nepamatotiem...

Foto

Gaismas spēku suicīds jeb Sniegbaltītes pamāte pret karali Līru

Francijas prezidenta vēlēšanu kampaņa attīstās pēc tā paša scenārija, ko jau apskatīju Austrijas vēlēšanu sakarā: valdošo partiju...

Foto

Atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām, visiem 100 Saeimas deputātiem

Ar zemāk teikto informējam par apšaubāmiem, atklāti sakot, par prettiesiskiem secinājumiem tiesu spriedumos, par to neatbilstību likumu...

Foto

Īss ieskats praktiskās ģenētikas vēsturē

XIX gadsimta otrajā pusē, samazinoties reliģijas ietekmei un pieaugot gēnu zinātnes iespaidam, savu kundzību (koloniālismu, verdzību, brīvās tirdzniecības noteikumu uzspiešanu) rietumvalstu...

Foto

Dažas īpaši aktuālas jomas, kurās nepieciešama Kristus augšāmcelšanās spēka manifestācija un vadība

Dārgie Kristum ticīgie! Šodienas liturģiskajos tekstos skan aicinājums: “Ja jūs kopā ar Kristu esat augšāmcēlušies,...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: vārdnīca

Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez...

Foto

Kūst knabisma kults

Latvijas sabiedriskajā domā un medijos veidojas kaut kas līdzīgs apziņas atkusnim, prātu attīrīšanai no agrāk iepotētiem politiskajiem priekšstatiem un mītiem. Arvien skaļāk tiek izvērtēts...

Foto

Quo vadis, Donald Trump?

Par vienu no izteiktākajiem pēdējo laiku “modes trendiem” plašsaziņas līdzekļos ir kļuvusi sacenšanās jaunievēlētā ASV prezidenta Donalda Trampa ķengāšanā un zākāšanā. Šis...

Foto

Profesori Frankenšteini cīņā pret ģenētisko šovinismu

Jau daudzus gadus liberālleftisti meklē veidus, kā apkarot "rasismu", un katrs to jaunizgudrojums ir absurdāks par iepriekšējo. Bet viņu pati...

Foto

Pilnmēness (un tā imaginārā ietekme)

Par skriešanu sienā ar pieri. Saprotu, ka šādi raksti nes prieku tikai tai pusei, kura piekrīt te paustajam. Otru pusi pārliecināt...

Foto

Pēc Preses kluba

Vakar piedalījos TV24 raidījumā “Preses klubs”, kas izvērtās par cīņu klubu. Diemžel bez Breda Pita un Edvarda Nortona. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka politiķu...

Foto

Joviāli juvenālisko juvenilu jukas

Trīs latīnismi un viens latvisks vārds virsrakstā, saprotams, ir cinisma demonstrācija. Viss ir kā parasti. Cinisms parasti ir neticības draugs. Cinisma avots...

Foto

Pārtrauciet VDK ietekmi Latvijā vai atkāpieties: atklāta vēstule Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Maizīša kungam

Saņemot no Jums formālu atbildi uz savu vēstuli un iesniegumu, kurā...

Foto

„Dogo” sāgas turpinājums - tiesvedība, meli un iebiedēšana: kā „Tukuma straume” glābj diskreditēto zīmolu

Pirms pāris nedēļām pie lielveikala "Sky" Mežciemā Rīgā piebrauca busiņš ar uzrakstu...

Foto

Vai man, Mārupes novada domes deputātam, ir iespējams atcelt NĪN?

Šī ir Mārupes novada domes deputāta Jāņa Rušenieka oficiāla atbilde Mārupes novada iedzīvotājam Ivo Stieģelim (E-iesnieguma...

Foto

Latviešu tauta ir vienīgais likumīgais saimnieks savā Tēvzemē

Šai Baltijas jūras krastā joprojām zeme turpina vaidēt zem apspiesto un pazemoto Latvijas iedzīvotāju klusajiem, pazemīgajiem soļiem....

Foto

Par ko Pētera Apiņa čomi iedeva viņam goda doktora grādu?

Zinātņu akadēmijā Pētera Apiņa čomi viņam iedeva goda doktora grādu. Par ko? Par to, ka Gardovskim,...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – III daļa

Uz likuma pamata zemi zem mājās var lietot CL...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – II daļa

Acīmredzami jāsecina, ka AT Senāts atsevišķi kategoriju lietās turpina...

Foto

Kas ļauts valsts medijam, nav ļauts municipālam?

Augstākās tiesas spriedums, vērtējot laikraksta «Bauskas Dzīve» pretenzijas pret Iecavas novada domes mediju biznesu, pelnīti izsauca atzinīgu ažiotāžu, pat...

Foto

Cik ticami ir DNS analīžu rezultāti?

Ja īsi, tad DNS analīzes rezultāti nevar kalpot par vienīgo un galīgo pierādījumu, jo DNS laboratorijas nenosaka paternitāti, bet tikai...

Foto

Prasījumi par maksas piedziņu ar atpakaļejošu datumu un bez piespiedu nomas līguma nav tiesiski – I daļa

Piespiedu rakstura tiesiskās attiecības „uz likuma pamata” tiek nodibinātas...

Foto

Diemžēl arī turpmāk atvieglojumi suņu obligātajā apzīmēšanā nav gaidāmi

Š.g. 30.martā Saeima noraidīja priekšlikumu grozījumiem Veterinārmedicīnas likumā, kas paredzēja turpmāk mājas istabas dzīvnieku apzīmēšanas kārtību tāpat...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: cerību mirklis

Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā...

Foto

Pašvaldību vēlēšanas Rīgā gaidot: ar ko gan nacionāļi (ne)atšķiras no urlakoviešiem?

Mūsu t.s. „labējie spēki”, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sākuši pilnā balsī skandināt, cik svarīgi būtu dabūt...

Foto

Tilts Rīgā un tilts Londonā: dažādās pieejas

Rīgas domes Satiksmes departaments jau šī gada otrajā pusē plāno veikt Deglava tilta rekonstrukciju [1]. Rekonstrukcijas laikā viņi nedaudz...

Foto

Tas nav līgums ar ASV sabiedrotajiem. Tas ir valsts pieņemšanas-nodošanas akts

Vēl pirms gada – 2016.gada pavasarī ar skandalozajiem grozījumiem Krimināllikumā Latvijas sabiedrībai tika dots skaidrs...

Foto

Petīcija par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam

2016. gada 13. aprīlī, izmantojot savas tiesības, mēs, manabalss.lv iniciatīvas „Par nekustamā īpašuma nodokļa atcelšanu vienīgajam īpašumam” (https://manabalss.lv/i/976)...

Foto

Kā es devos pie mēra taisnību un atbalstu meklēt

27. janvārī pēc 5 gadu gaidīšanas beidzot tiku pie domes priekšsēdētāja Nila Ušakova personīgi. „Ciemošanās” laiks –...

Foto

Atklāta vēstule par fizisko personu datu neaizsargātību Latvijas Republikas tiesās

Nekustamā īpašuma speciālistu apvienība un Nekustamā īpašuma lietotāju apvienības (turpmāk – NĪSA un NĪLA) vērš sabiedrības...

Foto

Notiks Tautas sapulce par NĪN atcelšanu vienīgajam mājoklim

Pirmdien, 27. martā plkst. 18:00 pie Latvijas Republikas Saeimas ēkas Jēkaba ielā 11 notiks Tautas sapulce par nekustamā...

Foto

Sabiedrība nav gatava

Nesen sabiedriskā medija portālā lasīju, ka sabiedrība nav bijusi gatava kādam džeza mūzikas uzvedumam Liepājā, tāpēc nolēmu paskatīties, kam vēl sabiedrība nav bijusi...

Foto

Jaunākais nacionālais noziegums

Noziegumu brīvība pie mums himēriski aulekšo pa divām maģistrālēm. Latviešu tautas vairākums himērisko aulekšošanu netraucē, nekavē, nebremzē, neaizliedz, nelikvidē. Visbiežāk pavada ar aplausiem,...

Foto

Kāds islāmam sakars ar teroraktu pie parlamenta ēkas Londonā?

Trešdien, 2017.gada 22.martā Londonā, pilsētā, kurā ir aptuveni 12% musulmaņu,[1] notika kārtējais musulmaņu izraisītais terora akts, kurā sabraukti...

Foto

Pietiks par DEPO

Jau kādu laiku presē var lasīt ziņas par un ap DEPO tirdzniecības centra būvniecību Jelgavā. Esmu zemgalietis, dzīvoju netālu un plānoju būt šī...