Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ne vienā dienā mēs nonācām pie idejas par Latvijas neatkarības atjaunošanu – pirms tam ilgi runājām par padomju tautu konfederāciju un republiku suverenitāti. Bet, kad bijām tikuši pie neatkarības, tad sākām meklēt iespēju iestāties citā savienībā. Par to - šis fragments no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas, S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 - 2005.

Tautas frontes pirmā programma

Kaut gan par neatkarības ideju sākumpunktu parasti uzskata slaveno 1988. gada Radošo savienību plēnumu, tomēr patiesībā tajā par izstāšanos no Padomju Savienības neviens vēl i neiepīkstējās. Plēnuma rezolūcijā atrodamās frāzes vēl bija diezgan miglainas, aprobežojoties ar suverenitātes pieminēšanu. „Latvijas PSR līdzdalība PSRS ekonomiskajā un sociālajā attīstībā nenotiek pēc suverēnas valsts paritātes principa brīvu valstu savienībā, un tas novedis pie tā, ka Latvijas pamatnācija – latvieši – paši savā etnogrāfiskajā teritorijā kļūst par minoritāti,” – šādiem vārdiem rezolūcijā tika pausts uztraukums par PSRS īstenoto migrācijas politiku.

Cita rezolūcijas tēze gan bija jau konkrētāka un ļauj tiešām domāt par kaut kādiem neatkarības idejas aizmetņiem: „Politiskās pārkārtošanās vārdā aicinām Latvijas PSR valdību un PSRS valdību aktīvi realizēt tādu politiku un diplomātiju, lai republikas statuss praksē ļautu starptautiski atzīt Latviju par suverēnu un nacionālu valsti padomju federācijā.”

Kā tik divdomīgs statuss izpaustos praksē, to gan tobrīd diez vai izprata pat paši rezolūcijas autori. Taču, lai izvairītos no pārmetumiem par graujošu pretpadomju darbību, viņi rezolūcijas tekstā veikli iepina atsauces uz kompartijas vēsturiskajiem lēmumiem. Sak, viss ir likumīgi, ja jau reiz pat biedrs Mihails Gorbačovs Maskavā atbalsta šādas pārmaiņas: „Visu to realizējot, praktiski balstīties uz domu, kas izteikta PSKP CK tēzēs partijas XIX Vissavienības konferencei: „Decentralizācija un daudzu pārvaldes funkciju maksimāla nodošana vietējiem orgāniem pilnā mērā attiecas uz visām mūsu nacionālā valstiskuma un autonomijas formām.””

Arī jaunizveidotā Latvijas Tautas fronte savas darbības pirmajos mēnešos par neatkarību vēl neteica ne vārda. Tā vietā tika spriests par padomju konfederāciju, kurā katrai republikai būtu veto tiesības. Bet pirms konfederācijas izveidošanas būtu nepieciešams pārskatīt PSRS likumus, noskaidrotu, vai tie apmierina visas republikas. Pēc tam tad arī varētu parakstīt savienības līgumu, protams, ievērojot katras republikas vēlmes. Protams, arī par izstāšanos no PSRS vēl netika nopietni spriests, pārsvarā LTF līderi runāja tikai par politisko un ekonomisko suverenitāti uz savienības līguma bāzes. Tika gan domāts arī par LPSR pilsonības nodibināšanu, kurai būtu prioritāte pār PSRS pilsonību.

Interesanti, ka vēlākā Pilsonības un imigrācijas departamenta direktora (un vēl vēlāk no šī amata atlaistā) Māra Pļavnieka vadītā LTF migrācijas problēmu komisija tolaik aicināja samazināt strādājošo skaitu uzņēmumos, uzskatot, ka tas ļaus samazināt migrāciju. Tomēr tik un tā LTF 1. kongresā pieņemtajā programmā vēl bija rodamas arī īsteni sociālistiskas rindas: „Tagad ir radusies vēsturiska iespēja atbrīvoties no pagātnes smagās nastas, atdzīvināt sociālisma ļeņiniskos principus, veidot sabiedrību atbilstoši tautas interesēm, vajadzībām un gribai.” Šī nav vienīgā vieta, kur LTF programmā pieminēts ļeņinisms. Mazliet tālāk varam lasīt: „LTF iestājas par nacionālo attiecību konstruktīvu veidošanu uz ļeņiniskajiem tautu pašnoteikšanās un līdztiesības principiem padomju valstu savienībā.” Kā redzams, ja kāds arī tobrīd sapņoja par īstu neatkarību, tad par labāku tomēr atzina skaļi nebļaustīties un apmierināties ar izplūdušām runām par pašnoteikšanos ļeņinisma garā.

Tiesa, tajā pašā LTF programmā gan pavīdēja arī daži punkti, kas mazliet kontrastēja ar runām par draudzīgo tautu savienību. Piemēram, ekonomikas sadaļā varam lasīt, lūk, ko: „Ekonomiski suverēnas republikas kompetencē ir organizēt banku darbību un naudas apriti, ieviest pašai savu valūtu.” Tepat gan piebilsts, ka kopīgā PSRS valūta tomēr ir un paliek rubļi. Jāņem arī vērā, ka tolaik savu valūtu vairāk uzskatīja par ieroci, ar kura palīdzību padarīt deficītās preces nepieejamas pircējiem no citām republikām, nevis par neatkarīgas valsts simbolu. Diezgan skaidri savas valūtas ieviešanas mērķus tolaik izskaidroja Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis: „Tās ieviešanas mērķis – republikas iedzīvotāju ekonomisko interešu aizsardzība jautājumos par to preču resursu patēriņu, kuri paliek republikas rīcībā pēc starprepublikāniskās preču apmaiņas.” Īsāk sakot – preces, kas nonākušas Latvijas veikalos, ir domātas tikai Latvijas iedzīvotājiem, un iebraucējiem mēs tās par rubļiem nepārdosim.

 

Tautas frontes otrā programma

Lūzums notika 1989. gada pavasarī, kad vārds „neatkarība” vairs nebija tabu. Tiesa, kā tagad atminas Latvijas pirmais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, „laikā kad Vācijas apvienošanās bija dienas kārtībā, Gorbačovs bija baigais favorīts, un viss, ko mēs dzirdējām, bija: „Nešūpojiet, zēni, Gorbačova laivu!” Šo frāzi mums atkārtoja visos kabinetos. Gorbačovs bija svarīgs”…

Un vienalga – pirmoreiz kurss uz neatkarības atgūšanu tika pasludināts jau LTF Domes valdes aicinājumā 1989. gada 31. maijā: „LTF Domes valde izvirza apspriešanai visās Latvijas Tautas frontes grupās un nodaļās mūsu tautai vitāli svarīgu jautājumu: par Latvijas Tautas frontes iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. (..) Mūsu neatliekamais uzdevums ir panākt, lai Latvijas PSR Augstākās Padomes 16. jūnija sesija pieņem deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti un labojumus LPSR Konstitūcijā par Latvijas PSR īpašuma tiesībām un PSRS likumu ratifikāciju, lai Latvijas PSR Augstākā Padome nekavējoties pieņemtu likumu par Latvijas ekonomisko patstāvību.” Kursa maiņu LTF vadība skaidroja ar Maskavas arvien pieaugošo spiedienu uz republikām, nevairoties pat no brutāla spēka lietošanas – te tika atgādināts par nesen notikušo slaktiņu Tbilisi, kur armija izdzenāja demonstrantus. Īsi sakot – tādā savienībā mums nav ko meklēt, tādēļ mēs sākam cīņu par izstāšanos no PSRS.

Taču nemaz tik viegli LTF paziņojums netapa, un nevarētu arī teikt, ka tas būtu pieņemts lielā vienprātībā. Ja varam ticēt Ivaram Godmanim, tad paziņojums tapis, pateicoties viņam pašam un toreizējam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas katedras dekānam Jurim Rozenvaldam, kuri pēc LTF 1. kongresa uzrakstījuši Latvijas attīstības koncepciju. „Un, kad mēs uzrakstījām vārdus „pilnīga valstiska neatkarība”, kļuva skaidrs, kas tas vairs nav nekāds pārejas periods. Mēs pamatīgi domājām, vai tas tomēr nav pārāk ass pavērsiens? Tomēr tekstu nemainījām,” vēlāk stāstīja I. Godmanis. Koncepcijas variantu atbalstījis arī LTF valdes priekšsēdētājs Pēteris Laķis, un beigās tas izgājis cauri arī valdei, par spīti dažu tās locekļu ieteikumiem vārdu „neatkarība” aizstāt ar „suverenitāti”.

Tautas frontes otrajā programmā, kas tapa 1989. gada septembrī, jau viss bija pateikts maksimāli skaidri – izvirzīts mērķis atjaunot Latvijas valstisko neatkarību, radot demokrātisku parlamentāru republiku, un pieprasīts atzīt par nelikumīgām 1940. gadā okupācijas karaspēka klātbūtnē notikušās vēlēšanas, kuru rezultātā Latvija nonāca PSRS sastāvā. Starp citu, diezgan savdabīga bija Maskavas atbildes reakcija – PSRS aizsardzības ministrs Dmitrijs Jazovs izdeva pavēli, ar kuru kara katedras beigušos un rezerves virsnieka pakāpes saņēmušos LTF vadītājus degradēja par ierindniekiem. Diez vai daudz bija tādu, kas par to pārdzīvoja…

LTF attieksme nu bija skaidra, taču ko par nule izsludināto kursu uz pilnīgu neatkarību teica vietējie komunisti un, galu galā, vienkāršā tauta? 1989. gadā notikušās sabiedriskās aptaujas liecināja, ka gada vidū (tātad drīz pēc LTF paziņojuma) brīvvalsts ideju atbalstīja 55 procenti latviešu un tikai 9 procenti cittautiešu. Vēl pēc gada aina jau bija krietni mainījusies – par neatkarību bija 85 procenti latviešu un 26 procenti nelatviešu. Bet 1991. gadā veiktajā aptaujā par Latvijas neatkarību, kurā piedalījās 87 procenti Latvijas iedzīvotāju, 73 procenti nobalsoja par neatkarību.

Komunistu attieksme pret ātru izstāšanos no PSRS bija krietni rezervētāka. Piemēram, par vienu no progresīvākajiem nacionālkomunistiem uzskatītais Anatolijs Gorbunovs vēl 1990. gada sākumā norādīja: „Nevar runāt par saprātīgu attīstības ceļu, ja Latvija nekavējoties izstājas no PSRS.” Domas viņš nebija mainījis arī 1990. gada 4. maija priekšvakarā, vēl arvien iestājoties par lēnu un apdomīgu ceļu uz valstiskumu. Lūk, ko vienu dienu pirms Neatkarības deklarācijas pieņemšanas jaunievēlētās Augstākās Padomes pirmajā sēdē teica tās jaunais priekšsēdētājs A. Gorbunovs: „Šodien neviena sabiedriskā organizācija tā neizvirza jautājumu, ka tūlīt jāiziet no Padomju Savienības. Šodien ir jāatjauno valstiskums, un šis atjaunošanas ceļš, kā jums jau teicu, ved no republikas uz valstu savienību.”

Tādēļ liekas visai loģiski, ka Augstākā Padome, kurā nebūt nebija tikai LTF ideju aizstāvji vien, 1989. gada vasarā nāca klajā ar ārkārtīgi diplomātisku dokumentu, kas vēsturē palicis kā Deklarācija par Latvijas suverenitāti. Principā tā bija tā pati deklarācija, ko pieņemt aicināja Tautas fronte, tikai maigāk formulēta. Te pagaidām par neatkarību netika runāts, toties bija sniegts paskaidrojums, kādēļ tad latviešiem pastāvošā lietu kārtība neliekas sirdij tuva: „Staļinisms un tam sekojošais administratīvi komandējošais totalitārisms noveda pie Latvijas ekonomikas un kultūras pagrimuma, kā arī ekoloģiskās krīzes, deformēja nacionālās attiecības un devalvēja vispārcilvēciskās vērtības.”

Tādēļ parlaments pasludināja, ka turpmāk „Latvijas PSR attīstība notiek reālas valstiskas suverenitātes apstākļos šās suverenitātes valstiski tiesiskajā un starptautiski tiesiskajā izpratnē”. Republikas tālākais statuss Padomju Savienībā nosakāms ar līgumattiecību palīdzību, bet zeme un tās dzīles turpmāk būs tikai republikas īpašums, par kuru Maskavai nebūs nekādas teikšanas. Šis punkts bija īpaši būtisks, jo var uzskatīt, ka tas bija tajā pat laikā pieņemtā Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības projekta pamatā. Turpmāk par Latvijā esošā īpašuma izmantošanu teorētiski (praksē gan daudzi uzņēmumi un teritorijas palika savienības pakļautībā) varēja lemt vietējās iestādes.

Neatkarības deklarācija

Deklarācija par suverenitāti aktuāla bija tikai nepilnu gadu, jo 1990. gada maijā, darbu sākot jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei, kurā lielu daļu veidoja Tautas frontes izvirzītie deputāti, nekavējoties tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas jau pavisam nepārprotami nosprauda kursu uz pilnīgas neatkarības atgūšanu, nevis divdomīgu eksistenci PSRS sastāvā. Tiesa, ar pārejas periodu, kuram teorētiski it kā vajadzēja ilgt divus gadus. Diez vai daudz bija deputātu, kuri spēja iedomāties, ka jau pēc gada viņi varēs pieņemt deklarāciju par reālu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Neatkarības deklarāciju, kā vēlāk stāstīja viens to tās autoriem Aleksandrs Kiršteins, rakstījuši Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un viņš pats. „Tad vēl turpinājās strīdi: atjaunot tikai četrus pantus no vecās Konstitūcijas vai arī visu? Bija varianti, kas paredzēja uzreiz visu pantu atjaunošanu. Jo, piemēram, Lietuva iztika bez kaut kāda pārejas perioda. Taču bija arī cita Lietuvas pieredze – tur Gorbačovs ieviesa kaut ko līdzīgu ekonomiskajai blokādei,” vēlāk atminējās A. Kiršteins. Īpaši interesants bija viens no argumentiem, ko par labu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai minēja A. Krastiņš: ja reiz Padomju Savienība aicina Latviju noslēgt konfederācijas līgumu (šāds priekšlikums bija izskanējis konsultāciju laikā Maskavā), tad būtībā Kremlis atzīst Latvijas neatkarību, jo konfederācijā apvienoties taču var tikai neatkarīgas valstis.

Interesanta ir kāda epizode: kad darbs pie deklarācijas teksta jau bija sācies, tad, kā atceras E. Levits, procesam pieslēgušies arī Vilnis Eglājs, Valdis Birkavs, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš. Pēdējais tolaik bija Latvijas Universitātes partijas komitejas sekretārs, tādēļ domubiedru grupas sanāksmes piedāvāja rīkot partkoma telpās. Paradoksāli, taču var teikt, ka Neatkarības deklarācija tapa partijas komitejas telpās. Pašam E. Levitam gan, starp citu, nebija lemts pielikt deklarācijas tekstam punktu, jo īsi pirms tās pieņemšanas, 30. aprīlī, viņu kā Vācijas pilsoni no Latvijas izraidīja padomju varas iestādes.

Savukārt Dainis Īvāns deklarācijas tapšanu atminas šādiem vārdiem: „Bija vairāki deklarācijas varianti. Mēs centāmies konsultēties ar Rietumu latviešiem. Sevišķi svarīgi tas bija dialogā ar radikālākām organizācijām. Rietumu latviešus viņi vairāk klausījās. Beigās nonācām pie secinājuma, ka pieņemsim galvenās tēzes un ka Egils Levits uzrakstīs pamattekstu. Pēc tam viņa teksts tika pārveidots līdz nepazīšanai. Oficiālā deklarācijas apspriešana ne tikai frontē, bet arī AP Tautas frontes frakcijā pirms pirmās sesijas, man liekas, notika astoņas reizes. Protams, katram ģēnijam tur bija kas ko labot. Reizēm bija sajūta, ka deklarāciju vispār nepieņems. Jo torpedēja no visām pusēm. Zināmā mērā noteikumus 11. martā nodiktēja leiši. Viņi paziņoja par it kā pilnīgu aiziešanu no Padomju Savienības. Reāli jau viņi neaizgāja... Tā rezultātā mūsējiem bija gan doma, ka vajadzētu pieņemt maksimālo leišu variantu, gan doma – nav jēgas deklarēt, ka esi jau neatkarīga de iure un de facto valsts, kad īstenībā tāda neesi. Tāpēc ilgās diskusijās radās slavenais pārejas periods, kad pieņem Satversmi un to, izņemot četrus galvenos pantus, aptur.”

Ja atgriežamies pie deklarācijas satura, tad rezultātā gala lēmums bija par labu četriem vecās Konstitūcijas pantiem, taču arī šādam variantam Augstākajā Padomē netrūka oponentu. Tā kompartijas līderis Alfreds Rubiks klausītājus biedēja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arī ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pēc izstāšanās no PSRS: „Neatkarība bez piepildījuma ar konkrētu un pilnīgi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienīgi nelaimi un nabadzību. Lēmums, kas pieņemts bez skaidrām prognozēm par gaidāmajām sekām var pilnīgi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krīzes stāvoklī.” Un vispār – Latvijas neatkarība apdraudēšot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī Ziemeļeiropā.

Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudēja ar referendumu Daugavpilī, pēc kura daugavpilieši varētu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerētā efekta, tāpat kā mēģinājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarīkot tai veltītu referendumu. Viens no pēdējiem runātājiem, kas centās balsojumu pēdējā brīdī nobremzēt, bija deputāts Leonīds Kurdjumovs, – viņš jautājuma izskatīšanu centās apturēt, apelējot pat pie kuņģa darbības ietekmes uz smadzenēm: „Mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē.” Tā tomēr palika saucēja balss tuksnesī, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta ēkas gaidošajam pūlim tika pieņemta.

Interesanti, ka mazliet vēlāk komunistu nostāja kļuva mazliet pielaidīgāka, un 1990. gada nogalē Latvijas Komunistiskā partija, ko tobrīd jau vadīja A. Rubiks, savā programmiskajā paziņojumā jau atļāvās tomēr ieminēties par republikas patstāvību. Tiesa, tikai par ekonomisko patstāvību, ar to saprotot aktīvu ekonomisko sakaru uzturēšanu ar citām PSRS republikām uz savstarpēja izdevīguma pamata.

No gaisa nokritusī brīvība

Ja Neatkarības deklarācijas pieņemšana Augstākās Padomes deputātiem prasīja ilgas debates un strīdus, tad ar dokumentu, kas Latviju pasludināja par reāli neatkarīgu valsti, gāja kā pa sviestu. Pie tā gan bija vainojami ārēji apstākļi un daži biedri Maskavā, kuri 1991. gada augustā bija sadomājuši sarīkot puču. 21. augustā, kad vēl nebija īstas skaidrības, vai pučisti tiešām cietuši sakāvi, Augstākā Padome triecientempā pieņēma likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu. Brīdis bija tam ļoti piemērots, jo, kā kolēģiem paskaidroja A. Krastiņš, puča dēļ Maskavā vairs nefunkcionē konstitucionālās valsts varas struktūras, kā rezultātā Latvijai vairs nav ar ko risināt sarunas par neatkarības atgūšanu. Un, ja nav ar ko runāt, tad neatkarība jāpasludina pašiem.

Dokuments tapa tik spontāni, ka brīdī, kad deputātiem vajadzēja sākt tā izskatīšanu, atklājās, ka ne visi ir saņēmuši pa teksta eksemplāram, tādēļ debates nācās atlikt uz stundas ceturksni. Lietas būtību gan tas nemainīja, jo sevišķi iebildumi pret likuma tekstu tik un tā neizskanēja, īpaši jau pēc tam, kad deputāts Indulis Bērziņš tautas priekšstāvjus paskubināja ar ziņu, ka blakus esošajā Doma laukumā parādījušās pučistiem uzticīgas armijas vienības ar tankiem. Apgalvojums gan vēlāk izrādījās nepatiess (informācija par pučistu gaitām augusta dienās vispār bija ārkārtīgi pretrunīga, un pat cilvēkiem, kas atradās notikumu epicentrā, bija pagrūti saprast, kas tad īsti notiek un ar ko viss varētu beigties). Toties efekts bija panākts – jau pēc brīža deputāti bija gatavi balsot, un, ja kāds vēl šaubījās, tad viņu pasteidzināja sēdes vadītājs A. Krastiņš: „Likumu šodien pieņemam steidzami. Man liekas, kolēģi dzird kādu rūkoņu, kas tuvojas Augstākajai Padomei. Tā ka es aicinu balsot par šo konstitucionālo likumu otrajā lasījumā un kopumā.” Deputāti tā arī izdarīja un ar 111 balsīm „par” un 13 „pret” pasludināja Latviju par neatkarīgu republiku.

Galu galā neko daudz viņiem lasīt arī nemaz nevajadzēja, jo likums par valstisko neatkarību sastāvēja tikai no četriem pantiem: pirmais Latviju pasludināja par neatkarīgu demokrātisku republiku, kuras starptautiski tiesisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversme; otrais atcēla Neatkarības deklarācijas noteikto pārejas periodu; trešais noteica, ka līdz Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu realizē Augstākā Padome, bet ceturtais paziņoja, ka likums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī. Un fakts, ka tanki, kuru Doma laukumā nemaz nebija, līdz Augstākajai Padomei tā arī neatbrauca, tomēr nemazina deputātu nopelnus – šis tomēr bija viens no retajiem gadījumiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kad tautas priekšstāvjiem bija nepieciešama drosme, spiežot balsošanas pogas. Jāņem vērā, ka simtprocentīgas pārliecības par to, ka pučs ir izgāzies, tobrīd nebija, tādēļ balsotājiem par neatkarību tiešām bija pamats bažīties par savu drošību.

Un ko tad tālāk?

Taču vienlaikus jau pašā deviņdesmito gadu sākumā aizvien dzirdamākas kļuva runas par to, ka viena pati jau Latvija neiztiks – jāmeklē jauni draugi un pirmām kārtām jau īstas drošības garanti, kas tolaik šķiet nesalīdzināmi svarīgāki par iekļaušanos kaut kādās vienotās ekonomiskajās struktūrās un jaunu tirgu nodrošināšanu savai produkcijai.

„Tas laiks bija saistīts ar pārdomām, kādēļ Latvijas pirmā brīvvalsts zaudēja brīvību. Toreiz bija skaidrs, ka viens no iemesliem bija tas, ka Latvija bija palikusi viena, tā bija nodota no abām pusēm. Manuprāt, NATO, kas daudzu gadu garumā bija bremzējis PSRS ekspansiju Rietumeiropas teritorijā, bija pirmais vārds, kas nāca prātā. Ja PSRS bija visa negatīvā iemiesojums, tad bija vajadzīgs jaudīgs pozitīvais pretmets. Un NATO bija tas pretmets. Tas notika dabiski un pašsaprotami. Eiropas Savienība arī dabiski nāca klāt. Ģeogrāfiskā identifikācija un daudzu gadu apvainojums, ka mēs neesam Eiropa... līdz pat referendumam galvenais sauklis bija: „Beidziet uzdot mums muļķīgu jautājumu! Mēs vienmēr esam bijusi Eiropa. Mēs jau esam Eiropā!” Tie bija absolūti neticami mērķi, bet tie bija tikpat neticami kā PSRS sabrukums. Šie mērķi bija salīdzināmi pēc savas ticamības vai neticamības pakāpes. No otras puses, tie nebija procesa mērķi, tie bija mērķi, kuriem ir redzams gala rezultāts. Tautas labklājība patiesībā ir process, un neviens nevar pateikt to brīdi, kad ir sasniegta tautas labklājība. Tas bija ārkārtīgi izdevīgi gan no iekšpolitiskā, gan no ārpolitiskā viedokļa,” daudzus gadus vēlāk vērtēja sociologs Aigars Freimanis.

„Es faktiski neatceros tādu gadījumu, kad mūsu politiķu vidū būtu bijušas domstarpības par to, vai centrs priekš mums būs Maskavā vai Briselē. Runa ir tikai un vienīgi par Eiropu. Šobrīd vispār būtu diezgan neapdomīgi un nepopulāri, ja politiķis, kurš uzskata, ka ir nopietns politiķis, iedrošinātos atklāti teikt „nē” Eiropas Savienībai,” – tā savukārt savos deviņdesmito gadu vidus memuāros izteicās Māris Gailis. Un tiešām – solis pa solim, un jau pēc pāris gadiem tēze par Latvijas virzību uz Eiropu un pasaules struktūrām bija gandrīz vai vispārpieņemta.

Ar to gan reizēm tika saprastas visdažādākās lietas, – bijušais komunists un Tautas dzejnieks, Atmodas laika tautas vadonis, pēcāk pirmais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters jau 1993. gadā presē atļāvās nedaudz paironizēt: „”Iekļūt Eiropā” tagad skan apmēram tāpat kā savā laikā uzraksti uz sienām „Lai dzīvo komunisms!” u.tml. Acs neredz, auss nedzird, tikai kāds ārzemnieks pabrīnās. Jaunā ideoloģiskā konjunktūra jau stingri iesēdusies galvās. (..) Ierastais trafarets „Latvija ir tilts” ir nodrāzts šablons, jo tikai retais latvietis ir gatavs atzīt, ka eksistē pavisam četras debesspuses un divas puslodes.”

Vienā ziņā virzība uz iekļaušanos pasaules struktūrās veicās gana labi – tik labi, ka, kā rāda Ārlietu ministrijas informācija, 2005. gadā Latvijas valstiskās struktūras maksāja biedra naudas jau aptuveni divos simtos visdažādāko starptautisko organizāciju un struktūru, no ANO un Pasaules veselības organizācijas līdz Eiropas Maksātnespējas asociācijai un Pirkstu nospiedumu biedrībai. Taču visā, kas skar nopietnas lietas un pirmām kārtām jau valstiskās drošības jautājumus, pirmie neatkarības gadi bija vienu vienīgu sarūgtinājumu pilni – rietumvalstis gan bija gatavas uz dažādiem diplomātiskiem solījumiem un pārrunām, taču ne daudz vairāk.

Vēlākais Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš 1993. gadā skumji atzina: „Militārā palīdzība, kas eventuāli sāka pienākt no dažādām Rietumu valstīm, ir tik pieticīga, ka to tikai nosacīti var par tādu dēvēt, un tur neietilpst ieroči. (..) Rietumu valstis ir izvirzījušas Latvijai īstu ieroču embargo…” Tiesa, jau līdz 1996. gada rudenim Latvija parakstīja militārās sadarbības līgumus ar 11 valstīm, taču nekādu praktisku labumu stobru un munīcijas izskatā tie īsti nenesa. Savukārt pirmais Latvijas ārlietu ministrs J. Jurkāns 1993. gada beigās (tobrīd jau gadu kā demisionējis) tikpat skumji konstatēja: „Uzskatot Latvijas iesaistīšanu NATO par vienīgo Latvijas drošības garantu, Valdis Birkavs atzīst, ka „izšķiroša šajā jautājumā būs pašas NATO nostāja”. Taču tā jau sen ir zināma – sadarbība, nevis līdzdalība. Bez drošības garantijām.”

Situāciju vēl sarežģīja apstāklis, ka Latvija ne tolaik, ne vēl daudzus gadus vēlāk tā arī nespēja izstrādāt un apstiprināt pārdomātu un skaidru ārpolitikas koncepciju. Līdz ar to neviens gan īsti nestrīdējās, ka vajadzētu virzīties uz Eiropu un pasaules drošības struktūrām, toties jautājums par to, kādām īsti būtu jābūt attiecībām ar Krieviju, mulsināja vai visus Latvijas likteņa lēmējus. Mulsums un pretrunas valsts augstāko amatpersonu vidū bija tik pamatīgi, ka tas pats J. Jurkāns tajā pašā 1993. gadā konstatēja acīmredzamo: „Prezidents Guntis Ulmanis savukārt uzskata, ka attiecībām ar Krieviju jākļūst par Latvijas ārpolitikas prioritāti. Dabiski, ka rodas jautājums, kurš tad īsti nosaka Latvijas ārpolitikas koncepciju? Un cik Latvijai ir ārpolitikas koncepciju – viena kopēja, vai arī prezidentam sava, premjeram sava un varbūt vēl kādam sava.” Savukārt 1996. gada martā ārlietu ministrs V. Birkavs pat publiski pauda savu neviltoto sašutumu – pieci ministri, lūk, esot pieprasījuši daudzkārtējās diplomātiskās vīzas uz Krieviju.

Taču soli pa solītim Latvija tomēr čāpoja Rietumu virzienā: jau 1992. gadā J. Jurkāns parakstīja tirdzniecības sadarbības līgumu ar Eiropas Savienību un tagad atzīst – līdz 1993. gadam dalība NATO vēl neesot oficiāli tikusi minēta kā Latvijas mērķis, bet ES – tā gan. 1994. gada jūlijā premjers V. Birkavs parakstīja līgumu par brīvo tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem ar ES, Eiropas Atomenerģētikas savienību un Eiropas Ogļu un tērauda savienību, bet NATO ģenerālsekretāra vietniekam Serdžo Balančīno vienlaikus iesniedza Latvijas prezentācijas dokumentu programmai Partnerattiecības mieram, kas bija pirmais solītis ceļā uz NATO, un vienlaikus publiski paziņoja: „Tagad tikai savtība, politiska tuvredzība vai nodevība var mūs atraut no Eiropas. Par reformu un Latvijas neatkarības garantu ir kļuvusi Eiropas Savienība.”

Īsti jau tā, protams, nebija, un daudz reālistiskāk situāciju 1994. gada beigās vērtēja Valsts prezidents G. Ulmanis: „Rietumvalstis ir mūs zināmā mērā pieņēmušas.” Taču fakts – 1995. gada oktobra beigās Eiropas Savienības ārlietu ministru padome oficiāli pieņēma Latvijas pieteikumu iestājai ES vēl pirms Igaunijas un Lietuvas, 1996. gada aprīlī Rīgā ieradās NATO ģenerālsekretārs Havjers Solana, tajā pašā gadā Latvijas vads jau piedalījās IFOR miera uzturēšanas misijā Bosnijā, nule par īpašu uzdevumu ministru Eiropas Savienības lietās ieceltajam Aleksandram Kiršteinam ļaujot lepni apliecināt – Latvija no drošības patērētājas kļuvusi par drošības uzturētāju, bet aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam kopā ar G. Ulmani un V. Birkavu – rudens pusē jau pieņemt darbības programmu par pasākumiem, kas veicami, lai paaugstinātu Latvijas gatavību iestājai NATO.

Merkantilās atklāsmes

1996. gads Latvijas virzībā uz Eiropu bija būtisks ar vēl kādu vēlākajos gados ārkārtīgi nozīmīgu atklāsmi – bijušais labvakarietis un toreizējais Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis Edvīns Inkēns pirmoreiz skaļi ierunājās par to, ka Latvijai no ES galu galā tiks daudz jo daudz naudas: „Ar kādiem argumentiem eiromīļi pārliecinās eiroskeptiķus par labu vienotai Eiropai. Tiekšanos uz ES mēs galvenokārt pamatojam ar Latvijas drošības apsvērumiem, jo garantijas valsts neatkarībai, protams, ir visvēlamākais, ko mums varētu dot iekļaušanās šajā savienībā. Taču, runājot par ieguvumiem ekonomikai, sākas īsti latviska kautrēšanās. Mums it kā kauns teikt kailo patiesību – Latvija rēķinās ar ES naudu, Latvijai neiztikt bez ES naudas.”

Taisnības labad gan jāpiebilst, ka E. Inkēns ar stāstu par to, kā „tikko Latvija būs ES locekle, sociālā aizsardzība pirmā saņems tās naudu”, vienlaikus aizsāka vēl citu – pasaku stāstīšanas tradīciju par Eiropas naudu, kas laimīgus un turīgus padarīs vai visus Latvijas iedzīvotājus. Tā, protams, nenotika, lai gan tālākie notikumi parādīja, ka finansiāli iestāšanās ES Latvijai tiešām nāk par labu: divos gados pēc Latvijas iestāšanās savienībā no dažādiem ES fondiem tika saņemts gandrīz miljards latu, pretī samaksājot ES budžetā tikai nepilnus 140 miljonus, turklāt arī sakārtojās likumdošana, pieauga subsīdijas lauksaimniekiem, pārtikas produkcijas eksports uz ES pārsniedza importu, parādījās iespējas legāli strādāt vairākās citās ES valstīs, lai gan vienlaikus pamatīgi pieauga cenas un inflācija, vismaz 50 tūkstoši latviešu devās darbā uz ārzemēm, bet pašmāju zemnieki nonāca krietni neizdevīgākā stāvoklī nekā viņu kolēģi no vecajām ES dalībvalstīm. 

Taču 1996. gadā tas viss vēl bija priekšā, savukārt deviņdesmito gadu otrā puse atnesa pāris citas būtiskas atklāsmes. Pirmā – G. Ulmanis publiski paziņoja: „Būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā, to noteiks referendums”, savukārt socioloģiskās aptaujas parādīja, ka tauta nebūt nav tik eiropeiski noskaņota, kā varētu domāt: kamēr 1998. gada martā atklātībā nonāca dati, ka 48% Latvijas iedzīvotāju uzskata – Latvijai jāstājas ES, apmēram tajā pašā laikā veikta Eurobarometer aptauja rādīja, ka tik labās domās par ES ir tikai ceturtā daļa Latvijas iedzīvotāju. Savukārt otrā atklāsme – Latvijas izredzes uz drīzu iestāšanos ES un NATO nebūt nav tik rožainas, kā tas daudziem šķitis. Lai gan 1995. gadā V. Birkavs kā iespējamo iestāšanās termiņu ES minēja 5–10 gadus, 1997. gada jūnijā 15 savienības valstu premjeri un ārlietu ministri Amsterdamā vienojās, ka līdz 2001. gadam ES uzņems ne vairāk kā piecas valstis, kuru vidū Latvijas acīmredzot nebūs. Vēl vairāk – 1997. gada vasarā izrādījās, ka Eiropas Komisijas viedoklis par Latvijas gatavību iestājai ne tuvu nav tik pozitīvs, kā ticis gaidīts, un politiķu aprindās sākās pamatīga vainīgo meklēšana (lai gan, piemēram, Saeimas priekšsēdētāja, par Valsts prezidenti tā arī nekļuvusī Ilga Kreituse jau gadu iepriekš skaļi sauca, ka Eiropai nedrīkstot slēpt reālo situāciju Latvijā).

Savukārt iestāšanās NATO tobrīd šķita vēl nereālāka – un situācija būtiski nemainījās līdz pat 2001. gada 11. septembrim, kad reizē ar situāciju pasaulē strauji mainījās arī Latvijas izredzes apmaiņā pret gabaliņu savas suverenitātes iemantot jaunus drošības un stabilitātes garantus. „1993. gadā es biju NATO mītnē un uzdevu jautājumu – kad mēs būsim NATO? Man atbildēja – nekad! Es prasīju – tad mēs vēl ilgi būsim buferzonā starp austrumiem un rietumiem? Uz to man NATO ģenerālis neko neatbildēja. Protams, ka lielā mērā situāciju mainīja 11. septembris,” tagad teic, piemēram, bijušais iekšlietu ministrs un premjera biedrs Ziedonis Čevers.

Novērtē šo rakstu:

24
5

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Ir jāizbeidz Zemkopības ministrijas līdzekļu sadale "savējiem"

FotoVēršamies pie sabiedrības un medijiem ar lūgumu pārbaudīt, kā tiek izlietoti Zemkopības ministrijas (ZM) līdzekļi, un pievērst uzmanību, kā finansējumu sadala un ik gadu saņem visādas zaļas „kabatas” iestādes un organizācijas, piemēram, Medību saimniecības attīstības fonds; Zemnieku federācija; LOSP; LPUF; Zemnieku Saeima. Uzskatām, ka līdzšinējā Zemkopības ministrijas līdzekļu sadale „savējiem” ir jāizbeidz un jāsāk rūpēties arī par Latvijas reģionos esošajiem lauksaimniekiem un ražotājiem, kuriem nav tiešās piekļuves Republikas laukumam 2.
Lasīt visu...

21

Pārbūves mantojums: stihiskais genocīds

FotoPārbūves jeb „perestroikas” mantojumā ietilpst genocīds. Tas šausmīgi ārdījās līdzšinējā dzīvē un turpmāk šausmīgi ārdīsies nenosakāmi ilgu laiku, nāvējoši apdraudot bijušo padomju tautu eksistenci. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā apjomā.
Lasīt visu...

21

Atbilde uz deputātu jautājumu par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

FotoFinanšu ministrija (FM) atbilstoši kompetencei ir izskatījusi Latvijas Republikas Saeimas deputātu š.g. 16.februāra vēstuli “Deputātu jautājums par valsts speciālā budžeta ilgtspēju" un informē par tālāk minēto.
Lasīt visu...

21

Par Valsts sekretāru sanāksmē izsludināto Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidācijas rīkojuma projektu

FotoJāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (turpmāk – JVLMA) ir iepazinusies ar 26. janvāra Valsts sekretāru sanāksmē pieteikto projektu “Par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas likvidāciju” un konceptuāli piekrīt, RPIVA reorganizācijas gadījumā, pārņemt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (turpmāk – RPIVA) profesionālās bakalaura studiju programmas “Deju un ritmikas skolotājs”, profesionālās bakalaura studiju programmas “Mūzikas skolotājs”, profesionālās maģistra studiju programmas “Dejas pedagoģija” un profesionālās maģistra studiju programmas “Mūzikas pedagoģija” īstenošanu. To apstiprina arī 2017. gada 18. janvārī JVLMA Senātā pieņemtais lēmums.
Lasīt visu...

21

Vēlreiz par legalizētās parazitēšanas politekonomiku

FotoDalītā īpašuma un piespiedu zemes nomas problēma atjaunotajā Latvijā sākās ar likuma “Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās” pieņemšanu 1991. gada 20. novembrī. Zemes reformas mērķis tika definēts likuma 2. pantā: “Zemes reformas mērķis ir pakāpeniskas valsts īpašuma denacionalizācijas, konversijas, privatizācijas un nelikumīgi atsavinātu zemes īpašumu atdošanas gaitā pārkārtot zemes īpašuma un zemes lietošanas tiesiskās, sociālās un ekonomiskās attiecības pilsētās, lai veicinātu sabiedrības interesēm atbilstošas pilsētu apbūves veidošanos, zemes aizsardzību un racionālu izmantošanu.”
Lasīt visu...

6

“Valsts nekustamo īpašumu” legālais reiderisms gripas epidēmijas kulminācijā atstāj bez ģimenes ārsta 4000 pacientu

FotoNo „likumīgā reiderisma” un citām trešo pušu interešu vadītām shēmām mazāk ietekmīgā iesaistītā puse cieš katru dienu. Par šādām situācijām nereti nerunā vai ar netaisnību mēģina cīnīties klusībā, iesaistot tiesībsargājošās institūcijas. Bieži vien puse, kuras intereses šādās shēmās vistiešākā veidā tiek aizskartas un tiesības – ignorētas, jūtas bezspēcīga pārējo iesaistīto pušu priekšā, kas kopā strādā vienota mērķa labā. Tomēr ir gadījumi, kad klusēt vairs nevar, un par vienu no tādiem – turpmākā tekstā, jo tas skāris vismaz 4000 pacientu tiesības uz valsts nodrošinātiem medicīniskiem pakalpojumiem, iespēju tos saņemt no uzticamas, iemīļotas ārstniecības iestādes.
Lasīt visu...

13

Reideris aizēno vēlēšanas

FotoVēlēšanu elektronisku balsu skaitīšanas sistēmas izstrādātājs Renārs Kadžulis (attēlā) reiderisma ceļā pērnā gada nogalē pārņēmis dzīvokļu īpašnieku biedrību „Ozolaines nami”.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vēstule Saeimas Ārlietu komisijai – nepieciešams neatkarīgs pētījums par CETA ietekmi uz Latviju

2016.gada 30.oktobrī Eiropas Savienība un Kanāda parakstīja Eiropas Savienības un Kanādas Visaptverošo ekonomikas...

Foto

Balagāns, kas tiek uzdots par lielo plēsēju aizsardzības plāna apspriešanu

Pašlaik paklusām, sabiedrībai nezinot, notiek mūsu lielo plēsēju - lūša, vilka un brūnā lāča aizsardzības plāna apspriešana,...

Foto

Gaļas stulbums

Gunitas Kaņepes nošautās lūšu mātes skandāls deva iespēju vietējiem gaiļiem - kuri sevi dēvē par „medniekiem” - publiski nodemonstrēt savu trulumu, stulbumu un uzpūtību...

Foto

Jautājumi aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim par Nacionālo bruņoto spēku mehanizāciju

Valsts aizsardzības koncepcijās (2012-2016, 2016-), iepriekš pieņemtas Saeimā 2012.gada 10. maijā, 2016. gada 16. jūnijā, ir...

Foto

Privatizēto daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanā gadsimta “bardaks”

Šāds secinājums izriet ne tikai no viena piemēra, ko aprakstīšu. Vai katru dienu var saskarties, kad Rīgā pielieto zemes piespiedu...

Foto

Intelektuālā viagra deputātiem

2017.gada 1.martā latviešiem uzzied jauna dzīve. Lieli prieki būs latviešu elektorātam. Šajā dienā darbību sāks Saeimas Analītiskais dienests. Tā uzdevums „nodrošināt aprakstošu un...

Foto

Kāds simbols, tāda tauta: Jūlijs Krūmiņš pret Jāņa Jurkāna viedokli saistībā ar VVF un viņas „blata kapu”

Janvārī prese daudz rakstīja par Vairas Vīķes-Freibergas piedzīvojumiem, kad...

Foto

Deputātu jautājumi par pamatojumu labklājības ministra Jāņa Reira apgalvojumiem par valsts speciālā budžeta ilgtspēju

Šī gada 1. februārī Jums tika iesniegti jautājumi (Nr.251/J/12) ar lūgumu sniegt...

Foto

Deputātu jautājumi Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidru informāciju par Stradiņu slimnīcas jaunā korpusa būvniecības izmaksām

Vairākos deputātu jautājumos esam Jums uzdevuši jautājumus par Paula Stradiņa Klīniskās...

Foto

Spriņģe, Elksne un Tjarve: aicinām respektēt mūsu īpašo lomu sabiedrībā

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA), Latvijas Televīzijas un žurnāla "Ir" atklātā vēstule ģenerālprokuroram Ērikam Kalnmeieram, kopijas -...

Foto

Balsojums par CETA šādā redakcijā ir balsojums pret Latvijas mazo un vidējo uzņēmēju interesēm

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu...

Foto

Uzcelt pieminekli, nepiesmejot piemiņu

Biedrības “Latgolys Saeima” ir vērsusies pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, Latgales kongresa simtgades pieminekļa autora un kultūras ministres ar atklātu vēstuli par Latgales...

Foto

Drošības policija: žurnālisti neesot likumdevēji, lai interpretētu likumus

Otrdien biju uzaicināts uz Drošības policiju sniegt liecības kriminālprocesā, kas ir uzsākts par valsts noslēpuma apzinātu izpaušanu, kura...

Foto

Cīņa par komfortu, ne pret noziedzību

Eirodeputātes Ivetas Grigules „piespiedu brīvprātīgā” izstāšanās no ZZS dod netiešu ieganstu cerībām: valdība varbūt saņems dūšu un neizcūkos iespēju noziedzības...

Foto

Kā man gāja Drošības policijā

“Kuram gan citam var uzticēties, ja ne Drošības policijai?” ņipra sarkanmate vaicā, kad norādu, ka Drošības policijā izvietotajiem mantu glabāšanas skapīšiem...

Foto

Laikmeta ainiņas V (Valentīndienas noskaņās)

Romantiskam stāstam esot jābūt kā nobriedušam vīnam - nedaudz neticamam un reibinošas domas raisošam. Ar stāstu sākas vīrieša un sievietes attiecības,...

Foto

Krimināli tiesātais Poikāns ir kaitnieks, Meroni personiski man naudu nemaksā

Esmu saņēmis daudzus jautājumus epastos un sociālajos tīklos. Artus, kas notiek? Kāpēc Tu neatbildi uz visiem...

Foto

Par to, kāpēc „labējās partijas nerunā ar krievvalodīgajiem”

Nolēmu uzrakstīt atbildi Olgas Dragiļevas rakstam “Vēlētājs miskastē”. Rakstā kritizētas t.s. latviskās (vai politkorektāk - labējās) partijas par to,...

Foto

JKP no 2018. gada Rīgā ieviesīs bezmaksas sabiedrisko transportu

Pirmais darbs, ko Jaunā konservatīvā partija (JKP) darīs Rīgas domē (RD), ir visu pašvaldības uzņēmumu audits. Tādā...

Foto

Cenzūra uzstāties KPV LV partijas kongresā

Šī ir manis sagatavotā uzruna KPV LV partijas kongresam, ko esmu spiests nosūtīt medijiem, jo partijas valde aizliedz partijas biedriem...

Foto

Par vienu bezkaunīgu un melīgu piektklasnieku

Jūtos parādā savu viedokli par raidījumā deFacto rādīto sižetu pagājušā svētdienā. Tā kā Artuss (mans draugs, kā viņš sižetā apgalvoja) mani no...

Foto

Publiski atklāta vēstule SAB direktoram J. Maizīša kungam no LR 12.Saeimas deputāta Valda Kalnozola

Kā Latvijas Republikas pilsoņu ievēlēts 12.Saeimas deputāts vēršos pie Jums ar šādiem...

Foto

Karalis ir miris, lai dzīvo karalis! jeb Kādēļ es neraudāšu Latvijas valsts bērēs

Es apzinos, ka šāds virsraksts var tikt uzskatīts par visai provokatīvu un varu...

Foto

Pārbūves mantojums: perversijas deserts

Pēcpadomju gados latviešu garīgajā kultūrā nepatīkams jaunums ir masveidīgā pievēršanās perversajam. Tas tiek darīts ar īpašu entuziasmu un lepnumu un, iespējams, ne...

Foto

Kā valdība pieļāva, ka notiek gadu desmitos mērāma medicīnas darbinieku pazemošana?

Ģimenes ārsts ir pašnodarbinātais. Viņa rīcībā ir darbinieki - sertificēts ārsta palīgs un medmāsa. To...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos nosaukt atbildīgos saistībā ar “e-veselības” projekta ieviešanas darbiem

Jums tika sagatavoti un iesniegti deputātu jautājumi sniegt konkrētu informāciju par...

Foto

Deputātu jautājumi veselības ministrei Čakšai par izvairīšanos sniegt skaidras atbildes saistībā ar “e-veselības” izmaksu pamatotību

Rūpīgi iepazīstoties ar visu Jūsu sniegto informāciju, nākas secināt, ka Jūs...