Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ne vienā dienā mēs nonācām pie idejas par Latvijas neatkarības atjaunošanu – pirms tam ilgi runājām par padomju tautu konfederāciju un republiku suverenitāti. Bet, kad bijām tikuši pie neatkarības, tad sākām meklēt iespēju iestāties citā savienībā. Par to - šis fragments no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas, S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 - 2005.

Tautas frontes pirmā programma

Kaut gan par neatkarības ideju sākumpunktu parasti uzskata slaveno 1988. gada Radošo savienību plēnumu, tomēr patiesībā tajā par izstāšanos no Padomju Savienības neviens vēl i neiepīkstējās. Plēnuma rezolūcijā atrodamās frāzes vēl bija diezgan miglainas, aprobežojoties ar suverenitātes pieminēšanu. „Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija – latvieši – paši savā etnogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti,” – šādiem vārdiem rezolūcijā tika pausts uztraukums par PSRS īstenoto migrācijas politiku.

Cita rezolūcijas tēze gan bija jau konkrētāka un ļauj tiešām domāt par kaut kādiem neatkarības idejas aizmetņiem: „Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdību un PSRS valdību aktīvi realizēt tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss praksē ļautu starptautiski atzīt Latviju par suverēnu un nacionālu valsti padomju federācijā.”

Kā tik divdomīgs statuss izpaustos praksē, to gan tobrīd diez vai izprata pat paši rezolūcijas autori. Taču, lai izvairītos no pārmetumiem par graujošu pretpadomju darbību, viņi rezolūcijas tekstā veikli iepina atsauces uz kompartijas vēsturiskajiem lēmumiem. Sak, viss ir likumīgi, ja jau reiz pat biedrs Mihails Gorbačovs Maskavā atbalsta šādas pārmaiņas: „Visu to realizējot, praktiski balstīties uz domu, kas izteikta PSKP CK tēzēs partijas XIX Vissavienības konferencei: „Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietējiem orgāniem pilnā mērā attiecas uz visām mūsu nacionālā valstiskuma un autonomijas formām.””

Arī jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte savas darbības pirmajos mēnešos par neatkarību vēl neteica ne vārda. Tā vietā tika spriests par padomju konfederāciju, kurā katrai republikai būtu veto tiesības. Bet pirms konfederācijas izveidošanas būtu nepieciešams pārskatīt PSRS likumus, noskaidrotu, vai tie apmierina visas republikas. Pēc tam tad arī varētu parakstīt savienības līgumu, protams, ievērojot katras republikas vēlmes. Protams, arī par izstāšanos no PSRS vēl netika nopietni spriests, pārsvarā LTF līderi runāja tikai par politisko un ekonomisko suverenitāti uz savienības līguma bāzes. Tika gan domāts arī par LPSR pilsonības nodibināšanu, kurai būtu prioritāte pār PSRS pilsonību.

Interesanti, ka vēlākā Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora (un vēl vēlāk no šī amata atlaistā) Māra Pļavnieka vadītā LTF migrācijas problēmu komisija tolaik aicināja samazināt strādājošo skaitu uzņēmumos, uzskatot, ka tas ļaus samazināt migrāciju. Tomēr tik un tā LTF 1. kongresā pieņemtajā programmā vēl bija rodamas arī īsteni sociālistiskas rindas: „Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai.” Šī nav vienīgā vieta, kur LTF programmā pieminēts ļeņinisms. Mazliet tālāk varam lasīt: „LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.” Kā redzams, ja kāds arī tobrīd sapņoja par īstu neatkarību, tad par labāku tomēr atzina skaļi nebļaustīties un apmierināties ar izplūdušām runām par pašnoteikšanos ļeņinisma garā.

Tiesa, tajā pašā LTF programmā gan pavīdēja arī daži punkti, kas mazliet kontrastēja ar runām par draudzīgo tautu savienību. Piemēram, ekonomikas sadaļā varam lasīt, lūk, ko: „Ekonomiski suverēnas republikas kompetencē ir organizēt banku darbību un naudas apriti, ieviest pašai savu valūtu.” Tepat gan piebilsts, ka kopīgā PSRS valūta tomēr ir un paliek rubļi. Jāņem arī vērā, ka tolaik savu valūtu vairāk uzskatīja par ieroci, ar kura palīdzību padarīt deficītās preces nepieejamas pircējiem no citām republikām, nevis par neatkarīgas valsts simbolu. Diezgan skaidri savas valūtas ieviešanas mērķus tolaik izskaidroja Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis: „Tās ieviešanas mērķis – republikas iedzīvotāju ekonomisko interešu aizsardzība jautājumos par to preču resursu patēriņu, kuri paliek republikas rīcībā pēc starprepublikāniskās preču apmaiņas.” Īsāk sakot – preces, kas nonākušas Latvijas veikalos, ir domātas tikai Latvijas iedzīvotājiem, un iebraucējiem mēs tās par rubļiem nepārdosim.

 

Tautas frontes otrā programma

Lūzums notika 1989. gada pavasarī, kad vārds „neatkarība” vairs nebija tabu. Tiesa, kā tagad atminas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, „laikā kad Vācijas apvienošanās bija dienas kārtībā, Gorbačovs bija baigais favorīts, un viss, ko mēs dzirdējām, bija: „Nešūpojiet, zēni, Gorbačova laivu!” Šo frāzi mums atkārtoja visos kabinetos. Gorbačovs bija svarīgs”…

Un vienalga – pirmoreiz kurss uz neatkarības atgūšanu tika pasludināts jau LTF Domes valdes aicinājumā 1989. gada 31. maijā: „LTF Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. (..) Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jūnija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību.” Kursa maiņu LTF vadība skaidroja ar Maskavas arvien pieaugošo spiedienu uz republikām, nevairoties pat no brutāla spēka lietošanas – te tika atgādināts par nesen notikušo slaktiņu Tbilisi, kur armija izdzenāja demonstrantus. Īsi sakot – tādā savienībā mums nav ko meklēt, tādēļ mēs sākam cīņu par izstāšanos no PSRS.

Taču nemaz tik viegli LTF paziņojums netapa, un nevarētu arī teikt, ka tas būtu pieņemts lielā vienprātībā. Ja varam ticēt Ivaram Godmanim, tad paziņojums tapis, pateicoties viņam pašam un toreizējam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedras dekānam Jurim Rozenvaldam, kuri pēc LTF 1. kongresa uzrakstījuši Latvijas attīstības koncepciju. „Un, kad mēs uzrakstījām vārdus „pilnīga valstiska neatkarība”, kļuva skaidrs, kas tas vairs nav nekāds pārejas periods. Mēs pamatīgi domājām, vai tas tomēr nav pārāk ass pavērsiens? Tomēr tekstu nemainījām,” vēlāk stāstīja I. Godmanis. Koncepcijas variantu atbalstījis arī LTF valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis, un beigās tas izgājis cauri arī valdei, par spīti dažu tās locekļu ieteikumiem vārdu „neatkarība” aizstāt ar „suverenitāti”.

Tautas frontes otrajā programmā, kas tapa 1989. gada septembrī, jau viss bija pateikts maksimāli skaidri – izvirzīts mērķis atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot demokrātisku parlamentāru republiku, un pieprasīts atzīt par nelikumīgām 1940. gadā okupācijas karaspēka klātbūtnē notikušās vēlēšanas, kuru rezultātā Latvija nonāca PSRS sastāvā. Starp citu, diezgan savdabīga bija Maskavas atbildes reakcija – PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli, ar kuru kara katedras beigušos un rezerves virsnieka pakāpes saņēmušos LTF vadītājus degradēja par ierindniekiem. Diez vai daudz bija tādu, kas par to pārdzīvoja…

LTF attieksme nu bija skaidra, taču ko par nule izsludināto kursu uz pilnīgu neatkarību teica vietējie komunisti un, galu galā, vienkāršā tauta? 1989. gadā notikušās sabiedriskās aptaujas liecināja, ka gada vidū (tātad drīz pēc LTF paziņojuma) brīvvalsts ideju atbalstīja 55 procenti latviešu un tikai 9 procenti cittautiešu. Vēl pēc gada aina jau bija krietni mainījusies – par neatkarību bija 85 procenti latviešu un 26 procenti nelatviešu. Bet 1991. gadā veiktajā aptaujā par Latvijas neatkarību, kurā piedalījās 87 procenti Latvijas iedzīvotāju, 73 procenti nobalsoja par neatkarību.

Komunistu attieksme pret ātru izstāšanos no PSRS bija krietni rezervētāka. Piemēram, par vienu no progresīvākajiem nacionālkomunistiem uzskatītais Anatolijs Gorbunovs vēl 1990. gada sākumā norādīja: „Nevar runāt par saprātīgu attīstības ceļu, ja Latvija nekavējoties izstājas no PSRS.” Domas viņš nebija mainījis arī 1990. gada 4. maija priekšvakarā, vēl arvien iestājoties par lēnu un apdomīgu ceļu uz valstiskumu. Lūk, ko vienu dienu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas jaunievēlētās Augstākās Padomes pirmajā sēdē teica tās jaunais priekšsēdētājs A. Gorbunovs: „Šodien neviena sabiedriskā organizācija tā neizvirza jautājumu, ka tūlīt jāiziet no Padomju Savienības. Šodien ir jāatjauno valstiskums, un šis atjaunošanas ceļš, kā jums jau teicu, ved no republikas uz valstu savienību.”

Tādēļ liekas visai loģiski, ka Augstākā Padome, kurā nebūt nebija tikai LTF ideju aizstāvji vien, 1989. gada vasarā nāca klajā ar ārkārtīgi diplomātisku dokumentu, kas vēsturē palicis kā Deklarācija par Latvijas suverenitāti. Principā tā bija tā pati deklarācija, ko pieņemt aicināja Tautas fronte, tikai maigāk formulēta. Te pagaidām par neatkarību netika runāts, toties bija sniegts paskaidrojums, kādēļ tad latviešiem pastāvošā lietu kārtība neliekas sirdij tuva: „Staļinisms un tam sekojošais administratīvi komandējošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, kā arī ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.”

Tādēļ parlaments pasludināja, ka turpmāk „Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē”. Republikas tālākais statuss Padomju Savienībā nosakāms ar līgumattiecību palīdzību, bet zeme un tās dzīles turpmāk būs tikai republikas īpašums, par kuru Maskavai nebūs nekādas teikšanas. Šis punkts bija īpaši būtisks, jo var uzskatīt, ka tas bija tajā pat laikā pieņemtā Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības projekta pamatā. Turpmāk par Latvijā esošā īpašuma izmantošanu teorētiski (praksē gan daudzi uzņēmumi un teritorijas palika savienības pakļautībā) varēja lemt vietējās iestādes.

Neatkarības deklarācija

Deklarācija par suverenitāti aktuāla bija tikai nepilnu gadu, jo 1990. gada maijā, darbu sākot jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei, kurā lielu daļu veidoja Tautas frontes izvirzītie deputāti, nekavējoties tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas jau pavisam nepārprotami nosprauda kursu uz pilnīgas neatkarības atgūšanu, nevis divdomīgu eksistenci PSRS sastāvā. Tiesa, ar pārejas periodu, kuram teorētiski it kā vajadzēja ilgt divus gadus. Diez vai daudz bija deputātu, kuri spēja iedomāties, ka jau pēc gada viņi varēs pieņemt deklarāciju par reālu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Neatkarības deklarāciju, kā vēlāk stāstīja viens to tās autoriem Aleksandrs Kiršteins, rakstījuši Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un viņš pats. „Tad vēl turpinājās strīdi: atjaunot tikai četrus pantus no vecās Konstitūcijas vai arī visu? Bija varianti, kas paredzēja uzreiz visu pantu atjaunošanu. Jo, piemēram, Lietuva iztika bez kaut kāda pārejas perioda. Taču bija arī cita Lietuvas pieredze – tur Gorbačovs ieviesa kaut ko līdzīgu ekonomiskajai blokādei,” vēlāk atminējās A. Kiršteins. Īpaši interesants bija viens no argumentiem, ko par labu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai minēja A. Krastiņš: ja reiz Padomju Savienība aicina Latviju noslēgt konfederācijas līgumu (šāds priekšlikums bija izskanējis konsultāciju laikā Maskavā), tad būtībā Kremlis atzīst Latvijas neatkarību, jo konfederācijā apvienoties taču var tikai neatkarīgas valstis.

Interesanta ir kāda epizode: kad darbs pie deklarācijas teksta jau bija sācies, tad, kā atceras E. Levits, procesam pieslēgušies arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Pēdējais tolaik bija Latvijas Universitātes partijas komitejas sekretārs, tādēļ domubiedru grupas sanāksmes piedāvāja rīkot partkoma telpās. Paradoksāli, taču var teikt, ka Neatkarības deklarācija tapa partijas komitejas telpās. Pašam E. Levitam gan, starp citu, nebija lemts pielikt deklarācijas tekstam punktu, jo īsi pirms tās pieņemšanas, 30. aprīlī, viņu kā Vācijas pilsoni no Latvijas izraidīja padomju varas iestādes.

Savukārt Dainis Īvāns deklarācijas tapšanu atminas šādiem vārdiem: „Bija vairāki deklarācijas varianti. Mēs centāmies konsultēties ar Rietumu latviešiem. Sevišķi svarīgi tas bija dialogā ar radikālākām organizācijām. Rietumu latviešus viņi vairāk klausījās. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pieņemsim galvenās tēzes un ka Egils Levits uzrakstīs pamattekstu. Pēc tam viņa teksts tika pārveidots līdz nepazīšanai. Oficiālā deklarācijas apspriešana ne tikai frontē, bet arī AP Tautas frontes frakcijā pirms pirmās sesijas, man liekas, notika astoņas reizes. Protams, katram ģēnijam tur bija kas ko labot. Reizēm bija sajūta, ka deklarāciju vispār nepieņems. Jo torpedēja no visām pusēm. Zināmā mērā noteikumus 11. martā nodiktēja leiši. Viņi paziņoja par it kā pilnīgu aiziešanu no Padomju Savienības. Reāli jau viņi neaizgāja... Tā rezultātā mūsējiem bija gan doma, ka vajadzētu pieņemt maksimālo leišu variantu, gan doma – nav jēgas deklarēt, ka esi jau neatkarīga de iure un de facto valsts, kad īstenībā tāda neesi. Tāpēc ilgās diskusijās radās slavenais pārejas periods, kad pieņem Satversmi un to, izņemot četrus galvenos pantus, aptur.”

Ja atgriežamies pie deklarācijas satura, tad rezultātā gala lēmums bija par labu četriem vecās Konstitūcijas pantiem, taču arī šādam variantam Augstākajā Padomē netrūka oponentu. Tā kompartijas līderis Alfreds Rubiks klausītājus biedēja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arī ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pēc izstāšanās no PSRS: „Neatkarība bez piepildījuma ar konkrētu un pilnīgi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienīgi nelaimi un nabadzību. Lēmums, kas pieņemts bez skaidrām prognozēm par gaidāmajām sekām var pilnīgi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krīzes stāvoklī.” Un vispār – Latvijas neatkarība apdraudēšot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī Ziemeļeiropā.

Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudēja ar referendumu Daugavpilī, pēc kura daugavpilieši varētu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerētā efekta, tāpat kā mēģinājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarīkot tai veltītu referendumu. Viens no pēdējiem runātājiem, kas centās balsojumu pēdējā brīdī nobremzēt, bija deputāts Leonīds Kurdjumovs, – viņš jautājuma izskatīšanu centās apturēt, apelējot pat pie kuņģa darbības ietekmes uz smadzenēm: „Mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē.” Tā tomēr palika saucēja balss tuksnesī, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta ēkas gaidošajam pūlim tika pieņemta.

Interesanti, ka mazliet vēlāk komunistu nostāja kļuva mazliet pielaidīgāka, un 1990. gada nogalē Latvijas Komunistiskā partija, ko tobrīd jau vadīja A. Rubiks, savā programmiskajā paziņojumā jau atļāvās tomēr ieminēties par republikas patstāvību. Tiesa, tikai par ekonomisko patstāvību, ar to saprotot aktīvu ekonomisko sakaru uzturēšanu ar citām PSRS republikām uz savstarpēja izdevīguma pamata.

No gaisa nokritusī brīvība

Ja Neatkarības deklarācijas pieņemšana Augstākās Padomes deputātiem prasīja ilgas debates un strīdus, tad ar dokumentu, kas Latviju pasludināja par reāli neatkarīgu valsti, gāja kā pa sviestu. Pie tā gan bija vainojami ārēji apstākļi un daži biedri Maskavā, kuri 1991. gada augustā bija sadomājuši sarīkot puču. 21. augustā, kad vēl nebija īstas skaidrības, vai pučisti tiešām cietuši sakāvi, Augstākā Padome triecientempā pieņēma likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Brīdis bija tam ļoti piemērots, jo, kā kolēģiem paskaidroja A. Krastiņš, puča dēļ Maskavā vairs nefunkcionē konstitucionālās valsts varas struktūras, kā rezultātā Latvijai vairs nav ar ko risināt sarunas par neatkarības atgūšanu. Un, ja nav ar ko runāt, tad neatkarība jāpasludina pašiem.

Dokuments tapa tik spontāni, ka brīdī, kad deputātiem vajadzēja sākt tā izskatīšanu, atklājās, ka ne visi ir saņēmuši pa teksta eksemplāram, tādēļ debates nācās atlikt uz stundas ceturksni. Lietas būtību gan tas nemainīja, jo sevišķi iebildumi pret likuma tekstu tik un tā neizskanēja, īpaši jau pēc tam, kad deputāts Indulis Bērziņš tautas priekšstāvjus paskubināja ar ziņu, ka blakus esošajā Doma laukumā parādījušās pučistiem uzticīgas armijas vienības ar tankiem. Apgalvojums gan vēlāk izrādījās nepatiess (informācija par pučistu gaitām augusta dienās vispār bija ārkārtīgi pretrunīga, un pat cilvēkiem, kas atradās notikumu epicentrā, bija pagrūti saprast, kas tad īsti notiek un ar ko viss varētu beigties). Toties efekts bija panākts – jau pēc brīža deputāti bija gatavi balsot, un, ja kāds vēl šaubījās, tad viņu pasteidzināja sēdes vadītājs A. Krastiņš: „Likumu šodien pieņemam steidzami. Man liekas, kolēģi dzird kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā.” Deputāti tā arī izdarīja un ar 111 balsīm „par” un 13 „pret” pasludināja Latviju par neatkarīgu republiku.

Galu galā neko daudz viņiem lasīt arī nemaz nevajadzēja, jo likums par valstisko neatkarību sastāvēja tikai no četriem pantiem: pirmais Latviju pasludināja par neatkarīgu demokrātisku republiku, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme; otrais atcēla Neatkarības deklarācijas noteikto pārejas periodu; trešais noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu realizē Augstākā Padome, bet ceturtais paziņoja, ka likums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Un fakts, ka tanki, kuru Doma laukumā nemaz nebija, līdz Augstākajai Padomei tā arī neatbrauca, tomēr nemazina deputātu nopelnus – šis tomēr bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tautas priekšstāvjiem bija nepieciešama drosme, spiežot balsošanas pogas. Jāņem vērā, ka simtprocentīgas pārliecības par to, ka pučs ir izgāzies, tobrīd nebija, tādēļ balsotājiem par neatkarību tiešām bija pamats bažīties par savu drošību.

Un ko tad tālāk?

Taču vienlaikus jau pašā deviņdesmito gadu sākumā aizvien dzirdamākas kļuva runas par to, ka viena pati jau Latvija neiztiks – jāmeklē jauni draugi un pirmām kārtām jau īstas drošības garanti, kas tolaik šķiet nesalīdzināmi svarīgāki par iekļaušanos kaut kādās vienotās ekonomiskajās struktūrās un jaunu tirgu nodrošināšanu savai produkcijai.

„Tas laiks bija saistīts ar pārdomām, kādēļ Latvijas pirmā brīvvalsts zaudēja brīvību. Toreiz bija skaidrs, ka viens no iemesliem bija tas, ka Latvija bija palikusi viena, tā bija nodota no abām pusēm. Manuprāt, NATO, kas daudzu gadu garumā bija bremzējis PSRS ekspansiju Rietumeiropas teritorijā, bija pirmais vārds, kas nāca prātā. Ja PSRS bija visa negatīvā iemiesojums, tad bija vajadzīgs jaudīgs pozitīvais pretmets. Un NATO bija tas pretmets. Tas notika dabiski un pašsaprotami. Eiropas Savienība arī dabiski nāca klāt. Ģeogrāfiskā identifikācija un daudzu gadu apvainojums, ka mēs neesam Eiropa... līdz pat referendumam galvenais sauklis bija: „Beidziet uzdot mums muļķīgu jautājumu! Mēs vienmēr esam bijusi Eiropa. Mēs jau esam Eiropā!” Tie bija absolūti neticami mērķi, bet tie bija tikpat neticami kā PSRS sabrukums. Šie mērķi bija salīdzināmi pēc savas ticamības vai neticamības pakāpes. No otras puses, tie nebija procesa mērķi, tie bija mērķi, kuriem ir redzams gala rezultāts. Tautas labklājība patiesībā ir process, un neviens nevar pateikt to brīdi, kad ir sasniegta tautas labklājība. Tas bija ārkārtīgi izdevīgi gan no iekšpolitiskā, gan no ārpolitiskā viedokļa,” daudzus gadus vēlāk vērtēja sociologs Aigars Freimanis.

„Es faktiski neatceros tādu gadījumu, kad mūsu politiķu vidū būtu bijušas domstarpības par to, vai centrs priekš mums būs Maskavā vai Briselē. Runa ir tikai un vienīgi par Eiropu. Šobrīd vispār būtu diezgan neapdomīgi un nepopulāri, ja politiķis, kurš uzskata, ka ir nopietns politiķis, iedrošinātos atklāti teikt „nē” Eiropas Savienībai,” – tā savukārt savos deviņdesmito gadu vidus memuāros izteicās Māris Gailis. Un tiešām – solis pa solim, un jau pēc pāris gadiem tēze par Latvijas virzību uz Eiropu un pasaules struktūrām bija gandrīz vai vispārpieņemta.

Ar to gan reizēm tika saprastas visdažādākās lietas, – bijušais komunists un Tautas dzejnieks, Atmodas laika tautas vadonis, pēcāk pirmais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters jau 1993. gadā presē atļāvās nedaudz paironizēt: „”Iekļūt Eiropā” tagad skan apmēram tāpat kā savā laikā uzraksti uz sienām „Lai dzīvo komunisms!” u.tml. Acs neredz, auss nedzird, tikai kāds ārzemnieks pabrīnās. Jaunā ideoloģiskā konjunktūra jau stingri iesēdusies galvās. (..) Ierastais trafarets „Latvija ir tilts” ir nodrāzts šablons, jo tikai retais latvietis ir gatavs atzīt, ka eksistē pavisam četras debesspuses un divas puslodes.”

Vienā ziņā virzība uz iekļaušanos pasaules struktūrās veicās gana labi – tik labi, ka, kā rāda Ārlietu ministrijas informācija, 2005. gadā Latvijas valstiskās struktūras maksāja biedra naudas jau aptuveni divos simtos visdažādāko starptautisko organizāciju un struktūru, no ANO un Pasaules veselības organizācijas līdz Eiropas Maksātnespējas asociācijai un Pirkstu nospiedumu biedrībai. Taču visā, kas skar nopietnas lietas un pirmām kārtām jau valstiskās drošības jautājumus, pirmie neatkarības gadi bija vienu vienīgu sarūgtinājumu pilni – rietumvalstis gan bija gatavas uz dažādiem diplomātiskiem solījumiem un pārrunām, taču ne daudz vairāk.

Vēlākais Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš 1993. gadā skumji atzina: „Militārā palīdzība, kas eventuāli sāka pienākt no dažādām Rietumu valstīm, ir tik pieticīga, ka to tikai nosacīti var par tādu dēvēt, un tur neietilpst ieroči. (..) Rietumu valstis ir izvirzījušas Latvijai īstu ieroču embargo…” Tiesa, jau līdz 1996. gada rudenim Latvija parakstīja militārās sadarbības līgumus ar 11 valstīm, taču nekādu praktisku labumu stobru un munīcijas izskatā tie īsti nenesa. Savukārt pirmais Latvijas ārlietu ministrs J. Jurkāns 1993. gada beigās (tobrīd jau gadu kā demisionējis) tikpat skumji konstatēja: „Uzskatot Latvijas iesaistīšanu NATO par vienīgo Latvijas drošības garantu, Valdis Birkavs atzīst, ka „izšķiroša šajā jautājumā būs pašas NATO nostāja”. Taču tā jau sen ir zināma – sadarbība, nevis līdzdalība. Bez drošības garantijām.”

Situāciju vēl sarežģīja apstāklis, ka Latvija ne tolaik, ne vēl daudzus gadus vēlāk tā arī nespēja izstrādāt un apstiprināt pārdomātu un skaidru ārpolitikas koncepciju. Līdz ar to neviens gan īsti nestrīdējās, ka vajadzētu virzīties uz Eiropu un pasaules drošības struktūrām, toties jautājums par to, kādām īsti būtu jābūt attiecībām ar Krieviju, mulsināja vai visus Latvijas likteņa lēmējus. Mulsums un pretrunas valsts augstāko amatpersonu vidū bija tik pamatīgi, ka tas pats J. Jurkāns tajā pašā 1993. gadā konstatēja acīmredzamo: „Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecībām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad īsti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopēja, vai arī prezidentam sava, premjeram sava un varbūt vēl kādam sava.” Savukārt 1996. gada martā ārlietu ministrs V. Birkavs pat publiski pauda savu neviltoto sašutumu – pieci ministri, lūk, esot pieprasījuši daudzkārtējās diplomātiskās vīzas uz Krieviju.

Taču soli pa solītim Latvija tomēr čāpoja Rietumu virzienā: jau 1992. gadā J. Jurkāns parakstīja tirdzniecības sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību un tagad atzīst – līdz 1993. gadam dalība NATO vēl neesot oficiāli tikusi minēta kā Latvijas mērķis, bet ES – tā gan. 1994. gada jūlijā premjers V. Birkavs parakstīja līgumu par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem ar ES, Eiropas Atomenerģētikas savienību un Eiropas Ogļu un tērauda savienību, bet NATO ģenerālsekretāra vietniekam Serdžo Balančīno vienlaikus iesniedza Latvijas prezentācijas dokumentu programmai Partnerattiecības mieram, kas bija pirmais solītis ceļā uz NATO, un vienlaikus publiski paziņoja: „Tagad tikai savtība, politiska tuvredzība vai nodevība var mūs atraut no Eiropas. Par reformu un Latvijas neatkarības garantu ir kļuvusi Eiropas Savienība.”

Īsti jau tā, protams, nebija, un daudz reālistiskāk situāciju 1994. gada beigās vērtēja Valsts prezidents G. Ulmanis: „Rietumvalstis ir mūs zināmā mērā pieņēmušas.” Taču fakts – 1995. gada oktobra beigās Eiropas Savienības ārlietu ministru padome oficiāli pieņēma Latvijas pieteikumu iestājai ES vēl pirms Igaunijas un Lietuvas, 1996. gada aprīlī Rīgā ieradās NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana, tajā pašā gadā Latvijas vads jau piedalījās IFOR miera uzturēšanas misijā Bosnijā, nule par īpašu uzdevumu ministru Eiropas Savienības lietās ieceltajam Aleksandram Kiršteinam ļaujot lepni apliecināt – Latvija no drošības patērētājas kļuvusi par drošības uzturētāju, bet aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam kopā ar G. Ulmani un V. Birkavu – rudens pusē jau pieņemt darbības programmu par pasākumiem, kas veicami, lai paaugstinātu Latvijas gatavību iestājai NATO.

Merkantilās atklāsmes

1996. gads Latvijas virzībā uz Eiropu bija būtisks ar vēl kādu vēlākajos gados ārkārtīgi nozīmīgu atklāsmi – bijušais labvakarietis un toreizējais Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis Edvīns Inkēns pirmoreiz skaļi ierunājās par to, ka Latvijai no ES galu galā tiks daudz jo daudz naudas: „Ar kādiem argumentiem eiromīļi pārliecinās eiroskeptiķus par labu vienotai Eiropai. Tiekšanos uz ES mēs galvenokārt pamatojam ar Latvijas drošības apsvērumiem, jo garantijas valsts neatkarībai, protams, ir visvēlamākais, ko mums varētu dot iekļaušanās šajā savienībā. Taču, runājot par ieguvumiem ekonomikai, sākas īsti latviska kautrēšanās. Mums it kā kauns teikt kailo patiesību – Latvija rēķinās ar ES naudu, Latvijai neiztikt bez ES naudas.”

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka E. Inkēns ar stāstu par to, kā „tikko Latvija būs ES locekle, sociālā aizsardzība pirmā saņems tās naudu”, vienlaikus aizsāka vēl citu – pasaku stāstīšanas tradīciju par Eiropas naudu, kas laimīgus un turīgus padarīs vai visus Latvijas iedzīvotājus. Tā, protams, nenotika, lai gan tālākie notikumi parādīja, ka finansiāli iestāšanās ES Latvijai tiešām nāk par labu: divos gados pēc Latvijas iestāšanās savienībā no dažādiem ES fondiem tika saņemts gandrīz miljards latu, pretī samaksājot ES budžetā tikai nepilnus 140 miljonus, turklāt arī sakārtojās likumdošana, pieauga subsīdijas lauksaimniekiem, pārtikas produkcijas eksports uz ES pārsniedza importu, parādījās iespējas legāli strādāt vairākās citās ES valstīs, lai gan vienlaikus pamatīgi pieauga cenas un inflācija, vismaz 50 tūkstoši latviešu devās darbā uz ārzemēm, bet pašmāju zemnieki nonāca krietni neizdevīgākā stāvoklī nekā viņu kolēģi no vecajām ES dalībvalstīm. 

Taču 1996. gadā tas viss vēl bija priekšā, savukārt deviņdesmito gadu otrā puse atnesa pāris citas būtiskas atklāsmes. Pirmā – G. Ulmanis publiski paziņoja: „Būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā, to noteiks referendums”, savukārt socioloģiskās aptaujas parādīja, ka tauta nebūt nav tik eiropeiski noskaņota, kā varētu domāt: kamēr 1998. gada martā atklātībā nonāca dati, ka 48% Latvijas iedzīvotāju uzskata – Latvijai jāstājas ES, apmēram tajā pašā laikā veikta Eurobarometer aptauja rādīja, ka tik labās domās par ES ir tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt otrā atklāsme – Latvijas izredzes uz drīzu iestāšanos ES un NATO nebūt nav tik rožainas, kā tas daudziem šķitis. Lai gan 1995. gadā V. Birkavs kā iespējamo iestāšanās termiņu ES minēja 5–10 gadus, 1997. gada jūnijā 15 savienības valstu premjeri un ārlietu ministri Amsterdamā vienojās, ka līdz 2001. gadam ES uzņems ne vairāk kā piecas valstis, kuru vidū Latvijas acīmredzot nebūs. Vēl vairāk – 1997. gada vasarā izrādījās, ka Eiropas Komisijas viedoklis par Latvijas gatavību iestājai ne tuvu nav tik pozitīvs, kā ticis gaidīts, un politiķu aprindās sākās pamatīga vainīgo meklēšana (lai gan, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja, par Valsts prezidenti tā arī nekļuvusī Ilga Kreituse jau gadu iepriekš skaļi sauca, ka Eiropai nedrīkstot slēpt reālo situāciju Latvijā).

Savukārt iestāšanās NATO tobrīd šķita vēl nereālāka – un situācija būtiski nemainījās līdz pat 2001. gada 11. septembrim, kad reizē ar situāciju pasaulē strauji mainījās arī Latvijas izredzes apmaiņā pret gabaliņu savas suverenitātes iemantot jaunus drošības un stabilitātes garantus. „1993. gadā es biju NATO mītnē un uzdevu jautājumu – kad mēs būsim NATO? Man atbildēja – nekad! Es prasīju – tad mēs vēl ilgi būsim buferzonā starp austrumiem un rietumiem? Uz to man NATO ģenerālis neko neatbildēja. Protams, ka lielā mērā situāciju mainīja 11. septembris,” tagad teic, piemēram, bijušais iekšlietu ministrs un premjera biedrs Ziedonis Čevers.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...