Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Eiropā XVIII gadsimtā radās neparasts ieskats par mākslu. Eiropas intelektuāļi arvien dedzīgāk un dedzīgāk sāka gavilēt, ka māksla cilvēkam spēj norādīt pareizo dzīves ceļu. Māksla drīkst būt cilvēka analītiķe un padomdevēja. Mākslā slēpjas grandiozs metafiziskais potenciāls. Māksla prot estētiski izgaismot cilvēka garīgās dzīves visdziļākos slāņus. Māksla palīdzot cilvēkam izprast sevi un savu saistību ar apkārtējo pasauli.

Mākslas metafizikas slavināšana kļuva populāra filosofiskā dziesma. Mākslai iepatikās šī dziesma, un māksla sāka darīt to, ko agrāk darīja reliģija. Proti, cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu. XIX gadsimtā mākslas pašapziņa jau bija zenītā. Radošās personības Bodlērs, Rembo, Rainis atklāti sludināja mākslas antropoloģiskās un futuroloģiskās perspektīvas. Viņu pārliecībā māksla nosaka cilvēka nākotni un virza cilvēku pa skaistā un cēlā taku.

Arī vēlāk mākslas ambīcijas nevēlējās pieklājīgi novīst. XX gadsimta sākumā dominējošais modernisms sevi uzskatīja par pasaules izziņas metodi. Modernisti skandināja, ka māksla var izmainīt cilvēku. Par to īpaši pārliecināti bija dzejnieki un prozaiķi. Savos daiļdarbos viņi sāka speciāli pievērsties cilvēka iekšējai pasaulei.

Cilvēka iekšējās pasaules literāri mākslinieciskā analīze ir vēsturiski jauna parādība. Tā nebija sastopama ne antīkajā, ne viduslaiku vārda mākslā. Nebija sastopama arī Jauno laiku pirmo gadsimtu vārda mākslā. Iemesls it kā objektīvs. Vārda mākslinieks vienmēr sadurās ar nepārvaramām grūtībām, attēlojot savu literāro varoņu jūtas, domas, emocionālos pārdzīvojumus. Starp domu un vārdu vienmēr saglabājās bezdibenis. Vārds nekad nebūs adekvāts pārdzīvojumam, tiecoties pārdzīvojumu atveidot vārdos. Iespējams, tas ilgus gadsimtus atturēja literāro sarunu par cilvēka iekšējo pasauli.

Cilvēka iekšējās pasaules analīze tā pa īstam sākās tikai XX gadsimtā. Zināmā mērā tā kļuva modīga darbība. Šai darbībai tika izdomāti moderni apzīmējumi.

Piemēram, angļu modernās rakstnieces Virdžīnijas Vulfas intelektuālā salona „Bloomsbury Group” pastāvīgais apmeklētājs psihologs Viljams Džeims ieteica jēdzienu „apziņas plūsma”. Šo jēdzienu ar pārgalvīgu entuziasmu akceptēja XX gadsimta literatūrzinātne. Pati Virdžīnija Vulfa apziņas plūsmā veidoto prozu pieskaitīja „fragmentārās apziņas laikmetam”. Tāds laikmets esot sācies daiļliteratūrā. Galvenokārt romāna formā. 

Viņai bija taisnība. Sākās jauns laikmets. Tajā par apziņas procesa literārās atveidošanas tehniku interesējās vairāk nekā par apziņas saturu. Modernismam pārmet idejisko seklumu un bezidejiskumu. PSRS literatūrzinātnē (arī latviešu padomju literatūrzinātnē) šie pārmetumi izskanēja dzēlīgi. Netika ņemta vērā realitāte. Par idejisko seklumu un bezidejiskumu parūpējās modernisma epigoņi. Modernismam neizdevās izvairīties no tā, no kā parasti neizdodas izvairīties nevienam interesantam mākslinieciskajam pasākumam. Modernismam izmanīgi pa pēdām sekoja epigonisms – atdarināšana bez oriģināla pienesuma. Epigoņi tradicionāli ir nekaunīgi, uzstājīgi un lieli sava „piāra” meistari. Tāpēc viņi ir saputrojuši priekšstatu par daudzām izcilām mākslas norisēm.

Latviešu prozā apziņas plūsmas lielmeistars ir Alberts Bels. Viņa daiļradē apziņas plūsmas literārā tehnika meistarīgi izmantota stāstā „Ilūziju zilās buras” un romānā „Saucēja balss”.

Mākslas metafizisko potenciālu savā labā prata novērtēt ne tikai modernisma līdzjutēji, bet arī apgaismības līdzjutēji. Apgaismības ideoloģija izloloja pikanta tipa cilvēkus. Šo cilvēku mānija kļuva nesavtīga rosīšanās sabiedrības labā. Viņi paši šo rosīšanos eksaltēti dēvēja par tautas apgaismošanu. Apgaismības līdzjutēji operatīvi saskatīja mākslas priekšrocības viņu saulainajā misijā.  

Apgaismības ideoloģiskajā kontekstā XIX gadsimtā Eiropā radās vidusšķiras māksla. Principā tā bija cienījama māksla. Tās nolūks bija estētiski audzināt masu auditoriju, bet nevis tai piestūķēt sirdi un prātu ar primitīvu un vulgāru materiālu, ko pēc II Pasaules kara tik mērķtiecīgi dara izklaides industrija. Anglijā karalienes Viktorijas laikmetā radās pilsētas romāns. Tas bija domāts mājsaimniecēm laika kavēšanai. Tas tiek uzskatīts par vidusšķiras literatūras pirmo žanru.

Eiropā līdz XX gadsimtam nebija karsta vēlme piesārņot sabiedrisko apziņu ar pseidomākslu. Nepastāvēja tas, ko tagad lamājam par masu mākslu. Literatūrzinātnieki ir lietas kursā, ka, piemēram, antīkā teātra gandrīz 1000 gadus ilgā vēsture apliecina vienu līmeni gan no autora (Eshila, Sofokla, Eiripīda u.c.) ģenialitātes viedokļa, gan no skatītāju gaumes viedokļa. Sengrieķu mākslas uzplaukumam nav nekā kopēja ar demokratizāciju. Šajā gadījumā – pielāgošanos auditorijas estētiskajām prasībām. Arī Aristoteļa analizētajai sabiedrības „zelta vidusdaļai” (tai patika sadzīves komēdijas) nekas netika speciāli sacerēts, lai apzināti nolaistos līdz šīs auditorijas estētiskajam līmenim. Antīkās kultūras ideālā attieksme pret mākslu Eiropā saglabājās ļoti ilgi.

Daudzus gadsimtus māksla nevienam neklanījās. Māksla neklanījās filistriem – aprobežotiem un pašapmierinātiem indivīdiem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem. Māksla neklanījās sociāli zemākajiem slāņiem. Māksla neklanījās arī valdošajiem slāņiem. Māksla centās palīdzēt cilvēkam izprast sevi un līdzcilvēkus. Māksla centās cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu.

Saprotams, ka par tādu rīcību māksla tika dāsni atalgota. Eiropieši pret mākslu izturējās kā pret kaut ko sakramentālu. Katrs, kuram ir elementāri pazīstama Eiropas kultūru vēsture, zina par eiropiešu svēto izturēšanos pret mākslu.

Bet nav vajadzīgas vēstures zināšanas. Arī bez tām mūsdienu katrā vecākās un vidējās paaudzes latvietī ir saglabājusies bijīga attieksme pret mākslu kā kaut ko svētu un dārgu. Var pat teikt, ka šī attieksme ir gēnos. Pēc tautas konsolidācijas latviešu visās paaudzēs vienmēr ir eksistējusi ļoti suminoša izturēšanās pret mākslu un māksliniekiem, šajā jēdzienā iekļaujot gan komponistus un gleznotājus, gan dzejniekus un rakstniekus, gan dramaturgus un mūziķus.

Latviešu pirmie jaunbagātnieki atzina mākslas metafiziku. Ja tas tā nebūtu, tad Rīgas vizuālā seja tagad būtu savādāka un mums nebūtu jūgendstila arhitektūras pasaules metropole. Savādāka būtu Purvīša, Rozentāla, Madernieka, Cīruļa, Pēkšēna, Laubes, Alkšņa, Vanaga, Bāra, Nukšas un vēl daudzu citu vietējo mākslinieku radošā biogrāfija. Gleznotāji, lietišķās mākslas meistari, arhitekti no jaunbagātniekiem saņēma grandiozus pasūtījumus un honorārus.

Arī padomju vara saglabāja mākslas sakramentālo autoritāti. Padomju vara mākslu izmantoja ideoloģijā. To var dažādi vērtēt. Ļoti pozitīvi bija tas, ka padomju vara nekādā gadījumā nepieļāva filistru līdzdalību mākslas kritēriju izstrādāšanā un masu komunikācijā. Publiskajā telpā organizētajā diskursā par mākslu aprobežotiem un pašapmierinātiem indivīdiem ar šauriem un mietpilsoniskiem uzskatiem nebija vietas. Tāpat nebija vietas profesionāli nemākulīgiem uzskatiem.

Šis fakts skaudri kontrastē ar pēcpadomju praksi. Tā vien liekas, ka pēcpadomju Latvijā publiski spriest par mākslu drīkst vienīgi filistri un nemākuļi. Viņi, protams, nepiedeva un neaizmirsa padomju varas pārestības. Padomju varas sabrukums bija uzmundrinošs signāls filistriem un nemākuļiem. Liekulīgi atsaucoties uz nebrīvību padomju gados, filistri un nemākuļi tādā mazā zemē kā Latvija ātri guva pilnīgu uzvaru. Vietējo intelektuāļu un saprātīgās inteliģences kārnais slānis nespēj pretoties nekaunīgo un enerģisko filistru un nemākuļu šaušalīgajiem māvieniem.

Nekrietni tipisks piemērs no interneta: „Ja ņem vērā Latvijas vizuālās mākslas attīstību, tad skaidrs, ka vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus. Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti ne tikai tehniskā izpildījuma ziņā, piemēram, glezniecībā. Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors.”

Vienīgi nemākulis var nezināt par mākslas nacionālajām saknēm un tāpēc bubināt, ka „vizuālā māksla ir spērusi soli uz priekšu, lai gūtu pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko tēmu ietvarus”. Absurdi ir prātuļot par mākslas „pārnacionālo, globālo un pārcilvēcisko (!?)” raksturu. Bet galu galā kādas tad ir šīs „pārnacionālās, globālās un pārcilvēciskās” tēmas, kuru „ietvarus” vēlas „gūt” Latvijas „vizuālā māksla”?

Vienīgi nemākulis var nepamanīt, ka pēc bubināšanas par „pārcilvēcisko” turpmākajā  teikumā ir sapinies pretrunā ar iepriekš teikto: „Latvijas māksla visos laikos ir bijusi spēcīgi saistīta ar latvisko identitāti”. Starp citu, tik tikko citētajā teikumā ir minēta „Latvijas māksla”. Vienīgi nemākulis var nesaprast, ka Latvijas mākslā ietilpst arī vietējo vāciešu, krievu, ebreju, poļu, baltkrievu, ukraiņu un pārējo cittautiešu māksla, kurai nevar būt „latviskā identitāte”. Latvijas māksla un latviešu māksla nav viens un tas pats.

Interesanti būtu uzzināt, kā mākslā un tajā skaitā glezniecībā „latviskā identitāte” izpaužas „tehniskajā izpildījumā”. Odiozi ir teikumi „Rodas jautājums, kādā veidā saliedēt mūsdienu 21. gadsimta latvisko identitāti ar laikmetīgo mākslu? Būtībā 21. gadsimta latvietis un 21. gadsimta māksla nav nemaz tik atšķirīgi viens no otra, kā varētu domāt. Abos gadījumos saruna ir par aktuālām tēmām. Abos gadījumos acu mirklī tiek saprasts specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”.

Ko nozīmē „21. gadsimta latviskā identitāte”? Kāpēc tā ir „jāsaliedē ar laikmetīgo mākslu”? Un kas ir „laikmetīgā māksla”? Ja ir „laikmetīgā māksla”, tad ir jābūt arī nelaikmetīgajai mākslai. Pretējā gadījumā nav nekādas jēgas epitetam „laikmetīgā”, ja nav nelaikmetīgās mākslas. Gribas tāpēc noskaidrot, kas ir nelaikmetīgā māksla? Vai mākslas laikmetīgumu nosaka tikai „saruna par aktuālām tēmām”? Kas tas ir par  zvēru „specifiskais latviešu un Austrumeiropiešu humors”? Kāpēc tas „acu mirklī tiek saprasts” (literāri pareizi – acumirklī)? Kuri ir acumirklīgie sapratēji?

Tagad arī rakstnieki tādi jocīgi. Lūk, kā pīkst trīs romānu autore: „Jo cik tad mēs varam savā dzīvē izdzīvot? Dažreiz liekas, ka dzīve ir aizgājusi pilnīgi nepareizā virzienā un nekas nenotiek, es tikai dzīvoju, lai izdzīvotu, un strādāju, lai izdzīvotu, nekas nenotiek, un es gribētu to un šo, un vēl kaut ko. Literatūrā to var izdzīvot un bieži saprast, ka nemaz jau tas nav tas, ko gribētos. Tā ārējā čaula, tā ikdiena, tas jau nav nekas, tas jau nekas nav. Nezinu, no kurienes nāk teksts, negribu simtprocentīgi apgalvot, ka tas viss ir mans, ka tas pieder man, ka tas ir mans teksts, mans intelektuālais īpašums. Es par to nebūtu tik droša”.

Visjaunākajos laikos prevalē riebīga attieksme pret mākslas metafiziku. Vispareizāk šo attieksmi saukt par mākslas profanāciju -  necienīgu izturēšanos pret kaut ko cienījamu, nozīmīgu, vispāratzītu.

Atbilde uz jautājumu „Kas ar mākslu notiek XXI gadsimta sākumā?” ir labi zināma. Zināma tiem, kuri vēlas kaut ko zināt. Viņi zina, ka mākslas funkcija cilvēkam norādīt pareizo dzīves ceļu tagad nav cieņā, un ļoti daudzi jaunāko paaudžu pārstāvji atklāti smejas par mākslas garīgo potenciālu.

 XXI gadsimta sākumā par visu turpina ņirgāties postmodernisms, mākslu pārvēršot par simulakru un ciniskas parodijas avotu. Ņirgāšanās ģēniji ir postmodernisma „mākslinieki”, postmodernisma „mākslas teorētiķi”, postmodernisma „filosofi”. Uz viņu fona māksla, mākslinieki, mākslas teorētiķi, filosofi izplēn, un viņiem nav nekāda sociālā autoritāte. Īsta māksla un īstas radošās personības nekad netieksies pārkliegt simulakru autorus un apčubinātājus. Mazā zemē ar pārejas laikmeta tumši saduļķoto garīgo kultūru tas nemaz nav iespējams.

Turklāt cita atbilde uz minēto jautājumu nevar būt. Pārejas laikmeta kultūrā nevar būt tā, ka politikā, ekonomikā, finansēs, medijos valda bezprāts, bet mākslā viss ir kārtībā un nekas nav mainījies uz slikto pusi, salīdzinot ar pirmspārejas laikmetu. Pārejas laikmetos tā nemēdz būt, un tā nav arī pašlaik. Pašlaik arī mākslā valda bezprāts.

Tagad māksla ir orientēta uz patērēšanu un baudu, ķermeņa izjūtu un emociju komfortu. Šajā ziņā ir milzīgi panākumi. Tas segments, kas šodien sevi dēvē par mākslu, kalpo hedonismam. Tajā nav nekā garīga, kā arī nav nekā humānistiska, spējot garīgi palīdzēt cilvēkam. Dominē šova „mākslas” formāti.

Hedonismam un patērēšanai adresētā „māksla” ir daudzveidīga. Tajā pastāv formu liels skaits. Tagadnes „mākslas” daudzveidība ir lielāka nekā mākslas daudzveidība. Tagadnes „mākslā” izmantotā TV un interneta tehnika ļauj palielināt daudzveidību. Taču formu daudzveidība „mākslā” ir pašmērķīga. Šī „māksla” var vienīgi pastāvēt, balstoties uz nemitīgu jaunu formu izdomāšanu. Šajā „mākslā” nav satura. Saturu aizstāj forma – formas „svaigums”, formas „koncepcija”. Kādreiz modernismam pārmeta formas prioritāti un satura bālumu. Tagad redzam, ka modernisms, salīdzinot ar postmodernismu, ir satura dievs un satura fans.

Māksla stimulē nebūt ne priecīgas pārdomas. Jo augstāks mākslinieciskums, jo nopietnākas pārdomas. Šova „mākslā” viss ir priecīgi – nav idejisko kolīziju, revolucionāro situāciju, nacionālo konfliktu, intelektuālās konfrontācijas, morālo pārdzīvojumu. Šova „mākslā” ir tikai ķermeniskās baudas un emocionāla tīksmināšanās par baudām.

Mākslas profanācijai ir drūmas sekas. Cilvēkā izzūd priekšstats par estētiskām vērtībām un skaidrība, kas vispār ir estētiskās vērtības. Cilvēkā nav priekšstats par estētiskajiem kanoniem – skaistā vērtējuma kritērijiem. „Māksla” nepalīdz labāk izprast dzīvi – sociālos procesus, morāli psiholoģiskās nianses, cilvēku savstarpējās attiecības. Nepalīdz izprast to, kas ir labs un kas ir slikts.

Mūsdienu liberālisma projektā cilvēka dzīves jēga ir patērēšana; valsts jēga ir globālā (ASV) biznesa apkalpošana. Konkurence nav intelektuāla, bet bioloģiska. Tāpēc mākslas vietā ir stājusies bioloģiskuma sacukurotā ”māksla”, ap kuru pie mums Latvijā visvairāk puņķojās jaunāko paaudžu nevērtīgākā daļa.

Novērtē šo rakstu:

48
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tāda ir bijusi un ir tā sauktā politiskā NEgriba

FotoGarāmejot kārtējo reizi uzmetu aci nu jau vairāk nekā 20 gadu gaitā savāktajai DVD kolekcijai (lauvas tiesa jau izdalīta pa labi un pa kreisi - jo no filmām un koncertierakstiem jau ir jēga tikai tad, ja tās skatās un tos klausās; tāpat kā no grāmatām - tikai tad, ja tās lasa). Tajā uzmestajā acī iekrita dažu, atsevišķi noliktu filmu ripuļu vāciņi.
Lasīt visu...

12

Par uzpūsto depresijas problēmu

FotoJau vairāku gadu garumā saziņas līdzekļos dzirdam, redzam un lasām psihiatrijas „korifeju” izteikumus, ka Latvijā esot pāri par 100 000 t.s. „depresijas slimnieku”, no kuriem tikai maza daļa regulāri ārstējoties, bet pārējie esot atstāti likteņa varā, un valstij vajagot kaut ko darīt šinī sakarā. It sevišķi lielu centību augstāk minētās idejas propagandēšanā izrāda dakterīši Elmārs Rancāns, Elmārs Tērauds un Biruta Kupča.
Lasīt visu...

21

Kleptomānijas cēlonis

FotoRetrospektīvi izzinoša ekskursija uz lietišķo pierādījumu muzeju nav vajadzīga. Nav vajadzīgs intelektuālais reids aizvadīto 27 gadu vēsturē. Latvijas Republika kā krimināla valsts ar ideālu noziegumu brīvību ir starptautiski vispārzināms fakts.
Lasīt visu...

12

Mēs atsakāmies no savas valsts, atstājot to neliešu bariņa rokās

FotoAtbilstoši oficiālajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2017. gada janvārī Latvijā dzīvoja 1 miljons 953 tūkstoši cilvēku. Protams, daudzi pamatoti iebildīs, ka šis skaitlis nav korekts, taču cita mums nav. Tomēr fakts ir tāds, ka arī oficiālā statistika atzīst: 2016. gadā Baltijas valstīs turpinājās masveida emigrācija.
Lasīt visu...

12

“Nodokļu reforma” - kas tiek noklusēts

FotoDaudz piesauktā un plaši aprunātā, bet patiesībā reti kuram zināmā “nodokļu reforma” nu ir ieguvusi daudz maz konkrētus apveidus. Un, lai gan tas ir noticis pavisam nesen, šī “nodokļu reforma” jau ir paguvusi apaugt ar visdažādākajiem vērtējumiem – no brīnumnūjiņas, kas atrisinās mums visu, līdz bezatbildīgai, populistiskai avantūrai vai vienkārši kārtējai stohastiskai solījumu mākoņu stumdīšanai, no kā galu galā nekas jēdzīgs nesanāks. Un katram šeit ir savi argumenti. Jāatzīst – tie parasti ir vienpusēji un šauri, lai tikai uzrunātu (apmānītu?) attiecīgo mērķauditoriju.
Lasīt visu...

12

Ģimenes ārsti dara pareizi, ka netic Čakšas tukšajiem „solījumiem”

FotoJau ilgāk nekā divas nedēļas valstī notiek ģimenes ārstu streiks. Taču nekas neliecina, ka tiks panākta vienošanās un ka Veselības ministrija un valdība kaut mazākā mērā gribētu panākt pozitīvu sarunu iznākumu, lai ārsti atsāktu darbu pilnā apmērā. Varbūt šeit mazāka ir premjera Māra Kučinska loma, kurš vienkārši tiek apvārdots un pārliecināts par to, ka "jāaizstāv dāmas gods". Nav jau pirmā reize, kad redzams, cik viegli ir ietekmējams premjers, kurš kā bruņinieks metas aizstāvēt sava kabineta vājā dzimuma pārstāves, aizmirstot valstiskas vērtības un pat veselo saprātu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Atklāta vēstule valdošajai koalīcijai: IZM reforma – nodomi labi, bet izpildījums vājš

Augsti godājamais Ministru prezidenta kungs, Saeimas cienījamie frakciju vadītāji, pagājušajā nedēļā medijos atkal aktualizējās...

Foto

Latvijas sabiedrisko mediju "caurās mucas" svētās dusmas

Cēlonis melodramatiskajam sašutumam, kādā Latvijas Radio (LR) darbinieki izteica neuzticību Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (NEPLP) un tās loceklim...

Foto

VID Cīrule „atbild” pavāram Dreibantam

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ilze Cīrule pavāram Ērikam Dreibantam nosūtījusi to, ko pati uzskata par atbildēm uz viņa atklātajā vēstulē...

Foto

Tumsonība Īvāna gaumē

Neesmu vegāns, pat veģetārietis ne tuvu ne. Dzīvnieki nav sveši, jau kopš bērnības mūsu vai vismaz radu mājās ir bijis kāds "kustonis", arī...

Foto

Ēnu ekonomikas process sākas tad, kad VID martā bloķē restorāna bankas kontu par 2000 eiro nodokļu parādu...

Nesen no Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācijas (LVRA) saņēmu...

Foto

Laikmeta ainiņas: futbols un nacionālisms - I

1989. gada 21. jūnija rītā pie Satekles ielas stāvvietas piebrauca tumši sarkans Ikarus autobuss. Ar tūrisma firmas Inturist atbalstu devāmies ceļojumā, kura galamērķis...

Foto

Mēs esam slikti saimnieki savā zemē

Tautieši, nevairosim sabiedrībā naidu un haosu, negānīsim deputātus un valdību, ka tā neprot vadīt valsti. Politiķi, kam ir uzticēta Latvijas...

Foto

Pa dibenu vai pa purnu

Vai nesen publicētās sarunas, kurās politiskie līderi apspriež procesus valstī, kārto lietas, mēģina slēpt iespējamus likumpārkāpumus un pakļaut medijus, raisa izbrīnu?...

Foto

NEPLP lēmums par „Pieci.lv” hibrīdkara apstākļos ir nacionālās drošības apdraudējums

Latvijas Radio darbinieki kategoriski noraida un iebilst pret pagājušajā nedēļā medijos publicēto informāciju („Diena” 07.07.2017. „Lielās...

Foto

Otrā atklātā vēstule ģenerālprokuroram Kalnmeieram un citām augstākajām valsts amatpersonām

Vai es varu lūgt jūsu uzmanību beidzot mani sadzirdēt? Zinot to, cik aizņemti jūs esat, man...

Foto

Oligarhija: kastas ģenēze un kastas misija

Latvijā drīkst nerunāt par galveno. Latvieši drīkst neapspriest galveno. Latviešiem tas ir piedodami, jo bez šīs spējas neapspriest galveno nav...

Foto

Manifests – ir laiks aizstāvēt Latviju, tautu un Satversmi

1918. gada 18. novembrī Latvijas tauta dibināja brīvu un demokrātisku valsti. Latvijas Republikas Satversmē pirmie divi panti...

Foto

Par Jelgavas pašvaldības vadības patvaļīgo lēmumu

Mēs, Jelgavas 6. vidusskolas audzēkņu vecāki, vēršamies ar lūgumu atsaukties un nepalikt vienaldzīgiem pret, mūsuprāt, Jelgavas pašvaldības vadības vienpersonisko, diktatorisko...

Foto

Georga Isersona „Jaunās karadarbības formas” un latviešu valstsgriba

Turpinot par tēmu – pazīsti savu potenciālo ienaidnieku –, jau rakstīju par ģeniālo krievu militāro domātāju Jevgēņiju Mesneru, kura...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi...

Foto

Daži mazemocionāli ideju zibšņi “oligarhu lietas” sakarā

Paklausījos, palasīju dažādus materiālus, kas publiskajā infotelpā pieejami biezā slānī. Pārdomas ir vairākas:...

Foto

Oligarhi, Šlesers un Baznīca

Vai atceramies, kas pirms 15 gadiem Ainaram Šleseram palīdzēja iegūt kāroto varu un deva iespējas piedalīties Latvijas īpašumu sadalē? Tās bija kristīgās...

Foto

Kā es sarakstījos ar „Labklājības” ministriju

Vēlos pastāstīt Pietiek lasītājiem, kā es mēģināju gūt kādu atsaucību no mūsu tā saucamās „Labklājības” ministrijas – un ko es...

Foto

Atmaskot "oligarhus" ir vitāli svarīgi, bet žurnālistikas standarti ir jāievēro

Latvijas Televīzijas komentārs par žurnāla "Ir" rakstu "Preses kastrēšana", kurā atspoguļotas Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja...

Foto

Atklāta vēstule veselības ministrei Andai Čakšai

Piektdien, 30.jūnijā no Jums saņēmu bezpersonisku e-pastu, kas, kā saprotams, bija sūtīts daudziem un kurā Jūs mēģinājāt paskaidrot par Latvijas...

Foto

Ģimenes ārstu streiks, privātpersonu rīcība savu tiesību aizsardzībai

Pārdomas par ģimenes ārstu streiku: vai sabiedrība ir gatava ar aktīvu (uzsverot, aktīvu!) rīcību iesaistīties problēmu risināšanā? Diemžēl...

Foto

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju

Saņēmu vēstuli. No ministres. Un atbildēju: labdien, Anda Čakša! Jūsu izmisuma pilnā vēstule ar tradicionālajiem politiķu solījumiem, kuriem neviens vairs...

Foto

Atklāta vēstule – atzinums par likumprojektu „Dzīvojamo telpu īres likums” un pieteikums līdzdalībai likumprojekta pilnveidošanai

Pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas (turpmāk – EM) publiski izsludināto Paziņojumu par...

Foto

Ekoloģiskā katastrofa Latvijas centrā

Ar šo rakstu gribu pavēstīt Jūrmalas bīstamo atkritumu degšanas seku mērogus. Pēc pieejamām ziņām, četrām mājsaimniecībām ir aizliegts lietot aku ūdeni. Tātad...

Foto

Pašapziņas valstiskums

Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir...

Foto

Par Alīdas Vānes pēdējo darba dienu, ģimenes ārstu streiku un iespējām no tā izvairīties

Ģimenes ārstu streiks: sāksies 3. jūlijā, sāksies 23. jūlijā vai varbūt Saeima...

Foto

Kas ir tas jaunais un šokējošais, ko mēs uzzinājām no „Rīdzenes” sarunām?

Un tomēr. Kāds var man paskaidrot - kas ir tas jaunais un šokējošais, ko...

Foto

Daudz interesantāk būtu uzzināt, kādas shēmas bīda par gaismas glabātājiem uzskatītie politiķi

Mazliet vairāk palasīju bēdīgi slavenās "Rīdzenes sarunas", un man ir daži jautājumi sašutušajiem:...

Foto

XI bauslis: tev nebūs sabiedriskajā medijā melot

Kas vainīgs, tas bailīgs. Slokas ugunsgrēks raisa tik iespaidīgu politisko krīzi, ka sabiedrībai un medijiem, škiet, joprojām nav izprotami...

Foto

Politiskais trilleris „Bailes” – jau mēnesi pieprasītākā un pirktākā grāmata Latvijas grāmatnīcās

Apgāda „Mantojums” maija beigās izdotais Indriķa Latvieša pirmais romāns – politiskais trilleris „Bailes” jau...