Nevis „valodas demaršs”, bet – Latvijas valstī nevienam nav tiesību pieprasīt, lai latvietis runātu kādā citā, ne valsts valodā
Lato Lapsa06.09.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pēc Nacionālās apvienības „valodas demarša” darbu pamet viens no labākajiem LTV7 žurnālistiem, - šādi par notikušo ar LTV žurnālistu Oļegu Ignatjevu vēstīja Ingus Bērziņa vadītais portāls „Delfi”. Tas pats medijs, kurš nu jau regulāri saņem nodokļu maksātāju naudu un to izmanto, piemēram, latviskajā versijā ņirdzīgi stāstot par Donbasa bandītu vadoņa nogalināšanu, bet krieviskajā to pašu personu sērīgi dēvējot par Doņeckas Tautas Republikas vadītāju un vēl tālredzīgi liedzot rakstam komentēšanas iespēju. Domāju, ka, lai šādu nodokļu maksātāju uzturētu manipulatoru nostādnes neiesakņotos, ir īsi jāsaliek punkti uz „i”.
Tātad – mums ir tā saucamā „sabiedriskā” televīzija. „Sabiedriska” tā tiešām ir vismaz divos veidos – pirmkārt, pārtiek lielākoties no sabiedrības naudas, otrkārt, tikko kaut kāda šīs televīzijas vadošākajiem, bļaurīgākajiem un savstarpēji savienotākajiem ļaudīm nepatīkama sabiedrības daļa kaut ko iebilst pret šīs televīzijas rīcību, šie ļaudis skaļi un vienoti bļauj – mēs esam sabiedriskā televīzija, redakcionāli neatkarīga, atšujieties!
Šai televīzijai ir raidījumi gan latviski, gan krieviski. Vēl vairāk, pašlaik šo raidījumu vidū ir arī priekšvēlēšanu debates krievu valodā, un daudziem tas var šķist bezgala murgaini. Galu galā (šīs domas autore ir Džeina Šteinberga tviterī) - vēlētāji ir Latvijas pilsoņi, un, tā kā jāpieņem, ka Latvijas pilsoņi zina valsts valodu, jo bez tās pilsonību nebūtu ieguvuši (vismaz naturalizētie), tad kam šādas debates krieviski vispār tiek rīkotas?
Taču nekā nebija – tā sauktajā sabiedrisko mediju sabiedriskajā pasūtījumā noteikts, ka Latvijas sabiedriskajiem medijiem, lūk, ir jānodrošina informatīvi analītisku programmu piedāvājums krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, un priekšvēlēšanu debates krievu valodā tiek rīkotas, lai „šai auditorijai piedāvātu daudzveidīgu saturu, kurā nodrošināta viedokļu dažādība”.
Drusku dīvaini tas vienalga ir, bet lai nu būtu. Taču ne par to runa. Runa ir par konkrēto gadījumu, kad raidījuma „Punkti uz i” (krieviski) vadītājs Oļegs Ignatjevs nolēma šo nosacījumu iztulkot tā – viņš vada raidījumu saviem krievvalodīgajiem skatītājiem, un viņam esot tiesības pieprasīt, lai tie cilvēki, kas nāk uz viņa vadīto krievvalodīgo raidījumu, runā tā krievvalodīgajiem skatītājiem patīkamajā krievu valodā. Nevis ierosināt vai ieteikt, bet kategoriski pieprasīt.
Šis nav nekāds izdomājums un nekāds pārspīlējums. Lūk, „sabiedriskās” televīzijas pārstāvja vēstules teksts: „Lūdzu līdz šodienas plkst. 17.00 dot ziņu par deputāta kandidātu no Nacionālās apvienības, kurš būtu gatavs krievu valodā prezentēt un aizstāvēt apvienības pozīciju. Lūdzu ņemt vērā: jebkura cita atbilde automātiski tiks uzskatīta par atteikumu, par to atkārtoti nebrīdinot, un vieta uzstāšanai Nacionālās apvienības pārstāvim netiks rezervēta."
Tātad – vēstulē sabiedriskās televīzijas darbinieks skaidri un gaiši raksta: ja jūs Latvijas sabiedriskās televīzijas raidījumā nerunāsiet krieviski, jūs šajā raidījumā nepiedalīsieties. Punkts.
Es pats jau pirms krietni padaudziem gadiem esmu bijis vienā vai divos Oļega Ignatjeva vadītajos raidījumos, pēdējoreiz, šķiet, pirms gadiem trim. Runāju toreiz krieviski, jo toreiz man šis uzstāšanās valodas jautājums nešķita tik svarīgs kā tagad. Pats Oļegs Ignatjevs gandrīz perfekti runā latviski, šajā valodā arī studijā notika visas sarunas, izņemot pašu raidījuma daļu. Taču – nebija ne runas par to, ka tiktu kategoriski uzstāts: pašā raidījumā runāsi krieviski vai – čau, Anna! Tad, protams, iestātos pavisam citi principi.
Es nezinu, kas šajā laikā ir noticis „sabiedriskajā” televīzijā kopumā vai konkrēti Oļega Ignatjeva galvā. Taču viens kas ir skaidrs – atšķirībā no ienākumu vārdā diviem kungiem vienlaikus cītīgi kalpojošā portāla „Delfi” un konkrēti tā pārstāvja, Latvijas Žurnālistu asociācijas valdes locekļa Filipa Lastovska versijas te ir runa nevis par „Nacionālās apvienības demaršu”, bet gan par kaut ko pilnīgi citu.
Un šis cits ir: šī ir Latvijas valsts, kurā ir viena un tikai viena valsts valoda, un neviens ignatjevs vai lastovskis nav, nekad nebūs un nedrīkst būt tiesīgs pieprasīt, lai kaut jel viens Latvijas valsts pilsonis savā valstī runātu kādā citā valodā. It īpaši jau, ja attiecīgais ignatjevs vai lastovskis pārtiek no šīs valsts budžeta naudas.
Tā ka – lai cik profesionāls un vēl visāds būtu žurnālists Ignatjevs, viņu, protams, nekavējoties vajadzēja atlaist no darba. Kaut vai tāpēc, lai nevienam citam neienāktu prātā ko tādu atkārtot. Un jebkādam žēlumam un muldēšanai par demaršiem te nav vietas.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
