Netieši apliecinot aizdomas par korupciju un ietekmējamību, KNAB vadība apliecina: tā turpinās piesegt vainīgos, kuru dēļ izgāzās būvnieku karteļa krimināllieta

[1] Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (turpmāk - Birojs) 2021.gada 24.maijā saņemts L.Lapsa iesniegums (Biroja reģistrācijas Nr.L-310) (turpmāk - Iesniegums), kurā L.Lapsa, atsaucoties uz 2021.gada 23.maijā LETA publicēto informāciju par “būvnieku karteļa krimināllietu” lūdz sniegt atbildes uz turpmāk norādītajiem jautājumiem:

1) Kādu tieši iemeslu dēļ noklausīto sarunu ieraksti “gulēja” Jūsu iestādē līdz 2018.gadam, kad Biroja darbinieki, tās “revidējot”, nolēma sākt kriminālprocesu?

2) Kādu tieši iemeslu dēļ kriminālprocess netika ierosināts jau 2015., 2016. vai 2017.gadā?

3) Kuras tieši Jūsu iestādes amatpersonas bija atbildīgas par noklausīto sarunu ierakstu izvērtēšanu, lai pieņemtu attiecīgu lēmumu?

4) Kā katra no šīm amatpersonām pildīja šo savu pienākumu?

5) Vai Jūsu iestādē ir izvērtēta katras šīs amatpersonas rīcība? Ja jā, kas un kādā formā to izvērtējis un kādi ir bijuši izvērtēšanas rezultāti? Ja nē, kādu iemeslu dēļ ne?

6) Vai pret kādu no šīm amatpersonām ir sākts kriminālprocess par valsts amatpersonas nolaidību vai bezdarbību?

Vienlaicīgi atsaucoties uz likumu Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem un norādot, ka atbildi vēlas saņemt kā žurnālists, gatavojot mediju publikācju sabiedrības informēšanas nolūkos, lai informētu sabiedrību par amatpersonu rīcību, tās tiesiskumu un atbilstību sabiedrības interesēm un normatīvo aktu prasībām.

[2] No Iesniegumā norādītā Birojs konstatējis, ka informācijas pieprasījums vispārīgi pamatots ar Informācijas atklātības likuma normām. Tomēr, izvērtējot Iesniegumā ietvertos jautājumus pēc būtības, Birojs secina, ka attiecībā uz Iesniegumā pieprasīto informāciju nav piemērojamas Informācijas atklātības likuma normas turpmāk norādīto apsvērumu dēļ.

Iepazīstoties ar Iesnieguma saturu un tajā uzdotajiem jautājumiem Birojs norāda, ka operatīvās darbības tiesiskos pamatus, principus, uzdevumus, mērķus, saturu, procesu, formas un veidus, kā arī šīs darbības uzraudzību un kontroli nosaka Operatīvās darbības likums un uz tā pamata izdotie normatīvie akti.

[2.1] No Operatīvās darbības likuma 1. un 2.panta izriet, ka operatīvās darbības ir īpaši pilnvarotu amatpersonu veiktas atklātas vai slepenas darbības, kuru uzdevumi ir personu aizsargāšana pret noziedzīgiem apdraudējumiem, noziedzīgu nodarījumu profilakse, to novēršana un atklāšana, personu meklēšana, valsts neatkarības, konstitucionālās iekārtas, teritoriālās integritātes, kā arī citu valsts vai sabiedrības drošības apdraudējumu konstatēšana un novēršana un valsts noslēpuma aizsardzība. Atbilstoši minētā likuma 6.pantā norādītajam operatīvo darbību saturam operatīvās darbības veido dažādi pasākumi, kuru ietvaros tiek meklēti un vākti dati (informācija) par kādām personām vai apstākļiem. Proti, operatīvās darbības pasākumi ir operatīvās darbības uzdevumu nodrošināšanas nolūkā dažādos veidos veikta informācijas iegūšana.

Operatīvās darbības likuma 8.panta trešajā daļā noteikts, ka operatīvās darbības pasākumu organizācija, metodika un taktika ir valsts noslēpums.

[2.2] Atbilstoši Operatīvās darbības likuma 3.panta nosacījumiem, operatīvās darbības tiesiskais pamats ir Latvijas Republikas Satversme, Kriminālprocesa likums,  šis likums, kā arī citi likumi un starptautiskie līgumi, kas reglamentē valsts drošības, aizsardzības, ekonomiskās suverenitātes un sabiedriskās kārtības nodrošināšanas subjektu uzdevumus, tiesības un pienākumus, kā arī personu pamattiesības. Valsts institūcijas, kurām ar likumu ir noteiktas tiesības veikt operatīvo darbību, savas kompetences ietvaros un atbilstoši šim likumam izdod iekšējos normatīvos aktus par šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un uzskaiti. Šie normatīvie akti stājas spēkā tikai pēc tam, kad tos akceptējis ģenerālprokurors.

Gan ārējos normatīvajos aktos noteiktā operatīvās darbības regulējumā, gan uz to pamata izstrādātajos iekšējos Biroja normatīvajos aktos noteikts, ka minētās darbības ir valsts noslēpums.

[2.3] Atbildot uz Iesnieguma 1. un 2.jautājumu, kas saturiski viens otru papildina, Birojs paskaidro, ka atbilstoši Operatīvās darbības likuma 8.panta trešās daļas nosacījumiem, minētā informācija satur ziņas par operatīvās darbības pasākumu organizāciju, metodiku un taktiku, kas ir valsts noslēpums, līdz ar ko pieprasītā informācija neatbilst Informācijas atklātības likuma 3.pantā uzskaitītajai informācijai, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums.

Saskaņā ar likuma „Par valsts noslēpumu” 4.panta pirmo daļu informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstu, to apjomu un saturu nosaka Ministru kabinets. Atbilstoši Ministru kabineta  2004.gada 6.janvāra noteikumu Nr.21 “Valsts noslēpuma, Ziemeļatlantijas līguma organizācijas, Eiropas Savienības un ārvalstu institūciju klasificētās informācijas aizsardzības noteikumi” (turpmāk - Noteikumu Nr.21) 45.punktam valsts noslēpuma objektu klasificēšana ir slepenības pakāpes (sevišķi slepeni, slepeni, konfidenciāli) piešķiršana objektam saskaņā ar objektu sarakstu. Ja informācija saskaņā ar objektu sarakstu atbilst valsts noslēpuma objekta statusam, bet tās nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana nevar nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm, informācijas statuss tiek noteikts, ievērojot Informācijas atklātības likumu. No minētā izriet, ka informācijai, kas ir valsts noslēpums, ir speciāls statuss, klasificēšanas kārtība un speciāls regulējums tās glabāšanai, izmantošanai un aizsardzībai. Līdz ar to uz šo informāciju neattiecas Informācijas atklātības likuma normas.

Pamatojoties uz minēto, Birojs atsaka sniegt informāciju par operatīvo pasākumu iemesliem, mērķiem un citiem apstākļiem, vienlaicīgi paskaidrojot, ka, atbilstoši presē publicētajam, veiktie operatīvie pasākumi bija apjomīgi un sazaroti, ar vairākiem darba virzieniem, par ko informācija vairākkārt norādīta masu informācijas līdzekļos  (sk. piem. https://skaties.lv/zinas/latvija/knab-prieksnieks-buvnieku-kartela-kriminalprocess-ir-saistits-ar-pedejo-gadu-lielakajiem-publiska-sektora-buvniecibas-iepirkumiem/ un https://skaties.lv/zinas/knab-izbeidzis-ta-deveto-buvnieku-kartela-kriminallietu/), līdz ar ko ātrāka kriminālprocesa ierosināšana kaitētu citu kriminālprocesu un operatīvās darbības likuma 2.pantā noteikto uzdevumu un mērķu sasniegšanai.

[3] Kā izriet no Operatīvās darbības likuma 1. un 2.pantā norādītā operatīvās darbības jēdziena un uzdevumiem, operatīvā darbība pēc sava rakstura nav klasiska valsts pārvaldes darbība publisko tiesību jomā;  tā ir darbība, kuras būtība ir cieši saistīta ar pret valsti, sabiedrību vai individuālām personām vērstu noziedzīgu nodarījumu novēršanu un atklāšanu, tātad –  esoša vai iespējama kriminālprocesa  īstenošanu.  Tāpēc operatīvo darbību veikšana nav valsts pārvaldes iestādes faktiskā rīcība, kuras tiesiskuma kontrole veicama administratīvajā tiesā, – ar kriminālprocesu saistītie jautājumi nav pakļauti administratīvo tiesu kontrolei. Senāta ieskatā, tieši tāpēc jautājumu saistībā ar operatīvās darbības veikšanu izvērtēšanai likumdevējs ir paredzējis citus mehānismus, ne administratīvo tiesu. Operatīvās darbības likumā veikto darbību uzraudzība pēc jēgas ir operatīvās darbības subjektu, kriminālprocesa virzītāja  un prokuratūras kompetencē.

[3.1] Operatīvās darbības likuma 35.panta pirmās daļas pirmais teikums noteic, ka uzraudzību pār operatīvās darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Šī uzraudzība veicama atbilstoši Prokuratūras likumam un attiecīgajiem Ģenerālprokuratūras iekšējiem likumpakārtotajiem normatīvajiem aktiem (sk.: Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: Raka, 2002, 93.lpp.).

Satversmes tiesa jau agrāk ir atzinusi, ka prokuratūru Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši Konvencijas 13. pantam (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-06-01 19. punktu).

No minētā izriet, ka ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori veic operatīvās darbības pārbaudi un atbilstoši tās rezultātam sniedz atzinumu par operatīvās darbības subjekta amatpersonu rīcības atbilstību likumam. Pārbaude ir nepieciešama, lai ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori varētu pārliecināties par operatīvās darbības pasākumu tiesiskumu.

[3.2] Atbildot uz Iesnieguma 5. un 6.jautājumu Birojs norāda, ka Biroja veiktajās operatīvajās darbībās, pamatojoties uz kurām 2018.gada 19.septembrī uzsākts kriminālprocess Nr.16870002618 par iespējamu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma 320.panta trešajā daļā, 323.panta otrajā daļā un 196.panta otrajā daļā (turpmāk -  kriminālprocess Nr.16870002618), pārkāpumi nav konstatēti, līdz ar ko nav pamata Biroja amatpersonu rīcības izvērtēšanai disciplinārlietas ietvaros. Nepastāvot tiesiskam pamatam, operatīvo darbību veikušajām Biroja amatpersonām nav ierosināts kriminālprocess par valsts amatpersonas nolaidību vai bezdarbību.

Biroja funkciju ietvaros, pirmstiesas izmeklēšanā negūstot apstiprinājumu sākotnējai informācijai, neiegūstot papildus pierādījumus un pierādījumiem neveidojot noziedzīga nodarījuma sastāvu, izmeklētājs ar uzraugošā prokurora atļauju pieņēma lēmumu par kriminālprocesu Nr.16870002618 izbeigšanu.

[4] Birojs atsaucas uz Operatīvās darbības likuma 8.panta trešajā daļā noteikto, ka operatīvās darbības pasākumi ir valsts noslēpums. 

Likuma “Par valsts noslēpumu” 2.panta trešajā daļā sniegts jēdziena “valsts noslēpuma objekts” skaidrojums, nosakot, ka valsts noslēpuma objekts ir informācija (ziņa, ziņu kopums) jebkurā tehniski iespējamā tās fiksēšanas veidā, kura saskaņā ar šo likumu ir atzīta vai var tikt atzīta par valsts noslēpumu, kā arī materiāls objekts, priekšmets, viela vai elektromagnētiskais lauks, kas ietver, uzglabā, uzkrāj vai atspoguļo informāciju, kura likumā noteiktajā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu.

Savukārt minētā likuma 2.panta otrajā daļā noteikts, ka valsts noslēpuma subjekti ir valsts institūcijas, to amatpersonas un darbinieki, kā arī citas personas, kuras sakarā ar amata (dienesta) vai darba pienākumu veikšanu rada, iegūst, uzglabā vai izmanto valsts noslēpuma objektus. 

Saskaņā ar likuma „Par valsts noslēpumu” 4.panta pirmo daļu informācijas un citu par valsts noslēpumu atzīstamo objektu sarakstu, to apjomu un saturu nosaka Ministru kabinets.

[4.1] Attiecībā uz Iesniegumā pieprasīto informāciju nav piemērojams Informācijas atklātības likums, jo atbilstoši Ministru kabineta 2004.gada 26.oktobra noteikumu Nr.887 “Valsts noslēpuma objektu saraksts” (turpmāk – Valsts noslēpuma objektu saraksts) 2.6.3.apakšpunktam, informācija par operatīvās darbības subjektu īpaši pilnvaroto struktūrvienību, kas veic speciālo procesuālo aizsardzību un speciālo aizsardzību, operatīvās darbības pasākumus, speciālās izmeklēšanas darbības, izmantojot operatīvās darbības līdzekļus un metodes, personālsastāvu, tajā skaitā šajās struktūrvienībās nodarbināto personu lietas, un dislokāciju (atrašanās vietu) ir klasificēti kā valsts noslēpums.

[4.2] Atbildot uz Iesnieguma 3.un 4.punktu, Birojs norāda, ka Iesniegumā pieprasītā informācija par operatīvās darbības subjektiem ir valsts noslēpums, līdz ar ko iesniedzējam nav izsniedzama.  

Informācijai, kas ir valsts noslēpums, ir speciāls statuss, klasificēšanas kārtība un speciāls regulējums tās glabāšanai, izmantošanai un aizsardzībai. Līdz ar to uz šo informāciju neattiecas Informācijas atklātības likuma normas, proti, valsts noslēpums nav ierobežotas pieejamības informācija Informācijas atklātības likuma izpratnē (sk. Senāta 2012.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr. SKA-135/2012 8.punktu).

Atbilstoši iesniedzēja rīcībā esošajā Administratīvās rajona tiesas 2019.gada 17.aprīļa spriedumā lietā Nr.A420239118 norādītajam vērtējot  L.Lapsas pieteikuma par pienākuma uzlikšanu Birojam sniegt L.Lapsas 2018.gada 10.jūnija iesniegumā pieprasīto informāciju un morālā kaitējuma atlīdzinājumu, tiesa secinājusi, ka, likuma „Par valsts noslēpumu” 9.panta pirmā daļa noteic, ka pieeja valsts noslēpumam ir atļauta tikai tām personām, kurām saskaņā ar amata (dienesta) pienākumiem vai konkrētu darba (dienesta) uzdevumu ir nepieciešams veikt darbu, kas saistīts ar valsts noslēpuma izmantošanu vai tā aizsardzību, un kuras saskaņā ar šo likumu ir saņēmušas speciālas atļaujas. Tā kā pieteicēja informācijas pieprasījums ir saistīts ar valsts noslēpuma objektu un pieteicējam nav speciālas atļaujas pieejai valsts noslēpumam, secināms, ka biroja atteikums izsniegt pieteicēja pieprasīto informāciju ir pamatots. (sk. sprieduma 10.2.punktu).

      [5] Papildus Birojs norāda, ka Presē un citos masu informācijas līdzekļos daudzkārt publicēta informācija par t.s. “būvnieku karteļa lietu”, gan arī Birojs mājaslapā publicējis skaidrojoša rakstura informāciju par kriminālprocesa izbeigšanu Nr.16870002618 “KNAB izmeklēšana neapstiprina informāciju par iespējamiem koruptīviem noziedzīgiem nodarījumiem t.s. būvnieku karteļa lietā” (sk. https://www.knab.gov.lv/lv/jaunums/knab-izmeklesana-neapstiprina-informaciju-par-iespejamiem-koruptiviem-noziedzigiem-nodarijumiem-ts-buvnieku-kartela-lieta) pievienojot anonimizētu 2021.gada 10.maija Lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu (sk. https://www.knab.gov.lv/lv/media/1720/download).

Konstatējams, ka sabiedrības informēšanas mērķis jau ir sasniegts, sniedzot vispusīgu informāciju: gan par operatīvās izstrādes lietā 2015., 2016.,  2017. un 2018.gadā noklausītajām sarunām, gan kriminālprocesa Nr.16870002618 ierosināšanu un izbeigšanu.

[6] Noteikumu Nr.21 53.punkts noteic, ka atteikumu izsniegt informāciju, pamatojot to ar pieprasīto ziņu piederību valsts noslēpumam, informācijas pieprasītājs, ja tas nepiekrīt atteikuma pamatojumam, var apstrīdēt institūcijas vadītajam. Institūcijas vadītāja atteikumu izsniegt informāciju, kurai piešķirts valsts noslēpuma statuss, informācijas pieprasītājs var apstrīdēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram. Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu var apstrīdēt likumā „Par valsts noslēpumu” noteiktajā kārtībā.

Secināms, ka jautājumiem, kas saistīti ar valsts noslēpumu, tajā skaitā, atteikums izsniegt informāciju, kas satur valsts noslēpumu, tiesību normās ir paredzēta speciāla pārsūdzības kārtība. Iestādes lēmumu var pārsūdzēt Satversmes aizsardzības biroja direktoram, bet Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu – ģenerālprokuroram.

Minētais viedoklis nostiprināts arī judikatūrā, Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-1011/2012 Nr.A420377712 4.punktā norādot, ka minēto amatpersonu (Satversmes aizsardzības biroja direktora un ģenerālprokurora – Biroja precizējums)  kompetencē ir pārbaudīt iestādes atteikuma izsniegt informāciju pamatotību, tostarp vērtēt, vai konkrētajai pieprasītajai informācijai pamatoti noteikts valsts noslēpuma statuss.

 Tātad atbilstoši judikatūras atziņām uz iestādes atteikumu sniegt valsts noslēpumu saturošu informāciju, tostarp datus par valsts noslēpuma statusa piešķiršanu, nav attiecināmas Informācijas atklātības likuma normas un minētais atteikums nevar tikt pārbaudīts tiesā administratīvā procesa kārtībā (sk. arī Senāta sprieduma lietā Nr.SKA-135/2012 10.punktu).

[6.1] Bez tam, lai izdarītu secinājumu par lietas pakļautību izskatīšanai administratīvā procesa kārtībā, tiesai nav jāpārliecinās, vai konkrētajai informācijai patiešām ir noteikts vai bija nosakāms valsts noslēpuma statuss. Šo jautājumu izvērtēšana ir Satversmes aizsardzības biroja un ģenerālprokurora kompetencē, ja iestāde atteikumu sniegt informāciju pamatojusi ar tās piederību valsts noslēpumam (sk. Augstākās tiesas Senāta 2012.gada 28.novembra sprieduma lietā Nr.SKA-1011/2012 Nr.A420377712 5.punktu).

[6.2]  Savukārt personas Satversmes 100.pantā noteiktās tiesības iegūt informāciju, ievērojot Satversmes 116.pantu, var tikt ierobežotas ar likumu, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību (sk. Satversmes tiesas 1999.gada 6.jūlija spriedumu lietā Nr.04-02(99)).

Valsts noslēpuma statuss vērtēts Satversmes tiesas spriedumā, konstatējot, ka pamatots ir ģenerālprokurora viedoklis, ka tiesība - pieeja valsts noslēpumam – nav jebkura cilvēka tiesība, tā ir speciāla tiesība, kuru var iegūt tikai konkrēta persona uz noteiktu laiku un kuras iegūšana saistīta ar valsts pamatpienākumu – nacionālās drošības garantēšanu. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka personai ir „tiesības un likumiskās intereses” iegūt tādu informāciju, kas ir likumā noteiktā kārtībā atzīta par valsts noslēpumu. Likums „Par valsts noslēpumu” pamatoti garantē valstij ekskluzīvas īpašuma tiesības uz valsts noslēpuma objektiem un noteic, ka tie ir īpašā valsts aizsardzībā. Izvēloties pasākumus, lai īstenotu šo aizsardzību, valstij ir visai plaša rīcības brīvība (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 23.aprīļa sprieduma lietā Nr.2002-20-0103 Secinājumu daļas 2.punktu).

Ņemot vērā minēto, un to, ka Iesniegumā pieprasītā informācija ir klasificēta kā valsts noslēpuma objekts saskaņā ar iepriekš norādītajiem normatīvajiem aktiem, Iesniegumā pieprasītā informācija nevar tikt izsniegta atbilstoši Informācijas atklātības likuma normām, jo pieprasītā informācija neatbilst Informācijas atklātības likuma 3.pantā uzskaitītajai informācijai, uz kuru attiecas Informācijas atklātības likums.

Priekšnieka p.i. I.Cīrule

Novērtē šo rakstu: